Latvija: Nacionālais attīstības plāns 2000 – 2002

Eiropas Savienības Pirmsiestāšanās finansu instrumentu finansējuma saņemšanai

Saturā

1. daļa

Vispārēja informācija

Tautsaimniecības attīstības stratēģija un prioritātes

I. Pašreizējā ekonomiskā situācija

II. Makroekonomiskais attīstības scenārijs

III. Latvijas reģionu apraksts

Nacionālā attīstības plāna mērķi un prioritātes

2. daļa

Uzņēmējdarbības veicināšana

I. Ievads

II. Mazo un vidējo uzņēmumu attīstības veicināšana

III. Eksporta un ārvalstu tiešo investīciju veicināšana

IV. Kvalitātes veicināšana

V. Atbalsts inovācijām un progresīvajām tehnoloģijām

Reģionālā attīstība

I. Ievads

II. Administratīvās kapacitātes attīstīšana

III. Investīcijas vietējā un reģionu infrastruktūrā

IV. Pilsētvides un lauku vides attīstība

V. Reģionu pētniecības potenciāla attīstība

Tūrisma attīstība

I. Ievads

II. Tūrisma mārketings

III. Tūrisma produkta attīstība

IV. Tūrisma infrastruktūras attīstība

V. Tūrisma izglītības un izpētes sistēmas attīstība

Lauksaimniecības, mežsaimniecības, zivsaimniecības un lauku attīstība

I. Ievads

II. Lauksaimniecība un lauku attīstība

III. Mežsaimniecība

IV. Zivsaimniecība

Ekonomikas infrastruktūra

I. Ievads

II. Vides aizsardzība

1. Ūdens saimniecība

2. Atkritumu saimniecība

3. Rūpnieciskā piesārņojuma kontrole

III. Enerģētika

IV. Satiksme

V. Sakari: telekomunikācijas, pasts, informātika

1. Telekomunikācijas, pasts

2. Informātika

Cilvēkresursi

I. Ievads

II. Cilvēkresursu attīstība

1. Reģionu administratīvās infrastruktūras izveide darbaspēka resursu

attīstības politikas realizācijai

2. Reģionu profesionālās izglītības un apmācības iestāžu tīkla

modernizācija

3. Biznesa izglītības un uzņēmējdarbības apmācības piedāvājuma

palielināšana reģionos

4. Augstākās profesionālās izglītības sektora attīstīšana

5. Profesionālajā izglītībā un tālākizglītībā nodarbināto pedagogu

apmācības intensifikācija

III. Nodarbinātības veicināšana

1. Ievads

2. Bezdarbnieku profesionālā apmācība un pārkvalificēšana

3. Darba meklētāju klubi

4. Algotie pagaidu sabiedriskie darbi

3. daļa

Finansiālais plāns

Pilnā redakcija

Turpinājums. Sākums —

"LV" nr.381/383, 17.11.1999.; "LV" nr.386/387, 23.11.1999.;

"LV" nr.392/393, 26.11.1999.; "LV" nr.397/398, 1.12.1999.

2.daļa

Lauksaimniecības, mežsaimniecības, zivsaimniecības un lauku attīstība

II. Lauksaimniecība un lauku attīstība

4. Lauksaimniecības politikas perspektīvas

4.4. Lauku infrastruktūras uzlabošana

Lai nodrošinātu efektīvu un kvalitatīvu lauksaimniecības un lauku ekonomikas dažādošanu, samazinātu lauku iedzīvotāju migrāciju uz pilsētām, nodrošinātu satiksmi ar apdzīvotām vietām un dažāda veida pakalpojumu pieejamību nepieciešams uzlabot esošo vispārējo lauku infrastruktūru.

Tādēļ SAPARD ietvaros tiks sniegts atbalsts:

— kultūrvēsturiskas nozīmes lauku dzīvojamo ēku atjaunošanai,

— saimniecību pievadceļu uzlabošanai un būvniecībai,

— lauku ūdensapgādes nodrošinājuma attīstībai.

4.5. Apmācības pilnveidošana

Profesionālās apmācību programmas laukos SAPARD ietvaoros tiks vērstas uz no lauksaimniecības aizejošā darbaspēka, zemnieku un lauksaimniecisko izglītību ieguvušo jauniešu pārkvalifikāciju un/vai ekonomisko zināšanu paaugstināšanu, radot tiem iespēju iesaistīties alternatīvās nodarbinātības darbības sfērās. Tā rezultātā tiks samazināts bezdarbnieku skaits laukos un uzlabots zemnieku saimniecību ekonomiskais stāvoklis. Otrs apmācību bloks būs saistīts ar zināšanu apguvi par lauksaimnieciskās produkcijas kvalitātes, vides un dzīvnieku aizsardzības prasību ievērošanu un nodrošināšanu zemnieku saimniecībās, kas veicinātu konkurētspējīgas un nekaitīgas produkcijas ražošanu.

SAPARD atbalsta pasākumi tiks papildināti ar atbalstu no Programmas "Valsts subsīdiju izlietošana lauksaimniecības attīstībai" (informatīvi–izglītojošo materiālu sagatavošana, paraugsaimniecības u.tml.) un valsts budžeta programmas "Izglītība".

4.6. Hidrotehnisko būvju rekonstrukcija

un modernizācija applūstošajās zemēs

Latvijā būtu nepieciešama apmēram 94% lauksaimniecībā izmantojamo zemju drenāža. Atsevišķos reģionos bez liekā mitruma ir apmēram 100 000 ha lauksaimniecībā izmantojamās zemes, kura tiek appludināta. Pašlaik ir uzstādīti 45 polderi, un drenāžas režīms tiek regulēts tikai apmēram 45 000 ha. Lai nodrošinātu ievērojamu elektroenerģijas taupīgu izmantošanu un samazinātu remonta izdevumus un iespaidu uz lauksaimniecības ražošanu, ir nepieciešama pumpju un elektrisko sistēmu modernizācija.

4.7. Vidi saudzējošas lauksaimniecības metodes

Vidi saudzējošas lauksaimniecības metodes ir svarīgs instruments, lai realizētu "Vides politikas plānu Latvijai (1995)" un sekmētu Bioloģiskās daudzveidības nacionālās programmas un Latvijas ratificēto starptautisko konvenciju un ES direktīvu prasību ieviešanu. Šo metožu pielietošana radīs iespēju zemniekiem pareizāk apsaimniekot no vides aizsardzības viedokļa jūtīgos apvidos, kuros ir upes un ezeri, aizsargājamas dabas teritorijas, Latvijai raksturīgas ainavas un erozijai pakļautas teritorijas.

SAPARD ietvaros tiks atbalstīta bioloģiskās lauksaimniecības attīstība, bioloģiskās daudzveidības un lauku ainavas saglabāšana, kā arī lauksaimniecības noteces samazināšana.

Bioloģiskā lauksaimniecība ir viena no perspektīvākajām nozarēm lauksaimniecībā, jo tā risina daudzus ar vides aizsardzību un komercražošanu saistītus jautājumus. Atbalstot bioloģisko lauksaimniecību, iespējams mazināt lauksaimniecības tehnoloģiju negatīvo ietekmi uz vidi un uzlabot iegūtās produkcijas kvalitāti, jo minerālmēslojums, pesticīdi, antibiotikas, sintētiskās pārtikas piedevas augšanas stimulatori tiek aizvietoti ar dabīgām organiskām un minerālām vielām. Bioloģiskā lauksaimniecība tiks atbalstīta ar mērķi veicināt augstas kvalitātes produktu ražošanu un mazināt vides piesārņojumu.

