Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
1992.gada 17.marta sēdes stenogramma Rīta sēdē. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 31.08.2006., Nr. 139 (3507) https://vestnesis.lv/ta/id/142595

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

1992.gada 17.marta sēdes stenogramma
Vakara sēdē

Vēl šajā numurā

31.08.2006., Nr. 139 (3507)

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

1992.gada 17.marta sēdes stenogramma

Rīta sēdē

*/ Šeit un turpmāk atzīme, ka sākas teksta tulkojums no krievu valodas; /– atzīme, ka tulkojums beidzas. Šīs sēdes materiālos – Jāņa Britāna tulkojums.

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs.

Priekšsēdētājs: Labrīt! Lūdzu, reģistrēsimies! Rezultātu! Reģistrējušies 108 deputāti.

Plenārsēžu darba kārtība 17., 18. un 19.martam. Vispirms svītrojumi, pēc tam iebildes par atsevišķiem jautājumiem, kurus darba kārtībā izskatīšanai ir iekļāvis Augstākās padomes Prezidijs, un pēc tam būs papildinājumi.

Lūdzu, balsosim par Augstākās padomes Prezidija piedāvāto darba kārtību! Vienu sekundīti, lūdzu, deputāt Panteļejev!

A.Panteļejevs: Es atvainojos, Cilvēktiesību un nacionālo attiecību komisija 18.datumā lūdz izņemt ārā 4.punktu.

Priekšsēdētājs: Svītrosim 18.marta darba kārtībā 4.punktu. Lūdzu, deputāt Vaivad!

J.Vaivads: Es saprotu, ka citu svītrojumu vairs nav, tāpēc tagad var izteikt papildinājumus, jā?

Priekšsēdētājs: Vispirms gan ir jānobalso. Lūdzu, Raimond Krūmiņ!

R.Krūmiņš: Man ir ļoti jāatvainojas cienījamajiem kolēģiem, ka es te runāju savu kolēģu Grūbes kunga un faktiski arī Endziņa kunga vārdā. Vakar Grūbes kungam bija saruna ar Godmaņa kungu, viņi ir vienojušies un lūdz Likumdošanas jautājumu komisiju svītrot šodienas darba kārtībā likumu par Ministru padomi, jo Godmaņa kungs šodien ir aizņemts tikšanās reizē ar lauksaimniekiem, tāpēc viņi lūdz pārcelt šo punktu uz rītdienu kā pirmo vai vienu no pirmajiem darba kārtības punktiem, jo Godmaņa kungs tad varēs piedalīties.

Priekšsēdētājs: Paldies. Ja Likumdošanas jautājumu komisija nesniegs nekādu komentāru, tad tas ir pieņemts. Vairāk svītrojumu nav? Lūdzu, reģistrēsimies vēlreiz! Rezultātu! Paldies.

Tagad balsosim par Augstākās padomes Prezidija piedāvāto plenārsēžu darba kārtību. Atgādinu, ka 18.marta darba kārtībā tiek svītrots 4.punkts un ir ierosināts projektu par Ministru padomi no šīsdienas plenārsēdes pārcelt uz rītdienu. Citu iebilžu nebija, tāpēc, lūdzu, balsosim! Lūdzu rezultātu! Paldies. 94– par. Seiksta kungs, es jau biju devis vārdu Vaivada kungam…

J.Vaivads: Vakar abās frakcijās– Tautas frontes frakcijā un Satversmes frakcijā– tika nolemts, ka būtu nepieciešams šīsdienas darba kārtībā ietvert jautājumu par Latvijas Republikas Augstākās padomes Paziņojumu par pasākumiem, kas šodien, 17.martā, norit Maskavā.

Priekšsēdētājs: Kolēģi, lūdzu, klusāk! Un jūs, deputāt Vaivad, lūdzu, runājiet skaļāk!

J.Vaivads: Tātad vakar abās frakcijās, tas ir, frakcijā “Satversme” un Tautas frontes frakcijā tika pieņemts lēmums– iekļaut šodien plenārsēdes darba kārtībā jautājumu par Latvijas Republikas Augstākās padomes Paziņojumu sakarā ar pasākumiem Maskavā, tāpēc lūdzu iekļaut šo jautājumu darba kārtībā. Bez tam es domāju, ka to ir jēga izskatīt tikai tad, ja mēs to izskatām tūlīt, pašā plenārsēdes sākumā.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Seikst!

A.Seiksts: Cienījamais priekšsēdētāj! Es ļoti lūdzu jūs un kolēģus deputātus rītdienas, 18.marta, 5.jautājuma izskatīšanai noteikt kādu konkrētu laiku.

Priekšsēdētājs: Kāds būtu jūsu ierosinājums?

A.Seiksts: Mans ierosinājums ir tāds, ka tas varētu būt pulksten 15.00. Ja nevar 15.00, tad pēc pārtraukuma– pulksten 17.00.

Priekšsēdētājs: Tātad pulksten 15.00., ja nav iebildumu, tad mēs tā arī atstāsim. Lūdzu, deputāt Rāzna!

S.Rāzna: Man ir priekšlikums rītdienas plenārsēdes darba kārtībā iekļaut lēmuma projektu par privatizācijas fonda līdzekļu iedalīšanu zemnieku saimniecību kreditēšanai. Es gribu piebilst, ka šis lēmuma projekts ir izstrādāts, pamatojoties uz Augstākās padomes lēmumu “Par lauksaimniecības attīstības stabilizāciju”.

Priekšsēdētājs: Vairāk priekšlikumu nav? Deputāts Vaivads ierosināja pieņemt Paziņojumu sakarā ar bijušo PSRS tautas deputātu ārkārtas kongresu (pēdiņās). Vai jūs par šo jautājumu? Lūdzu!

I.Cālītis: Es lūdzu godātos deputātus neizskatīt šo jautājumu un neiekļaut to darba kārtībā, jo grūti iedomāties tukšāku un nevajadzīgāku papīru par šo, ko mums liek priekšā “Satversmes” frakcija.

Priekšsēdētājs: Pirms izskatīšanas (ja tas tiek iekļauts darba kārtībā) es aicinātu Sekretariātu izplatīt deputātiem Baltijas Padomes lēmumu šajā jautājumā, jo, manuprāt, to vajadzētu apspriest saistībā ar šo lēmumu– vai nu to atcelt, vai papildināt, vai darīt kā citādi.

Lūdzu balsosim par deputāta Vaivada ierosinājumu! Lūdzu rezultātu! 46– par, 18… 3… 2… Tātad priekšlikums tiek iekļauts šajā darba kārtībā. Tagad, lūdzu, pavairojiet Baltijas Padomes lēmumu šajā jautājumā un izsniedziet deputātiem!

Deputāta Rāznas priekšlikums– iekļaut darba kārtībā lēmuma projektu par privatizācijas fonda līdzekļu iedalīšanu zemnieku saimniecību kreditēšanai. Lūdzu, balsosim! Rezultātu! Paldies, priekšlikums ir iekļauts darba kārtībā, arī šis lēmuma projekts ir jāpavairo un jāizsniedz deputātiem.

Par 1.jautājumu. Tātad jūs piekrītat, ka šo Baltijas Padomes lēmumu tomēr vajadzētu izplatīt deputātiem, un kamēr tas tiek pavairots, tikmēr varētu izskatīt jautājumus, kuri šeit jau ir iekļauti darba kārtībā.

Lūdzu, turpināsim!

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja vietnieks Valdis Birkavs.

Priekšsēdētājs: Darba kārtības 1.jautājums– lēmuma projekts “Par atsevišķu kultūras un mākslas iestāžu izslēgšanu no denacionalizācijai pakļauto objektu sarakstiem”.

Laķa kungs, lūdzu tribīnē!

P.Laķis: Cienījamie kolēģi! Jūsu priekšā ir lēmums, kura virsraksta precīzāka redakcija gan būtu šāda: “Par atsevišķu kultūras un mākslas iestāžu nepakļaušanu denacionalizācijai”, tāpēc atļaujiet man iepazīstināt jūs ar dažiem pamatpieņēmumiem šajā sfērā.

Pirmkārt, šo sarakstu ir sagatavojusi mūsu Kultūras ministrija, komisijā tas ir izskatīts, un jāteic, ka tas ir diezgan ilgi skatīts, tādēļ par atsevišķiem objektiem, par kuriem es runāšu vēlāk, šodien jau var būt diskutējami vērtējumi.

Vispirms par pašiem pamatprincipiem.

Nenoliedzot to, ka īpašuma tiesības ir neaizskaramas, mums ir jārunā arī par tautas kultūras īpašuma tiesībām. Mēs šodien arvien vairāk sākam runāt par intelektuālā īpašuma tiesībām, taču acīmredzot arī šī sfēra, kura tiešā veidā saistīta ar garīgumu, arī ir saistāma ar šāda īpašuma statusu.

Otrs moments šajā sakarībā. Nenoliedzami šie objekti, kuri ir ietverti šajā sarakstā gan pirmajā, gan otrajā iedaļā, ir bijuši vairāk vai mazāk mūsu tautas aprūpē arī šos pēdējos 50 gadus. Un zinot to, ka kultūrai nekad nav bijis daudz naudas (arī šajā laikā), tomēr šie objekti ir uzturēti, un arī šajos nabadzības apstākļos tomēr ir saglabāts tas “status kvo”, kādēļ mēs varam runāt par šiem objektiem kā par kultūras vērtību.

Treškārt. Protams, es domāju, ka nepatīkamākais un bīstamākais šeit ir precedenta jautājums attiecībā uz denacionalizāciju, bet šajā gadījumā mums varbūt vajadzētu mazliet paskatīties arī uz analoģisko situāciju, kāda šodien veidojas postkomunisma valstīs. Un es šinī gadījumā domāju Vāciju, to pieredzi, kāda praktiski realizējas Austrumvācijā. Piemēram, kā tas notiek bijušajā Rostokas apgabalā ar šādu kultūras vērtību atdošanu vai neatdošanu, pakļaušanu vai nepakļaušanu denacionalizācijai un kā šī problēma tur tiek risināta.

Un visbeidzot, manuprāt, te ir jāsaprot arī tas, ka mēs, runājot par šādu denacionalizāciju un privatizāciju, jau būtībā esam saskārušies ar šādu sfēru, un, kā šorīt teica kolēģis Skulte, tajos gadījumos, kad mums bija darīšana ar neprivatizējamiem objektiem lauksaimniecībā, mūsu vidū nekādu diskusiju praktiski nebija. Ja jau attiecībā uz materiālajām vērtībām mēs saprotam to nepieciešamību, tad acīmredzot to vajadzētu saprast arī attiecībā uz šīm kultūras vērtībām.

Tagad tieši par šo sarakstu. Kā jūs redzat, saraksts būtībā sastāv no divām daļām. Te ir 1.punkts, kas ietver tos objektus, kuri nebūtu pakļaujami denacionalizācijai. Motivācija, kāpēc šāds objektu saraksts pirmajā punktā ir ietverts, ir viena– tie ir objekti, kuru arhitektonika, pati to telpiskā organizācija, kā arī vieta kultūru struktūrā ir saistīta tieši ar šo vietu, ar šo konkrēto namu vai namu kompleksu, ko šinī gadījumā varam apzīmēt ar vienu vārdu– objekts. Un tādēļ mēs ierosinām šos objektus, ko jūs redzat, ietvert šajā 1.punktā. Lai būtu šī situācija skaidrāka, minēšu piemēru. Teiksim, Brigaderes memoriālā māja “Sprīdīši” mums visiem ir labi zināma kā kultūras objekts. Un es domāju, ka šajā gadījumā mēs nevaram runāt tikai par “Sprīdīšiem” vien. To areāls ir krietni plašāks un sniedzas vairāku kilometru plašumā, kur atrodas arī tās kultūras vērtības, kuras te ir glabājušās no Latvijas laikiem un kuras vienā no retajām vietām šajos pēckara gados ir arī vairotas. Piemēram, šis komplekss šodien nav iedomājams bez tiem cilvēkiem, kuri bijuši ar šo reģionu saistīti– gan ar Grēviņu dzimtu un Grēviņu takām, gan arī ar profesora Vipera dzimtu un vēl veselu virkni citu kultūras darbinieku, kuri tā vai citādi ir bijuši saistīti ar šo objektu. Turklāt Brigaderes testamentā ir arī nepārprotami norādīts, ka šai ēkai, kā Brigadere novēlēja, ir jāpaliek kā muzejam. Un tātad rodas jautājums– kas var šo muzeja statusu, teiksim, bez šīs valsts institūcijas, šodien vēl pilnā mērā nodrošināt?

Līdzīgā situācijā ir arī Gulbenes Vēstures un mākslas muzeja filiāle– Misiņa memoriālais muzejs “Krācēs”. Tas atrodas ne tuvu tik izdevīgā vietā plašas publikas apskatei. Tas atrodas visai nomaļā vietā, un tā nav tik bagāta vieta, tāpēc valsts kultūras programmas līdzekļi šeit nav tik lielā mērā ieguldīti. Un tomēr vietējais muzejs, vietējā kopsaimniecība, Mākslas akadēmija un citas organizācijas ir panākušas to, ka šodien šī māja būtu uzskatāma par muzeju šā vārda īstajā nozīmē. Es domāju, ka šajā gadījumā runāt par kaut kādu renti (kā te tika izteikta doma), ka no bijušā īpašnieka varētu rentēt šo māju, zinot mūsu kultūras iestāžu bagātību, manuprāt, vienkārši ir neloģiski.

Attiecībā uz otro šo jautājumu loku jāteic, ka tas, kā jūs redzat, ir saistīts tikai ar zināmu moratoriju laika ziņā. Šeit nav šaubu par to, ka šie objekti ir jāatdod to likumīgajiem īpašniekiem, bet šī situācija ir dažāda, jo šobrīd gluži vienkārši nav iespējams nekavējoties īstenot šo namu atbrīvošanu kaut vai tādēļ, ka mēs nezinām, nevaram pat iedomāties, kur, teiksim, tuvāko mēnešu vai pusgada laikā šīs kultūras vērtības vai funkcionējošās iestādes pārvietot. Protams, šis jautājums ir diskutējams.

Par vēl dažiem citiem diskutējamiem jautājumiem es noslēgumā gribētu parunāt.

Diskutējamais jautājums numur viens ir jautājums par baznīcu īpašumu. Attiecībā uz Latvijas Nacionālās bibliotēkas grāmatu krātuvi principā mums ir vienošanās ar Evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskapu Gailīša kungu par iespējām šādu moratoriju godprātīgi uzturēt gadu vai divus, kamēr šī grāmatu krātuve tiks pārvietota, turpretī sarežģītāks ir jautājums par Jaunatnes teātri Lāčplēša ielā 37. Skaidrības labad pateikšu, kā jau minēju, ka šis objektu saraksts ir veidots diezgan sen un līdz ar to daži objekti šeit ir iekļauti novecojuši. Bez tam es negribētu, lai šajā situācijā komisijas priekšlikums tiktu uzskatīts varbūt kā mūsu obligāta pārliecība un virzība, taču es domāju, ka šeit jautājums ir jārisina plenārsēdei. Godīgi runājot, stāvoklis ir apmēram piecdesmit pret piecdesmit, ja tā varam teikt, tādēļ arī ieņemt noteiktu pozīciju šeit ir grūti. Kāpēc? Mēs atzīstam baznīcas intereses, un šajā gadījumā, protams, šis objekts ir maksimāli ātri jāatdod atpakaļ. Tomēr jautājums ir arī par šo teātri. Acīmredzot, ja ir iekavējusies tā izvākšana, tad es pieļauju, ka tam, kurš ir iekavējis šo izvākšanu, diemžēl ir jāuzņemas arī atbildība, bet šis kultūras iestādījums, šī institūcija, no turienes ir maksimāli ātri jāizvāc. Beidzot vai nebeidzot sezonu– par to man ir grūti spriest. Katrā ziņā situācija šeit ir diezgan skaidra. Skaidra tajā ziņā, ka šīs prasības mēs acīmredzot šajā pieņemamajā likumā atjaunosim. Jautājums varētu būt tikai par termiņiem– vai tas ir izdarāms un cik ilgā laikā tas ir izdarāms.

Priekšsēdētājs: Laķa kungs– laiks!

P.Laķis: Jā, es tūlīt beigšu!

Un pēdējais šinī gadījumā ir jautājums par “Bētēm”. Tad, kad mēs šajā sarakstā to iekļāvām, tad faktiski šis jautājums vēl nebija skatīts, arī Augtākajā tiesā nebija iesniegti šie dokumenti.

Noslēgumā es gribētu piedāvāt šādu lēmuma projekta izskatīšanas sistēmu. Varbūt mēs vispirms varētu vienoties par noteiktu principu attiecībā uz 1. un 2.punktu, un tad acīmredzot par šiem objektiem būs jābalso atsevišķi, ja pats princips jūs apmierina. Būs jābalso atsevišķi par tiem objektiem, pret kuriem ir pretenzijas tai vai citai grupai.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, kādi ir jautājumi Laķa kungam? Vai ir kāds pierakstījies jautājumu uzdošanai? Seiksta kungs, lūdzu!

A.Seiksts: Cienījamais Laķa kungs! Man ir ļoti saprotama ziņojuma pozīcija, tomēr man ir tikai lūgums: vai jūs neuzskatāt par iespējamu jautājumu par otrā saraksta pirmajiem diviem objektiem izskatīt rīt, kad būs šis attiecīgais likumprojekts?

