ATSAUCĒ IETVERT:
1992.gada 17.marta sēdes stenogramma
Vakara sēdē. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 31.08.2006., Nr. 139 https://www.vestnesis.lv/ta/id/142597
RĪKI
Tiesību aktu un oficiālo paziņojumu oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā. Piedāvājam lejuplādēt digitalizētā laidiena saturu (no Latvijas Nacionālās bibliotēkas krājuma).
1992.gada 17.marta sēdes stenogramma
Vakara sēdē
Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja vietnieks Valdis Birkavs.
Priekšsēdētājs: Godātie kolēģi, lūdzu reģistrēsimies! Rezultāts: 67 deputāti. Sākam izskatīt nākamo darba kārtības jautājumu– likumprojektu “Par grozījumiem un papildinājumiem Latvijas Darba likumu kodeksā”.
Lūdzu, Endziņa kungs, tribīnē!
A.Endziņš: Cienījamo priekšsēdētāj, cienījamie deputāti! Jums tiek iesniegts izskatīšanai trešajā lasījumā likumprojekts “Par grozījumiem un papildinājumiem Latvijas Darba likumu kodeksā”. Manuprāt, jūs atceraties, un, vadoties pēc 280.dokumenta, ja nemaldos, kurš jums izsniegts, ka vairāki panti mums ir palikuši otrā lasījuma stadijā, tādēļ man būtu priekšlikums varbūt vispirms jautājumu izlemt par šiem pantiem. Vai arī skatām secībā pēc kārtas?
Priekšsēdētājs: Godātie kolēģi! Es domāju, ka pareizi būtu, ja mēs vispirms izskatītu likumprojekta tos pantus, kuri ir otrajā lasījumā. Tie likumprojekta tekstā ir iestrādāti un atzīmēti ar trim jautājuma zīmēm. Tātad pēc kārtas izskatām otro lasījumu, nobalsojam par šiem pantiem un pēc tam sākam skatīt trešo lasījumu. Lūdzu, Endziņa kungs!
A.Endziņš: Tātad pirmajā un otrajā lasījumā ir 18.punkts, kas ir izteikts 20.panta nosaukumā šādā redakcijā “Darba ierobežojumi radiniekiem kopējā darba vietā valsts un pašvaldību uzņēmumā, iestādēs un organizācijās”.
Priekšsēdētājs: Tā ir tikai panta nosaukuma redakcijas maiņa.
A.Endziņš: Panta nosaukuma redakcija. Man kolēģiem ir jāatvainojas, ka vakar lasījuma laikā nebiju šeit, zālē. Bet cik sapratu no darba pēc tam, tad jautājums bija laikam radies par to, ka nevar būt runas, ka jebkurā uzņēmumā. Gadījumā, ja ir privāts uzņēmums, tad jau darba devējs šos jautājumus var risināt pats. Bet tas attiecas tikai uz valsts vai pašvaldības uzņēmumiem, iestādēm un organizācijām.
Priekšsēdētājs: Vai ir nepieciešamība par to balsot? Te jau ir tikai redakcijas maiņa, nevis panta nosaukuma grozīšana. Turpinām.
A.Endziņš: Otrajā lasījumā ir 22.pants, kura 2.punkta trešā daļa jāizsaka šādā redakcijā: “Pārbaudi nenosaka personām, kas jaunākas par 18 gadiem.”
Priekšsēdētājs: Vai ir kādi iebildumi vai papildinājumi? Nav. Paldies.
A.Endziņš: Otrajā lasījumā ir 24.pants, kura trešā daļa jāizsaka šādā redakcijā: “Ja pārbaudes rezultāts ir nepamierinošs, darba devējs atlaiž darbinieku no darba, neizmaksājot atlaišanas pabalstu.” Un ir šāda piebilde: “Par atlaišanu no darba darbinieks ir tiesīgs pārsūdzēt tiesā.” Tātad, ja veidojas strīdus situācija, jebkurā gadījumā darbinieks var aizstāvēt savas tiesības, griezties tiesā, lai saņemtu aizstāvību.
Priekšsēdētājs: Vai ir kādi labojumi vai papildinājumi? Paldies.
A.Endziņš: Otrajā lasījumā ir 26.pants, attiecībā uz kuru ir priekšlikums papildināt tā pirmo daļu pirms vārda “piekrišana” ar vārdu “rakstveida”. Tātad uzsvērt, ka šai piekrišanai ir jābūt noformētai tā, lai to varētu fiksēt rakstveidā.
Priekšsēdētājs: Vai ir kādi papildinājumi vai iebildumi? Paldies.
A.Endziņš: Otrajā lasījumā ir 28.pants, tas ir, šā panta 2.punkts: “Ja nav iespējams pārcelt citā darbā, dīkstāves laika izmantošanas kārtību nosaka darba koplīgums.”
Priekšsēdētājs: Vai ir kādi iebildumi vai papildinājumi? Paldies.
A.Endziņš: Es atvainojos, vēl ierosinājums– 28.panta 1.punktā aiz vārdiem– “uz visu dīkstāves laiku”– likt punktu, un viss turpmākais tiek svītrots.
Priekšsēdētājs: Vai ir kādi iebildumi vai papildinājumi? Paldies.
A.Endziņš: Otrā lasījuma stadijā ir 30.panta 8.punkts. Ierosinājums 8.punktu izteikt šādā redakcijā: “Latvijas Republikas likumu pārkāpumi, noslēdzot darba līgumu, vai darba līguma neatbilstība likuma prasībām.” Tātad minētais galvenokārt ir veltīts darba līguma izbeigšanai.
Priekšsēdētājs: Vai ir kādi papildinājumi vai iebildumi? Nav. Paldies.
A.Endziņš: Nākamais otrais lasījums attiecas uz 33.pantu, kurā ir tie nosacījumi, pēc kuriem vadoties, administrācija ir tiesīga lauzt darba līgumu. Un šeit ir priekšlikums 1.punktu izteikt šādā redakcijā: “Ja uzņēmumu, iestādi vai organizāciju likvidē.” Tas ir viens. Un otrs– 1. un 2.punktu izteikt šādā redakcijā: “Ja samazina darbinieku skaitu.”
Priekšsēdētājs: Vai ir kādi iebildumi vai papildinājumi? Nav. Paldies.
A.Endziņš: Nākamais otrais lasījums ir attiecībā uz 35.pantu– garantijas, ja likvidē uzņēmumu, iestādi vai organizāciju, ja samazina darbinieku skaitu vai sakarā ar darba devēja bankrotu. Otrajā lasījumā trešās daļas 1.punkts tiek ierosināts šādā redakcijā: “Sievietēm, kam ir bērns līdz 14 gadu vecumam (bērns invalīds līdz 16 gadu vecumam) vai darbiniekiem, kam ir divi vai vairāk apgādājamie.”
Priekšsēdētājs: Vai ir iebildumi vai papildinājumi? Krastiņa kungs, lūdzu!
A.Endziņš: Es atvainojos, pie 35.panta jautājums par brīdinājuma termiņu ir jāizlemj balsojot. Un šeit tātad ir variants, ka brīdinājuma termiņā ieskaita pārejoša darba nespējas laiku, vai neieskaita?
Priekšsēdētājs: Kurš tas ir? Atgādiniet, lūdzu!
A.Endziņš: Tas ir 35.pants, tas pats teksts 6.lappusē, proti: “Garantijas, ja likvidē uzņēmumu, iestādi vai organizāciju vai samazina darbinieku skaitu, vai sakarā ar darba devēja bankrotu.” Tas bija priekšlikums.
Priekšsēdētājs: Tātad ir divi varianti. Viens– brīdinājuma termiņā neieskaita pārejošas darba nespējas laiku. Un otrs variants– ieskaita.
Tātad pirmais balsojums– brīdinājuma termiņā neieskaita pārejošas darba nespējas laiku. Lūdzu balsosim par pirmo variantu! Divas balsis papildus “par”. Rezultāts: 29– par, 14– pret, 10– atturas. Pieņemts ir šis variants. Liekam balsošanai arī otro variantu: brīdinājuma termiņā ieskaita pārejošas darba nespējas laiku. Rezultāts: 21– par, 10– pret, 20– atturas. Tātad ir pieņemts variants, ka brīdinājuma termiņā neieskaita pārejošas darba nespējas laiku. Lūdzu turpinām!
A.Endziņš: Es jau teicu attiecībā uz sievietēm, kam ir bērns līdz 14 gadu vecumam (bērns invalīds līdz 16 gadu vecumam), vai darbiniekiem, kam ir divi vai vairāk apgādājamie.
Priekšsēdētājs: Te nevienam nebija iebildumu. Varam turpināt.
A.Endziņš: Otrā lasījuma stadijā ir 36.pants. Ierosināts šo pantu izteikt redakcijā, kuras teksts ir nodrukāts.
Priekšsēdētājs: Krastiņa kungs, lūdzu!
E.Krastiņš: Man jautājums: sakiet, vai tad pat gadījumos, ja būs atlaižams cilvēks, kurš darbā bijis alkohola vai citu toksisku vielu reibumā, un pat tad, ja ir stājies spēkā tiesas spriedums par darba devēja mantas izlaupīšanu, būtu nepieciešama arodorganizācijas piekrišana šā cilvēka atlaišanai?
A.Endziņš: Šajā tekstā jau ir uzskaitīti gadījumi, kad nevajag. Bet šeit rakstīts, ka ar arodbiedrības organizācijas piekrišanu, lai tas nebūtu safabricēts.
E.Krastiņš: Minētajā uzskaitījumā nav tiesas sprieduma. Ja cilvēks atzīstams par vainīgu izlaupīšanā, faktiski, ja viņš ir atzīts gandrīz par kriminālnoziedznieku, vēl joprojām būs vajadzīga arodorganizācijas piekrišana, lai šo cilvēku atlaistu no darba.
A.Endziņš: Jā, tā tas ir.
E.Krastiņš: Diemžēl šo redakciju es ieraudzīju tikai vakar, kad ierados frakcijā un saņēmu dokumentus. Otrā lasījuma laikā mums gan nebija runas, ka te šādā veidā būtu jākoriģē. Mums bija pavisam cita runa, proti, par šīm neatbilstībām starp apakšpunktu uzskaitījumiem šajā pantā, tā kā tie īsti neatbilda tam uzskaitījumam, kas dots 33.pantā. Es noteikti pieprasu šeit iekļaut arī gadījumu, kad nav jāsaskaņo ar arodorganizāciju, vismaz par mantas izlaupīšanu, kad spēkā ir stājies tiesas spriedums.
A.Endziņš: Tādā gadījumā es varbūt palūgšu komentēt darba grupas vadītāju docenti Dubures kundzi.
Priekšsēdētājs: Lūdzu!
V.Dubure, Latvijas Universitātes docente: Principā varētu piekrist, bet es gribētu vērst uzmanību uz to, ka mūsu kodeksā ir 30.panta 7.punkts, kur ir noteikts, ka darbinieku var atlaist sakarā ar likumīgu spēkā stājušos tiesas spriedumu. Un šajos gadījumos nekad nav bijusi vajadzīga arodorganizācijas piekrišana.
E.Krastiņš: Es atvainojos, bet es lasu 36.pantu, kur skaidri un gaiši ir rakstīts: “Aizliegums lauzt darba līgumu pēc darba devēja iniciatīvas bez arodorganizācijas piekrišanas.” Un tur ir rakstīts, ka, izņemot četrus gadījumus, nevar lauzt, un tālāk pat speciāli ir uzsvērts, ka, lūk, pēc tāda un tāda laika, kad ir saskaņots ar arodorganizāciju, un vēl pierakstīts arī par šo likumīgo tiesas spriedumu.
V.Dubure: Pareizi, tas ir 33.pants– visi gadījumi, kad atlaiž pēc darba devēja iniciatīvas. Un viens no tādiem gadījumiem ir arī minēts 8.punktā. Principā šeit varētu balsot. Kā deputāti uzskata? Es tikai gribēju vērst uzmanību uz to, ka 30.panta 7.punktā ir paredzēts vispārējs gadījums, ja darbinieku atlaiž sakarā ar spēkā stājušos tiesas spriedumu. Un šajos gadījumos nekad nav vajadzīga arodorganizācijas piekrišana. Šeit ir diferencēts gadījums, kad atlaišana ir ar darba devēja iniciatīvu, jo tiesas spriedums jau nav darba devēja iniciatīva. Tas ir trešās, augstākās institūcijas pieprasījums.
E.Krastiņš: Sakiet, lūdzu, uz kādiem gadījumiem tad attiecas 36.pants? Taču ne uz visiem?
V.Dubure: Nē. 36.pants attiecas uz visiem 33.pantā minētajiem gadījumiem, izņemot, ja likvidē uzņēmumu, iestādi vai organizāciju.
E.Krastiņš: Tātad 33.panta 8.apakšpunkts ir tieši tā: “… ja izdarīta darba devēja mantas izlaupīšana”. Tas neattiecas uz visiem vai attiecas?
V.Dubure: Attiecas.
E.Krastiņš: Tātad, ja attiecas, tad attiecas arī uz šo gadījumu.
V.Dubure: Attiecas, jā.
E.Krastiņš: Taču kāpēc tad jūs vienā gadījumā sakāt vienu un otrā– citu?
V.Dubure: Es saku, ka viss 33.pants…
E.Krastiņš: Tātad es vēlreiz pieprasu šo 8.pantu iekļaut arī 36.pantā, kur teikts, ka nav jāsaskaņo ar arodorganizāciju. Un bez tam, man liekas, ka šeit būtu arī ierakstāms: “… ja atrodas darbā alkohola, narkotiskā vai toksiskā reibuma stāvoklī”. Ja šāds stāvoklis būs, tad tas tiek konstatēts ar attiecīgu ekspertīzi, un es nezinu, kādu arodorganizācijas piekrišanu šeit vēl būtu vajadzīgs prasīt?
V.Dubure: Tas ir jāizlemj deputātiem. Mēs jau te neuzstājam.
Priekšsēdētājs: Krastiņa kungs, vai varētu lūgt, lai jūs precīzi formulētu balsojumu pēc tam, kad pajautās Freimaņa kungs un, šķiet, arī Vaivada kungs. Lūdzu, Freimaņa kungs!
J.Freimanis: Endziņa kungs! Sakiet, lūdzu, ja mēs runājam par šo pašu bēdīgi slaveno 36.pantu, ko darīt tādā gadījumā, un tā ir šodienas realitāte, ka iestādei vienkārši nav, ko maksāt? Tā ir pilnīga dzelzs realitāte, ka uzņēmumiem vai iestādēm ir jāatlaiž cilvēki tāpēc, ka to kontā inflācijas dēļ vairs nav naudas. Ko mēs te tādā gadījumā iesāksim? Vai palūgsim tos cilvēkus turpināt strādāt? Bet kas viņiem maksās? Jūs saprotiet, te nav paredzēti reāli gadījumi. Kurš tad maksās, ja nebūs panta, pēc kura vadoties varētu dabūt naudu darba algām. Normālā situācijā ir vai nu lokauts, vai nu atlaišana. Patlaban, kā saka, maksā tik ilgi, kamēr var uzturēt. Šajā gadījumā tas ir tīrais sociālisms– jāmaksā vienalga, par ko un nezin– no kā.
A.Endziņš: Freimaņa kungs, par kādu pantu jūs tagad jautājat?
J.Freimanis: Par 36.pantu– kad darba devējam ir kādas tiesības kaut ko darīt.
A.Endziņš: 36.pantā ir aizliegums lauzt darba līgumu pēc administrācijas iniciatīvas bez arodorganizācijas piekrišanas.
J.Freimanis: Pilnīgi piekrītu. Arodorganizācijai nav ne mazākās daļas par bankas kontiem. Ja darba devējs vēlas lauzt darba līgumu tāpēc, ka viņam nav ko maksāt, arodbiedrībai tur nav daļas. Es tikai gribētu, lai jūs man paskaidrotu, kāpēc arodbiedrībai ir jābūt daļai? Nē, tā nav nekāda likvidēšana.
A.Endziņš: Tāpēc, ka arodorganizācija ir organizācija, kurai būtu jāaizstāv strādājošā cilvēka intereses.
J.Freimanis: Vai arodbiedrība maksās? Tā tikai gudri pamācīs, ka, lūk, nevar atlaist un tā tālāk. Ir jāmaksā.
A.Endziņš: Arodbiedrība izvirzīs prasības darba devējam.
J.Freimanis: Darba devējs nav spējīgs maksāt, jo viņam nav naudas.
A.Endziņš: Gadījumā, ja darba devējs nav spējīgs maksāt, tad jau ir runa par kaut ko citu, proti, tad jau ir runa par attiecīgā uzņēmuma bankrotu, vai nu par to, ka šis uzņēmums vispār tiek likvidēts.
J.Freimanis: Endziņa kungs! Tā ir demagoģija. Ja darba devējs nevar maksāt, viņš nemaksā daļu.
A.Endziņš: Es atvainojos, bet jūs patlaban jaucat divas formas. 33.pantā ir uzskaitīti gadījumi, kad administrācija ir tiesīga izbeigt darba līgumu pēc savas iniciatīvas. Un šis pants nosaka to, kādos gadījumos šī rīcība administrācijai ir jāsaskaņo ar arodorganizāciju.
J.Freimanis: Piedodiet, bet te ir atruna par “izņemot”. Tātad izņemot arī šos gadījumus. Te taču ir runāts par “izņemot” to, ko teica Krastiņa kungs. Tas tur nav.
A.Endziņš: Šeit ir rakstīts: “Ja atlaiž sakarā ar uzņēmuma, iestādes, organizācijas likvidāciju.” Tādā gadījumā nevajag šādu arodorganizācijas piekrišanu. Jūs jautājat tieši pretējo.
Priekšsēdētājs: Lūdzu, Vaivada kungs!
