Latvija: Nacionālais attīstības plāns 2000 - 2002

Eiropas Savienības Pirmsiestāšanās finansu instrumentu finansējuma saņemšanai

Saturā

1. daļa

Vispārēja informācija

Tautsaimniecības attīstības stratēģija un prioritātes

I. Pašreizējā ekonomiskā situācija

II. Makroekonomiskais attīstības scenārijs

III. Latvijas reģionu apraksts

Nacionālā attīstības plāna mērķi un prioritātes

2. daļa

Uzņēmējdarbības veicināšana

I. Ievads

II. Mazo un vidējo uzņēmumu attīstības veicināšana

III. Eksporta un ārvalstu tiešo investīciju veicināšana

IV. Kvalitātes veicināšana

V. Atbalsts inovācijām un progresīvajām tehnoloģijām

Reģionālā attīstība

I. Ievads

II. Administratīvās kapacitātes attīstīšana

III. Investīcijas vietējā un reģionu infrastruktūrā

IV. Pilsētvides un lauku vides attīstība

V. Reģionu pētniecības potenciāla attīstība

Tūrisma attīstība

I. Ievads

II. Tūrisma mārketings

III. Tūrisma produkta attīstība

IV. Tūrisma infrastruktūras attīstība

V. Tūrisma izglītības un izpētes sistēmas attīstība

Lauksaimniecības, mežsaimniecības, zivsaimniecības un lauku attīstība

I. Ievads

II. Lauksaimniecība un lauku attīstība

III. Mežsaimniecība

IV. Zivsaimniecība

Ekonomikas infrastruktūra

I. Ievads

II. Vides aizsardzība

1. Ūdens saimniecība

2. Atkritumu saimniecība

3. Rūpnieciskā piesārņojuma kontrole

III. Enerģētika

IV. Satiksme

V. Sakari: telekomunikācijas, pasts, informātika

1. Telekomunikācijas, pasts

2. Informātika

Cilvēkresursi

I. Ievads

II. Cilvēkresursu attīstība

1. Reģionu administratīvās infrastruktūras izveide darbaspēka resursu

attīstības politikas realizācijai

2. Reģionu profesionālās izglītības un apmācības iestāžu tīkla

modernizācija

3. Biznesa izglītības un uzņēmējdarbības apmācības piedāvājuma

palielināšana reģionos

4. Augstākās profesionālās izglītības sektora attīstīšana

5. Profesionālajā izglītībā un tālākizglītībā nodarbināto pedagogu

apmācības intensifikācija

III. Nodarbinātības veicināšana

1. Ievads

2. Bezdarbnieku profesionālā apmācība un pārkvalificēšana

3. Darba meklētāju klubi

4. Algotie pagaidu sabiedriskie darbi

3. daļa

Finansiālais plāns

Pilnā redakcija

Turpinājums. Sākums -

"LV" nr.381/383, 17.11.1999.; "LV" nr.386/387, 23.11.1999.;

"LV" nr.392/393, 26.11.1999.; "LV" nr.397/398, 1.12.1999.;

"LV" nr.399, 2.12.1999.

2.daļa

Ekonomikas infrastruktūra

II. Vides aizsardzība

2. Atkritumu saimniecība

2.1 Sadzīves atkritumi

2.1.4. Sadzīves atkritumu apsaimniekošanas perspektīvas

Programma "Sadzīves atkritumu apsaimniekošanas stratēģija, 500-" ir iekļauta Valsts investīciju programmā, paredzot:

- sadzīves atkritumu apsaimniekošanas likumdošanas un institucionālo struktūru uzlabošanu,

- esošo izgāztuvju slēgšanu un sanāciju,

- sanitāro reģionālo sadzīves atkritumu apglabāšanas poligonu ierīkošanu, kas katrs apkalpotu vismaz 100 000 iedzīvotāju. Šis skaitlis tika iegūts ekonomisko aprēķinu ceļā SAAS izstrādes laikā,

- jaunu SAA sistēmu ieviešanu, kurā ietilpst uzlabota atkritumu savākšanas sistēma,

- atkritumu pārstrāde un alternatīvas apglabāšanas iespējas.

SAAS ieviešana 1998. gadā ir uzsākta Ziemeļvidzemes reģionā, kur, sadarbojoties 88 pašvaldībām, esošās 79 atkritumu izgāztuves slēgs un to vietā tiks celts viens reģionālais sanitārais poligons. Tāpat darbi SAAS ieviešanai ir uzsākti Liepājas un Ventspils reģionos, kas attiecīgi apkalpos 150 000 un 60 000 iedzīvotāju. Visos minētajos projektos ir izstrādāts Tehniski ekonomiskais pamatojums un veikta Ietekmes uz vidi novērtējuma procedūra. 1999. gadā ir uzsākti vēl 3 projekti: Malienas, Dienvidlatgales un Austrumlatgales reģionos, kuru realizācijas termiņš ir līdz 2004. gadam. Jau vairākus gadus norit projekts Rīgas izgāztuvē Getliņi. Savukārt, Talsos 1997. gadā savu darbību uzsāka moderna atkritumu izgāztuve, kura apkalpos 50 000 iedzīvotāju. Kopumā minēto projektu ieviešana aptver aptuveni 75% Latvijas iedzīvotāju.

SAAS paredz atsevišķu paralēlu savākšanas sistēmu izveidi sadzīves bīstamajiem atkritumiem (piemēram, baterijām), medicīnas, kā arī lielgabarīta sadzīves atkritumiem, kas nav pārvadājami ar presējošajām sadzīves atkritumu savākšanas mašīnām. Sadzīves atkritumu šķirošanas ieviešana nav pašmērķis, tā jāievieš pakāpeniski atbilstoši tam, kā attīstās atkritumu pārstrādes jaudas valstī. Diemžēl pašlaik tas nav ekonomiski izdevīgi, un ne visiem sadzīves bīstamajiem atkritumiem ir pārstrādes jaudas. Pēdējo divu gadu laikā Latvijā attīstījusies atkritumu pārstrāde (stikla, papīra, nedaudz arī plastmasu u.c.). Vesela rinda uzņēmumu nodarbojas ar vairāku atkritumu veidu savākšanu un pilnīgu vai daļēju pārstrādi. Tiek veikta SAAS ieviešana pa reģioniem, kuros aptuveni 100 000 iedzīvotājus apkalpo tikai 1 sanitārais reģionālais poligons un kurā atsevišķi tiek izstrādāts SAA plāns.

SAAS ieviešanai kopējā nepieciešamā summa (ieskaitot esošo izgāztuvju slēgšanas un atveseļošanas) izmaksas svārstās no 165 līdz 200 miljoniem latu; tajā skaitā:

- sanitāro reģionālo poligonu izveide - 80-90 miljoni LVL,

- savākšanas un transportēšanas sistēmas izveide - 30-40 miljoni LVL,

- kompostēšanas iekārtas - 15-20 miljoni LVL,

- esošo izgāztuvju slēgšana un atveseļošana - 40-50 miljoni LVL.

2.2 Bīstamie atkritumi

2.2.1 Situācijas analīze

Bīstamo atkritumu apsaimniekošanas sistēmas izveides projekts ir uzsākts 1995. gadā, un tā galvenais mērķis ir izveidot bīstamo atkritumu apsaimniekošanas sistēmu, kuras būtiskākās sastāvdaļas ir videi droša bīstamo atkritumu uzglabāšana un pārstrāde.

Veicot rindu pētījumu ir noskaidrots, ka, samazinoties rūpnieciskās ražošanas apjomiem, ir samazinājusies arī bīstamo atkritumu ģenerācijas apjomi. Bīstamo atkritumu daudzums, kas veidojas Latvijā un kuru pārstrādei ir nepieciešamas speciālas jaudas, tiek lēsts 31 500 t/gadā, no kurām 7000 t/gadā ir apglabājamas speciālā poligonā un 4000 t/gadā nepieciešama speciāla sadedzināšanas iekārta. Esošā statistika par bīstamo atkritumu ģenerāciju un glabāšanu ir jāuzskata par nepilnīgu, jo Latvijas Republikā nav vēl pilnībā izveidota un ieviesta normatīvo aktu sistēma, kura regulētu atļauju režīmu darbībām ar bīstamajiem atkritumiem, kā arī bīstamo atkritumu ģenerācijas uzskaites un starpinstitūciju kustības kontroles procedūras.

1997. gadā tika izveidota īpaša Bīstamo atkritumu apsaimniekošanas projektu ieviešanas vienība ar mērķi nodrošināt investīciju projektu realizāciju un stratēģisko plānošanu bīstamo atkritumu sektorā, kā arī perspektīvā valsts mēroga bīstamo atkritumu apsaimniekošanas sistēmas funkcionēšanas koordinācijai (bīstamo atkritumu plūsmu uzraudzīšana, bīstamo atkritumu un apsaimniekošanas dalībnieku uzskaite, atļauju izsniegšana).

1999. gadā ir uzsākts kopprojekts ar Dānijas Vides aizsardzības aģentūru, lai pilnveidotu Latvijas vides aizsardzības administrācijas institucionālo sistēmu un ES vides likumdošanas ieviešanu bīstamo atkritumu jomā.

1997. gadā tika uzsākta un 1999. gadā tika pabeigta bezsaimnieka lauksaimniecības ķimikāliju (galvenokārt pesticīdu) savākšana Latvijas teritorijā un to izvietošana speciāli izveidotajā Gardenes bīstamo atkritumu pagaidu glabātuvē. Gardenes bīstamo atkritumu pagaidu novietnes apsaimniekošanu un lauksaimniecības ķimikāliju savākšanu un transportēšanu uz līguma pamata nodrošina ar LR MK lēmumu izveidota speciāla akciju sabiedrība "BAO". Pašlaik Gardenes bīstamo atkritumu novietne ir ievests ap 1400 tonnu šo ķimikāliju.

1998.-1999. gadā tika sagatavots, izsludināts un izvērtēts konkurss par Tehnoloģijas un iekārtu piegādi, montāžu un sākotnējo ekspluatāciju pesticīdu un tiem līdzīgo bīstamo atkritumu likvidāciju. Konkursa vērtēšanas komisija, piedaloties ārzemju ekspertiem, no četriem piedāvājumiem par labāko atzina Dānijas kompānijas Chemcontrol a/s piedāvājumu par dedzināšanas iekārtas piegādi, montāžu un sākotnējo ekspluatāciju. Gardenes bīstamo atkritumu pagaidu novietnē savākto lauksaimniecības ķimikāliju likvidāciju ir paredzēts uzsākt 2000. gada beigās.

1998. gadā ir veikta priekšizpēte par vietas izvēli bīstamo atkritumu galējās deponēšanas poligonam. Poligona vietas izvēlei jānotiek līdz 1999. gada beigām un poligona celtniecība jāpabeidz 2001. gadā.

2.2.2. Esošā ekonomiskā politika

1999. gadā tika izstrādāta Bīstamo atkritumu apsaimniekošanas stratēģija Latvijas Republikā 1999.-2004. gadā definējot sekojošas prioritātes praktiskas darbības sfērā to nozīmības kārtībā:

1) Gardenes bīstamo atkritumu pagaidu glabātuvē savākto bezsaimnieka pesticīdu likvidācija.

2) Bīstamo atkritumu galējās deponēšanas poligona izveide.

3) Valsts mēroga bīstamo atkritumu savākšanas un pārkraušanas punktu tīkla izveide, to iespējami saistot ar 500- programmas ietvaros jaunizveidojamo reģionālo sadzīves atkritumu transportēšanas un izgāztuvju sistēmu.

4) Izveidot avāriju gadījumos operatīvās informācijas apmaiņas un iesaistīto institūciju koordinācijas sistēmu, radušos bīstamo atkritumu savākšanas, neitralizācijas, pārstrādes un deponēšanas sistēmu.

5) Izveidot valsts mēroga bīstamo atkritumu apsaimniekošanas institucionālo sistēmu, iesaistot tajā valsts institūcijas un pašvaldības, kas nodrošinās adekvātu atļauju izsniegšanu darbībām ar bīstamiem atkritumiem, uzņēmumu inspekciju un piespiedu pasākumu veikšanu.

6) Sakārtot specifisku bīstamo atkritumu apsaimniekošanas sektorus (infekciozie, azbesta, ostu u.c. atkritumi) veicot tehniski ekonomiskā pamatojuma novērtējumu un atkritumu apsaimniekošanas ieviešanu.

Bīstamo atkritumu sistēmas attīstības finansēšanu Latvijā tiek plānots turpināt no sekojošiem finansu avotiem: valsts budžets, bilaterālie dāvinājumi, ES pirmsstrukturālie fondi, bīstamo atkritumu ražotāju līdzekļi.

2.2.3. Mērķi

Bīstamo atkritumu apsaimniekošanas stratēģijas realizācijai jānodrošina sekojošu mērķu sasniegšana:

1) izveidot Latvijas Republikā Eiropas Savienības likumdošanas normām atbilstošu, videi drošu, valsts mēroga bīstamo atkritumu apsaimniekošanas sistēmu, tādējādi minimizējot bīstamo atkritumu nelabvēlīgo ietekmi uz vidi. Ar bīstamo atkritumu apsaimniekošanas sistemu jāsaprot gan sakārtotus likumdošanas aspektus, gan apsaimniekošanas administrāciju, gan infrastruktūras objektus bīstamo atkritumu pārstrādei, likvidācijai vai galējai deponēšanai.

Sistēmai jāatbilst sekojošām prasībām:

- Sistēmai pēc tās pilnīgas izveidošanas jābūt ilgtspējīgai, tai jādarbojas pēc principa "Piesārņotājs maksā", nodrošinot sistēmas darbību no līdzekļiem, kuri tiks iekasēti no atkritumu ģeneratoriem par to pārstrādi vai galējo deponēšanu.

- Sistēmai jānodrošina adekvātas informācijas, par bīstamo atkritumu ģenerāciju, transportu, pārstrādi un galējo deponēšanu, operatīvu apmaiņu starp bīstamo atkritumu apsaimniekošanā iesaistītajām institūcijām, adekvātu un kompetentu lēmumu pieņemšanu, kā arī to izpildes kontroli.

- Sistēmai jāstimulē tīrāko tehnoloģiju ieviešana ražošanā.

2.2.4. Bīstamo atkritumu apsaimniekošanas perspektīvas

Programma "Bīstamo atkritumu apsaimniekošanas sistēmas ieviešana" ir iekļauta Valsts investīciju programmā, paredzot:

- bīstamo atkritumu apsaimniekošanas likumdošanas un institucionālās struktūras pilnveidošanu un administrācijas struktūras izveidošanu saskaņā ar ES direktīvu prasībām.

- nepieciešamo bīstamo atkritumu apsaimniekošanas infrastruktūras objektu izveidi (sadedzināšanas iekārta un galējās deponēšanas poligons),

- savākšanas staciju un transportēšanas tīkla izveide.

Bīstamo atkritumu apsaimniekošanas sistemas infrastruktūras objektu izveide ir sākta 1996. gadā, kad tika atklāta Gardenes bīstamo atkritumu pagidu glabātuve. 1997. gadā tika uzsākta un 1999. gadā tika pabeigta bezsaimnieka pesticīdu savākšana Latvijas teritorijā. Ir izstrādāts tehniski ekonomiskais pamatojums bīstamo atkritumu sadedzināšanas iekārtas iegādei un tika organizēts piegādātāju konkurss šādas iekārtas iegādei. 1999. gadā ir paredzēts veikt ietekmes uz vidi novērtējums gan bīstamo atkritumu sadedzināšanas iekārtai, gan bīstamo atkritumu galējās apglabāšanas poligonam.

Pēc sadedzināšanas iekārtas palaišanas ekspluatācijā pirmajā gadā ir paredzama savākto pesticīdu likvidācija tajā, vēlākā iekārtas darbības periodā tajā tiks likvidēti Latvijas uzņēmumos un organizācijās radītie bīstamie atkritumi.

Paredzēts, ka bīstamo atkrtumu galējās deponesanas poligonā tiks noglabāti bīstamie atkritumi, kurus nav iespejams pārstrādāt.

Savākšanas staciju tīkls, kuru ir paredzēts izveidot nodrošinās bīstamo atkritumu dalītu savākšanu no uzņēmumiem un iedzīvotajiem un to nogādi uz parstrādes un likividācijas vai deponēšanas uzņēmumiem.

BAAS infrastruktūras objektu izveidei nepieciešamās summas tiek lēstas:

- bīstamo atkritumu sadedzināšanas iekārtas iegādei un uzstādīšanai - 1,5-2 milj. LVL,

- bīstamo atkritumu galējās deponēšanas pologona izviedei - 8-11 milj. LVL,

- pārkraušanas staciju izviede - 1-1,5 milj. LVL uz katru staciju.

Tiks izstrādāti tehniski ekonomiskie pamatojumi savākšanas staciju izveidei, kam sekos arī pašu staciju tīkla celtniecība, kura varētu būt sasitīta ar programmas "500-" ietvaros izviedojamajiem reģionālajiem sadzīves atkritumu poligoniem.

3. Rūpnieciskā piesārņojuma kontrole

3.1. Situācijas analīze

Tuvākā laikā nepieciešams iestrādāt Latvijas likumdošanā ES direktīvas:

- IPNK (Integrētā piesārņojuma novēršana un kontrole) 96/61/EC, kura nosaka prasības integrētai atļauju izsniegšanai un labāko pieejamo metožu izmantošanai rūpnieciskos objektos.

- SEVESO (Lielu avāriju riska faktoru kontrole) 96/82/EC, kura nosaka, kā rūpniecisko ražotņu operatoriem jāidentificē lielu avāriju riska faktori, jāveic pasākumi, lai tos kontrolētu un ierobežotu to ietekmi.

Rūpnieciskā piesārņojuma kontrole tiek uzskatīta par vienu prioritārajām jomām Latvijai tās Nacionālās vides politikas plāna ietvaros. Tas arī ir galvenais jautājums valsts tuvināšanās programmā ES.

Atzīstot, ka būtiski ieguldījumi un tehniska palīdzība ir nepieciešama, lai atbalstītu IPNK Direktīvas izstrādi un ieviešanu, 1998. gadā tika uzsākts projekts "Integrētā pieeja piesārņojuma novēršanai un kontrolei" (1998. gada marts - 2000. gada marts) ar Dānijas Vides aizsardzības ministrijas atbalstu. Projekts sniedz palīdzību VARAM un vidrūpes institūcijām, sniedzot juridisku, tehnisku un institucionālu atbalstu un finansiālo palīdzību, un šis projekts ir īpaši izveidots, lai veicinātu IPNK Direktīvas nosacījumu atbilstības panākšanu līdz 2001. gadam jaunām ražotnēm un līdz 2007. gadam pastāvošām ražotnēm.

Paredzēts pieņemt likumu "Par piesārņojumu" un Ministru kabineta noteikumus "Par integrētā piesārņojuma novēršanu un kontroli", kā arī noteikumus par rūpniecisko avāriju riska novēršanu un pasākumiem riska samazināšanai.

3.2. Esošā ekonomiskā politika

1999. gadā atjaunotajā Nacionālā Programmā Integrācijai Eiropas Savienībā starp prioritārajām darbībām ir minēta arī rūpnieciskā piesārņojuma kontroles nodrošināšana.

Saskaņā ar likumdošanas saskaņošanas plāniem galvenās direktīvas šajā sektorā - SEVESO II direktīva tiks saskaņota 1999. gadā, bet Integrētā piesārņojuma novēršana un kontroles direktīva - 2000. gadā. Lai ieviestu šo direktīvu prasības būs nepieciešams izveidot jaunu centrālo institūciju, kā arī stiprināt jau esošās institūcijas. SEVESO licences tiks izsniegtas sākot ar 2000. gadu, bet integrētā piesārņojuma licences sākot ar 2001. gadu. Tiks izveidota datu bāze par labākajām pieejamajām tehnoloģijām. Tiks atbalstīta labāko pieejamo tehnoloģiju ieviešana uzņēmumos.

Šī sektora Direktīvas un Noteikumi aplūko plašu jautājumu klāstu: rūpnieciskā piesārņojuma kontroli, lielu avāriju riska faktoru kontroli, rūpnieciskas izcelsmes gaisa piesārņojuma kontroli un vides apzīmējumu piešķiršanu un pārvaldīšanu. Līdz ar to ieviešanas stāvoklis un kompetentās institūcijas būs atšķirīgas.

Kopējā atbildība par šo sektoru ir uzticēta VARAM. Vispārējā organizatoriskā struktūra rūpnieciskas izcelsmes gaisa piesārņojuma kontroles prasību ieviešanai jau pastāv. Nepieciešams pārskatīt pastāvošo monitoringa sistēmu attiecībā uz atļauju izsniegšanu un izplūdēm, līdz ar to VARAM un Reģionālajām vides pārvaldēm radīsies papildus uzdevumi un funkcijas.

Lai nodrošinātu gan IPNK, gan SEVESO II Direktīvu prasību ieviešanu, pirmkārt, jānostiprina pastāvošās kompetentās institūcijas, jānosaka jauni uzdevumi un pienākumi esošajām organizācijām un, otrkārt, jāizveido dažas jaunas struktūras. Neatkarīgi no tā, kāda būs organizatoriskā struktūra, atbildīgajām struktūrvienībām jāuzdod nepieciešamās kārtības izstrāde attiecībā uz atļauju izsniegšanu, monitoringu un izpildi.

Prioritārās darbības ir sekojošas:

- Pārskatīt un nostiprināt pastāvošo atļauju izsniegšanas kārtību un sagatavot plānu atļauju izsniegšanai jaunām un esošām ražotnēm.

- Noteikt Kompetentās institūcijas saskaņā ar IPNK un SEVESO II Direktīvām.

- Izstrādāt monitoringa sistēmu, ieskaitot pašmonitoringa prasības, un izveidot regulāru pārbaudes režīmu ekspluatācijas vietās.

- Nostiprināt savākto datu kopumus un izveidot reģistrus IPNK un SEVESO II ražotnēm.

IPNK direktīva pieprasa labāko pieejamo tehnoloģiju lietošanu par pieņemamu cenu. Katrai rūpniecības nozarei paredzētais labāko pieejamo tehnoloģiju veids vēl nav noteikts. Atbilstības izmaksas būs atkarīgas no konkrētā tehnoloģiskā stāvokļa katrā nozarē, pat ja tehnoloģiskās prasības būs zināmas. Nozaru un tajās ietilpstošo uzņēmumu neviendabība nepieļauj detalizētu izmaksu novērtējumu. Var prognozēt, ka nozarēs, kurās notiek modernizācija, integrētas piesārņojuma novēršanas papildus izmaksas varētu būt mērenas. Nozīmīgākās izmaksas gaidāmas gaisa izplūžu samazināšanai rūpnieciskās katlumājās kas izriet arī no direktīvas par rūpnieciskajām katlu mājām prasībām. Lai ieviestu vides prasības privātajā sektorā nepieciešams savlaicīgi informēt rūpniecības uzņēmumus par gaidāmajām prasībām. Nepieciešams arī paredzēt pietiekami ilgus pārejas periodus, lai rastu iespēju rūpniecībai plānot un sadalīt pa laika posmiem ieguldījumus, ņemot vērā paredzētās prasības. Vienlaikus nepieciešams realizēt ekonomiskus mehānismus, kā valsta atbalsts un starptautisko līdzekļu piesaiste uzņēmumiem, kuri realizē labāko pieejamo tehnoloģiju ieviešanas projektus.

3.3. Mērķi

Rūpnieciskā piesārņojuma kontroles uzlabošanai ir jāsasniedz šādi galvenie mērķi:

- jāizstrādā Latvijas likumdošana rūpnieciskā piesārņojuma jomā;

- jāizveido integrēto atļauju izsniegšanas sistēma;

- jānodrošina labāko pieejamo tehnoloģiju izmantošana Latvijas uzņēmumos.

3.4. Ekonomiskās politikas perspektīvas

Lai sasniegtu iepriekš izvirzītos mērķus, tiek veikti vairāki nozīmīgi pasākumi.

Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija veic Latvijas likumdošanas salīdzināšanu un saskaņošanu ar Eiropas Savienības atbilstošajiem tiesību aktiem vides aizsardzības jomā. Saskaņā ar rīcības programmu, tiek izstrādāti jauni tiesību akti, kas nākotnē nodrošinās Eiropas Savienības direktīvas "Integrētā pieeja piesārņojuma novēršanai un kontrolei" (96/61 EC) un ar to saistīto direktīvu prasību ieviešanu. Paredzēts pieņemt likumu Par piesārņojumu un Ministru kabineta noteikumus par Integrētā piesārņojuma novēršanu un kontroli, kā arī noteikumus par rūpniecisko avāriju riska novēršanu un pasākumiem riska samazināšanai.