P.Laķis: Jā, protams, tas ir iespējams, ja ir tādas domas. Tomēr attiecībā uz otro objektu, uz šo darbnīcu, šāda vienošanās ir panākta jau pirms divām nedēļām. Principā varētu būt runa par pirmo.

A.Seiksts: Paldies, Laķa kungs! Pret to es neiebilstu. Paldies, ka jūs piekritāt atlikt uz rītdienu šā pirmā objekta izskatīšanu. Par otro man absolūti nekādu jautājumu nav.

P.Laķis: Jā, mums tādas domstarpības, es domāju, vienkārši nav vajadzīgas. Par pirmo– jā, lūdzu!

Priekšsēdētājs: Preinberga kungs, lūdzu!

G.Preinbergs: Cienījamais Laķa kungs! Sakiet, lūdzu, kā šajā pirmajā grupā ietvertie objekti sakrīt ar mūsu māju denacionalizācijas un privātīpašuma atdošanas likumiem? Vai tur nebūs pretrunu?

P.Laķis: Es domāju, ka īpašu pretrunu šeit nav. Pirmkārt, tīri formāli juridiskā ziņā šis ir lēmums. Otrkārt, mēs šeit gluži vienkārši izvēlamies empīrisku pozīciju, tātad nosakām tos objektus, kuriem ir noteikts kultūras vērtības statuss vispārnacionālā latviešu kultūras mērogā, un tikai uz šā empīriskā atzinuma pamata, pieņemot, ka tie objekti šajā kategorijā ietilpst, mēs izveidojām šo vienu empīrisko aktu. Un tas ir viss.

G.Preinbergs: Tādā gadījumā otrs jautājums: sakiet, lūdzu, vai šiem objektiem ir īpašnieks?

P.Laķis: Protams, objektiem īpašnieks ir. Par katru konkrēto objektu jūs varat saņemt atbildi vai nu no manis, vai no Kultūras ministrijas darbinieces Bušmanes kundzes, kura ir precīzāk informēta par katru konkrēto objektu.

G.Preinbergs: Paldies.

Priekšsēdētājs: Vārds Bukas kungam.

S.Buka: */Laķa kungs! Man ir turpinājums jautājumam, kas nupat tika uzdots. Vai komisija ir, pirmkārt, padomājusi, kas uzņemsies maksāt kompensāciju šo objektu bijušajiem īpašniekiem, otrkārt, cik liela būs šī kompensācija? Tas ir pirmais jautājums./

P.Laķis: Attiecībā uz kompensāciju es saprotu, ka tie ir tikai 1.punkta objekti, nevis otrā, kur ir noteikts moratorijs. Jā, šī summa, salīdzinot to ar visu iespējamo kompensācijas summu, kāda mums būs, nav tik liela.

S.Buka: */Bet kas tomēr uzņemsies samaksāt kompensāciju? Vai mēs to uzdosim Ministru padomei vai pašvaldībām? Tā, kuru teritorijā atrodas šie objekti?/

P.Laķis: Protams, tas ir jādara Ministru padomei, jo tie ir vispārnacionāli kultūras objekti, un tādēļ mēs nevaram uzskatīt, ka, teiksim, “Sprīdīši” attiecas tikai uz Dobeli.

S.Buka: */Un otrais jautājums, ja atļausit. Kā pirmajā, tā otrajā sarakstā līdzās objektiem, kuros ir teātri, muzeji un tiem līdzīgas iestādes, ir vairāki neparasti objekti– Rakstnieku savienības nams, Mākslinieku savienības nams, Komponistu savienības nams. Kā jums liekas, vai pirmie un otrie objekti ir liekami līdzās, tos ieslēdzot sarakstā? Vai šeit nerodas pretruna, ka pirmie nami ir tiešām publiski kultūras iestādījumi, bet otrie– tikai vieta, kur sapulcēties birokrātiem?/

P.Laķis: Tātad attiecībā uz otro sarakstu es atkārtoju, ka te ir tikai moratorijs, jo no turienes, vienkārši izsakoties, mēs varam izvākties rītdien, parīt, līdz vasarai. Tādēļ arī ir šis moratorijs.

Attiecībā uz pirmo sarakstu, runājot par birokrātiju, jums, Bukas kungs, var paskaidrot Umblijas kundze, kura šeit ir klāt. Viņa var paskaidrot, kas notiek Lielupē 19.jūnijā– vai tur atrodas savākti kopā birokrāti, vai notiek kultūras programmas īstenošana… Un tas pats sakāms arī attiecībā uz pārējiem. Par katru konkrēto objektu mēs varam dot paskaidrojumu, vai tur ir priekšnieki– birokrāti, partokrātija vai LTF birokrātija, vai kāda cita, vai arī tur notiek kultūras pasākumi.

S.Buka: Paldies.

Priekšsēdētājs: Jautā Ulmes kungs.

A.Ulme: Man te ir tāds jautājums. Es Tērvetē strādāju par dārza palīgstrādnieku un esmu nejauši iepazinies ar Annas Brigaderes testamentu. Šajā testamentā ir precīzi norādīts, kam viņa savu māju novēl. Tā ir Rapas ģimene. Pašlaik Jānis Rapa ir “Sprīdīšu” muzeja vadītājs. Ja mēs tagad pieņemam šādu lēmumu, ignorējot Brigaderes testamentu, tad es nesaprotu, kāpēc tas būtu vajadzīgs… Vārdu sakot, tad Rapas dēlu varētu izlikt no dzīvokļa. No viņam novēlētās Brigaderes mājas viņu var izlikt kaut vai ar nākamās dienas datumu. Mani tas pilnīgi šokē, ka es to ieraudzīju šajā sarakstā, turklāt vēl 1.punktā.

P.Laķis: Cienījamais Ulmes kungs, izlikt viņu nevarētu. Viņš līdz pat šim brīdim tur atrodas uz tādiem pašiem principiem, kā viņš var atrasties arī tālāk un izmantot savu dzīvokļa platību. Ja jūs esat lasījis šo testamentu, tad zināt arī to, ka šajā testamentā ir norādīts ne tikai tas, kurai ģimenei tas ir, bet te ir norādīts arī tas, ka šeit ir jābūt muzejam. Arī tas šajā testamentā ir norādīts. Jautājums ir tikai par to, vai mēs šodien varam nodrošināt, teiksim, šā muzeja saglabāšanos tad, ja tiek realizēts šis 1.punkts attiecībā uz šo ģimeni. Ja mēs šādu garantiju varam dot, ir labi, bet, ja ne, tad, protams, jautājums ir diskutabls. Katrā ziņā par šo jautājumu var diskutēt. Un valsts līdz ar to par visiem šiem jautājumiem var visu atbildību no sevis noņemt.

A.Ulme: Vai Jānis Rapa ir informēts, ka šādā veidā tiek plānots?

P.Laķis: Jā, par šiem jautājumiem… Slepeni jau nekas darīts netika.

Priekšsēdētājs: Jautā Alkšņa kungs.

P.Laķis: Es atvainojos, bet principā, protams, par katru objektu, Ulmes kungs, var balsot atsevišķi.

Priekšsēdētājs: Lūdzu!

L.Alksnis: Sakiet, lūdzu, tā: vai tomēr šis lēmums, ar kuru mēs faktiski, manā skatījumā, juridiski runājam pretī mūsu likumiem, piemēram, likumam par namu denacionalizāciju, vai tam būs šis spēks un vai mēs varēsim ar šā lēmuma palīdzību panākt to, ko jūs vēlaties? Piemēram, 1.daļā ir minēta dzīvojamā māja “Bētes”, kur vienā no saimniecības ēkām ir iekārtota keramikas darbnīca. Uz šā likuma pamata tagad saimnieks ir tiesīgs pieprasīt šo namu atpakaļ. Ko nozīmē– uzbūvēts? Tas ir uzbūvēts, izmantojot vecās sienas. Tā ir kapitāla būve, kura bija saglabājusies. Te ir uzlikts jumts, kas maksā 10 procentus no šā īpašuma kopvērtības. Bez tam likums nosaka, ka īpašnieks var pieprasīt īpašumu atpakaļ. Taču tagad ar šo lēmumu mēs paziņojam, ka tas ir valsts īpašums. Tā es saprotu. Jā? Kā jūs domājat, vai šeit neradīsies juridiskas kolīzijas, lai šo procesu realizētu?

P.Laķis: Alkšņa kungs, mūsu rīcībā ir precīzi vēstures dati, kas saņemti no Cēsu muzeju apvienības. Es domāju tā: protams, šis jautājums ir diskutabls, tādēļ, ka šinī gadījumā jautājums ir aizvirzīts jau līdz Latvijas Republikas Augstākajai tiesai. Acīmredzot šeit būs konceptuāla rakstura balsojums tieši par šo objektu. Es pieļauju, ka te var būt dažādi viedokļi, bet tieši šajā konkrētajā situācijā šis lēmums ir būtiski nokavēts. Bet nu mēs piedāvājam to izskatīšanai. Iespējams, ka jautājums ar šādu vienu lēmumu netiks atrisināts, lai gan domāju, ka šajā gadījumā tas tomēr varētu būt reāls pamats kompromisa meklējumiem. Jo acīm redzami tur nav kompromisa atlases. Šeit šo kompensāciju var atrast diezgan viegli, ja vismaz būtu bijusi šāda ievirze.

L.Alksnis: Man ir vēl viens jautājums par 3.punkta 2.apakšpunktiņu, kurā jūs rakstāt: “…nodrošināt līgumu slēgšanu par šā lēmuma 1.punktā minēto objektu izmantošanu un apsaimniekošanu ar to īpašniekiem”. Vai šeit nav pretrunas? Jūs te it kā atzīstat, ka, lūk, šie pirmās sadaļas objekti it kā paliek bijušajiem īpašniekiem. Man tas nav īsti saprotams, jo no jūsu ziņojuma es sapratu, ka mēs to pārņemam valsts īpašumā. Ja jūs gribat šo 3.punktu rakstīt, vai tad nevajadzētu rakstīt tā: “…ar bijušajiem īpašniekiem, kuri vēlas šos līgumus slēgt”. Taču, ja jūs uzrakstāt tā, kā ir te, tad šajā dokumentā iznāk juridiska pretruna.

P.Laķis: Jā, es pilnīgi piekrītu jums, Alkšņa kungs! Tā bija arī domāts, kā jūs teicāt. Šī redakcija ir neveiksmīga. Tieši tādā veidā arī bija domāts to risināt.

Priekšsēdētājs: Jautā Krastiņa kungs.

A.Krastiņš: Turpināšu Leonīda Alkšņa kunga uzdoto jautājumu. Godātais Laķa kungs, kādu jūs tomēr saredzat mehānismu šā lēmuma pildīšanai, ja tas ir pilnīgi pretrunā ar jau pieņemto likumu par nam­īpašumu denacionalizāciju? Un kā ir ar nākamo likumu, kuru mēs pieņēmām– “Par īpašumu atgriešanu reliģiskajām organizācijām”? Visādā ziņā prioritāte būtu likuma pantiem. Un tādā nozīmē šim lēmumam vienkārši nebūs nekādas juridiskās vērtības. Šobrīd tam piemīt vairāk demonstratīvs raksturs.

Man ir ierosinājums: lai nevajadzētu debatēs vairs runāt, faktiski šis dokuments, ja tas būtu jāpieņem, ir jāpieņem kā likums, kas arī pamatotos uz Latvijas Civillikumu, kurš paredz valsts vai sabiedrības interesēs atsavināt dažādus īpašumu veidus un noteikt kompensāciju par tiem. Jo citādi šis lēmums vienkārši nedarbosies. Jebkura tiesa jebkuru kolīziju starp šādiem diviem jautājumiem izspriedīs par labu likumam, bet nevis šim lēmumam. Cilvēki tagad tur būs jau iegājuši iekšā un domās, ka varēs saimniekot uz mūžīgiem laikiem, bet viņus pēc pāris mēnešiem no turienes vienkārši izmetīs ārā tiesu izpildītāji. Tas būtu vienkārši vēlējums par šo jautājumu.

P.Laķis: Jā, Krastiņa kungs! Attiecībā uz pirmo, uz reliģiskajām organizācijām, es domāju, ka šeit pretrunu nebūs, jo šeit ir tikai divi objekti. Tas ir tikai moratorija jautājums, turklāt vienā gadījumā ir jau reāla vienošanās. Attiecībā uz otro mēs piekrītam, ka te varētu atkāpties (runa ir par Lāčplēša ielas 37.namu). Tā ka, es domāju, ap šo likumu nebūs īpašu kolīziju. Runājot par jūsu interpretāciju, ir jāatzīst, ka acīmredzot jums ir taisnība attiecībā uz šādu…

A.Krastiņš: Man tīri nejauši no saņemtajām vēstulēm ir zināms, ka uz vienu otru no šiem objektiem ir pieteikušies likumīgie īpašnieki. Turklāt ļoti reāli, un tur praktiski strīdu nav.

P.Laķis: Jā, protams!

Priekšsēdētājs: Paldies. Jautā Stroganova kungs.

F.Stroganovs: */Cienījamo kolēģi! Šajā sarakstā ir nosaukti konkrēti objekti, galvenokārt tie ir nami. Man ir neskaidrības. Šeit kolēģis jau uzdeva jautājumu par Annas Brigaderes muzeju. Taču tur ir ne tikai pats muzejs– māja, bet arī zeme. Kā tiks atrisināts zemes jautājums? Šis dokuments par to atbildi nedod, jo ar likumu par agrāro reformu, kuru esam pieņēmuši, šis dokuments var nonākt pretrunās, jo tur ir teikts, ka zemes īpašnieks nevar būt juridiska persona. Vai jūs, izstrādājot šo dokumentu, tādu problēmu pārdomājāt?/

P.Laķis: Attiecībā uz “Sprīdīšiem”, ja runājam tīri konkrēti, ir tā: tas zemes gabals, kas tur ir klāt, nav tik liels, lai nevarētu atrisināt jautājumu tāpat kā attiecībā uz ēkām. Jautājums ir par kompensāciju. Turklāt zemes gabali visos šajos objektos ir nelieli. Tie nav ne desmit, ne simts hektāru lieli. Tā ka te ir tas pats kompensācijas jautājums, kas attiecas arī uz ēku.

F.Stroganovs: */Es domāju, ka šī jautājuma risinājums šajā dokumentā ir jāatspoguļo, lai būtu pamatojums katra konkrētā gadījuma izlemšanai./

P.Laķis: Piekrītu, tāds papildinājums varētu būt.

F.Stroganovs: */Un, ja atļausit, otrais jautājums. Vai jūs domājat, ka visi objekti šeit ir uzskaitīti? Manuprāt, nevar teikt, ka visi. Ludzas rajonā ir Kuļņeva nams, kurā tagad atrodas novadpētniecības muzejs. Muzejs patiesībā ir daļa no paša Kuļņeva. Bet, ja uzradīsies radinieki, viņi pievāks šo namu, jo tā šajā sarakstā nav. Citos rajonos un pilsētās tādu piemēru ir daudz. Vai šajā jautājumā ir uzklausītas arī vietējo pašvaldību domas par katru objektu, vai arī šis būs Augstākās padomes lēmums bez saskaņošanas ar vietējām pašvaldībām?/

P.Laķis: Cienījamie kolēģi, šinī gadījumā jūs labi saprotat, kāda ir situācija. Jautājums ir par to, kurš ir un kurš nav šāds objekts. Mēs labākajā gadījumā varam pateikt, kuram ir īpašnieks, un kuram nav, taču šo kultūras vērtību noteikt mēs praktiski šeit, uz vietas, nevaram. Šinī gadījumā paļāvāmies uz mūsu Kultūras ministrijas ekspertiem, kuri šo sarakstu veidoja.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vai jautātāju vairs nav? Paldies Laķa kungam! Debatēs ir pierakstījušies divi deputāti: Celmiņa kungs un Ābiķa kungs. Lūdzu, Celmiņa kungs!

J.Celmiņš: Cienījamais sēdes vadītāj, cienījamie kolēģi! Es ceru, ka kolēģi izprot, kādā sarežģītā situācijā pašreiz ir nonākuši Latvijas Republikas muzeji un arī citas kultūras iestādes. Šobrīd esošajos valsts un pašvaldību muzejos ir tāda situācija, ka vairs nav iespējams atrast telpas, kur izvietot muzeju fondus, nav kur izvietot bibliotēku vērtības. Ja šobrīd zaudējam vairākus muzejus, tad mums ir jāatrod iespēja kaut kur izvietot šo muzeju fondu vienības, bet tas patlaban praktiski nav realizējams. Tāpēc es lūgtu atbalstīt šo iesniegto sarakstu.

Bez tam es gribu ierosināt arī vairākus priekšlikumus un papildinājumus. Manuprāt, ļoti būtisks ir tas moments, ko teica Krastiņa kungs: ka, iespējams, ar lēmumu mēs šo problēmu neatrisināsim. Un tādēļ es ierosinātu balsot par to, ka šim ir jābūt likumam, un šodien mēs varētu šo likumu izskatīt 1.lasījumā, kurā varētu izdarīt attiecīgas korekcijas un papildinājumus.