Dabā pastāv visu organismu sugu savstarpējā atkarība, pat vienas sugas izzušana izraisa nevēlamas izmaiņas visā ekosistēmā. Bioloģiskā daudzveidība ir visu dzīvības formu dažādība, un tā nodrošina dabisko sistēmu ilglaicīgu funkcionēšanu, paaugstina ekosistēmu stabilitāti un produktivitāti. Tāpēc tā ir viens no ilgtspējīgas lauksaimniecības priekšnoteikumiem. Bioloģiskās daudzveidības un ainavas saglabāšanas mērķi ir bioloģiskās daudzveidības aizsardzība, saglabājot ekosistēmu un to dabisko struktūru daudzveidību, savvaļas sugu dzīves vietas un īpaši nozīmīgus biotopus (mitrzemes, pļavas un citus ainavas elementus). Tādējādi tiks nodrošināta savvaļas dzīvnieku migrācijas ceļu aizsardzība, dzīvnieku bojāejas samazināšana lauku darbu laikā, ainavas daudzveidības saglabāšana un kopšana, kā arī Latvijai raksturīgo augu un dzīvnieku ģenētisko resursu saglabāšana, t.sk. vietējās izcelsmes izzūdošo šķirņu saglabāšana.

Latvijas klimatiskie apstākļi sekmē augu barības vielu, pesticīdu u.c. savienojumu izskalošanos no augsnes, un to pastiprina intensīvo lauksaimniecības tehnoloģiju ietekme. Lai novērstu Baltijas jūras piesārņojumu, ko rada noteces no lauksaimniecībā izmantojamām zemēm, ir veicami atbilstoši agrotehniskie un melioratīvie pasākumi, kas tiks īstenoti SAPARD lauksaimniecības noteces samazināšanas apakšprogrammas ietvaros.

III. Mežsaimniecība

1. Situācijas analīze

Meži aizņem gandrīz pusi no sauszemes platības (mežainums 46%) un ir sagaidāms, ka nākotnē meža zemju platības Latvijā palielināsies.

Latvija ir viena no mežiem bagātākajām valstīm Eiropā, rēķinot pēc īpatnējiem rādītājiem. Uz vienu Latvijas iedzīvotāju vidēji ir 1,17 ha mežu, kas ir gandrīz 8 reizes vairāk nekā Eiropā vidēji. Salīdzinot ar ES valstīm, kurās vidējais mežainuma rādītājs ir 36%, Latvijai līdzvērtīgas ir tikai Somija un Zviedrija, bet, salīdzinot ar ES asociētajām valstīm — tikai Igaunija.

Meža resursi Latvijā ir nozīmīgs atjaunojamo dabas resursu avots, kuru izmantošana (mežsaimniecība un kokrūpniecība kopā) nodrošina 14% no IKP. Pēc meža nozares nozīmīguma IKP ražošanā Latvijai tuvas ir Somija (7%) un Zviedrija (5%).

Meža nozares produkcija ir galvenais Latvijas eksporta produkts, kas 1998. gadā veidoja 33,5% no eksporta.

Kopumā Latvijā meža nozarē nodarbināti 50–60 tūkstoši cilvēku, kas, galvenokārt, ir lauku teritoriju iedzīvotāji. Meži ir arī vērtīgākais lauku iedzīvotāju īpašums, jo gandrīz 50% no Latvijas mežiem pieder privātīpašniekiem, kuru skaits ir apmēram 153 000.

2. Esošā ekonomiskā politika

Valsts uzsākusi realizēt Meža politikā noteiktos principus par valsts lomu meža nozarē. Ministru Kabinets nolēmis deleģēt sava īpašuma apsaimniekošanu Valsts akciju sabiedrībai "Latvijas Valsts Meži", ko paredzēts izveidot līdz 2000. gada 1.janvārim. Tādējādi valsts daudz efektīvāk spēs kontrolēt sava īpašuma apsaimniekošanas ekonomiskos rezultātus, pie kam VAS "Latvijas Valsts Meži" būs atbildīga par īpašuma vērtības saglabāšanu un palielināšanu.

Uzraudzību pār likumu ievērošanu visos mežos neatkarīgi no īpašuma formas veiks Valsts meža dienests. Otra nozīmīgākā tā funkcija būs ilglaicīga valsts atbalsta realizēšana, sniedzot meža īpašniekiem informāciju un konsultācijas meža apsaimniekošanā.

3. Mežsaimniecības politikas mērķi

Kopš 1998. gada aprīļa Latvijā ir definēta un Ministru Kabinetā apstiprināta Meža politika. Tā ir izveidota, panākot konsensu visu meža nozares interešu grupu starpā.

Meža politikas galvenais mērķis ir ilgtspējīga mežu apsaimniekošana.

Meža politikas kontekstā "ilgtspējīga" apsaimniekošana nozīmē meža un meža zemju pārvaldīšanu un izmantošanu tādā veidā un pakāpē, lai saglabātos to bioloģiskā daudzveidība, produktivitāte, atjaunošanās spēja, vitalitāte un potenciālā spēja veikt nozīmīgas ekoloģiskās, ekonomiskās un sociālās funkcijas vietējā, nacionālā un globālā līmenī tagad un nākotnē, kā arī, lai neizraisītu draudus citām ekosistēmām" (Helsinku rezolūcija Nr.1)

Visu īpašnieku mežos tiks realizēti vienoti meža apsaimniekošanas pamatprincipi.

Meža politikas mērķis meža vides aizsardzības jomā ir bioloģiskās daudzveidības saglabāšana un uzturēšana pašreizējā līmenī.

Meža politikas mērķis sociālajā sfērā ir līdzsvarot sabiedrības un meža īpašnieku intereses meža sociālo vērtību izmantošanā un darba attiecību veidošanā meža nozarē.

Meža politikas ekonomiskais mērķis ir nodrošināt meža nozares ilgtspējīgu attīstību un rentabilitāti, ievērojot ekoloģiskos un sociālos nosacījumus, un dot maksimāli iespējamo pievienotās vērtības pieaugumu.

SAPARD programmas ietvaros tiks veicināta lieko lauksaimniecības zemju apmežošana un vidi saudzējošas saimniekošanas metodes mežsaimniecībā.

4. Mežsaimniecības politikas perspektīvas

Lai sasniegtu meža politikas mērķus jāievēro sekojoši principi:

— Valstiska meža izmantošanas principu regulēšana, lai stabilizētu koksnes resursu izmantošanu, radot prognozējamu vidi mežsaimniecības produkcijas pārstrādes attīstībai.

— Nosacījumu veidošana uzņēmējdarbības attīstībai, to saistot ar ilgtspējīgas mežsaimniecības nodrošināšanu.

— Valsts ekonomiskajai un reģionālajai attīstībai nepieciešamās infrastruktūras izveidošana un uzturēšana meža zemēs, piesaistot valsts līdzekļus.