J.Vaivads: Es gribēju atbalstīt Edmunda Krastiņa teikto, runājot par šādu tiesas spriedumu un tamlīdzīgām lietām. Gadījums, kad no darba atlaiž, pamatojoties uz tiesas spriedumu, es domāju, tas ir kaut kas cits. Šajā punktā, kur ir runa par 36.pantu, pilnīgi precīzi jāfiksē tieši tas, ko teica Edmunds Krastiņš. Jo tiesas spriedums jau nebūs “atlaist no darba”. Tiesas spriedumā būs konstatēts fakts par mantas izlaupīšanu un paredzētais sods. Bet darba attiecības pēc tam taču kārto arī administrācija. Tā ka es domāju, atsaukties uz tiesas spriedumu te nav vajadzīgs. Tas ir tāds gadījums, kurā vispār ir jāparedz, kādā veidā var atlaist bez arodbiedrības piekrišanas. Tas ir pilnīgi pamatoti.
Priekšsēdētājs: Paldies. Krastiņa kungs, vai jūs varat formulēt balsojumu?
E.Krastiņš: Bez šaubām, es varu formulēt balsojumu. Viens variants varētu būt par to, ka 36.pantā tiktu iekļauts attiecīgs punkts, kurā būtu līdzīgs teksts, kāds ir 33.panta 8.punktā. Un otrs, ja šeit būtu vēl viens apakšpunkts, kur būtu līdzīgs teksts, kāds tas ir 33.panta 7.punktā.
Priekšsēdētājs: Baidos, ka bez rakstiska priekšlikuma deputāti to…
E.Krastiņš: Es atvainojos, šis teksts visiem ir. Es nevarēju iesniegt rakstisku priekšlikumu, tā kā likumprojekta teksts tika iesniegts tikai vakar, kā arī, otrā lasījuma laikā mums vispār nebija runas par šāda veida labojumiem minētajā pantā. Bet teksts visiem deputātiem ir, proti, 6.lappusē ir 33.panta 7.punkta teksts, kurā ir nepieciešams neliels redakcionāls labojums. Es nešaubos, ka augsti kvalificētie autori spēs to veikt. Arī 8.punkta teksts ir skaidri un gaiši redzams. Un šie teksti, manuprāt, vienkārši jāpārceļ uz 36.pantu, kā 5. un 6.punkts, izdarot nelielus redakcionālus pielabojumus, lai sakristu locījumi.
Priekšsēdētājs: Tātad Krastiņa kungs ierosina šādu balsojumu: 36.pantu papildināt ar 33.panta 7. un 8.punktu, tādējādi 36.pantā izveidojot 5. un 6.punktu. Krastiņa kungs, vai pareizi? Lūdzu, Endziņa kungs, kādi ir jūsu komentāri?
A.Endziņš: Es domāju, ka tādā gadījumā pēdējā daļā, kur noteikts izņēmums, kad darba devējs ir tiesīgs lauzt darba līgumu un, pamatojoties uz likumu, var atlaist darbiniekus ne vēlāk kā viena mēneša laikā no dienas, kad saņemta attiecīgās arodorganizācijas institūcijas piekrišana, bet par darba devēja mantas izlaupīšanu– šeit vēl nav. Nē, tas nebūtu jāsvītro. Bet tad izņēmums ir jāliek jau pašā sākumā, ka pēc darba devēja iniciatīvas. Es saprotu, te runa būtībā ir par 33.panta 7. un 8.punktu. Te varētu būt runa par 254.panta 3. un 4.punktu, kur rakstīts par analoģiskiem pārkāpumiem.
Priekšsēdētājs: Lūdzu, Freimaņa kungs!
J.Freimanis: Es pilnīgi atbalstu Krastiņa kunga priekšlikumu, bet ierosinu nobalsot arī atsevišķi par 1.apakšpunktu un papildināt to ar šādu tekstu: “Ja atlaiž sakarā ar uzņēmumu, iestāžu un organizāciju likvidāciju vai štatu samazināšanu.”
A.Endziņš: Freimaņa kungs! Jūs atkal to pašu. Šeit taču ir runa par to, ja atlaiž sakarā ar uzņēmuma, iestādes vai organizācijas likvidāciju, un tad nav vajadzīga šāda piekrišana.
J.Freimanis: Bet es runāju par štatu samazināšanu sakarā ar to, ka jums, Endziņa kungs, nav naudas, ko maksāt. Jūs saprotiet, reālā dzīve taču vienreiz ir jāsaskata. Kāpēc mums tas sociālisms te ir vajadzīgs? Es ierosinu šo balsojumu papildināt ar vārdiem: “likvidāciju vai štatu samazināšanu”. Jūs to spītīgi negribat dzirdēt.
A.Endziņš: Esiet tik laipni, lūdzu, dodiet rakstveida priekšlikumu!
J.Freimanis: Man arī nebija iespējas dot rakstveida priekšlikumu.
A.Endziņš: Es atvainojos, bet projekts tika izdalīts jau pagājušajā nedēļā. Vai jūs esat to saņēmis tikai vakar, to es nezinu. Projekts bija pavairots jau ceturtdien.
Priekšsēdētājs: Lūdzu, Freimaņa kungs!
J.Freimanis: Krastiņa kungs manis teikto jau palaboja– tātad mums ir 6.lappuse, kur teikts– “… ja samazina darbinieku skaitu”. Šis punkts jāieliek 36.pantā. Iepriekšējās lappuses pašā augšā– tā laikam ir 4.rindiņa– teikts: “ja samazina darbinieku skaitu”.
A.Endziņš: Es atvainojos, es katrā gadījumā kategoriski iebilstu pret šādu balsojumu bez rakstiska teksta un bez arodbiedrību piekrišanas. Jo šeit tiek aizskartas ļoti būtiskas strādājošā cilvēka intereses. Proti, ja es būšu darba devējs, Freimaņa kungs, jebkurā gadījumā varu pateikt, ka man nav naudas, un darīšu, ko gribēšu. Tā jau ir patvaļa. Šādā veidā nobalsot nozīmē vairs nebūt nekāda likuma robežās.
Priekšsēdētājs: Godātie kolēģi! Deputātiem, kuri iesniedz savus priekšlikumus, tas ir otrais lasījums, tādēļ viņiem šādas tiesības ir. Es ierosinu, kamēr nebūs sagatavota šī panta rakstiska redakcija, ar kuru varēs iepazīties visi deputāti, pagaidām par šo pantu nebalsot. Un darba grupu lūdzu sagatavot attiecīgu priekšlikumu kopā ar priekšlikuma autoriem. Endziņa kungs, lūdzu turpinām!
A.Endziņš: Nākamais otrais lasījums ir par 40.panta 3.daļu, kur runāts par to, ka darba grāmatiņā ir ieraksts par darbinieka darbu, ko viņš izpilda, kā arī par viņam izmaksāto atlīdzību un citu saskaņā ar noteikumiem par darba grāmatiņām un noteikumiem par darba līguma grāmatiņām, ko nosaka Latvijas Republikas Ministru padome.
Priekšsēdētājs: Vai ir kādi papildinājumi un iebildumi? Nav. Paldies.
A.Endziņš: Nākamais otrais lasījums ir 70.pantā. Tas ir jums izsniegtā projekta 10.lappusē. Pirmais– papildināt panta 4.daļu šādā redakcijā: “Atvaļinājumu grafiku sastāda katram kalendāra gadam ne vēlāk kā līdz 15.janvārim un iepazīstina ar to visus darbiniekus.”
Priekšsēdētājs: Lūdzu, Ēlerta kungs!
I.Ēlerts: Endziņa kungs! Cik atceros, otrajā lasījumā par šādu priekšlikumu runas nebija. Kādēļ tas būtu vajadzīgs? Zināmā mērā es teiktu, tas ir plānveida saimniecības rudiments. Vai jūs sniegtu kādus paskaidrojumus?
A.Endziņš: Es varu paskaidrot tikai tādējādi, ka tā nebūt nav plānveida saimniecība. Tieši otrādi– lai katrs indivīds savu dzīvi un darbu varētu plānot konkrētā kalendārā gada laikā, lai jūs arī varētu rēķināties, kā varēsit kaut kur pavadīt savu atvaļinājumu ar sievu vai ar mīļāko, turklāt– kurā laikā, kas arī darba devējam ir ļoti būtiski, lai uzņēmums vai organizācija spētu strādāt.
Priekšsēdētājs: Ēlerta kungs! Jums ir priekšlikums balsot par šā panta svītrošanu, vai arī ir cits ierosinājums?
I.Ēlerts: Jā, acīmredzot par svītrošanu. Man gan nav līdzi Darba likumu kodeksa, tādēļ nevaru pateikt, kas tādā gadījumā tur paliek pāri.
Priekšsēdētājs: Kolēģi, lūdzu uzmanību! Ēlerta kungs ierosina 70.pantā svītrot: “Atvaļinājumu grafiku sastāda katram kalendāra gadam ne vēlāk kā līdz 15.janvārim un iepazīstina ar to visus darbiniekus.” Endziņa kungam ir komentārs. Lūdzu!
A.Endziņš: Es gribētu atvainoties, Ēlerta kungs saka, ka viņam nav līdzi šā panta redakcijas. Atļaujiet, es jums to nolasīšu. 70.pantā, runājot par atvaļinājuma piešķiršanas secību, ir noteikts, ka atvaļinājumu piešķir visa kalendārā gada laikā. Atvaļinājumu piešķiršanas secību nosaka administrācija, saskaņojot ar uzņēmuma, iestādes vai organizācijas arodbiedrības komiteju. Nosakot atvaļinājumu secību, jāņem vērā strādnieka un kalpotāja vēlēšanās un uzņēmuma, iestādes vai organizācijas intereses nodrošināt normālu darbu. Uzņēmuma, iestādes, organizācijas administrācija pēc strādnieka vai kalpotāja lūguma ir tiesīgas sadalīt atvaļinājumu daļās. Tāds bija šis vecais teksts. Patlaban ir runa par 4.daļas papildināšanu ar šo konkrēto datumu, jo arī šāda prasība tika izvirzīta, kura likumā nebija noteikta. Es tomēr gribētu jums atgādināt, ka tas arī ir vērsts atkal uz katra strādājošā indivīda tiesību aizsardzību. Ja jums šodien pēkšņi pateiks: “Rīt varat iet atvaļinājumā,” bet jūs esat plānojis iet atvaļinājumā citā laikā, teiksim, lai veiktu kaut kādus saimniecības darbus, nokārtotu kaut kādas ģimenes darīšanas, tad jūs iepriekš atkal nevarat plānot. Līdzīgi grūti ir plānot arī darba devējam. Un tāpēc es lūdzu tomēr vienkārši loģiski padomāt par šāda priekšlikuma vajadzību.
Priekšsēdētājs: Vaivada kungs, lūdzu!
J.Vaivads: Es varu pateikt tikai no personiskās pieredzes, ka visu laiku jau ir tāda prakse, ka vienalga, vai ir 15.marts vai 15.februāris, šādi grafiki nekad netiek realizēti. Katrā gadījumā netiek precīzi pildīti. Tāpēc man ir jautājums: ko nozīmē šāds grafiks un kādas ir tā juridiskās sekas? Tas ir, cik lielā mērā tādā gadījumā šis grafiks ir obligāts, cik lielā mērā tad administrācija no tā var atkāpties, cik lielā mērā nepieciešamības gadījumā no tā drīkst atkāpties pats strādājošais? Jo pretējais– tad ir jādod kaut kāda universālāka forma, jo, ja šis grafiks nestrādā, tad nav arī jēgas to šādā veidā radīt. Līdz šim nevienā iestādē, cik zinu, šāds grafiks simtprocentīgi nav strādājis.
A.Endziņš: Redziet, cienījamais Vaivada kungs! Tas viss ir atkarīgs no paša strādājošā. Ja viņš piekrīt tam, ka administrācija patvarīgi groza grafiku, neskatoties uz to, ka tas ir apstiprināts. Pretējā gadījumā strādājošam ir tiesības griezties arī pēc aizstāvības arodorganizācijā vai darba strīdu komisijā. Teiksim, viņš ir kaislīgs slēpotājs, tādēļ speciāli savu atvaļinājumu izplānojis ziemā, kad ir sniegs, bet cilvēku pēkšņi nostāda fakta priekšā. Proti, tādā gadījumā viņš var izvirzīt šīs pretenzijas un aizstāvēt savas tiesības. Ja viņš to nedara, tad tā ir viņa paša vaina.
J.Vaivads: Bet tikpat labi var izrādīties, ka tajā brīdī, kad pienāk šis slēpošanas laiks, sniega nav un cilvēks negrib braukt. Kas tādā gadījumā paliek spēkā? Spēkā paliek tas pats grafiks, un strādājošajam tomēr ir jādodas atvaļinājumā, kaut arī sniega nav? Kādas tiesības tādā gadījumā ir administrācijai un pašam strādājošajam?
A.Endziņš: Cienījamais Vaivada kungs! Mēs šo lietu varam novest līdz absurdam. Es jau teicu– no vienas puses, ja darbiniekam ir šādas tiesības, tad arī administrācija– no otras puses– ir tiesīga pastāvēt uz šā grafika ievērošanu. Bet tajā pašā laikā abas puses var vienoties par citu laiku. Būtībā tas ir vērsts uz to, lai šāds grafiks būtu, lai galvenokārt nodrošinātu normālu uzņēmuma, iestādes vai organizācijas funkcionēšanu.
J.Vaivads: Redziet, Endziņa kungs, tāpēc man ir jautājums– kāds ir šāda grafika juridiskais statuss un kādas ir sekas tā neievērošanas gadījumā. Jūs pats taču teicāt, ka galu galā var arī vienoties. Tātad eksistē grafiks un paralēli iespējama vienošanās.
A.Endziņš: Vaivada kungs, man liekas, ka es jums teicu arī kaut ko citu, proti: ja šāds grafiks, kurš ir saskaņots un apstiprināts, pastāv, ja viena no pusēm to nepilda, tad otra puse ir tiesīga paģērēt savu tiesību un interešu aizstāvību neatkarīgi no tā, vai tā ir administrācija.
Priekšsēdētājs: Ēlerta kungs pastāv uz savu balsojumu. Lūdzu balsosim par Ēlerta kunga priekšlikumu svītrot šā panta ceturto daļu un attiecīgi grozīt otro panta daļu. Einiņa kungs, tur vēl viena balss ir “par” vai “pret”? Rezultāts: par– 19, pret– 17, atturas– 14. Vēl viena– “pret”. Tātad– 18. Panta daļa nav svītrota.
Balsosim par tādu panta redakciju, kāda tā ir tieši likumprojekta tekstā. Rezultāts: 36– par, 2– pret, 11– atturas. Pieņemta šī panta redakcija.
Lūdzu turpinām.
A.Endziņš: Otrajā lasījumā ir vēl ierosinājums par 81.pantu. Ieteikts vārdus “uzņēmuma, iestādes, organizācijas vadītāji vai ražošanas vienības vadītāji” aizstāt ar vārdiem “darba devēji”.
Priekšsēdētājs: Vai ir papildinājumi un iebildumi? Nav. Paldies.
A.Endziņš: Nākamais priekšlikums ir 12.lappusē un attiecas uz 95.pantu. Proti, ierosināts 95.pantu par nakts darba samaksu izteikt šādā redakcijā, ka par nakts darbu samaksā ne mazāk kā pusotrkārtīgā apjomā. Šeit ir variants– maksāt divkāršā stundas vai dienas likmes apmērā saskaņā ar likumdošanas aktiem un darba koplīgumu. Tādējādi ir jābalso par variantiem: pusotrkārtīgā apmērā vai divkāršā stundas vai dienas algas likmes apmērā.
Priekšsēdētājs: Tātad vispirms balsosim par šādu panta variantu– pusotrkārtīgs stundas vai dienas algas likmes apmērs. Rezultāts: 36– par, 1– pret, 7– atturas.
Otrs balsojums– divkāršs stundas vai dienas algas likmes apmērs. Rezultāts: 23– par, 12– pret, 10– atturas. Pieņemts variants par pusotrkārtīgu apmēru.
Lūdzu turpinām.
A.Endziņš: Nākamais priekšlikums ir 13.lappusē un attiecas uz 103.pantu, proti, minētā 3.panta pirmo un otro daļu izteikt redakcijā, ka saskaņā ar šo kodeksu darbiniekiem visos gadījumos saglabājama vidējā izpeļņa, to aprēķinot no izpeļņas par pēdējiem diviem kalendāra mēnešiem. Tā ir viena daļa. Otra daļa– mēneša vidējo izpeļņu par diviem kalendāra mēnešiem nosaka, izpeļņas kopsummu dalot ar divi. Ja darbinieks nostrādājis mazāk par diviem mēnešiem, vidējo izpeļņu aprēķina par pēdējo kalendāra mēnesi. Tātad balsošanai atkal ir variants– par faktiski nostrādāto laiku, dalot ar nostrādāto darbdienu skaitu.
Priekšsēdētājs: Vai ir kādi papildinājumi, iebildumi, izņemot par šiem variantiem? Buķeles kundze, lūdzu!
E.Buķele: Endziņa kungs, vai jums nešķiet, ka pašreizējā situācijā vajadzētu tomēr paredzēt inflācijas koeficientu?
A.Endziņš: Ja par diviem kalendāra mēnešiem, tad šeit nebija iespējams, jo iepriekš bija jāaprēķina par 12 mēnešiem.
Priekšsēdētājs: Paldies. Ja kolēģiem nav citu priekšlikumu, tad balsosim par pirmo variantu– vidējo izpeļņu aprēķina par pēdējo kalendāra mēnesi. Rezultāts: 35– par, 5– pret, atturas– 6. Balsosim par otro variantu– vidējo izpeļņu aprēķina par faktiski nostrādāto laiku. Rezultāts: 12– par, pret– 13, atturas– 19. Pieņemts variants, ka aprēķina par pēdējo kalendāra mēnesi.
Lūdzu, turpinām.