IPPC direktīva piemēro holistisko pieeju rūpnieciskā piesārņojuma novēršanai un kontrolei. Šis ir nozīmīgs pārbaudījums saistībā ar ilgtspējīgas attīstības principu ieviešanu vides pārvaldībā - izveidot tādu regulējošo sistēmu, kas veicinātu holistisku pieeju un nepārtrauktus vides kvalitātes uzlabošanas pasākumus.

Tas tiek panākts ieviešot "integrētās atļaujas" jēdzienu un nosakot atļaujas saņemšanas nosacījumus, kuri balstās uz labākās pieejamās tehnoloģijas/metodes principiem.

Pēc iepriekšēja vērtējuma, aptuveni 130 lielākajiem Latvijas uzņēmumiem būs nepieciešamas integrētās vides atļaujas, kas paredz vides piesārņojuma samazināšanu, balstoties uz labāko pieejamo tehnoloģiju/tehniku ieviešanu uzņēmumos. Saskaņā ar Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas rīcības programmu, sākot ar 2001. gadu Latvijā tiks uzsākta integrēto vides atļauju izsniegšana.

Jaunās integrētās atļaujas, kas pamatojas uz labākās pieejamās tehnikas/tehnoloģijas principa ievērošanu, var atvieglot sadarbību ar vides aizsardzības institūcijām un palīdzēt uzņēmumam ietaupīt lielus līdzekļus, taču vienlaikus būs jāiegulda lielas investīcijas jaunās tehnoloģijās.

Tuvākajā nākotnē integrētās vides atļaujas kļūs par obligātu prasību lielai daļai Latvijas uzņēmumu. Septiņos Latvijas uzņēmumos ar firmas "COWI" un vietējo konsultantu atbalstu veikts darbs pie Vides rīcības plānu sagatavošanas, kas ņem vērā labākās pieejamās tehnoloģijas un kuru realizācija nodrošinās uzņēmumu darbību saskaņā ar jauno tiesību aktu prasībām. Uzņēmumi vides audita rezultātā ir atklājuši lielas iespējas enerģijas, ūdens resursu un izejmateriālu taupīšanai un tehnoloģiskām izmaiņām, kas dos iespēju ietaupīt naudu (samazināt izmaksas) vienlaikus uzlabojot ražojumu kvalitāti un samazinot piesārņojumu.

III. Enerģētika

1. Situācijas analīze

Latvija ir energoresursu importētāju valsts. Tiek importēti kurināmais (naftas produkti, dabas gāze, akmeņogles), degviela un elektroenerģija, kuru imports katru gadu ir 150-200 milj. LVL un mainās galvenokārt atkarībā no elektroenerģijas ražošanas apstākļiem HES un degvielas patēriņa. Vietējais kurināmais(kurināmā koksne, kūdra, koksnes atlikumi) galvenokārt tiek izmantots siltumapgādē un mājsaimniecībā. Vidēji apmēram 23-30% no primārajiem patērētajiem energoresursiem ir pašu piegādes.

Pašreizējā situācijā enerģētikas sektora attīstības aktualitātes ir - enerģētikas sektora likumdošanas sakārtošana, energoapgādes drošuma paaugstināšana un energoefektivitātes uzlabošana.

1.1. Apgāde ar gāzi

Gāze energoresursu tirgū Latvijā ieņem ievērojamu vietu - tās daļa tirgū ir 28 procenti. Tiek prognozēts, ka gāzes, kā viena no ekoloģiski tīrākā kurināmā daļa, kopējā patērētās enerģijas struktūrā Latvijā pieaugs (dabas gāzes patēriņš līdz 2005. gadam varētu palielināties līdz 2 miljardiem m3), attiecīgi samazinot mazuta tirgus daļu. Latvijā dabas un sašķidrinātās gāzes apgādi nodrošina akciju sabiedrība "Latvijas gāze" ar uzņēmumam pakļautajām filiālēm un citi uzņēmumi. Dabas gāzes apgādes sistēmu veido 1216 km maģistrālo vadu un 3193 km sadales vadu, nodrošinot ar dabas gāzi rūpniecības, siltumapgādes uzņēmumu un iedzīvotājus gandrīz visās lielākajās Latvijas pilsētās. Dabas gāze tiek importēta no Krievijas vasaras mēnešos no aprīļa līdz septembrim un iesūknēta Inčukalna pazemes gāzes krātuvē. Krātuves kopējā ietilpība ir 4 miljardi m3. Aktīvās gāzes ietilpība sasniedz aptuveni 1,855 miljardus m3. Ziemas mēnešos a/s "Latvijas gāze" nodrošina dabas gāzes piegādes no šīs krātuves ne tikai pašmāju patērētājiem, bet arī Krievijas, Igaunijas un Lietuvas patērētājiem. Latvijā ir iespējams izveidot līdzīgas pazemes krātuves ar daudz lielāku ietilpību. Lielākie dabas gāzes patērētāji ir siltumapgādē - 65%, rūpniecībā - 25% un citi patērētāji - 10 procenti.

1.2. Apgāde ar naftas produktiem

Naftas produkti tiek izmantoti kā kurināmais un degviela. Cenas naftas produktu tirgū ir liberalizētas un konkurēspējīgas ar citiem kurināmā veidiem. Naftas produkti energoresursu tirgū Latvijā ieņem ievērojamu vietu - tās daļa tirgū ir 35-41%, tajā skaitā mazuta daļa 18 procenti. Mazuta daļa kopējā patērētās enerģijas struktūrā Latvijā būs atkarīga no patērētāju maksātspējas un nodokļu politikas, kas ļautu izmantot mazutu ar mazāku sēra saturu, tehnoloģijām un aizstāšanu ar ekoloģiski mazāk kaitīgiem kurināmā veidiem. Mazuta patēriņš nākotnē būs proporcionāli saistīts ar dabas gāzes patēriņa izmaiņām. Naftas produktu apgādes sistēmu Latvijas teritorijā veido galvenokārt privāto struktūru apgādes sistēmas, sākot no piegādes līdz šo produktu realizācijai. Naftas produktu piegādes drošību nosaka tas, ka tā notiek brīvā tirgus apstākļos, turklāt naftas produktu piegādes plūsmu Latvijai nodrošina vairākas valstis - Krievija, Lietuva, Somija, Lielbritānija, Dānija u.c. Latvijā pagaidām nav naftas ieguves un tās pārstrādes rūpnīcas. Degviela tiek patērēta galvenokārt transporta vajadzībām, bet lielākie mazuta patērētāji ir siltumapgādē ~70%, rūpniecībā ~20%, transportā ~10 procenti.

Latvija piedalās naftas un naftas produktu tranzītā, izmantojot cauruļvadu sistēmu, dzelzceļa transportu un Latvijas ostu pārkraušanas jaudas.(skat. Sadaļu IV. Satiksme).

1.3. Apgāde ar cieto kurināmo

Latvijā izmantojamais cietais kurināmais ir importētās (no NVS valstīm un Polijas) akmeņogles un vietējais kurināmais - kurināmā koksne, kūdra. Cietais kurināmais energoresursu tirgū Latvijā ieņem nozīmīgu vietu - tās daļa tirgū ir 20%, tajā skaitā vietējā kurināmā daļa 18 procenti. Cietā kurināmā apgādi Latvijā veic privāto struktūru un pašvaldības uzņēmumi. Kurināmās koksnes patēriņa prognoze ir atkarīga no tā, kādā mērā reģionos izdosies pārorientēties no ekstensīvās uz racionālu kurināmās koksnes izmantošanu. Ja šie nosacījumi attīstīsies labvēlīgi, patēriņš varētu stabilizēties, nodrošinot kurināmās koksnes īpatsvaru kurināmā bilancē 25-30% apmērā. Kūdras patēriņš līdz 2005. gadam varētu saglabāties 1998. gada līmenī.

Lielākie kurināmās koksnes patērētāji ir mājsaimniecības ~60%, siltumapgādes uzņēmumi ~25%, rūpniecība (galvenokārt kokapstrādes uzņēmumi) un citi patērētāji ~15 procenti. Kurināmā koksne un akmeņogles tiek izmantotas vienmērīgi pa visiem reģioniem. Kūdras izmantošana koncentrēta ieguves un pārstrādes vietās.

1.4. Elektroenerģija

Elektroenerģijas daļa energoresursu tirgū Latvijā ir 11%, tajā skaitā pašu ražotā daļa 5-10 procenti. Pēdējo gadu laikā elektroenerģijas patēriņš Latvijā ir nostabilizējies 6,2- 6,3 GWh apjomā, no kura 60-90% (atkarīgs no ūdens caurplūdes Daugavā un vidējās ārgaisa temperatūras) tiek saražots Latvijā, bet pārējā tiek iepirkta brīvā tirgus apstākļos no Krievijas, Lietuvas un Igaunijas. Līdz 98% pašu ražotās elektroenerģijas piedāvā PVAS "Latvenergo", pārējo elektroenerģiju ražo nelielas koģenerācijas rūpniecības uzņēmumu elektrostacijas, mazās hidroelektrostacijas, dažas vēja elektrostacijas. Enerģētikas Likumā noteiktā iepirkuma cena, kas atbilst divkāršam elektroenerģijas realizācijas vidējam tarifam, ir rosinājusi strauju mazo HES atjaunošanas procesu ar privātā un ārzemju kapitāla piesaistīšanu (līdz 1999. gada 1. janvārim jau atjaunotas 34 HES, tuvākajā laikā tiks iedarbinātas vēl 7 HES).

Tiek prognozēts ka līdz 2005. gadam elektroenerģijas patēriņš varētu pieaugt par 1-2% gadā. Lielākie elektroenerģijas patērētāji ir rūpniecībā ~37%, iedzīvotāji ~23% un citi patērētāji ~ 40 procenti.

1.5. Siltumapgāde

Kurināmā apjoms, kurš nepieciešams siltumenerģijas un elektroenerģijas ražošanas nodrošinājumam energoresursu tirgū Latvijā ieņem ievērojamu vietu - tās daļa tirgū ir 66%, tajā skaitā siltumenerģijas ražošanai 62 procenti.

Esošo stāvokli Latvijas siltumapgādē raksturo siltumapgādes decentralizācijas tendences, it sevišķi tajos reģionos un pilsētās, kur siltumapgādes sistēmas ir neefektīvas. 1998. gadā centralizētās sistēmas īpatsvars bija aptuveni 55-60%, bet pārējo daļu nodrošināja lokālā siltumapgāde. Esošo situāciju ar kurināmā nodrošināšanu siltumenerģijas ražošanā raksturo dabas gāzes un kurināmās koksnes izmantošanas pieaugums centralizētajās sistēmās, kā arī dabas gāzes izmantošanas pieaugums lokālās sistēmās tur, kur ir pieejams gāzes vads. Pēc 1998. gada statistikas datiem, centralizētās siltumapgādes nodrošinājuma kurināmā struktūra bija: dabas gāze ~37%, mazuts ~39%, akmeņogles ~2%, kurināmā koksne ~21%, kūdra ~2%, bet lokālā siltumapgādē galvenokārt tika izmantota kurināmā koksne, nedaudz dabas gāze un akmeņogles.

Centralizētās siltumapgādes patērētāju struktūra pēdējo gadu laikā nav mainījusies un tajā centrālā apkure ir ~65%, karstā ūdens apgāde ~10%, rūpniecība ~5% un citi patērētāji ~20 procenti.

Siltumapgādes sistēmu efektivitātes uzlabošanai tiks izmantoti pašu energoapgādes uzņēmumu līdzekļi, kredīti un siltumenerģijas patērētāju līdzekļi, bet tas būs lielā mērā atkarīgs no IKP pieauguma tendencēm un iedzīvotāju maksātspējas.

2. Esošā ekonomiskā politika

Pašreiz enerģētikas sektora darbības tiesisko bāzi nosaka 1998. gada 3.septembrī pieņemtais Enerģētikas likums, Latvijas enerģētikas nacionālā programma (akceptēta MK 1997. gada 2. septembrī), Valdības politika elektroenerģētikas sektorā (akceptēta MK 1997. gada 14. janvārī), Valsts un pašvaldību politika siltumapgādē (akceptēta MK 1997. gada 2. septembrī), kā arī vairāki pakārtotie tiesību akti.

Enerģētikas attīstības politiku un tās īstenošanas stratēģiju nosaka Latvijas enerģētikas nacionālā programma, kā tas noteikts Enerģētikas likumā. Programma ir izstrādāta 15 gadiem un periodiski - ik pēc pieciem, gadiem tiek koriģēta.

Saskaņā ar valdības politiku enerģētikas sektorā, prioritāri ir šādi projekti:

- jaunu, ekoloģiski pieņemamu elektrostaciju celtniecība;

- energoefektivitātes paaugstināšana un taupība;

- koģenerācijas iekārtu uzstādīšana;

- vietējo energoresursu izmantošana.

Valstī darbojas ekonomiskie stimuli nelielas jaudas hidrostaciju, vēja ģeneratoru un koģenerācijas iekārtu celtniecībai un komercdarbībai.

Ierobežotais valsts budžeta līdzekļu daudzums neļaus tuvākajos gados ieguldīt ievērojamas investīcijas enerģētikas sektorā. Tie līdzekļi, kuru piešķiršana būs finansiāli un sociāli pieņemama, tiks virzīti energoefektivitātes un taupības pasākumiem.

Tiek realizēti arī sadarbības projekti. Dānijas - Latvijas sadarbības līguma ietvaros tiek īstenoti projekti energoefektivitātes uzlabošanai, tai skaitā katlu māju un siltumtīklu rekonstrukcijas projekti, reģionālās plānošanas jautājumu risināšana, atjaunojamo energoresursu izmantošana u.t.t.

Līdzīgu projektu ieviešana turpināsies sadarbībā ar Zviedrijas Nacionālo enerģētikas pārvaldi (Swedish National Energy Administration) .

Kopš 1999. gada janvāra ar Dānijas Enerģētikas aģentūras finansiālo atbalstu turpinās 1997. gada beigās uzsāktais Phare Multi-country programmas projekts, kura galvenais uzdevums ir sniegt atbalstu Baltijas Ministru Padomes Enerģētikas komitejas darbībai. Projekta vispārējais mērķis ir uzlabot reģionālo sadarbību starp Baltijas valstīm enerģētikas sektorā, kā arī uzlabot sadarbību starp Baltijas valstīm un Eiropas Savienību un Skandināvijas valstīm.

1998. gada maijā 11 Baltijas jūras valstu 17 energokompāniju dibinātās komitejas BALTREL vadībā turpinās darbs Baltijas reģiona elektroenerģijas tirgus veidošanā. Ir noteikti prioritārie darbības virzieni 1999.-2000. gadam.

Valdība atbalsta Latvijas lomas palielināšanos naftas un naftas produktu transportēšanas pakalpojumu sniegšanā pasaules tirgū, par tuvāko uzdevumu uzskatot naftas un naftas produktu tranzīta koridora jaudas palielināšanu izbūvējot jaunu maģistrālo cauruļvadu Polocka (Baltkrievija) - Ventspils, kā arī palielinot naftas pārkraušanas termināla un ostas jaudu Ventspilī.

Valdība arī turpmāk sekmēs sadarbību Baltijas Asamblejas un Baltijas Ministru padomes ietvaros, atbalstot elektroenerģijas koptirgus (pool) veidošanu un elektroenerģijas un gāzes tīklu saslēgšanu "Baltijas riņķa" ietvaros, lai vairotu ieguvumus ko dod kopēja darbība.

Turpinās arī ES programmas Baltic Energy Task Force realizācija.

3. Mērķi

Enerģētikas attīstības politika ieņem nozīmīgu vietu valsts ekonomikas attīstībā. Galvenie Latvijas enerģētikas politikas mērķi ir šādi:

- paaugstināt enerģētikas izmantošanas efektivitāti;

- veicināt elektroenerģijas ražošanu izmantojot gan tradicionālus, gan alternatīvus elektroenerģijas iegūšanas veidus;

- nodrošināt augstas kvalitātes enerģijas ražošanu ar iespējami zemākām izmaksām;

- īstenot atbilstošu enerģijas ražojošo monopoluzņēmumu darbības regulēšanu;

- nodrošināt tirgus apstākļiem atbilstošu cenu noteikšanu par šo monopoluzņēmumu sniegtajiem pakalpojumiem, kā arī uzlabot patērētāju norēķinu disciplīnu;

- pabeigt enerģētikas uzņēmumu privatizācijas un restrukturizācijas procesu.

4. Ekonomiskās politikas perspektīvas

Latvijas Republikas enerģētikas uzdevums ir veikt drošu vidi saudzējošu un ilglaicīgu tautsaimniecības un iedzīvotāju energoapgādi pieprasītajā daudzumā un kvalitātē par ekonomiski pamatotām cenām, sekmējot tautsaimniecības efektivitātes un konkurences spēju paaugstināšanos.

Atbilstoši parakstītajam Eiropas Savienības asociatīvajam līgumam un ratificētajam Eiropas Enerģētikas hartas nolīgumam, harmonizējot valsts likumdošanu ar Eiropas Savienības direktīvām, lēmumiem un rekomendācijām tiek ņemti vērā enerģijas tirgus liberalizācijas principi un Eiropas valstu enerģētikas struktūru attīstības tendences, sekmējot konkurējoša enerģētikas tirgus veidošanos.

Ir apstiprināta Latvijas Enerģētikas attīstības nacionālā programma laika periodam līdz 2020. gadam. Tas ir ilgtermiņa plānošanas dokuments, kas apvieno dažādus tehniskus, ekonomiskus un organizatoriskus pasākumus un sastāv no 12 apakšprogrammām. Valdības enerģētikas attīstības politikas pamatvirzieni ir:

- enerģijas cenas, tarifi un subsīdijas;

- valdības ietekme uz energoapgādes uzņēmumiem;

- energoapgādes regulēšana;

- investīciju stratēģija;

- strukturālā politika enerģētikas apakšsektoros;

- starptautiskā sadarbība un integrācija starptautiskajās energosistēmās;

- enerģijas taupīga izmantošana;

- vides aizsardzība.

4.1. Enerģijas cenas, tarifi un subsīdijas

Valdība nesekmēs enerģijas ražotāju un piegādātāju subsidēšanu un realizēs tādu energoresursu cenu un tarifu politiku, kas nodrošinās enerģētisko sistēmu normālu darbību un attīstību. Siltuma, elektroenerģijas un dabasgāzes tarifus apstiprinās Regulēšanas padome vai vietējās pašvaldības tām deleģēto funkciju apjomā, balstoties uz reālo izmaksu līmeņiem un darbības efektivitātes vērtējumu.

Valdība uzmanīgi sekos, lai noteiktie tarifi būtu ekonomiski pamatoti. Aprēķinot cenas un tarifus tiks ņemti vērā inflācijas rādītāji, t.i., netiks pieļauta reāla tarifu samazināšanos inflācijas rezultātā. Kurināmā cenu izmaiņas atspoguļosies enerģijas tarifos. Tas sekmēs potenciālo investoru aktivitāti un mudinās visus patērētājus taupīt enerģiju.

Tarifu struktūra tiks uzlabota, tā atspoguļos ekonomiskās izmaksas, liela apjoma enerģijas patērētājiem tarifi būs zemāki, tas ļaus potenciālajiem investoriem pieņemt lēmumus par finansiāli attaisnotām investīcijām.

Maznodrošināto patērētāju aizsardzībai kalpos Sociālās palīdzības programmas, tādējādi enerģijas ražotājiem un piegādātājiem nebūs nepieciešams risināt jautājumus par subsīdiju saņemšanu.

4.2. Valdības ietekme uz energoapgādes uzņēmumiem

Valdība neatbalsta subsīdiju piešķiršanu energoapgādes uzņēmumiem un veicinās tirgus attiecību veidošanos un konkurenci tajās energoapgādes jomās, kurām nav dabiskā monopola raksturs. Tiks veicināta tādu enerģijas ražotāju attīstība, kuri:

- būs orientēti uz vietējo un reģeneratīvo energoresursu izmantošanu, tādējādi samazinot importa apjomu;

- efektīvi izmantos energoresursus;

- paaugstinās energoapgādes drošumu;

- izmantos vidi saudzējošas tehnoloģijas.

Valdība ir apņēmusies privatizēt lielos energoapgādes uzņēmumus ar mērķi paaugstināt to darbības efektivitāti, veicināt konkurences attīstību, kur tas ir reāli iespējams, to vietā piesaistot privātās investīcijas. Taču netiks pieļauts, ka privatizācija kļūtu par kavēkli kopēja Baltijas valstu enerģijas tirgus izveidei un tālākai konkurences attīstībai.

Valsts pārvaldi energoapgādes regulēšanā īsteno Energoapgādes regulēšanas padome, kura veic darbību atbilstoši Enerģētikas likumam.

Apzinoties, ka enerģētikā tās tālākais progress nav sasniedzams vienīgi ar organizatoriskiem un ekonomiskiem pasākumiem, tiks atbalstīta saprātīga uzņēmumu tehniskā atjaunošana un modernizācija. Ārvalstu investīciju izmantošana tiks atbalstīta, ja tā novērš sevišķi sociāli nepieņemamus cenu kāpumus vietējā tirgū. Valts garantijas kredītiem tiks sniegtas valstiski sevišķi svarīgu enerģētikas objektu būvei, rekonstrukcijai vai modernizācijai, ja šie pasākumi izrietēs no ilglaicīgām valsts ekonomiskām un politiskām interesēm.

Tiks sekmēta vienota Baltijas valstu elektroenerģijas tirgus izveide, vienlaikus rūpējoties par Latvijas Republikas speciālo elektroenerģijas ražotāju (kas efektīvi izmanto vietējo vai importēto kurināmo, kā arī mazās HES, kam noteikts paaugstināts elektroenerģijas tarifs) aizsardzību. Aizsargātas tiks arī lielās, efektīvā koģenerācijas režīmā strādājošās elektrostacijas. Vēja elektrostacijas tiks ieviestas saprātīgā apjomā, neapdraudot energosistēmas stabilitāti (tehniski un finansiāli). Izstrādājot un pieņemot dažādus elektroenerģijas reglamentējošus tiesību aktus, tiks ņemtas vērā ES direktīvas, lēmumi, un rekomendācijas, kuras ir vērstas uz tirgus liberalizāciju un konkurences veicināšanu elektroenerģijas ražošanā.

Valdība atbalstīs uzņēmējsabiedrību aktivitātes gāzes tranzīta plūsmu palielināšanu un unikālo ģeoloģisko struktūru izmantošanu dabas gāzes plūsmu drošības nodrošināšanai ceļā no Austrumiem uz Rietumiem. Tiks veicināti un atbalstīti ekonomiski pamatoti projekti par gāzes tīklu saslēgšanu ap Baltijas jūru gāzes piegāžu drošības paaugstināšanai.

Valdība plāno realizēt šādus pasākumus:

- veicināt starptautisko sadarbību minētā cauruļvadu sistēmas izbūvē un tās tālākā ekspluatācijā;

- risināt zemes īpašuma jautājumus, saistītus ar cauruļvadu sistēmas izbūvi;

- ņemot vērā Enerģētikas Hartas prasības, kā arī Ziemeļu Dimensijas projekta īstenošanas procesu, aizstāvēt Latvijas intereses Eiropas Savienības institūcijās.

Latvija ir ieinteresēta piedalīties Starptautiskās sadarbības ietvaros ar saviem konkrētiem priekšlikumiem - izmantot esošās gāzes krātuves, attīstītu enerģētikas infrastruktūru un iespējām apgūt jaunas gāzes krātuves, kuras varētu efektīvi izmantot citu valstu līdzekļu ekonomijai - patēriņa slodzes izlīdzināšanai, rezervēšanai un citiem stabilizējošiem faktoriem pirmām kārtām Ziemeļu Eiropas valstīs.

4.3. Enerģijas taupīga izmantošana

Enerģijas taupīga un efektīva izmantošana vienmēr būs valdības uzmanības centrā. Sevišķa vērība tiks veltīta enerģijas patēriņa mērīšanai un uzskaitei. Patērētāju un visu iedzīvotāju informēšana un izglītošana enerģijas taupīšanas un izlietošanas efektivitātes paaugstināšanas jautājumos tiks veicināta, izmantojot gan valdības atvēlētos, gan starptautisko institūciju fondus. Resursu taupīšana siltumenerģijas ražošanā un pārvadē kā vispārējās ekonomiskās attīstības priekšnoteikumus, tajā skaitā attīstot koģenerāciju (siltuma un elektrības vienlaicīgu ražošanu) vietās ar pietiekami lielu un stabilu siltuma patēriņu. Siltumenerģijas īpatnējā patēriņa samazināšana, lietotāja pusē nodrošinot optimālu komforta līmeni.

