Piemiņai, Patiesībai, Apskaidrībai

Anda Līce, Okupācijas muzeja fonda padomes locekle, — "Latvijas Vēstnesim"

Okupācijas muzeja dibināšanas ideja dzima 1993. gada sākumā kā objektīva nepieciešamība vākt, apkopot, padziļināti pētīt un iepazīstināt Latvijas sabiedrību un visu pasauli ar divu okupāciju — vācu un padomju — nodarījumiem un sekām. Par šo vēstures posmu jau bija daudz publikāciju presē, atklātībā parādījās atmiņas un dokumenti, bet tas viss bija izkaisīts avīzēs un žurnālos. Daudz kas bija nonācis dažādu sabiedrisko organizāciju rokās un vēlāk vairs nebija atrodams. Parādījās arī mēģinājumi pieklusināt un pat apstrīdēt patiesību par piecdesmit gadu okupāciju. Represētie un traģisko notikumu liecinieki vēlējās atstāt savas liecības, kaut arī tiesa nenotika. Runāt par pārdzīvoto nozīmēja atbrīvoties no bailēm, kas tik ilgi bija likušas klusēt. Ārpus Latvijas dzīvojošie tautieši bija apņēmības pilni atbalstīt muzeju materiāli. Līdz pat šai dienai viņi ir galvenie līdzekļu devēji, un tikai pēdējos divos gados muzejs saņem valsts piešķīrumu telpu uzturēšanai. Akadēmiķa Jāņa Stradiņa, viena no muzeja fonda dibinātājiem, teiktie vārdi "Okupācijas muzeja darbs veltīts Piemiņai, Patiesībai, Apskaidrībai" ir visu muzeja rosmju un projektu pamatā.

Lai muzejs varētu sākt darboties, vispirms bija jānodibina Okupācijas muzeja fonds. Lielas ierosmes vienmēr sāk neliela cilvēku saujiņa. Domu par šādu muzeju bija izlolojis Amerikā dzīvojošais vēstures zinātņu doktors Paulis Lazda.

Pašaizliedzīgās Gundegas Micheles, Annas Zoldneres un daudzu jo daudzu darbs, cilvēku atsaucība un Dieva svētība paveica neiespējamo — gandrīz no nekā tapa muzeja fonds un pirmā izstāde. Svētīgas izrādījās arī Valtera Nollendorfa trimdas zemēs uzkrātās zināšanas un pieredze. Zīmīgi, ka pirmā ekspozīcija mājvietu atrada bijušajā Sarkano strēlnieku muzejā. Apstiprinot vēstures nepārtrauktības principu, šī ēka kļuva par muzeja mājām. Ik gadu 14. jūnijā tika atklāta kādam vienam vēstures posmam veltīta ekspozīcija. Tagad ir aptverts viss piecdesmit gadu ilgais okupācijas laiks no Molotova — Ribentropa pakta līdz Atmodai.

Darbs dara darītāju. Darbs daudz ko pasaka priekšā. Mums nebija no kā mācīties, jo šādi muzeji vēl tikai top. Ar laiku iezīmējās darbības virzieni, mēs varējām strādāt tikai ar tiem materiāliem, kas nonāca mūsu rokās. To izrādījās apbrīnojami daudz, turklāt — no visas pasaules. Muzeja apmeklētājiem vispieejamākā daļa ir ekspozīcija. Okupācijas muzejā visi paskaidrojumi ir četrās valodā (latviešu, angļu, vācu un krievu). Attiecīgās valodās apmeklētājus apkalpo arī gidi. Ekspozīcija nav kaut kas sastindzis un nemainīgs, to papildina un nomaina ar jauniem eksponātiem, kas trāpīgāk raksturo attiecīgo vēstures notikumu.

Ekspozīcijas māksliniece un muzeja izpilddirektore līdz 1998. gada rudenim Anna Zoldnere caur savām rokām ir izlaidusi katru vitrīnās redzamo priekšmetu, līdz tika atrasta vispiemērotākā vieta, apgaismojums un komentārs, var teikt, līdz priekšmetam tika iedota valoda. Ekspozīcija nav uzbāzīga, tā ļauj katram pašam ieraudzīt, meklēt sakarības un saprast šī gadsimta lielo traģēdiju un tās sekas tautā un ikvienā cilvēkā.