A.Endziņš: Ierosinājums 24.lappusē– 20.pantu izteikt šādā redakcijā: “Visas personas, kas jaunākas par astoņpadsmit gadiem, pieņemt darbā tikai pēc iepriekšējas medicīniskas apskates, un turpmāk līdz 18 gadu vecuma sasniegšanai tām ik gadu ir obligāta medicīniskā apskate.” Es atvainojos, tā nebija tā vieta. Tātad: “Atvieglojumi darbiniekiem sakarā ar mācīšanos visu veidu mācību iestādēs. Darbiniekiem, kas nepārtrauc darbu, sekmīgi mācās visu veidu mācību iestādēs vai eksternātā saskaņā ar darba koplīgumu vai darba līguma pusēm vienojoties, darba devēji var piešķirt mācību atvaļinājumus ar vai bez darba algas saglabāšanas, kā arī citus atvieglojumus. Valsts eksāmenu kārtošanas vai diplomprojekta (diplomdarba) sagatavošanas un aizstāvēšanas laikā jāpiešķir mācību atvaļinājums, kas nav mazāks par 20 kalendāra dienām, saglabājot valsts noteikto minimālo darba samaksu.
Nākamā daļa: “Valsts vai pašvaldības iestādes, darba devēji, bankas var piešķirt kredītus Latvijas Republikas likumdošanas aktos noteiktā kārtībā mācību izdevumu segšanai darbiniekiem, kas savieno darbu ar mācībām jebkurā mācību iestādē.”
Priekšsēdētājs: Caunes kungam ir jautājumi.
I.Caune: Endziņa kungs, es neesmu saņēmis atbildi uz savu iesniegumu par priekšlikumu attiecībā uz 201.pantu.
A.Endziņš: Par 201.pantu?
I.Caune: Jā.
A.Endziņš: Tad man ir jālūdz kolēģi palīgā. Par 201.pantu– Caunes iesniegums.
Priekšsēdētājs: Ēlerta kungs!
I.Ēlerts: Man arī būtu jākritizē darba grupa par to, ka tā nav pavairojusi nevienu noraidīto priekšlikumu. Var jau būt, ka tas bija sarežģīti, jo šie priekšlikumi patiešām bija apjomīgi. Konkrēti runājot par šo pantu, man jāsaka, ka formula– darba devējs var piešķirt mācību atvaļinājumus– nav likuma tēma. Viņš patiešām var darīt visu ko, un te nav nekādas likuma garantijas. Jāatzīmē, ka acīmredzot sakarā ar mūsu kopējo grimšanu nabadzībā, mācību savienošana ar darbu izglītības jomā zināmā mērā būs izeja. Un tādēļ es tomēr ierosinātu svītrot vārdu “var”. Tātad “piešķir” vai “jāpiešķir”. Katrā gadījumā noteikt, ka valsts eksāmenu un diplomdarba izstrādāšanas laikā obligāti ir jāmaksā, nebūtu pareizi. Jo tā norma, ka ir jāpiešķir bez darba algas saglabāšanas, es domāju, būtu pilnīgi pieņemama. Ja darba devējs ir ar mieru maksāt par izglītību, kas ir ļoti saprotami, viņš var arī maksāt. Darba devēja pienākums būtu piešķirt šos mācību atvaļinājumus, kaut vai bez darba algas samaksāšanas. Tas būtu pats galvenais, ko es vēlētos panākt. Paldies.
A.Endziņš: Cienījamais Ēlerta kungs! Var būt, ka šeit derētu padomāt arī par to, vai mēs šim jaunajam cilvēkam vai personai, kura savieno darbu ar mācībām, līdz ar to dosim priekšrocību, vai ne. Jūsu informācijai– arī mums atsevišķos gadījumos līdz šim darba likumdošanā bija normas, kas aizstāvēja sievieti māti. Tieši no Sieviešu līgas mēs saņēmām priekšlikumus, lai šādas normas tiktu izslēgtas. Kāpēc? Tika izteikta motivācija, ka, lūk, pastāvot bezdarba draudiem, darba devējs arvien rūpīgāk attieksies pret cilvēku pieņemšanu darbā. Viss uzsvars tiek likts tieši uz darba līgumu, kā arī uz darba koplīgumu slēgšanu uzņēmumos, iestādēs un organizācijās. Tad iedomāsimies, ja šajā gadījumā jūs ierakstīsit, ka darbs obligāti ir jādod, tad darba devējs vienkārši jūs neņems darbā, vai arī pie pirmās iespējas, kā uz to pastāv Freimaņa kungs, ka, ja darba devējam nav ko maksāt vai notiek štatu samazināšana, pirmām kārtām viņš atbrīvosies no tāda cilvēka, kas viņam nav izdevīgs. Tādēļ šajā gadījumā būtu arī apsverams, vai mēs to tādā veidā rakstīsim, jo šī norma jau ir kompromisa norma. Mēs ierakstām, ka var piešķirt. Tātad šeit tomēr pusēm vajadzētu vienoties. Tajā pašā laikā mēs taču paredzam to iespēju, ka diplomdarba izstrādāšanas laikā un valsts eksāmenu laikā šis atvaļinājums ir jāpiešķir. Cik mani informēja, otrajā lasījumā tā tas arī izskanēja, jo mums uz otro lasījumu šādas normas nebija ietvertas. Tā ka šeit ir zināms kompromiss.
Priekšsēdētājs: Lūdzu, Caunes kungs!
I.Caune: Es redzu, ka mans ierosinājums ir noklīdis. Varbūt jūs atļausiet man vēlreiz izteikt šajā priekšlikumā ietverto domu. Redziet, 201.pantā ir rakstīts, ka darba devējs var piešķirt apmaksātu vai neapmaksātu atvaļinājumu. Priekšlikums bija, ka jāieraksta– “izņemot tās specialitātes, kurās nav klātienes apmācību”, jo mums ir tādas specialitātes, kurās ir tikai neklātienes apmācība. Tādā gadījumā cilvēks ir spiests vienlaikus strādāt un mācīties. Ja šeit ierakstīts, ka “var”, tad arī var nepiešķirt. Līdz ar to šie cilvēki tiek it kā izslēgti no vispārējās izglītības sistēmas un tiek diskriminēti. Tātad priekšlikums, lai ierakstītu– “izņemot tās specialitātes, kurās nav dienas apmācības”.
A.Endziņš: Cienījamais Caunes kungs! Šīs normas, kas jau saistījās ar atvieglojumiem tām personām, kuras savieno darbu ar mācībām, savā laikā tika diskutētas un tika saskaņots viedoklis ar Tautas izglītības, zinātnes un kultūras pastāvīgo komisiju, jo tas būtībā saistās ar likumu par izglītību. Tas saistās ar nostādni, ka perspektīvā mēs no tādas normas kā neklātiene laikam vispār atsakāmies. Žēl, ka Laķa kunga patlaban nav zālē. Varbūt kāds cits no Tautas izglītības komisijas šo jautājumu varētu komentēt?
I.Caune: Redziet, Endziņa kungs, ja jūs visu gribat saskaņot ar Izglītības ministriju, tad sakiet, lai visi deputāti iet projām, jo tad viņi šeit nav vajadzīgi. Tas ir pirmais.
A.Endziņš: Es atvainojos, es runāju par Tautas izglītības pastāvīgo komisiju.
I.Caune: Endziņa kungs, tas ir pirmais. Otrais– tādā gadījumā jūs, lūdzu, nokārtojiet, lai visās specialitātēs cilvēki var mācīties klātienē, jo tā jau šim cilvēkam, kas mācās neklātienē, ir radīti sliktāki apstākļi mācībām. Un jūs vēl šeit nodarbojaties ar tādu demagoģiju.
Priekšsēdētājs: Caunes kungs, jūs …
A.Endziņš: Cienījamais Caunes kungs! Ja es pats nebūtu mācījies neklātienē, tad jūs varbūt man šādu pārmetumu neizteiktu! Un esiet tik laipns un saglabājiet no savas puses pieklājību!
I.Caune: Kolēģi! Es arī esmu mācījies neklātienē un zinu, ko tas nozīmē.
Priekšsēdētājs: Caunes kungs! Es jums atkārtoti vārdu nedodu. Par jūsu priekšlikumu tiks nobalsots. Tikai, lūdzu, precizējiet, kurā vietā ierosinājums ir jāieliek. Jo, ja mēs jūsu priekšlikumu ieliksim tādā veidā, kā jūs formulējat, tad rezultātā visi saņems šos atvaļinājumus. Ja jūs sakāt, ka “izņemot”, tad tie nesaņems. Lūdzu, tūdaļ dodiet rakstisku priekšlikumu. Pēc tam es to likšu uz balsošanu.
Lūdzu, vārds Vaivada kungam!
J.Vaivads: Es gribētu vērst uzmanību uz šā paša panta pirmās rindkopas pēdējo teikumu, proti, ka tur ir tikai viens veids jeb, varētu teikt, viena forma, kādā tiek iegūta izglītība, turklāt– viena no izglītības pakāpēm un nebūt ne universāla un nebūt ne visiem gadījumiem. Ja tagad pāriet uz vairākpakāpju, piemēram, augstāko izglītību jeb izglītības dažādām pakāpēm, diplomprojekts un diplomdarbs ir tikai viens variants, pārējie šeit nav atrisināti. Tas ir viens aizrādījums.
Es domāju, ka tas jautājums varbūt nav līdz galam izdiskutēts arī Izglītības, zinātnes un kultūras komisijā. Bet gribēju galveno uzmanību vērst uz ko citu, proti, nākamajā teikumā ir runāts par to, ka darba devējs var dot arī kredītus. Taču, lasot visu likumprojektu, es nekādi nevaru saprast, kas tiek ietverts jēdzienā “darba devējs”. Manuprāt, šeit ir diezgan liels haoss. Pirmajā lappusē par darba devēju tiek nosaukta uzņēmuma, iestādes vai organizācijas administrācija. Tātad administrācija tiek dēvēta par darba devēju. Tālāk– 10.lappusē 81.panta 48.punktā par darba devēju nosaukts uzņēmuma, iestādes vai organizācijas vadītājs vai pat ražošanas vienības vadītājs. Ja es lasu, piemēram, par kredītiem, tad man nav skaidrs, kas tad īsti var būt kredīta devējs– ceha priekšnieks vai kaut kāds maiņas meistars, vai visa iestādes administrācija un tā tālāk? Es domāju, ka darba devēja statusa vispār šeit nav.
Es vienīgi pateikšu, kādā kontekstā tas var izpausties. Piemēram, ja ir runa par izgudrojumu likumu, tad tur ir viena nodaļa– tā sauktie dienesta izgudrojumi, kas ir intelektuālā īpašuma forma, kurā darba devējam arī ir noteiktas juridiskas tiesības, vai arī, pamatojoties uz zināmu līgumu, var piedalīties šā īpašuma turpmākajā izmantošanā un būt līdzīpašnieks. Tagad ir jautājums– kas tad šādā kontekstā būs darba devējs: administrācija, kaut kāds vadītājs, kaut kāds iecirkņa priekšnieks? Es domāju, šis jēdziens nav līdz galam atrisināts. Pirmkārt, ja runā par juridiskajām personām, tad darba devējs acīmredzot var būt tikai šī juridiskā persona kopumā un nekāds tās vadītājs. Administrācija var iecelt un administrācija var arī patriekt, piedodiet, lūdzu, bet darba devējs no tā nebūs pazudis. Darba devējs ir kaut kas cits. Un, ja runā par kaut kādas fiziskās personas, teiksim, darbaspēka izmantošanu, tad acīmredzot tur būs atkal kaut kas cits. Tā ka es uzskatu, ka jēdziens “darba devējs” absolūti nav atrisināts.
Priekšsēdētājs: Lūdzu, Endziņa kungs!
A.Endziņš: Saistībā ar 5.pantu darba devējs ir tas, kurš pieņem un atlaiž no darba. Teiksim, tā ir konkrētā iestāde vai uzņēmums, kuras vārdā šīs administrācijas pārstāvis var darboties. Ir skaidrs, ka tā ir šī juridiskā persona. Bet, kas attiecas uz jūsu priekšlikumu par šīm dažādajām formām, jāsaka, ka tas tik tiešām ir diskutējams jautājums. Diemžēl arī Tautas izglītības, zinātnes un kultūras pastāvīgā komisija arī šajā jautājumā acīmredzot vienotās domās… Es jums varu pateikt tikai to, ka, izstrādājot šo projektu, tas šeit jau ir kompromiss. Jo, pateicoties tam, ka atkal radās šie iebildumi, ka par vakara vai neklātienes, vai par citu izglītību tomēr ir jāmaksā un tā tālāk un tā joprojām, mēs būtībā jau sākumā visu saistījām tikai ar to, kā iepriekš panākt vienošanos, noslēdzot darba līgumu, vai arī, ja tas ir atrunāts darba koplīgumā. Jo, tiklīdz mēs ejam tālāk, ja tas, ko jūs arī pašlaik teicāt par šīm dažādām apmācības formām un tā tālāk un tā joprojām… jo Darba likumu kodekss visu laiku būtībā ir orientēts uz to, ka darba devējs ir valsts, valsts konkrētie uzņēmumi, vai, teiksim, šeit vēl varēja būt kolhozi, kooperatīvās organizācijas vai arī sabiedriskās organizācijas. Fiziskā persona, privātuzņēmējs šeit nevarēja būt. Un ja mēs patlaban ietversim šāda veida ierakstu, tad tas ir ar bumeranga efektu. Jo darba devējs jau zina, ka Darba likumu kodekss viņam paredz konkrēti šādus pienākumus, un viņam tas nav izdevīgi. Bet, ja viņš ir domājošs darba devējs, tad viņš varbūt tieši gatavo sev kadru un vēl pat piedāvās pavadīt mācību atvaļinājumu kaut kur Havaju salās vai dos iespēju specializēties Kembridžas vai Oksfordas universitātē. Bet tas būs atkarīgs no konkrēta darba devēja. Taču, lai mēs patlaban ieliktu normu, ka darba devējam ir šāds pienākums, manuprāt, ir diezgan bīstami.
Priekšsēdētājs: Godātie kolēģi! Mums par šo pantu ir četri balsojumi. Pirmais balsojums, ko ierosināja Ēlerta kungs– 201.panta trešajā rindā vārdu “var piešķirt” vietā likt vārdu “piešķir”. Ēlerta kungs noņem savu priekšlikumu.
Otrs Ēlerta kunga priekšlikums– teikuma beigās svītrot, ja es pareizi sapratu, vārdus “valsts noteikto minimālo darba samaksu”. Arī nav jābalso? Paldies.
Tad paliek Caunes kunga ierosinātais balsojums, kurš gan nav iesniegts rakstiski, bet par to netika nobalsots otrajā lasījumā. Lūdzu, Caunes kungs!
I.Caune: Priekšlikums bija iesniegts komisijā, tādēļ es neuzskatu, ka man tas būtu vēlreiz jāraksta.
Priekšsēdētājs: Starp kuriem vārdiem jūs ieliekat šos vārdus– “izņemot…”?
I.Caune: Nē, man bija papildinājums, ka tajās specialitātēs, kurās nav dienas apmācība, piešķir apmaksātu mācību atvaļinājumu.
A.Endziņš: Šī norma jau vispār attiecas tikai uz vakara un neklātienes apmācību.
I.Caune: Es nesapratu.
A.Endziņš: Es saku, ka šī norma jau attiecas vispār uz tām personām, kuras savieno darbu ar mācībām. Šeit jau dienas nodaļa nav saistīta.
I.Caune: Cilvēks nevar apgūt specialitāti tikai tādēļ, ka nav dienas apmācība, tādēļ viņš ir spiests mācīties neklātienē. Un tāpēc ir jābūt ierakstītam, ka viņam ir jāpiešķir apmaksāts mācību atvaļinājums.
A.Endziņš: Bet kāpēc jūs gribat piespiest, lai to īsteno darba devējs?
I.Caune: Pagaidiet, ja cilvēks, kas strādā, reizē arī mācās un līdz šim ir saņēmis šo atvaļinājumu, bet tagad tiks pieņemts jauns likums, un, pamatojoties uz to, darba devējs pēkšņi pasaka, ka vairs nemaksās, tad cilvēkam ir jāpārtrauc mācības, lai viņš varētu turpināt strādāt vai arī jāiet projām no darba. Viens no diviem. Viņš nevar apgūt izglītību. Jūs saprotat, kas par lietu? Normālos apstākļos tas jau tā nebūs, proti, darba devējs maksās, bet var būt arī iepriekšminētais gadījums.
A.Endziņš: Cienījamais Caunes kungs! Tā kā es strādāju augstākajā mācību iestādē, varu informēt, ka mums ir tā sauktie mūžīgie studenti, kuri mācās šajā vakara vai neklātienes nodaļā 10 līdz 15 gadu. Un mēs 10– 15 gadu laikā tātad radīsim šādas privilēģijas?
I.Caune: Endziņa kungs! Es atvainojos, man gan teica, ka nedos vārdu, tomēr es vēl runāju. Redziet, tā ir mācību iestādes vaina, ka šādu studentu uzaicina uz sesiju, nosūtot izsaukumu, kuru neklātienes studentam dod tikai tad, ja viņš ir nokārtojis visas ieskaites, kontroldarbus un tamlīdzīgi. Turklāt dod tikai vienu izsaukumu gadā. Tā ka tāds paskaidrojums nav vietā.
Priekšsēdētājs: Caunes kungs! Tātad jūsu priekšlikums ir balsot par tēzi, ka tajos gadījumos, kad apmācības klātienē vispār nav, neklātniekiem obligāti tiek piešķirts mācību atvaļinājums.
I.Caune: Jā, apmaksāts mācību atvaļinājums.
Priekšsēdētājs: Jā, apmaksāts mācību atvaļinājums. Vai kolēģi uzskata par iespējamu balsot par šo Caunes kunga priekšlikumu bez rakstiska iesnieguma? Uzskatāt par iespējamu? Minētais ierosinājums diemžēl nav nonācis līdz plenārsēdei.