Ilgtspējīgas mežsaimnieības galvenās iezīmes ir sekojošas:

— tirgus ekonomika un brīva konkurence meža nozarē, kas veidojas pateicoties adekvātai likumu un likumpamatotu tiesību aktu sistēmai un iespējami minimālai valsts iejaukšanās saimnieciskajā darbībā;

— tirgus veidota naudas plūsma, kas pietiekama mežsaimniecības ilglaicības nodrošināšanai;

— augsta bioloģiskā daudzveidība, kas panākta optimizējot aizsargājamo teritoriju sistēmu, saglabājot vērtīgus biotopus, tuvinot mežsaimniecības metodes dabiskajiem procesiem, veicot vides ietekmes novērtēšanu un stāvokļa monitoringu, kā arī nepieciešamos uzturēšanas pasākumus;

— strādājošo drošība un augsta kvalifikācija, pateicoties ilglaicīgi labvēlīgai uzņēmējdarbības videi;

— koksnes resursu izmantojamības paaugstināšana Augsta koksnes resursu izmantošanas pakāpe, kas panākta veicinot koksnes kā videi draudzīga materiāla plašāku izmantošanu Latvijas tautsaimniecībā, kokapstrādes atlikumu izmantošana tālākai pārstrādei — plātņu un celulozes ražošanā, enerģētikā utt., pateicoties adekvāti realizētai timulējošo nodokļu politikai u.c. motivācijas mehānismiem;

— augoša meža platība uz lauksaimniecībā un citādi neizmantoto zemju apmežošanas rēķina.

Ņemot vērā to, ka lauksaimnieciskās ražošanas sašaurināšanās rezultātā valstī ir apmēram 500 000 ha neapstrādātu lauksaimniecībā izmantojamo zemju. Lai izvairītos no iekšējā tirgus nesabalansētības, daļu no gadiem neapstrādātās lauksaimniecības zemes perspektīvā vajadzētu apmežot. Pirms tam ir nepieciešama arī zemju izvērtēšana, lai noskaidrotu kuras no lauksaimniecības zemēm ir vispiemērotākās apmežošanai.

Tādējādi SAPARD programmas ietvaros atbalsts tiks izmantots apmežošanai, lai:

— paaugstināt augsnes izmantošanas lietderību,

— nepieļaut lauksaimniecībā izmantojamo zemju aizaugšanu ar mazvērtīgām koku un krūmu sugām,

— veidot lauku ainavu,

— veicināt alternatīvu darba vietu izveidošanos ārpus lauksaimniecības,

— veicināt privātās mežsaimniecības attīstību, un

— nodrošināt izejvielas koksnes produkcijas ražošanai nākotnē.

Lai veicinātu apmežošanas pasākumu ieviešanu SAPARD ietvaros, daļa no apmācībām paredzētiem līdzekļiem varēs izmantot arī apmežošanas atbalsta saņēmēju apmācībai.

IV. Zivsaimniecība

1. Situācijas analīze

Zivsaimniecības nozare apsaimnieko zivju, nēģu, vēžu krājumus un citus dzīvās dabas resursus Latvijas jurisdikcijas ūdeņos — Baltijas jūrā un Rīgas jūras līcī, kā arī iekšējos ūdeņos, kas aptver vairāk par 2000 ezeru, četras lielākās upes — Daugavu, Lielupi, Gauju un Ventu, mākslīgās ūdenskrātuves, kā arī ļoti lielu skaitu mazo upju. Nozares darbība cieši saistīta ar Latvijas ūdeņu dzīvo resursu izmantošanu un aizsardzību, tai skaitā — ar bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu. No Latvijas ūdeņos reģistrētām 63 zivju sugām rūpnieciska nozīme ir 34 sugām. Pārstrādei galvenokārt tiek izmantotas brētliņas, reņģes, mencas un laši, kas veido aptuveni 98% no Latvijas jurisdikcijas ūdeņos nozvejotā zivju daudzuma.

Zivju produkcijas īpatsvars iekšzemes kopprodukta apjomā 1998. gadā bija 3,12 procenti. Eksportētās zivju produkcijas (t.sk. zivju konservu) īpatsvars Latvijas kopējā eksporta apjomā 1998. gadā bija 3,1%, kaut arī jāatzīmē, ka pēdējos gados šis rādītājs nedaudz samazinājies. Taču zivju produkcijas ārējās tirdzniecības bilance joprojām ir pozitīva (1998. gadā eksports — 33,07 milj. Ls, imports — 15,97 milj. Ls, ārējās tirdzniecības bilances pozitīvais saldo — 17,10 milj. Ls). 1999. gada I pusgadā eksports — 11,96 milj. Ls, imports — 4,88 milj. Ls, ārējās tirdzniecības bilances pozitīvais saldo — 7,08 milj. Ls.

Zivsaimniecība ir nozare, kas vairāk nekā 90% no saražotā zivju produkcijas daudzuma eksportē, vienlaikus pilnībā apmierinot vietējā tirgus pieprasījumu pēc zivīm un to izstrādājumiem. Galvenie eksportētās zivju produkcijas veidi ir zivju konservi un saldēta zivju produkcija un šīm preču grupām nav iespējams veikt ātru ražošanas un tirgus pārstrukturizāciju.

Īpaši svarīga ir tirgus pārorientācija uz stabiliem un maksātspējīgiem tirgiem, kas prasa, lai uzņēmumi uzlabotu ražotās produkcijas konkurētspēju, pilnveidojot vadības metodes, produkcijas kvalitāti un iepakojumu, ieviestu jaunas tehnoloģijas, attīstītu mārketingu un apmācītu personālu.

Privatizācijas process zivsaimniecības sektorā ir pilnībā pabeigts. Pašlaik Latvijā ir reģistrēti 114 zivju apstrādes uzņēmumi, no kuriem 12 ir lielie uzņēmumi (nodarbināto skaits pārsniedz 250 cilvēku), kas ir 10,53% no kopējā uzņēmumu skaita, 14 vidējie uzņēmumi (nodarbināto skaits pārsniedz 51 cilvēku) — 12,28% no kopējā uzņēmumu skaita, un 88 mazie uzņēmumi (nodarbināto skaits nepārsniedz 50 cilvēku) — 77,19% no kopējā uzņēmumu skaita. Deviņiem zivju apstrādes uzņēmumiem ir atļauts eksportēt zivju produkciju uz ES dalībvalstīm.

1999. gada I ceturksnī zivsaimniecībā kopā bija nodarbināti aptuveni 10 500 strādājošo, t.sk. zivju apstrādē — 5900, zvejniecībā un akvakultūrā — 4600. Zvejniecība un zivju apstrāde ir jūras piekrastes rajonu ievērojamas iedzīvotāju daļas pamatnodarbošanās.

Vairāk nekā 70% no kopējā zivju produkcijas ražošanas apjoma tiek ražots lielajos uzņēmumos (strādājošo skaits virs 250), un šie uzņēmumi ir salīdzinoši neelastīgi pret tirgus izmaiņām.