Veicot reģionālo plānošanu Latvijā, energoapgādes uzņēmumu nodarītais ekoloģiskais kaitējums videi, kā arī negatīva ietekme uz ainavu tiks samazināti, gan stimulējot videi mazāk kaitīga kurināmā izvēli, gan nosakot ražotņu mērogus un izvietojumu. Energoapgādes uzņēmumu darbinieku ekoloģiskā izglītošana būs viena no šo uzņēmumu svarīgākām funkcijām. Kaitīgo izmešu un atkritumu daudzuma samazināšana tiks veicināta pakāpeniski un mērķtiecīgi, ņemot vērā esošo energoiekārtu tehnisko līmeni un reālās ekonomiskās iespējas. Videi "draudzīgas" politikas realizēšanai un vietējo energoresursu izmantošanas veicināšanai tiks izskatīti jautājumi par enerģijas nodokļa ieviešanu sociāli pieņemamā līmenī, īpaši to saistot ar importētā kurināmā efektīvu izmantošanu.

Pasākumi, kas veicinātu enerģijas taupīgu un efektīvu izmantošanu:

Ar 15.07.1998. Ekonomikas ministrijas rīkojumu nr.138 un atbilstošo 15.06.1998 noslēgto līgumu starp ES Komisiju, Ekonomikas ministriju un Latvijas Attīstības aģentūru ir nodibināts "Energoefektivitātes fonds".

Fonda galvenais uzdevums ir piedāvāt speciālus aizdevumus jebkurai juridiskai personai dažādu energoefektivitātes projektu realizācijai ar zemākiem procentiem nekā Latvijas finansu tirgus kopumā piedāvā juridiskām personām šādiem projektiem. Par vienu no prioritātēm uzskatam EM priekšlikumu un pieteikumu ES PHARE 2000. g. Nacionālās programmas ietvaros ieslēgt jaunu papildus finansējumu 5 milj. EURO apjomā "Energoefektivitātes fondam".

4.4. Enerģijas ražošanas un piegādes uzlabošana

Valdība atbalstīs Latvijas lomas palielināšanos elektroenerģijas transportēšanas, dabas gāzes, naftas un naftas produktu pakalpojumu sniegšanā, tranzīta pakalpojumu sniegšanā turpinot attīstīt infrastruktūru, kas nodrošinās drošu, ērtu un konkurētspējīgu pakalpojumu sniegšanu. Tāpēc tiks atbalstīti projekti, kas vērsti energoresursu tranzīta plūsmas palielināšanu, pakalpojumu kvalitātes uzlabošanu konkurētspējas nostiprināšanu. Tiks atbalstītas jaunas tranzīta sistēmas, tai skaitā Rietumu cauruļvadu sistēma, un ar tām saistītu pakalpojumu kompleksa tālāka attīstība.

Pasākumi, kas elektroenerģētikā būtu jāīsteno, laika periodos var tikt sadalīti:

Īstermiņa - elektroenerģijas deficīta (importa) samazināšana, gatavojoties elektroenerģijas tirgus liberalizācijai;

Vidējā termiņa - pārvades līnijas 330 kV celtniecība (Ziemeļu virziens), lai nodrošinātu elektroenerģijas plūsmas tranzīta iespējas Latvijā Ziemeļu un Dienvidu virzienā;

Ilgtermiņa - standartu saskaņošana (pārvades tīklu, elektriskās stacijas), lai varētu nodrošināt Baltijas valstu energosistēmu sinhronu darbu.

Pasākumi, kas dos potenciālās iespējas uzlabot dabas gāzes apgādi:

Īstermiņa - dabas gāzes patēriņa pieaugums arī ar nodokļu palīdzību;

Vidējā termiņa - dabas gāzes infrastruktūras izmantošanas efektivitātes uzlabošana Inčukalna pazemes gāzes krātuves kapacitātes palielināšana;

Lai nodrošinātu stabilu gāzes apgādi Baltijas valstu reģionā, paplašināt Inčukalna pazemes gāzes krātuvi līdz 6,2 miljd. m3 (aptuvenās izmaksas 52 milj. USD).

Ilgtermiņa - Latvijas infrastruktūras integrēšana Baltijas jūras valstu un Ziemeļu valstu dabas gāzes cauruļvadu sistēmās, lai varētu izmantot Latvijas potenciālo pazemes gāzes krātuvju iespējas.

Lai nodrošinātu stabilu gāzes apgādi Baltijas jūras valstu reģionā un Ziemeļeiropā, attīstīt jaunas pazemes gāzes krātuves Latvijā ~50 miljd. m3 (aptuvenās izmaksas 300-350 milj. USD). Kā sadarbības partnerus var minēt Igauniju, Lietuvu, Krieviju, Somiju, Zviedriju u.c.

IV. Satiksme

1.Situācijas analīze

Latvijas ļoti izdevīgais ģeogrāfiskais stāvoklis, izvietojums pie Baltijas jūras, neaizsalstošās jūras ostas un robežas ar Igauniju, Lietuvu, Krieviju un Baltkrieviju paver tai lieliskas iespējas attīstīt iekšzemes un starptautiskos kravu un pasažieru pārvadājumus, būt par svarīgu posmu tirdzniecības attīstībā starp austrumiem un rietumiem. Transporta un sakaru sektori ir vieni no dinamiskākajiem Latvijas ekonomikā - 1997. gadā vien tie veidoja 16,8% no IKP, 35% no kopējām ārvalstu tiešajām investīcijām. Kopumā transporta infrastruktūra ir labi attīstīta. Tā aptver trīs lielākās ostas, galvenos autoceļus, dzelzceļa tīklu, naftas un naftas produktu cauruļvadus, kā arī starptautisko lidostu.

Kopš Latvija 1990. gadā atjaunoja savu neatkarību, īpaša uzmanība tiek veltīta tranzīta pārvadājumu attīstībai. Pēc 1994. gada otrās Pan-Eiropas transporta konferences Krētā Latvija uzsāka aktīvu līdzdarbību pie Trans-Eiropas transporta tīkla paplašināšanas, lai multimodālā transporta koridora Austrumi-Rietumi (Krievija un citas NVS valstis (dzelzceļš, autoceļi, maģistrālie cauruļvadi)-Latvija (dzelzceļš, autoceļi, maģistrālie cauruļvadi, ostas)-Rietumeiropas valstis (ostas) ) ietvaros sasaistītu Ventspils, Rīgas un Liepājas jūras ostas ar I, II un IX Eiropas transporta koridoru.

Lielākie pārvadājumu apjomi caur Latviju notiek austrumu - rietumu virzienā, t.i., no NVS valstīm uz ostām un tālāk uz Rietumeiropu. 1998. gadā 90% no tranzītkravu pārvadājumiem tika transportēti caur ostām, izmantojot austrumu - rietumu koridoru.

I Eiropas transporta koridora (Via Baltica) atzaru savienojumi ar Ventspils, Rīgas un Liepājas jūras ostām un II un IX Eiropas transporta koridoru un to oficiālā iekļaušana Eiropas transporta koridoru tīklā dos plašākas iespējas piesaistīt ievērojamus finansu resursus šo Latvijai tik ļoti nozīmīgo satiksmes savienojumu attīstībai.

Tiek veidota efektīva sabiedriskā transporta pasažieru pārvadājumu sistēma. Satiksmes ministrija kopīgiem spēkiem ar pašvaldībām risina pasažieru pārvadāšanas plānošanas, organizēšanas, vadīšanas un finansēšanas problēmas. 1998. gada 13. janvārī Ministru kabinets akceptēja "Pasažieru pārvadājumu koncepciju". Tagad notiek darbs pie šīs koncepcijas īstenošanas. Notiek pasažieru pārvadājumu dotēšanas mehānisma pilnveidošana.

1.1. Ostas

Latvijas lielākās ostas ir Ventspils (jauda 75 milj. tonnu gadā), Rīgas (jauda 20,0 milj. tonnu gadā) un Liepājas (jauda 7 milj. tonnu gadā) ostas.

Ventspils brīvosta - lielākā osta Baltijas jūrā, ir starptautiskas transporta sistēmas viena no svarīgākām sastāvdaļām. Ventspils brīvosta apkalpo apmēram:

- 16% no kravas plūsmas Baltijas jūras austrumu krastā;

- 75% no kravas plūsmas caur Latvijas teritoriju;

- 20% no pasaules kālija sāls tirdzniecības;

- 10% no pasaules amonjaka tirdzniecības un

- 15% no Krievijas naftas un naftas produktu eksporta.

Neaizsalstošajā Ventspils brīvostā ir labi attīstīta infrastruktūra:

- dziļūdens piestātnes "Aframax" tipa kuģiem līdz 130 000 DWT naftai, naftas produktiem;

- dziļūdens piestātnes "Panamax" tipa kuģiem līdz 75 000 DWT birstošo minerālmēslu, metālu un citu ģenerālkravu iekraušanai;

- dziļūdens piestātnes "Ro-Ro" un konteinera tipa kuģiem;

- naftas (16 milj. t/gadā) un naftas produktu (5 milj. t/gadā) cauruļvadi;

- dzelzceļa mezgls ar jaudu 20 milj. t/gadā un

- autoceļi, kas savieno Ventspils brīvostu ar Eiropas transporta koridoriem.

Lai nodrošinātu Ventspils brīvostas tālāku integrāciju starptautiskā transporta sistēmā, tika izstrādātas "Ventspils ostas attīstības valsts programma 1996.-2010." un "Ventspils brīvostas pārvaldes investīciju programma 1992.-2005. gadiem", kurās ir sastāvdaļas no "Latvijas valsts ostu attīstības programmas 1995.-2010. gadiem".

Saskaņā ar Rīgas ostas attīstības programmu 1996.-2010.g., pašlaik un arī turpmāk - laika posmā no 2000.-2006. gadam Rīgas ostā galvenā uzmanība tiks veltīta jaunu terminālu celtniecībai un kopējo kuģošanas kanālu padziļināšanai un paplašināšanai.

Rīgas ostai ir šādas priekšrocības:

- Caur Rīgas ostu ir viens no taisnākajiem tranzīta ceļiem, kas savieno Rietumus ar Austrumiem. Šis tranzīta koridors ir piemērots konteineru, dažādu ģenerālo kravu un beramkravu pārvadājumiem.

- Rīgas ostā atrodas lielākais konteineru termināls Baltijas valstīs, kurš gada laikā var pārkraut vairāk nekā 200 000 TEU. Ostas piestātnes ir piemērotas 35 000 konteineru vienlaicīgai uzglabāšanai.

- Rīgas ostā ir labi attīstīta saldētavu saimniecība, kuras ietilpība ir 31,7 tūkstoši tonnu un kopējā jauda ir 450 tūkstoši tonnu gadā.

- Rīgas ostai ir lielākās kokmateriālu pārkraušanas jaudas Baltijas valstīs. Tas dod iespēju gada laikā nodrošināt vairāk nekā 10 miljonus kubikmetru papīrmalkas, zāģmateriālu un citu koksnes produktu pārvadājumu gada laikā.

1998. gadā pārkrautais kravu apjoms par 30% pārsniedza Rīgas ostas attīstības programmas maksimālās prognozes.

Liepājas speciālā ekonomiskā zona ir izveidota 1997. gada martā ar mērķi attīstīt un veicināt tirdzniecību, rūpniecību, kuģniecību un gaisa satiksmi, kā arī starptautisko preču apmaiņu caur Latviju.

Liepājas speciālā ekonomiskā zona (SEZ) aizņem gandrīz 65% pilsētas teritorijas; lielākā aktīvākā SEZ daļa ir Liepājas osta. Liepājas SEZ teritorijā atrodas arī bijusī militārā bāze Karosta, kuras piemērošana jaunām funkcijām un attīstība būtiski ietekmē Liepājas ostas saimniecisko darbību.

Ņemot vērā zviedru konsultantu firmas "SWECO" izstrādātā Masterplan analīzes, Liepājas ostas jaudas iespēj pārkraut maksimāli līdz 14 milj. t kravu gadā tuvāko 10 gadu laikā, bet līdz 2005. gadam līdz 7 milj. t gadā, investējot ievērojamus līdzekļus ostas infrastruktūrā.

1.2. Dzelzceļš un dzelzceļa transports

Dzelzceļš ir svarīga valsts transporta sistēmas sastāvdaļa. Ekspluatējamo dzelzceļa līniju kopējais garums ir 2413 km, no tiem 270 km ir elektrificēti. Vilcienu kustību organizē 173 stacijas, pie tam 6 no tām ir lieli dzelzceļa mezgli.

1997. gadā pa dzelzceļu pārvadāts 38,6% visu Latvijā pārvadāto kravu un 17,8% pasažieru. Vairāk kā 80% no pārvadājumu ienākumiem valsts A/S "Latvijas dzelzceļš" saņem no kravu pārvadājumiem. Savukārt ap 75% visu kravu ir tranzītkravas, kas tiek pārvadātas no Zilupes, Indras un Kārsavas uz Ventspils, Rīgas un Liepājas ostām. Ziemeļu - Dienvidu virzienā Krētas koridors Nr.1. - Rail Baltika , kas Latvijas teritorijā ir Valga-Rīga-Jelgava-Meitene, nav noslogots ne kravu, ne pasažieru pārvadājumos.

Iepriekš minētais nosaka sevišķo uzmanību, kas tiek veltīta dzelzceļa tranzītkoridora Austrumi - Rietumi infrastruktūras, kā arī informatīvo tīklu attīstībai. Latvijas dzelzceļa Investīciju programmā 1998.-2002.g. paredzēto projektu realizācija ļaus valsts A/S "Latvijas dzelzceļš" nodrošināt iecirkņu caurlaides un staciju pārstrādes spēju atbilstību prognozējamiem pārvadājumu apjomiem un ostu ierīču pārstrādes spējām. Projektu realizācija nodrošinās arī kravu piegādes ātruma palielināšanu un vilcienu kustības drošību.

Infrastruktūras attīstības projekti ietver dzelzceļa sliežu ceļu remontu, vilcienu pieņemšanas parku būvniecību noteicošās stacijās, papildus izmaiņas punktu celtniecību ceļa posmos, kur ir ierobežota caurlaides spēja, telekomunikāciju, signalizācijas sistēmu un elektroapgādes ierīču modernizāciju.

Valsts A/S "Latvijas dzelzceļš" vadība piešķir lielu nozīmi uzņēmuma darbības pilnveidošanai. Vispirms tas attiecas uz struktūras pilnveidošanu, pakalpojumu sfēras attīstību un kvalitātes uzlabošanu, pārvadājumu tehnoloģiju izstrādi un elastīgu tarifu politiku.

Valsts A/S "Latvijas dzelzceļš" restrukturizācijas ietvaros galvenā uzmanība tiek veltīta infrastruktūras atdalīšanai no pārvadājumiem un Dzelzceļa likumā paredzēto dažāda veida darbības finansēšanas mehānisma ieviešanai. Viens no svarīgākajiem uzdevumiem ir pārveidot uzņēmuma apakšvienības par uz klientu un tirgu orientētām konkurētspējīgām biznesstruktūrām.

No 1998. gada 1. novembra spēkā stājies Dzelzceļa likums, kas paredz valsts un pašvaldību pasūtījuma principu ieviešanu pasažieru pārvadājumos ar dzelzceļa transportu. Diemžēl šis princips vēl nedarbojas pilnā mērā. Ļoti aktuāla ir pasažieru pārvadājumu atsevišķos dzelzceļa posmos ar mazu pasažieru plūsmu slēgšana un šajos posmos pasažieru pārvadājumu ar autotransportu nodrošināšana.

Ir īpaši jāatzīmē, ka liela nozīme reģionu attīstībai un sakaru iespējām valstī, kā arī ārpus tās, ir dzelzceļa pasažieru pārvadājumiem. Dzelzceļš uzņem galvenās sabiedriskā transportā pārvadāto pasažieru plūsmas, ir ekoloģiski tīrākais, ērtākais un ar lielāku pārvadājumu kapacitāti. Pasažieru dzelzceļš tiks uzlabots atbilstoši mūsdienu prasībām, lai tas būtu konkurētspējīgāks ar privāto autotransportu.

1.3. Autoceļi un autotransports

Šobrīd Latvijā ir 20332 km valsts autoceļu, no tiem:

- galvenie - 1614 km (visi ar melno segumu);

- I šķiras - 5402 km (no tiem 3758 km ar melno segumu);

- II šķiras - 13316 km (no tiem 2424 km ar melno segumu).

Satiksmes ministrijas pārraudzībā esošo pašvaldību ceļu kopgarums ir 31619 km. Šāds autoceļu tīkla garums Latvijas teritorijai ir pilnībā pietiekams. Kopējais autoceļu blīvums ir 0,80 km/km2, valsts autoceļu - 0,32 km/km2.

Neapmierinošs ir ceļu tīkla esošais stāvoklis. Pastāvošais pēdējo gadu finansu deficīts un tā rezultātā neveiktie darbi autoceļu uzturēšanā un atjaunošanā ir radījuši kritisku stāvokli Latvijas ceļos. Kopumā 48% no valsts ceļu melnajiem segumiem ir sliktā stāvoklī, no tiem 8% ir ļoti sliktā stāvoklī (tie ir vecāki par 12 gadiem). Vēl sliktāks stāvoklis ir ar grants seguma ceļiem, kam lielākajai daļai nekavējoši nepieciešami atjaunošanas darbi.

Sākot ar 1995. gadu autoceļu nozares finansēšanas apjoms sāka pamazām palielināties, kas patlaban ir jūtams ceļu uzturēšanas un ziemas dienesta darbu līmeņa paaugstinājumā. Tas īpaši vērojams uz galvenajiem valsts ceļiem, kur kustības intensitāte ir ievērojami augstāka. Šobrīd finansējums autoceļu uzturēšanai un segumu atjaunošanai ir apmēram puse no normatīvi vajadzīgā (1992 - 93. gadā bija 10-15%).

Satiksmes intensitātes pieaugums pēdējos gados tuvojas 3-4% un uzskatāms par samērā augstu. Galvenokārt tas vērojams Rīgas reģionā. Joprojām ir daudz problēmu satiksmes drošības jomā, kuru ietekmē ne tikai sliktais ceļu stāvoklis, bet arī nepietiekamas kvalitātes satiksmes organizācijas tehniskie līdzekļi. 1999. gadā paredzēts izstrādāt Ceļu satiksmes drošības nacionālo programmu. Tālāk iekļaujoties Eiropas transporta ceļu tīklā, arvien aktuālāks kļūst jautājums par Latvijas galveno autoceļu parametru atbilstību Eiropas Savienības standartiem un normatīviem.

Pašreizējā stāvokļa reālais novērtējums rāda, ka tuvākos gados uzmanība joprojām galvenokārt jāpievērš autoceļu tīkla saglabāšanai.

Liela uzmanība tiek pievērsta pasažieru pārvadājumu ar autotransportu sakārtošanai. Sākot ar 1996. gadu, notiek pasažieru pārvadājumu ar autobusiem dotēšana.

1.4. Lidostas un gaisa transports

Gaisa transports ir neatņemama kopējās transporta sistēmas sastāvdaļa, tāpēc liela nozīme ir pareizai nozares tālākās attīstības virzienu izvēlei un līdzekļu ieguldīšanai, kas dotu vislielāko atdevi.

Nozares attīstības pamatmērķis tuvākajiem desmit gadiem ir, maksimāli izmantojot visus pieejamos resursus un iespējas, veidot drošu, ekonomiski efektīvu, konkurētspējīgu gaisa transporta sistēmu, kas optimāli iekļautos Eiropas un Pasaules gaisa transporta sistēmā un vispilnīgāk apmierinātu Latvijas iedzīvotāju vajadzības pēc gaisa pārvadājumiem un, protams, sniegtu maksimālu ieguldījumu Latvijas ekonomikā.

Lai realizētu šo mērķi, Rīga jāizveido par reģionālu gaisa satiksmes centru, attīstot starptautisko lidostu "Rīga" un gaisa satiksmes vadības infrastruktūru, vienlaikus padarot maksimāli efektīvu infrastruktūras uzņēmumu sadarbību ar pārvadātājiem.

Aviācijas nozare ietver sevī uzņēmumus (uzņēmējsabiedrības), kuri iedalās infrastruktūras objektos, pārvadātājos un vispārējā aviācijā (sporta aviācija, lauksaimniecības aviācija u.c.)

Infrastruktūras uzņēmumi ir VAS starptautiskā lidosta "Rīga", gaisa satiksmes vadības uzņēmums VAS "Latvijas gaisa satiksme" un Liepājas pašvaldības uzņēmums starptautiskā lidosta "Liepāja". Latvijas teritorijā ir sertificēti arī 15 nosēšanās laukumi, tajā skaitā Daugavpilī un Ventspilī. Pašlaik tiek veikti priekšdarbi Ventspils lidlauka darbības atjaunošanai. Izmantojot uzņēmuma līdzekļus, veiksmīgi rit VAS "Latvijas gaisa satiksme" iekārtu modernizācija.

Gaisa pārvadājumus un speciālos aviācijas darbus veic 12 Latvijā reģistrētas aviokompānijas, no tām divas veic regulāros, bet pārējās - neregulāros pasažieru un kravu pārvadājumus.

No starptautiskās lidostas "Rīga" tiek veikti 99% pasažieru un kravas gaisa pārvadājumu Latvijā. Sākot ar 1994. gadu lidostā "Rīga" pastāvīgi pieaug gan pasažieru, gan apkalpoto gaisa kuģu skaits.

Pašlaik tiek veikts nozīmīgs darbs, lai nodrošinātu Latvijas Republikas un Eiropas Savienības Līguma par vienoto Eiropas aviācijas telpu noslēgšanu. Tas pavērs Latvijā reģistrētajām aviokompānijām ceļu uz Eiropas gaisa pārvadājumu tirgu, kā arī asociēto valstu aviokompānijām ceļu uz Latvijas tirgu. Tādēļ nākotnē varētu būtiski palielināties pasažieru plūsma caur lidostu "Rīga". Tiek prognozēts, ka 2000. gadā lidostā "Rīga" apkalpoto pasažieru skaits varētu sasniegt 700 tūkst., bet 2010. gadā - 1,5 miljonus.

Pēdējo gadu laikā daudz ir paveikts lidostas "Rīga" rekonstrukcijas jomā - rekonstruēts skrejceļš un tā pievadceļi, nomainītas novecojušās lidlauku gaismas sistēmas, uzbūvēta jauna apakšstacija un rekonstruēta siltumapgādes sistēma, tajā skaitā jauna katlumāja. Lidostas gaismas sistēma atbilst ICAO (International Civil Aviation Organization) standartu 1. kategorijai un lidlauks - 4E kategorijai. Tas spēj uzņemt visdažādākā tipa lidmašīnas.

Lidostas "Rīga" termināls ir būvēts jau septiņdesmitajos gados. Tā jauda tolaik tika plānota divu miljonu pasažieru apkalpošanai gadā, tomēr tas nebija paredzēts starptautisko lidojumu veikšanai un tāpēc termināls neatbilda starptautiskajām prasībām. Tāpēc pašlaik neskatoties uz jau veikto rekonstrukciju un relatīvi nelielo pasažieru skaitu, t.i., 500 tūkstošiem gadā, atsevišķās pasažieru termināla zonās trūkst telpu muitai, drošības kontrolei, robežsargiem, veikaliem, bāriem, banku filiālēm un aviokompāniju pārstāvniecībām. Tāpēc pašlaik lidostas termināla jaudas ir izsmeltas.

Lidostai "Rīga" vēl 1997. gadā bija lielākais pasažieru apgrozījums salīdzinājumā ar Baltijas valstu lidostām (1998. gadā lielāks pasažieru apgrozījums jau bija Tallinas lidostā) un, lai varētu konkurēt ar tām, jāturpina darbs pie lidostas "Rīga" modernizācijas un paplašināšanas. Šajā sakarā prioritārie pasākumi ir lidostas pasažieru termināla rekonstrukcija, skrejceļa pagarināšana, skrejceļa nosēšanās sistēmas kategorijas paaugstināšana, perona rekonstrukcija.