A.Endziņš: Šis priekšlikums bija uz otro lasījumu.
Priekšsēdētājs: Lūdzu, Vaivada kungs!
J.Vaivads: Ja arī mēs balsosim bez rakstiska priekšlikuma, tad ne šādā formulējumā. Ir jābūt arī tām atrunām. Ja ierakstīsim tikai šādā redakcijā, tad tas ir likums, un visam pārējam, ko izdomās universitāte, vairs nebūs likuma spēka. Vai sauc uz sesiju vai nesauc, vienalga, ja nebūs ierakstīts likumā, ka, ja mācās neklātienē un nav iespēju mācīties dienas nodaļā, tad ir jādod atmaksāts atvaļinājums, taču šeit nav neviena vārda par sekmību. Likumā ir jābūt visu šo nosacījumu pilnam komplektam, lai būtu nepārprotami. Un tad varētu arī būt tas, ko ierosina Caunes kungs.
Priekšsēdētājs: Kolēģi! Tādā gadījumā man ir priekšlikums– tā kā 36.pantā mēs arī vēlreiz atgriezīsimies pie otrā lasījuma, jo šis pants patlaban tiek izstrādāts, arī par Caunes kunga priekšlikumu tomēr balsot tad, kad to iesniegs rakstiski.
Lūdzu, turpināsim!
A.Endziņš: Nākamais ir 216.pants– darba strīdu izskatīšana tiesās. Ierosinājums to izteikt šādā redakcijā: “Rajonu (pilsētu) tiesās izskata darba strīdus:
1) pēc darbinieka, darba devēja vai arodorganizācijas, kas pārstāv darbinieku intereses, pieteikumiem, ja viņi nav apmierināti ar darba strīdu komisijas lēmumu;
2) pēc prokurora pieteikuma, ja viņš atzīst, ka darba strīdu komisijas lēmums ir pretrunā ar spēkā esošajiem likumdošanas aktiem;
3) pēc darba devēja pieteikuma, ja attiecīgas arodorganizācijas institūcija atsakās dot piekrišanu darbinieka atlaišanai no darba pēc darba devēja iniciatīvas;
4) par atteikšanos pieņemt darbā, ja saskaņā ar likumu šāda atteikšanās ir prettiesiska.”
Vēl informācijai– ir sagatavots nolikuma projekts par darba strīdu izskatīšanas kārtību. Šo projektu ir apspriedusi Likumdošanas jautājumu komisija. Minētais nolikums par darba strīdu izskatīšanas kārtību tiks iesniegts Augstākās padomes Prezidijam apstiprināšanai.
Priekšsēdētājs: Lūdzu, Freimaņa kungs!
J.Freimanis: Endziņa kungs! Es atkal nesaprotu šo sociālismu. Tātad 4.punkts– “par atteikšanos pieņemt darbā, ja saskaņā ar likumu šāda atteikšanās ir prettiesiska”. Iznāk, ja pie manis atnāk darba gribētājs un viņš man šķiet nesimpātisks vai profesionāli nesagatavots un es viņam pasaku: “Esi tik laipns… es tevi neņemu”, tādā gadījumā viņš nekavējoties dosies uz darba strīdu komisiju? Lūdzu, paskaidrojiet!
A.Endziņš: Ja ir bijusi kāda iepriekšēja vienošanās, teiksim, par pārcelšanu no vienas darba vietas uz citu darba vietu, bet darba devējs– otra puse– atsakās to izpildīt, tādā gadījumā arī būs šis prettiesiskums. Tas ir darba strīds.
J.Freimanis: Tas ir gadījumā, ja ir bijusi vienošanās pārceļot, ja?
A.Endziņš: Jā.
J.Freimanis: Bet tajā vienkāršajā gadījumā, kad pie manis vēlas strādāt kāds cilvēks, kurš kaut kādu iemeslu dēļ man nav pieņemams, un es viņam atsaku, vai viņš arī ies uz šo darba strīdu komisiju?
A.Endziņš: Tas nav darba strīds. Darba strīds var būt tikai tad, ja ir jau kaut kādās attiecībās.
J.Freimanis: Saprotu.
Priekšsēdētājs: Paldies. Vai ir citi iebildumi vai jautājumi un papildinājumi šim pantam? Nav. Paldies.
A.Endziņš: Nākamais ir 219.pants. Ir priekšlikums šo pantu izteikt šādā redakcijā: “Ja darbinieks atlaists bez likumīga pamata vai atlaists, pārkāpjot noteikto atlaišanas kārtību, vai nelikumīgi pārcelts citā darbā, iestādei, kas izskata darba strīdu, viņš jāatjauno iepriekšējā darbā.”
Priekšsēdētājs: Vai ir jautājumi, papildinājumi vai iebildumi? Paldies.
A.Endziņš: Vēl otrais lasījums ir par 239.pantu. Priekšlikums izteikt šo pantu šādā redakcijā: “Arodorganizāciju vēlēto institūciju priekšsēdētājus un locekļus, kas nav atbrīvoti no tieša darba, pēc sava darba devēja iniciatīvas var pārcelt citā darbā vai atlaist no darba, ievērojot vispārējo kārtību un tikai ar attiecīgas augstākas arodorganizācijas iepriekšēju piekrišanu.”
Priekšsēdētājs: Vai ir iebildumi un precizējumi? Nav. Paldies.
A.Endziņš: Otrais lasījums vēl ir par 254.panta pirmās daļas 3.punktu, uz kuru attiecas priekšlikums par šādu redakciju: “Ja valsts varas, pārvaldes vai pašvaldības iestādes amatpersona vai darbinieks, kurš izpilda audzināšanas funkcijas, izdarījis amorālu pārkāpumu, kas nav savienojams ar darba turpināšanu.”
Priekšsēdētājs: Vai deputātiem ir iebildumi vai precizējumi? Nav. Paldies.
Ir saņemts deputāta Freimaņa iesniegtais priekšlikums 36.pantam, tādēļ atgriežamies pie šā panta. Deputātiem tas ir izdalīts.
A.Endziņš: Varbūt es arī varētu palūgt?
Priekšsēdētājs: Tātad Freimaņa kungs ierosina 36.pantu papildināt ar 5.punktu: “ja budžeta iestādēs samazina darbinieku skaitu budžeta finansējumu nepieciešamības dēļ”. Endziņa kungs, vai būs komentārs?
A.Endziņš: Es jau komentārus izteicu. Tikai man būtu lūgums, ja gadījumā deputāti par to nobalso, tad tomēr ietvert nevis kā 5.punktu, bet kā 2.punktu, pārējos punktus attiecīgi nobīdot uz leju, lai tas ir tuvāk jau uzņēmuma vai iestādes likvidācijai. Tas ir atkarībā no balsojuma rezultāta.
Priekšsēdētājs: Lūdzu, Freimaņa kungs!
J.Freimanis: Kolēģi, es gribētu par balsojuma motīviem. Jautājums ir pavisam vienkāršs. Jūs taču ļoti labi zināt, ka mums pastāvīgi ceļas iztikas minimuma griesti, tādējādi nepārtraukti ir jāpalielina un jāmaina šīs algas. Un tas ir pareizi. Un jau šodien apmēram pusei no visām iestādēm šī reālā situācija jau ir radusies. Tieši tādēļ šī norma mums ir jāiestrādā. Es aicinu tomēr atbalstīt!
Priekšsēdētājs: Lūdzu, Endziņa kungs!
A.Endziņš: Es atvainojos, varbūt tomēr vēl vienu komentāru! Runa jau ir tieši par to, ka sakarā ar inflāciju, sakarā ar algas palielināšanos un to, ka nav, ko maksāt, pirmām kārtām izrēķinās ar tiem, kuri ir aktīvi vai kuri ir kaut kādās saspīlētās attiecībās ar administrāciju. Pieņemšanas laikā pie manis ir griezušies pilsoņi tieši šajā sakarā. Un vēl jo vairāk! Tie, kas puča dienās ir bijuši šādi administratori un vēl šodien ir administratori, tagad baida tos, kuri janvārī bija uz barikādēm vai kuri augustā atklāti nostājās pret puču, ka tagad, lūk, šo apstākli ļoti vienkārši un elementāri varēs izmantot savā labā, lai atbrīvotos no šādiem cilvēkiem. Tā ka es teikšu, ka tas ir koks ar diviem galiem. Ja šeit tādas normas nav un tomēr tiek prasīta arodorganizācijas piekrišana, tā ir papildu garantija, ka šādās konfliktsituācijās ar konkrēto cilvēku no administrācijas puses izrīkosies vienkārši tā kā ienāks prātā.
Priekšsēdētājs: Lūdzu, vārds arodbiedrību pārstāvei!
A.Vītoliņa, Brīvo arodbiedrību savienības juriste: Es gribētu atbalstīt to, ko nupat sacīja jūsu kolēģis deputāts Endziņš. Gribu atgādināt, ka tā tomēr nav sociālisma palieka un ka arī Starptautiskajās darba organizācijas rekomendācijās tomēr ir minēts, ka darba ņēmējs var griezties pie strādājošo organizācijām un konsultēties gadījumos, kad darbiniekus atlaiž darba devēja iniciatīvas dēļ. Tātad tomēr šī strādājošā aizstāvība ir paredzēta arī daudzās pasaules valstīs, kuras, protams, ir Starptautiskās darba organizācijas locekles.
Un otrais moments. Mūsu Darba likumu kodeksā 216.panta 3.punktā (deputāti varbūt varētu apskatīties– tas ir 26.lappusē) pirmajā reizē, ņemot vērā papildinājumus, ir izdarīts grozījums, ka šo arodbiedrības piekrišanu ir iespējams pārsūdzēt tiesā. Tātad, ja darba devējs uzskatīs, ka viņš tiešām nevar savilkt galus kopā, un arodbiedrība ietiepīgi, nemotivējot, nedos šo piekrišanu, darba devējs var griezties tiesā. Un tiešām, arodbiedrības, realizējot sabiedrisko kontroli, kas ir paredzēta arī likumā, par kuru jūs nobalsojāt, šajā arodkomitejas sēdē arī paskatās, vai atlaiž īsto darbinieku, konkrēti, vai priekšrocības palikt darbā var ņemt vērā. Jo bieži vien šī atlaišana nav motivēta. Tādēļ lūdzu vēlreiz padomāt. Tas tomēr ir ārkārtīgi būtisks punkts strādājošo aizsardzībai.
Priekšsēdētājs: Freimaņa kungs, vēlreiz!
J.Freimanis: Es ļoti atvainojos, kolēģi. Atcerēsimies jēdzienu– nevainības prezumpcija. Endziņa kungs, nebaidiet ar to, kas vēl nav noticis. Un padomājiet par darba devēju, kuram objektīvi nebūs, ko maksāt, un viņam nebūs laika skriet un prasīt vēl un vēl. Es ļoti lūdzu! Tagad nolemsim tā, kā mēs tiešām domājam, un atliksim šo lietu! Nevainības prezumpcija ir spēkā.
Priekšsēdētājs: Lūdzu, balsosim par Freimaņa kunga priekšlikumu, tas ir, 301.dokumentu. Viena balss papildus “pret”. Rezultāts: 13– par, 15– pret, 8– atturas. Freimaņa kunga labojums nav pieņemts.
Krastiņa kungs, lūdzu, jūsu priekšlikumi!
E.Krastiņš: Es gaidu, kad tie tiks pavairoti.
Priekšsēdētājs: Tūdaļ būs, ja? Kolēģi, kamēr vēl tiek sagatavoti Krastiņa kunga ierosinātie priekšlikumi un Caunes kunga priekšlikums, es ierosinātu varbūt iet pārtraukumā.
A.Endziņš: Mēs varam skatīt tos pantus, kuri nebija otrajā lasījumā.
Priekšsēdētājs: Pavairotie priekšlikumi jau ir klāt. Vai visi kolēģi ir saņēmuši? Izņemot Endziņa kungu. Tātad Krastiņa kunga iesniegtais 302.dokuments. Vispirms balsosim par 36.panta papildināšanu ar 5.punktu. Proti, ja atlaiž par atrašanos darbā alkohola, narkotiskā vai toksiskā reibuma stāvoklī. Piecas balsis papildus “par”. Rezultāts: 32– par, 3– pret, 4– atturas. Pieņemts.
Balsosim par priekšlikumu 36.pantu papildināt ar 6.punktu. Piecas balsis papildus “par”. Rezultāts: 30– par, 3– pret, 3– atturas.
Krastiņa kungs, vai sakarā ar šiem diviem labojumiem panta otrajā daļā nav jāgroza redakcija? Tātad otrajā daļā otrais teikums tiek svītrots, proti, sākot no vārdiem “turklāt” līdz beigām. Ja kolēģiem nav iebildumu, tad, lūdzu, balsosim par 36.pantu. Lūdzu, Endziņa kungs!
A.Endziņš: Šeit tomēr mazliet ir jāprecizē, jo citādi runa ir ne jau par to, ka te tomēr ir laiks. Mēneša laikā to visu var darīt. Tātad te tomēr ir redakcionāli jāpastrādā, jo nevar vienkārši tā izsvītrot.
E.Krastiņš: Man liekas, pilnīgi pietiktu, ja nosvītrotu vārdu “turklāt”. Kaut gan, manuprāt, šis teikums šajā pantā īsti neiederas, jo te ir rakstīts– “aizliegums lauzt darba līgumu pēc darba devēja iniciatīvas”, bet faktiski…
A.Endziņš: Te ir tomēr norādīti tie termiņi, kādos to var darīt. Tas būtībā ir par darba disciplīnas… Tā ka faktiski te šie vārdi būtībā arī ir lieki.
Priekšsēdētājs: Tātad tiek ierosināts svītrot tekstu, sākot no vārdiem “turklāt līdz lēmums”, tas ir otrās daļas otrais teikums. Ja citu iebildumu nav, tad balsosim par 36.pantu kopumā ar šiem papildinājumiem, par kuriem tika nobalsots. Piecas balsis papildus. Rezultāts: 33– par, 1– pret, 3– atturas. 36.pants pieņemts šādā redakcijā.
Pagaidām mums ir palicis nenobalsots vienīgi Caunes kunga priekšlikums, kurš, es ceru, pēc pārtraukuma būs drukātā veidā. Tādēļ ierosinu līdz pārtraukumam skatīt pa lappusēm. Lūdzu!
A.Endziņš: Varbūt, pirms mēs skatām pa lappusēm, informēšu, ka šodien es saņēmu Ārlietu komisijas priekšlikumus, kuri gan, kā man teica Bērziņa kungs, nav apspriesti komisijā. Bet būtībā es ar tiem gribētu jūs iepazīstināt, jo mans viedoklis ir tāds, ka šis labojums būtu nevietā. Konkrēti ir runa par 6.pantu– “Ārvalstu darba likumdošanas aktu piemērošana Latvijas Republikas teritorijā”, kura pirmajā daļā teikts: Ārvalstu pilsoņu darba tiesiskās attiecības nosaka saskaņā ar Latvijas Republikas likumiem un starpvalstu līgumiem”. Ir priekšlikums papildināt ar vārdiem: “Izņēmumi ir ārvalstu diplomātisko un konsulāro dienestu personāls, kas bauda starptautiskajās tiesībās civilās, kriminālās, administratīvās jurisdikcijas imunitāti un nav pakļauti nekādas rezidences valsts darbam un militārajam dienestam.”
Šeit jau ir runa par to, ka Latvijas Republikai un konsulārajam dienestam nav darba devēju attiecību. Šajā gadījumā minētais priekšlikums ir nevietā, jo to jau regulē šie starptautiskie akti. Un mēs nenosakām kārtību, kā strādās vēstnieks vai cits vēstniecības vai, teiksim, konsulārās institūcijas darbinieks.
Analoģiski viņi ierosina papildināt arī ar jaunu 252.1.pantu, kura nosaukums ir šāds: “Darba laika un atpūtas laika regulēšanas īpatnības diplomātisko un konsulāro dienestu darbiniekiem”.
Man savukārt analoģisks komentārs, ka 252.pants nosaka to, ka atsevišķu nozaru darbiniekiem var būt ar likumdošanu noteiktas laika izmantošanas īpatnības. Un atkal– šeit paliek neskaidrs jautājums– ja ir runa par ārvalstu diplomātiskajiem un konsulārajiem dienestiem un to darbiniekiem, tad tā nav mūsu likumdošanas sfēra. Ja šajā gadījumā ir runa par mūsu republikas diplomātiskajām un konsulārajām iestādēm ārvalstīs, tad jau 252. pants dod šādu iespēju, ja ir nepieciešama īpaša reglamentācija, kas noteiktu minēto darbinieku darba un atpūtas laika režīmu. Tāpēc, manuprāt, te šāds priekšlikums būtu nevietā.
Priekšsēdētājs: Endziņa kungs, jums būtu priekšlikums nobalsot?
A.Endziņš: Es atvainojos, man aizrāda, ka mēs esam palaiduši garām vienu otru balsojumu, tas ir, par 74.pantu, kur ir ierosinājums pirmajā un otrajā daļā vārdu “vienpadsmit” aizstāt ar vārdu “sešus”.
Priekšsēdētājs: Endziņa kungs, vispirms par tiem priekšlikumiem, kurus jūs patlaban komentējāt. Vai tie ir balsojumi?
A.Endziņš: Bērziņa kungs šeit nav klāt. Viņš man teica, ka šie ierosinājumi komisijā nav apspriesti. Viņi vienkārši tā domājot.
Priekšsēdētājs: Tātad šie priekšlikumi nav balsojami. Tas bija tikai komentārs. Pašlaik balsosim par ierosinājumu 74.pantā.
A.Endziņš: Freimaņa kungs.
Priekšsēdētājs: Jā, lūdzu, Freimaņa kungs, es atvainojos!