Vēl ir viena motivācija– šāda rīcība mums dotu iespēju katram objektam, kurš ir strīdīgs un par kuru ir vairāk domstarpību, atrast arī individuālu pieeju. Tad lēmumā par šā likuma stāšanos spēkā mēs varētu noteikt atsevišķu situāciju tiem objektiem, kuriem uzskatītu to par nepieciešamu. Tā, piemēram, diskutējams ir jautājums par Cēsu muzeju apvienības keramikas cehu “Bētēs”. Taču šeit šo jautājumu Cēsu muzeju apvienība ir piedāvājusi atrisināt, manuprāt, īpašniekiem pieņemamā veidā. Cēsu muzeju apvienība ir ar mieru uzcelt īpašniekiem jaunu kūti tādā pašā apjomā, kuras vērtība noteikti būtu lielāka par tiem mūriem, ko īpašnieks ir zaudējis, un nodot šo kūti šā īpašnieka īpašumā. Tātad šinī gadījumā mums ir jāvadās arī pēc tā, lai mūsu likumi un lēmumi neizraisītu tādu rīcību, ka Latvijā kaut kas tiek nojaukts, izpostīts, ka tiek likvidēts tas, kas vēl darbojas. Skaidrs, ka īpašniekiem “Bētēs” nav vajadzīgs keramikas cehs. Viņiem ir vajadzīga kūts, un tādā gadījumā mēs nonāksim pie tā, ka Cēsu muzeju apvienība būs spiesta izplēst ārā visas šīs iekārtas, kas ir iebūvētas keramikas cehā. Tagad var jautāt: kurš no tā būs ieguvējs, ka mēs kaut ko izpostīsim, nojauksim, likvidēsim? Taču jautājumu var atrisināt arī citādā ceļā, šinī gadījumā– uzceļot īpašniekiem vietā jaunu kūti.

Tālāk es gribu runāt vēl par kādu objektu. Diemžēl šis objekts nav iekļauts šinī sarakstā un nav iekļauts vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, šo sarakstu gatavoja Kultūras ministrija un iesniedza mūsu komisijā, bet pašā pēdējā brīdī mēs saņēmām iesniegumu no Latvijas Republikas Lauksaimniecības ministrijas ar ministra pirmā vietnieka Šķēles kunga parakstu. Runa ir par Mālpils muižas kompleksā esošo Lāčplēša pils ēku. Kāda ir izveidojusies situācija? Mālpils pils ir celta 1860.gados un līdz 1935.gadam piederējusi Latvijas Nacionālajai karavīru biedrībai. 1935.gadā īpašnieks Teodors Kerselis šo pili par 20 tūkstošiem latu ir nopircis, un šī pils viņam ir piederējusi laika periodā no 1935. līdz 1940.gadam. Šinī pilī 1980.gadā ir izveidots Meliorācijas un zemkopības muzejs. Šis ir tāds vienīgais muzejs visā bijušās PSRS valstu teritorijā un ir ar lielu vēsturisku nozīmīgumu. Turklāt tam ir liela nozīme arī lauksaimniecības attīstībā. Pirms trim gadiem mantinieks Andris Kerselis bija pieprasījis kompensāciju par šo pili, kura toreiz tika novērtēta 26 tūkstošu rubļu vērtībā, bet tagad pēdējā brīdī mantinieks savu viedokli ir mainījis un pieprasa atpakaļ pašu īpašumu. Bez tam jāteic, ka Lauksaimniecības ministrija pēdējo gadu laikā šīs pils restaurācijā ir ieguldījusi gandrīz 4 miljonus rubļu. Šobrīd šo pili apsaimnieko muzejs, agrofirma “Mālpils” un Mālpils tehnikums. Lai šo problēmu atrisinātu, kura mums ir radusies visai pēkšņi, esam saņēmuši, lūk, šo iesniegumu un lūdzam arī šo pili iekļaut mūsu lēmuma 2.punktā, lai varētu noteikt trīs gadu moratoriju šā īpašuma jautājuma atrisināšanai un lai varētu šinī laikā atrast iespējamu risinājumu, kā tālāk darbosies Mālpils Meliorācijas un zemkopības muzejs. Tādi ir mani konkrētie priekšlikumi attiecībā uz šo lēmumu. Es aicinu kolēģus atbalstīt šo lēmumu un vienoties par to, vai mums būs lēmums vai likums. Paldies par uzmanību!

Priekšsēdētājs: Paldies, Celmiņa kungs! Vārds Ābiķa kungam.

Dz.Ābiķis: Cienījamie kolēģi, cienījamais priekšsēdētāj! Kā jau teica Pēteris Laķa kungs, mums komisijā īstas vienprātības šajā jautājumā nebija. Tāpēc es varbūt nedaudz izteikšu savas pārdomas šajā sakarībā.

Protams, komisijā vienprātīgi valdīja doma, ka kultūras objekti ir ļoti svarīgi, ka to eksistence ir nepieciešama un ka šis jautājums obligāti ir jārisina. Tomēr, kā sapratu no daudzu kolēģu uzdotajiem jautājumiem, viņi uzskata, ka tādā veidā, kādā šis lēmums pašreiz ir izstrādāts, to pieņemt nevar. Kāpēc? Pilnīgi pareizi teica deputāts Krastiņš, ka 1937.gada likumā, kurš paredzēja kārtību, kādā ir nacionalizējams privātīpašums, tas viss konkrēti bija pateikts, kā ir jāpiešķir kompensācijas, kā ir veicama šī denacionalizācija jeb privātīpašuma nodošana valstij un tā tālāk.

Neizbēgami, šis saraksts vēl tiks papildināts, jo Latvijā acīmredzot nav tikai šie objekti vien, kuri ir vitāli nepieciešami, lai mūsu kultūra varētu izdzīvot, bet tas ir jādara stingri likumīgi. Pašreiz, ja pieņemam šo lēmumu tādā redakcijā, kāda tā ir šajā dokumentā, tad diemžēl lēmuma 1.punkts: “Izslēgt no denacionalizācijai pakļauto objektu sarakstiem attiecīgos objektus…” izskatās stipri boļševistisks.

Šeit tikai daļēji var piekrist Celmiņa kungam, ka mums būtu nepieciešams atsevišķs likums. Turklāt Celmiņa kungs zināmā mērā ar savu izteikumu nonāca pretrunā, runājot par to, ka faktiski ir nepieciešams vēl nacionalizēt Mālpils Meliorācijas un zemkopības muzeju, tātad attiecīgo pils kompleksa ēku, lai gan būs nepieciešami arī vēl citi objekti. Tātad, ja mēs šodien pieņemam likumu, tad nebūtu vēlams pieņemt likumu attiecībā uz noteiktu objektu skaitu, jo, kā labi zinām, mums būs vajadzīgs vēl arī likums par Mālpili. Varbūt būs vajadzīgs likums vēl par kādu citu objektu. Vai tad par katru objektu, kuru konstatēsim un atzīsim, ka tas tiešām ir vitāli nepieciešams mūsu kultūrai, pieņemsim atsevišķu likumu? Tāpēc, ņemot vērā, ka nevar šajā 1.sarakstā minētos objektus sarindot vienā līmenī, jo jautājumu par keramiķu darbnīcu vai, teiksim, par Teātra darbinieku savienības jaunrades namu, kā arī par “Sprīdīšiem” (kā to jau ļoti pareizi minēja Ulme), šādā veidā nevar risināt, jo šie objekti nav sarindojami vienā līmenī, teiksim, Eduarda Smiļģa Teātra muzejs Rīgā un keramiķu darbnīca. Katrs jautājums ir jārisina atsevišķi. Es personīgi piedāvātu kompromisa lēmumu– pieņemt šodien lēmumu, bet visus šeit minētos objektus sarindot pilnīgi pēc vienas nozīmes, respektīvi, lai šie objekti attiektos uz lēmuma 2.punktu. Tātad vajadzētu apturēt šo objektu denacionalizāciju uz laiku līdz 3 gadiem. Un zem šā virsraksta iekļaut arī visus tos objektus, kas minēti 1.punktā. Tas būtu zināms kompromisa lēmums. Tad tas, rupji runājot, neizskatītos pēc boļševistiska gājiena. Un tajā pašā laikā šajos trīs gados varētu atjaunot un pieņemt 1937.gada likumu, kas paredz valsts interešu aizstāvēšanu. Varētu konkrēti mēģināt arī vienoties ar attiecīgo objektu īpašniekiem un tā tālāk. Tātad tas būtu zināms kompromisa lēmums. Un šajā sakarībā acīmredzot būtu jākoriģē lēmuma 3.punkts, jo lēmuma 3.punkta 2.apakšpunkts neizbēgami ir pretrunā vispār ar lēmuma tekstu, kāds tas ir pašreiz. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vārds Čebotarenokas kundzei!

V.Čebotarenoka: Cienījamie deputāti un viesi! Arī mani uztrauc mūsu Latvijas kultūras liktenis šajā laikā, kad vairāk domājam par ekonomiskajām vērtībām un tikai pēc ļoti ilga laika esam atkal pieskārušies kultūras problēmām. Tā nu ir iznācis, ka 30 gadus esmu augusi Latvijas Nacionālās bibliotēkas paspārnē un redzējusi, kādas grūtības ir bijušas jāpārcieš šai nacionālajai grāmatu krātuvei. Es zinu, cik tas ir prasījis spēka un drosmes tur strādājošajiem cilvēkiem, un arī šodien viņi ir zināmā pabērna lomā. Tāpēc mani uztrauc, ka Latvijas Nacionālās bibliotēkas grāmatu krātuve– Ikšķiles baznīca– atkal uz trim gadiem tiek atstāta zem jautājuma. Piekrītu, ka šī ēka ir jāatdod baznīcai, bet reizē saprotu, ka pati bibliotēka šo jautājumu nevar atrisināt. Tāpat kā nevienu citu jautājumu, vienalga vai atliksim to uz trim, uz pieciem vai uz vienu gadu, nevarēs atrisināt ne pats muzejs, ne Kultūras ministrija kopumā, jo mēs visi ļoti labi zinām, cik līdzekļu esam atvēlējuši šīm kultūras iestādēm no sava budžeta. Protams, mums nav pa spēkam atvēlēt tām vairāk līdzekļu, bet reizē mums tomēr ir jāuzņemas arī šī pilsoniskā atbildība par to, kas notiks ar Latvijas kultūru.

Kad pārskatīju šo sarakstu– es domāju, arī jūs man piekritīsit– šeit tiešām vēl ir minēts ļoti maz objektu, ļoti, ļoti maz objektu. Es nezinu, kas notiek ar Latvijas pilīm: ar Cesvaines pili, ar Rundāles pili, ar Jelgavas pili, arī ar Mežotni, vai tur parādīsies īpašnieki vai ne. Es nezinu, kas notiks arī ar citiem kultūras objektiem, kuri ir Jūrmalā, tas ir, ar Aspazijas muzeju, ar Luda Bērziņa muzeju, ar Ķemeru pili un daudziem citiem objektiem. Bet reizē gribu pievērsties kādam konkrētam objektam, proti, Latvijas Kultūras fonda namam Jūrmalā. Es arī tagad vēl nezinu, vai tur ir parādījies īpašnieks vai nav, taču gribu teikt, ka šī ēka zināmā mērā ir kultūras simbols šai drūmajai pilsētai. “Drūmajai” kultūras ziņā. Jo jūs zināt, ka ir apklususi Dzintaru koncertzāle, ka diemžēl nekas sevišķs nenotiek arī Mellužu estrādē un ka vienīgā gaismas pils Jūrmalā ir šis, tautā sauktais, Dāvja nams jeb Latvijas Kultūras fonda nams. Zinu, ka arī šajā ēkā ir ieguldīti ļoti lieli valsts līdzekļi, bez tam arī Kultūras fonda līdzekļi, un tie ir skaitāmi miljonos, lai šo māju atjaunotu, restaurētu un uzturētu zināmā kārtībā. Pie visa sacītā vēl gribu teikt, ka šeit notiek elitāri koncerti, elitāri pasākumi, kuros var piedalīties visi Jūrmalas iedzīvotāji. Atņemot viņiem šo iespēju, mēs pilsētai atkal liegsim vienu gaismas staru.

Es vēl gribu piebilst, ka, atliekot uz trijiem gadiem šo objektu denacionalizāciju, kaut arī tas būtu boļševistisks jēdziens, es zinu, ko vispār nozīmē atlikt, īrēt, nomāt uz pāris gadiem. Es labprāt paņemtu līdzi visus deputātus un parādītu, kas notiek ar namiem Jūrmalā. Tie brūk, iet bojā burtiski dažu gadu laikā, jo, kamēr mājai nav īpašnieka, tikmēr diemžēl nekas nenotiek. Nams tiek nomāts, īrēts, izmantots un pēc tam šāds pussabrucis vai pavisam sabrucis arī paliek. Nekas nav mainījies arī kopš tā brīža, kad esam pasludinājuši Neatkarības deklarāciju. Diemžēl cilvēka apziņā patērētājs ir un paliek būtiskākais, jo cilvēks tomēr laikam pirmām kārtām ir egoists. Diemžēl arī tie uzņēmumi, kuri pilsētai it kā solījās nomas laikā atjaunot īpašumus un šīs mājas uzturēt zināmā kārtībā, savu vārdu nav turējuši. Tādēļ es ļoti baidos, ka mēs, atliekot uz trim gadiem kaut vai šā pirmā saraksta objektu likteni, varam sagaidīt, ka pēc trim gadiem šajos “Sprīdīšos” Tērvetē vai šajā Kultūras fonda namā Jūrmalā, vai vēl kādā citā mēs ieraudzīsim kaut ko jau stipri sabrukušu. Tādas diemžēl ir manas skumjās pārdomas, un es arī uzskatu, ka tam ir jānotiek ar likuma spēku. Pilnīgi piekrītu Celmiņa kungam, ka tas ir jāformulē kā likums, jo Latvijas kultūrai nav citas izejas, kā saglabāt šos namus. Paldies.

Priekšsēdētājs: Vārds Cālīša kungam.

I.Cālītis: Godātie deputāti! Es saprotu, un mēs visi droši vien atbalstām šā lēmuma projekta sastādītāju ieceri par to, ka patiešām, lai saglabātu mūsu kultūrai nozīmīgus objektus, saglabātu tos nākotnei, ir nepieciešams spert soļus, lai saglabātu šo objektu statusu.

Man šajā mums izdalītajā sarakstā pārdomas izraisa, lūk, šis viens punkts par Cēsu muzeju apvienības, respektīvi, par keramikas darbnīcu, par Vidzemes keramiķu darbnīcu. Kas notiks, ja mēs šo objektu, pamatojoties uz mūsu likumiem, atdosim likumīgajam īpašniekam, respektīvi, šīs zemnieku sētas “Bētes” likumīgajam saimniekam? Tas reāli nozīmē, ka Vidzemes keramiķi paņems no šīs celtnes visu, ko viņi tur ir atnesuši. Visu– jumtu ieskaitot. Kam no tā būs kāds labums?

Man pārdomas izsauc arī šīs pašas 1.daļas pēdējais apakšpunkts par Teātra darbinieku savienības jaunrades nama “Rūķīši” denacionalizācijas apturēšanu. Kas ir šis komplekss, kas ir nosaukts par “Rūķīšiem”? Es nešaubos par to, ka teātra darbinieki ir maznodrošināti, ka teātra darbiniekiem ir nepieciešams atpūtas komplekss. Ir nepieciešams varbūt radīt iespēju aizbraukt uz Sējas pagastu Gaujas malā, kur var atpūsties un padomāt par savu radošo darbu un iecerēm nākotnē. Bet, ja mēs paskatāmies, kā ir izveidojušies šie “Rūķīši”, tad redzam, ka tas, tāpat kā daudzi citi, ir nacionalizētais īpašums. Arī šis īpašums, kurš sastāvēja no vairākām ēkām, kas piederēja mūsu grāmatu tirgotājam, rakstāmlietu tirgotājam un izdevējam Kukuram, ir Kukuru ģimenes īpašums. Ja mēs tagad pilnīgi kategoriski atsakāmies šo īpašumu nākotnē atdot tā likumīgajiem īpašniekiem... Bez tam šajos “Rūķīšos” nav nekas būtisks uzcelts. Tāpēc es lūdzu varbūt patiešām atbalstīt Dzintara Ābiķa ierosinājumu un apturēt denacionalizāciju. Visus šos 1.daļā minētos objektus varētu pievienot 2.daļas sarakstam. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Debatēs vairs neviens nav pierakstījies. Alkšņa kungs vēl vēlas? Lūdzu!

L.Alksnis: Godātie kolēģi, godātais priekšsēdētāj! Pēc manām domām, mēs šādu lēmumu pieņemt nevaram. Jo, manā skatījumā, tas ir krasā pretrunā ar tiem likumiem, kurus esam pieņēmuši iepriekš– par īpašumu denacionalizāciju, par šo īpašumu atdošanu to bijušajiem likumīgajiem īpašniekiem, kā arī likumu par zemi.

Es pat domāju, ka nevaram rakstīt tādu 2.punktu, ar kuru apturam veselu rindu objektu denacionalizāciju. Manā izpratnē tas ir zināms drauds bijušajam īpašniekam, ka paies trīs gadi, mēs būsim klāt un šo īpašumu no viņa atņemsim. Kāda, pēc manām domām, šeit būtu izeja? Es šo lēmumu būtu nosaucis šādi: “Par atsevišķu kultūras un mākslas iestāžu pārņemšanu valsts pārziņā un aprūpē”. Jūs teiksit, ka tas jau līdz šim tā ir bijis. Protams, ka tas tā ir bijis, bet, es domāju, ka tad, ja šo lēmumu pieņemtu šādā redakcijā un nosauktu to tā, kā es tikko teicu, mēs kopumā darītu labu darbu.