Pārējās bijušās lidostas un lidlauki ir pašvaldību un privātstruktūru īpašumā un to attīstība būs atkarīga no attiecīgā reģiona vai privātstruktūras nākotnes attīstības plāniem.

1.5. Maģistrālie naftas un naftas produktu cauruļvadi

Šobrīd naftas transportam caur Latvijas teritoriju tiek izmantots naftas cauruļvads Polocka - Ventspils (diametrs 720 mm) ar caurlaides spēju 16 milj. tonnu gadā. Savukārt, naftas produkti tiek transportēti pa cauruļvadu Samāra-Polocka-Ventspils ar caurlaides spēju 5 milj. tonnu gadā.

Tā kā naftas un naftas produktu termināls Ventspils ostā jau šobrīd bez nozīmīgām investīcijām var nodrošināt 50 milj. tonnu naftas un naftas produktu pārsūknēšanu gadā, nepieciešams novērst esošo cauruļvadu jaudas deficītu un panākt cauruļvadu transporta jaudas palielinājumu atbilstoši termināla jaudai.

Patlaban tiek veikti priekšdarbi jauna naftas vada celtniecībai uz Ventspili (Rietumu cauruļvadu sistēmas projekts), kas nodrošinātu sabalansētu visu koridora elementu izmantošanu un palielinātu kopējo maršruta caurlaides spēju līdz 50-55 milj. tonnu gadā.

2. Esošā ekonomiskā politika

Transporta attīstības ekonomiskā politika un tās īstenošanai nepieciešamie pasākumu kompleksi tiek veidoti, balstoties uz "Transporta attīstības nacionālo programmu (1996.- 2010.g.)", kas akceptēta Latvijas Republikas Ministru kabineta 1995. gada 14. novembra sēdē. Šī programma katru gadu tiek aktualizēta, detalizēta un konkretizēta.

Latvijas transporta attīstība pamatojas uz ilgspējīgas attīstības principu. Lai nodrošinātu ilgspējīgu reakciju uz nepārtraukti pieaugošo pieprasījumu pēc mobilitātes, Latvijas transportam dinamiski jāattīstās un jāintegrējas Eiropas transporta sistēmā.

Saeima un Valdība ir pieņēmušas virkni likumdošanas aktu un institucionālo noteikumu transporta jomā, lai radītu priekšnoteikumus un apstākļus transporta darbības un attīstības efektivitātes paaugstināšanai.

Ļoti svarīga ir transporta infrastruktūras uzturēšana un attīstība, tranzīta un transporta koridoru attīstība un integrēšanās Eiropas transporta sistēmā, satiksmes drošības palielināšana, videi draudzīgas transporta sistēmas veidošana.

3. Mērķi

"Transporta attīstības nacionālās programmas (2000.-2006.g.)" mērķis ir nodrošināt efektīvas, ilgspējīgas, integrētas, videi draudzīgas, sabalansētas un multimodālas transporta sistēmas plānveidīgu uzturēšanu un attīstību, lai apmierinātu cilvēku un tautas saimniecības vajadzības pēc kvantitatīviem un kvalitatīviem pārvadājumiem ar noteiktu drošību, stiprām garantijām un pieņemamām izmaksām, palielinātu izvēles iespējas un elastību pasažieru un kravu pārvadājumos, veicinātu reģionālo attīstību, sekmētu integrēšanos Eiropas transporta sistēmā un dotu iespējas Latvijas biznesam efektīvāk konkurēt Eiropas un pasaules tirgū.

Periodā no 2000. līdz 2002. gadam uzsvars tiek likts uz pašreizējā iekšzemes transporta infrastruktūras uzlabošanu un modernizāciju, ar nolūku sasniegt paredzamos transporta apjomus un nepieciešamo kvalitātes līmeni. Tai pat laikā, investīcijas ostās sekmēs efektīvāku pieaugošo kravu apjomu apkalpošanu un, no izmaksu viedokļa, ekonomiskāku tehnoloģiju izmantošanu.

Vissvarīgākie transporta infrastruktūras projekti Latvijā cieši saistīti ar visu veidu esošās infrastruktūras optimizāciju, galvenokārt, Austrumu - Rietumu koridora attīstības projektu harmonizācija ar ostu projektiem. Īstermiņa un vidēja termiņa laika posmā augstāka prioritāte ir atjaunošanas un modernizācijas projektiem, nevis jaunai būvniecībai. Uzmanība tiek pievērsta efektivitātei, rentabilitātei, vides un drošības aspektiem.

Prioritārie autoceļi un dzelzceļi, kas nākotnē varētu kļūt par Trans-Eiropas tīkla sastāvdaļu, ir jau precizēti, pamatojoties uz TINA procesu un šo ceļu attīstību kā vienu no galvenajām prioritātēm Latvijas pirmsiestāšanās procesā Eiropas Savienībā.

Pasažieru pārvadājumos nepieciešams radīt vienotu pārvadājumu sistēmu, kuras realizēšanai vajag pilnveidot likumdošanas bāzi, izveidot jaunas institūcijas pārvadājumu administrēšanai un nodrošināt nepieciešamā apjomā valsts atbalstu efektīvas sistēmas funkcionēšanai.

4. Ekonomiskās politikas perspektīvas

Valsts investīcijas galvenokārt saistītas ar transporta infrastruktūras attīstību, esošās infrastruktūras rehabilitāciju, kā arī kvalitātes un drošības līmeņa paaugstināšanu. Investīciju avoti ir valsts budžets, speciālie budžeti, valsts un pašvaldību uzņēmumu pašu līdzekļi, kā arī aizņēmumi no kredītiestādēm un Starptautiskajām finansu institūcijām. Pēdējos gados aizvien vairāk līdzekļu Latvijas transporta infrastruktūrā iegulda Eiropas Savienība PHARE programmas ietvaros, un šī summa ievērojami pieaugs sākot ar 2000. gadu, kad transporta nozarei kļūs pieejami Pirmsiestāšanās strukturālie fondi (ISPA).

Nozīmīgākie projekti tiek iekļauti Valsts investīciju programmā (VIP), kas ir infrastruktūras investīciju kopums, kam katru gadu tiek piešķirts vai plānots valsts finansējums. Transporta nozare ir viena no prioritārajām nozarēm, lai gan finansējums no valsts budžeta ir ļoti ierobežots. Galvenais finansu avots VIP ietvaros transporta nozares projektiem ir valdības rīcībā esošie kredīti un valdības garantētie kredīti. Nozīmīgu kopējā finansējuma daļu veido investīciju projekta realizētāja rīcībā esošie līdzekļi.

Jāatzīmē, ka bez VIP iekļautajiem projektiem katru gadu tiek realizēti arī infrastruktūras investīciju projekti, kas tiek finansēti bez tiešas valsts līdzdalības. Šo projektu finansējuma avots ir projekta realizētāja rīcībā esošie līdzekļi un iekšzemes un ārvalstu aizdevumi bez valsts garantijām, kā arī privātie resursi. Projektu realizētāji ir ostu pārvaldes, VAS Starptautiskā lidosta "Rīga", VAS "Latvijas Dzelzceļš", VAS "Latvijas Gaisa satiksme", u.c. Kopējais ikgadēji investēto līdzekļu apjoms ir līdzvērtīgs un pat pārsniedz VIP ietvaros realizēto projektu apjomu.

Infrastruktūras investīciju mērķis ir nodrošināt pieprasījumam atbilstošas, kvalitatīvas un ilgtspējīgas transporta infrastruktūras izveidošanu un esošās infrastruktūras sakārtošanu atbilstoši starptautiski atzītam komforta un drošības līmenim. Valsts investīcijām ostās jāsekmē konkurētspējīga biznesa attīstība un privāto investīciju piesaiste superstruktūras (termināli, noliktavu saimniecība, servisa objekti, transporta līdzekļi u.c.) attīstībai.

Infrastruktūras investīciju piesaiste ir vistiešākajā veidā saistīta ar konkrētu transporta nozaru mērķu sasniegšanu un ir neatņemama nozaru stratēģiju sastāvdaļa. Investīciju piesaistīšanas stratēģija ir tieši atkarīga no attiecīgās nozares finansēšanas sistēmas.

Svarīgas ir investīcijas TINA (Transporta infrastruktūras vajadzību apzināšanas) procesā identificētā nākotnes Trans-Eiropas transporta tīkla elementos, jo no to efektivitātes lielā mērā ir atkarīga Latvijas transporta sistēmas integrācija kopējā Eiropas transporta sistēmā. Aprēķini pamato, ka nepieciešamās investīcijas TINA tīklā ir aptuveni 1,5% no ikgadējā IKP. Šāds investīciju līmenis atļaus laikā līdz 2015. gadam sakārtot TINA tīkla infrastruktūru atbilstoši ANO Eiropas Ekonomiskās Komisijas noteiktajiem infrastruktūras kvalitātes rādītājiem un sekmēs ekonomisko izaugsmi valstī un reģionā kopumā.

Savlaicīgi veiktas infrastruktūras investīcijas ne tikai sekmē ekonomisko attīstību, bet arī ievērojami samazina ekspluatācijas izdevumus un uzlabo satiksmes un vides drošības situāciju.

Laikā no 2000.-2006. gadam autoceļu un dzelzceļa nozarēs esošās infrastruktūras rehabilitācija un uzkrātā savlaicīgas periodiskās uzturēšanas darbu deficīta likvidēšana būs galvenais investīciju ieguldīšanas mērķis. Pieaugot pieprasījumam, atsevišķos gadījumos tiks ieguldīts jaunas infrastruktūras izveidē (Latgales autoceļš, Ventspils un Rēzeknes dzelzceļa mezgli). Investīcijas ostās un lidostā būs vērstas uz jaunu terminālu infrastruktūras izbūves finansēšanu, kā arī esošās jaudas un efektivitātes palielināšanu.

Latvijas valdība atbalsta Latvijas lomas palielināšanos naftas un naftas produktu transportēšanas pakalpojumu sniegšanā pasaules tirgū, par tuvāko uzdevumu uzskatot naftas un naftas produktu tranzīta koridora jaudas palielināšanu, izbūvējot jaunu maģistrālo cauruļvadu Polocka (Baltkrievija) - Ventspils, kā arī palielinot naftas pārkraušanas termināla un ostas jaudu Ventspilī.

Tiks veikti politiska, ekonomiska un juridiska rakstura pasākumi, lai veicinātu naftas un naftas produktu tranzīta attīstību.

Jāveido pasažieru pārvadājumos vienota pārvadājumu sistēma valstī. Šī sistēma ietver sevī attiecīgos grozījumus likumdošanā, vienotu valsts un pašvaldību pasūtījuma ieviešanu dažādiem iekšzemes pasažieru pārvadājumu veidiem, vienotu dotāciju mehānisma izveidi, pasažieru pārvadājumu pārvaldes institūcijas (aģentūras) izveidi.

Nepieciešams turpināt sadarbību informācijas apmaiņā starp Baltijas valstīm par nacionālās likumdošanas harmonizēšanu iekšzemes pasažieru pārvadājumu jomā saskaņā ar ES noteikumiem Nr.1191/69.

4.1. Prioritārie pasākumi, programmas un projekti

Latvijas transporta infrastruktūra kalpo, kā iekšzemes vajadzību, tā arī starptautiskā pieprasījuma apmierināšanai. Latvijas, kā tranzīta valsts, loma lielā mērā nosaka transporta infrastruktūras attīstības stratēģiju. Apstākļos, kad ierobežoto budžeta līdzekļu dēļ nav iespējams investēt visos nepieciešamajos projektos, svarīga ir pareiza prioritāšu izvēle, kuru vistiešākajā veidā ietekmē starptautiskais pieprasījums un konkurence dažādu transporta koridoru starpā.

Paši svarīgākie pasākumu kompleksi, kuru sekmīgai realizācijai programmas laikā no 2000.-2006. gadam pievēršama īpaša uzmanība, ir sekojoši:

- Latvijas ostu infrastruktūras tālākā attīstība un konkurētspējas paaugstināšana, ņemot vērā starptautisko pieprasījumu;

- Ostu pievedceļu un dzelzceļa infrastruktūras sabalansēta attīstība, ieskaitot ostu dzelzceļa mezglus;

- Austrumu - Rietumu dzelzceļa koridora modernizācija un drošības līmeņa paaugstināšana;

- Naftas un naftas produktu cauruļvadu sistēmas tālākā attīstība, ieskaitot jauna naftas vada būvi uz Ventspils ostu (Rietumu cauruļvadu sistēmas projekts);

- Via Baltica un Rietumu - Austrumu autoceļu koridora attīstība un kvalitātes uzlabošana, ieskaitot satiksmes situācijas uzlabošanu Rīgas pilsētā (jauna Daugavas šķērsojuma izbūve);

- Starptautiskās lidostas "Rīga" infrastruktūras attīstība un gaisa satiksmes vadības sistēmu tālākā modernizācija;

- Lauku ceļu saglabāšana un attīstība;

- Investīcijas kuģošanas drošības līmeņa paaugstināšanā;

- Eiropas Savienības prasībām atbilstošas robežu šķērsošanas kontroles infrastruktūras izveide ostās un uz dzelzceļa;

- Kravu distribūcijas noliktavu izveide ostās vai citos transporta mezglos;

- Industriālo parku, rūpnieciskās ražošanas attīstība brīvostu un brīvo ekonomisko zonu teritorijās;

- ilgspējīgas, harmoniskas un kompleksas transporta sistēmas attīstības atbalstīšana un veicināšana kravu un pasažieru pārvadāšanai iekšzemes un starptautiskajā satiksmē.

4.2. Pirmsiestāšanās strukturālie fondi - ISPA

Sākot ar 2000. gadu, Latvijai būs pieejami Eiropas Savienības Pirmsiestāšanās strukturālie fondi (Instrument for Structural Policies for Pre-Accession) - ISPA. Puse no līdzekļiem tiks novirzīti transporta sektora attīstībai, bet otra puse - vides sektoram. Eiropas komisija ir paziņojusi, ka ik gadu Latvijas ISPA pirmsiestāšanās finansu instrumenta ietvaros piešķirs 3,5 - 5,5% no 1 040 000 000 EUR atkarībā no sagatavoto projektu īstenošanai nepieciešamā finansējuma apjoma.

ISPA līdzekļu piešķiršana balstīsies uz kopējo ES un Latvijas transporta politiku, kurā Eiropas Komisijas prioritātes ir sekojošas:

- Transporta savienojumu ar pašreizējo Eiropas Savienību un starp kanditātvalstīm attīstība;

- Ilgtspējīga attīstība: dzelzceļš un kombinētais transports;

- Projekti, kas ietilpst TINA tīklā;

- Pievienojumi TINA tīklam atsevišķos pamatotos gadījumos (piem. no ostām līdz tīklam);

- Projekti, kas nodrošina savstarpēju saderību un savienojamību starp transporta veidiem;

- Projekti, kas stimulē citu finansēšanas avotu piesaisti.

Satiksmes ministrija koordinēs ISPA finansēto transporta projektu ieviešanu un "Transporta attīstības nacionālā programma laikam no 2000.-2006. gadam" kalpos par pamatu projektu izvēlē un prioritāšu noteikšanā.

Projektu tehnisko realizāciju nodrošinās BO VAS "Latvijas Autoceļu direkcija" - ceļu nozarē, VAS "Latvijas Dzelzceļš" - dzelzceļa nozarē, VAS "Starptautiskā lidosta "Rīga" - aviācijas nozarē, VAS "Latvijas Jūras administrācija" un ostu pārvaldes - jūrniecības nozarē, kā arī pašvaldību dienesti, ja no ISPA fondiem tiks finansēti pašvaldību transporta infrastruktūras projekti. Visām iepriekšminētajām iestādēm ir pieredze darbā ar starptautiskajām finansu institūcijām un PHARE programmas finansējumu, tādējādi nopietnas grūtības, ieviešot ISPA finansētos projektus, nav paredzamas. Tai pat laikā būs nepieciešams veikt apmācību, lai iepazīstinātu "projektu īpašniekus" ar īpašajām ISPA procedūrām un prasībām.

4.3. Ostu projekti

"Ventspils brīvostas pārvaldes investīciju programmas 1992- 2005. gadam" mērķi ir:

1) Nostiprināt un palielināt Ventspils brīvostas vietu kā starptautiskās transporta sistēmas sastāvdaļu pieaugošās konkurences apstākļos.

2) Veicināt Ventspils brīvostas izveidošanu kā Latvijas rūpniecības centru, veicot transportējamo kravu apstrādi un attīstot cita veida rūpniecību.

Saskaņā ar investīcijas programmu, galvenā uzmanība tiks veltīta transporta infrastruktūras attīstības projektiem, kuri nodrošinās Ventspils brīvostas ilgtermiņa konkurētspēju un integrāciju starptautiskajā transporta sistēmā:

1) Universālais (konteineru/Ro-Ro) "Noord-natie Ventspils Termināls" veidos priekšnosacījumus kravas transportēšanai no/uz ES un citām valstīm uz Krieviju (jauda 250 tūkst. TEU gadā).

2) Piestātņu (augšpus auto tilta) rekonstrukcija un teritorijas attīstība nepieciešama sakarā ar to, ka esošā teritorijā tiek būvēts "Universālais termināls", lai nodrošinātu koksnes, kūdras u.c. kravu eksporta turpināšanu.

3) Pasažieru termināla izbūve dos iespēju pasažieru prāmju un kruīzu kuģu apkalpošanai, kā arī tūrisma un pakalpojumu attīstībai.

Lai turpinātu Ventspils brīvostas integrāciju starptautiskajā transporta shēmā un transporta infrastruktūras attīstību pēc 2005. gada, tiek strādāts pie sekojošiem priekšprojektiem:

1) Jaunas ostas "Ventspils Ziemeļu osta" būvniecība ļautu maksimāli izmantot Ventspils brīvostas priekšrocības (neaizsalstoša, dziļūdens jūras osta Baltijas jūras vidusdaļā ar jaudīgu transporta infrastruktūru) un varētu nodrošināt "Post-Panamax" konteinervedēju jaudu un integrēt Ventspils brīvostu starpkontinentālo kuģu līniju sistēmā.

2) "Dziļūdens piestātņu (12,12a) būvniecība un ģenerālo kravu termināla teritorijas attīstība", kas radīs priekšnosacījumus ģenerālo kravu apstrādes apjoma un efektivitātes palielināšanai.

Saskaņā ar Rīgas ostas attīstības programmu 1996.-2010.g. laika posmā no 2000. līdz 2006. gadam Rīgas ostā galvenā uzmanība tiks veltīta jaunu terminālu celtniecībai un kopējo kuģošanas kanālu padziļināšanai un paplašināšanai.

Jaunie termināli galvenokārt pārkraus Rīgas ostai jau raksturīgās kravas (kokmateriāli, metāls, konteineri, naftas produkti, saldētās kravas), saglabājot un nostiprinot Rīgas ostas pozīcijas kā vadošai daudzprofila ostai Baltijas reģionā. Plānots, ka attīstības periodā no 2000. līdz 2006.g. realizēto projektu rezultātā Rīgas ostas jauda varētu pieaugt līdz 30 milj. t gadā.

Rīgas ostas galvenie pasākumi:

- Dzelzceļa pievedceļu izbūve uz Krievu salu un Mangaļsalu;

- Konteineru termināla Kundziņsalā modernizācija un attīstība;

- Kokostas celtniecība Krievu salā;

- Galvenā kuģošanas kanāla rekonstrukcija.

- Pasažieru ostas termināla un piestātņu rekonstrukcija.

- Integrētas informācijas sistēmas izveide Rīgas ostā.

Liepājas ostā galvenie pasākumu kompleksi prioritārā secībā būs:

- Karostas kanāla piesārņojuma likvidācija - 2000./01.g.

- Loču kanāla paplašināšana un Ziemas ostas padziļināšana - 2000.g.

- Attīrīšanas iekārtu un balasta ūdeņu pieņemšanas kompleksa būve ostā - 2001.g.

- Maģistrālā autoceļa un pievedceļu būve pilsētā līdz Liepājas - Rīgas maģistrālei.

- Kalpaka izgriežamā tilta rekonstrukcija vai Karostas kanāla apbraukšanas ceļu sistēmas rekonstrukcija.

- Kuģu ceļu un akvatorija padziļināšanas 2. posms.

Mazo ostu attīstība ir ļoti svarīga valsts reģionu attīstībā, tāpēc jāizstrādā un jāīsteno mazo ostu attīstības programma.

4.4. Dzelzceļa projekti

Dzelzceļa nozarē kopējā investīciju summa laikposmā no 1999.-2002. gadam pārsniegs 100 milj. Ls, un 1998. gadā parakstīti aizdevumu līgumi ar ERAB un EIB par kopējo summu aptuveni 35 milj. Ls. ES PHARE programmas ietvaros 1998. gadā izmantoti 1,7 milj. Ls un saņemts apstiprinājums par 3,3 milj. Ls piešķiršanu 1999. gadā. Sagatavots priekšlikums ISPA līdzekļu saņemšanai Rēzeknes-2 dzelzceļa parka būvniecībai 2000.-2001. gadā. Kopējā projekta summa ir aptuveni 8 milj. EUR (5 milj. Ls), no kuras ISPA daļa ir 6 milj. EUR (3,8 milj. Ls). Sliežu ceļu caurlaides spējas palielināšanai un vilcienu kustības drošības uzlabošanai laika posmā no 2000. līdz 2002. gadam paredzēts ieguldīt vairāk kā 6 milj. latu, kur arī būtu nepieciešami ISPA līdzekļi. Arī turpmākajos gados plānota pirmsiestāšanās strukturālā fonda līdzekļu piesaistīšana austrumu-rietumu dzelzceļa koridora modernizācijas projektiem.

ES Phare finansētais "Ventspils dzelzceļa mezgla un Austrumu-Rietumu dzelzceļa koridora izpēte" projekts pamatoja dzelzceļa modernizāciju un jaudas attīstību Ventspils brīvostas virzienā no 20 līdz 34 milj. t/gadā. Projektā ir paredzēts uzbūvēt jaunu šķirotavu "Jūras parks", "Ziemeļu apvedceļu" u.c. Projektu finansē EBRD, EIB un VAS "Latvijas dzelzceļš".

Tālākai Ventspils dzelzceļa mezgla attīstībai būtu nepieciešams:

- attīstīt "Ventspils dienvidu parku";

- veikt "Ventas dzelzceļa tilta" rekonstrukciju un

- izbūvēt jaunu dzelzceļa ievadu "Ventspils Ziemeļu ostā";

- Ventspils dzelzceļa mezgla un Austrumu-Rietumu koridora attīstība.

4.5. Autoceļu projekti

Kā galvenās prioritātes tālākai attīstībai ir noteiktas:

- ceļu nozares finansēšanas sistēmas attīstība;

- ceļu segumu atjaunošana;

- mākslīgo būvju atjaunošana;

- transporta koridoru attīstība;

- ceļu infrastruktūras uzlabošana, paaugstinot segu un tiltu nestspēju;

- satiksmes drošības paaugstināšana, pirmkārt likvidējot "melnos" punktus.

Kā tuvāko, tā tālāko gadu svarīgs stratēģiskais uzdevums ir starptautisko autotransporta koridoru attīstība - iekļaušanās Eiropas transporta sistēmā. Nepieciešams uzlabot satiksmes kvalitāti galveno valsts autoceļu, t.sk. pievedceļu ostām pilsētu teritorijās, kas ietilpst starptautiskajos autotransporta koridoros, visvairāk noslogotajos posmos, līdz ar to uzlabojot satiksmes drošību apdzīvotās vietās un nodrošinot drošus un ērtus starptautiskos un iekšzemes pārvadājumus.

Projektu finansēšanai plānots izmantot dažādus finansējuma avotus, ieskaitot budžeta investīcijas, kredītresursus, ceļu fonda finansējumu, kā arī Eiropas Savienības līdzekļus Phare un ISPA programmu ietvaros. Kā svarīgākās prioritātes uzskatāmas: maršruta Via Baltica turpmāka uzlabošana un attīstība posmā Rīga - Saulkrasti (galvenais valsts autoceļš A1 Rīga (Baltezers) - Igaunijas robeža (Ainaži) km 0,0-41,0) kā arī Rietumu-Austrumu koridora posma Rīga-Pļaviņas (Jēkabpils) attīstība. Pašreiz tiek sagatavots priekšlikums ISPA līdzekļu saņemšanai 2001. gadā Via Baltica maršruta rekonstrukcijai posmā no Ādažiem līdz Lilastei (A1 autoceļa km 6,3-21,0) par kopējo summu 6,27 milj. EUR (4 milj. LVL) no kuras ISPA daļa ir 4,7 milj. EUR (3 milj. LVL). Turpmākajos gados iespējama ISPA līdzekļu piesaistīšana arī jaunā Daugavas šķērsojuma Rīgā izbūvei un Via Baltica maršruta posma Rīga (Ķekava) - Iecava uzlabošanai.