J.Freimanis: Endziņa kungs! Te acīmredzot vajadzētu juridisku izziņu no juristiem, jo var būt sarežģījumi tajā gadījumā, ja jums, teiksim, diplomātiskajās pārstāvniecībās strādā cilvēks uz brīva līguma, tā sakot, brīvi ņemts darbā. Lūk, kā tad ir gadījumā, ja kaut kādas darba devēja un darba ņēmēja attiecības tomēr ir? Man liekas, ka ir domāts tieši šis gadījums. Kā juridiski te iznāk?
A.Endziņš: Es jau šeit paskaidroju. Ja ir runa par mūsu republikas pilsoņiem, tad darba likumdošana būs par sevi. Bet, vadoties pēc tā teksta, izņēmumi ir ārvalstu diplomātisko un konsulāro dienestu personāls, kas bauda starptautiskajās tiesībās noteiktās tiesības. Un skaidrs, ka uz tehnisko darbinieku– Latvijas Republikas pilsoni– kurš strādā, teiksim, Amerikas Savienoto Valstu vēstniecībā par šoferi vai par tulku, tas neattiecas, jo viņš nav diplomātiskā personāla sastāvā.
Priekšsēdētājs: Paldies. Tātad balsosim par 74.panta 1.punkta redakciju. Lūdzu, Endziņa kungs, vēlreiz atgādiniet deputātiem!
A.Endziņš: 74.panta pirmajā un otrajā daļā vārdu “vienpadsmit” aizstāt ar vārdu “sešus”.
Priekšsēdētājs: Lūdzu, balsosim! Piecas balsis papildus “par”. Rezultāts: 30– par, 1– pret, 5– atturas.
Tātad mēs esam beiguši skatīt otro lasījumu, izņemot vienu Caunes kunga priekšlikumu. Tā kā drīz būs pārtraukums, tad kādi ir Endziņa kunga priekšlikumi?
A.Endziņš: Mēs varbūt varam laiku izmantot lietderīgi.
Priekšsēdētājs: Lūdzu, tādā gadījumā skatām pa lappusēm. Vēl ir piecas minūtes laika, mēs pagūsim vēl daudz ko izdarīt.
Lūdzu, vai ir kādi papildinājumi un iebildumi par 1.lappusi trešajā lasījumā? Nav. Paldies.
Otrā lappuse.
A.Endziņš: Šeit bija ierosinājumi par 6.pantu. Es jums jau paskaidroju.
Priekšsēdētājs: Trešā lappuse. Lūdzu, Ēlerta kungs!
I.Ēlerts: Man ir iebilde par 14.pantu. Tātad kodeksa 14.panta trešajā rindā ir pateikts, ka darbinieks apņemas veikt darbu, pakļaujoties iekšējai darba kārtībai vai darba devēja rīkojumiem. Tātad– “vai nu vai”. Kādēļ te nav saikļa “un”? Cik es atceros, es pat iesniedzu priekšlikumu, kas acīmredzot tomēr ir noraidīts.
A.Endziņš: Es varētu paskaidrot, ka iekšējā darba kārtība ir tad, ja ir runa par valsts, kooperatīvo vai sabiedriskās organizācijas uzņēmumu. Bet, ja ir privātais darba devējs, ja ir individuālais uzņēmums, tad skaidrs, ka iekšējās darba kārtības noteikumus speciāli neizstrādās, bet tas būs noteikts ar minētā uzņēmēja rīkojumu.
I.Ēlerts: Es tomēr saprotu, ka darbiniekam ir jāpakļaujas kā iekšējai darba kārtībai, tā darba devēja rīkojumiem. Citādi nemaz nevar būt. Un tur ir jābūt saiklim “un”, jo no darba ņēmēja viedokļa te ir pilnīgi nesaprotami.
A.Endziņš: Ir tieši pretstatīts. Te ir runa par to, ka ne katrā gadījumā būs šie iekšējās kārtības noteikumi. Tātad šeit vai nu būs iekšējās kārtības noteikumi, vai nu šī kārtība noteikta ar uzņēmēja, darba devēja rīkojumu.
I.Ēlerts: Bet, Endziņa kungs, ja gadījumā kādā uzņēmumā ir šie iekšējās kārtības noteikumi, kas gluži dabiski ir darba devēja rīkojumi, ko tad darīs?
A.Endziņš: Bet darba devēja rīkojums izriet jau no konkrētā darbinieka darba pienākumiem, kurus viņš ir apņēmies veikt, stājoties darba tiesiskajās attiecībās ar darba devēju. Un skaidrs, ja šis rīkojums būs ārpus konkrētā darba līguma, ārpus darbinieka veicamajām funkcijām, tad šajā gadījumā viņš var arī nepakļauties. Bet, ja mēs rakstīsim, kā jūs patlaban sakāt, tad tā jau ir cita lita.
I.Ēlerts: Es domāju, ka daudz skaidrāk būs, ja šeit lietos saikli “un”. Es aicinu par to nediskutēt, bet nobalsot.
Priekšsēdētājs: Tā kā tas ir redakcionāls labojums, tad, lūdzu, balsosim.
A.Endziņš: Es atvainojos, tas šajā gadījumā tomēr nav redakcionāla rakstura labojums, jo saiklis “un” šeit jau ir kaut kas cits. Te ir gan iekšējās kārtības noteikumi, gan darba devēja rīkojums. Bet saiklis “vai” nošķir, proti, ka “vai nu vai”. Tādējādi te tomēr mainās būtība. Tas nav vienkārši redakcionāla rakstura labojums.
Priekšsēdētājs: Tomēr patlaban nav vajadzīgs rakstisks priekšlikums, jo labojums visiem ir saprotams. Tādēļ es Ēlerta kunga priekšlikumu– 14.pantā saikli “vai” mainīt ar saikli “un”– lieku uz balsošanu.
Lūdzu, balsosim! Viena balss papildus “pret”. Rezultāts: par– 21, pret– 7, atturas– 8. Tātad 14.pantā saiklis “vai” mainīts pret saikli “un”. Vai ir citi iebildumi par 3.lappusi?
A.Endziņš: Varbūt, ka vajag balsot arī par redakciju?
Priekšsēdētājs: Vai par visu panta redakciju kopumā?
A.Endziņš: Nē, es domāju tieši otrādi– par to redakciju…
Priekšsēdētājs: Labi. Otrs balsojums par 14.panta redakciju, kāda tā ir likuma tekstā. Lūdzu, balsosim! Rezultāts: 23– par, 3– pret, 5– atturas. Iepriekšējā balsojumā 21 balss bija “par”. Tātad ir pieņemta panta redakcija, kāda tā ir tieši tekstā.
Lūdzu, par 4.lappusi. Vai vēl par 3.lappusi, Ēlerta kungs? Par 4.lappusi, lūdzu?
I.Ēlerts: Man ir jautājums darba grupai: kāds liktenis ir manam priekšlikumam par 21.pantu, kur ir runa par dokumentiem, pieņemot darbā. Man bija ierosinājums, ka ārvalstniekiem tomēr ir vajadzīga uzturēšanās atļauja, kas paredzēta imigrācijas likumā. Šie likumi mums būs tik un tā jāsaskaņo. Acīmredzot tas varētu būt 1.apakšpunkta papildinājums. Taču, kādēļ tas nav pieņemts? Lūdzu to paskaidrot un tā tālāk.
Priekšsēdētājs: Tā kā pagaidām nav skaidras atbildes, tad pasludinu pārtraukumu. Atbildi Ēlerta kungs saņems pēc pārtraukuma, tas ir, pulksten piecos. Pārtraukums. Paldies, kolēģi.
(Pārtraukums)
Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja vietnieks Valdis Birkavs.
Priekšsēdētājs: Lūdzu, reģistrēsimies! Rezultāts: 67. Lūdzu, Endziņa kungs, atbildiet uz Ēlerta kunga jautājumu.
A.Endziņš: Mēs par šo lietu jau diskutējām. Acīmredzot nevis jāpapildina ar vienu punktu, bet šeit būtu nepieciešams speciāls pants, kurā šīs lietas tiktu atrisinātas. Līdz ar imigrācijas likuma pieņemšanu, šeit vajadzētu izstrādāt arī jaunu 21.1.pantu, kurā visi šie gadījumi būtu atrunāti.
Priekšsēdētājs: Paldies. Vai par 4.lappusi ir vēl kādi papildinājumi? Lūdzu, Krastiņa kungs!
E.Krastiņš: Es diemžēl nokavēju uzdot šo jautājumu otrajā lasījumā. Bet, tā kā ir iespēja to izdarīt trešajā lasījumā, tad jautāšu par 22. panta 3.daļu. Proti, tātad pārbaudi nenosaka personām, kas ir jaunākas par 18 gadiem. Kādēļ īsti jūs ieslēdzāt šo normu likumā?
A.Endziņš: Bet mēs jau nupat par to nobalsojām otrajā lasījumā.
E.Krastiņš: Mēs nenobalsojām. Vienkārši nebija iebildumu, un es nepaspēju reaģēt uz šo normu, tāpēc es gribētu dzirdēt atbildi uz savu jautājumu tomēr trešajā lasījumā.
A.Endziņš: Tāpēc, ka šī norma ir attiecībā uz pārbaudi, pieņemot darbā jaunu cilvēku, kuram vēl ir jāapgūst profesija, kuram vēl šo zināšanu nav, bet viņš ir beidzis, teiksim, vidējo vai kādu speciālo mācību iestādi. Un, ja viņam tagad nosaka pārbaudes laiku, tad viņam faktiski šī kvalifikācija ir jāapgūst.
E.Krastiņš: Man jūsu argumentācija ir skaidra. Bet tad man ir otrs jautājums. Vai jums neliekas, ka šī norma radīs tieši pretēju efektu? Proti, šie jaunieši netiks darbā pieņemti, jo pēc pārbaudes laika viņus nevarēs atbrīvot un tātad nevarēs noskaidrot. Uzņēmējam faktiski būs lielāks risks, pieņemot šos jauniešus darbā bez pārbaudes laika.
A.Endziņš: Šāda norma pastāv arī jau tagad.
E.Krastiņš: Atbildiet uz manu jautājumu!
A.Endziņš: To es jums jau teicu. Būtiski mainoties situācijai, kad rodas bezdarba drauds, skaidrs, ka visas tās personas, kurām likumdošana paredz kaut kādus atvieglojumus, samazinot darbinieku skaitu vai štatu, neņemot vērā vecumu, bērnu skaitu, invaliditāti, arī jaunību, un tā tālāk un tā joprojām, šajā gadījumā visbiežāk upuris būs jaunietis un sieviete– māte. Un dot, kā saka, kaut kādas garantijas, ka līdz ar to mēs kaut ko atrisināsim…
E.Krastiņš: Redzat, tomēr var būt pārbaude viņa spējām strādāt kolektīvā, viņa attieksmei pret darbu. Ja nav iespējas šo pārbaudes laiku noteikt, es domāju, ka uzņēmēji vispār atturēsies ņemt darbā šos jauniešus. Savukārt, ja būtu pārbaudes laiks, tad šajā laikā varētu riskēt pieņemt, un, ja redzētu, ka tas jaunietis ir spējīgs strādāt un vēlas strādāt, tad viņš tiktu noformēts pastāvīgā darbā. Vai jums neliekas, ka tā tomēr būtu?
A.Endziņš: Man ir grūti atbildēt uz jūsu jautājumu.
E.Krastiņš: Tādā gadījumā es piedāvāju izslēgt šo daļu.
Priekšsēdētājs: Tātad Krastiņa kungs ierosina balsot par to, lai izslēgtu daļu, kas attiecas uz normu, ka pārbaudes laiks netiek noteikts līdz 18 gadiem. Lūdzu, balsosim! Viena balss papildus “pret”, viena balss papildus “par”. Rezultāts: 25– par, 9– pret, 17– atturas. Tātad paliek līdzšinējā redakcija.
Lūdzu, turpināsim! Vai par 4.lappusi vairāk piezīmju nav?
5.lappuse. Piezīmju, papildinājumu nav? 6.lappuse. Piezīmju, papildinājumu nav. 7.lappuse. Piezīmju, papildinājumu nav. 8.lappuse. Piezīmju, papildinājumu nav. 9.lappuse.
Lūdzu, Ēlerta kungs!
I.Ēlerts: Man būtu priekšlikums izslēgt kodeksa 57.panta 4.apakšpunktā vārdus “vispārizglītojošās skolās un arodskolās”, tādējādi attiecināt aizliegumu strādāt, nodarbināt virsstundu darbos visus, kas mācās, nepārtraucot darbu ražošanā. Tas saskanētu arī ar 191.panta normu, kur arī ir attiecināts uz visām mācību iestādēm.
Priekšsēdētājs: Tātad jūsu redakcija skanētu tā: “… Personas, kas mācās, nepārtraucot darbu ražošanā”.
I.Ēlerts: Jā, bet, protams, mācību dienās.
Priekšsēdētājs: Mācību dienās, jā.
A.Endziņš: Bet šādā gadījumā, ja tas attieksies gan uz vakara nodaļas studentiem, gan uz neklātienes nodaļas studentiem– uz visiem, ja?
Priekšsēdētājs: Vai Ēlerta kungs pastāv uz balsojumu? Tātad balsosim par Ēlerta kunga priekšlikumu svītrot vārdus– “vispārizglītojošās skolās un arodskolās”. Rezultāts: par– 17, pret– 5, atturas– 14. Tātad Ēlerta kunga priekšlikums nav pieņemts.
Vai ir kādas citas piezīmes par 9.lappusi? Nav. Paldies. 10.lappuse. Papildinājumu, labojumu nav. 11.lappuse. Papildinājumu, labojumu nav. 12.lappuse. Papildinājumu, labojumu nav. 13.lappuse. Papildinājumu, labojumu nav. 14.lappuse. Papildinājumu, labojumu nav. 15.lappuse. Papildinājumu, labojumu nav. 16.lappuse. Papildinājumu, labojumu nav. 17.lappuse. Papildinājumu, labojumu nav. 18.lappuse. Papildinājumu, labojumu nav. 19.lappuse. Papildinājumu, labojumu nav. 20.lappuse. Papildinājumu, labojumu nav. 21.lappuse. Papildinājumu, labojumu nav. 22. lappuse. Papildinājumu, labojumu nav. 23.lappuse. Papildinājumu, labojumu nav. 24.lappuse. Papildinājumu, labojumu nav. 25.lappuse. Vēl nav gatavs Caunes kunga iesniegtais teksts. Šo lappusi pagaidām izlaidīsim. 26.lappuse. Papildinājumu, labojumu nav. 27.lappuse. Papildinājumu, labojumu nav. 28.lappuse. Papildinājumu, labojumu nav. 29.lappuse. Papildinājumu, labojumu nav. 30.lappuse. Papildinājumu, labojumu nav.
Lūdzu, kolēģi, reģistrēsimies! Rezultāts: reģistrējušies ir 82 deputāti. Patlaban tiek izdalīts papildinājums attiecībā uz 25.lappusi, tas ir, Caunes kunga priekšlikums papildināt 201.pantu. Endziņa kungs varbūt izteiks savus priekšlikumus un komentārus par šo pantu?
A.Endziņš: Es vienkārši gribu vērst jūsu uzmanību uz to, ka tas būtībā ir konceptuāla rakstura balsojums trešajā lasījumā.
Priekšsēdētājs: Pagaidām otrajā lasījumā.
A.Endziņš: Es atvainojos, otrajā lasījumā. Bet tas ir konceptuāla rakstura balsojums. Būtībā tas neiet kontekstā jau ar to, tādējādi te būs ķēdes reakcija. Proti, to jau ierosināja deputāts Vaivads un izteica kā jautājumu.
Priekšsēdētājs: Vai visi deputāti ir saņēmuši papildinājumu? Lieku uz balsošanu Caunes kunga…
Laķa kungs, lūdzu!
P.Laķis: Es aicinātu atturēties balsot par šādu lēmuma projektu, ņemot vērā to, ka mūsu Izglītības komisija jau četrus mēnešus atpakaļ ir saņēmusi uzdevumu strādāt pie principiāli jaunas nostādnes jautājumā par eksternātu un, kā apgalvo izglītības ministrs, tad pēc mēneša mēs beidzot sagaidīsim šo konceptuālo aspektu. Tādēļ šeit risināt jautājumu par neklātieni, es domāju, mums nav nepieciešams. Es aicinātu balsot pret šādu lēmuma projektu.
Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, Budovska kungs!
M.Budovskis: Man skumīgi jāsaka, ka es gribētu tagad lūgt balsot pret Laķa kunga ieteikumu. Kolēģi, situācija praktiski ir tāda, ka šeit ir runa tieši par tām specialitātēm, kurās neapmāca klātienē. Tās pagaidām vienkārši nav. Bet šādas specialitātes mums ir vajadzīgas. Turklāt cilvēki iet, lai tās mācītos. Līdz ar to rodas jautājums, vai tas ir saistīts ar šo cilvēku vai augstskolas iespējām? Un man liekas, ja šis cilvēks mācās, ja viņš apgūst šo specialitāti, kas mums republikā ir vajadzīga, līdz ar to mums kaut kādā veidā šīs mācības ir jāatbalsta. Un sesija ir sesija, kad cilvēkam ir jāierodas. Kolēģi, es tomēr lūgtu padomāt un atbalstīt! Ja patiešām, kā Laķa kungs saka, tā būs kaut kur pārredzamā nākotnē, tad neņemiet ļaunā– ne pirmo labojumu izdarām. Ja tas būs tik kardināli ienests, ka mums būs kaut kas jālabo, tad darīsim to. Bet cilvēki dzīvo šodien un dzīvos rīt. Arī mācību gads vēl turpinās.
Priekšsēdētājs: Paldies. Balsosim par Caunes kunga priekšlikumu papildināt tekstu, kā tas rakstīts 205.dokumentā. Divas balsis papildus “pret”. Rezultāts: 39– par, 6– pret, 23– atturas, Caunes kunga priekšlikums ir pieņemts. Vai pie 25.lappuses ir kādas citas piezīmes, papildinājumi? Nav.
