Rūpēs par savu un bērnu veselību

Laima Rudze, Labklājības ministrijas Ārstniecības departamenta Veselības aprūpes pārraudzības nodaļas vadītājas vietniece, — "Latvijas Vēstnesim"

— Cik, jūsuprāt, aizsargātas ir mātes un bērni?

— Teorētiski, manuprāt, viņi ir aizsargāti. Taču praktiski... Ne tik, cik mēs vēlētos. Vai tas, piemēram, nav cilvēktiesību pārkāpums, ja darba devējs, uzzinājis, ka uzņēmuma darbiniece ir topošā māmiņa, tūlīt cenšas no viņas atbrīvoties? Protams, to nevar sacīt par visiem, taču diemžēl par ļoti daudziem privātuzņēmējiem gan. Es strādāju arī Rīgas pilsētas 1. klīniskajā slimnīcā, dežurēju, un vakar, manas dežūras laikā bija gadījums, par kuru patiešām sirds sāpēja. Atnāca grūtniece un sacīja, ka viņai, kaut arī ir pirmā grūtniecība, jātaisa aborts, jo, lūk, darba devējs, tiklīdz uzzinājis, ka viņa ir stāvoklī, pateicis: "Man šādas sievietes nevajag!" Sāpīgi. Turklāt tas nav vienīgais šāds gadījums. Kāda tad var būt runa par mātes un bērna aizsardzību! Likums ir, taču praksē tas nedarbojas. Runājot par bērnu ģimenē... Vai viņš ir aizsargāts? Vai viņš zina, kur griezties pēc palīdzības, ja kāds nodara pāri? Bieži vien ģimenē cenšas noslēpt gadījumus, kad patēvs bērnu ir seksuāli izmantojis. Pašlaik par to ļoti daudz runā, bet bērns nav pasargāts. Joprojām.

— Bet, ja runājam par mātes un bērna veselības aprūpi?

— Pašlaik mēs izstrādājam mātes un bērna veselības aprūpes stratēģiju nākamajiem desmit gadiem. Tā jau ir gandrīz izstrādāta. Veselības aprūpē kardinālu trūkumu nav. Saistībā ar vispārējo veselības aprūpes reformu, domāju, daudz labāk būs sakārtota arī mātes un bērna aprūpe. Pašlaik šajā nozarē joprojām daudziem cilvēkiem grūti atradināties no ierastā stereotipa, ka pašiem ne par ko nevajadzēja domāt. Jo ārsti gāja uz pirmsskolas un skolas iestādēm, veica profilaktiskās apskates, zināja visu par visiem. Tagad, kad katram cilvēkam pašam ir jāatbild par savu veselību, kad mātēm un tēviem ir jārūpējas par savu bērnu veselību, viņi ne vienmēr ir gatavi uzņemties šo atbildību. Šajā sakarībā palielinās arī nenovēroto grūtnieču un pēcdzemdību komplikāciju skaits. Un, protams, ievērojami lielāks kļūst arī nevakcinēto bērnu skaits. Kad ikvienai ģimenei būs savs ārsts, viņam būs zināms, kurā ģimenē gaidāms bērniņš, viņš zinās, vai bērns ir vakcinēts. Ar ģimenes ārsta lomas palielināšanos, es domāju, daudzas problēmas tiks atrisinātas.

— Bērnu vakcināciju agrākajos gados veica skolās.

— Tagad skolās nestrādā ārsti, tikai medicīnas māsas. Turklāt ne visās skolās telpas atbilst sanitāri epidemioloģiskajām prasībām, lai varētu atļaut tajās veikt vakcināciju. Šajā jautājumā pašlaik valda visai liels haoss.

— Daudzi cilvēki negriežas pēc palīdzības pie ārsta, neiet ārstēties uz slimnīcu, jo viņiem gluži vienkārši nav naudas. Varbūt šī paša iemesla dēļ arī māmiņas ar bērniem neapmeklē ārstu.