Es domāju, ka šajā lēmumā jābūt punktam, ar kuru mēs uzdotu vietējām pašvaldībām, kuru teritorijā atrodas šie kultūras vai mākslas objekti, līdz zināmam termiņam noslēgt ar bijušajiem īpašniekiem attiecīgus līgumus par šo objektu ekspluatāciju un uzturēšanu, nosakot zināmu režīmu šiem īpašniekiem, ja īpašnieki būs vēlējušies saņemt īpašumus atpakaļ. Teiksim, šādā kūtī, kura ir pārbūvēta par keramikas darbnīcu, tu lopus vairs nedrīkstēsi turēt. Šī kūts būs tavs īpašums, bet tu slēgsi nomas jeb īres līgumu ar šiem keramiķiem, kuri strādā šajā darbnīcā… Laķa kungs man māj ar roku, bet es izsaku savu viedokli. Manā skatījumā, mums ir jādod laiks bijušajiem īpašniekiem, lai viņi iepazīstas ar šo režīmu, ko mēs viņiem piedāvājam no savas puses. Tad viņi zinās, ko prasa valsts, kādā veidā šie objekti tālāk būtu ekspluatējami, ievērojot šo procesu, šos vēstures un kultūras aspektus, kas ir saistīti ar šiem objektiem. Un tad es pieļauju, ka lēmumā varētu būt punkts, ar kuru mēs pateiktu, ka tad, ja bijušais īpašnieks savus īpašumus neizmanto atbilstoši tam režīmam, kādu esam noteikuši, mēs varētu viņam piedraudēt un pateikt, ka tādā gadījumā, ja īpašums netiks uzturēts kārtībā atbilstoši noslēgtajam līgumam, valsts var atsavināt šo īpašumu savā labā un pārņemt to savā īpašumā, lai nodrošinātu šā objekta ekspluatāciju atbilstoši to nozīmīgumam un funkcijai. Tādējādi es gribētu aicināt jūs, cienījamie kolēģi deputāti, par šo lēmumu šādā redakcijā nebalsot. Es gribu piekrist šajā ziņā Ābiķim un pārējiem runātājiem. Pirmkārt, šis lēmums nav juridiski pareizs, un, lai gan es neesmu jurists, bet es tomēr redzu ļoti krasas pretišķības. Un, otrkārt, tas, kā saka, ir boļševistisks, un runā pretī mūsu pamatkoncepcijai, ko mēs līdz šim esam pieņēmuši. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Paldies. Jakovļeva kungs lūdz vārdu replikai, pirms mēs dodam vārdu Laķa kungam.

Ģ.Jakovļevs, Latvijas Teātra darbinieku savienības priekšsēdētājs: Es gribu paskaidrot tikai vienu lietu, jo Cālīša kungs šeit runāja par Kukuru īpašumu “Rūķīšiem”. Tā ir nepareiza informācija, jo tai nav nekāda sakara ar šīm vairākām celtnēm. Mūsu Teātra savienības bāze vai radošais nams ir tikai viena centrālā celtne, kura tika nopirkta, protams, tajā laikā, kurš tagad tiek uzskatīts it kā par nebijušu mūsu 50 gadu dzīvē. Un pēc tam šim objektam ir piebūvētas klāt vēl septiņas celtnes, bez kurām šī centrālā māja, kas pieder šim toreizējam īpašniekam, vienkārši fiziski nevar eksistēt.

Es jums tikai gribēju paskaidrot, kāda ir šī situācija ar “Rūķīšiem”. Tā, protams, nav pasaules mēroga augstumos paceļama lieta šajā jūsu parlamenta darba kārtībā. Es to saprotu, taču šī “Rūķīšu” situācija patiešām it ārkārtīgi nozīmīga šiem cilvēkiem, kuri tur atpūšas, kuri tur strādā. Jā, nebūt nav tik liels objekts, kas ir bijis. Tas ir kļuvis par ļoti lielu un mūsu Latvijas kultūrai, teātra kultūrai un dramaturģijai ārkārtīgi nozīmīgu objektu tieši pēc tā momenta, kad tas tika nopirkts un kad tas tika milzīgi paplašināts. Kāda ir šā objekta eksistences iespēja, teiksim, to atdodot atpakaļ īpašnieka rīcībā– tā ir diskutējama lieta. Tā ir praktiski neiespējama. Tas ir tas, ko es jums gribēju pateikt. Paldies.

Priekšsēdētājs: Laķa kungs, lūdzu tribīnē!

P.Laķis: Tikai divas piezīmes, un tad būs priekšlikums.

Vispirms par Alkšņa kunga piezīmēm.

Cienījamais kolēģi, es domāju, ka šajā gadījumā ar boļševismu katrs var saprast to, ko viņš grib. Alkšņa kungs, manā izpratnē boļševisms ir tad, ja par boļševiku izdarībām kompensācija jāmaksā cilvēkam, kurš absolūti nav bijis ar to saistīts. Tāda mums ir arī likumdošana. Es personīgi arī to uzskatu par boļševismu, nevis tikai to, ko jūs uzskatāt. Boļševisms acīmredzot šinī gadījumā ir ar tādu semantisku nozīmi, kur katrs no mums kaut ko citu saprot. Piedodiet, mūsu izpratnes par šo terminu un tā lietojumu laikam atšķiras, bet tur nekā nevar darīt. Kā nu katrs to saprot.

Otrs– par šiem trim gadiem. Redziet, šeit ir runa par objektiem, attiecībā uz kuriem līdz šim šī vienošanās diemžēl nav panākta. Jūs visi apmēram jau zināt šo situāciju ar “Bētēm”. Es domāju, ka tas ir viens no tiem gadījumiem, kur šāda mūsu darbība varētu palīdzēt veidot kaut kādu kompromisu. Es šo objektu esmu redzējis, pirms tur izveidoja keramiķu darbnīcu. Es gan neesmu celtnieks, bet, piedodiet, man tas bija grausts.
Visprecīzāk apzīmējot šo objektu– grausts. Ja šodien šī darbnīca, tad, piedodiet, tā ir jaunradīta vērtība. Kā šis objekts tika novests līdz grausta stāvoklim– tas ir cits jautājums. Bet būtībā tas, kas tur ir ielikts, tā ir jaunradīta vērtība. Šajā situācijā, ja tur nevar atrast kompromisu un šo lauksaimniecības objektu uzcelt kaut kur citur, kur vietējā pašvaldība vai cita institūcija ir ar mieru to izdarīt, tad, es domāju, šī mūsu iejaukšanās ir vienīgais risinājums. Padomāsim, kādi grausti ir bijuši arī daudz kur citur un kā mēs šos graustus mēģinām saglābt!

Visbeidzot. Redziet, mums ir viennozīmīgi jāizvēlas, vai vispār paturam šādu punktu, kāds ir ļoti daudzu valstu likumdošanās attiecībā uz nacionālo interešu aizstāvību (šinī gadījumā tā ir nacionālās kultūras interešu aizstāvība), vai šādu jautājumu vispār nerisināsim. Jo, atvainojiet, moratorijs ir uz vienu, diviem vai trim gadiem, un mēs par to varam diskutēt, vai trīs gadi būs par daudz, varbūt vajadzēs divus gadus. Tomēr tas nav jautājuma atrisinājums. Tad mums vienkārši ir skaidri un gaiši jāpasaka, ka to neprotam atrisināt, un tad, piedodiet man, mēs nostādām beidzot skaidrā pozīcijā arī Kultūras ministriju un citas valsts institūcijas, kuras ar šiem jautājumiem ir saistītas. Mēs vai nu spējam šo jautājumu risināt, un mēs varam uzlikt atbildību par šo kultūras objektu apsaimniekošanu, vai arī no tā atsakāmies, un tad Kultūras ministrija gluži vienkārši šos muzeju eksponātus no turienes aizvāc prom un ievieto, teiksim, savās telpās pagrabā vai kur citur, kur tos var sakraut.

Tiklīdz sākam runāt par principu, par šo 1.punktu, par šo moratoriju… Ja to atsakāmies risināt, tad mums ir jābūt skaidrai pozīcijai. Šeit, es atvainojos, visādas locīšanās absolūti neko nenozīmē. Tas ir reālistisks pieņēmums, un tas vienreiz ir jāsaprot.

Noslēgumā varu teikt, ka piekrītu Krastiņa kunga priekšlikumam. Es konsultējos ar Likumdošanas jautājumu komisijas vadītāju Endziņa kungu, un mēs lūdzam šo jautājumu pašlaik noņemt no darba kārtības un nobalsot par tā iekļaušanu jaunnedēļas darba kārtībā kā par likumprojektu. Paldies.

Priekšsēdētājs: Kolēģi, tātad ir viens balsojums, ko ierosināja Laķa kungs– iekļaut šo jautājumu nākamās nedēļas darba kārtībā kā likumu “Par atsevišķu kultūras un mākslas iestāžu izslēgšanu no denacionalizācijai pakļauto objektu sarakstiem”. Iespējams, ka tā nosaukums mainīsies, bet tagad balsosim. Lūdzu reģistrācijas režīmu! Reģistrēsimies! Lūdzu rezultātu! Ir 100 deputātu. Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim par šā jautājuma kā par likuma iekļaušanu nākamās nedēļas darba kārtībā! Lūdzu rezultātu! 77– par, 4– pret, 10– atturas. Paldies.

Nākamais darba kārtības jautājums ir materiāls, kas jums tikko tika izdalīts, un tas ir Latvijas Republikas Augstākās padomes Paziņojums. Lūdzu, Freimaņa kungs! Cik minūtes jums ziņojumam ir nepieciešamas?

J.Freimanis: Es domāju, no 7 līdz 10 minūtēm.

Priekšsēdētājs: Paldies.

J.Freimanis: Godātais priekšsēdētāj, godājamie kolēģi! Te jau deputāti minēja, ka vakar Baltijas padomes sēdē tika pieņemts principiāls dokuments, kurā Baltijas padome iestrādāja savu principiālo valstisko nostāju attiecībā uz šīs dienas notikumiem. Šis dokuments attiecas uz Baltijas valstu nostāju, kas vērsta uz ārpusi, mūsuprāt, ir pilnīgs pamats, lai Latvijas Republika pieņemtu arī attiecīgu dokumentu, kas vērsta uz iekšpusi.

Tātad pirmajā gadījumā tiks skatīti starptautiski politiskie aspekti, turpretī tagad ir nepieciešams dokuments, kura darbība būtu vērsta uz valsts iekšpusi. Šajā sakarībā frakcija “Satversme” izvirzīja šo iniciatīvu, un jums izdalītajā dokumentā, kā redzat, centās šo jautājumu risināt. Bez tam šis dokuments, šis uzmetums, tika apspriests LTF frakcijā un saņēma vairākus juridiskos precizējumus tieši no juristiem Birkava kunga, Marjašas kundzes un Endziņa kunga. Patlaban šis dokuments ir jūsu priekšā, un, kā jūs redzat, pēc preambulas seko divi, mūsuprāt, ļoti svarīgi punkti.

Pirmais, ka šie 17.marta notikumi tiek kvalificēti kā naidīgi pret Latvijas Republiku. Te nav runas par norobežošanos, bet te jau ir sperts viens solis tālāk. Un otrais punkts skaidri kvalificē jebkuru rīcību, kura varētu būt vērojama no tiem cilvēkiem, tai skaitā no Latvijas, kuri atbalsta šo pasākumu. Tātad mēs uzskatām, ka jebkāda Latvijas pārstāvju piedalīšanās minētajā kongresā vai tā aktīva atbalstīšana ir kvalificējama kā atklāti pretvalstiska darbība pret Latvijas Republiku un ka tā ir krimināli sodāma saskaņā ar spēkā esošajiem likumdošanas aktiem. Tekstā jūs, kolēģi, vairākās vietās redzat pēdiņas. Šīs pēdiņas ir saistītas tieši ar tiem pašiem kvalificējumiem, kādi ir parādījušies NVS presē. Tie ir Krievijas Federācijas Augstākās padomes kvalificējumi un Baltijas padomes kvalificējumi. Tādēļ šeit ir lietotas šīs pēdiņas.

Attiecībā uz juridiskajiem precizējumiem, kuri vakar tika pieņemti LTF frakcijā, varu teikt, ka patlaban šis dokuments 2.punktā nerunā par šiem pasākumiem Maskavā, bet runā par pasākumiem neatkarīgi no tā, lai kur arī tie notiktu. Tas ir pietiekami svarīgi, tāpēc lūdzu šo punktu izlasīt divreiz. Tieši tādēļ šis dokuments radās abu frakciju kopējā darbībā un ir iesniegts kā divu frakciju dokuments. Es ļoti lūdzu kolēģus šo jautājumu uzskatīt par svarīgu un bez īpaši garām diskusijām to pieņemt, tādēļ ka tas mums ir jāpieņem vai nu šodien, vai nekad.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vai būs jautājumi Freimaņa kungam? Lūdzu!

A.Safonovs: */Cienījamie kolēģi! Man ir viens jautājums. Es redzu, ka šodien nav klāt Bojāra kunga, kurš, kā atceros, bija PSRS Augstākās padomes deputāts. Varbūt šodien viņš ir Maskavā, nezinu, varbūt vēl viens otrs ir Maskavā. Man tas vienkārši nav zināms. Mēs vienkārši pieņemam šī ziņojuma otro daļu, ka viņš tagad nesīs kriminālatbildību. Kādā veidā Augstākā padome paziņos tiem pilsoņiem vai nepilsoņiem, kas šodien ir aizbraukuši uz Maskavu, nezinot, ka viņu šodienas brauciens būs krimināli sodāms? Mums jāpieņem lēmums, kā viņiem to darīsim zināmu. Vai jūs par to esat padomājuši? Saprotiet, es negribu apvainot Bojāra kungu, jo nezinu, kur viņš ir. Vismaz šeit viņa nav. Jā. Nu, lai atgriežas! Tādā gadījumā droši vien vislabāk nodot informāciju Maskavas masu informācijas līdzekļiem, lai tie izziņo visā bijušās PSRS teritorijā, lai mūsu pilsoņi tajā skaitā arī Latvijas Augstākās padomes deputāti, visā Savienības bijušajā teritorijā uzzinātu par mūsu paziņojuma otro punktu un paspētu atgriezties. Paldies./

J.Freimanis: Godājamais kolēģis Safonovs ir ļoti pareizi sapratis situāciju. Visi bijušās PSRS teritorijā esošie valsts likumdošanas orgāni jau sen ir pieņēmuši attiecīgus aktus par to, ka no to teritorijas ievēlētie tā sauktie PSRS tautas deputāti ir zaudējuši jebkuras pilnvaras. Jebkuru jaunu šo bijušo pilnvaru uzurpēšanu valstij naidīgos nolūkos jebkuras valsts parlaments kvalificē kā noziedzīgu un sodāmu nodarījumu. Es domāju, ka mēs šodien darām tieši to pašu, un, ja kādam bijušajam deputātam vai bijušajam sabiedriskajam darbiniekam “paslīd kāja”, tad, loģiski, viņš atbildēs par sevi pats.

Priekšsēdētājs: Jautā Bukas kungs.

S.Buka: */Arī es atbalstu ideju par to, ka pēdējā rindkopā mums jānosaka pazīmes, pēc kurām varētu noteikt, vai šie Latvijas deputāti sarīko vai nesarīko savas apspriedes. Kā jūs redzat, pašlaik šeit nav gandrīz neviena no bijušajiem tautas deputātiem, izņemot mūsu profesoru. Nav ne Gorbunova kunga, ne Īvāna. Die’s to zin, kur viņi nu pulcējas. Pēc kāda principa viņus sodīsim? Lūk, redzat, ir priekšlikums– tūlīt iesēdināt cietumā! Jo viņi (smejas)… Tas ir, šeit pavisam nav saprotams, pēc kādām pazīmēm klasificēsim šo dalībnieku sapulces: vai tās būs večes, kongresi, ja viņi paši sevi tā nosauks, iespējams, izdomās kādu citu terminoloģiju. Tas nozīmē, ka projekta cienījamajiem autoriem šīs sapulces ir jāklasificē. Vai jūs, Freimaņa kungs, to uzskatāt par nepieciešamu?/

J.Freimanis: Godājamais Bukas kungs, jūs pabeidzāt savu jautājumu, un es jums atbildēšu vismaz tā, kā šo jautājumu izprotu. Jebkuras darbības tālāk kvalificē prokuratūra. Tātad, ja Bukas kungs šodien ies demonstrācijā un kaut ko runās, tad viņam būs ļoti jāuzmanās, lai viņš neskandētu slavas dziesmas šim kongresam Maskavā, bet to, vai viņš to ir pateicis vai nav pateicis, to pateiks prokuratūra. Šis juridiskais dokuments ir nepieciešams tādēļ, lai prokuratūrai būtu likumīgs pamats vērst uz šo jautājumu vērību likumā noteiktajā kārtībā– atbilstoši tiem likumdošanas aktiem, kurus esam pieņēmuši par atbildību par pretvalstisku darbību. Tā ir mana, nespeciālista jurisprudencē, iespējamā atbilde.

S.Buka: */Un tad otrais jautājums, kas tieši saistīts ar jurisprudenci un prokuratūras pienākumiem. Mums ir prokuratūra, kuras aicinājums ir izpildīt Latvijas Republikas likumus. Jūs šai prokuratūrai neuzticaties un domājat, ka tad, ja Augstākās padomes lēmumā šo veči vai kongresu nenosauksim par krimināli sodāmu pasākumu, tad prokuratūra pati savas funkcijas izpildīt nevarēs, tiesa neko neizlems, tas ir, mēs pieņemam speciālu lēmumu tiesai un prokuratūrai, tā pārkāpjot varas sadalīšanu, tajā skaitā arī tiesu varai. Vai jums neliekas, ka tās ir viņu funkcijas, tas jādara viņiem, ja tas neatbilst mūsu likumdošanai vai ir apdraudējums mūsu republikai?/

J.Freimanis: Bukas kunga jautājums būtībā nozīmē to, ka viņš vēlas, lai es apstiprinu viņa domas. Diemžēl nevaru viņu iepriecināt, jo šis dokuments ir Augstākās padomes, likumdevēja, politisks akcents šajā jautājumā. Un mēs nekādā ziņā nemācīsim Skrastiņa kungu, kā lai viņš šo un citu kvalificē. Mēs viņam atgādinām, ka šis jautājums ir jāņem nopietni.