Nepieciešams rekonstruēt pievedceļu starptautiskajai lidostai "Rīga", lai nodrošinātu efektīvu savienojumu ar starptautisko maršrutu Via Baltica.

Ministru Kabinetā 1999. gada jūnijā tika akceptēta Latvijas lauku ceļu attīstības programma 3 gadiem (1999.-2001.g.), bet sakarā ar izmaiņām budžetā šīs programmas izpildes sākums atlikts uz 2001. gadu, lai gan programma ir ļoti nozīmīga - tā saistīta ar reģionālās attīstības politiku un tās mērķis ir uzlabot reģionālās un vietējās nozīmes autoceļu stāvokli un celt lauku iedzīvotāju dzīves līmeni.

Lai nodrošinātu Ventspils brīvostas tālāku integrāciju Trans-Eiropas starptautiskajos transporta koridoros (I; II un IX) ir nepieciešams realizēt autoceļu, tiltu un pievedceļu rehabilitāciju un jaunu objektu izveidi TINA projekta ietvaros:

1) Ventas auto tilta rekonstrukcija ļaus normalizēt autotransporta kustību Ventspils pilsētā, attīstīt ostas teritoriju augšpus tilta un nodrošināt "Noord-Natie Ventspils Termināla" darbību.

2) Viadukta būvniecība izveidos priekšnosacījumus divu jaunu dziļūdens piestātņu celtniecībai (Nr.12 un Nr.12a), ģenerālo kravu termināla teritorijas attīstībai, palielinās Ventspils brīvostas un dzelzceļa mezgla izmantošanu.

3) Autoceļa "A10 Ventspils-Rīga" attīstība un iekļaušana "E" autoceļu tīklā ir loģisks turpinājums universālā (konteineru/Ro-Ro) "Noord-Natie Ventspils Termināla" un "Ventspils Ziemeļu ostas" attīstībai.

4.6. Lidostu projekti

Ir izstrādāts un pašlaik tiek papildināts Starptautiskās lidostas "Rīga" attīstības plāns ar sekojošām prioritātēm:

- pasažieru termināla rekonstrukcija un paplašināšana. Darbu izmaksa - 30 miljoni USD. Darbu izpildes termiņš 2002. gads;

- perona rekonstrukcija. Darbu izmaksa - 2 miljoni USD. Darbu izpildes termiņš 2002. gads;

- skrejceļa pagarināšana. Darbu izmaksa - 10 miljoni USD. Darbu izpildes termiņš 2002-2003. gads;

- gaismas sistēmas nomaiņa ar ICAO 2. kategorijai atbilstošu sistēmu. Darbu izmaksa - 4 miljoni USD. Darbu izpildes termiņš 2004. gads;

- apkalpojušās sfēras infrastruktūras attīstības projekti (biznesa centra, viesnīcu un citu pakalpojumu un servisa objekti). Darbu izmaksa tiks precizēta. Darbu izpildes termiņš 2005. gads.

Finansēšanas avoti:

- Satiksmes ministrijas speciālais budžets, ko veido pasažieru izlidošanas nodeva Ministru kabineta1999. gada 2. februāra noteikumi Nr.28),

- ES Phare un ISPA fondi.

Tiek plānota jauna Liepājas starptautiskās lidostas skrejceļa un pasažieru termināla rekonstrukcija. Tiek precizēts darbu apjoms un to finansēšanas iespējas.

Ir veikti sertifikācijai nepieciešamie pasākumi, kuru rezultātā bijušie Ventspils un Daugavpils lidlauki ir sertificēti kā nolaišanās laukumi.

Ventspilī ir atjaunots skrejceļa segums. Bez tam saskaņā ar Eirokontroles prasībām B-RNAV režīma nodrošināšanai VAS "Latvijas gaisa satiksme" ir uzstādījusi azimutālo tālmērijumu navigācijas sistēmu, kas izmantojama kā nosēšanās līdzeklis Ventspils nosēšanās laukumā. Ventspils lidostas attīstība dos jaunu impulsu biznesa un tūrisma attīstībai Latvijā.

No Daugavpils 1997. gadā tika uzsākti lidojumi maršrutā Daugavpils-Liepāja-Kopenhāgena. Minēto bijušo lidostu tālāka attīstība būs atkarīga no attiecīgo reģionu attīstības plāniem un to realizācijas.

4.7. Maģistrālo naftas un naftas produktu cauruļvadu projekti

Galvenie veicamie pasākumi:

- esošo naftas un naftas produktu maģistrālo cauruļvadu rekonstrukcija, to caurlaides spējas uzlabošana;

- jauna naftas maģistrālā cauruļvada celtniecība uz Ventspils ostu (Rietumu cauruļvadu sistēmas projekts).

V. Sakari: telekomunikācijas, pasts, informātika

1. Telekomunikācijas, pasts

1.1. Situācijas analīze

Kā rāda attīstīto valstu pieredze, sakari ir šo valstu prioritāra nozare, kuras attīstības līmenis nosaka visu valsts ekonomisko un politisko attīstību. Nozares īpatsvars sevišķi pieaudzis pēdēja desmitgadē līdz ar telekomunikāciju pakalpojumu un telekomunikāciju līdzekļu tirgus liberalizāciju un jaunu pakalpojumu strauju ieviešanu.

Jaunas tehnoloģijas ieviestas pasta pakalpojumu sniegšanā, radio un televīzijā, specializētajos sakaros.

Sakaru nozares attīstības valsts programma laika posmā no 1995. līdz 2010. gadam tiek plānota atbilstoši minētajām nozares attīstības tendencēm pasaulē un vadoties no Latvijas Republikas tautsaimniecības un iedzīvotāju interesēm.

Sakaru nozarē un visās tās apakšnozarēs līdz 90-to gadu sākumam tika izmantotas galvenokārt morāli un fiziski novecojusi sakaru tīklu infrastruktūra, tehnika un tehnoloģijas, atpalikusi darba organizācija, ekonomiski nepamatoti pakalpojumu tarifi un neprogresīvas vadības metodes.

Galvenais nozares atpalicības cēlonis ir nepietiekams nozares budžeta finansējums bijušajā PSRS (piemēram, telekomunikāciju attīstībā Rietumeiropas valstīs pēckara periodā vidēji ieguldīja 3-5% no valsts gada nacionālā kopprodukta, straujākas modernizācijas periodos pat līdz 8%, turpretī PSRS šajā laikā telekomunikāciju infrastruktūrā investēja tikai 0,9-1,2% nacionālā kopprodukta).

Kardinālas izmaiņas sakaru nozarē Latvijā sākās ap 1990. gadu.

1.1.1. Publiskās telekomunikācijas

Modernizācijas sākumā Latvijā bija 742 000 fiksētā tīkla abonentu, pārraides analogais tīkls organizēts pēc zvaigžņu topoloģijas, starptautiskā pieeja ar operatora palīdzību caur Maskavu, tilpuma trūkums un nolietojums, 140 000 neapmierinātu pieprasījumu tālruņa ierīkošanai, vara kabeļi un nepietiekama līniju saimniecība (sadales kabeļi, kanāli), tālruņu blīvums bija aptuveni 26,0 tālruņa aparāti uz 100 iedzīvotājiem, 7000 mobilā tīkla abonentu. Tīklu infrastruktūru raksturoja 21% dekāžu-soļu, 67% koordinātu, 3% elektroniskās(ciparu) un 9% kvazielektroniskās telefonu centrāles, pārsvarā analogās starpcentrāļu iekārtas un sliktas kvalitātes analogās savienošanas līnijas.

Izveidotais ciparu uzliktais tīkls ar tiešu izeju uz Helsinkiem un Stokholmu (AXE tipa centrāle) nenodrošināja pieprasījumu pēc starptautiskajiem telefona sakariem.

1.1.2. Radio un televīzija

Radio un televīzijas nozare attīsta un ekspluatē tos sakaru nozares tehniskos līdzekļus, kuru darbība balstās uz radio raidošo un uztverošo iekārtu izmantošanu, pārraidot informāciju ar elektromagnētisko viļņu (radioviļņu) starpniecību.

Ar radio un televīzijas specializēto tehnisko līdzekļu un no tiem izveidoto raidošo tīklu palīdzību tiek sniegti šādi galvenie sakaru pakalpojumi:

- valsts un privāto organizāciju sagatavoto radio programmu tehniskā izplatīšana (pārraide) Latvijā un uz ārzemēm, izmantojot raidošos tīklus;

- valsts un privāto organizāciju sagatavoto televīzijas programmu tehniskā izplatīšana Latvijā un uz ārzemēm, izmantojot raidošos tīklus;

- radio un televīzijas programmu pārraidīšana pa starppilsētu kanāliem;

- īsviļņu radiosakaru kanālu organizēšana;

- mobilā radiotelefona sakari;

- citi pakalpojumi, kurus sniedz, izmantojot radioraidītāju un radiorelejlīniju tīklus (teleteksts, individuālais radioizsaukums - peidžings, videokonferences, datu pārraide un tml.).

Radio un televīzijas tehniskās izplatīšanas organizāciju uzdevums ir izplatīt kā valsts (sabiedrisko) programmu veidotāju, tā privāto sabiedrību programmas, nodrošinot apstākļus to kvalitatīvai uztveršanai. Izdarītā analīze rāda, ka radio un televīzijas nozares ilggadējā darbībā izveidojusies strukturālā uzbūve un darbības organizācija atbilst Eiropas valstīs valdošajām tendencēm, kas tai ļauj sekmīgi pildīt savus uzdevumus.

1.1.3. Radiofrekvenču spektra izmantošanas regulēšana

Radiofrekvenču spektra izmantošana ir LR Satiksmes ministrijas pārziņā, un savas pilnvaras ministrija realizē caur Latvijas Valsts elektrosakaru inspekciju. Inspekcija ir atbildīga par radio frekvenču spektra plānošanu un pārvaldīšanu, kā arī izmantošanas noteikumu ievērošanas pārraudzību.

1.1.4. Latvijas pasts

Pasta pakalpojumu tīklam un pasta pakalpojumiem ir liela nozīme citu ekonomikas sektoru efektīva darba nodrošināšanā, kā arī to attīstības veicināšanai nākotnē. Pastam ir ietekmīga loma sabiedrības veidošanās procesā. Aizvien pieaug tā loma arī uzņēmējdarbības, kultūras, izglītības un sabiedrības attīstībā.

Starptautiskā mērogā tiek pilnībā akceptēts, ka šī nozīmīgā sektora liberalizācija līdz pat vispārējās konkurences izveidošanai pasta pakalpojumu sfērā ir nepieciešama, lai nodrošinātu pasta sektora darbības efektivitāti, kā to iesaka Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 97/67/Ecpar vispārējiem noteikumiem Kopienas pasta pakalpojumu attīstībai un pakalpojumu kvalitātes uzlabošanai (turpmāk - 97/67/EC), Pasaules Pasta Savienības 1994. gada kongresā akceptētā Seulas pasta stratēģija (rezolūcija C 95) un Eiropas Pasta Savienības lēmumi.

Latvijas Republikas oficiālā pasta administrācija (BO VAS "Latvijas pasts") ir noslēgusi līgumus ar pasaules valstu pasta administrācijām un tirgus dalībniekiem, saskaņā ar kuriem tiek paredzēti pušu pienākumi un tiesības, abām pusēm uzņemoties saistības, lai veicinātu Latvijas nacionālās ekonomikas attīstību un saskaņotu valsts pasta sektorpolitiku ar Seulas pasta stratēģijas un Eiropas Pasta Savienības prasībām, politiku un attīstības tendencēm.

1.2. Esošā ekonomiskā politika

Sakaru nozarē attīstības galvenais mērķis ir universālu sakaru pakalpojumu nodrošināšana un tā sasniegšanai ir izdalīti sekojoši pamatvirzieni:

- valsts politika sakaru nozares regulēšanā;

- telekomunikāciju operatoru darbība;

- radio un televīzijas attīstība;

- pasta sakaru attīstība.

Ministru kabinetā 1998. gada 18.augustā tika akceptēta Latvijas Republikas telekomunikāciju sektorpolitika laika periodam no 1998. gada līdz 2003. gadam, bet 1998. gada 31.oktobra sēdē akceptēta Latvijas Republikas pasta nozares sektorpolitika laika periodam no 1998. līdz 2003. gadam. Pēc plāna notiek Latvijas valsts elektrosakaru inspekcijas attīstība. Uzstādītas mobilās ciparu un analogo signālu monitoringa stacijas, kuras ievērojami uzlabojušas bezvadu radioelektronisko sakaru līdzekļu elektromagnētiskās saderības nodrošināšanu.

Telekomunikācijas ir viena no valsts prioritārajām nozarēm, kuras attīstības līmenis nosaka valsts ekonomisko un politisko attīstību. Nozares īpatsvars valsts ekonomikā ir sevišķi izmainījies pēdējā laikā, kad sāk veidoties normālās tirgus attiecības un strauji pieaug pieprasījums pēc telekomunikāciju pakalpojumiem. Latvijas Republikā telekomunikāciju tīkla attīstībai izvēlēts variants, kad paralēli esošajam tiek veidots un darbojas jauns tīkls, kurš bāzējas uz ciparu tehnoloģiju komutācijas iekārtām un pārraides sistēmām.

Telekomunikāciju attīstība notiek saskaņā ar SIA"Lattelekom" plānu un 1998. gadā sasniegti rezultāti:

- Pamata tālruņa aparātu skaits 730 209

- Tālruņa līniju skaits uz 100 iedzīvotājiem 30,4

- Tālruņa līniju gaidītāju skaits 39 900

Latvijā darbojas divi publisko radiotelekomunikāciju tīklu operatori:

- SIA"Latvijas Mobilais Telefons";

- SIA"Baltkom GSM".

SIA"Latvijas Mobilais Telefons" ir NMT-450 un GSM standartu tīklu operators, bet SIA"Baltkom GSM" - GSM standarta tīkla operators. 1998. gadā šo uzņēmumu attīstība galvenokārt virzīta GSM standarta tīkla attīstībai un mobilā telefona abonentu kopējais skaits gada beigās sasniedza 167 500.

Latvijas pasta galvenie attīstības virzieni 1998. gadā bija autotransporta parka atjaunošana, tālāka Pasta norēķinu sistēmas attīstība un drošības pasākumu veikšana pasta sūtījumu nodrošināšanai.

Latvijas pasts ir sadalīts 26 rajonu filiālēs ar vidēji 40 līdz 50 pasta nodaļām katrā. Kopējais pasta nodaļu skaits Latvijā ir 989, no tām Rīgā - 49.

Pēdējo gadu laikā Latvijas sabiedrībā un ekonomikā ir notikušas lielas izmaiņas. Šīs izmaiņas ir skārušas arī Latvijas pastu. Sakarā ar straujo lejupslīdi rūpniecībā pēdējo dažu gadu laikā iedzīvotāju pirktspēja ir samazinājusies, samazinot arī pasta pakalpojumu pieprasījumu. Nākotnē ekonomika turpinās attīstīties un paplašināties, un šis apstāklis met pastam lielu izaicinājumu.

Vislielākā problēma, ar ko saskāries Latvijas pasts, ir tā neapmierinošais finansiālais stāvoklis, kas radies pēdējo dažu gadu laikā, strauji samazinoties pasta produkcijas apjomam. Pasta pamatpakalpojumu tarifi ir tikuši noteikti, neņemot vērā pakalpojumu pašizmaksu. Papildus izdevumus radījuši arī dažādi valstī pieņemtie normatīvie akti - piemēram, prasības katrā pasta nodaļā uzstādīt elektronisko kases aparātu, izmaiņas nodokļu likumdošanā u.t.t.

Norit darbs pie radio un televīzijas raidošo tīklu un sistēmu modernizācijas atbilstoši Eiropas standartiem un prasībām. Pabeigta Viesītes NRTS celtniecība, kas jūtami uzlabo valsts radio un TV programmu uztveršanas apstākļus šajā reģionā.

TV pāreja uz PAL krāsu standartu nodrošina darbu Eiropai atbilstošā standartā. Latvijas radio 1. programmas raidīšana ir nodrošināta FM2 diapazonā.

Sekojot līdzi regulēšanas politikas tendencēm Eiropā un pasaulē un ievērojot LR likuma "Par telekomunikācijām" nostādnes, tarifu politikas veidošanai radīta neatkarīga Telekomunikāciju tarifu padome, bet valsts radiofrekvenču spektra resursu plānošanu atbilstoši starptautiskajām normām un to izmantošanas kontroli veic Latvijas Valsts elektrosakaru inspekcija.

Latvija uzsākusi darbību starptautiskajās telekomunikāciju organizācijās, atjaunojot līdzdalību Starptautiskajā elektrosakaru savienībā (ITU), Pasaules pasta savienībā (UPU) un kļūstot par Eiropas Pasta un telekomunikāciju administrāciju konferences (CEPT) locekli.

Latvija piedalās Eiropas Telekomunikāciju standartu institūta (ETSI) un starptautisko satelītu sakaru sistēmu vadošo organizāciju (EUTELSAT, INTELSAT, INMARSAT) aktivitātēs.

1.3. Mērķi

"Sakaru nozares attīstības valsts programma (1999 - 2003)" ir Transporta attīstības nacionālās programmas padomes 1994. gada 19. oktobra sēdē apstiprinātās "Sakaru nozares attīstības valsts programmas (1995 - 2015)" veicamo pasākumu aktualizācija, detalizācija un konkretizācija 4 gadu laika periodam.

Sakaru nozares attīstības valsts programma ir 4 gadu mērķprogramma.

Programma nosaka sakaru nozares attīstības mērķi, šī mērķa sasniegšanas stratēģiskos virzienus, taktiskos paņēmienus un uzdevumus.

Valsts programmas galvenais mērķis - universālu pakalpojumu nodrošināšana.

Ar universālu pakalpojumu jāsaprot visa veida sakaru pakalpojumu - telekomunikāciju, datu pārraides, pasta, radio un televīzijas un informatīvo pakalpojumu pieejamība iedzīvotājiem, valsts un biznesa struktūrām.

Starptautiskā mērogā tiek pilnībā akceptēts, ka šī nozīmīgā sektora pārstrukturēšana, ieskaitot tās liberalizāciju līdz pat vispārējas konkurences izveidošanai telekomunikāciju pakalpojumu sfērā, ir nepieciešama, lai nodrošinātu sektora darbības efektivitāti, un to pilnībā atbalsta Eiropas Savienība (ES) un Pasaules tirdzniecības organizācija (PTO).

Sektora attīstības gaitā LR ir noslēgusi līgumus ar juridiskiem partneriem un tirgus dalībniekiem, saskaņā ar kuriem tiek paredzēti pušu pienākumi un tiesības, abām pusēm uzņemoties saistības. Taču tagad, apzinoties, ka ekskluzīvās tiesības uz telekomunikāciju pamatpakalpojumiem, kas 1993. gadā tika piešķirtas telekomunikāciju operatoram SIA "Lattelekom" (daļēji privatizētam 1994. gadā), neatbilst Latvijas ekonomikas šodienas prasībām, valdība vēlas:

- pārstrukturēt sektoru, lai sākot ar 2003. gadu tiktu ieviesta vispārēja konkurence;

- pārskatīt līgumu ar SIA "Lattelekom" ārzemju partneriem, lai veicinātu Latvijas nacionālās ekonomikas attīstību, un saskaņotu valsts telekomunikāciju sektorpolitiku ar ES un PTO pieņemtajām prasībām, politiku un attīstības tendencēm.

1.3.1. Telekomunikāciju sektorpolitikas mērķi

Telekomunikāciju sektorpolitikas programmas mērķi un uzdevumi ir:

- apmierināt telekomunikāciju pakalpojumu pieprasījumu un veicināt jaunu un uzlabotu telekomunikāciju pakalpojumu rašanos;

- veicināt un sekmēt ekonomikas izaugsmi valsts mērogā, kā arī panākt, lai telekomunikāciju pamatpakalpojumi kļūtu ekonomiski pieejami valsts iedzīvotājiem visā valsts teritorijā;

- panākt sektora komerciālu darbību un tālāku ekonomisku attīstību;

- radīt stabilu vidi investīcijām;

- reorganizēt sektoru atbilstoši ES direktīvām un līgumiem ar PTO.

Mērķus varēs īstenot ieviešot jaunu modernizācijas programmu un vienlaikus pakāpeniski liberalizējot telekomunikāciju pakalpojumu tirgu, tajā skaitā arī Informācijas sabiedrības pakalpojumus, kas veicinās pakalpojumu brīvo konkurenci.

1.3.2. Publiskā telekomunikāciju tīkla operatora

un citu uzņēmumu tālākā privatizācija

Lai īstenotu valsts un sektora attīstības politiku, valsts apsvērs SIA"Lattelekom" un citu telekomunikāciju uzņēmumu valsts kapitāla daļu privatizāciju, respektējot pašreizējās īpašumtiesības un izdarītos ieguldījumus.

1.3.3. Tirgus liberalizācija

Telekomunikāciju sektors tiks pakāpeniski atvērts un valsts loma aprobežosies ar sektorpolitikas noteikšanu un tirgus regulēšanu tādā mērā, lai nodrošinātu klientu aizsardzību un konkurējoša tirgus attīstību. Tādējādi valsts veiks šādus pasākumus:

- tiks atcelti aizliegumi ienākšanai tirgū un konkurencei telekomunikāciju sektorā, izņemot tos noteikumus, kurus nosaka vispārējie normatīvie akti par konkurenci, licencēšanu, kā arī resursu ierobežojumi, piemēram, radio frekvenču spektra nepietiekamība un numerācijas telpas ierobežotība;

- tiks izveidots īpašs fonds to Universālo pakalpojumu nodrošināšanai, kas nepieciešams, lai telekomunikāciju pamatpakalpojumu minimumu varētu sniegt praktiski visiem valsts iedzīvotājiem, un, kuru nodrošināšana nav komerciāli izdevīga operatoriem;

- tiks izveidots sektora regulēšanas režīms, kas konsekventi un aktīvi atbalstīs licencētos pakalpojumu sniedzējus un operatorus, konkurenci un investīciju ieplūšanu sektorā, kā arī nodrošinās vienlīdzīgu attieksmi pret konkurējošiem operatoriem un pakalpojumu sniedzējiem. Regulēšanas režīms tiks veidots tā, lai īpaši veicinātu konkurenci pakalpojumu sniegšanas jomā.

1.3.4. Likums par telekomunikācijām

Lai visiem telekomunikāciju sektorpolitikas aspektiem sniegtu juridisku formulējumu, un lai nodrošinātu sektorpolitikas mērķu pilnīgu realizāciju, tiks izveidota jauna likumdošanas bāze.

Esošais likums par telekomunikācijām, kuru pieņēma Augstākā Padome 1993. gada 4.maijā, tiks pārstrādāts vai nomainīts ar jaunu likumu, kurš atspoguļos jauno konkurējošas vides un atbilstoša regulējošā režīma attīstības stratēģiju un šīs attīstības plānu.

1.3.5. Pasts

Pārejot uz tirgu, kurā būs atklāta un pilnīga konkurence, tarifus noteiks publisko pasta tīklu operatori - pasta pakalpojumu sniedzēji atbilstoši ekonomikas pamatlikumam - cenai jāatbilst produkta (pakalpojuma) pašizmaksai un tirgus situācijai, kurai jāpievieno plānotā peļņa, lai nodrošinātu uzņēmuma attīstību. Valsts nozīmēts regulators veiks monopolpakalpojumu tarifu apstiprināšanu, nodrošinot ar papildus dotācijām no valsts budžeta tos pasta pakalpojumus, kas atbilstoši normatīvajiem aktiem Latvijas pastam ir jānodrošina bez maksas.

Tuvākajā nākotnē paredzama dažu novecojušu pakalpojumu apjoma samazināšanās, kā tālsarunu un telegrāfa pakalpojumi. Arvien sāk pieaugt reklāmu, vēstuļu un paku sūtījumu apjomi. Pastam jāattīsta jaunas biznesa nozares, lai sasniegtu finansiālo pamatu, kas nepieciešams plaša pasta nodaļu tīkla uzturēšanai. Jauno pakalpojumu plāns ietver Pasta norēķinu sistēmu (Pasta žiro), elektroniskā pasta pakalpojumus, preču pasūtīšanu ar piegādi mājās (preces pa pastu).