Tādā gadījumā mums atliek balsot kopumā par Latvijas Republikas likumu “Par grozījumiem un papildinājumiem Latvijas Darba likumu kodeksā” trešajā lasījumā. Lūdzu, reģistrēsimies! Viens deputāts papildus… Rezultāts: 82 deputāti. Lūdzu, balsosim! Divas balsis papildus “par”. Rezultāts: 73– par, 1– pret, atturas– 5. Likums ir pieņemts.
Lūdzu, Endziņa kungs, par lēmuma projektu.
A.Endziņš: Jūsu uzmanībai iesniegts 292.dokuments– lēmuma projekts “Par Latvijas Republikas likuma “Par grozījumiem un papildinājumiem Latvijas Darba likumu kodeksā” spēkā stāšanās kārtību””. Lēmuma projekta 1.punktā ir noteikts, ka kodekss stājas spēkā ar 1992.gada 1.aprīli, izņemot 137., 139., 140.pantu, kuri stājas spēkā ar 1992.gada 1.jūliju. Ir noteikti arī vairāki uzdevumi, kuri tiek doti Ministru padomei– līdz šā gada 1.jūlijam izstrādāt un apstiprināt vairākus dokumentus.
Priekšsēdētājs: Vai ir kādi jautājumi Endziņa kungam? Vai ir piebildes, papildinājumi, grozījumi pie lēmuma projekta 1.punkta? Vai ir kādas piebildes vai grozījumi pie 2.punkta? Pie 3.punkta? 4.punkta? Nekādu labojumu, papildinājumu vai grozījumu nav?
Lūdzu, balsosim par 292.dokumentu kopumā! Viena balss papildus “par”. Rezultāts: 74– par, pret– neviena, atturas– 2. Lēmums ir pieņemts.
Endziņa kungs, tūdaļ izskatīsim pirmajā lasījumā arī ar arodbiedrību saistītos grozījumus.
A.Endziņš: Nevaram skatīt, jo neiet kopā ar patlaban izdarītajiem grozījumiem.
Priekšsēdētājs: Bet to varam skatīt pirmajā lasījumā, pieņemot labojumus, kurus nupat redzējām un kuri ir izdarīti Darba likumu kodeksā. Es domāju, ka tas nav tik sarežģīti.
A.Endziņš: Ja tādā nozīmē, tad jā.
Priekšsēdētājs: Kolēģi, vai reizē ar 292.dokumentu pirmajā lasījumā ir iesniegts arī Latvijas Republikas likumprojekts “Par grozījumiem un papildinājumiem Latvijas Republikas likumā “Par arodbiedrībām””, kurā groza tikai 15. un 18.panta redakciju saskaņā ar mūsu pieņemtajām izmaiņām Latvijas Darba likumu kodeksā?
A.Endziņš: Tikai gribētu vērst jūsu uzmanību uz to, ka 15.pantā šī redakcija mums jādod analoga– kā nobalsojām par deputāta Edmunda Krastiņa priekšlikumu.
Priekšsēdētājs: Vai ir kādi jautājumi, papildinājumi, labojumi vai grozījumi, izņemot tos, ko minēja Endziņa kungs? Nav. Tādā gadījumā balsosim par šo likumprojektu pirmajā lasījumā. Rezultāts: 59– par, 1– pret, 4– atturas. Likumprojekts pieņemts pirmajā lasījumā. Paldies, Endziņa kungs!
A.Endziņš: Paldies jums par pacietību!
Priekšsēdētājs: Rāznas kungs, saskaņā ar mūsu šā rīta balsojumu lēmums par privatizācijas fonda līdzekļu iedalīšanu zemnieku saimniecību kreditēšanai ir iekļauts šodienas darba kārtībā. Vai jūs esat gatavs ziņot?
S.Rāzna: Es nezinu, varbūt vajadzēja konsultēties ar komisiju, vai šodien varēs pieņemt. Tā tomēr ir sarežģīta lieta. Varbūt tad rītdien…
Priekšsēdētājs: Kolēģi, Rāznas kungs ierosina šo lēmuma projektu– 308.dokumentu– šodien neskatīt. Tādā gadījumā varam skatīt rītdienas darba kārtības jautājumus. Špoģa kungs ir gatavs ziņot par rītdienas darba kārtības 2.punktu– likumprojektu “Par grozījumiem Latvijas Republikas likumā “Par kooperatīvajām (kopdarbības) sabiedrībām”” otrajā lasījumā. Vai kolēģiem nav iebildumu, ka uzsākam rītdienas jautājumu skatīšanu? Nav.
Lūdzu, Špoģa kungs!
K.Špoģis: Cienījamie kolēģi! Skatīsim 290.dokumentu. Pēc pirmā lasījuma 1.panta 1., 2., 3. un 4.apkšpunktā nekādu labojumu nav. Tie visi tiek papildināti ar vārdiem “un juridiskās…”.
Priekšsēdētājs: Vai ir jautājumi?
K.Špoģis: Bet tagad skatāmies ļoti uzmanīgi 5.pozīciju. Ir ierosinājums papildināt un izveidot jaunu trešo daļu šādā redakcijā, turklāt ir divi varianti. Viens variants– 1., 5. un 11.pantā minētās juridiskās personas nevar būt dibinātājas un dalībnieces 3.panta 3. un 7.apakšpunktā noteiktajiem kooperatīvo sabiedrību veidiem. Otrs variants– Punovska kunga priekšlikums izteikt šo trešo daļu šādā redakcijā: “Fizisko un juridisko personu ierobežojums kļūt par sabiedrības dibinātājiem un biedriem nosaka īpaši likumi.” Komisija, ceturtdien skatot šo jautājumu, kā redzams no šā dokumenta, pieņēma pirmo variantu, kas te ir iestrādāts. Taču turpinājās konsultācijas gan ar pašvaldību darbiniekiem, gan ar Juridiskās pārvaldes darbiniekiem, gan ar lauksaimniekiem, jo patlaban šis dokuments jau iet kā divu komisiju– Ekonomikas komisijas un Lauksaimniecības komisijas– kopīgs dokuments. Tā rezultātā arī radās pašreizējais priekšlikums, ka tomēr varētu būt citāds risinājums, kuru mēs pieņemtu. 3.apakšpunktā ir runa par patērētāju kooperācijām un 7.apakšpunktā ir runa par dzīvokļu un dārza māju kooperatīviem. Tātad paliek šāds ierobežojums (tas ir pirmais variants trešajam), tad, piemēram, pašvaldības dzīvokļu būvniecības kooperatīvā jeb māju būvniecības kooperatīvā it kā nevar vairs piedalīties. Arī lauksaimnieki saka, ka viņiem tad atsevišķos gadījumos būtu grūtības piedalīties jaunajās paju sabiedrībās, ja tur veidojas dzīvokļu būvniecības kooperatīvs. Savukārt šis Punovska kunga priekšlikums… Viņš sīki izskaidroja, ka šeit ir tiešām domāts tas, ka visi tie likumi un likumu labojumi, kas, teiksim, būs gan nākamajos civillikumos, gan citur, ja kaut kur būs nepieciešams… Un tomēr tāda vajadzība ir reāla, starp citu, tā jau ir iestrādāta likumā par kooperatīvo dzīvokļu privatizāciju. Tā ka viņš pārliecināja, ka būtu lietderīgi svītrot to, kas ir uzrakstīts 5.pozīcijā, proti, 1., 5. un 11.pantā un tā tālāk, kā tekstā, bet tā vietā likt Punovska kunga priekšlikumu.
Priekšsēdētājs: Vai ir kādi jautājumi? Lūdzu, Safonova kungs!
A.Safonovs: */Es savā laikā iesniedzu Čepānim dažus mazus jautājumus, jo likās, ka viņš koordinē likumprojektu. Lieta tā, ka mums 5.pantā rakstīts: “Līdz 1.novembrim izstrādāt tipveida statūtus.” Vismaz dārzkopības biedrībām tipveida statūti nav izstrādāti. Es tad ierosināju un tagad ierosinu ierakstīt citu termiņu, jo līdz 1991.gada 1.novembrim Tieslietu ministrija un Ekonomikas ministrija tipveida statūtus neizstrādāja./
K.Špoģis: Kolēģi, acīmredzot jūs runājat par lēmumu par šā likuma spēkā stāšanos. Tur ir ierakstīts termiņš, līdz kuram laikam tie statūti ir jāizstrādā. Tas ir atsevišķs jautājums. Iesniedziet savus priekšlikumus, un nākamajā otrdienā pirmajā lasījumā skatīsim.
A.Safonovs: */Labi./
Priekšsēdētājs: Lūdzu, Freimaņa kungs!
J.Freimanis: Špoģa kungs! Es ļoti, ļoti atvainojos, bet mums ir divi dokumenti ar identisku nosaukumu. Sakiet, kuru dokumentu mēs tomēr skatāmies? Jūs man ļoti piedodiet.
K.Špoģis: 290.dokumentu.
J.Freimanis: 290.dokumentu?
K.Špoģis: Kāds tad vēl ir?
J.Freimanis: 290.dokuments ir projekts, kas sagatavots 12.03. Vēl mums ir 278.dokuments ar identisku nosaukumu. Minētais dokuments sagatavots 10.03.92. Kurš tad ir tas dokuments, kas mums jāskatās?
K.Špoģis: Es tādu nemaz neesmu redzējis. Kas tad tas ir?
J.Freimanis: Dievs, pasarg’, es jums to parādīšu. Redzat pēc nosaukuma… (abi zālē skaidrojas).
K.Špoģis: Viss kārtībā, tas ir jau pagājušā lasījuma risinājums.
Priekšsēdētājs: Turpināsim! Vai ir vēl kādi jautājumi?
K.Špoģis: Nav vairāk.
Priekšsēdētājs: Kolēģi, tātad attiecībā uz 1.pantu ir tās izmaiņas, ko minēja Špoģa kungs?
K.Špoģis: Jā, ja ir tā, kā būtu šeit, tad 1.panta 5.apakšpunktā svītrot tekstu tā vietā no lejas– Punovska kunga redakcijas to trešo daļu…
Priekšsēdētājs: Lūdzu balsosim par Špoģa kunga ieteiktā pirmā varianta redakciju.
K.Špoģis: Nē, par otro variantu, proti, par Punovska kunga ierosināto redakciju.
Priekšsēdētājs: Tas ir pirmais kopumā, bet ar tiem grozījumiem, ko jūs ieteicāt?
K.Špoģis: Jā.
Priekšsēdētājs: Lūdzu balsosim! Četras balsis papildus “par”. Rezultāts: 50– par, 4– pret, atturas– 6.
Par 2.punktu? Lēmums stājas spēkā no pieņemšanas dienas. Vai nav iebildumu un papildinājumu? Balsosim kopumā par likumprojektu otrajā lasījumā. Četras balsis papildus “par”. Rezultāts: 52– par, 1– pret, 1– atturas.
Špoģa kungs! Lūdzu, kad būs nākamais lasījums? Nākamajā otrdienā. Paldies.
Godātie kolēģi! Vairāk neviens nav pieteicies runāt par rītdienas darba kārtības jautājumiem, bet, tā kā likumprojekts “Par meža apsaimniekošanu un izmantošanu” laikus ir izdalīts, tad Šļakotas kungs ir gatavs par šo likumprojektu pirmajā lasījumā referēt šodien. Vai nebūs iebildumu? Es gan Šļakotas kungu patlaban neredzu. Lūdzu, Cilinska kungs!
E.Cilinskis: Tā kā sakarā ar šo likumprojektu starp Vides aizsardzības komiteju un Meža ministriju vēl ir zināmas domstarpības, tad Šļakotas kungs arī piekritis, ka šis jautājums tiek skatīts tam paredzētajā laikā.
Priekšsēdētājs: Paldies. Tātad arī šis jautājums no darba kārtības tiek noņemts. Vai atbilstoši rītdienas un parītdienas darba kārtībai ir vēl kāds ziņotājs? Lūdzu, Andrējeva kungs!
G.Andrējevs: Ja galīgi nav nekā ko darīt, tad mēs varētu skatīt ceturtdien paredzēto jautājumu– likumprojektu “Par Latvijas Republikas Ārkārtējo gatavību (Civilo aizsardzību)”. Es gan neesmu uzaicinājis savus līdzstrādniekus, bet pirmajam lasījumam tas varbūt nav nepieciešams.
Priekšsēdētājs: Kolēģi, vai nav iebildumu? Iebildumu nav. Tādā gadījumā, Andrējeva kungs, lūdzu, tribīnē! Skatām 285.dokumentu.
G.Andrējevs: Cienījamo priekšsēdētāj, cienījamie kolēģi! Man bija tas gods pusotra gada laikā vadīt divas komisijas. Pirmā no tām izstrādāja lēmumu “Par Latvijas Republikas Civilās aizsardzības sistēmas reorganizāciju”, kā arī par Ārkārtējās gatavības sistēmas koncepcijas izstrādāšanu. Otrā darba grupa jau izstrādāja likumprojektu, kurš šodien jums ir izdalīts izskatīšanai pirmajā lasījumā, proti, “Par Latvijas Republikas Ārkārtējo gatavību” jeb otrā variantā– “Par Latvijas Republikas Civilo aizsardzību”.
Ievadā tikai gribētu vērst jūsu uzmanību uz jums visiem zināmu faktu, ka pēdējos gados tehnoloģisku, transporta un dabas katastrofu, kā arī citu ārkārtēju situāciju, kas prasa masveida cilvēku upurus, lielus zaudējumus tautsaimniecībai un apkārtējai videi, skaits aizvien pieaug. Ne velti Apvienoto Nāciju Organizācija šā gadsimta pēdējo desmitgadi ir nosaukusi par katastrofu samazināšanas desmitgadi.
Starptautiskā pieredze rāda, ka tajās valstīs, kur ir ļoti organizēta valsts sistēma ātrai reaģēšanai masveida katastrofu gadījumos un seku likvidācijai, gan cilvēku upuri, gan materiālie zudumi tautsaimniecībā ir samērā niecīgi, salīdzinot ar valstīm, kur šāda pilnvērtīga sistēma nav izveidota.
Mēs visi esam pieraduši pie tā, ka tā saucamā civilā aizsardzība, kas pastāvēja Latvijā padomju varas laikā, galvenokārt bija orientēta uz militāriem konfliktiem. Tāpēc arī iedzīvotāju vidū bija izplatīts uzskats, ka šī sistēma būtībā ir lieki uzturams iestādījums, kur katrs tikai centās apmānīt priekšniecību, tēlojot savu gatavību, būtībā nekad nebūdams gatavs. Šī sistēma, lai arī tas ir paradoksāli, visus šos 50 gadus Latvijā darbojās bez valsts likuma, tā kā arī bijušajā Padomju savienībā valsts likums par civilo aizsardzību nekad nav bijis pieņemts. Ir bijuši tikai instruktīvi dokumenti un norādījumi. Šo sistēmu vispirms mums vajadzēja pavērst atbilstošu mierlaika situācijai, kā arī ar likuma spēku nostiprināt atbildību, sākot no augšas līdz pat katram vissīkākajam darba uzņēmumam, kuram pašam ir jāatbild par drošību, kā arī par pirmajiem reakcijas soļiem, lai samazinātu bīstamību.
Ievadā es gribu atgādināt jums daudziem zināmus faktus. Taču daļa varbūt to ir piemirsusi, ka mūsu mazās republikas teritorijā atrodas 189 ugunsnedroši objekti, 40 objekti ražošanā izmanto radioaktīvās vielas, 195 objekti izmanto indīgās vielas, 14 republikas pilsētās ir izvietoti 49 ķīmiskie uzņēmumi, kuros indīgās vielas ir sevišķi lielos daudzumos. Pa dzelzceļu un automaģistrālēm bez atbilstošas kontroles un uzskaites tiek pārvadāts apmēram 300 dažādu nosaukumu bīstamas vielas. Republikas teritoriju šķērso maģistrālie naftas produktu un gāzes vadi 2250 km kopgarumā. Tātad reālās briesmas ir pietiekami lielas. Un tāpēc arī valdība un Prezidijs toreiz piekrita, ka mums ir jāreorganizē esošā civilā aizsardzība, saglabājot visu vērtīgo, kas tur ir bijis.
Protams, būtu bijis neprāts demontēt tās struktūras, kuras darbojās Latvijā, atstājot republiku kaut vai neilgu periodu bez jebkādas aizsardzības. Tādu atbildību neviena valdība uzņemties nedrīkstēja un to arī nedarīja.
Šodien varam ziņot, ka Civilās aizsardzības štābs jau ir reorganizēts. Tajā darbojas citi cilvēki, arī daļa bijušo speciālistu, kuri ir gatavi pildīt savu uzdevumu. Taču tiek gaidīts šis valsts likums, lai visu noliktu savā vietā. Likumprojekts ir jūsu priekšā. Tā galvenā būtība ir teritoriālais princips, proti, ir centrālā institūcija, kas, līdzīgi Vides aizsardzības komitejai, augstākā līmenī tiek pakļauta Augstākās padomes priekšsēdētājam. Taču tiešais rīkotājs ir Ministru padome, tās priekšsēdētājs. Šeit darbojas Ārkārtējās gatavības aģentūra, kas ir koordinējošais un programmu izstrādājošais centrs. Taču būtībā viss tālāk iet pa nozarēm, pa ministrijām, nonāk līdz pašvaldībām, kuras atbild par savā teritorijā izvietotajiem uzņēmumiem. Savukārt katrs darba devējs atbild par drošību savā uzņēmumā, neatkarīgi no tā piederības, resoru pakļautības un tamlīdzīgi. Ievadam tas būtu arī viss.
Priekšsēdētājs: Lūdzu, kolēģi, vai būs jautājumi Andrējeva kungam? Ēlerta kungs, lūdzu!