S.Buka: */Bet mēs nevaram darboties pēc principa: ja nedrīkst, bet ļoti gribas, tad var./

J.Freimanis: Es atbildu uz jautājumiem, nevis uz komentāriem.

Priekšsēdētājs: Jautā Zatulivitera kungs.

V.Zatuliviters: */Man, piemēram, tas var patikt vai nepatikt, bet jāsecina, ka Savienības vairs nav. Nav arī Augstākās padomes deputātu jeb PSRS tautas deputātu. Viņu vienkārši nav. Viņi bija. Sakarā ar to man jautājums, precīzāk– divi. Vai valsts autoritātei nerada kaitējumu šis dokuments, ja tajā izskan aicinājums neeksistējošai struktūrai un šīs neeksistējošās struktūras pārstāvjiem? Un no šī izriet otrais jautājums. Kam vispār vajadzīgs šis dokuments?/

J.Freimanis: Es atbildēšu uz Zatulivitera kunga jautājumu. Ja Zatulivitera kungs būtu nopietni izlasījis saskaņā ar Valodu likuma prasībām šo dokumentu, tad viņš aptvertu, ka šis dokuments nav domāts tiem cilvēkiem, kuri nodarbojas ar pretvalstisku darbību Maskavā. Šis dokuments ir vērsts uz tiem cilvēkiem, Latvijas iedzīvotājiem, kuriem varētu ienākt prātā ar to nodarboties Latvijā. Tā ir visa atbilde uz 1.jautājumu. Un atbilde uz 3.jautājumu: nekādos apstākļos, ja valsts rūpējas par savu tiesisko stāvokli un par savu politisko drošību, tas nevar apdraudēt ne tās prestižu, ne arī cieņu. Gluži otrādi. Prestižs un cieņa tiek apdraudēta tad, kad valsts par savu drošību nerūpējas.

Priekšsēdētājs: Paldies. Jautātāju vairs nav. Vai ir kāds pierakstījies debatēs? Debatēs pierakstījies Cālīša kungs. Lūdzu!

I.Cālītis: Godātie deputāti! Es gribu vispirms aizrādīt uz Freimaņa kunga teikto– ne visai korekto Latvijas Tautas frontes frakcijas sēdes norisi. Un apgalvojumam, ka šis dokuments ir tapis kopīgā frakcijas “Satversme” un Tautas frontes frakcijas darbā, nav īsta pamata, jo frakcijas darba laikā Freimaņa kungs nolasīja šo tekstu, kurš tobrīd izklausījās drusku citāds. Tas bija drusku garāks un drusku piņķerīgāks nekā šis teksts un to izdalīja nedaudz eksemplāros, kuru nepietika visiem frakcijas dalībniekiem. Tātad šajā izdalītajā tekstā jau bija apriori ierakstīts, ka tas ir arī Latvijas tautas frontes frakcijas sacerējums.

Tagad man ir jautājums: kam ir vajadzīgs šāds dokuments? Kam tas tiek adresēts. Šim dokumentam nav adresāta. Mēs, pieņemot šo dokumentu, atkal tikai palaidīsim vienu skaistu, mīļu, labi saprotamu politisku burbulīti. Pirmām kārtām šeit jau pirmajā teikumā ir atsauce uz kaimiņvalsts masu informācijas līdzekļiem, lai gan zinām, ka arī šajā kaimiņvalstī, konkrētajā gadījumā– Krievijas Federācijā, ir pieņemts likums par presi un masu informācijas līdzekļiem. Mēs zinām, ka šie masu informācijas līdzekļi ir neatkarīgi tāpat kā pie mums, Latvijā. Prese raksta, ko tā grib, neskatoties uz politiskajām sekām un konsekvencēm. Arī Krievijā šī prese raksta to, ko tā grib, neskatoties uz Krievijas Federācijas valdības nostāju.

Tālāk. Mēs uzskatām, ka sakarā ar šo kongresu (pēdiņās), ar šo politisko pasākumu… Mēs visi saprotam, ko nozīmē šie politiskie pasākumi. Mēs saprotam, ka tie ir vērsti patiešām pret mūsu suverenitāti, un tas patiešām tā ir. Bet vai tomēr mums ir vajadzība reaģēt uz katras grupiņas vai sabiedriskās organizācijas uzstāšanos kaimiņu valstī? Mēs neesam parlamentā reaģējuši uz pazīstamā Žirinovska kunga tieši izteiktajiem draudiem un apvainojumiem. Mēs neesam nekādu paziņojumu šajā sakarībā snieguši. Tagad kaimiņvalstī sanāk saujiņa bijušo deputātu, un mēs iejaucamies it kā šīs kaimiņvalsts iekšējās lietās. Uz kāda pamata? Bez tam mēs zinām, ka arī Krievijas Federācijas valdība ir izteikusi savu negatīvo attieksmi pret šo saietu.

Godātie deputāti! Mēs izrādīsim pārāk daudz goda šiem bijušajiem deputātiem, pieņemdami šādu paziņojumu! Attiecībā uz pēdējo daļu šajā paziņojumā es uzskatu, ka tā nemaz nav likumdevēja kompetence. Tā nav Augstākās padomes, tā nav parlamenta kompetence! Godīgie nodokļu maksātāji taču algo Latvijas valsts prokuratūru. Tā patiešām ir prokuratūras kompetence. Un mums nav jānorāda, kurš ir pārkāpis likumu, kurš ir uzstājies pret valsti un kurš būtu sodāms. Es aicinu šodien turpmāk vairs vispār nepieskarties šim jautājumam un balsot pret šādu aicinājumu, jo tas tikai grauj mūsu parlamenta prestižu.

Priekšsēdētājs: Paldies. Kolēģi, ir tikai viens priekšlikums– balsot vai nebalsot. Lūdzu, reģistrēsimies! Lūdzu, zvaniet! Lūdzu, Freimaņa kungs, kamēr ierodas deputāti!

J.Freimanis: Kolēģi, šis jautājums ir izšķirams ar jūsu sirdsapziņu. Es tikai gribētu atgādināt, ka šis dokuments tiešām ir abu frakciju dokuments un šie labojumi tika izdarīti pēc tam, kad godājamais Cālīša kungs bija dusmās aizgājis no frakcijas sēdes.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, vai visi ir reģistrējušies? Lūdzu rezultātu! Reģistrējušies 95 deputāti. Vai Seiksta kungs paguva piereģistrēties? Paldies. Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu, balsosim! Rezultātu! 56– par, 21– pret, 11– atturas. Paziņojums ir pieņemts ar balsu vairākumu, bet Paziņojuma teksts– tas nav procedūras jautājums, kolēģi! Tas ir Augstākās padomes dokuments. Tādēļ pieņemt to mēs varam tikai ar 66 balsīm. Tādēļ Paziņojums nav pieņemts. Paldies. Pārtraukums līdz pulksten 12.00.

(Pārtraukums)

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja vietnieks Valdis Birkavs.

Priekšsēdētājs: Reģistrācijas režīmu! Reģistrēsimies! Lūdzu rezultātu! Reģistrējušies 69 deputāti.

Saskaņā ar darba kārtību nākamais jautājums ir likumprojekts “Par papildinājumiem Latvijas Republikas likumā “Par zemes nodokli””. Lūdzu, Seiles kundze!

A.Seile: Cienījamais sēdes vadītāj un cienījamie deputāti! Šis 295.dokuments, kuru mēs šodien izskatām, ir par grozījumiem un papildinājumiem Latvijas Republikas likumā “Par zemes nodokli”. Es gribu jums atgādināt, ka pagājušajā nedēļā mēs nobalsojām jau par visiem trijiem šajā likumprojektā ietvertajiem punktiem un atbalstījām tos ar balsu vairākumu. Mēs tos atlikām un nevarējām nobalsot trešajā lasījumā tāpēc, ka nebija pavairoti Endziņa kunga priekšlikumi, kuru būtība ir tāda, ka vajag atbrīvot sporta celtnes (vai, kā ir teikts viņa sagatavotajā labojumā, “sporta objektus”) no visiem nodokļiem, šādā veidā piešķirot zināmas priekšrocības tieši sporta objektiem. Tā kā šis dokuments nebija izdalīts tajā plenārsēdē, kad mēs izskatījām šo jautājumu otrajā lasījumā, tad tas tika atlikts uz šodienu. Šie Endziņa kunga labojumi ir lasāmi 282.dokumentā, bet, saprotot to, ka deputātiem bieži vien dokumenti pazūd, es jums nolasīšu šo dokumentu, lai jūs saprastu, par ko mēs esam pašreiz nolēmuši balsot. Tātad vajag papildināt likuma “Par zemes nodokli” 4.panta 4.punktu šādā redakcijā: “Zemi, kuru aizņem visa veida sporta objekti…” Tas nozīmē, ka mēs ieliekam šos sporta objektus tajā rindā, kurā minētie objekti tiek pilnīgi atbrīvoti no visiem nodokļiem. Vēlreiz atgādinu, ka šāda privilēģija pašreiz ir piešķirta ļoti mazam objektu skaitam. Tāda nav pat cietumiem un daudzām citām iestādēm. Es iesaku sēdes vadītājam uz balsošanu likt visus šos trīs Endziņa kunga iesniegtos labojumus, jo tie attiecas uz vienu lietu, lai gan redakcionāli ir iestrādājami trijos punktos. Un tādēļ mums ir jābalso par tiem visiem kopumā, jo citādi, ja mēs nenobalsosim, piemēram, par pēdējo punktu, tad varam šos sporta objektus izslēgt no atvieglojumiem vispār. Es nododu Birkava kungam šo Endziņa iesniegto tekstu.

Priekšsēdētājs: Godātie kolēģi! Vēlreiz reģistrēsimies! Lūdzu rezultātu! Reģistrējušies 85 deputāti. Vai Preinberga kungam ir jautājums?

G.Preinbergs: Seiles kundze, bet pagājušajā reizē Krastiņa kungs stipri aizstāvēja viedokli, ka šeit būtu jābūt arī veselības aizsardzības iestādēm– slimnīcām, poliklīnikām un tā tālāk… Vai tas ir vienkārši pazudis vai te ir kādi citi motīvi? Es kaut ko nesaprotu…

A.Seile: Nē, Preinberga kungs! Veselības aizsardzības iestādes ir iekšā mūsu likuma labojumos, ko mēs iesniedzām uz trešo lasījumu. Mēs neesam grozījuši nevienu vārdu, teksts ir pilnīgi idents, un mēs jau esam nobalsojuši par otro un trešo punktu, kur visas veselības aizsardzības iestādes ir iekšā un tās tiek atbrīvotas no nodokļiem, izņemot to vienkārtīgo apjomu, ko budžetā tām jau iepriekš iedala nodokļu maksāšanai.

G.Preinbergs: Paldies.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Eglāja kungs!

V.Eglājs: Šeit bija tas teksts, ko Endziņa kungs iesniedza par sporta objektu atbrīvošanu. Es esmu skatījies reklāmas, ko tagad raida televīzija, un tur aicina par 12 dolāriem stundā tās bumbas ripināt… Arī tas taču ir sports… Ir arī visādi tenisa korti, kur tagad tenisa spēlētāji maksā 80 rubļus par stundu īpašniekam. Un ja visus šādā veidā atbrīvos, kā tur ir uzrakstīts, tad es galīgi iebilstu. Tur vajag piebildi, piemēram, kaut ko par bezpeļņas… vai ko tādu… Jo, ja ir tā, kā tur ir sacīts…

A.Seile: Es jums atbildēšu, cienījamais Eglāja kungs. Es gribu pateikt, ka visām sporta organizācijām, visām sporta iestādēm un objektiem ir tādi paši atvieglojumi, kādi ir veselības aizsardzības iestādēm, un to jau mūsu lēmuma projekts paredz. Taču jūsu tiesības ir balsot “par” vai “pret” Endziņa iesniegto labojumu, kas pilnīgi atbrīvos visus sporta objektus un iedos tiem prioritāti. Es jums varu paskaidrot tikai to, ka pati esmu sportiste veterāne un ļoti atbalstu sportu, tomēr nevaru atbalstīt Endziņa kunga priekšlikumu, kas piešķir tik lielus atvieglojumus sporta objektiem, pie tam skaidri nepasakot, kas īsti ir sporta objekts.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vai Seiles kundzei vēl ir jautājumi? Nav. Paldies. Vai ir nepieciešamība reģistrēties vēlreiz? Nav. Tātad, kolēģi, es lieku uz balsošanu 282.dokumentu– visus trīs punktus kopā, kā Seiles kundze ierosināja. Tātad ir ieteikums 4.panta 3.punktā svītrot vārdus “un sportu”, bet papildināt 4.panta 4.punktu šādā redakcijā: “Zemi, kuru aizņem visa veida sporta objekti”, kā arī 8.panta 4.daļā un 7.punktā svītrot vārdus “un sportam”. Lūdzu balsošanas režīmu! Balsosim! Lūdzu, Seiles kundze!

A.Seile: Birkava kungs, vajadzētu precizēt, ka šis balsojums ir par Endziņa kunga priekšlikumiem, nevis par likumprojektu kopumā, lai deputāti to labi saprot.

Priekšsēdētājs: Jā, pilnīgi pareizi! Es atvainojos, ja kāds to nav sapratis. Lūdzu atsaukt balsošanas režīmu. Vēlreiz atkārtoju– runa ir par Endziņa kunga priekšlikumiem par sporta būvju atbrīvošanu no zemes nodokļa. Lūdzu balsošanas režīmu. Lūdzu balsot! Rezultātu! 1, 2 balsis “par”. Tātad 25– par, 26– pret, 24– atturas. Endziņa kunga labojums nav pieņemts.

Un tagad balsosim par Latvijas Republikas likumu “Par grozījumiem un papildinājumiem Latvijas Republikas likumā “Par zemes nodokli”” kopumā, ņemot vērā, ka par pirmo, otro un trešo punktu jau ir nobalsots. Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim par likumu kopumā! Trīs papildu balsis “par”. Lūdzu rezultātu! 65 balsis– par, 3– pret, 13– atturas. Vai Krūmiņa kungs nobalsoja? Tādā gadījumā 66 balsis ir “par” un likums ir pieņemts.

Balsosim par Latvijas Republikas Augstākās padomes lēmumu “Par likuma “Par papildinājumiem Latvijas Republikas likumā “Par zemes nodokli”” un tā spēkā stāšanās kārtību””! Lūdzu, Seiles kundze!

A.Seile: Šis lēmums par likuma spēkā stāšanās kārtību tika sagatavots ar tādu nolūku, lai attiecībā uz šīm budžeta iestādēm, kuras nupat esam atbrīvojuši no zemes nodokļa, ļaudami tām maksāt to vienkārtējā apmērā, mēs nepieļautu, ka pašvaldības tomēr tām prasa vairākkārtīgā apmērā šo zemes nodokli par pirmo ceturksni. Tā ir visa šā lēmuma projekta par likuma stāšanos spēkā jēga, jo ir jau marts. Mēs esam tik ilgi kavējušies ar šā likuma labojumu pieņemšanu, ka vairākas pašvaldības jau ir paspējušas daudzkārtīgā apmērā no budžeta iestādēm pieprasīt zemes nodokli. Šis lēmuma projekts ir sagatavots paralēli likumam uz tā trešo lasījumu sakarā ar izmaiņām zemes nodoklī. Aicinu jūs balsot!

Priekšsēdētājs: Vai ir nepieciešamība balsot pa punktiem atsevišķi? Nav. Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim par lēmumu kopumā. Lūdzu balsot! Četras papildu balsis “par”. Rezultātu! 60– par, 1– pret, atturas– 15. Lēmums par likuma stāšanos spēkā nav pieņemts.

Lūdzu, Krastiņa kungs!

E.Krastiņš: Es par procedūru. Tā kā mums tālāk ir vesela rinda jautājumu, kuri jāpieņem trešajā lasījumā, un ir paredzēta arī lēmuma projektu izskatīšana, tad es lūgtu sekretariāta darbiniekus noskaidrot, kur atrodas virkne pastāvīgi strādājošo deputātu, arī komisiju vadītāju, un uzaicināt viņus tomēr nākt uz plenārsēdi.

Priekšsēdētājs: Paldies, Krastiņa kungs! Es tikai gribētu pie reizes paskaidrot, ka nenobalsotais lēmums par spēkā stāšanās kārtību nenozīmē, ka likums nestājas spēkā. Tas stājas spēkā vispārpieņemtajā kārtībā.

Nākamais darba kārtības jautājums– likumprojekts “Par valsts un pašvaldību īpašuma privatizācijas komisijām”. Špoģa kungs, lūdzu tribīnē, bet sekretariātu lūdzu izpildīt Krastiņa kunga lūgumu!

K.Špoģis: Godājamie kolēģi! Runa ir par 289.dokumentu. Paņemiet, lūdzu, to! Par 1.pantu nekādi labojumi nebija ienākuši, un nekādi precizējumi tajā nav izdarīti.

Priekšsēdētājs: Vai ir kādi jautājumi par 1.pantu? Nav.

