Valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas uzruna simboliskā kļavas stādīšanā pie Rīgas pils 2006.gada 31.augustā:
|
Ekselences, dāmas un
kungi!
Man šķiet, šis ir dziļi simbolisks brīdis un laipns vēstnieces
(Kanādas vēstniece Latvijā Klēra Pulēna) žests –
simboliski kā Kanādas dāvinājumu iestādīt kļavu Latvijas zemē abu
valstu diplomātisko attiecību atjaunošanas 15. gadskārtā, kas
sakrīt arī ar mūsu neatkarības de facto atjaunošanu. Turklāt
Kanāda no visām lielvalstīm pirmā to atzina. Tas ir arī labas
gribas žests, gaidot nozīmīgo valstsvizīti, kad es kā Valsts
prezidente un Latvijas delegācija tiksim sagaidīti Kanādā no 20.
līdz 26.septembrim.
Raugoties uz šiem ļaudīm, kas šodien šeit ir klātienē, man šķiet,
šis koks apliecina vēl ko citu – to, ka ievērojama daļa ļaužu, ko
savulaik dažādi kara un pēckara vēji aizdzina visā pasaulē, tajā
skaitā uz Kanādu, ir atgriezušies atpakaļ savā senču zemē. Es
ceru, ka šis kļavas koks varēs iesakņoties šeit, Rīgas pils
priekšā, tāpat kā jūs un daudzi citi jums līdzīgie, kas esat
atgriezušies no Kanādas un atkal no jauna iesakņojušies šeit,
savu vecāku, vecvecāku vai savā dzimtenē. Tajā pašā laikā tie
gadi, kas pavadīti Kanādā, ir bijuši jums, jūsu vecākiem,
vecvecākiem ārkārtīgi svētīgi un ir devuši mieru un patvērumu,
gluži kā cilvēkam patveroties zem kuplas kļavas lapām.