I.Ēlerts: Cienījamais Andrējeva kungs! Man ir divi jautājumi, kas faktiski jau bija atzīmēti arī Rūpniecības komisijas atsauksmē par šo likumprojektu. Taču es redzu, ka tie acīmredzot nav ņemti vērā. Viens būtiskākais jautājums– kādēļ ir paredzēta uzņēmumu ārkārtējās aizsardzības dienesta divējādā pakļautība– teritoriālā un nozaru pakļautība? Un pie tam, kādēļ ir piemērotas nozaru brigādes, zinot, ka nozaru vadībā, tas ir, ministrijās, ir minimāli štati. Tur nav pat revidenta, nerunājot par to, ka būtu līdzekļi šādām vienībām. Neapšaubāmi, tās būs jāfinansē no valsts budžeta. Tas būtu pirmais jautājums.
G.Andrējevs: Galvenā ir teritoriālā pakļautība. Taču, ja kādai ministrijai ir kāds objekts atsevišķā teritorijā, tas apstāklis pieļauj zināmu dubultpakļautību. Bet visa pamatā, tas ir teikts arī likumā, tātad ir teritoriālā pakļautība.
I.Ēlerts: Andrējeva kungs! Šādās lietās dubultpakļautība tomēr ir ļoti bīstama, kaut arī pakārtota. Man būtu ierosinājums, ka vajadzētu būt striktai, viennozīmīgai pakļautībai.
Un otrs jautājums. Jums šīs teritoriālās vienības ir rajonos un republikas tā saucamajās lielajās pilsētās. Es saprotu, lielajās pilsētās ir daudz bīstamu uzņēmumu. Tomēr, lai taupītu līdzekļus, vai nebūtu racionāli apvienot, jo visas šīs republikas pilsētas, izņemot Jūrmalu, ir rajonu centri. Vai līdzekļu taupīšanas nolūkā šīs teritoriālās iestādes jeb institūcijas nebūtu apvienojamas?
G.Andrējevs: Respektīvi, lai nebūtu dublēts. Labi, pieņemam. Es vēl atvainojos Ēlerta kungam, mums nav Rūpniecības komisijas iesnieguma. Droši vien tāpēc, ka pēkšņi, pilnīgi negaidot, Prezidijs izlēma šo jautājumu iekļaut darba kārtībā. Vienīgais dokuments, kuru esmu saņēmis, ir no Sociālās nodrošināšanas un veselības aizsardzības komisijas. Vienīgais. Lai gan es visu laiku lūdzu visām komisijām iesniegt man rakstiskus ierosinājumus, patlaban tie nav iedoti.
I.Ēlerts: Rūpniecības komisija iesniegs jums kopiju. Apmēram pirms diviem vai trīs mēnešiem izskatījām un uzrakstījām atsauksmi.
Priekšsēdētājs: Lūdzu, Rikarda kungs! Pēc tam– Vaivada kungs.
R.Rikards: Man ir jautājums par 19.pantu. Te 2.2.punktā teikts, ka ārkārtas situāciju pasludina Augstākās padomes priekšsēdētājs. Savukārt 20.pantā teikts, ka īpašo režīmu nosaka Ministru padomes priekšsēdētājs. Kas te ir domāts? Skaidrs, ja ir domāta avārija vai kāda dabas katastrofa. Bet sociālo nekārtību, bruņoto konfliktu gadījumā priekšsēdētājam faktiski ir piešķirtas prezidenta funkcijas. Līdzīgi arī Ministru padomes priekšsēdētājs rīkojas visas valdības vārdā. Vai 2.2.punktā nevajadzētu atzīmēt, ka atbildīga ir Augstākā padome, un 3.1.punktā, ka par īpaša režīma noteikšanu atbildīga visa valdība, nevis viena persona?
G.Andrējevs: Pēc tam, kad šo ierosinājumu saņemsim rakstiski, mēs iestrādāsim. Neesam paguvuši šo grozījumu izdarīt. Protams, tajā laikā, kad strādāja komisija, visi akcenti bija likti tikai uz dabas un dažādām līdzīgām katastrofām. Militārie konflikti bija minēti– par tik, par cik. Es sapratu pēc jūsu argumentētās uzstāšanās un, ja jūs dosit mums konkrētu formulējumu, uz otro lasījumu mēs jūsu priekšlikumus iestrādāsim.
R.Rikards: Bet vai tad nebūtu jēdzīgāk no 1.panta svītrot ārā 1.2.4.– sociālās nekārtības un terora aktu, kā arī 1.2.6.– bruņoto konfliktu? Un tas tikai dabas katastrofas… Bet, ja tas saistīts ar tīri politiskām lietām… Respektīvi, civilo aizsardzību nevajag jaukt kopā ar valsts politisko drošību kopumā.
G.Andrējevs: Rikarda kungs! Protams, nedrīkstam arī krist no viens galējības otrā. Civilā aizsardzība pasaulē tika izveidota, lai militāro konfliktu gadījumā teritorijā aizsargātu dažādus kara gūstekņus un tā tālāk un civiliedzīvotājus. Šodien, galvenokārt akcentējot civilās aizsardzības darbības sfēru mierlaika apstākļos, mēs tomēr nevaram teikt, ka, lūk, kaut kāda militāra konflikta gadījumā civilajai aizsardzībai nav ko darīt, tā nedarbojas. Civilā aizsardzība pāriet pagrīdē. Tā tas nav. Tādā gadījumā tai joprojām jādarbojas, jāsargā civiliedzīvotāji. Līdz ar to tika ierakstīta tā pasludināšana. Patlaban šajā jautājumā pieņemsim jebkuru racionālu ieteikumu. Komisija uzskatīja par iespējamu pieņemt tādu formulējumu, nedomājot par tik dziļām sekām, kā to ir saskatījuši deputātu komisijās. Grozīsim to, bet pilnībā nolikt malā militāros konfliktus nedrīkstam, jo tādos gadījumos civilajai aizsardzībai ir jādarbojas. Tas ir viens no civilās aizsardzības darba uzdevumiem, līdzīgi kā tā strādā stihisko katastrofu situācijā. Rūpniecības un transporta nelaimju gadījumā. Arī janvāra dienās mums pietrūka tieši šīs lietas, kad ārstiem bija jāiet krūmos vilkt ārā cietušos. Tas nav viņu darbs. Tas ir glābšanas dienestu, kurš mums vispār nedarbojas un kura nav, darbs. Mums ir medicīniskais dienests, mums ir policijas dienests. Bet glābēju, kā tos saprot pasaulē, mums vispār nav. Nav ne šo vienību, ne arī tās darbojas. Bet šīm vienībām ir jāstrādā arī militāra konflikta gadījumā. Tā ka te par to pasludināšanu jāatrod pareizāks formulējums. Mēs kopīgi padomāsim un iestrādāsim. Bet pilnīgi noņemt militārās situācijas mums nav tiesību. Mēs diezgan pamatīgi iepazināmies ar Skandināvijas valstu aktiem un likumdošanu par civilo aizsardzību un redzējām, ka pirmajā vietā tomēr ir kara situācija. Tūlīt uz karstām pēdām seko tas, ko viņi dara mierlaika situācijā.
Priekšsēdētājs: Paldies. Jautā Vaivada kungs, pēc tam– Freimaņa kungs.
J.Vaivads: Man ir divi jautājumi. Vai es pareizi saprotu, ka dažādi objekti atkarībā no riska pakāpes vai grupas tiks papildus aplikti vai nu ar nodokli, vai ar apdrošināšanas maksājumu?
G.Andrējevs: Tāda bija iecere, lai to akceptētu.
J.Vaivads: Tas būs papildu nodoklis?
G.Andrējevs: Jā, tāda komisijai bija iecere, ja to akceptēs Augstākā padome.
J.Vaivads: Par šo jautājumu var ļoti strīdēties. Otrs jautājums attiecībā uz 15.pantu– informatīvā un zinātniskā nodrošināšana. Šajā pantā ļoti pacilāti ierakstīts, ka zinātnisko nodrošināšanu veic atbilstošas iestādes un ka tas ir valsts pasūtījums un tā tālāk. Man interesē konkrēti, kas tās ir par atbilstošajām iestādēm? Runājot par šo jautājumu, skatiet 15.panta pēdējo rindkopu. Kur tad šis civilās aizsardzības atbilstošais zinātniskais nodrošinājums ir un kur tas rodas?
G.Andrējevs: Mēs esam pilnībā pārņēmuši jau iestrādātu struktūru, kurā ir ieguldīti līdzekļi, ir labi attīstīts skaitļošanas centrs, kas līdz šim ietilpa Latvijas Republikas Civilās aizsardzības štābā. Tur ir nopietnas izstrādes un nopietni cilvēki. Šo centru, lai tas galīgi neizputētu, ilgstoši finansēja Ekonomikas ministrija. Visiem, kas piedalījās pārbaudē reorganizācijas laikā, bija skaidrs, ka šis centrs ir jāsaglabā. Bez papildu kapitālieguldījumiem šis centrs pāries jaunās struktūras pakļautībā.
J.Vaivads: Izteikšu īsu komentāru, proti, neviens nesaka, ka centrs ir jāspridzina, bet centros netop zinātne, tas ir, tādā nozīmē, ka tur ir tikai skaitļojamās mašīnas. Tas nav zinātniskais pamats. Tas ir dzelžu pamats. Bet man ir jautājums– kas rada šo zinātnisko ideoloģiju?
G.Andrējevs: Mēs iepazināmies ar šā centra programmatiskajām izstrādēm. Tās patlaban jau ir ņemamas vērā gan medicīniskā virzienā, gan tautsaimniecībai draudošo zaudējumu virzienā.
J.Vaivads: Tādā gadījumā man pēdējais jautājums– kur ar šo zinātnisko koncepciju par civilo aizsardzību kopumā var iepazīties?
G.Andrējevs: Bijušajā štābā pie Bruņinieka kunga.
Priekšsēdētājs: Jautā Freimaņa kungs, pēc tam– Kostina kungs.
J.Freimanis: Kolēģi! Es gribēju arī turpināt par to lietu, par ko runāja Rikarda kungs, un izteikt domu, ka mums nevajadzētu runāt par ārkārtējo gatavību, bet pietiktu ar civilo aizsardzību. Jebkurā gadījumā tāda lieta ir nepieciešama, kā arī tīrās civilās aizsardzības gadījumā. Pirmo punktu rezultātā ārkārtējā gadījumā ir jābūt iespējai ierobežot cilvēku tiesības, brīvības un tā tālāk. Ja notiek kaut kāda dabas katastrofa, tad jābūt situācijai, kad tas jādara bez lielas runāšanas. Tas ir normāli, es gribētu teikt– tas ir obligāti. Sakiet, kā jūs šo principu tomēr varētu šeit izstrādāt? Jo šeit mums ir diskusīva situācija, tā kā mums nav obligātas pakļaušanās situācijas. Kā jūs to varat grozīt? Vai jūs domājat, ka tas vajadzīgs? Jo šeit mums ir parlamentāra situācija, te nav obligāta izpildīšana. Kā darīt?
G.Andrējevs: Lai šīs sistēmas darbībā nodrošinātu operativitāti, jāievēro starptautiskais princips, ka darbojas trijstūris: ugunsdzēsības glābšanas dienests– trijstūra virsotne, policija– otrs, medicīniskā palīdzība– trešais. Reālo darbību jebkuras izcelsmes notikuma vietā veic šis trijstūris, kurā, pārņemot Skandināvijas valstu pieredzi, primārais, noteicošais un komandējošais ir ugunsdzēsības glābšanas dienests, kurš nozīmē visu pārējo. Katram dienestam tā funkcijas ir sadalītas. Šis darbojošais trijstūris ir zināms, lai nebūtu iespējamas kaut kādas resoru ķildas, lai tiešām varētu panākt ātru darbību, ātru atbildes reakciju, par kuru jūs runājat. Mums arī bija tāda doma, ka aģentūras jeb šī metodiskā centra vadītājs masveida katastrofas gadījumā automātiski kļūt par Ministru padomes priekšsēdētāja vietnieku. Proti, lai viņam vairs nebūtu horizontālā līmenī jāsaskaņo, ko katrs darīs, lai tajā brīdī viņam tiek dotas komandiera tiesības. Jo šodien nedz Gorbunovs, nedz Godmanis nevar dot šīs komandas, nebūdams speciālists konkrētajā gadījumā. Glābšanas dienestu augstākajam priekšniekam ir jābūt speciālistam. Bet viņam var pietrūkt pilnvaru, jo katrs ministrs var pateikt, ka, lūk, es nedošu no tādas un tādas komunālās bāzes mašīnas, man nav laika, man nav degvielas, un es nebraukšu un tamlīdzīgi. Tāpēc, tas ir paredzēts, teiksim, pati galvenā darbošanās struktūrvienībā, sākot no lielas pilsētas līdz mazpilsētai, ir vieni stereotipi. Tie tiks ieviesti. Varbūt šī vienība likumā nav tik skaidri atrunāta, bet tā ir zināma darbojoša vienība, kas tiks iesaistīta darbā.
J.Freimanis: Andrējeva kungs! Jūs mani nesapratāt. Es runāju par obligātās pakļaušanās principu. Jo šajā gadījumā, tas, ka augšā kāds komandē, ir pusbēda. Bet šeit ir jābūt obligātās pakļaušanās principam. Tas šeit nav iestrādāts.
G.Andrējevs: Freimaņa kungs, to, kas ir avārijas situācija, gribējām parādīt otrajā pielikumā, proti, shēmā.
Priekšsēdētājs: Jautā Kostina kungs.
V.Kostins: */Cienījamo kolēģi! Man jums ir divi jautājumi. Pirmais jautājums. Vai valdība ir iepazīstināta ar šo projektu, ko šodien izskatām? Kāds par šo projektu ir valdības slēdziens? Ir tāds dokuments vai nav?/
G.Andrējevs: Šā likuma sagatavošanas vēsture bija ļoti ilga– gandrīz pusotra gada. Pēc tam, kad tika pabeigts nolikuma par civilās aizsardzības sistēmas reorganizāciju izstrādāšanas un koncepcijas izveidošanas pirmais posms, Prezidijs tūlīt visu to nosūtīja valdībai. Valdība to turēja divus mēnešus, pat trīs, atdeva atpakaļ no visām ministrijām ar visām atsauksmēm un grozījumiem. Daļa no tiem bija jāņem vērā, bet daļa grozījumu bija nepatiesi vai nepamatoti. Un beidzot valdība piekrita, un tikai pēc tam darba grupai uzdeva jau izstrādāt šo likumprojektu. To ir izskatījusi valdība. Gada sākumā ļoti sīki un skrupulozi tas tika izskatīts Aizsardzības ministrijā. Augstākās padomes Prezidijā likumprojekts tika iesniegts noteiktajā termiņā, proti, pagājušā gada nogalē, kad jau bija izskatīts valdībā.
V.Kostins: */Un otrais jautājums. Sakiet, lūdzu, kā jūs domājat, vai šī likumprojekta izskatīšanā nevajadzētu piedalīties valdības, veselības aizsardzības un citu ieinteresēto ministriju un resoru pārstāvjiem? Tāpēc, ka es neuzskatu, ka jūs esat tāds speciālists, kas varētu dot atbildes uz visiem šī projekta jautājumiem. Jo es zinu, ka šis projekts ir dzimis ļoti ilgā laika periodā, un cik dažādas komisijas par aizsardzības un iekšlietām to ir izskatījušas! Un vienprātības nav bijis. Bez tam es gribētu, lai šeit piedalītos arī pašreizējā civilās aizsardzības štāba pārstāvji. Kāpēc es to saku? Tāpēc, ka pati šī struktūra ir ļoti sarežģīta. Tā ir darbojusies gadu desmitiem, bet šodien vairs nevar izpildīt visus tai uzliktos uzdevumus. To pierādīja pēdējais ugunsgrēks “Sarkanajā kvadrātā”, kur dega kaučuks un sērs, bet izrādījās, ka tā dzēšanai pilsētā nav nekā: ne tehnikas, ne izziņošanas aparatūras un tā tālāk. Jo izrādījās, ka šodien šī sistēma eksistē vairāk uz papīra, nekā jebkurā mirklī spējīga darboties. Es vienkārši gribu noskaidrot jūsu pozīciju. Vai tomēr nebūtu mērķtiecīgi šodien šī jautājuma apspriešanā piedalīties visu ieinteresēto ministriju pārstāvjiem? Resoru speciālistiem, noteiktu aprindu personām? Vai tas ir tik mazsvarīgi? Es uzskatu, ka ne./
G.Andrējevs: Tas jāizlemj visiem klātesošajiem šeit zālē. Es, jau nākdams šeit tribīnē, pateicu, ka esmu viens. Ceturtdien, protams, šeit būtu vismaz pāris vajadzīgāko darba grupas pārstāvju, no kuriem viens ir mediķis. Otrs būtu Bruņinieka kungs, kurš arī ilgstoši strādāja mūsu komisijā. Taču pašās beigās darba grupa saruka tik maza, ka viņi jau izteica savas domas un pamazām atgāja nost. Tā ka liela vajadzība mums pēc viņiem nav. Viņiem viss jau ir izrunāts, arī ugunsdzēsējiem viss ir izrunāts. Taču visu laiku viņi strādāja ar mums kopā. Tādējādi šo likumprojektu mēs neesam radījuši kabinetu apstākļos. Tas ir kopējs darbs, kurā piedalījās apmēram 30 cilvēku no visdažādākajiem resoriem. Uzaicināt visus šeit nav nekādas vajadzības. Es domāju, ka otrais lasījums varbūt ir būtiskāks, lai aicinātu jebkuru no viņiem aizstāvēt šo koncepciju, par kuru visi ir balsojuši. Tātad var būt runa tikai detaļās. Vispirms mums būtu jāuzklausa jūsu domas. Tiekoties ar viņiem, otrajā lasījumā jāizskata šie jūsu priekšlikumi, argumentēti jāaizstāv vai nu komisijas viedoklis, kas nebūs mans vienpersoniskais uzskats, bet kurā būs ietverts ugunsdzēsēju, policijas un medicīnas darbinieku viedoklis, vai arī otrādi– jāpieņem tie labojumi, kurus jūs starplaikā būsit iedevuši komisijai. Tāds ir mans uzskats. Es domāju, ka pirmajā lasījumā mans galvenais uzdevums ir iepazīstināt jūs ar koncepciju. Šeit palīgi man nav vajadzīgi, jo koncepcija ir izstrādāta un no mūsu puses, ieskaitot medicīnas darbiniekus, ir akceptēta.