K.Špoģis: Otrajā pantā ir Ēlerta kunga precizējums. Es ļoti atvainojos, ka operatore mašīnrakstītāja to nav izdarījusi, bet 2.panta otrajā rindiņā vārds “īpašuma” bija jāizsvītro. Uzskatiet, ka tas ir izsvītrots.

Priekšsēdētājs: Vai ir nepieciešamība par to balsot! Nekādu citu piezīmju nav? Lūdzu, tālāk!

K.Špoģis: 3.pants. Sakarā ar 3.pantu ir lūgums paņemt 301.dokumentu, kuru nupat iedeva. Te ir lasāms Lagzdiņa kunga priekšlikums– ir precizēta 3.panta 2.daļas beigu redakcija. Tātad nevis “uz pašvaldības lēmuma pamata”, bet uz “pašvaldības augstākās lēmējinstitūcijas…”, lai nedotu iespēju rīkoties valdei, bet lai to lemtu tikai padome. Tāds precizējums būtu pieņemams, un mēs varam uzskatīt, ka tas ir pieņemts.

Priekšsēdētājs: Vai ir nepieciešamība balsot par šo precizējumu? Nav. Lūdzu, tālāk!

K.Špoģis: 4.panta 2.daļā ir Ēlerta kunga redakcionāls precizējums. Tas lasāms 2.punkta 3.rindiņā, un skan: “…pašvaldības un arodbiedrības pārstāvju un speciālistu…” Te ir labāk sakārtoti šie vārdi.

Priekšsēdētājs: Vai nav citu iebildumu?

K.Špoģis: Arī šā paša 4.panta 4.punktā ir redakcionāli precizēta un mazliet uzlabota redakcija; bez tam ir precizēts arī termiņš, ka tas notiek nedēļas laikā.

Priekšsēdētājs: Vai citu precizējumu vai labojumu nav?

K.Špoģis: 5., 6., 7. un 8.pantā nekādu izmaiņu nav bijis, jo arī nekādu priekšlikumu nav bijis.

Priekšsēdētājs: Vai deputātiem ir kādi papildinājumi vai labojumi? Paldies. Lūdzu, tālāk!

K.Špoģis: 9.pantā ir tas pats Lagzdiņa kunga priekšlikums, kas tika izlabots 3.pantā. Arī 9.panta 2.daļas pēdējā rindiņā, kur ir minētas attiecīgās pašvaldības, ir jāieraksta, ka to nosaka “attiecīgās pašvaldības augstākā lēmējinstitūcija”.

Priekšsēdētājs: Vai ir citi iebildumi vai papildinājumi? Paldies. Lūdzu, tālāk.

K.Špoģis: 10.panta 1.daļā ir Ēlerta kunga precizējums– “No privatizētā objekta ienākumu daļas, … no objekta privatizācijas.”

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Ēlerta kungs!

I.Ēlerts: Špoģa kungs, mani komisija laikam ir nedaudz pārpratusi. 10.pantā tagad ir iznācis tā, ka apmaksa ir veicama no privatizētā objekta ienākumu daļas, no objekta privatizācijas… “…un daļas no objektu privatizācijas”. Es domāju, ka “privatizētie objekti” ir jāsvītro. Tātad– ienākumu daļa, daļa no objektu privatizācijas. Tātad, pārdodot objektu, rodas zināmi ienākumi valstij vai pašvaldībām…

K.Špoģis: Pareizi ir: “…no objekta privatizācijas”.

I.Ēlerts: Te acīmredzot ir kļūda.

K.Špoģis: Šeit tie divi, tas pats tehniskais…

Priekšsēdētājs: Ēlerta kungs, es domāju, ka balsot nav nepieciešams. Šo kļūdu var izlabot. Lūdzu, tālāk!

K.Špoģis: Par 11., 12. un 13.pantu nekādi priekšlikumi nav ienākuši un labojumi nav izdarīti.

Priekšsēdētājs: Kolēģi, vai nevienam nav nekādu citu papildinājumu vai iebildumu? Tādā gadījumā sekretariātu lūdzu zvanīt! Lūdzu reģistrācijas režīmu! Rezultātu! Reģistrējušies 110 deputāti.

Balsosim par Latvijas Republikas likumu “Par valsts un pašvaldību īpašuma privatizācijas komisijām” trešajā lasījumā. Lūdzu balsošanas režīmu. Lūdzu balsot! Viena papildu balss “par”. Rezultātu! 97 balsis– par. Neviena– pret. Atturas– 5. Lūdzu, Špoģa kungs, par lēmumu!

K.Špoģis: Par lēmuma projektu nav ko piebilst. 2.punktā, kā jau parasti, ir norādīts, ka līdz 31.martam vajag izdot nepieciešamos normatīvos dokumentus privatizācijas komisiju veidošanai. Šie dokumenti praktiski ir gatavi.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, kolēģi, vai ir nepieciešamība balsot par 1. vai 2.puntu atsevišķi? Vai ir kādas iebildes, papildinājumi? Nav. Tādā gadījumā lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim par 289.dokumentu par tikko pieņemtā likuma stāšanos spēkā. Balsošanas režīmu! Rezultātu! Viena papildu balss. 88– par, neviena– pret, 7– atturas.

Godātie kolēģi, atgādinu, ka ir tādas reizes, kad otrdienas pirmajā dienas pusē ir saplānoti visi trešie lasījumi. Tādēļ lūdzu neizklīst!

No zāles. Es atvainojos– vai drīkstu teikt dažus vārdus?

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Panteļejeva kungs!

A.Panteļejevs: Es vienkārši gribu informēt, ka Lauksaimnieku savienība, kā es saprotu, pēc Breša kunga iniciatīvas laikam atzīmējot 17.martu Maskavā, jo valdības ēkā notiek lauksaimnieku sanāksme, kurā es pats biju liecinieks, ka no rīta gan armijas pārstāvji, gan visi citi tur tika ļoti aktīvi uzaicināti, tāpēc arī premjers šodien nevarēja ierasties pie mums. Tāpēc ir jocīgi runāt par to. Acīmredzot mums ir jāatceļ mūsu apspriede un jāpagaida, kamēr valdība izspriedīs un tad pievērsīs uzmanību mums.

Priekšsēdētājs: Paldies, Panteļejeva kungs. Es ceru, ka jūs neierosināt balsot par šo jautājumu. Tātad nākamais darba kārtības jautājums– likumprojekts “Par grozījumiem Latvijas Republikas likumā “Par akcīzes nodokli”” trešajā lasījumā. Kodoliņa kungs, lūdzu tribīnē!

A.Kodoliņš: Cienījamie kolēģi! Likumprojekts “Par grozījumiem likumā “Par akcīzes nodokli”” otrajā lasījumā tika izskatīts jau diezgan sen. Šā trešā lasījuma izskatīšana tika aizkavēta sakarā ar to, ka valdība izskatīja jautājumu par grozījumiem šinī likumprojektā, proti, par grozījumiem attiecībā uz likumā paredzēto likmi, ar kuru tiek aplikti mikroautobusi, mēbeles un vieglās automašīnas. Izskatot šo jautājumu valdības sēdē, tika nolemts un attiecīgi iesniegts Augstākajai padomei priekšlikums samazināt akcīzes nodokli mikroautobusiem no 50 procentiem uz 20 procentiem, bet mēbelēm, kā arī vieglajām automašīnām likmi nemainīt. Šie grozījumi ir saistīti ar to, ka pretējā gadījumā stipri tiktu samazināta valsts budžeta ieņēmumu daļa. Jāteic, ka šis jautājums ir diezgan sarežģīts sakarā ar to, ka patlaban RAF, pastāvot pašreizējai akcīzes nodokļa likmei, nevar realizēt savus līgumus ar detaļu piegādātājiem, jo daudzi šie līgumi ir noslēgti kā bartera līgumi. Pašlaik ir izveidojusies tāda situācija, ka mikroautobusi tiek uzkrāti rūpnīcā, jo tos nevar realizēt par šo cenu, bet tajā pašā laikā rūpnīca draud apstāties sakarā ar izejvielu trūkumu. Līdz ar to RAF attiecīgi griezās pie valdības un Augstākās padomes ar lūgumu samazināt šo akcīzes nodokļa likmi.

Otrs labojums atšķirībā no otrā lasījuma ir tāds, ka ar šo likumprojektu 4.pantā tiek paredzēti arī atvieglojumi Latvijas Republikas Dārgmetālu fondam, lai tam nebūtu jāmaksā akcīzes nodoklis par tiem dārgmetāliem, kuri tiek iegādāti Dārgmetālu fonda vajadzībām. Tātad abi šie valdības iesniegtie grozījumi ir akceptēti Ekonomikas komisijā un komisija lūdz apstiprināt šo likumprojektu trešajā lasījumā.

Priekšsēdētājs: Vai būs jautājumi Kodoliņa kungam? Ir Raimondam Krūmiņam. Lūdzu!

R.Krūmiņš: Man ir par mikroautobusiem. Vai tur tāpat kā “jaunas vieglās automašīnas” nevajag pierakstīt “jauni mikroautobusi”?

A.Kodoliņš: Principā šāds labojums, lai būtu pilnīga skaidrība, varētu būt. Es tam piekrītu, un mēs bez balsošanas to varam iekļaut.

Priekšsēdētājs: Paldies. Stroganova kungs, lūdzu!

F.Stroganovs: */Sakiet, lūdzu, par cik samazināsies budžeta ienākumu daļa? Vai Ekonomikas komisija ir aprēķinājusi budžeta ienākumu samazināšanos? Cik liela ir šī summa, un vai nevajag tūlīt izdarīt labojumus budžetā?/

A.Kodoliņš: Atbilde uz jautājumu: budžetā iekļautā nodokļu summa no akcīzes par mikroautobusiem ir 200 miljoni rubļu. Šī situācija ir tāda– ja notiks ražošanas apjoma samazinājums… (janvārī un februārī tas bija ļoti būtisks), jo šajos abos mēnešos tika saražoti tikai 440 mikroautobusi plānoto 1,5 tūkstošu mikroautobusu vietā. Līdz ar to budžets šajos divos mēnešos saņēma tikai 25 miljonus rubļu plānoto 50 miljonu rubļu vietā. Tātad budžetā ir paredzēts saņemt 200 miljonus rubļu, bet, ja notiks šāds ražošanas apjoma sašaurinājums, netiks izpildīts budžeta ieņēmums. Tajā pašā laikā šis ražošanas apjoma sašaurinājums ir cieši saistīts ar šo nodokļu likmi. Ja attiecīgā nodokļa likme, kā uzskata rūpnīcas pārstāvis, tiks samazināta, tad būs iespēja realizēt šos bartera darījumus un ražošanas apjomus varēs palielināt, līdz ar to plānotos 200 miljonus rubļu varēs izpildīt, arī pastāvot 20 procentu likmei. Tāds ir rūpnīcas vērtējums, kaut gan precīzi pateikt, kāds pavērsiens šeit notiks, ir ļoti grūti. Katrā ziņā, ja atstāsim šo 50 procentu likmi, tad varam panākt vēl būtiskāku ražošanas sašaurināšanos– praktiski rūpnīcas apstāšanos un gūt vēl lielākus budžeta zaudējumus.

F.Stroganovs: Jā, bet šeit ir ne tikai mikroautobusi, šeit ir arī citas preces…

A.Kodoliņš: Ā, par pārējām precēm?

F.Stroganovs: Es domāju, ka šeit būs lielāka summa nekā par mikroautobusiem.

A.Kodoliņš: Nē, nē! Tātad par pārējām summām. Jau otrajā lasījumā bija priekšlikums izskatīt jautājumu par ekstragrupas smaržām un odekoloniem. Tur nebija iekšā (salīdzinājumā ar līdzšinējo redakciju) tualetes ūdens. Iekļaujot te tualetes ūdeni, faktiskais apjoms palielinās, un līdz ar to bija iespēja samazināt kopējo nodokļa likmi. Šeit budžeta zaudējumi netiek plānoti, drīzāk ir iespējams zināms budžeta pārpildījums.

Attiecībā uz spirtu šis formulējums ir tikai precizēts formulējums. Lieta tā, ka tas pašlaik ir tādā pašā formulējumā kā šī daļa par importētajiem spirta izstrādājumiem. Tie pašlaik ir noformēti tāpat kā attiecībā uz pašu ražotajiem izstrādājumiem, tā ka tas faktiski…

Un trešais jautājums. Šeit nav mainīta likme, šeit vienkārši bija minētas vieglās automašīnas, bet pašlaik ir precizēts, ka te ir runa par jaunajām vieglajām mašīnām. Tā ka principā budžeta zaudējumi teorētiski it kā būtu tikai attiecībā uz mikroautobusiem, taču es jums jau paskaidroju situāciju ar tiem.

F.Stroganovs: Paldies.

Priekšsēdētājs: Paldies. Jautā Plotnieka kungs.

A.Plotnieks: Jautājums godātajam referentam: sakiet, lūdzu, vai jūs tomēr neuzskatāt par nepieciešamu precizēt, kādiem mikroautobusiem mēs šo akcīzes nodokli pazeminām? Jo es saprotu mūsu ieinteresētību– nodrošināt rūpnīcai ritmisku darbu, un šajā sakarībā tos autobusus, kuri tiek izmantoti bartera darījumiem par tām vai citām nepieciešamajām izejvielām… Bet tajā pašā laikā šī rūpnīca, pamatā ražojot un mainot mikroautobusus, tik tiešām maksimāli nodrošina savu strādājošo vajadzības pēc visa pārējā, toties nedz Jelgavas pilsētai, nedz rajonam nekā cita, kā vien patēriņa nav. Vai te neradīsies tāda situācija, ka mēs, veicinādami vienas rūpnīcas interešu apmierināšanu, pilnīgi ignorējam gan budžetu, gan rajona intereses?

A.Kodoliņš: Es jums atbildu. Pirmkārt, tas, ka mēs apliekam tādas preces kā mikroautobusus ar akcīzes nodokli, godīgi sakot, ir nenormālība. Tādas preces nebūtu jāapliek. Šī ir zināma veida nepareizība, uzspiesta lieta, jo tā mēs centāmies palielināt trūkstošo budžeta ieņēmumu daļu. Taču šeit nav runas par šo rūpnīcu interesēm. Galu galā neaizmirsīsim to, ka mums mikroautobusi ir viens no būtiskākajiem izstrādājumiem, kurus republika izmanto tā sauktajā apmaiņas fondā. Mēs pret mikroautobusiem iemainām ļoti būtisku, republikai vitāli svarīgu produkciju. Un šo funkciju mikroautobusu rūpnīca, bez šaubām, izpilda. Protams, ir gan arī citas problēmas… Problēma ir tāda, ka šie bartera darījumi ir uzspiesti darījumi, un arī šīs cenas zināmā veidā ir uzspiestas. Pašreiz, pastāvot esošajai bartera sistēmai, bez šaubām, valstij ir ļoti neizdevīga šī sistēma. Jo līdz ar to faktiski lielu peļņas daļu, kas pienāktos valstij vai pilsētai, iebāž kabatā uzņēmumi, tas ir, piegādātāji. Tātad, kamēr nedarbojas nauda, notiek šie darbavietas bartera darījumi, un tie, bez šaubām, mūsu valstij, mūsu valsts ekonomikai ir graujoši. Taču pašlaik cita atrisinājuma šai problēmai nav. Tas ir naudas stabilizācijas jautājums.

Priekšsēdētājs: Jautā Bukas kungs.

S.Buka: */Kodoliņa kungs! Vai jums neliekas, ka 1.3.punkta ievada trešajā daļā pieminēšana par akcīzes nodokļa aprēķināšanu un apmaksu ārvalstu valūtā, pirmkārt, nav precīza, jo pagaidām vēl nezinām, kāds būs šīs apmaksas kurss, ko noteiks Latvijas Banka? Bet tas taču mums ir tikai ārvalstu investoriem. Likumā par ārvalstu investīcijām šis kurss ir noteikts tikai investēšanas procesam, bet ne nodokļu iemaksām. Tas ir pirmais jautājums. Arī otrais jautājums ir sakarā ar likumu par ārvalstu investīcijām. Šeit, 9.pantā, kas saucas “Aplikšana ar nodokļiem” diezgan precīzi kā pirmais punkts ir pasvītrots, ka nodokļi un nodevas tiek maksātas naudā, kas Latvijas Republikas teritorijā tiek izmantota kā maksāšanas līdzeklis. Tiesa, tālāk ir teikts, ka “izņemot tos gadījumus, kad par konkrēto nodokli ir noteikts citādi”. Man ir tāda nojauta, ka pakāpeniski pie mums sāk darboties nevis noteikumi, bet izņēmumi no tiem. Tas ir– ārvalstu investori turpmāk mums nodokļus maksās ārvalstu valūtās, reizē ar to pasliktinot savu stāvokli šeit. Kāpēc nevaram piekrist, ka viņi akcīzes nodokli maksā ar to maksāšanas līdzekli, ko izmanto Latvijas teritorijā?/

A.Kodoliņš: Es atbildu uz jautājumu. Tātad– kādā valūtā jāmaksā nodokļi, to nosaka nevis investīciju likums, bet gan likums “Par nodokļiem un nodevām Latvijas Republikā”. Šajā likumā ir skaidri un gaiši teikts, ka, pirmkārt, visos nodokļa aprēķinos tiek lietots Latvijas Bankas noteiktais valūtas kurss. Un, otrkārt, tad ir jāmaksā oficiāli lietotajā valūtā, izņemot gadījumus, kad nodokļa likumā ir paredzēts citādi.