1.4. Ekonomiskās politikas perspektīvas

Telekomunikācijas ir viena no valsts prioritārajām nozarēm, kuras attīstības līmenis nosaka valsts ekonomisko un politisko attīstību. Nozares īpatsvars valsts politikā un ekonomikā ir sevišķi izmainījies pēdējos piecos gados, kad sāk veidoties normālas tirgus attiecības un strauji pieaug pieprasījums pēc telekomunikāciju pakalpojumiem.

Latvijas Republikā telekomunikāciju tīkla attīstībai izvēlēts variants, kad paralēli esošajam tiek veidots un darbojas jauns tīkls, kurš bāzējas uz ciparu tehnoloģiju komutācijas iekārtām un pārraides sistēmām. Šā principa pamatideja ir divu tīklu paralēla eksistēšana: ciparu tīkla attīstība un analogā tīkla pakāpeniska atmiršana. Sakari starp jebkuriem diviem ciparu tīkla abonentiem tiek nodrošināti bez izejas uz analogo tīklu, taču savienojums starp diviem analogo centrāļu abonentiem var tikt realizēts daļēji izmantojot ciparu tīklu. Sakari starp telekomunikāciju ciparu un analogo tīklu tiek nodrošināti caur tranzīta mezgliem, kuri pilda pārveidotāju funkcijas.

Strukturāli ciparu tīklam ir četrlīmeņu funkcionālā hierarhija.

Valsts programmā telekomunikāciju tīkla attīstībai tiek noteikti trīs pamatvirzieni:

- kvantitatīvā attīstība, 2010. gadā nodrošinot tādu tīkla tilpumu, kad katrā dzīvoklī un katrā iestādē ir telefons;

- kvalitatīvā attīstība, kad telekomunikāciju publiskā tīkla modernizācija tiek plānota uz ciparu tehnoloģijas pielietojumu komutācijas iekārtās un pārraides sistēmās un optisko kabeļu līniju celtniecību;

- jaunu pakalpojumu ieviešana un servisa nodrošinājums tīkla abonentiem.

Īpaša uzmanība tiks pievērsta telekomunikāciju tīklu un pakalpojumu attīstībai lauku rajonos.

Universālās pieejas pakalpojumiem nodrošināšanai lauku rajonos tiks izmantota viena vai vairākas no sekojošām alternatīvām:

- publisko telekomunikāciju pakalpojumu mazumtirdzniecības liberalizācija (piemēram, taksofoni, publiskie maksas telefoni, datu un citi telekomunikāciju papildpakalpojumi);

- mobilo telekomunikāciju tīklu operatoriem, saskaņojot ar SIA "Lattelekom", tiks atļauts lauku rajonos piedāvāt fiksēto telekomunikāciju pakalpojumus, izmantojot esošo mobilo telekomunikāciju tīklu infrastruktūru;

- konkurences apstākļos, uzliekot Universālo pakalpojumu/pieejas saistības un pienākumus, tiks ieviestas subsīdijas no Universālo pakalpojumu fonda, lai kompensētu operatoriem zaudējumus, kas radušies no saistību izpildes.

Telekomunikāciju modernizācijas projekta realizācija (pēc iespējas ātrāka ciparu tehnoloģiju ieviešana) ir stratēģiski svarīgākais mērķis un uzdevums, jo rada mūsdienīgu sakaru tīkla infrastruktūru, kas būtiski nepieciešama telekomunikāciju un informatīvo pakalpojumu nodrošināšanai, arī mobilo sakaru pakalpojumiem.

Paralēli telekomunikāciju modernizācijai jāveic pasta, radio un TV, datu pārraides tīklu un specializēto valsts telekomunikāciju tīklu attīstība un modernizācija. Lai arī šie sakaru nozares sektori netieši iegūs no publiskā telekomunikāciju tīkla infrastruktūras modernizācijas, to attīstībai jārealizē atsevišķas modernizācijas programmas, tai skaitā ar valsts budžeta finansējumu.

Radio un televīzijas attīstība paredzēta sekojošos virzienos:

- Radio un televīzijas raidošo tīklu un sistēmu modernizācija.

Modernizēt radio un televīzijas raidošos tīklus un sistēmas, lai nodrošinātu sistēmu un tīklu stabilu un kvalitatīvu darbību un paaugstinātu tīklu un sistēmu rentabilitāti.

- Jaunu radio un televīzijas raidošo tīklu un sistēmu ieviešana.

Ieviest jaunas radio un televīzijas sistēmas (ciparu radiotelefonija, ciparu televīzija) atbilstoši pasūtītāja pieprasījumam un Nacionālās radio un televīzijas padomes (NRTP) lēmumiem.

Pasta attīstības svarīgākie pasākumu kompleksi, kuru sekmīgai realizācijai programmas laikā tiks pievērsta īpaša uzmanība, ir:

- pasta pakalpojumu tarifu sakārtošanai atbilstoši to faktiskajām izmaksām, nodrošinot sniegto pakalpojumu rentabilitāti un optimālu to attīstības iespēju;

- augstas pasta pakalpojumu kvalitātes nodrošināšanai pakalpojumu tirgū, veicot pasta tehniskā aprīkojuma modernizāciju, kā arī jaunu programmatūru izstrādi un ieviešanu;

- elektroniskās debetkartes izdošanai, veicinot Pasta norēķinu sistēmas pakalpojumu apjomu pieaugumu;

- pasta sūtījumu reģistrācijas nodrošināšanai pa to virzības ceļu, ieviešot datortehniku un izstrādājot attiecīgas programmas;

- pasta darbinieku apmācības programmas izstrādei, nodrošinot kvalitatīvu darbu tirgus konkurences apstākļos;

- pasta sūtījumu pārvadāšanas un drošības nodrošināšanai, iegādājoties jaunus un ekonomiskus transporta līdzekļus, kas aprīkoti ar kvalitatīviem radio sakariem.

Lai nodrošinātu pasta sektora darbības efektivitāti, starptautiskā mērogā tiek pilnībā akceptēta pasta nozares liberalizācija līdz pat pilnīgai konkurencei. Lai sekmīgi sagatavotos pasta tirgus liberalizācijai BO VAS "Latvijas pasts" ir jāveic vairāku projektu realizēšana:

- moderna šķirošanas un apmaiņas centra celtniecība, kas samazinātu pasta pakalpojumu pašizmaksu, nodrošinātu pasta pakalpojumu kvalitāti un ātrumu;

- pasta bankas dibināšana, kas nodrošinātu pasta finansu pakalpojumu tālāku attīstību un atbilstību Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvām finansu pakalpojumu jomā;

- autotransporta parka atjaunošana, kas nodrošinātu ātru un kvalitatīvu pasta sūtījumu piegādi.

Paredzēta Latvijas līdzdalība Eiropas Savienības reģionālās telekomunikāciju attīstības programmas PHARE projektos.

2. Informātika

2.1. Situācijas analīze

Koordinētas valsts informātikas politikas realizācija Latvijā tika uzsākta kopš 1997. gada, galveno vērību pievēršot valsts funkciju realizācijai Latvijas iedzīvotāju informacionālajā apgādē. Valsts nozīmes informācijas apgāde ietver informācijas pakalpojumus, kas nepieciešami valsts un tās atsevišķu reģionu pārvaldei, tautsaimniecības, finansu, izglītības un sociālās dzīves attīstībai, vispārējā Latvijas tēla formēšanai, un šo pakalpojumu attīstība ir galvenais faktors informācijas sabiedrības pamatu veidošanai valstī.

Reālo situāciju, kādā tiek veidota informācijas sabiedrība Latvijā, raksturo:

- derīgo izrakteņu un enerģijas trūkums;

- augsti kvalificēta darba spēka esamība visos līmeņos (zinātnieki, inženieri, tehniķi, strādnieki, menedžeri);

- vietējo valsts un privāto finansu resursu trūkums, nepieciešamība pēc lielām ārvalstu investīcijām informātikas un telekomunikāciju infrastruktūrā;

- mazs informācijas pakalpojumu tirgus apjoms Latvijā, kas pamatā nevar nodrošināt rentablu informācijas brokeru darbu;

- sabiedrības zemā pirktspēja un nesagatavotība uzskatīt informāciju par produktu;

- darbs individuālos, mazos un vidējos uzņēmumos, kā arī attālinātās darba vietās labāk atbilst Latvijas sabiedrības mentalitātei, nekā darbība lielos kolektīvos;

- nepieciešamība nodrošināt kultūrvides atbalstu un Latvijas identitātes saglabāšanu, iekļaujoties kopējos Eiropas daudznāciju procesos.

Informācijas sabiedrības veidošanas programmai ir virkne principiālu īpatnību un atšķirību no citām Latvijas nacionālajām programmām:

1) Potenciāli tā ir ne tikai kādas nozares, bet visas valsts attīstības stratēģija, un programmu jārealizē ne tikai vienai ministrijai, bet visām valsts institūcijām.

2) Modernās informācijas un komunikāciju tehnoloģijas attīstās ļoti strauji, un nav iespējams precīzi prognozēt tuvāko gadu tehnoloģiskās iespējas, tāpēc programma kopumā tiek izstrādāta konceptuālā makrolīmenī, nosakot stratēģiskos attīstības virzienus un uzdevumus, prioritātes un akcentus, stratēģiskos projektus.

3) Atsevišķos programmas virzienos Latvijā jau ir izstrādātas detalizētas attīstības programmas, piemēram, Telekomunikāciju sektorpolitika, Elektronisko sabiedrības saziņas līdzekļu attīstības nacionālā koncepcija un Televīzijas kabeļtīklu koncepcija, Zinātniskās un tehniskās informācijas apgādes koncepcija.

4) Kopš 1997. gada Latvijā notiek daudzu kompleksu makro- un mikrolīmeņa informātikas projektu izstrāde un realizācija, piemēram, Integrētas valsts nozīmes informācijas sistēmas (megasistēmas) un tās atsevišķu sistēmu projekti, Izglītības sistēmas informatizācijas projekts, Vienotā valsts bibliotēku informācijas tīkla projekts, Valsts nozīmes datu pārraides tīkla veidošana, Tiesu sistēmas informatizācijas projekts, u.c. Šo projektu realizācija notiek Nacionālās programmas "Informātika" ietvaros.

Ekonomikas attīstības orientācija uz informācijas un zināšanu izmantošanu dos Latvijai iespēju kompensēt derīgo izrakteņu un enerģijas resursu trūkumu ar kvalificēta darbaspēka esamību, kā arī attīstīt ekonomiskās aktivitātes visos reģionos. Bez vispusīgas informācijas pieejamības mazā un vidējā uzņēmējdarbība nevar veidoties un attīstīties, jo šie uzņēmumi nav spējīgi veidot paši savus informācijas un sakaru dienestus un kļūt konkurētspējīgi ar lielajiem uzņēmumiem. Bez informācijas pakalpojumu attīstības nebūs iespējama normāla valsts pārvalde un sociālās dzīves attīstība. Ar informācijas sabiedrības veidošanu valsts kopumā iegūs daudz lielākas attīstības iespējas un nākotnē samazinās eksistējošo milzīgo starpību starp mazu valsti un lielvalstīm.

2.2. Esošā ekonomiskā politika

Kopš 1997. gada valsts budžeta investīciju programmā sakaru un informātikas projekti tiek izdalīti atsevišķā apakšprogramā, priekšlikumus kurai sadarbībā ar nozaru ministrijām sagatavo Satiksmes ministrijas Informātikas departamenta speciālisti. Trīs gadu laikā pieprasījums pēc investīcijām informātikā ir strauji pieaudzis (skat. tabulu), piemēram, gan 1999., gan 2000. gadiem tika iesniegti vairāk nekā 50 projekti ar kopējām izmaksām aptuveni 200 milj. Ls.

1999. gadā Valsts investīciju programmā (VIP) tika iekļauti 25 sakaru un informātikas projekti ar kopējo finansējumu 13,4 milj. Ls.

Satiksmes ministrija, gatavojot priekšlikumus sakaru un informātikas projektu iekļaušanai VIP, vadās no Nacionālās programmas "Informātika" pamatnostādnēm. Programma "Informātika" tika izstrādāta laikā no 1997. gada septembra līdz 1998. gada jūnijam, un to akceptēja Ministru kabinetā 1999. gada 30. martā. Nacionālā programma "Informātika" ir kompleksa mērķprogramma laikam no 1999. - 2005. gg., kas sastāv no 13 apakšprogrammām, kuras tiek sagrupētas sekojoši:

1) informacionālās apakšprogrammas paredz dažādu vispārpieejamo un konfidenciālo valsts un pašvaldību informācijas sistēmu veidošanu;

2) komunikāciju apakšprogrammu uzdevums ir nodrošināt visa veida informācijas pārraidi un piegādi lietotājiem;

3) likumdošanas, standartizācijas un Latvijas kultūrvides jautājumu sakārtošana ir paredzēta normatīvajās apakšprogrammās;

4) zinību apakšprogrammām jānodrošina visas sabiedrības augsts izglītības līmenis, zinātniskos pētījumus un tehnoloģiju izstrādes informātikā;

5) lietišķās apakšprogrammas ir veltītas informātikas pielietojumu un projektu plānošanai un prioritāšu noteikšanai.

Kopējais šobrīd apzinātais programmas "Informātika" projektu skaits 1999.-2005. gg. ir vairāk kā 120, un visas programmas izpildei nepieciešams finansējums aptuveni 250 milj. Ls. Investīciju programmā galvenokārt tiek atbalstīti stratēģiskas nozīmes projekti, kuru ieviešana ļaus risināt nozīmīgas valsts ekonomiskās, finansiālās un sociālās problēmas.

Prioritārie virzieni 1999. un 2000. gadā ir valsts reģistru darbības sakārtošana (Nodokļu maksātāju, Iedzīvotāju, Nekustamā īpašuma, Uzņēmumu, Automobiļu, Adrešu u.c. reģistri), ar tiem saistīto Pašvaldību vienotās informācijas sistēmas un Valsts nozīmes datu pārraides tīkla (VNDPT) attīstība, vienotas transporta informācijas sistēmas, vienotas elektronisko dokumentu sistēmas valsts pārvaldē izveides, izglītības sistēmas, tiesu sistēmas, valsts zinātnisko un publisko bibliotēku, iekšlietu un aizsardzības sistēmu u.c. nozīmīgi informatizācijas projekti.

Pakāpeniski palielinot valsts tiešās investīcijas līdz aptuveni 25 milj. Ls, kas līdz 2005. gadam nodrošinātu investīciju apjomu aptuveni 120 milj. Ls jeb vismaz pusi no programmas izpildei nepieciešamajiem līdzekļiem (skat. tabulu), Eiropas Savienības un citu avotu līdzekļu piesaistīšana valsts informātikas projektiem varētu veicināt Nacionālās programmas "Informātika" izpildi.

2.3. Mērķi

Šai sadaļā ir izvirzīti šādi mērķi:

- Periodā līdz 2002. gadam pamatā jāizveido integrēta valsts nozīmes informācijas sistēma, vienlaicīgi strādājot pie tās komponentu izveides.

- Jāpabeidz darbs pie vienotas tiesību aktu paketes izstrādāšanas informātikas jomā (t.sk. elektroniskās komercijas un elektroniskā paraksta likumi).

- Jāizveido un jāpabeidz informatīvos resursus savienojošais valsts nozīmes datu pārraides tīkls. Paralēli tam jāizveido tīkla lietotāju nepārtraukti darbojošās apmācību sistēmas pamati, kā valsts, tā arī pašvaldību līmenī.

- Jāizveido integrēta transporta informācijas sistēma visa veida transporta kustības un kravu apstrādes koordinācijai.

- Jāizvērš pašvaldību vienotās informācijas sistēmas projekta realizācija, kā prioritāros virzienus nosakot iedzīvotāju dzīves vietas reģistrācijas datorizētas sistēmas izveidošanu (atbilstoši jaunajai likumdošanai), primāro valsts reģistru funkcionalitātes nodrošināšanu pašvaldību līmenī, kas, savukārt, radīs priekšnoteikumus "vienas pieturas aģentūru" efektīvai darbībai.

- Jāizveido telemātikas infrastruktūra, kas ļautu iedzīvotājiem saņemt komunikāciju, informācijas un komerciālos pakalpojumus atbilstoši topošās "globālās informācijas sabiedrības" prasībām.

2.4. Ekonomiskās politikas perspektīvas

Izvirzīto mērķu sasniegšanai ir paredzēts realizēt virkni Nacionālās programmas "Informātika" apakšprogrammu.

2.4.1. Valsts nozīmes informācijas sistēmas

Par apakšprogrammas galveno mērķi tiek izvirzīta valsts pamatobjektu -fizisko personu, juridisko personu, nodokļu, nekustamā un kustamā īpašuma uzskaites sakārtošana, informācijas kvalitātes krasa paaugstināšana un lietotājam draudzīgas pieejas izveide, integrējot esošās separātās Valsts nozīmes informācijas sistēmas (VNIS) vienotā megasistēmā. Apakšprogramma paredz gan integrētas VNIS apvienības - megasistēmas izveidi, gan arī atsevišķo informācijas sistēmu (IS) attīstību.

Pirmajā etapā tiks apvienotas valstij vitālas sistēmas: Iedzīvotāju, Uzņēmumu, Nekustamā īpašuma, Transporta līdzekļu reģistri, kā arī VID informācijas sistēma. Nākošajos etapos izveidotajam kodolam tiks pievienotas pārējās VNIS un nozaru informācijas sistēmas (NIS). Apakšprogrammas realizācijas gaitā jāatrisina virkne identificētu organizatorisku, informacionālu, normatīvu, tehnoloģisku, finansiālu, kvalifikācijas un metodoloģisku problēmu.

2.4.2. Nozaru informācijas sistēmas

Par galveno apakšprogrammas mērķi tiek izvirzīta NIS informācijas kvalitātes, darbības efektivitātes un tehniskā līmeņa paaugstināšana, racionāli izmantojot finansu un speciālistu resursus.

Apakšprogrammas izpildes rezultātā tiek nodrošināta optimāla nozaru funkcionēšana valsts vienotai attīstībai, kā arī valsts iekļaujas starptautiskajā informācijas apritē un starptautiskajās informācijas sistēmās.

2.4.3. Informātika pašvaldībās

Pašvaldību vienotā informatīvā sistēma tiks izveidota kā uz modernām informācijas tehnoloģijām balstīta informatīva un vadības sistēma pašvaldību funkciju izpildei. Veikta pašvaldību funkciju analīze, tās rezultātā ir secināts, ka funkciju kopa ir ļoti plaša un to spektrs ir dažāds. Vairumam funkciju raksturīga augsta informatīvā nodrošinājuma nepieciešamība.

2.4.3. Valsts statistika

Apakšprogramma paredz izveidot Latvijā mūsdienīgu uz Eiropas Savienības standartiem un metodoloģiju pamatotu valsts statistikas sistēmu, kas, izmantojot informācijas tehnoloģiju sasniegumus, nodrošinātu Latvijas integrāciju ES, apgādātu valdību un citus lietotājus ar savlaicīgu, pareizu, pilnīgu, viegli saprotamu un starptautiski salīdzināmu statistisko informāciju lēmumu pieņemšanai Latvijas tautsaimniecības un sociālās sfēras attīstībai.

Moderno tehnoloģiju ieviešana valsts statistikā notiek vairākos etapos, sākotnēji izveidojot vienotu informācijas infrastruktūru, bāzētu uz koplietošanas datu bāzu un datu repozitāriju izmantošanu kā iekšējo tā ārējo lietotāju vajadzībām, pēc tam ieviešot ar ES harmonizētu statistisko datu vākšanas un apstrādes metodoloģiju.

2.4.4. Telekomunikāciju tīkli un pakalpojumi

Apakšprogrammas galvenais saturs ir sektora reforma saskaņā ar ES principiem. Sektora reforma un tās realizācija tiek deklarēta un noteikta Latvijas telekomunikāciju sektorpolitikā.

2.4.5. Informācijas un datu apraides tīkli

Apakšprogrammā paredzēta Valsts nozīmes datu pārraides tīkla, Baltijas valstu valdību administratīvā tīkla, Akadēmiskā tīkla, publiskā (Internet) tīkla, valsts iestāžu un citu speciālo tīklu un datu transporttīklu attīstība Latvijā.

2.4.6. Likumdošana

Apakšprogramma paredz dažu gadu laikā Latvijā radīt likumiski sakārtotu vidi, kurā tiktu respektētas Eiropas demokrātiskām valstīm raksturīgās personu tiesības, veicināta uzņēmējdarbība, inovāciju process, investīciju ieplūde, demonopolizācija, ierobežoti datornoziegumi, kas savukārt ļautu Latvijai pievienoties Pasaules Intelektuālā īpašuma organizācijas WIPO līgumiem, kā arī sasniegt Eiropas Savienībai atbilstošu tiesisko līmeni.

Tiesiski un administratīvi jānostiprina valsts regulējošā loma informātikā. Jāpieņem labojumi Likumā par autortiesībām un blakustiesībām, Kriminālkodeksā, Civilkodeksā un Administratīvo pārkāpumu kodeksā, likumiski jādemonopolizē telekomunikāciju nozare, jāizstrādā un jāpieņem likumi par informācijas atklātumu, personas datu aizsardzību, datu bāzu aizsardzību, valsts nozīmes informācijas sistēmām, elektroniskajiem dokumentiem un elektroniskajiem parakstiem.

2.4.7. Standartizācija

Apakšprogramma paredz izveidot valsts finansētu informātikas un telekomunikāciju standartizācijas sistēmu, kas nodrošinātu atzītāko starptautisko un profesionālo standartizācijas organizāciju standartu apzināšanu un izziņošanu, Latvijai nepieciešamo standartu iegādi, vajadzības gadījumā - tulkošanu, ar Latvijas kultūrvidi saistīto standartu izstrādi un apstiprināšanu.

Jāiegādājas ES valstīm obligātie un citi plaši lietojamie standarti un tie jāapstiprina par Latvijas valsts standartiem. Pirmām kārtām jāiegādājas un jālatvisko terminoloģiskie standarti.

Jāizveido Latvijai pielāgota un konkretizēta pastāvīgi atjaunināma informācijas sistēmu izstrādi reglamentējoša kārtība. Šīs kārtības izstrādei un uzturēšanai nepieciešams pastāvīgs valsts pasūtījums.

2.4.8. Kultūrvides atbalsts

Apakšprogramma paredz, iekļaujoties globālajos informācijas sabiedrības attīstības procesos, saglabāt Latvijas kultūras un valodas identitātes.

Praktiski jāpanāk latviešu valodai Eiropas Savienības dalībvalsts oficiālas valodas lietojamības līmeni informācijas sistēmās un telekomunikācijās u jānodrošina adekvāta un pietiekami pilna informāciju par Latviju Internet tīklā.

Programma paredz būtisku valodas atbalstu. Pieņemot, ka speciālo valodas atbalsta aparatūru un programmatūru izstrādās lielākās un bagātākās ES valstīs, Latvijā jāelektronizē dažādi latviešu valodas korpusi, jāizstrādā latviešu terminoloģija, jāanalizē latviešu valoda, lai iegūtu nepieciešamo informāciju speciālās valodas atbalsta aparatūras un programmatūras lietošanai, jālatvisko plaša lietojuma programmatūra, jāsaglabā kultūrvēsturiskais mantojums.

2.4.9. Izglītība

Izglītības sistēmas galvenās funkcijas ir sniegt iespēju katram indivīdam gūt tā spējām un vēlmei atbilstošu izglītību, attīstīt zinātni un kultūru. Apakšprogrammā paredzēta plaša izglītošanas, izglītības sistēmas pārvaldes un informatīvā servisa funkciju informatizācija.

Apakšprogramma aptver pirmsskolas audzināšanu, ārpusskolas audzināšanu un izglītību, pamatizglītību, vispārējo vidējo izglītību, arodizglītību un amatizglītību, vidējo speciālo izglītību, augstāko izglītību, kvalifikācijas paaugstināšanu un pārkvalificēšanos, kā arī pašizglītību. Paredzēts informatizēt mācību satura plānošanu, apmācību, ieskaitot tālmācību, un apmācības rezultātu kontroli. Izglītības sistēmas pārvaldē paredzēts informatizēt skolēnu, pedagogu un mācību iestāžu uzskaiti un plānošanu, finansu vadību, personāla vadību un citas funkcijas.