Ekspozīcijas pamats ir arhīva krājumi. Tās ir atmiņas, fotogrāfijas, dienasgrāmatas, vēstules, dokumenti, piemiņas lietas, sadzīves priekšmeti un mākslas darbi. Muzeja darbības sākumā arhīvu bagātināja galvenokārt Latvijas iedzīvotāji, bet pēdējos gados mēs saņemam aizvien vairāk materiālu no ārzemēs dzīvojošiem tautiešiem. Izrādās, viņi ir saglabājuši liecības par bēgļu nometnēs pavadīto laiku, izceļošanu uz mītnes zemēm. Padomju laikā mums bija pilnībā liegta iespēja uzzināt par tautiešu aktivitātēm brīvajā pasaulē, par nemitīgajiem atgādinājumiem — Latvija ir okupēta. No mītnes zemēm muzeja arhīvs saņem pasaules presē publicēto par okupāciju un trimdā izdotos pētījumus un aculiecinieku atmiņas. Arhīva pakalpojumus izmanto privātpersonas, Ģenerālprokuratūra. Muzejam ir laba sadarbība ar Totalitāro noziegumu izmeklēšanas centru, Latvijas politiski represēto apvienību, ar citiem arhīviem. Lai padarītu krājumus labāk pārskatāmus un atvieglotu ar tiem darbu, patlaban materiāli tiek ievadīti datorā. Pavisam ir 32 642 pieņemtās vienības, tai skaitā 1641 grāmata.

1997. gada janvārī darbu sāka Izglītības programma. Tās mērķis — paplašināt skolu jaunatnes un vēstures skolotāju interesi un izpratni par Latvijas 50 gadu okupāciju un iesaistīt pašus skolēnus vēstures notikumu pētīšanā. Jo, tikai darot pašam, nāk īstenā apjauta par to, kas bijis un kas ir šodien. Izglītības programma katrai vecuma grupai piedāvā atbilstošus materiālus. Notiek semināri izglītības darbiniekiem. Trijos gados ir sarīkoti 28 semināri, kurus apmeklējuši 523 dalībnieki. Līdz šī gada 1. novembrim muzeju ir apmeklējušas 435 skolēnu grupas ar kopējo skaitu 7549 skolēni. Pirmais Izglītības programmas projekts „Muzejs skolās — skolas muzejā" Latvijas skolās radīja lielu interesi. Projekts ieguva Sorosa fonda — Latvija piešķīrumu, kā arī mērķziedojumus, un tas deva iespēju izveidot mācību materiālus un metodiku. Muzejā regulāri notiek ikmēneša „Otrās otrdienas", kurās ar priekšlasījumiem par okupācijas tēmām piedalās gan Latvijā, gan ārzemēs dzīvojošie vēsturnieki un notikumu aculiecinieki. Skolotājiem un citiem interesentiem Izglītības programma izdod apkārtrakstu "IP ziņas". Ar Latvijas fonda atbalstu tapusī izstāde "Izpostītā zeme: Zvārdes pagasta iznīcināšana un atjaunošana" ir apceļojusi 9 skolas, ar to iepazinušies skolēni no 25 skolām. Patlaban tā ir skatāma Saldus vēstures un mākslas muzejā un mājvietu, jādomā, radīs topošajā Zvārdes pagasta muzejā — Striķu pamatskolā. Pēc šīs izstādes apskates Gulbīša vidusskola rīkoja okupācijas laikam veltītu plakātu konkursu. Izglītības programmu vada D. Staško, kas no savas mītnes zemes Kanādas ir atgriezusies uz pastāvīgu dzīvi Latvijā. Šī gada beigās iznāks Izglītības programmas sagatavots dokumentu krājums skolēniem, tas ilustrēs okupācijas laika vēsturi un palīdzēs to izprast paaudzēm, kuras okupācija nav skārusi tieši. Top dokumentu izlase skolotājiem.