Taču attiecībā uz otro jautājumu godīgi jāteic, ka mēs it kā pārejam uz lēmumu apspriešanu par šā likuma stāšanos spēkā. Tas ir asāks jautājums. Te ir jautājums par to, vai, ņemot nodokļus valūtā, mēs pasliktinām vai nepasliktinām uzņēmējiem šo nodokļu režīmu. Es jums gribu atgādināt (tā gan ir pāreja uz šo otro jautājumu), ka pašlaik valdība praktiski nelikumīgi ņem tā sauktos obligātos maksājumus, kas ir vēl neizdevīgāki šiem ārzemju investoriem. Tā ka katrā ziņā pāreja uz nodokļu maksāšanu valūtā, es uzskatu, visiem uzņēmumiem ir daudz izdevīgāka nekā pašreizējā prakse, kad bez nodokļiem valdība vēl ņem arī piespiedu maksājumus, kas pēc savas dabas arī ir nodokļi.

S.Buka: */Kodoliņa kungs, es tomēr precizēšu! Atbilstoši jūsu rīkojumam (kā likumā par ārzemju investīcijām), kurss, kādu nosaka Latvijas Banka, var īstenoties ar savstarpēji saskaņota kursa starpniecību, kas nav augstāks par Latvijas Bankas noteikto. Tas ir– iespējams, un bieži tā arī notiek, ka par vienu dolāru tiek ņemti 3, 4, 5, 10, bet reizēm pat 50 rubļi, vispārīgi runājot. Atbilstoši mūsu lēmumam par akcīzes nodokli izrādīsies, ka tas pats ārzemju noguldītājs, kas pieņēmis mūsu investīcijas kursu 1:5. 1:10 vai 1:1,6, nodokļus maksās 1:100, tas ir, mēs ar nodomu pasliktinām viņa apstākļus, ja viņš ir piekritis ārvalstu valūtu noguldīt Latvijas Republikā./

A.Kodoliņš: Cienījamais Bukas kungs! Šajā lēmumā nav teikts par investīcijām, par investīciju salīdzināšanu, par to, kā salīdzināt mūsu valsts investoru rubļus ar ārzemju investoru dolāriem. Tā ir pavisam cita problēma, nevis nodokļu ņemšanas problēma. Šeit ir pilnīgi citi momenti. Šeit ir vienkārši teikts par investīciju salīdzināšanu, lai tās veidotu pēc viena kopsaucēja. Tā tiešām ir līgumu slēdzēju darīšana, kā viņi vienojas. Cita runa ir tad, ja banka ir noteikusi, ka šis kurss nedrīkst būt mazāks par oficiālo kursu. Un viss. Taču es te neredzu nekādu saistību ar nodokļu likumu.

Priekšsēdētājs: Vairāk jautājumu Kodoliņa kungam nav. Lūdzu reģistrācijas režīmu! Reģistrēsimies! Rezultātu! Reģistrējušies 106 deputāti.

Tā kā likuma 1.pantā salīdzinājumā ar otro lasījumu ir bijušas izmaiņas, vispirms balsosim par šā panta redakciju. Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim! Lūdzu rezultātu! 79– par, 1– pret, atturas– 14. Otrajā pantā nekādu papildinājumu nav. Arī 3.pantā nekādu papildinājumu un izmaiņu nav. Tātad balsosim par Latvijas Republikas likumu “Par grozījumiem un papildinājumiem Latvijas Republikas 1990.gada 12.decembra likumā “Par akcīzes nodokli”” kopumā! Balsošanas režīmu! Lūdzu balsosim! Rezultātu! 80– par, 2– pret, 12– atturas. Likums ir pieņemts.

Nākamais balsojums būs par lēmumu– “Par likuma “Par likuma “Par grozījumiem likumā “Par akcīzes nodokli” spēkā stāšanās kārtību””.

Lūdzu, Kodoliņa kungs.

A.Kodoliņš: Cienījamie deputāti! 1.punkts ir tradicionāls. Tas nosaka, ar kuru datumu stājas spēkā likums par grozījumiem akcīzes nodoklī. Toties 2.punkts ir principiāli svarīgs. Šis punkts atceļ līdzšinējo valūtas fonda veidošanas kārtību Latvijas Republikā. Jāteic, ka ar līdzšinējo valūtas fonda veidošanas kārtību deputāti vairāk vai mazāk var iepazīties, paņemot 293.dokumentu ar indeksu divi. Šeit ir arī divi pēdējie Ministru padomes lēmumi, kuri nosaka, kā veidot valūtas fondu 1992.gadā un arī maksājumus valsts budžetā ārvalstu valūtā un valūtas fondā. Ir arī Juridiskās pārvaldes vadītāja Datava kunga parakstītais atzinums par šo lēmumu likumību, ar kuru šie lēmumi tiek atzīti kā neatbilstoši Latvijas Republikas likumiem. Ir jāņem vērā arī tas, ka mēs jau esam pieņēmuši trīs likumus– likumu “Par iedzīvotāju ienākuma nodokli”, likumu “Par apgrozījuma nodokli” un nupat pieņēmām likumu “Par akcīzes nodokli”, kuri paredz nodokļu ņemšanu valūtā. Tātad, ja turpināsim agrāko praksi– šo piespiedu maksājumu veikšanu valūtas fondā– tad notiks elementāra dubultaplikšana ar nodokļiem. Līdz ar to, vadoties pēc šiem apsvērumiem, kā arī sakarā ar šo Ministru padomes lēmumu neatbilstību Latvijas Republikas likumiem Ekonomikas komisija ierosina, pieņemot lēmumu par akcīzes nodokļa spēkā stāšanos, atcelt arī vienu minēto Ministru padomes lēmumu, kā arī otro lēmuma punktu, kas Latvijas uzņēmumiem nosaka piespiedu maksājumus valūtas budžetā.

Priekšsēdētājs: Kādi ir jautājumi Kodoliņa kungam? Raimond Krūmiņ, lūdzu!

R.Krūmiņš: Man šķiet, ka vajadzētu papildināt 2.punktu ar termiņu, ar kuru sākot tiek atcelts. Citādi šī situācija paliek neskaidra– vai ar 1.aprīli vai kādu citu datumu. Tur to vajadzētu ielikt. Kā jūs domājat?

A.Kodoliņš: Mēs konsultējāmies valdībā par šo jautājumu. Valdība, piekrītot tam, ka ir jāmaina šis datums, uzskatīja, ka var atcelt ar 1.martu, bet tādā gadījumā būtu jāveic it kā ļoti sarežģīta procedūra– būtu jāatrod tie maksātāji, kuri jau it kā ir iemaksājuši šajā valūtas budžetā, un tas būtu jāatmaksā atpakaļ. Tāpēc, mūsuprāt, šeit tas notiek vispārējā kārtībā– ar lēmuma pieņemšanas brīdi.

R.Krūmiņš: Tad tā arī vajadzētu rakstīt, jo citādi paliks neskaidrība, kuru kāds izmantos savtīgos nolūkos.

A.Kodoliņš: Es piekrītu, ka ir jāsaka: “…ar šā lēmuma pieņemšanas brīdi”.

Priekšsēdētājs: Jautā Blažēviča kungs.

J.Blažēvičs: Kodoliņa kungs! Saskaņā ar šiem Ministru padomes lēmumiem šie atskaitījumi notika dažādos fondos– valdības fondā un citur. Kas tagad notiks ar šiem valdības nodibinātajiem fondiem un pamatfondu? Otrs jautājums: kur uzņēmēji atskaitīs valūtu no nodokļiem?

A.Kodoliņš: Atbilde uz abiem jautājumiem.

Pirmkārt, šis jautājums mums daļēji būs jāapspriež rītdien– tas ir jautājums par valūtas fondu vai valūtas budžetu. Kā es sapratu, Budžeta komisija to jau ir noteikusi, un es uzskatu, ka tas ir pilnīgi pareizi, ka valūtas fonds kā tāds turpmāk vairs nepastāvēs, bet pastāvēs kā valsts budžeta sastāvdaļa, kā valūtas budžets.

Otrkārt, par atskaitījumiem un sadalījumiem. Šie valūtas nodokļu atskaitījumi tiek sadalīti starp dažādu līmeņu budžetiem atbilstoši attiecīgajiem likumiem par nodokļiem un nodevām. Kāds šis attiecīgais sadalījums ir paredzēts šajā likumā, tā tie arī sadalīsies dažādu līmeņu budžetos. Arī valūtas atskaitījumi.

Priekšsēdētājs: Jautā Gorbunova kungs.

A.Gorbunovs: Es gribēju jums jautāt šādi. Tiekoties ar vēlētājiem, Augstākā padome un es kā deputāts saņēmu bargu kritiku tieši par punktu “…ar pieņemšanas brīdi”. Vēl vairāk– man teica, ka es saņemšot rēķinu divu miljonu apmērā, kas man būšot jāapmaksā, jo “Mārupe” savu saimniecisko darbību esot virzījusi, nezinot mūsu pieņemto lēmumu, jo tas netika publicēts. Un tad izrādījās, ka beigās šīs saimniecības darbībai ir tāds rezultāts– šie divi miljoni. Viņi teica, ka manas un Augstākās padomes vainas dēļ esot zaudējuši divus miljonus. Arī šeit jūs sakāt, ka stājas spēkā “…ar pieņemšanas brīdi”. Vai tiešām no mūsu puses ir korekti šos lēmumus pieņemt “ar pieņemšanas brīdi”? Varbūt tomēr vajadzētu darīt tā, kā mums pieprasa,– “ar publicēšanu”. Un mums pašiem gādāt par šo publicēšanu.

A.Kodoliņš: Pašreizējā formulējumā nav norādīts, ar kuru brīdi, tātad pēc likuma tas nozīmē– ar publicēšanas brīdi, tas ir, piecas dienas pēc publicēšanas. Tiklīdz ierakstām formulējumu, ar kuru brīdi, tad mēs attiecīgi mainām arī šo vispārējo kārtību.

Priekšsēdētājs: Kodoliņa kungs, kāds būtu jūsu priekšlikums par 2.pantu?

A.Kodoliņš: Šeit pašlaik ir divi priekšlikumi– Raimonda Krūmiņa priekšlikums “ar lēmuma pieņemšanas brīdi” un, kā es sapratu, Gorbunova kunga priekšlikums– atstāt tādā formulējumā, kāds tas ir.

A.Gorbunovs: Es negribēju izteikt priekšlikumu. Es to izteicu jautājuma veidā.

Priekšsēdētājs: Krastiņa kungs, lūdzu!

E.Krastiņš: Šeit mums tomēr ir jāšķir divi gadījumi– kad tas uzlabo uzņēmēju un privātpersonu stāvokli un kad pasliktina šo stāvokli. Šinī gadījumā tas neapšaubāmi būs tikai ieguvums visiem, kuri šo valūtu pelna un kuri līdz šim to bija spiesti pārskaitīt valdības valūtas fondā. Tāpēc piedāvāju tomēr balsot par to, ka šis punkts stājas spēkā ar pieņemšanas brīdi, ja reiz esam atzinuši, ka šie lēmumi neatbilst likumdošanai.

Priekšsēdētājs: Vai citu priekšlikumu nav? Tātad, kolēģi, vispirms balsosim par lēmuma 1.punktu, par kuru pagaidām nav nekādu priekšlikumu. Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim! Lūdzu rezultātu! 79– par, 2– pret, 9– atturas.

Par 2.punktu mums ir šādi balsojumi. Pirmkārt, tātad vai “ar pieņemšanas brīdi” vai atstāt pašreizējā redakcijā. Krastiņa kunga un, ja nemaldos, arī Krūmiņa kunga priekšlikums bija “ar pieņemšanas brīdi”. Balsosim par šo redakciju– atcelt “ar pieņemšanas brīdi”. Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim! Lūdzu rezultātu! 59– par, 4– pret, 21– atturas.

Otrs variants– atstāt šādu redakciju. Tātad šis pants stāsies spēkā ar publicēšanas brīdi noteiktajā kārtībā, kā tas paredzēts. Lūdzu, balsosim! Rezultāts! 51– par, pret– 4, atturas– 28. Tātad 2.pantā paliek “…ar pieņemšanas brīdi”. Un tagad balsosim par lēmumu kopumā. Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim! Lūdzu rezultātu! 73– par, 1– pret, 20– atturas. Lēmums ir pieņemts.

Nākamais darba kārtības jautājums– lēmuma projekts “Par grozījumiem un papildinājumiem Augstākās padomes 1991.gada 21.jūnija lēmumā “Par likuma “Par lauksaimniecības uzņēmumu un zvejnieku kolhozu privatizāciju”” spēkā stāšanās kārtību””.

Lūdzu, Krūmiņa kungs! Tas ir 6.darba kārtības jautājums.

R.Krūmiņš: Cienījamie kolēģi! Jūsu priekšā ir 294.dokuments, kurā visi šie grozījumi un papildinājumi ir atspoguļoti. Un to būtība ir tāda, ka tas noticis dažādu apstākļu dēļ. Te var minēt to, ka daudzi privatizējamie lauksaimniecības uzņēmumi ir vēlu sākuši šo darbību. Un ne tikai lauksaimniecības uzņēmumi vien, bet arī zvejnieku kolhozi, jo saistībā ar privatizācijas procesu bija pietiekami daudz neskaidrību šajā privatizācijas gaitā. Kā atceraties, pēc šā likuma pieņemšanas bija daudz politisku notikumu, teiksim, Latvijas neatkarības faktiskā atjaunošana, pučs un tā tālāk, kā rezultātā faktiski tika traucēts tieši Augstākās padomes darbs pie šo ekonomisko likumu izstrādāšanas. Un faktiski arī tā prakse, ka lauksaimniecības uzņēmumos gada atskaites un pārskata sapulces parasti notiek februārī un martā, kad faktiski jau ir par vēlu, lai līdz 15.martam varētu veikt šo reģistrāciju. Tāpēc tiek piedāvāts šis dokuments, kurš pieļauj iespēju, ka lauksaimniecības uzņēmumi, zvejnieku kolhozi un individuālie uzņēmēji varētu tikt izskatīti un viņu, teiksim, šī nereģistrēšanās varētu tikt atzīta par attaisnotu. Tad ar ministra pavēli varētu šo termiņu pagarināt, līdz kuram būtu reģistrējams šis uzņēmums. Tāpēc Lauksaimniecības un mežsaimniecības komisija uzskatīja par nepieciešamu atbalstīt ministrijas iesniegto priekšlikumu pēc būtības, nevis pēc formas, jo ministrija iesniedza priekšlikumu– pagarināt šo termiņu līdz 15.maijam. Mēs komisijā pēc izskatīšanas atzinām, ka šeit varētu būt arī tāda situācija, ka, teiksim, nāks sējas darbi, un tad atrunāsies, ka bija sēja un tāpēc nevarēja veikt šo reģistrāciju. Tad nāks vēl kaut kādi citi darbi, un atkal varēs atrunāties ar šiem darbiem un pagarināt reģistrācijas termiņu, tātad praktiski Augstāko padomi vienkārši ignorēt. Tāpēc mūsu priekšlikums bija, saskaņojot to ar Lauksaimniecības uzņēmumu privatizācijas komisiju, ka lauksaimniecības ministrs ar savu pavēli katram uzņēmumam individuāli var šo termiņu pagarināt. Es uzsveru– individuāli! Vispārējā kārtība paliek spēkā, ka tomēr līdz 15.martam ir jāreģistrējas. Līdz šim praktiski vēl nekādas sankcijas ne no bankas, ne no kādu citu iestāžu puses netiek lietotas pret privatizējamajiem uzņēmumiem, taču, ja situācija tuvākajā laikā neuzlabosies un šī reģistrācija vēl arvien kavēsies kaut kādu apstākļu dēļ, tad acīmredzot pret tiem, kuri apzināti vai, teiksim, kaut kādas paviršības dēļ neveiks šo procedūru, kas paredzēta likumā, tiks varbūt lietotas arī sankcijas. Es te negribētu citēt šo lēmumu un vēlreiz atgriezties pie teksta. Attiecībā uz publicēšanu tas cieši sasaucas ar to balsojumu, ko mēs iepriekš veicām, balsojot par iepriekšējo lēmumu, jo ļoti daudzos gadījumos šie dokumenti ir jāpublicē operatīvi, un tāpēc būtu priekšlikums uzdot laikrakstam “Diena” to publicēt līdz 1.martam. Ņemot vērā faktisko situāciju, tas būtu reāli un arī pieņemami, jo lēmums tiks izplatīts arī pa Lauksaimniecības ministrijas kanāliem, un tāpēc šis termiņš būtu pieņemams. Ja ir kādi jautājumi, esmu gatavs uz tiem atbildēt.

Priekšsēdētājs: Kādi ir jautājumi? Plotnieka kungs, lūdzu!

A.Plotnieks: Godātais referent! Sakiet, lūdzu, vai jūs, piedāvājot mums šādu lēmuma projektu, izvērtējāt situāciju, kāda tā faktiski ir. Mēs tagad ar šo lēmumu dodam tiesības Lauksaimniecības ministrijai pārkāpt mūsu pašu 21.jūnija lēmumu. Tieši tāda ir mūsu šodienas lēmuma jēga.

R.Krūmiņš: Nē, ar šo ierakstu papildinām 21.jūnija lēmumu, padarot to elastīgāku. Jo tiešām bija šie, piemēram, specializētie lauksaimniecības uzņēmumi, mācību saimniecības, kurās faktiski šo uzņēmumu vainas dēļ tika iekavēta šī procedūra. Un tāpēc tiešām šeit tā procedūra būtu jāpadara elastīgāka.