Jāatzīmē, ka vairākumam zivju apstrādes uzņēmumu ražošanas telpas neatbilst ES un starptautiskām higiēnas prasībām, jo šīs ražotnes tika būvētas pirms 50–60 gadiem, kā rezultātā tās ir morāli un tehniski novecojušas. Bez tam uzņēmumu rīcībā ir arī morāli un tehniski novecojušas tehnoloģiskās iekārtas, kuras uzņēmumi pārņēmuši pēc zvejnieku kolhozu un valsts uzņēmumu privatizācijas. Ievērojot šo tehnoloģisko iekārtu ierobežotās iespējas, liels uzņēmumu skaits ražo vienveidīgu produkciju — zivju konservus, kuru īpatsvars kopējā zivju produkcijas ražošanas apjomā ir aptuveni 75 procenti.

Sākot no 1994. gada, nozveja Baltijas jūrā un Rīgas jūras līcī ir palielinājusies vairāk nekā par 10% gadā, un 1997. gadā tā sasniedza 85,5 tūkst. t, kas bija lielākā nozveja kopš 1980. gada. Tomēr 1998. gadā Krievijas krīzes ietekmē tā atkal ir samazinājusies līdz 77,8 tūkst. t.

Baltijas jūras un Rīgas jūras līča zvejā galvenokārt strādā "Baltikas" un MSTB tipa kuģi, kuru vidējais vecums pārsniedz 20 gadus, kas liecina par zvejas flotes atjaunošanas un modernizācijas nepieciešamību.

Kopš 1994. gada preču zivju audzēšanas apjomu kritums Latvijā ir apstājies, nostabilizējies un ir 500–700 t karpu, kā arī 5–10 t foreļu. 1998. gadā bija vērojams vietējā tirgus pieprasījuma pieaugums forelēm un karpām, kas norāda uz zivju audzēšanas tālākas attīstības potenciālu Latvijā.

Iekšējos ūdeņos, t.sk. dīķsaimniecībās, nozvejotais zivju daudzums sākot no 1989. gada svārstās ap 900–1000 tonnām gadā un šie resursi netiek plaši izmantoti zivju produkcijas ražošanā. Šāda situācija ir saistīta ar saldūdens zivju zemo tirgus vērtību un ierobežoto pieprasījumu. Tomēr, ievērojot lielo Latvijas ūdenstilpju skaitu, iekšējo ūdeņu zivju resursus var vērtēt kā neizmantotu zivju izejvielu potenciālu.

Valsts zivju krājumu atražošanu Latvijā veic specializētas valsts zivju audzētavas. 1998. gadā tika izaudzēti un valsts ūdeņos izlaisti 1,625 milj. lašu un taimiņu smoltu, 2,64 milj. vimbu, zandartu un plaužu u.c. zivju mazuļu, 19,36 milj. nēģu un līdaku kāpuru.

2. Esošā ekonomiskā politika

Lai noteiktu zivsaimniecības nozares attīstības virzienus turpmākajam periodam, ievērojot tirgus attīstības tendences, iespējas saglabāt darba vietas, kā arī nepieciešamību pilnvērtīgi izmantot vietējos dabas resursus, intelektuālo potenciālu un piekrastes zvejnieku ciematu infrastruktūru, Ministru kabinetā 1998. gadā izskatītas un noteiktas valsts politikas pamatnostādnes zivsaimniecībā, kas paredz:

— efektīvas un operatīvas zivju resursu pārzināšanas un zvejas regulēšanas tālāku attīstību, lai panāktu racionālu un pilnvērtīgu valsts zivju resursu izmantošanu;

— Latvijai pieejamo zivju resursu pilnvērtīgu izmantošanu iekšzemes un starptautiskajā tirgū konkurētspējīgas zivju produkcijas ražošanai;

— tirgus politikas stabilizēšanu, veicinot konkurenci vietējā tirgū, radot papildu pieeju esošajiem tirgiem un attīstot jaunus eksporta tirgus;

— Nacionālās zivju resursu atražošanas programmas īstenošanu atbilstoši zinātniskām rekomendācijām un akvakultūras attīstības veicināšanu Latvijā;

— zivsaimniecības izglītības un zinātnes potenciāla saglabāšanu un attīstību.

Lai varētu īstenot valsts politikas pamatnostādnes, tika apkopoti un izvirzīti to realizēšanai nepieciešamie darbības veidi un konkrētie pasākumi.

Zivsaimniecības nozares tālāku attīstību nodrošina arī 1999. gadā zivsaimniecībai paredzētais valsts atbalsts 410 tūkst. LVL apjomā, kurš tika izmantots sekojošiem mērķiem:

— iekšējo ūdeņu un piekrastes zvejas attīstībai;

— zvejas laivu, motorlaivu, zvejas rīku iegādei, izgatavošanai un modernizācijai;

— zivju uzglabāšanas iekārtu iegādei, izgatavošanai un modernizācijai;

— jūras mēslu uztveres molu atjaunošanai jūras piekrastē;

— zvejas kuģu sagatavošanai atbilstoši Eiropas Savienības kvalitātes un higiēnas prasībām, jaunu zvejas tehnoloģiju ieviešanai, navigācijas, zivju meklēšanas un satelītu sakaru aparatūras iegādei;

— zivju apstrādes uzņēmumu sagatavošanai atbilstoši Eiropas Savienības kvalitātes un higiēnas prasībām, tehnoloģisko un kvalitātes kontroles iekārtu, aparatūras iegādei un montāžai;

— starptautiskām prasībām atbilstošu zivkopības tehnoloģiju ieviešanai.

3. Zivsaimniecības politikas mērķi

Zivsaimniecības politikas galvenais mērķis ir panākt zvejas flotes atbilstību Latvijai pieejamiem zivju resursiem, šo resursu pilnvērtīgu apgūšanu un izmantošanu iekšzemes un starptautiskajā tirgū konkurētspējīgas zivju produkcijas ražošanai, vienlaicīgi sekmējot Latvijas zivsaimniecības nozares integrāciju Eiropas Savienības Kopējā zivsaimniecības politikā.

Par svarīgu mērķi var uzskatīt arī zivsaimniecības nozares valsts politikas pamatnostādņu noteikšanu turpmākajam periodam, ievērojot tirgus attīstības tendences, iespējas saglabāt darba vietas, kā arī nepieciešamību pilnvērtīgi izmantot vietējos zivju resursus, intelektuālo potenciālu un piekrastes zvejnieku ciematu infrastruktūru.

Noteiktie mērķi atbilst Latvijas Nacionālajai programmai integrācijai Eiropas Savienībā un paredz Eiropas Komisijas atzinumā norādīto nepilnību novēršanu zivsaimniecībā.

Kā konkrēts mērķis, ko paredzēts realizēt SAPARD programmas ietvaros, ir izvirzīta zivsaimniecības produktu pārstrādes un marketinga uzlabošana, īstenojot šādus pasākumus:

— zivju pārstrādes uzņēmumu efektivitātes paaugstināšana,

— ražošanas higiēnas apstākļu uzlabošana atbilstoši ES un starptautiskām prasībām,

— paškontroles sistēmas (HACCP) ieviešana, uzlabojot un nodrošinot produkcijas kvalitāti un nekaitīgumu,

— pārstrādāto produktu vērtības paaugstināšana, palielinot pievienoto vērtību, ieviešot jaunus produkcijas veidus un uzlabojot mārketingu.