Gadiem ejot, aizvien straujāk sarūk to cilvēku skaits, kurus represijas skāra tieši. Tādēļ 1996. gada 1. janvārī tika izveidota videoprogramma un ar Sorosa fonda piešķīrumu uzsākts videoprojekts — represēto un pasaulē izklīdušo Latvijas iedzīvotāju filmēšana. Emocionālie un satriecošu faktu pilnie stāstījumi ir nenovērtējams ieguvums gan muzejam, gan visai sabiedrībai. Dzīves stāsti ir liecība, apsūdzība un dzīvē iegūto atziņu kopums. Tas ir mantojums, ko kodes un rūsa neēd. Videoprojektu uzsākām ar patiesi leģendāra cilvēka — Melānijas Vanagas — dzīvesstāstu. Programmas vadītājs Andrejs Edvīns Feldmanis divu ekspedīciju laikā Lielbritānijā ierakstīja 71 cilvēka stāstījumu 184 stundu garumā. Viņi veselības un gadu nastas dēļ vairs nevar ierasties Latvijā. Filmēšana notika veco ļaužu aprūpes centros "Almēlijā", "Mūsmājās", "Straumēnos" un "Rovfantā". Uzklausot liecības, atklājas jaunas, nepētītas vēstures tēmas. Videostāsti sniedz atminējumus un uzdod jaunas vēstures mīklas. Iegūtie ieraksti tiek sagatavoti ievadīšanai datorā. Pavisam jau ir ierakstīti 297 cilvēku stāstījumi. Ierakstu ilgums nav ierobežots. Diemžēl nevar pagūt ierakstīt visus, un daudzi savas liecības aiznes līdzi mūžībā. Zudībai atņemtie mirkļi patiesībā pieder nākotnei. Visus šos gadus viena no muzeja lielākajām problēmām ir bijis vājais tehniskais nodrošinājums, tikai pēdējā gadā videoprogramma var strādāt ar pilnu jaudu.

1998. gadā darbu sāka pati jaunākā — Pētniecības — programma. Tās mērķis ir izveidot Okupācijas muzeju par svarīgu Latvijas vēstures zinātniskās izpētes centru. Programmas dalībnieki publicē pētījumus, lasa lekcijas, iepazīstina ar ekspozīciju ārvalstu politiķus un valstsvīrus. Pētniecības programmu vada Latvijas Universitātes profesors Heinrihs Strods. Šovasar notika viņa grāmatas "Latvijas nacionālo partizānu karš" iznākšanai veltīta pēcpusdiena. Ar Pētniecības programmas dalībnieku pūlēm izdošanai sagatavota Okupācijas muzeja pirmā Gadagrāmata, kurā iekļauti piecu autoru pētījumi, sācies darbs pie nākamās Gadagrāmatas.

Bagātīgie arhīva krājumi ļauj veidot tematiskas izstādes. 1949. gada 25. marta atcerei bija skatāma izstāde "1949. gads. Aizvestie". Izsūtījumā darinātie sadzīves priekšmeti, piemiņas lietas, rokdarbi ļāva ielūkoties tajā laikā, cilvēku domās un ilgās. Šogad, 4. jūnijā, atklājām izstādi "Dzīvot un izdzīvot ar mākslu". Tā ļāva ieraudzīt vienkop daudzu autoru nebrīvē tapušos zīmējumus, gleznas, skulptūras. Patlaban ir skatāma tēlniekam Eduardam Sidrabam veltīta piemiņas izstāde. Lai iepazīstinātu apmeklētājus ar interesantākiem jaunieguvumiem, ir iekārtota vitrīna "Mēneša priekšmets." Jau iznākuši astoņi muzeja Apkārtraksta numuri.

Uzkrātā pieredze un materiāli ļāva īstenot vērtīgu ieceri — 1998. gada rudenī iznāca muzeja un Mēklenburgas — Priekšpomerānijas Landtāga kopīgi veidotā grāmata "Latvijas Okupācijas muzejs". Grāmata izdota latviešu un vācu valodā. Tās tapšana ir liels pašreizējā valdes priekšsēža Valtera Nollendorfa nopelns. Šī grāmata Latvijas Grāmatizdevēju asociācijas rīkotajā konkursā "Skaistākā grāmata ’98" kategorijā "Sevišķā grāmata" ieguva pirmo vietu. Tas ir grāmatas iekārtotāja Aļņa Mitra nopelns. Top grāmatas izdevums latviešu un angļu valodā.