A.Plotnieks: Sakiet, lūdzu, vai tādā gadījumā nebūtu daudz loģiskāk un korektāk sekot Lauksaimniecības ministrijas pirmā vietnieka Šķēles parakstītajai rekomendācijai un ieviest šajā lēmumā 15.marta vietā 15.aprīli, jo faktiski jūs šeit atkal radāt birokrātisku un ļoti sarežģītu mehānismu, jo būs jādodas uz ministriju, pēc tam– uz Augstāko padomi, un tas prasīs atkal nedēļu darba.

R.Krūmiņš: Redzat, mums šis mehānisms faktiski zināmā mērā jau ir izstrādāts, jo ministrija sadarbībā ar Lauksaimniecības uzņēmumu privatizācijas komisiju operatīvi izskata šos jautājumus, un nekādas problēmas tur parasti nerodas. Izskatot šo datumu Lauksaimniecības un mežsaimniecības komisijas sēdē, konstatējām, ka vēl pašlaik ir tādas saimniecības, tādi uzņēmumi, kuriem šis darbs dažādu apstākļu, arī objektīvu apstākļu dēļ vēl tikai šobrīd reāli iesākas. Un tāpēc praktiski šis 15.maijs var izrādīties nereāls. Tad mums nāksies vēlreiz pie tā visa atgriezties. Tāpēc mūsu priekšlikums bija ierobežot, bet, teiksim, zināmam saimniecību lokam, kuru konkrēti izvēlamies, var šo termiņu pagarināt.

Priekšsēdētājs: Jautā Biezā kungs.

J.Biezais: Cienījamais referent, vai būtu iespēja tomēr lēmumā noteikt kaut kādu galējo, maksimālo termiņu, jo šeit tas var vilkties gadu vai divus?

R.Krūmiņš: Varētu! Es domāju, ja jums būtu konkrēti priekšlikumi, tad mēs varētu šādu galējo termiņu noteikt, bet katrā ziņā ne šo 15.maiju.

Priekšsēdētājs: Jautā Einiņa kungs.

V.Einiņš: Man ir tāds jautājums: nezinu vai tas ir radies tehniskas kļūdas vai kā cita dēļ, bet es uzskatu, ka šeit kaut kas ir izlaists, jo likums, kā zinām, attiecas gan uz lauksaimniecības uzņēmumiem, gan arī uz zvejnieku kolhoziem. Un tātad tekstā vajadzētu būt “… pēc Latvijas Republikas Lauksaimniecības ministrijas un Jūras lietu ministrijas…” Kāpēc tas ir aizmirsts? Varbūt tas ir speciāli?

R.Krūmiņš: Nē, tas nav darīts speciāli. Mums vienkārši nebija informācijas par stāvokli zvejnieku kolhozos sakarā ar šo privatizāciju. Un mēs nezināšanas dēļ to šeit vienkārši neielikām, mums bija tikai virspusēja informācija, ka tur viss rit normāli un tur viss ir kārtībā.

V.Einiņš: Tad man ir priekšlikums te iekļaut šos vārdus.

R.Krūmiņš: Jā, man nav iebildumu.

Priekšsēdētājs: Paldies. Jautā Endeles kungs.

J.Endele: Es atbalstu Biezā kunga domu par to, ka vajadzētu noteikt vienu galējo termiņu, bet, ja jūs apgalvojat, ka mūsu vainas dēļ atsevišķiem lauksaimniecības uzņēmumiem nebija iespējams šo privatizāciju veikt, vai jūs neuzskatāt, ka tādā gadījumā tās kategorijas šeit būtu jāizdala, lai nav domstarpību, jo mēs varam noteikt jebkuru termiņu un tomēr tik un tā būs tādi, kas šajā termiņā neiekļausies? Un visa šī vilcināšanās šajā situācijā principā noved tikai pie izlaupīšanas. Tātad vai jūs nebūtu ar mieru te uzrādīt, kuri ir tie uzņēmumi vai uzņēmumu kategorijas, kas mūsu vainas dēļ nevarēja privatizēties līdz 15.martam.

R.Krūmiņš: Redzat, šeit daudz kas lielā mērā bija atkarīgs no tā, ar kādu atbildības izjūtu, ar kādu iniciatīvu cilvēki šeit strādā. Jo arī tajos uzņēmumos, kuri objektīvi nevarēja to izdarīt, tomēr jau daudz kas ir izdarīts, tāpēc viņiem praktiski atliek tikai reģistrēties, kas varbūt prasa, teiksim, dažas nedēļas. Tomēr tajā pašā laikā ir arī tādi uzņēmumi, kuri uzskatīja, ka tie ir gandrīz neprivatizējami, un tikai tad, kad tiešām nopietni sāka šo jautājumu cilāt, tie sāka arī kaut ko reāli darīt. Un tāpēc šeit veikt tādu uzskaitījumu ir diezgan problemātiski. Un to, manuprāt, nebūtu lietderīgi šeit, Augstākajā padomē, darīt. Mēs nekādā ziņā ar šo lēmumu neatbrīvosim kaut kādus uzņēmumus no atbildības un arī no šīs privatizācijas veikšanas vispār. Un, ja mēs vēl ņemsim vērā Biezā kunga priekšlikumu un noteiksim šo galējo termiņu, tad, es teiktu, tas jau būtu dubults garants, kas novērstu kaut kādus pārpratumus.

J.Endele: Vai jūs piekrītat, ka līdz 15.maijam tas ir reāli izdarāms?

R.Krūmiņš: Reāli izvērtējot situāciju, arī komisijā nonācām pie secinājuma, ka var būt uzņēmumi, kuros arī līdz 15.maijam šo darbu neveiks. Ja ierakstītu 1.jūliju, tad jau tas būtu tuvu īstenībai un to varētu izdarīt.

J.Endele: Paldies.

R.Krūmiņš: Es gan no Biezā kunga nedzirdēju priekšlikumu, bet šinī gadījumā te varētu rakstīt 1.jūniju. Es teicu– 1.jūniju? Atvainojiet– 1.jūliju! Tātad– pusgadā.

Priekšsēdētājs: Tātad jautājumu vairs nav. Godātie kolēģi, mums šobrīd faktiski ir vismaz trīs ierosinājumi. Pirmais ir Plotnieka kunga rakstiskais ierosinājums– iepriekš pieņemtajā lēmumā nomainīt 15.martu ar 15.aprīli. Vai Plotnieka kungs uzstāj par balsošanu? Lūdzu!

A.Plotnieks: Godātie kolēģi! Es ierosinātu šeit apvienot divus priekšlikumus un tātad saglabāt to ideju, kuru es piedāvāju,– lēmumu pašu pēc būtības negrozīt, bet tajā ierakstīt jaunu termiņu– nevis 15.aprīli, bet 1.jūliju. Tādā gadījumā sējas darbi vai vēl kaut kas cits nebūtu iemesls. Šajā sakarībā es gribētu teikt, ka tad, ja parlamentā iesim pa šo ceļu un katrā lēmumā paredzēsim, ka pārvaldes struktūras mūsu termiņus groza, ka tās pieņem tos vai citus lēmumus, radīsim pilnīgi voluntāru sistēmu, kuras ietvaros vairs nav nekādas tiesiskās kārtības. Tāpēc, apvienojot šos divus priekšlikumus un saglabājot 1.jūliju, domāju, tas būtu ļoti korekts risinājums.

Priekšsēdētājs: 1.jūliju vai 1.jūniju?

A.Plotnieks: 1.jūliju.

Priekšsēdētājs: Bērza kungs, lūdzu!

A.Bērzs: Godājamie kolēģi! Man ir viens priekšlikums. Un šā priekšlikuma būtība ir tāda: es gribu vērst jūsu uzmanību un mobilizēt mūs visus uz vienu mērķi, proti, ierosinu svītrot šā lēmuma projekta 2.punktu– par publicēšanu “Dienā”.

Ko es ar to gribu panākt un uz ko gribu vērst jūsu uzmanību? Es uzskatu, ka normālos apstākļos oficiālam dokumentam, kurā tiek publicēti mūsu pieņemtie juridiskie akti, tādam publicēšanas rīkam, instrumentam ir jābūt “Latvijas Republikas Augstākās Padomes un Valdības Ziņotājam”, bet avīzē varētu publicēt ar izlasi tos gabalus, kuri ir vajadzīgi plašām masām vairāk propagandas nolūkā. Un tāpēc ir jāpanāk, lai mūsu Augstākās padomes aparāts, kas strādā galīgi nejēdzīgi, jo 30.janvāra “Ziņotājā” tas publicē jau 10.decembrī pieņemtos likumdošanas aktus, lai šis izdevums, kas iznāk katru nedēļu, tad arī publicētu iepriekšējā nedēļā pieņemtos likumdošanas aktus. Un, lai piespiestu to darīt, aicinu svītrot šeit šo 2.punktu.

Priekšsēdētājs: Seiles kundze, lūdzu!

A.Seile: Cienījamie deputāti! Es tomēr aicinu pieņemt tieši tādā redakcijā, kā Lauksaimniecības un mežsaimniecības komisija pēc ļoti nopietna darba šo lēmuma projektu ir sagatavojusi. Kāpēc? Pievērsiet uzmanību tam, ka ne jau Ministru padome noteiks katram kolhozam šo privatizācijas termiņu. Ir taču vesela Augstākās padomes Privatizācijas komisija, ko vada Apinīša kungs, un tā ir tāda pati komisija, kā visas citas Zemes komisijas. Tā ļoti rūpīgi izvērtēs šo situāciju, lai gan jau tagad faktiski ir saprotams, kurš “velk” šo reģistrāciju, un tāpēc viņam netiks atvērts bankas konts, ja viņš to nedarīs labprātīgi. Tāpat ir redzams, kur patiesi ir objektīvas grūtības.

Bez tam vēl pastāv grūtības, ko rada reģistrēšanās notariātos. Daži notariāti nebija noteikumus īsti izpratuši un pieprasīja papildu normas reģistrējot, kas vienkārši apgrūtināja šo reģistrāciju, kā tas notika, piemēram, Talsu rajonā. Es lūdzu atbalstīt tieši tādu redakciju, kāda tā pašreiz ir.

Priekšsēdētājs: Paldies. Krūmiņa kungs, lūdzu vēlreiz!

R.Krūmiņš: Jā, arī es gribētu tomēr aizstāvēt šo komisijas viedokli ar to papildinājumu, ko izteica Biezā kungs par galējo termiņu, un tas varētu būt 1.jūlijs, jo tas tomēr bija komisijas viedoklis. Un tādā gadījumā, kā teica Plotnieka kungs, šeit būtībā uztaisām atlaidi visiem šiem uzņēmumiem. Pilnīgi visiem bez izņēmuma! Un tie varēs, teiksim, vēl vairākus mēnešus vilkt šo procedūru un reāli nevarēs sākties praktiskā privatizācija un mantas nošķiršana. Tāpēc šeit tas rada diezgan nepatīkamas sekas. Tāpēc es aicinātu palikt pie pašreizējās redakcijas ar Biezā kunga papildinājumu par 1.jūliju. Bet par Bērza kunga priekšlikumu negribu izteikties, un to var atrisināt balsojot.

Priekšsēdētājs: Paldies. Kolēģi! Tātad mums ir četri balsojumi. Lūdzu reģistrācijas režīmu. Reģistrēsimies! Lūdzu rezultātu! Reģistrējies 91 deputāts.

Tātad pirmais balsojums ir par deputāta Plotnieka ierosinājumu, neskarot šā lēmuma dokumentiem pievienoto lēmuma 3.punktu, kurā tiek mainīts datums– no 15.marta uz 1.jūliju. Tātad lieku balsošanai deputāta Plotnieka priekšlikumu! Lūdzu balsošanas režīmu. Rezultātu! 26– par, 24– pret, 30– atturas. Deputāta Plotnieka priekšlikums nav pieņemts.

Nākamais balsojums ir priekšlikums– lēmumprojekta 1.punktu papildināt ar vārdiem par Jūras lietu ministriju, ko ierosināja Einiņa kungs, un noteikt termiņu: “bet ne vēlāk par 1.jūliju”. Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim! Lūdzu rezultātu! 46– par, 3– pret, atturas– 28. Tātad šis variants ir pieņemts.

Nākamais balsojums ir par deputāta Bērza priekšlikumu– svītrot šā lēmuma projekta 2.punktu. Balsošanas režīmu! Balsosim! Lūdzu rezultātu! 31– par, 17– pret, 25– atturas. Punkts netiek svītrots. Kādi būs ierosinājumi par datumu? Lūdzu, Krūmiņa kungs!

R.Krūmiņš: Man būtu priekšlikums “līdz 1.aprīlim”. Un būtu lūgums– varbūt kāds no deputātiem varētu piezvanīt…

Priekšsēdētājs: Tātad 1. vai 2.aprīlis? 1.aprīlis. Tātad balsosim par šo punktu šādā redakcijā: “Uzdot Latvijas Republikas laikrakstam “Diena” līdz 1992.gada 1.aprīlim publicēt šo lēmumu.” Balsošanas režīmu! Balsosim! Lūdzu rezultātu! Viena papildu balss “par”. 66– par, 1– pret, 14– atturas. Tā… Par 3.punktu? Nav jābalso? Lūdzu, Endziņa kungs!

A.Endziņš: Ja mēs šeit, 2.punktā, ierakstījām datumu– 1.aprīlis, bet šodien pasakām, ka tas stājas spēkā… Es gan nezinu… tad mūsu labā roka nezina, ko dara kreisā roka… Tad kāpēc mums vispār ir pieņemts likums “Par normatīvo aktu spēkā stāšanās kārtību”?

Priekšsēdētājs: Endziņa kungs, vai jūsu priekšlikums ir svītrot 3.punktu?

A.Endziņš: Jā, jo tad tas stāsies spēkā noteiktajā kārtībā.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Biezā kungs!

J.Biezais: Atkārtojot kolēģa Edmunda Krastiņa ieteikumu, vēršu uzmanību uz to, ka termiņa novilcinājums juridiski pasliktina situāciju. Principā divas trešdaļas saimniecību var slēgt kontus un tā…

Priekšsēdētājs: Paldies. Tātad ir divi priekšlikumi: viens– atstāt pašreizējā redakcijā, tas ir pirmais priekšlikums, un Endziņa kunga priekšlikums– svītrot.

Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim par Endziņa kunga priekšlikumu– svītrot 3.punktu. Lūdzu rezultātu! 37– par, 34– pret… kopā ar tiem, kas atturējušies… Tātad punkts ir svītrots. Saskaņā ar šo balsojumu 3.punkts tiek svītrots.

Balsosim lēmumu kopumā! Lūdzu reģistrācijas režīmu. Arī zvanu, lūdzu, dodiet atkārtoti! Rezultātu! Reģistrējušies 82 deputāti.

Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim par lēmumu kopumā! Divas papildu balsis “par”. Nē, 4 papildu balsis “par”… Lūdzu rezultātu: 71– par, 1– pret, 6– atturas. Lēmums ir pieņemts.

Nākamais darba kārtības jautājums– likumprojekts “Par grozījumiem un papildinājumiem Latvijas Darba likumu kodeksā”. Endziņa kungs, vai ir kāds cits ziņotājs?

A.Endziņš: Vai ir vērts to sākt pirms pusdienu pārtraukuma?

Priekšsēdētājs: Endziņa kungs, varbūt 6.pantu par simboliku varam izskatīt?

A.Endziņš: Varam.

Priekšsēdētājs: Mums vēl ir atlikušas 14 minūtes. Tātad tagad izskatīsim nākamo jautājumu– darba kārtības 8.punktu– likumprojektu “Par grozījumiem dažos likumdošanas aktos simbolikas jautājumos”.

A.Endziņš: Cienījamais priekšsēdētāj, cienījamie deputāti! 288.dokumentā ir runa par grozījumiem dažos likumdošanas aktos simbolikas jautājumos. Pirmajā lasījumā tas tika izskatīts pagājušās nedēļas plenārsēdē. Šajā laikā rakstveida priekšlikumus Likumdošanas jautājumu komisija nav saņēmusi, līdz ar to nekādas izmaiņas tekstā nav izdarītas.

Priekšsēdētājs: Godātie kolēģi! Vai ir kādi jautājumi Endziņa kungam? Nav jautājumu. Lūdzu, dodiet zvanu!

Godātie kolēģi, vai par likuma 1.punktu ir kādi iebildumi vai papildinājumi? Nav. Par 2.punktu? Nav. Par 3.punktu? Nav. Tādējādi faktiski neviena papildinājuma vai grozījuma nav, un, ja nobalsosim par šo likumprojektu ar 66 balsīm, tad tas būs pieņemts 2.un arī 3.lasījumā, tātad galīgajā veidā. Lūdzu balsošanas režīmu. Vai ir nepieciešamība reģistrēties? Vajag? Lūdzu reģistrācijas režīmu. Reģistrēsimies, kolēģi! Lūdzu rezultātu! 96 deputāti.

Balsosim par Latvijas Republikas likumu “Par grozījumiem dažos likumdošanas aktos simbolikas jautājumos”. Balsošanas režīmu! Balsosim! Viena papildu balss “par”. Lūdzu rezultātu! 88– par, 2– pret, 1– atturas. Likums ir pieņemts galīgajā veidā. Saskaņā ar Endziņa kunga lūgumu jautājumu par Darba likumu kodeksu izskatīsim pulksten 15.00. Atlikušas 10 minūtes. Ja nekādu paziņojumu nav, sākas pusdienu pārtraukums līdz pulksten 15.00. Paldies.

(Pārtraukums)

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!