2.4.10. Zinātniskie pētījumi un attīstība, informātikas speciālistu sagatavošana

Apakšprogramma izvirza Latvijas apstākļiem stratēģiski svarīgākos pētījumu un tehnoloģiju attīstības virzienus informātikas jomā. Tā satur stratēģiju un pasākumu plānu, kas jāveic, lai radītu zinātnisko bāzi un nodrošinātu ar augsti kvalificētiem speciālistiem strauji augošo informātikas industriju Latvijā, nodrošinot tās kā tautsaimniecībai prioritāras nozares attīstību.

2.4.11. Informācijas un telekomunikāciju tehnoloģiju attīstība

Apakšprogrammas galvenais mērķis ir nodrošināt informācijas un telekomunikāciju tehnoloģiju attīstību Latvijā, ņemot vērā Latvijas specifiku un tehnoloģiju attīstības tendences pasaulē un Eiropā.

Apakšprogrammā tiek parādīta īpašā loma, kāda tehnoloģiju attīstībā ir tīklu tehnoloģijām ( Internet un Intranet ), elektroniskai komercijai, inovāciju procesam, pilotprojektu realizācijai, kā arī parādīta valsts loma šo faktoru ietekmēšanai.

Tiek uzsvērta nepieciešamība pēc lielām vietējām un ārvalstu investīcijām un novērtēts finansējums, kas vajadzīgs informācijas infrastruktūras attīstībai. Uzsvars tiek likts uz funkcijām, kādas valstij veicamas ITT attīstības veicināšanai.

2.4.12. Informācijas pakalpojumi un pielietojumi

Apakšprogrammas galvenais mērķis ir nodrošināt elektronisko informācijas pakalpojumu plašu izmantošanu valsts pārvaldē un to pieejamību ikvienam valsts iedzīvotājam universālā informācijas pakalpojuma ietvaros.

Mērķa realizēšanai ir pakārtoti vairāki apakšmērķi:

- nacionālās informācijas infrastruktūras izveidošana un attīstība;

- informācijas tehnoloģiju un pakalpojumu ieviešana visos valsts pārvaldes un pašvaldību līmeņos;

- informācijas pakalpojumu un pielietojumu tirgus attīstības veicināšana.

 

 

Cilvēkresursi

I. Ievads

Lai celtu Latvijas darbaspēka produktivitāti un konkurētspēju iekšējā un ārējā tirgū un, lai sasniegtu Nacionālās attīstības plānā noteiktos ekonomiskos un sociālos mērķus, ir būtiski attīstīt un veicināt Latvijas sabiedrības indivīdu profesionālās darba spējas un iemaņas.

No cilvēkresursu attīstības viedokļa Latvijas valdības svarīgākais uzdevums ir nodrošināt sabiedrību ar izglītības un apmācības sistēmu, kas garantētu tirgus prasībām atbilstošu darbaspēka kvalifikāciju iegūšanu, jauniešu un pieaugušo strādātspējas un, spēju pielāgoties mainīgām darbaspēka tirgus prasībām, veidošanu.

Šodienas mainīgā situācija darba tirgū prasa daudz labāku profesionālo sagatavotību gan jauniešiem, kas ieiet darba tirgū, gan ievērojamam skaitam jau nodarbināto kadru. Pieaug arī nepieciešamība pēc iespējami plašākām kvalifikācijām. Šī iemesla dēļ izglītības programmām jāsniedz pietiekami plaša bāze, faktiski sagatavojot darbinieku radniecīgu profesiju grupai nevis šaurai specializācijai, konkrētās zināšanas un iemaņas ļaujot apgūt, piemēram, darba devēja organizētā īslaicīgā apmācībā. No izglītības sistēmas veidošanas viedokļa tas nozīmē nepieciešamību vienlaikus koordinēt sākotnējo profesionālo izglītību ar profesionālās tālākizglītības iespējām - darba devēju organizēto apmācību, pieaugušo kvalifikācijas celšanu un bezdarbnieku apmācību.

Lai realizētu kvalitatīvu darbaspēka resursu sagatavošanas politiku, jāpanāk profesionālās izglītības un apmācības atbilstība tirgus prasībām un pieejamība. Lai ilgākā laikā perspektīvā to spētu sasniegt, mērķtiecīgi jāstrādā šādos virzienos:

- Jāsakārto profesionālās izglītības administratīvā sistēma un tās struktūra.

- Jālikvidē profesionālās izglītības sistēmas sadrumstalotība un nesaskaņotība starp dažādiem resoriem un izglītības līmeņiem.

- Profesionālās izglītības programmas jāpielāgo darbaspēka tirgus prasībām.

- Jāpilnveido mācīšanas metodes un jāuzlabo izglītības kvalitātes novērtēšanas mehānismi.

- Valstij jānodrošina profesionālās apmācības un skolu materiāli tehniskās bāzes modernizācija.

- Ieviešot likumos paredzētus atvieglojumus, jāstimulē uzņēmēju līdzdalība un ieguldījums profesionālo skolu materiālās bāzes modernizēšanā un skolēnu praktiskajā apmācīšanā.

- Jāveicina tādi apstākļi, lai audzēkņi praksi varētu iziet savās potenciālajās darba vietās un tehnoloģiski labāk attīstītos uzņēmumos.

- Pieaugušo izglītība jādara pieejama visām iedzīvotāju grupām - arī lauku iedzīvotajiem, maznodrošinātajiem un sociāli mazaizsargātajiem. Jāatbalsta iedzīvotāju centieni izglītoties tālāk.

- Jāplāno un jāīsteno tādi aktīvie nodarbinātības veicināšanas pasākumi, kas būtu īpaši domāti ilgstošo bezdarbnieku integrēšanai darbaspēka tirgū. Jāizstrādā speciālās programmas, kas būtu orientētas uz riska grupu bezdarbniekiem, kā arī atvieglinātu jauniešiem darba gaitu uzsākšanu.

- Jāveicina sadarbība starp izglītības sistēmu no vienas puses un darba devējiem un arodbiedrībām no otras. Tālāk jāpilnveido sociālais dialogs teritoriju, nozaru un uzņēmumu līmenī. Jācenšas panākt, lai visām lielākajām profesijām būtu izveidotas profesionālās asociācijas un lai par Latvijā norisošo sociālo dialogu un tā mērķiem plašāk būtu informēta visa sabiedrība.

Pašrezējā politika un pasākumi profesionālās izglītības un arodapmācības jomā negarantē panākumus. Lai šo politiku pilnveidotu un panāktu tās atbilstību Latvijas prasībām, būs nepieciešams nozīmīgs investīciju apjoms esošajā izglītības un apmācības infrastruktūrā.

Jāatzīmē, ka nosauktie uzdevumi paredzēti ilgākam laika posmam un aptver visu profesionālās izglītības un apmācības struktūru. Investīcijas, kas tai nepieciešamas, nevajadzētu izmantot, lai izveidotu jaunas vai alternatīvas apmācības sistēmas jau pastāvošajām. Latvija nav liela, tādēļ jāinvestē jau valsts radītajās izglītības un apmācības sistēmas infrastruktūrā, būtiski palielinot to kvalitāti, pieejamību pieaugušo (strādājošu un bezdarbnieku) grupām, caurlaides spēju un elastību, regulāri atjaunojot izglītības un apmācības saturu atbilstoši nozaru attīstībai.

Investīcijas jākoncentrē tā, lai ieguldījums šai pietiekoši apjomīgajā un sarežģītajā sistēmā nenovirzītos ļoti maziem projektiem, kas nemaina sistēmu kopumā, bet gan maksimāli efektīvi sadalītu finansu līdzekļus galvenajām prioritātēm, tādejādi ekonomējot administratīvo darbu finansu resursu izmantošanā un ilgtermiņa mērķu sasniegšanā.

Cilvēkresursu attīstības jomā iedzīvotāju izglītošana ar mērķi palielināt to pielāgošanās spēju tirgus prasībām, cieši saistās arī ar dažādiem nodarbinātības pasākumiem, kuru mērķis ir atgriezt darba tirgū no tā "izkritušos". Svarīgi izstrādāt, veicināt un attīstīt aktīvu nodarbinātības politiku, uzmanību vēršot uz jautājumiem: ar kādiem līdzekļiem ir iespējams veicināt indivīdu strādātspējas veidošanos un uzlabošanos? kā panākt darbaspēka potenciāla pilnīgāku izmantošanu? Svarīga loma šeit ir saiknei starp izglītības sistēmu un darbaspēka tirgu un sociālajam dialogam starp darba devējiem, darba ņēmējiem un valsti.

Nodarbinātības veicināšanas daļā risināmi divi problēmu loki - 1) indivīda spēja/nespēja pielāgoties darba tirgus prasībām un darba devēju un darba ņēmēju izturēšanās no darba tirgus attīstības viedokļa, 2) nepieciešamās institucionālās reformas, kurām būtu jālīdzsvaro darbaspēka tirgus attīstība un jānodrošina sociālo partneru sadarbība.

Latvijas darba tirgū šobrīd pastāv vairākas disproporcijas:

- starp darba devēju pieprasījuma pēc augsti kvalificēta darbaspēka un pašreizējo šādu darbinieku piedāvājumu, kā arī izglītības sistēmas spēju sagatavot kvalificētus darbiniekus pieprasītajās specialitātēs un perspektīvajās nozarēs;

- prasība pēc darbaspēka mobilitātes un daudzu nodarbināto nepietiekamā teritoriālā mobilitāte darbā un karjeras izaugsme

- darba ņēmēji darbā ir ļoti noslogoti, vienlaicīgi daudz tādu cilvēku, kuriem nav pastāvīga darba un viņu iespējas to dabūt ir ierobežotas;

- pastāv darba pieejamības nevienlīdzība starp vīriešiem un sievietēm, kā arī - starp reģioniem.

Līdz šim darbaspēka tirgus sakārtošana parasti ir aplūkota kā institucionāla reforma. Darbaspēka kvalitatīvajai pusei - darba devēju, izglītības iestāžu un pašu darba ņēmēju atbildībai - sabiedrības uzmanība ir tikusi pievērsta mazāk. Liela sabiedrības daļa savas neveiksmes un cerības darbaspēka tirgū vēl joprojām saista ar valsts politiku un nevēlas uzņemties iniciatīvu un atbildību par savu konkurētspēju, labklājību un darba karjeru.

Ņemot vērā stratēģiju un pasākumu specifiku abos sektoros: izglītībā un nodarbinātības politikā, cilvēkresursu nodaļā tiek izdalītas 2 apakšnodaļas: 1) cilvēkresursu attīstība un 2) nodarbinātības veicināšana.

II. Cilvēkresursu attīstība

Cilvēkresursu attīstība ir prioritāte gan ekonomikas, gan arī sabiedrības sagatavošanā pirmsiestāšanās gaitā Eiropas Savienībā. Ir vismaz divi sektori, kuru attīstības stratēģija skar cilvēkresursus: Inovācijas (izglītība) un ekonomiskā un sociālā kohēzija (nodarbinātība un sociālie jautājumi).

Ja par inovācijām runājot, ir diezgan viegli identificēt galveno atbildīgo ministriju - tā faktiski ir vienīgi Izglītības un zinātnes ministrija, tad reģionālās, ekonomiskās un sociālās kohēzijas politiku kontekstā tā tieši vai netieši ir visu Latvijas Republikas ministriju kompetence, kurām jāuzņemas atbildību par darba vietu radīšanu, uzņēmējdarbības veicināšanu, valsts nodarbinātības politikas izstrādi un nodarbinātību veicinošiem pasākumiem.

Nodarbinātības veicināšana ir samērā jauns sektors valsts attīstības plānošanas kontekstā. Tās stratēģijas nepieciešamību pēdējā laikā pāatrinājuši vairāki faktori: bezdarba līmeņa celšanās, lielie līdzekļi, kas ikgadus jāizlieto bezdarbnieku pārkvalifikācijai, Eiropas Savienības politikas un likumdošanas piemērošana Latvijai pievienošanās procesu ES gaitā. Nodarbinātības stratēģijas pamatā ir 2 lietas: darba tirgus vakanču radīšana un visu izglītības apkšsektoru stabila sistēma: sākot no pamata līdz augstākajai izglītībai, un kas sevišķi svarīgi - pieaugušo tālākizglītībai.

Vispārējā izglītība ir sabiedrības kultūras, valsts tautsaimniecības attīstības pamatnosacījums, kā arī izglītības sektors, no kura piejamības un kvalitātes ir atkarīga jauniešu spēja pilnvērtīgi iekļauties nākošajos izglītības posmos - profesionālajā un akadēmiskajā, kas uz iegūto pamatzināšanu bāzes ļauj apgūt profesionālo vai akadēmisko kvalifikāciju.

Vispārējo vidējo izglītību var iegūt vidusskolās un ģimnāzijās. Tajās var iestāties, ja ir iegūta pamatizglītība. Vispārējo izglītību Latvijā iespējams iegūt gan valsts un pašvaldību finansētajās, gan privātajās izglītības iestādēs. Absolūti lielākā vispārizglītojošo izglītību apgūstošo skolēnu daļa mācās pašvaldību skolās.Valstī kopā vispārizglītojošās skolās 1998. gadā mācījās 354 474 skolēnu jeb 144 skolēni uz 1000 valsts iedzīvotājiem.

Skolēnu skaitu tieši ietekmē bērnu dzimstības līmenis. Tā kā no bērna dzimšanas līdz mācību uzsākšanai paiet 7 gadi, līdz pamatskolas beigšanai - 16, līdz vidusskolas beigšanai -19 gadi, veidojas situācija, kad dzimstības līmenim samazinoties jau vairākus gadus pēc kārtas, izglītības sistēmā esošo skolēnu skaits tomēr pieaug, kas joprojām prasa materiālo un finansu apjoma palielināšanu.

Galvenās problēmas šajā izglītības sektorā ir:

1) esošā skolu tīkla un finansu resursu efektīva izmanotošana;

2) mācību procesa kvalitāte;

3) pedagoģiskā korpusa kvalifikācija un pedagoģiskā procesa nodrošināšana.

Izdevumu īpatsvars izglītībai iekšzemes kopproduktā (IKP) pieaudzis līdz 6,4% 1996. gadā, taču IKP nelielais apjoms un vispārējais cenu līmeņa pieaugums radījis situāciju, kurā absolūtais finansējums izglītībai tuvs nozares izdzīvošanas robežai.

Salīdzinot izglītības finansējumu dažādās valstīs un IKP uz vienu iedzīvotāju, var konstatēt, ka attīstīto valstu sākumskolās tas vidēji ir 15% - 25%, vidusskolu posmā - 25% - 35% no IKP uz vienu iedzīvotāju; Latvijā atbilstoši - 19,3% un 29,7% no Latvijas IKP vienam iedzīvotājam. Izglītībai atvēlēto līdzekļu kopējais apjoms būtiski nepieaugs, jo IKP pārmaiņas nenotiek lēcienveidīgi. Šādā situācijā par darbības prioritāru principu kļūst esošo resursu mērķtiecīgs izvietojums un to izmantošanas racionālu paņēmienu izvēle.

Pašreiz precīzi formulētu izglītībā sasniedzamo mērķu trūkuma dēļ mācību priekšmetu saturs ir savstarpēji nesaskaņots, ar iegaumējamiem faktiem pārblīvēts. Līdz ar to pārāk daudz mācību laika tiek tērēts faktu iegaumēšanai, nevis izpratnes veidošanai, maz tiek apgūta viena no informācijas sabiedrībā svarīgākajām cilvēka prasmēm - prasme mācīties, iegūt informāciju un individuāli to analizēt. Kopš izvēles priekšmetu sistēmas ieviešanas vidusskolās parādījušās vairākas problēmas, kas parāda, ka nepieciešams meklēt citu risinājumu mācību organizācijai vidusskolās. Konstatēts, ka skolēni, sākot mācības vidusskolā, neapzinās savus turpmākos mērķus un līdz ar to neizvēlas tos mācību priekšmetus, kas nepieciešami augstskolā izvēlētās specialitātes apguvei. Kopš 1995./96. mācību gada mācību paraugplāni tiek pārveidoti virzībā uz izglītības programmu izvēli, bet šāda principa īstenošanai trūkst nepieciešamo izglītības iestāžu tīkla pārkārtojumu.

Viena no smagākajām problēmām ir tā, ka skolotajiem pašiem ir jāveido gan sava metodika priekšmeta mācīšanā, gan zināšanu, prasmju pārbaudē. Tāpēc skolēnu mācību sasniegumu vērtējums var būt ļoti atšķirīgs, tajā pārāk liela nozīme ir subjektīvajam faktoram. Pirmsskolas izglītībā šai ziņā ir sasniegti labāki rezultāti - iespējams, ka tas ir viens no cēloņiem, kāpēc mainījusies jaunāko klašu skolēnu attieksme pret mācībām.

Nozīmīga loma strādātspējas veidošanā ir augstākajai izglītībai. Valsts ieguldījums augstākās izglītības attīstībā jāvērtē kritiski. Finansējums uz vienu studentu Latvijā vidēji ir 6-7 reizes mazāks nekā Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) valstīs. 1999. gadā valsts budžeta finansējums augstākajai izglītībai ir tikai 1% no IKP. Ar šādu augstākajai izglītībai atvēlēto daļu ne tuvu nepietiek, lai studentus varētu mūsdienīgi apmācīt un jaunos speciālistus ieinteresēt izvēlēties mācībspēka darbu. Latvijā augstākajai izglītībai atvēlētajā finansējumā, tāpat kā finansējumā zinātnei un tehniskajām izstrādnēm, zems ir privātkapitāla īpatsvars: 1995. gadā tas bija tikai 8% no izglītībai atvēlētā finansējuma kopapjoma (salīdzināšanai: Īrijā un Spānijā tas ir 15-20%, ASV - 46%, Japānā - 60%).

Latvijā uz 10 tūkstošiem cilvēku 1999. gadā ir 318 studenti. Pēdējos gados krietni pieaugusi jaunatnes studētgriba, un augstskolu studentu skaits no 37,5 tūkstošiem 1993./94. mācību gadā palielinājies līdz 76,7 tūkstošiem 1998./99. mācību gadā. Būtiski ir mainījusies jaunatnes interese par studiju programmām. Arvien vairāk jauniešu grib studēt sociālās un humanitārās zinātnes - ekonomiku, biznesa vadību, tiesību zinātnes, psiholoģiju, starptautiskās attiecības un svešvalodas. Liela ir arī jauniešu vēlme studēt socioloģiju, politikas zinātni, tūrisma organizāciju. Savukārt daudzas no agrāk populārajām dabaszinātņu un inženierzinātņu programmām piesaista arvien mazāk reflektantu.

Augstākās izglītības sistēmā pastāv ļoti nopietnas problēmas. Šo problēmu būtība ir izglītības kvalitātes nepietiekamība un nevienmērīgums, sektora nespēja reaģēt uz jaunatnes studētgribas radītajām augsmes tendencēm, kuru izpausme ir aizvien jaunu augstskolu izveide un veco augstskolu kvantitatīva paplašināšanās bez efektīvas iekšējas reformēšanās. Tirgus augstākajā izglītībā ienāk straujāk nekā kvalitāte. 1998. gada beigās Latvijā darbojās 14 privātas augstskolas, no kurām tikai piecas bija akreditētas. Mācību spēki cenšas piepelnīties, par maksu lasot lekcijas vairākās augstskolās.

Daudzas augstskolas cenšas paplašināt maksas studijas. Šobrīd 57% no studējošajiem Latvijā par savām studijām maksā paši. Tomēr maksa vēl negarantē kvalitāti un daudzi studenti par naudu saņem tādu pašu kvalitāti kā vienā solā par budžeta līdzekļiem studējošie. Bez tam maksas studijas Latvijā ir orientētas uz relatīvi lētākajām humanitārajām programmām, kurās ir iespējami zemāki apmācības izdevumi, nav nepieciešami dārgi pētījumi un pētniecības laboratorijas.

Lai gan valsts dotācijas augstākajai izglītībai ir nepietiekamas, par nespēju atjaunināt mācībspēku sastāvu un modernizēt programmas, kā arī par universitāšu reformu lēno tempu sava atbildība jāuzņemas arī augstskolām pašām. Autonomijas ietvaros augstskolas rīkojas ar budžeta dotācijām, maksas studiju līdzekļiem un nekustamajiem īpašumiem, taču iegūtos līdzekļus studiju kvalitātes uzlabošanai tās nereti neatvēl.

Studentu skaitu dažādās studiju programmās nosaka pašu augstskolu piedāvājums, kas veidojas kā reakcija uz attiecīgās studiju programmas prestižu sabiedrībā. To savukārt drīzāk ietekmē jauniešu vēlmes nekā izvēle, kas balstīta uz labu profesionālo orientāciju un izpratni par tautsaimniecības un darbaspēka tirgus norisēm.

Savu galveno uzdevumu - veidot Eiropas Savienībā un globālā kontekstā konkurētspējīgus speciālistus un zinātniekus, studējošajiem optimāli īsā laikā sniedzot izglītību un pasaulē atzītu kvalifikāciju, kura nepieciešama darbaspēka tirgū un atbilst viņu pašu vērtīborientācijai un interesēm, - pašlaik augstākās izglītības sistēma paveic tikai daļēji.

Daudzu valstu pieredze liecina, ka sabiedrības strādātspējas potenciāla veidošanā ļoti nozīmīga loma ir profesionālās izglītības sistēmai, tās spējai gatavot indivīdus (jauniešus un pieaugušos), kuri gribētu un spētu pielāgoties tehnoloģiskām un ekonomiskām pārmaiņām. Darbaspēka kvalitāte ir lielā mērā atkarīga no profesionālās izglītības sistēmas darbības valstī - apmācības kvalitātes, elastības un pieejamības.

Latvijā sākotnējo profesionālo izglītību var iegūt, apgūstot arodizglītības, amatizglītības un vidējās profesionālās izglītības mācību programmas, kuras piedāvā diezgan plašs, bet nelielu vidējās profesionālās izglītības iestāžu tīkls. Tīkls aptver visus rajonus, izņemot Balvu rajonu.

Vidējo profesionālo izglītību var iegūt aptuveni 200 profesionālās izglītības programmās. 1998./99.m.g. audzēkņu skaits profesionālajās mācību iestādēs ir 46 237. Visvairāk mācās jaunieši vecumā no 15 līdz 19 gadiem un profesionālo izglītību iegūst 23,6% no šās vecumgrupas jauniešiem Latvijā (šeit un turpmāk dati par 1998. gadu). Lielākā daļa vidējās profesionālās izglītības iestādēs uzņemto audzēkņu ir ar pamatskolas izglītību (72,8%), taču uz tām iet mācīties arī vidusskolu beigušie (17,7%). Lielākā daļa audzēkņu mācās dienas nodaļā. Pašreiz 92% profesionālās izglītības iestāžu atrodas valsts pārziņā, 5% - privātās izglītības iestādes un tikai 3% ir pašvaldību pārziņā.

No mācībām izvēlēto izglītības programmu viedokļa pēdējos gados pieaug audzēkņu skaits komercizglītības, apkalpojošo arodu, transporta un sakaru izglītības programmās, bet samazinās tādu audzēkņu skaits, kuri apgūst lauksaimniecības un mežkopības izglītības programmas.

Kā rāda statistikas dati, pēc 9.klases beigšanas 55% no absolventiem mācības turpina vidusskolā, 33% - profesionālās izglītības iestādēs, 6% - vakarskolās, bet 6% mācības neturpina. Savukārt no 12.klašu absolventiem 64% mācības turpina augstskolās, 12% - profesionālās izglītības iestādēs un 24% mācības neturpina. Tas nozīmē, ka vairāk nekā trešdaļa no šā gadagājuma jauniešiem (te ieskaitīti arī tie, kuri no šīm mācību iestādēm atskaitīti) izglītības sistēmu atstājot, neiegūst nekādu profesionālu kvalifikāciju, rezultātā viņi neiegūst pilnvērtīgu strādātspēju un pazeminās viņu karjeras iespējas.

Profesionālo kvalifikāciju neieguvušajiem jauniešiem darbaspēka tirgū iekļauties ir sarežģīti, jo trūkst tirgū nepieciešamo prasmju un iemaņu. To apliecina arī reģistrēto bezdarbnieku sadalījums pēc izglītības: visvairāk bezdarbnieku ir ar vidējo izglītību bez jebkādas profesionālās kvalifikācijas.