Ekspozīcijas māksliniece un muzeja izpilddirektore līdz 1998. gada rudenim Anna Zoldnere caur savām rokām ir izlaidusi katru vitrīnās redzamo priekšmetu, līdz tika atrasta vispiemērotākā vieta, apgaismojums un komentārs, var teikt, līdz priekšmetam tika iedota valoda. Ekspozīcija nav uzbāzīga, tā ļauj katram pašam ieraudzīt, meklēt sakarības un saprast šī gadsimta lielo traģēdiju un tās sekas tautā un ikvienā cilvēkā.

Ekspozīcijas pamats ir arhīva krājumi. Tās ir atmiņas, fotogrāfijas, dienasgrāmatas, vēstules, dokumenti, piemiņas lietas, sadzīves priekšmeti un mākslas darbi. Muzeja darbības sākumā arhīvu bagātināja galvenokārt Latvijas iedzīvotāji, bet pēdējos gados mēs saņemam aizvien vairāk materiālu no ārzemēs dzīvojošiem tautiešiem. Izrādās, viņi ir saglabājuši liecības par bēgļu nometnēs pavadīto laiku, izceļošanu uz mītnes zemēm. Padomju laikā mums bija pilnībā liegta iespēja uzzināt par tautiešu aktivitātēm brīvajā pasaulē, par nemitīgajiem atgādinājumiem — Latvija ir okupēta. No mītnes zemēm muzeja arhīvs saņem pasaules presē publicēto par okupāciju un trimdā izdotos pētījumus un aculiecinieku atmiņas. Arhīva pakalpojumus izmanto privātpersonas, Ģenerālprokuratūra. Muzejam ir laba sadarbība ar Totalitāro noziegumu izmeklēšanas centru, Latvijas politiski represēto apvienību, ar citiem arhīviem. Lai padarītu krājumus labāk pārskatāmus un atvieglotu ar tiem darbu, patlaban materiāli tiek ievadīti datorā. Pavisam ir 32 642 pieņemtās vienības, tai skaitā 1641 grāmata.

1997. gada janvārī darbu sāka Izglītības programma. Tās mērķis — paplašināt skolu jaunatnes un vēstures skolotāju interesi un izpratni par Latvijas 50 gadu okupāciju un iesaistīt pašus skolēnus vēstures notikumu pētīšanā. Jo, tikai darot pašam, nāk īstenā apjauta par to, kas bijis un kas ir šodien. Izglītības programma katrai vecuma grupai piedāvā atbilstošus materiālus. Notiek semināri izglītības darbiniekiem. Trijos gados ir sarīkoti 28 semināri, kurus apmeklējuši 523 dalībnieki. Līdz šī gada 1. novembrim muzeju ir apmeklējušas 435 skolēnu grupas ar kopējo skaitu 7549 skolēni. Pirmais Izglītības programmas projekts „Muzejs skolās — skolas muzejā" Latvijas skolās radīja lielu interesi. Projekts ieguva Sorosa fonda — Latvija piešķīrumu, kā arī mērķziedojumus, un tas deva iespēju izveidot mācību materiālus un metodiku. Muzejā regulāri notiek ikmēneša „Otrās otrdienas", kurās ar priekšlasījumiem par okupācijas tēmām piedalās gan Latvijā, gan ārzemēs dzīvojošie vēsturnieki un notikumu aculiecinieki. Skolotājiem un citiem interesentiem Izglītības programma izdod apkārtrakstu "IP ziņas". Ar Latvijas fonda atbalstu tapusī izstāde "Izpostītā zeme: Zvārdes pagasta iznīcināšana un atjaunošana" ir apceļojusi 9 skolas, ar to iepazinušies skolēni no 25 skolām. Patlaban tā ir skatāma Saldus vēstures un mākslas muzejā un mājvietu, jādomā, radīs topošajā Zvārdes pagasta muzejā — Striķu pamatskolā. Pēc šīs izstādes apskates Gulbīša vidusskola rīkoja okupācijas laikam veltītu plakātu konkursu. Izglītības programmu vada D. Staško, kas no savas mītnes zemes Kanādas ir atgriezusies uz pastāvīgu dzīvi Latvijā. Šī gada beigās iznāks Izglītības programmas sagatavots dokumentu krājums skolēniem, tas ilustrēs okupācijas laika vēsturi un palīdzēs to izprast paaudzēm, kuras okupācija nav skārusi tieši. Top dokumentu izlase skolotājiem.