V.Kostins: */Es sapratu. Un, ja iespējams, izklāstiet savu redzesviedokli, savus uzskatus: mobilizācijas jautājumi jārisina Aizsardzības ministrijas vai Civilās aizsardzības sistēmā?/
G.Andrējevs: Mums ar Aizsardzības ministriju bija noruna, ka pulks, kuru veidos civilajai aizsardzībai, būs no alternatīvā dienesta jeb militāriem pulkiem, kuri negribēs dienēt armijā ar ieročiem. Jautājums, kurš to formēs, sarunā toreiz palika atklāts. Par to vēl nav vienotu uzskatu.
Priekšsēdētājs: Paldies. Vairāk jautājumu Andrējeva kungam nav. Paldies. Debatēs ir pierakstījies tikai Cilinska kungs. Vai Preinberga kungs gribēja vēl jautāt? Runāsit debatēs. Tagad debatēs uzstāsies arī Preinberga kungs. Paldies, Andrējeva kungs! Lūdzu, Cilinska kungs!
E.Cilinskis: Godājamie deputāti! Es domāju, ka jautājums tomēr ir mazliet nozīmīgāks, lai mēs tā vienkārši vakarā nobalsotu, un viss. Pirms kāda laika, ja nemaldos, tas bija janvārī, Apkārtējās vides aizsardzības komisijā mēs arī skatījām šo jautājumu. Toreiz bijām uzaicinājuši Bruņinieka kungu. Tūlīt jāatzīst, ka diez kāds labais iespaids no šīs tikšanās toreiz nepalika. Bruņinieka kungs žēlojās par objektīvām grūtībām, piemēram, par degvielas trūkumu. To varētu saprast. Pie tam stāstīja tādas interesantas lietas, ka kaut kur Ogrē, ja nemaldos, bija atrasta granāta. Viņa darbinieks uz turieni bija braucis, paņemot līdzi koferīti, kurā ievietojis to granātu un vedis vilcienā, lai pēc tam iznīcinātu. Tādi, lūk, interesanti notikumi. Toreiz mēs vēl runājām, ka viņiem trūkst sprāgstvielu, lai spridzinātu ledu iespējamos palos pie Jēkabpils. Bet Bruņinieka kungs bija arī pavisam mierīgs, jo teica, ka šādi pali jau neesot bīstami. Klimats taču esot mainījies, kļuvis siltāks, tādēļ patlaban par paliem varētu neuztraukties. Mēs runājām arī par viņu iespējamo sadarbību ar tādām organizētām struktūrām kā Zemessardzi. Šīs sadarbības, protams, nebija. Mēs runājām par to, ka faktiski šajā sistēmā ir palikuši tie paši vecie pulkveži, kuri tur sēdēja agrāk un turpina tur sēdēt. Nobeigumā runājām arī par to, ko tad cilvēkam darīt, ja, piemēram, notiek kaut kādas ķīmiskās vielas izplūde. Teiksim, vilciens ceļā ir apstājies, kā lai sazvana viņu štābu. Bruņinieka kungs teica, ka neesot nekādu problēmu, lai zvanot uz policiju, tur jau tūlīt būs zināmi viņu telefoni. Mēs tūlīt tā arī izdarījām, ieteicām savai konsultantei zvanīt uz policiju, lai noskaidrotu, kas tad nu īsti būs. Tur mums ieteica griezties pie sanitāri epidemioloģiskā dienesta. Mēs pārzvanījām arī uz Policijas pārvaldi. Tālāk faktiski šo dienestu neviens nezināja.
Tā ka pēc šā gadījuma visiem ir skaidrs, ka šim dienestam ir nepieciešama nopietna reorganizācija. Un kā konstatēja mūsu komisija, reorganizācija uz profesionāliem pamatiem. Un tie profesionāļi ir ne jau tie paši vecie pulkveži. Tiem jābūt speciālistiem, kuri patiešām orientējas iespējamās tehnoloģijās, katastrofās, indīgo ķīmisko vielu izplūdēs un tā tālāk. Cik man zināms, piemēram, Ventspilī šādas vienības eksistē. Es īsti nezinu, kādā sistēmā tās ir iekļautas.
Bet tagad no šīs prakses pāriesim pie likumprojekta. Manuprāt, lielā mērā tajā ir jautājums ne tikai par pašreizējo civilo aizsardzību, bet, vadoties pēc šā projekta, Latvijā būtībā var izsludināt kara stāvokli. Tagad paskatīsimies, kādos gadījumos to var izdarīt. Tātad 1.pantā līdz 1., 2., 3., it kā nebūtu iebildumu, bet arī 1., 2., 4.– sociālās nekārtības, terora akti, 1.2.5.– saasinātas starptautiskās situācijas un krīzes, kad nepieciešami savlaicīgi preventīvi pasākumi. Sakiet, lūdzu, vai šobrīd nav krīze, kurai būtu nepieciešami savlaicīgi preventīvi pasākumi? Un ja mēs secinām, ka ir, tad paskatīsimies, kas notiek tālāk. Pārejam pie 19.panta– tātad ārkārtējo situāciju pasludina uz laiku, kas ir nepieciešams, lai to visu novērstu. Ārkārtējo situāciju reģionu un valsts mērogā pasludina Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētājs. Turklāt nekur nav teikts, ka šādu pasludināšanu vajadzētu apstiprināt Augstākajai padomei vai kaut kam citam. Pēc tam, kad tas tā ir pasludināts, mēs atgriežamies pie 7.panta, kur redzam, ka jau ir gatava komisija, kuras vadītājs ir ārkārtējās gatavības aģentūras izpilddirektors, kurš iegūst Ministru padomes priekšsēdētāja vietnieka pilnvaras. Sistēmas pārvaldi realizē Latvijas Republikas Ministru padomes priekšsēdētājs kopā ar Latvijas Republikas Ārkārtējās gatavības aģentūru. Tādējādi es saprotu, ka šis likums tādā veidā pieļauj, ka kaut kādas starptautiskās krīzes periodā, kad ir nepieciešami preventīvi pasākumi, ar Augstākās padomes un Ministru padomes priekšsēdētāja piekrišanu faktiski varētu pasludināt ārkārtēju situāciju, kad vara pāriet reāli kaut kādas aģentūras pārziņā.
Tātad, ko es šeit gribētu. Pirmkārt, es domāju, ka mums patiešām šos jautājumus vajadzētu nošķirt. Viens jautājums ir par kara stāvokli. Un tāds likums, iespējams, arī varētu būt. Bet tad pie tā ir jāstrādā. Un otrs ir jautājums par civilo aizsardzību. Ja mēs to visu gribam apvienot vienā likumā, tad ir skaidri un gaiši jāpasaka, ka šādu situāciju izsludina vai nu priekšsēdētājs, vai Augstākās padomes Prezidijs uz tik ilgu laiku. Pēc tam tas ir jāapstiprina Augstākajai padomei. Līdzīgi tas varētu būt arī vietējā mērogā. Mums nav prezidentāla republika, ko jau norādīja vairāki jautātāji. Turklāt man liekas diezgan apšaubāmas visas šīs veidojamās brīvprātīgās tautas palīdzības struktūras, kurās visiem obligāti būs jāiet un jāmācās. Man tas šķiet atkal šis vecais recidīvs. Un es šaubos, vai tur kāds ies. Šajā lietā mums tomēr ir jāorientējas uz profesionālām struktūrām. Bet, ja nu tās vajadzības tādas ir, tad šīm profesionālajām struktūrām, ja būs bijuši kādi lielāki postījumi, jābalstās uz kaut kādām reālām struktūrām, kuras var saorganizēt. Es saprotu, ka tā ir policija, iespējams, ka tā ir Zemessardze, bet ne jau kādas mistiskas tautas struktūras, kuras nav un nebūs. Tāpēc ņemot vērā iepriekš minēto, es domāju, ka, lai arī pie likumprojekta ir daudz strādāts un droši vien daudz kas tajā ir arī labs, tomēr, lai mēs to varētu pieņemt pirmajā lasījumā, vēl vajadzētu pastrādāt un novērst gan šos politiskos trūkumus, gan arī vēl vienu otru konceptuālu lietu. Tāpēc es šodien atturētos no balošanas par šo likumprojektu pirmajā lasījumā. Paldies.
Priekšsēdētājs: Lūdzu, Preinberga kungs!
G.Preinbergs: Cienījamie kolēģi! Mēs šodien apspriežam šo likumprojektu pirmajā lasījumā. Tātad mums ir jānovērtē koncepcija, vai šai grupai būtu jāturpina strādāt šādā virzienā, vai ne. Man šķiet, ka būtu ļoti liela apgrēcība, ka šobrīd šo likumprojektu vienkārši noraidītu vai atliktu uz zināmu laiku.
Es gribētu atgriezties pie nesenās vēstures, pie tā, ko es pats esmu redzējis savām acīm Rīgā apmēram 1944.gada 10.–12.oktobrī, kad Rīgā dega nami, tajā skaitā dega arī Benjamiņa nams, kas kādreiz bija uz Miera un Brīvības ielas stūra, kur pašreiz ir palicis tikai skvērs. Es redzēju, kas tur notiek, jo lauku žandarmērija mūs atdzina pretējās stūra mājas pagalmā, taču nelaida klāt, kad šis nams dega. Starp citu, tur gāja bojā arī gleznotājs Irbītis, baskājis Irbītis. Es gribu ticēt, ka tas tā ir, ka visu to palīdzību, ko varēja sniegt cietušajam namam un it īpaši cilvēkiem, darīja brīvprātīgi paši iedzīvotāji, kaimiņi un tā tālāk. Tas notika kara apstākļos, kad ne šī policija, ne šie ugunsdzēsēji nevarēja tikt klāt, lai palīdzētu. Tātad man ļoti gribētos oponēt kolēģim Cilinskim par to, ka, lūk, brīvprātīgo apmācība ir vecs recidīvs. Viņiem ir jābūt, viņi nemaz nedrīkst nebūt. Es varētu nosaukt vēl vairākus gadījumus mūsu pašu republikas dzīvē. Maz jau šeit ir tādu, kas atceras 1944.gadu. Varbūt mazliet vairāk ir to, kas atceras kuģīša avāriju Daugavā. Toreiz pietiekami ātri nebija ne milicijas, ne ātrās palīdzības, ne ugunsdzēsēju. Un viņi arī nebija vajadzīgi. Slīkstošos cilvēkus glāba brīvprātīgie, kas bija tam gatavi.
Vēl viens piemērs. 1969.gadā Jelgavā uzsprāga Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas darbinieku dzīvojamais nams, kur gāja bojā vairāk nekā 40 cilvēku, tajā skaitā mani tiešie darba kolēģi. Pirmie atsteidzās studenti. Un, neskatoties uz to, tūlīt sākās aplaupīšanas, laupīšanas un kas tik vēl ne.
Tātad šo brīvprātības principu nedrīkstam izslēgt. Protams, simtprocentīgi piekrītu tam, ka visa sistēma galvenokārt jābūvē uz profesionāliem pamatiem. Un citādi nemaz nedrīkst būt.
Stipri oponējot Kostina kungam, ka, lūk, pašreiz vairs nav mašīnu, nav tā un nav cita, es gribētu teikt, ka visos manis minētajos gadījumos, vienalga, vai nu tās mašīnas bija vai nebija, nekādas jēgas no tā nebija, jo tās netika liktas lietā. Pašreiz ir izveidojusies cita situācija. Ieklausieties: pirms dažām nedēļām aiz Veļikije Lukiem notika dzelzceļa katastrofa ar vilcienu “Jūrmala”. Šī pirmā profesionālā grupa “Abava” bija gatava braukt, lai sniegtu šo palīdzību, bet nebija līdzekļu, nebija iespējas aizbraukt. Tātad darbs ir iesākts.
Es negribētu ilgi kavēt jūsu uzmanību, bet varu apgalvot un no visas savas sirdsapziņas un tīras sirds teikt, ka šo gadījumu nedrīkstam palaist garām. Mums ir jādod zaļā gaisma, lai cilvēki strādā. Es nerunāju par atsevišķām pozīcijām, kas varētu būt labotas uz vienu, vai otru pusi. Bet pirmajā lasījumā, manuprāt, šis likumprojekts būtu jānobalso “par”. Un es jūs aicinu to darīt. Paldies.
Priekšsēdētājs: Paldies. Andrējeva kungs, lūdzu, jums vārds!
G.Andrējevs: Paldies par kritiskajiem aizrādījumiem. Taču es gribētu pateikt, ka, izskatot likumprojektu, nebūtu jāpieskaras atsevišķām personālijām. Vienam var patikt iepriekšējais štāba priekšnieks ģenerālis Bruņinieks, otram– ne. Es domāju, ka likumprojektā nevienā rindā, nevienā zilbē nav teikts, ka kāds viņu gatavojas iecelt par jaunā štāba jeb šīs aģentūras direktoru. Tā būs Augstākās padomes prerogatīva. Tas būtu pirmkārt. Ko viņš ir teicis, tiekoties ar Vides apkārtējās aizsardzības komisiju, tas tikai lieku reizi parāda, ka mums šī sistēma ir jāreorganizē, lai pārvarētu tās grūtības, par kurām viņš jums ir stāstījis. Tā ka es no tā pilnīgi gribu atvairīties. Viņš bija viens no komisijas locekļiem, un mēs bijām ļoti pateicīgi, ka tāds cilvēks tomēr komisijas darbā piedalās, jo viņš bija tas, kas atslēdza visas tās pazemes durvis, lai mēs varētu ieiet iekšā, atvēra visas tās medikamentu noliktavas, kurās mēs paši fiziski pabijām. Jo tā filozofēt ir ārkārtīgi viegli, bet vajag drusku ielīst iekšā, paskatīties lietu no iekšpuses.
Es kategoriski nedomāju, ka iesaistīt civiliedzīvotājus, tas nozīmēs veco pagātnes palieku atgremošanu, kā domā Cilinska kungs. Es nedomāju, ka mūsu bagātā kaimiņzeme Dānija būtu tik atpalikusi, ja jau tā izmanto šo sistēmu, ka katrs cilvēks, sākot no 16 gadu vecuma līdz 75 gadiem, nes šo slogu. Un nevis pēc savas privātiniciatīvas, bet obligāti. Ja mēs balstīsimies tikai uz profesionālām grupām, manā uztverē, mēs nebūsim tik bagāti, lai to nodrošinātu katrā rajonā, katra rajona centrā. Var jau neko nedomāt– neviens darba devējs, neviens artelis, neviena SIA var ne par ko nedomāt, bet var tikai taisīt visādas ķīmiskas nepatikšanas. Tādēļ jau rajonā finansējam vienu specializētu vienību. Tā atbrauks un dzēsīs. Nebūsim tik bagāti, Cilinska kungs! Tas ir mans uzskats. Tas nav mūsu izdomājums, tas nav paņemts no vecās sistēmas, tas ir paņemts no Dānijas, no Zviedrijas un no Norvēģijas civilās aizsardzības likumdošanas, iepazīstoties ar to uz vietas minētajās valstīs. Turklāt šīs valstis ir gatavas mūs apmācīt savos poligonos, neizslēdzot speciālistus. Bet speciāli tiek akcentēts, ka bez civiliedzīvotāju plašas iesaistīšanas šajā darbā nevar gaidīt rezultātus pirmajās notikuma stundās.
Vēl par to nelaimīgo 19.pantu. Vienkārši es jums varu pateikt, ka, manuprāt, jūs visi esat pārpolitizējušies. Mēs šeit domājam par avārijām– jūs domājat tikai par diversijām, par valsts iekārtas nomaiņu, par atentātiem un tā tālāk. Labi, ieliksim iekšā, ka 1.lappuse simtprocentīgi attiecas uz civilo aizsardzību, kurai ir jābūt gatavai, ieskaitot kara situāciju, ka pasludināšana var attiekties tikai uz dabas katastrofām. Šeit var ielikt, ka tas neattiecas uz militārajiem konfliktiem, uz kara pasludināšanu un tā tālāk. To tad veiks atbilstoši mūsu nākamajai likumdošanai, proti, noteiks, kas pasludina, ka mums uzbrūk, kas pasludina, ka mēs kādam uzbrūkam, pasarg’ Dievs. To tad arī šeit ieliksim. Bet 1.lappusē ir pirmie panti, kas nosaka, kurā brīdī ir jābūt gatavībai. Un es jums piekrītu, ka preventīvajiem pasākumiem varbūt būtu jāsāk darboties arī pašreizējā situācijā. Bet mums jau nav ne to pasākumu, ne, kas tos organizē. Tāpēc jau likums ir vajadzīgs.
Priekšsēdētājs: Paldies. Ir tikai viens priekšlikums– balsot par šo likumprojektu pirmajā lasījumā, jo Cilinska kunga repliku, ka viņš atturētos no balsošanas, es nevarēju saprast kā priekšlikumu nebalsot vispār.
Lūdzu reģistrēsimies! Rezultāts: 61 deputāts. Balsosim par likumprojektu pirmajā lasījumā. Rezultāts: par– 55, pret– nav, atturas– 3. Paldies, kolēģi.
Mana iespēja – likt jums priekšā vēl kādu likumprojektu – ir izsmelta. Uz redzēšanos rīt!
(Sēdes beigas)