4. Zivsaimniecības politikas perspektīvas

Lai sasniegtu zivsaimniecības sektorā izvirzītos mērķus, ir izstrādātas Zivsaimniecības attīstības valsts programmas (1995.–2010.g.) divas apakšprogrammas:

1) Baltijas jūras un tās piekrastes attīstības programma (1998. –2000. g.), kurā noteikti sekojoši zvejas flotes galvenie attīstības virzieni:

— zvejniecību un zvejas flotes attīstību ietekmējošās likumdošanas pilnveidošana;

— Latvijas interesēm atbilstošu starptautisku sakaru attīstība un uzturēšana zvejniecībā;

— zvejas flotes un zvejas rīku modernizēšana zvejas kuģu darbības efektivitātes palielināšanai;

— zvejas flotes atjaunošana un jaunu maztonnāžas zvejas kuģu iegāde;

— zvejas kuģu iegādes kreditēšanas sistēmas veidošana;

— zivju izejvielu realizācijas tirgus attīstība.

2) Zivrūpniecības attīstības programma (1998.–2000. g.), kurā noteikti sekojoši zivrūpniecības galvenie attīstības virzieni:

— Latvijas interesēm atbilstošu starptautisko sakaru attīstība zivju produkcijas ražošanas un tirdzniecības jomās;

— pārtikas zivju produkcijas ražošanas apjomu palielināšana, izmantojot Baltijas jūras, Rīgas jūras līča un iekšējo ūdeņu zivju resursus;

— zivju apstrādes uzņēmumu modernizēšana atbilstoši Eiropas Savienības un starptautiskām higiēnas prasībām;

— produkcijas kvalitātes un nekaitīguma nodrošināšanas pašvērtējuma sistēmas ieviešana zivju apstrādes uzņēmumos;

— iekšējā un ārējā zivju produkcijas realizācijas tirgus attīstība.

Minētās programmas 1998. gada jūlijā konceptuāli akceptētas Ministru kabineta sēdē un tās paredz zvejas flotes un zivju pārstrādes uzņēmumu modernizāciju, kurai jāveicina šo uzņēmumu efektivitātes un konkurētspējas palielināšana, Latvijai pieejamo nozvejas kvotu pilnīga apgūšana, tirgum piedāvāto zivju kvalitātes paaugstināšana, kas nodrošinātu Latvijas tālāku integrāciju ES.

1998. gada martā Ministru kabinetā akceptēta Latvijas lauku attīstības programma, kuras zivsaimniecības sadaļā ir paredzēti šādi pasākumi:

— iekšējo ūdeņu (ezeru, upju) zivju resursu izmantošanas efektivitātes paaugstināšana un nozvejoto zivju izmantošanas veicināšana zivju apstrādes rūpniecībā;

— iekšējo ūdeņu (ezeru, upju) zivju sugu sastāva un zivju resursu tirgus vērtības palielināšana, zivju krājumu mākslīga pavairošana;

— zivkopības iespēju atjaunošana un paplašināšana, jaunu audzēšanas tehnoloģiju un zivju sugu ieviešana, zivkopju apmācības attīstība;

— makšķerēšanas iespēju paplašināšana un makšķerēšanas tūrisma attīstība.

SAPARD ietvaros tiks sniegts finansiāls atbalsts zivsaimniecības produktu pārstrādes un marketinga uzlabošanai. Zināmu daļu no šiem līdzekļiem varēs izmantot arī atbalsta saņēmēju apmācībai mārketinga jautājumos. Šie pasākumi ir vērsti uz produkcijas ražošanas efektivitātes paaugstināšanu, kura uzlabos zivju produkcijas konkurētspēju vietējā un eksporta tirgū.

Šo pasākumu pamatmērķis ir ilgtermiņa strukturālo pārveidojumu īstenošana nozarē, attīstot tehnoloģiski modernu, kvalitatīvu un elastīgu zivsaimniecības produktu pārstrādi.

Ekonomikas infrastruktūra

I. Ievads

Ekonomikas izaugsme lielā mērā ir saistīta ar ekonomisko vidi, kurā tā darbojas. Turklāt ekonomikas attīstību ietekmē ne tikai ražojošo vai pakalpojumus sniedzošo uzņēmumu skaits, bet tieši šī vide, kurā šie uzņēmumi darbojas. Lai rastos jauni uzņēmumi, tiktu piesaistītas jaunas investīcijas jau esošajiem uzņēmumiem, attīstītos tūrisms, uzlabotos iedzīvotāju dzīves līmenis, ir jārada plaša un labi funkcionējoša infrastruktūra, kas ietver gan apkārtējās vides sakārtošanu un aizsardzību, gan energoresursu pieejamību un izmaksas, gan transporta un ceļu tīkla plašu pieejamību.

Pēc neatkarības atgūšanas Latvija saskārās ar plašām grūtībām tieši infrastruktūras sakārtošanas jomā, īpaši ņemot vērā budžeta līdzekļu ierobežoto apjomu. Infrastruktūras trūkumi ievērojami kavē investīciju pieplūdumu un uzņēmējdarbības attīstību, īpaši tas izpaužas lauku rajonos, kur ir nepietiekoša ceļu kvalitāte, nepietiekošs telekomunikāciju un energoresursu daudzums un kvalitāte. Pilsētās savukārt zināmas problēmas rada atkritumu savākšana un iznīcināšana.

Ekonomikas infrastruktūras sakārtošanu Latvijā varētu skatīt četros plašos blokos:

— Vides aizsardzība, kas ietver arī piesārņojuma novēršanu, atkritumu savākšanu un iznīcināšanu, ar to saistītās problēmas un to risinājumus;

— Enerģētika, kur ir jārisina problēmas, kas saistītas ar energoresursu pieejamību un izmaksu samazināšanu, kā arī ar vairākām citām enerģētikas jomām;

— Satiksme, kur ir jāapskata dažādu transporta veidu, kā arī transporta ceļu problēmas un to iespējamie risinājumi;

— Sakari: telekomunikācijas, pasts un informātika, kur tiek skatīti jautājumi, kas skar telekomunikāciju (t.sk. arī radio un televīzijas), pasta un informātikas attīstību un pilnveidošanu un ar to saistītās problēmas.

Šāda struktūra aptver visu šo sfēru un ļauj apskatīt ar to saistītās problēmas un izvirzīt atbilstošus risinājumus.

Investīcijas infrastruktūrā ir pamats ekonomiskai izaugsmei un ir ļoti nozīmīgs faktors ražošanas izmaksu samazināšanā. Privāto investīciju produktivitāte ir atkarīga no zināmu veidu valsts pakalpojumu kvalitātes, tādu kā infrastruktūra (autoceļi, dzelzceļš, ostas, lidostas, enerģija un ūdens pakalpojumi). Šī iemesla dēļ, Latvijas valdība ir identificējusi četrus pamatsektorus — vides pakalpojumu, enerģētikas, satiksmes un sakaru, uz kuriem būtu jānovirza investīcijas turpmākajos gados. Šos sektorus nevar sakārtot prioritārā secībā, jo kompleksās pieejas princips Latvijas ekonomikas uzlabošanai pieprasa nozīmīgus ieguldījumus visos četros sektoros.