Gadiem ejot, aizvien straujāk sarūk to cilvēku skaits, kurus represijas skāra tieši. Tādēļ 1996. gada 1. janvārī tika izveidota videoprogramma un ar Sorosa fonda piešķīrumu uzsākts videoprojekts — represēto un pasaulē izklīdušo Latvijas iedzīvotāju filmēšana. Emocionālie un satriecošu faktu pilnie stāstījumi ir nenovērtējams ieguvums gan muzejam, gan visai sabiedrībai. Dzīves stāsti ir liecība, apsūdzība un dzīvē iegūto atziņu kopums. Tas ir mantojums, ko kodes un rūsa neēd. Videoprojektu uzsākām ar patiesi leģendāra cilvēka — Melānijas Vanagas — dzīvesstāstu. Programmas vadītājs Andrejs Edvīns Feldmanis divu ekspedīciju laikā Lielbritānijā ierakstīja 71 cilvēka stāstījumu 184 stundu garumā. Viņi veselības un gadu nastas dēļ vairs nevar ierasties Latvijā. Filmēšana notika veco ļaužu aprūpes centros "Almēlijā", "Mūsmājās", "Straumēnos" un "Rovfantā". Uzklausot liecības, atklājas jaunas, nepētītas vēstures tēmas. Videostāsti sniedz atminējumus un uzdod jaunas vēstures mīklas. Iegūtie ieraksti tiek sagatavoti ievadīšanai datorā. Pavisam jau ir ierakstīti 297 cilvēku stāstījumi. Ierakstu ilgums nav ierobežots. Diemžēl nevar pagūt ierakstīt visus, un daudzi savas liecības aiznes līdzi mūžībā. Zudībai atņemtie mirkļi patiesībā pieder nākotnei. Visus šos gadus viena no muzeja lielākajām problēmām ir bijis vājais tehniskais nodrošinājums, tikai pēdējā gadā videoprogramma var strādāt ar pilnu jaudu.

1998. gadā darbu sāka pati jaunākā — Pētniecības — programma. Tās mērķis ir izveidot Okupācijas muzeju par svarīgu Latvijas vēstures zinātniskās izpētes centru. Programmas dalībnieki publicē pētījumus, lasa lekcijas, iepazīstina ar ekspozīciju ārvalstu politiķus un valstsvīrus. Pētniecības programmu vada Latvijas Universitātes profesors Heinrihs Strods. Šovasar notika viņa grāmatas "Latvijas nacionālo partizānu karš" iznākšanai veltīta pēcpusdiena. Ar Pētniecības programmas dalībnieku pūlēm izdošanai sagatavota Okupācijas muzeja pirmā Gadagrāmata, kurā iekļauti piecu autoru pētījumi, sācies darbs pie nākamās Gadagrāmatas.

Bagātīgie arhīva krājumi ļauj veidot tematiskas izstādes. 1949. gada 25. marta atcerei bija skatāma izstāde "1949. gads. Aizvestie". Izsūtījumā darinātie sadzīves priekšmeti, piemiņas lietas, rokdarbi ļāva ielūkoties tajā laikā, cilvēku domās un ilgās. Šogad, 4. jūnijā, atklājām izstādi "Dzīvot un izdzīvot ar mākslu". Tā ļāva ieraudzīt vienkop daudzu autoru nebrīvē tapušos zīmējumus, gleznas, skulptūras. Patlaban ir skatāma tēlniekam Eduardam Sidrabam veltīta piemiņas izstāde. Lai iepazīstinātu apmeklētājus ar interesantākiem jaunieguvumiem, ir iekārtota vitrīna "Mēneša priekšmets." Jau iznākuši astoņi muzeja Apkārtraksta numuri.