— Profilaktiskā apskate bērnam vienu reizi gadā ir par brīvu. Tāpat arī sievietei profilaktiskā apskate reizi gadā ir par brīvu. Jāiemaksā vienīgi pacienta iemaksa — pieaugušajiem 50, bērniem divdesmit santīmi. To taču, manuprāt, var atļauties. Vakcinācija bērniem ir par brīvu. Tāpat par brīvu ir grūtnieču aprūpe. Tad kādēļ gan topošās māmiņas negriežas pie ārsta un nestājas uzskaitē? Acīmredzot daudzas no viņām domā, ka par to ir jāmaksā.

— Šķiet, jau sen, gadiem ilgi, runā par veselības mācības ieviešanu skolās.

— Jā, par to runā ļoti, ļoti sen. Cilvēkam jau no bērnības ir jāzina, ka veselība ir pats dārgākais, ka viņam pašam par to jārūpējas. Veselības mācība skolās joprojām nav obligāta. Un tādēļ veltīgi ir cerēt, ka bērni sapratīs, kas ir veselība un kā par to jārūpējas. Ka ir jābūt veselīgam dzīvesveidam. Ceru, ka kopīgi ar Izglītības un zinātnes ministriju panāksim, lai veselības mācība skolās tiktu ieviesta kā obligāta. Protams, šim nolūkam būs nepieciešamas papildu finanses.

Labi, ka pašlaik Latvijā darbojas desmit jauniešu veselības centri, kuros var gūt atbildes uz viņus interesējošajiem jautājumiem. Bet arī tas, protams, neatrisina visas problēmas. Turklāt desmit centru valstī ir par maz.

— Vai ārstu attieksme pret pacientiem jauniešiem vienmēr ir tāda, kādai tai vajadzētu būt?

— Diemžēl ne vienmēr. Ārsts nedrīkst meitenei sacīt, ka viņa pelnījusi vienīgi žagarus par to, ka, lūk, pāragri kļuvusi par māmiņu. Nevajag bērnam vai jaunietim pārmest, ja viņš daudz ko nezina, nezina, kādas sekas ir viņa rīcībai. Nezināšana nedrīkst kļūt par pamatu ārsta negatīvai attieksmei pret pacientu. Jā, ārsti nav pietiekami atalgoti. Taču tas nedrīkst būt par iemeslu neiecietīgai attieksmei pret pacientu. Turklāt jebkurā gadījumā jāatceras, ka pacients, vienalga, bērns vai pieaugušais, varbūt nav zinājis par vienas vai otras savas rīcības sekām. Izglītošanai ir jāpiešķir lielāka loma. Un tas attiecas gan uz potenciālajiem pacientiem, gan arī uz ārstiem un medicīnas māsām.

— Un tomēr, vai jaunās māmiņas ir pietiekami aprūpētas?

— Ir, ja vien viņas pašas no aprūpes neizvairās. Taču pozitīva, manuprāt, būtu arī vīriešu iesaistīšana šajā aprūpē, dodot viņiem zināmas priekšrocības. Man šajā ziņā ļoti patīk Ziemeļvalstu pieredze. Tur, piemēram, ja ģimenē piedzimis bērniņš, arī tēvs saņem apmaksātu atvaļinājumu, lai vairāk laika varētu pavadīt kopā ar savu bērnu, lai varētu palīdzēt jaunajai māmiņai. Sievietei līdz ar to ir vieglāk, un bērns savukārt vairāk pierod pie tēva.

Palielinoties ģimenes ārsta lomai, domāju, tiks atrisinātas daudzas, arī ar mātes un bērna veselības aprūpi saistītas problēmas. Uzlabosies situācija ar vakcināciju. Laikus tiks konstatētas saslimšanas. Taču pamatā, neapšaubāmi, ir jābūt sabiedrības izglītošanai. Jo katram, arī mātei un tēvam, jāzina, kādas ir viņu un bērna tiesības, kādu medicīnisko palīdzību iespējams saņemt par brīvu, par kādu, varbūt, jāmaksā. Un, galvenais, katram jāapzinās personīgā atbildība par savu veselību.

Armīda Priedīte,

"LV" informācijas redaktore