II. Vides aizsardzība

1. Ūdens saimniecība

1.1. Situācijas analīze

Latvijā ir liels upju tīkls — ap 12 400 upju un strautu, kuru kopējais garums ir vairāk kā 37 000 km. Četras lielākās upes — Daugava, Lielupe, Gauja un Venta — veido 88% no kopējās Latvijas upju noteces apjoma un ir daļa no Baltijas jūras baseina. Ikgadējā upju notece ir ap 35 kub. km, kas veido gandrīz 8% no kopējās ūdens daudzuma, kas ieplūst Baltijas jūrā. No tā, vietējā notecē ir 44%, bet 56% veidojās kā tranzīta notece no Lietuvas un Baltkrievijas.

Pazemes ūdeņu kvalitāte Latvijā caurmērā ir laba. Lai gan pazemes ūdeņu piesārņojums, ko rada lauksaimniecība, nav tik liels kā vairumā Rietumeiropas valstu, tomēr jāatzīst, ka šāda problēma pastāv arī Latvijā. Uzturā lietojamā pazemes ūdens sastāvā kopumā ir paaugstināts dzelzs saturs un nepietiekams fluora daudzums. Aptuveni trešdaļai no visu pazemes aku ūdens ir paaugstināts dzelzs saturs, kas neatbilst PVO standartiem. No 272 ūdens ņemšanas vietām, kur ir nepieciešamas ūdens atdzelžošanas iekārtas, tās ir uzstādītas 74 vietās, pie kam tikai 21 no šim iekārtām reāli darbojas. Tādēļ šajā jomā ir paredzēti un jāveic ievērojami uzlabojumi.

No 1997. gadā kopējā paņemtā ūdens apjoma — 404 milj. m3, 167 milj. m3 bija pazemes ūdeņi un 237 milj. m3 bija virszemes ūdeņi. 1997. gadā patērētājiem tika piegādāti 295 milj. m3 ūdens, no kuriem 37% tika piegādāti sabiedriskajam sektoram, 18% rūpniecībai, 16% enerģijas ražošanai un 19% lauksaimniecībai. Ūdens patēriņa apjomu nosaka gan ekonomiskās aktivitātes līmenis attiecīgajā reģionā, gan arī mājsaimniecību skaits, kas izmanto ūdensapgādes pakalpojumus. Ievērojamu ūdens patēriņa daļu veido ūdens noplūdes, kas galvenokārt rodas sūkņu un cauruļvadu sistēmu sliktā tehniskā stāvokļa dēļ. Ūdensapgādes sistēmas stāvokļa radītie ūdens zudumi ir vidēji 25–35 procenti, taču dažās pilsētās tie ir vēl lielāki.

1997. gadā ūdens patēriņš vidēji bija 170 l dienā uz cilvēku. Lauku apvidos patēriņš (113 l uz cilvēku) bija ievērojami mazāks nekā pilsētās (227 l uz cilvēku — 7 lielāko pilsētu vidējais rādītājs). Ūdens patēriņš Rīgā uz cilvēku sasniedza pat 237 litrus dienā. Pie centralizētas ūdensapgādes sistēmas lielajās Latvijas pilsētās ir pieslēgtas 75–98% mājsaimniecības, bet mazpilsētās un lauku teritorijās mazāk par 50% mājsaimniecību. Lauku viensētās ūdens bieži tiek ņemts no seklām akām, kuru stāvoklis lielākoties nav apmierinošs. Arī instrumentālā ūdens uzskaite ir nepietiekama.

Dzeramā ūdens patēriņš ir ap 60 milj. m3 gadā. Tā galvenais avots ir pazemes ūdeņi (71%), kuru kvalitāte pamatā ir laba. Tikai 29% no dzeramā ūdens patēriņa tiek iegūti no virszemes ūdeņu avotiem. Šāda situācija ir četrās Latvijas pilsētās — Rīgā, Daugavpilī, Ventspilī un Olainē, jo par dzeramā ūdens ieguves avotiem tiek izmantoti gan virszemes, gan arī pazemes ūdeņi. Iedzīvotāju kopējais skaits minētajās pilsētās pārsniedz 1 miljonu. Virszemes ūdens izmantošana uzturā paaugstina ar ūdensapgādi saistītās izmaksas, kā arī rada paaugstinātu risku cilvēku veselībai ķīmisku vielu noplūdes gadījumā. Rūpniecībā, lauksaimniecībā un zivsaimniecībā pārsvarā tiek izmantoti virszemes ūdeņi.

1997. gadā Latvijas ūdenstilpēs tika novadīti ap 327 milj. m3 notekūdeņu (no reģistrētajiem avotiem), no kuriem 60% tika attīrīti. Visvairāk notekūdeņus rada apdzīvoto vietu teritorijās — kopā ap 177 milj. m3, no kuriem 74% tiek attīrīti tikai daļēji, bet 26% netiek attīrīti vispār. Otrs lielākais notekūdeņu radītājs ir rūpniecība, kura saražo 98 milj. m3, no kuriem 56% tiek attīrīti, ap 1% tiek novadīts bez attīrīšanas, bet pārējie rūpnieciskie notekūdeņi, kas tiek novadīti ūdenstilpēs, ir salīdzinoši tīri.

Deviņdesmito gadu sākumā vairums nepieciešamo attīrīšanas iekārtu jau darbojās, taču tās bija stipri pārslogotas, tika izmantota neatbilstoša tehnoloģija vai atradās neapmierinošā tehniskā stāvoklī. (salīdzinot ar kuru gadu) Baltijas jūras vides aizsardzības konvencijas, kā arī tās Stratēģiskās ieviešanas programmas ietvaros, Latvijas upēs un jūras piekrastē tika identificēti vislielākie piesārņojuma objekti, t.s. "karstie punkti" — Rīga, Daugavpils un Liepāja. Rīgā un Liepājā ir jau atjaunotas esošās ūdens attīrīšanas iekārtas un uzsākti darbi pie tīklu sakārtošanas, un Daugavpilī — projekts pašlaik norit. Lai risinātu daudzo mazo un vidējo apdzīvoto vietu neefektīvās ūdenssaimniecības problēmas, ar ES atbalstu tika uzsākta t.s. programma "800+". Pašreiz jau ir pabeigta 10 attīrīšanas iekārtu celtniecība vai rekonstrukcija,18 iekārtas tiek būvētas vai rekonstruētas, un 31 pilsētā tiek veiktas ūdens sektora tehniski ekonomiskās izpētes.

1.2. Esošā ekonomiskā politika

Vides aizsardzības politikas plānā (VAPP) ir definētas 10 prioritārās problēmas, to skaitā arī piesārņojuma pārrobežu pārnese, ūdenstilpju eitrofikācija un ūdens ekosistēmu degradācija, kā arī dzeramā ūdens zemā kvalitāte. Minēto problēmu risināšanai ir izstrādāts veicamo pasākumu plāns, tai skaitā plānots uzlabot un modernizēt ūdensapgādes sistēmas kvalitāti, un veikt ūdens tarifu optimizācijas pasākumus.