Uzkrātā pieredze un materiāli ļāva īstenot vērtīgu ieceri — 1998. gada rudenī iznāca muzeja un Mēklenburgas — Priekšpomerānijas Landtāga kopīgi veidotā grāmata "Latvijas Okupācijas muzejs". Grāmata izdota latviešu un vācu valodā. Tās tapšana ir liels pašreizējā valdes priekšsēža Valtera Nollendorfa nopelns. Šī grāmata Latvijas Grāmatizdevēju asociācijas rīkotajā konkursā "Skaistākā grāmata ’98" kategorijā "Sevišķā grāmata" ieguva pirmo vietu. Tas ir grāmatas iekārtotāja Aļņa Mitra nopelns. Top grāmatas izdevums latviešu un angļu valodā.

Muzeja viesu grāmatā lasāmi ieraksti daudzās valodās. Ārzemnieku interese par muzeju un mūsu valsts vēsturi ir pārsteidzoši liela. Var droši sacīt, ka muzejs savā īpašā veidā rāda pasaulei Latvijas tēlu. Jo sevišķi pārliecinoši tas notiek kopš 1998. gada, kad muzejs tika iekļauts ārvalstu valstsvīriem rādāmo galvaspilsētas vietu sarakstā. Plašu ievērību ārzemēs muzejs ieguva ar ceļojošo izstādi "Latvija atgriežas Eiropā: no okupācijas uz brīvību". Izstāde vispirms bija skatāma Eiropas parlamenta ēkā Briselē, tad Lježas universitātē Beļģijā, Luksemburgā, Oslo, Kopenhāgenā, Strasbūrā. To redzēs arī Parīzē, Stokholmā, Prāgā, Varšavā un citur.

Muzeja nākotnes ieceres ir atkarīgas no rocības, tā savukārt — no ziedotāju atsaucības. Ieeja muzejā ir bez maksas. Apmeklētāji var gan ziedot anonīmi, gan arī savu ziedojumu reģistrēt. Daudzi ārzemēs dzīvojošie tautieši mūs ir pabalstījuši ar piemiņas ziedojumiem saviem bojāgājušajiem tuviniekiem un mērķziedojumiem kādai noteiktai vajadzībai — videotehnikas iegādei, grāmatu izdošanai, lauku skolēnu apmeklējumiem. Esam saņēmuši bagātīgus grāmatu, žurnālu un avīžu dāvinājumus. Ekspozīcijas zālē ir iekārtota neliela lasītava, bet muzeja grāmatu galdā iespējams iegādāties gan latviski, gan svešvalodās izdotas grāmatas. Kā jaunāko grāmatu galds ir saņēmis Astrīdas Šics sastādīto un angliski izdoto grāmatu "We Song Through Tears". Tajā ir no sērijas "Via dolorosa" atlasītās atmiņas. Nupat iznākusi Oskara Vizuļa sastādītā grāmata "Kara zēnu stāsti" — visjaunāko gados karā ierauto dzīves stāsti. Pati pirmā no muzejā nonākušajiem materiāliem 1997. gadā iznāca Benitas Plezeres—Eglītes grāmata "Ar bērna acīm" — vienpadsmitgadīgas meitenes zīmējumos attēlotais 1949. gada 25. marts un dzīve izsūtījumā. Izdošanu gaida vairāki patiešām unikāli materiāli. Pagaidām diemžēl Latvijas turīgie ļaudis stāv malā no lielā atmiņas un piemiņas kopšanas darba. Bet mēs esam pateicīgi tiem tautiešiem, kas uz Latviju brauc ne tikai ciemos, bet dod savu ieguldījumu, muzejā strādājot par brīvu.