Ņemot vērā dabas resursu ierobežotību, pašreiz lielākais uzsvars tiek likts uz to, lai samazinātu piesārņojuma slodzi, ko rada apdzīvotās vietās, tai skaitā mājsaimniecību un mazo uzņēmumu radītais piesārņojums. Tādēļ tiek izstrādāta vesela virkne pasākumu, lai uzlabotu mājsaimniecību radīto notekūdeņu attīrīšanas kvalitāti, ūdens apstrādes tehnoloģijas, kā arī lai uzlabotu kanalizācijas tīklu tehnisko stāvokli un to darbības efektivitāti. Šie pasākumi ietver jaunu notekūdeņu attīrīšanas iekārtu būvēšanu vai esošo rekonstruēšanu esošās, un jau esošo kanalizācijas tīklu paplašināšanu.

Kā vēl viena prioritāte ir izvirzīta ūdenssaimniecības attīstības projektu izstrāde un ieviešana upju baseinu ietvaros.

VAPP prioritāro problēmu lokā ir arī dzeramā ūdens kvalitāte, jo īpaši saistībā ar paaugstināto dzelzs saturu pazemes ūdeņos.

Izdevumi ūdens aizsardzības jomā daudzkārt pārsniedz izdevumus citās ar vides aizsardzību saistītās jomās.

1.3. Mērķi

Ūdens saimniecības uzlabošanai ir jāsasniedz šādi galvenie mērķi:

— uzlabot dzeramā ūdens kvalitāti;

— novērst nepietiekami attīrītu notekūdeņu izplūdi ūdenstilpēs;

— institucionāli stiprināt ūdens apgādes un notekūdeņu savākšanas pakalpojumus sniedzošos uzņēmumus.

1.4. Ūdens saimniecības perspektīvas

Lai sasniegtu izvirzītos mērķus, tiek veikta virkne pasākumu.

Kā vienu no pasākumiem var minēt ūdenssaimniecības projektu realizēšanu Latvijas lielajās pilsētās.

Lai izpildītu saistības, kuras Latvija uzņēmusies, parakstot Baltijas jūras vides aizsardzības konvenciju (Helsinku konvencija), 90–to gadu vidū tika uzsākti ūdenssaimniecības projekti Rīgā, Liepājā, Daugavpilī, jo visas trīs pilsētas ir Helsinku komisijas (HELKOM) izstrādātās Baltijas jūras vides rīcības programmas "karstie punkti". Šobrīd, kad valdības augstākā prioritāte ir integrācija ES, detalizēti jāizvērtē šo projektu atbilstība ES likumdošanas prasībām, un jāorganizē šiem projektiem 2. kārta, lai nodrošinātu pilnīgu atbilstību ES direktīvām. Otrā fāze, galvenokārt, attieksies uz slāpekļa, fosfora daudzuma samazināšanu notekūdeņu izplūdē, kā arī tīklu atjaunošanu un paplašināšanu.

Kā otru pasākumu var minēt Programmas 800+ (Latvijas apdzīvoto vietu ūdenssaimniecības attīstība) īstenošanu.

Kā jau minēts, EK Direktīva Par pilsētu notekūdeņu attīrīšanu (91/271/EEC) paredz, ka apdzīvotās vietās, kurās personekvivalents ir virs 2.000 nepieciešamas bioloģiskās attīrīšanas iekārtas, jāsakārto tīkli, jānovērš noplūdes, jāatdala lietusūdeņu kanalizācija.

Latvijā apdzīvotas vietas, kur iedzīvotāju daudzums ir virs 2 000, ir 87, bet ja ņem vērā personevivalentu — ap 108. Visās šajās apdzīvotajās vietās ir jānodrošina atbilstība ES prasībām ūdenssaimniecībā.

Programma 800+ sastāv no četrām sekojošām stadijām:

— esošās situācijas inventarizācija un tās rezultātu atspoguļojums datu bāzē;

— ūdenssaimniecības atjaunošanas un attīstības stratēģijas izstrāde Latvijas mazpilsētām;

— prioritāro investīciju un demonstrācijas projektu identifikācija un finansēšanas modeļa, kā arī nepieciešamo investīciju programmas izstrāde;

— programmas realizācija.

Pirmās trīs stadijas ES Phare projekta ietvaros bija pabeigtas 1996. gada septembrī.

Pašlaik notiek programmas ceturtās fāzes realizācija, kas turpināsies līdz 2015. gadam.

2. Atkritumu saimniecība

2.1 Sadzīves atkritumi

2.1.1. Situācijas analīze

Kopš 1990. gada mājsaimniecību un pakalpojumu sfēras radīto atkritumu daudzums ir samazinājies, 1996. gadā sasniedzot 500 000 tonnas gadā. Taču patiesais radīto atkritumu daudzums varētu būt par 20–40% lielāks nekā minētais, pie kam savākts tiek tikai 50–60% atkritumu. Tas nozīmē, ka ik gadu Latvijā tiek radīts ap 600–700 tūkstoši tonnu sadzīves atkritumu, no kuriem 30% ir komercstruktūru un iestāžu radītie atkritumi. Kopējā informācija par savākto atkritumu daudzumu tiek iegūta no Reģionālajām vides pārvaldēm un pašvaldībām. Atkritumu uzskaite tiek veikta galvenokārt lielo pilsētu atkritumu izgāztuvēs.

Atkritumu radīšanā pastāv lielas atšķirības starp reģioniem, jo vietās ar ļoti mazu iedzīvotāju skaitu radīto atkritumu daudzums ir minimāls, bet Rīgā tas sasniedz 240 kg uz vienu cilvēku gadā. 70% no visiem atkritumiem tiek radīti septiņās lielākajās pilsētās, kurās dzīvo vairāk nekā 1/2 Latvijas iedzīvotāju. Jāatzīmē, ka pilsētās atkritumi tiek savākti no 80% iedzīvotāju, turpretī lauku rajonos tikai no 20 procentiem. Sadzīves atkritumu savākšanu un apglabāšanu veic komunālo pakalpojumu uzņēmumi, no kuriem 95% ir pašvaldību uzņēmumi. Privātie uzņēmumi darbojas, galvenokārt, lielajās pilsētās un apkalpo 50% iedzīvotāju.

Galvenais atkritumu apsaimniekošanas veids Latvijā ir to izvietošana atkritumu izgāztuves, kuras, ņemot vērā to ekspluatācijas ilgumu, ierīkotas bez attiecīga projekta, un nav atbilstoši aprīkotas. Izgāztuves tiek izvietotas nepiemērotās vietās, bieži karjeros, purvos, ūdenstilpju tuvumā. Tā rezultātā veidojas atkritumu izgāztuves, kas nopietni apdraud apkārtni, kā arī gruntsūdeņu kvalitāti, kuri tiek izmantoti dzeramā ūdens ieguvei.

Ņemot vērā to, ka lielākā daļa izgāztuvju ir izveidotas bez pienācīga plānojuma, kā, arī to, ka visai bieži notiek nelegāla atkritumu izgāšana, nav iespējams novērtēt atkritumu kopējo apjomu. Lielākā daļa izgāztuvju ir mazas — 77% no visām izgāztuvēm ir ar platību, kas mazāka par 2 ha, kur pārsvarā tiek uzņemts mazāk par 1000 m3 atkritumu gadā, savukārt, lielo izgāztuvju ietilpība sasniedz 3 milj. m3 gadā. Pašreiz atkritumu uzskaite tiek veikta Getliņu izgāztuvē Stopiņu pagastā pie Rīgas. Citās izgāztuvēs netiek veikta tikpat kā nekāda veida atkritumu uzskaite vai kontrole.