Muzeja darbībai aizvien vairāk sazarojoties, ejot plašumā un dziļumā, neatliekams kļūst telpu jautājums. Darbinieki strādā lielā šaurībā, materiālu krātuves ir pārblīvētas, daudzas labas ierosmes nevaram īstenot tieši telpu trūkuma dēļ. Kaut gan esam izbūvējuši un darba vajadzībām pielāgojuši pagrabstāvu, jautājumu tas neatrisina. Taču jāatzīst arī, ka pastāvēšanas gados muzeja identitāte ir saaugusi ar Strēlnieku muzeja ēku, kas ir sava laika ideoloģijas un varas simbols un pati ir piemineklis. To atzinusi sabiedrības lielākā daļa, Latvijas zinātnieki un arhitekti un paši represētie. Pasaulē plaši pazīstama autoritāte arhitekts Gunārs Birkerts saka: "Šī ēka ir tik nepareiza, tik negatīva un tik pretēja visam, ka tai tur ir jāpaliek. Jo tā liek uzdot jautājumu — kas te notiek? Te noteikti kaut kas nav tā, kā vajag? Taču ēkas saturs atbild uz visiem jautājumiem." Pretēji šim viedoklim Rīgas dome pastāv uz ēkas nojaukšanu, tā arī nespējot paskaidrot, kāpēc tas nepieciešams. Muzeja vadība ir piedāvājusi domei šīs ēkas paplašināšanas projektu, ko izstrādājis viens no ēkas autoriem — arhitekts Gunārs Lūsis—Grīnbergs. Piedāvātais projekts noslēgtu Rātslaukumu un pilnībā apmierinātu muzeja telpu prasības, kā arī nodrošinātu darba nepārtrauktību celtniecības laikā. Riņķa dancis ap muzeja ēku ilgst nu jau vairākus gadus. Saziņas līdzekļos parādās baumas, minējumi, absurdi apgalvojumi, kam ar īstenību nav nekāda sakara. Dažas lietas tiek tīši vai netīši pārprastas, kā tas ir noticis ar čekas pagrabiem, kuros patiešām būtu iekārtojama ekspozīcija, muzeja filiāle, nevis iespiežams viss muzejs. Šis patiešām nav tikai Rīgai, bet visai Latvijai svarīgs jautājums. Runa taču ir par pusgadsimtu ilgu okupāciju un tās sekām šodien un nepārredzamā nākotnē. Mēs būsim nākotnē tik stipri, cik skaidra būs mūsu atmiņa, cik mēs pratīsim atšķirt labo no ļaunā.

Katrai paaudzei ir jāmācās no jauna pazīt un atšķirt ļauno. Iepriecina tas, ka ar katru gadu pieaug muzeja apmeklētāju skaits. No 1994. gada muzeju ir apmeklējuši 72 063 cilvēki. Salīdzinājumā ar 1994. gadu intereses kāpums ir pārsteidzošs: 1994. gadā — 3039, 1998. — 25 249 apmeklētāji! Muzeja ikdiena ir pārsteigumiem bagāta — mēs saņemam neparastas liecības un iepazīstam joprojām stiprus un gaišus cilvēkus. Nav viegli turēt rokās sadragātu likteņu zīmes un uzklausīt stāstus, kas ir romānu, filmu un drāmu vērti. Nav viegli noskatīties daudzu bezcerībā un izmisumā, visi mierinājuma vārdi tad saplīst kā ziepju burbuļi. Kopā ar represētajiem muzejā ienāk arī viņu vientulība. Daudziem muzejs ir kļuvis par vienīgo vietu, kur viņus kāds uzklausa un kur viņi satiek cits citu. Šajos gados muzejam ir izveidojusies svētīga atgriezeniskā saikne ar sabiedrību — cilvēki dod katrs no sava mazuma un pretī saņem iespēju redzēt visu kopumā. No atsevišķiem patiesības gabaliņiem top pilna patiesība. Bet to nevar izdarīt kādā noteiktā laika sprīdī, tas ir ilgu gadu darbs. Te, kur vienuviet redzams gan cilvēka dzīvības trauslums, gan sīkstums, uzticība un nodevība, drosme un gļēvums, mēs visi mācāmies Piemiņu, Patiesību un Apskaidrību.