Izgāztuves ir gandrīz katrā pašvaldībā, kas atļauj samazināt atkritumu transportēšanas attālumu līdz vietējai izgāztuvei, tādējādi pagaidām samazinot izmaksas, jo joprojām atkritumu apsaimniekošanai tiek izmantota veca nolietota tehnika, kas nav piemērota konkrētajam mērķim (traktori, vaļējas kravas automašīnas u.c.). Lielā daļā lauku pašvaldību tarifs par atkritumu apsaimniekošanu vispār nav noteikts, to dotē pati pašvaldība.

Nelikumīga atkritumu izgāšana, kas pamatā saistīta ar cilvēku nevēlēšanos maksāt par atkritumu izvešanu, rada nopietnas problēmas, jo parasti atkritumi tiek izgāzti mežos un grāvjos. Līdz ar to eksistē simtiem mazu nelegālu atkritumu izgāztuvju, kurās atkritumu sastāvs un izcelsme nav zināmi. Arī tās izgāztuves, kuras jau ir slēgtas, joprojām turpina piesārņot gruntsūdeņus, tādēļ to teritorijās nepieciešams veikt atveseļošanas pasākumus.

2.1.2. Esošā ekonomiskā politika

1997. gadā izstrādātā Vides aizsardzības rīcības programmā (VARP) precizēti 15 veicamie pasākumi, lai samazinātu atkritumu nelabvēlīgo ietekmi uz vidi. To skaitā tika paredzēts izstrādāt arī jaunus likumdošanas aktus. Tā visa mērķis bija samazināt mājsaimniecību radīto atkritumu daudzumu, kas nonāk izgāztuvēs šķirojot atkritumus, lai tos vēlāk varētu pārstrādāt. Tāpat paredzēta jaunas uzskaites sistēmas ieviešana.

Pēc VARP pieņemšanas 1997. gadā, ar PHARE atbalstu tika izstrādātas divas atsevišķas stratēģijas: Bīstamo atkritumu apsaimniekošanas stratēģija (BAAS) un Sadzīves atkritumu apsaimniekošanas stratēģija (SAAS), kurās noteikti mērķi un to sasniegšanas līdzekļi.

ES direktīvas, kas nosaka sadzīves atkritumu apsaimniekošanu, ir nozīmīga vides Acquis daļa un uzskatāma par vienu no prioritārajiem virzieniem. Nozīmīgākās direktīvas šajā daļā ir 75/442/EEC "Par atkritumiem", 94/62/EC "Par iepakojumu un iepakojuma atkritumiem", kā arī pavisam nesen pieņemtā direktīva 99/31/EC "Par atkritumu apglabāšanu".

Balstoties uz SAAS un atbilstoši ES politikai, sadzīves atkritumu apsaimniekošana ir jāveic saskaņā ar šādām prioritātēm to uzskaitītā secībā:

1) atkritumu radīšanas novēršana to rašanās vietā;

2) saražoto atkritumu daudzuma samazināšana un to bīstamības pakāpes samazināšana;

3) atkritumos esošo materiālu atgriešana apritē tehniski un ekonomiskās iespējamības robežās, kam seko materiālu atkārtota izmantošana vai pārstrāde, rezultātā iegūstot otrreizējās izejvielas;

4) atkārtotai izmantošanai vai pārstrādei nederīgo atkritumu izmantošana enerģijas ieguvei;

5) to atkritumu apglabāšana, kuri nav derīgi atkārtotai izmantošanai, pārstrādei vai enerģijas ieguvei, kā arī to atkritumu atlikumu apglabāšana, no kuriem ir iegūta enerģija, neradod draudus cilvēka veselībai un izmantojot videi draudzīgas metodes.

Tomēr no vides aizsardzības viedokļa risinot nopietnas SAA problēmas, optimālu atkritumu apglabāšanas iespēju nodrošināšanai ir jābūt augstākajai prioritātei, — arī salīdzinot ar pārstrādes iespēju nodrošināšanu. Kad radītas videi drošas atkritumu apglabāšanas iespējas, var ieviest ar? pārējos augstāk minētos SAA prioritāros elementus.

2.1.3. Mērķi

SAA ir jāorganizē saskaņā ar principu, kurš nosaka, ka ietekmei uz vidi ir jābūt tik mazai, cik tas ir saprātīgi sasniedzams.

Ņemot vērā iepriekšminēto, SAA ir noteikti galvenie mērķi:

1) Mērķi negatīvās ietekmes samazināšanai, ko uz vidi atstāj atkritumu izgāšana neatļautās vietās:

— Līdz 2005. gadam to iedzīvotāju skaits, kuriem ir nodrošināti atkritumu savākšanas pakalpojumi, ir jāpalielina līdz 85 procentiem.

— Līdz 2005. gadam pilnībā ir jāpārtrauc atkritumu izgāšana neatļautās vietās.

— Līdz 2007. gadam ir jāpanāk, ka visiem iedzīvotājiem ir pieejami atkritumu savākšanas pakalpojumi.

Šie mērķi ir noteikti visai Latvijai kopumā. Pilsētas, kur iedzīvotāju skaits pārsniedz 10 000, ir augstāka prioritāte.

2) Mērķi negatīvās ietekmes samazināšanai, ko uz vidi atstāj atkritumu izgāztuves:

— Līdz 2007. gadam izgāztuvju/sanitāro izgāztuvju skaits ir jāsamazina līdz maksimāli 50 izgāztuvēm. Šīs 50 atkritumu apglabāšanas vietas ir jāapsaimnieko un tajās jāveic monitorings saskaņā ar vadlīnijām sanitāro izgāztuvju ekspluatācijai.

— Līdz 2010. gadam ir jāiekārto 12 sanitārās izgāztuves un jāslēdz visas esošās izgāztuves. Sanitārie poligoni jāiekārto saskaņā ar vadlīnijām sanitāro izgāztuvju celtniecībai.

3) Mērķi atkritumu rašanās novēršanai to veidošanās vietā un atkritumu daudzuma samazināšanai, kā arī atkritumu pārstrādei un materiālu atkārtotas izmantošanas palielināšanai:

— Līdz 2005. gadam ir jāsamazina noglabājamo atkritumu daudzums par 20%, izmantojot atkritumu ražošanas novēršanu to rašanās vietā, atkārtotu izmantošanu un pārstrādi.

— Līdz 2005. gadam ir jāpanāk, ka 50% no visiem sadzīves bīstamajiem atkritumiem, ieskaitot medicīniskos atkritumus, tiek savākti atsevišķi.

— Līdz 2020. gadam jāizveido ekonomiski pamatota sistēma dalītai atkritumu vākšanai un pārstrādei, kurā tiks iesaistīti 75% iedzīvotāju un 95% komerciālo un iestāžu atkritumu ražotāju Latvijā. Pilsētās, kur iedzīvotāju skaits pārsniedz 10,000, šis mērķis jāsasniedz pirms minētā termiņa.

Turpinājums seko