Vislielākais īpatsvars bezdarbnieku kopskaitā ir bezdarbniekiem ar vispārējo vidējo izglītību un bezdarbniekiem ar pamatizglītību vai ar nepabeigtu pamatizglītību - tātad cilvēkiem bez jebkādas profesionālās sagatavotības. Ja salīdzina ekonomiski aktīvos iedzīvotājus pa izglītības līmeņiem, tad var konstatēt, ka darba meklētāju īpatsvars krietni zemāks ir grupās ar augstāko izglītību, kas liecina par šo grupu iedzīvotāju labāku spēju orientēties darba tirgus situācijā un augstāku mobilitāti.

Pieaug 2-gadīgo arodizglītību ieguvušo bezdarbnieku skaits, un nedaudz, bet arī vidējo profesionālo izglītību ieguvušo skaits. Tas saistīts ar profesionālās izglītības mācību procesa neapmierinošo kvalitāti, it sevišķi praktisko darba iemaņu trūkumu.

 

1. diagramma

Profesionālās izglītības iestāžu absolventi-bezdarbnieki no kopējā absolventu skaita pa izglītības programmu grupām

Reģistrēto bezdarbnieku skaits Latvijā ir 9,8% (1999. gada augusts). Bezdarbnieku vidū visai augsts ir sieviešu (59%) un jaunu cilvēku īpatsvars, turklāt liela jauniešu daļa par bezdarbniekiem pat nereģistrējas, jo tiem nepienākas bezdarbnieka pabalsts.

Dati no 1. tabulas iezīmē divas svarīgas problēmas:

1) samērā augstu gados jauno (vecumā no 15-29 gadiem) bezdarbnieku īpatsvaru - kopumā 29,2%;

2) aktīvākā darbaspēju vecuma grupas (vecumā no 30-49 gadiem) bezdarbnieku īpatsvaru - 53,1%.

1. tabula

Bezdarbnieku sadalījums pēc vecuma

(gada beigās, % no bezdarbnieku kopskaita)

Vecuma grupa	1994.	1995.	1996.	1997.	1998.
15-19 gadi	7,5	8,6	7,7	4,3	3,6
20-24 gadi	10,7	11,6	12,3	13,9	12,7
25-29 gadi	11,2	11,3	11,4	13,0	12,9
30-49 gadi	52,6	51,9	52,3	51,8	53,1
50-54 gadi	12,6	11,6	11,0	11,1	11,7
55-59 gadi	5,1	5,0	5,3	5,9	6,0
Pavisam	100	100	100	100	100

Datu avots: Nodarbinātības valsts dienests

Katru gadu daudzus audzēkņus no mācību iestādēm atskaita, iekams viņi apguvuši pilnu apmācības programmu. Laika periodā no 1997. gada septembra līdz 1998. gada septembrim no arodizglītības iestādēm pavisam atskaitīti 13,9% audzēkņu, no vidējās profesionālās izglītības iestādēm - 13,8% audzēkņu. Atskaitītie pārsvarā ir audzēkņi, kuri mācās pirmo mācību gadu. Arodizglītības iestādēs no kopējā atskaitīto audzēkņu skaita 1. kursa audzēkņi bijuši 48,6%, vidējās profesionālās izglītības iestādēs - 50 procenti. Tas, ka lielākā daļa atskaitīto audzēkņu ir pirmskursnieki, liecina, ka daļa audzēkņu jau pašā sākumā kļūdās savas profesijas izvēlē.

Valstij nav arī noteiktas profesionālās orientācijas politikas. Pašreiz no katriem 100 skolu absolventiem profesionālu konsultāciju ar Profesionālās karjeras izvēles centra palīdzību saņem 14. Lai veicinātu darbaspēka resursu attīstību, valsts institūcijām, pašvaldībām, izglītības iestādēm un nevalstiskajām organizācijām jāpalīdz cilvēkiem izprast darbaspēka tirgus tendences un mikroekonomikas jautājumus, to, kāda loma tautsaimniecības attīstībā ir nodarbināto kvalifikācijai un viņu motivācijai attiecībā uz darbu. Visos izglītības līmeņos jauniešiem jāveido izpratne par darba karjeras un profesionālās attīstības nosacījumiem.

Viens no rādītājiem, kuri raksturo profesionālās izglītības kvalitāti, ir absolventu nodarbinātība. Savā profesijā galvenokārt strādā transporta un sakaru mācību programmu absolventi (55%) un medicīnas programmu absolventi (38%), bet bez darba visbiežāk palikuši tirdzniecības apmācību programmu absolventi (62%), mūzikas (44%), amatu ražošanas (36%) un lauksaimniecības (35%) absolventi. Fakts, ka liela daļa absolventu nestrādā iegūtajā profesijā vai arī ir vispār bez darba, liecina, ka profesionālās izglītības mācību programmās un to nodrošinājum ir trūkumi. Statistika, diemžēl, neatspoguļo praktiskās grūtības, kādas daudzi arodskolas beigušie nonāk, nespēdami atrast darbu specialitātē vai citu nodarbošanos.

Sakarā ar valsts ģeopolitisko stāvokli, izejvielu un enerģētisko resursu ierobežotību Latvijas konkurētspēju visvairāk nosacīs tas, cik izglītoti būs tās iedzīvotāji un cik kvalificēts būs tās darbaspēks. Tāpēc jārada tāds stāvoklis, lai iedzīvotājiem būtu iespējams mācīties visu mūžu un savu kvalifikāciju mainīt vai paaugstināt arī darba dzīves laikā.

Pieaugušo izglītības ieguve notiek klātienes, neklātienes un tālmācības un pašizglītošanās formās. Īpaši attīstījusies ir tālmācība augstskolās, kas ļauj elastīgi regulēt mācību laiku, vietu un tempu. 1998. gadā pieaugušo apmācības programmas apguva apmēram 220 tūkstoši cilvēku, t.i., gandrīz 19% no ekonomiski aktīvajiem iedzīvotājiem. Visvairāk pieprasītas ir profesionālās pilnveidošanās programmas, to vidū bezdarbnieku apmācīšana un pārkvalificēšana. Ekonomisko izglītību paaugstina 18% klausītāju, valodu prasmi - 7%, datorzinības - 7%, lauksaimniecību - 7%, lietvedību - 7%, jurisprudenci - 3 procenti. Savas zināšanas papildinājuši arī 54% no arodskolu un vidējo profesionālo mācību iestāžu pēdējo piecu gadu absolventiem. Vienai trešdaļai no visiem aptaujātajiem absolventiem bijis nepieciešams papildināties tieši savā specialitātē, gandrīz 20% - svešvalodās un tikpat lielai daļai - prasmē rīkoties ar datoru.

Šobrīd Latvijā ir apmēram 200 iestādes, kas realizē pieaugušo izglītības programmas. Tās finansē no valsts ( 34%, pārsvarā bezdarbniekiem, pedagogiem un ierēdņiem) un pašvaldību (3%) budžeta līdzekļiem, uzņēmumu (26%) un pašu iemaksām (33%). Pieaugušo izglītošanās iespējas nav pieejamas maznodrošinātajiem iedzīvotājiem un sociālā riska grupām, jo šie cilvēki nav spējīgi par izglītošanu maksāt. Tas, ko pieaugušo izglītošanas jomā piedāvā dzīves vietās un lauku teritorijās, bieži vien neatbilst ne iedzīvotāju ne darba devēju pieprasījumam. Profesionālās izglītības mācību iestādes rajonos nepietiekamā apjomā spēj piedāvāt pieaugušo tālākizglītības programmas - gan vājā tehniskā aprīkojuma, gan atbalsta trūkuma programmu moduļu izstrādē pieaugušajiem dēļ. Šeit pat vairs nav runa tikai par Izglītības un zinātnes ministrijas iespējām, jo bez pietiekamas pašvaldību līdzdalības profesionālajā tālākizglītībā un atbilstošām investīcijām izglītības infrastruktūrā nebūs iespējams risināt tādus jautājumus kā: nodrošinātība ar kompetentiem pieaugušo izglītošanas organizatoriem un pedagogiem, un nepieciešamo tehnisko un mācību aprīkojumu pieaugušo izglītības centros.

Cilvēkresursu attīstības sadaļa šajā dokumentā pievēršas profesionālās izglītības (PI) sistēmas attīstības prioritātēm un risinājumiem, kas realizējami, lai atbalstītu kvalitatīvas darbaspēka resursu un iedzīvotāju nodarbinātības politikas veidošanos un realizāciju. Situācija PI šobrīd vistiešāk ietekmē gan darba tirgū ienākošo gan arī jau nodarbināto un bezdarbnieku izglītības un apmācības iespējas un kvalitāti. Tas ir sektors, kurš ievada darba dzīvē ikgadus ap 12 tūkst. jauniešu, no kuru spējas vai nespējas tikt nodarbinātam kļūst atkarīga šo jauniešu turpmākā dzīve un bezdarbnieku skaits valstī. PI ir izglītības sistēmas sektors (vidējā un augstākajā tās limēnī), ir tas, kura infratsruktūru attiecīgi pilnveidojot, varēs radīt apstākļus darba tirgū pieprasīto profesesionālo kvalifikāciju nodrošināšanai vai esošo paaugstināšanai. Latvijā, kurs nevar atļauties radīt un uzturēt divas paralēlas apmācības sistēmas - jauniešiem un pieaugušajiem, esošā PI ir jāpilnveido līdz stāvoklim, lai tā kvalitatīvi spētu nodrošināt arī pieaugušo darba tirgu apmācības prasības.

Paredzams, ka darbam ar Strukturālajiem Fondiem - Eiropas Sociālo Fondu Izglītības un zinātnes ministrija izmantos Profesionālās izglītības attīstības programmu aģentūras (PIAP aģentūra) pakalpojumus, kurai ir 5 gadu pieredze darbā ar Eiropas Savienības palīdzības līdzekļiem profesionālās izglītības reformu un attīstības jomā. Šī struktūrvienība ir optimāli sagatavota, lai brīdī, kad pirmstrukturālie un strukturālie līdzekļi Latvijai kļūst pieejami, pilnvērtīgi tiktu uzsākts darbs to programmēšanā un izmantošanā valsts darbaspēka resursu sagatavošanā.

Lai nodrošinātu Latvijas iedzīvotāju pilnvērtīgu izglītību un šīs izglītības atbilstību esošā darba tirgus prasībām un nākotnes tendencēm, cilvēkresursu attīstīšanas jomā ir izvirzītas šādas prioritātes:

1) Reģionu administratīvās infrastruktūras izveide darbaspēka resursu attīstības politikas realizācijai;

2) Reģionu profesionālās izglītības un apmācības iestāžu tīkla modernizācija;

3) Biznesa izglītības un uzņēmējdarbības apmācības piedāvājuma palielināšana reģionos;

4) Augstākās profesionālās izglītības sektora attīstīšana;

5) Profesionālajā izglītībā un tālākizglītībā nodarbināto pedagogu apmācība.

1. Reģionu administratīvās infrastruktūras izveide darbaspēka resursu attīstības politikas realizācijai

1.1. Situācijas analīze

Profesionālās izglītības un arodapmācības (PI) sistēmas vienīgā vērtība ir tās loma visu darba tirgus ekonomisko sektoru attīstības veicināšanā, apmācot un izglītojot kvalificētu darbaspēku. Lai īstenotu šo mērķi, PI sistēmai jābalstās uz darba tirgus prasībām, un darba tirgum savukārt ir jāizsaka savas prasības PI. Šīs informācijas apmaiņas process nepieciešams gan reģionālā, gan visas valsts mērogā. Valdībai jāaicina sociālos partnerus darba tirgu organizēt tā, lai realizētos informācijas apmaiņa par visiem valsts ekonomiskajiem sektoriem un PI. Vadoties no šiem datiem, PI sistēma varēs plānot, izstrādāt un realizēt savas programmas gan jauniešiem, gan pieaugušajiem.

Kā vienu no galvenajām problēmām šīs prioritātes ietvaros var minēt PI un darba tirgus prasību nesaskaņotību. Pašrez PI neatbilst darba tirgus prasībām ne kvantitatīvā, ne kvalitatīvā ziņā. Šo viedokli izsaka darba devēji, un to pierāda augstais bezdarba līmenis Latvijā un grūtības, ar kādām profesionālās izglītības iestāžu absolventi saskaras darba meklējumos (izlases aptauja sniegusi datus, ka 36% profesionālās izglītības iestāžu absolventu kļust par bezdarbniekiem un 35% profesionālās izglītības iestāžu absolventu strādā citās profesijās).

Tai pat laikā Latvijā trūkst informācijas par reālo darbaspēka pieprasījumu darba tirgū. Šajā kontekstā, viena no PI sistēmas prioritātēm ir veikt labi metodoloģiski izstrādātu kvantitatīvu un kvalitatīvu ekonomisko sektoru analīzi, iegūstot informāciju par nozaru darbaspēka vajadzībām un profesionālajām kompetencēm un, uz tās pamata sākt veidot Nacionālo profesionālo kvalifikāciju sistēmu. Tādā veidā tiks iegūti dati, kas būtu PI programmu izstrādes pamatā - jauniešiem un pieaugušajiem.

Ievērojama problēma ir arī nepietiekama darba devēju iesaiste un līdzdalība profesionālajā izglītībā. Latvijas darba devēju konfederācijas veiktais pētījums secina, ka tikai 6% darba devēju ir gatavi atbalstīt PI. Varētu pieņemt, ka tas ir tāpēc, ka starp darba devēju un PI sistēmu nav strukturāla dialoga. Tajā pat laikā, vairums darba devēju sūdzas, ka profesionālās izglītības iestāžu absolventiem nav atbilstošu praktisko iemaņu (tikai 11% gadījumu darba devējs meklēja un atrada jaunus kadrus, izmantojot PI sistēmu). Te veidojas paradokss: no vienas puses, darba devēji nesadarbojas ar PI sistēmu, un, no otras puses, viņus neapmierina profesionālās izglītības iestāžu absolventu līmenis.

Vienīgais veids, kā šo problēmu atrisināt, ir:

1) radīt apstākļus, kas stimulētu darba tirgus līdzdalību profesionālajā izglītībā ,

2) piešķirt darba devējiem tiesības zināmā mērā ietekmēt PI sistēmas komponentus (apmācības virzienus, profesionālās kvalifikācijas standartus, programmu saturu, eksaminācijas prasības, u.t.t.)

Šajā sakarā Nacionālā profesionālo kvalifikāciju sistēma jāsāk veidot tieši tādēļ, lai darba tirgum ļautu ietekmēt - strukturāli organizētā veidā - PI programmu mērķus. Tas dos darba tirgum iespēju novērtēt PI programmu jauniešiem un pieaugušajiem atbilstību un kvalitāti.

Problēma ir arī neefektīvā PI pārvalde un plānošana. Tā kā valsts PI sistēmas (izglītība, apmācība un pārkvalifikācija) atbildība ir sadalīta starp vairākām ministrijām un institūcijām, kā arī tās plānošanā un reģiona vajadzību komunikēšanā nav iesaistītas reģiona/vietējas pašvaldības, nav iespējama saskaņota un secīga rīcība. Tā rezultātā cilvēkresursu izglītošanai iztērētie līdzekļi tiek izmantoti nelietderīgi un neatbilst reālajam pieprasījumam.

Pašrezējais (vēsturiski izveidotais) pienākumu un atbildības sadalījums pat centrālajā līmenī neļauj izstrādāt vienotu politiku profesionālās izglītības jomā. Tomēr darba tirgum steidzami tāda nepieciešama konsekventa un prognozējama.

Tikai veicinot reģionālās pašpārvaldes, reģiona uzņēmēju, darba ņēmēju un reģionā atrodošā izglītības sniedzēju tīkla savstarpējo sadarbību un koordinēta šī reģionālā foruma komunikāciju ar vienu centrālo valsts izglītības politikas un pārvaldes institūciju - Izglītības un zinātnes ministriju, būs iespējams likvidēt esošās profesionālās izglītības sistēmas nesakārtotību un neefektivitāti. Tikai tādā veidā centrālās pārvaldes līmenī varēs saņemt ticamu, pamatotu un visām pusēm pieņemamu informāciju par reģionu darbaspēka resursu vajadzībām un to realizēšanas iespējām.

1.2. Esošā politika

Izglītības sistēmas stratēģiskajā līmenī valstī ir izpratne par galveno darāmo šai laukā. Lai darba tirgu varētu nodrošināt ar pietiekamu daudzumu kvalificēta darbaspēka, galvenais uzdevums ir sākt informācijas sakārtošanu par nodarbinātības veidiem dažādās nozarēs un izstrādāt šo nodarbinātību standartus valstī. Nodarbinātības/profesiju standarti veidos nacionālās kvalifikāciju sistēmas kodolu, kas atainos Latvijas darbaspēka tirgus struktūru un kvalitātes prasības. Ne mazāk svarīgi, ka tad arī bezdarbnieku apmācība varēs tikt organizēta tā, lai iegūtā kvalifikācija atbilstu darba tirgus prasībām, palielinot iespējas atrast piemērotu darbu un samazinot ilgtermiņa bezdarbu.

Tā kā PI sistēmas darbībai steidzami nepieciešama tai līdzvērtīga sistēma darba tirgū, nacionālā kvalifikāciju sistēma paredz, ka katram ekonomiskajam sektoram ir sava Nozares komiteja. Ekonomikas ministrija jau ir izveidojusi 20 nozaru ekspertu padomes. Katram ekonomiskajam sektoram savu padomi. Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) attīstības un reformu projektu ietvaros pašrez veic pārrunas ar Ekonomikas ministriju par iespējām Nozaru komitejas darbināt esošo nozaru padomju ietvaros.

Izglītības un zinātnes ministrijas Profesionālās attīstības programmu aģentūras izstrādātā un apspriešanai izvirzītā koncepcija paredz, ka veidojamo Nozaru komiteju pārziņā būs šādi jautājumi:

1) nozaru pārskati: kas ietvers nozares kvalitatīvos un kvantitatīvos datus, kas būtiski palīdzēs Izglītības ministrijai veikt PI programmu makroplānošanu un noteikt profesionālās izglītības un apmācības prioritātes.

2) amatnozaru profilu izstrāde: ir būtiski svarīga informācija, lai PI sniedzējus veicinātu izstrādāt atbilstošas mācību programmas. Nacionālā mērogā šos profilu aprakstus apstiprinās katra ekonomiskā sektora ietvaros.

3) PI kvalitātes un lietderības kontrole: darba tirgus piedalīsies PI programmu izvērtēšanas procesā, kas tiks organizēts strukturētā veidā un paredzēts nacionālajā kvalifikāciju sistēmas ietvaros, nodrošinātot PI sniedzējus ar atsauksmēm no darba tirgus par mācību programmām.

Nozaru komiteju darbību metodoloģiski atbalstīs un koordinēs Izglītības ministrijas Profesionālās izglītības centrs (turpmāk tekstā PIC). Šobrīd jau tiek strādāts pie PIC organizatoriskās struktūras maiņas un kadru izglītības - ES Phare "Augstākās profesionālās izglītības reformas" programmas ietvaros.

ES Phare "Profesionālā izglītība 2000" programmas ietvaros, nacionālā kvalifikācijas sistēma tiks eksperimentālā kārtā uzsākta divās ekonomiskajās nozarēs, tādejādi ierādot virzību un metodoloģiju nozaru analīzes un profesiju standartu izstrādē.

Jau iepriekš tika konstatēts, ka esošā PI sistēma ir nesakārtota un slikti organizēta - visos līmeņos - rajona, reģiona un visas valsts mērogā. Reģionālo PI pārvalžu un PI iestāžu konsorciju izveide paredzēta, lai organizatoriski un strukturāli izmainītu PI visā reģionā. PI sniedzēji ir mazi un to ir pietiekoši daudz. Nav strukturālas sadarbības starp sākotnējo profesionālo izglītību un pieaugušo apmācību un pārkvalifikāciju. Šāda situācija īpaši bīstama rajonos, jo tā rada vāju un prasībām neatbilstošu PI nodrošinātāju sniegumu, kas kavē reģionu ekonomisko attīstību.

ES Phare "Augstākās profesionālās izglītības reformas" programmas ietvaros tiek strādāts pie kvalitatīvi jauna profesionālās izglītības pārvaldes un organizācijas modeļa: Reģionālā profesionālās izglītības sniedzēju konsorcija (RPIK) un Reģionālās PI pārvaldes (RPIP) idejas, kam ievērojami lielākā mērā nekā katrai atsevišķai skolai, pieaugušo izglītības centram būs iespējams realizēt reģionālu PI plānošanu un pieskaņot mācību programmas un īsos kursus darba tirgus prasībām. Minētā programma eksperimentālā kārtā šobrīd veic priekšdarbus pieredzes izmēģināšanai Rēzeknes un Daugavpils rajonos.

1.3. Prioritātes mērķi

Prioritātes mērķis ir uzsākt sākotnējās profesionālās izglītības un profesionālās tālākizglītības iespēju un piedāvājuma pārvaldi, koordināciju un administrēšanu reģionu līmenī. Tas ietver divus galvenos apakšmērķus:

Pirmkārt, radīt reģionālu infrastruktūru, kas a) būtu atbildīga par un būtu spējīga organizēt dažādo partneru sadarbību jaunu, kvalitatīvu izglītības un apmācības programmu izstrādē, jaunu mācību metošu un tehnoloģiju ieviešanā; b) spētu izvedot stabilu bāzi sociālajam dialogam, izstrādāt cilvēkresursu attīstības politiku un sekmētu nodarbinātību reģionā.

Otrkārt, sekmēt efektīgāku finansiālo un cilvēkresursu izmantošanu daudzo un dažādo reģiona izglītības un apmācības iestāžu uzturēšanai un attstībai. Trūkstot politikai un stratēģijai, arī sabiedrības izpratnei par neizbēgamo saistību starp izglītības kvalitāti, kvalificētu darbaspēku un reģiona ekonomisko un sociālo stabilitāti, notiek nelietderīga līdzekļu izmantošana un nevajadzīga konkurence un sadrumstalotība starp izglītības devējiem.

ES Phare programmas "Augstākā profesionālā izglītība" ietvaros šobrīd tiek gatavoti divi: Rēzeknes un Daugavpils reģioni, lai sagatavotos PI reģionalizācijai brīdī, kad valstī tiks izvēlētas reģionu pašvaldības un uzsākta teritoriālās reformas ieviešana. Uz šo pilotprojektu bāzes jāsāk sagatavot valsts pārējie reģioni.

1.4. Ekonomiskā perspektīva

Lai sasniegtu izvirzīto mērķi ir jārealizē šādi galvenie pasākumi:

- Nozaru komiteju izveide nacionālā līmenī (darbotos pašreizējo 20 Ekonomikas ministrijas konsultantu padomju ietvaros);

- PI sniedzēju apvienošana reģionālā līmenī - Reģiona profesionālās izglītības pārvaldēs (RPIP) - 6 līdz 8 valsts reģionos;

- Reģiona 3-pušu padomes veidošana katram RPIP;

- Nozaru/reģionu darbaspēka vajadzību analīžu veikšana. Prioritārie sektori: kokapstrāde, transports, informācija, pakalpojumi, tehnoloģijas, finanses (bankas, apdrošināšana). Prioritārie reģioni - ar augstu bezdarba līmeni, ar partneru gatavību sadarboties situācijas uzlabošanā;

- Reģiona darbaspēka vajadzību un sagatavošanas programmas izstrāde;

- Programmas pieņemšana RPIP padomē un valdē, vienošanās par jaunu/modernizējamu izglītības programmu izstrādi un apmācības/tālākizglītības kursu uzsākšanu;

- Eksperimentālās darbības uzsākšana vēl 6-8 reģionos: Daugavpils un Rēzeknes eksperimentu laikā gūtās pieredzes un rezultātu izplatīšanai.

Reģionālās PI nostiprināšanas galvenais uzdevums ir radīt pamatu reģionu ilgtermiņa attīstībai, strukturālai bezdarba līmeņa samazināšanai, veiksmīgai vadības sistēmas decentralizācijas ieviešanai un kopsummas (lumpsum) normatīvā finansējuma sistēmas ieviešanai PI.

Bez tam:

a) Nozaru analīzes un atbilstošs PI programmu nodrošinājums pozitīvi un ilgstoši ietekmēs uzņēmumu un kompāniju konkurētspēju, jo tiem būs pieejams atbilstoši kvalificēts un vajadzīgajā daudzumā darbaspēks. Attiecīgi tas ietekmēs pašus jauniešus un pieaugušos - nodrošinot tos ar lielākām nodarbinātības iespējām un mazinot sociālo problēmu un tam nepieciešamo budžeta patēriņa celšanos.

b) Izveidojot atbilstošas PI programmas, uzņēmumiem un kompānijām lielā mērā mazināsies nepieciešamība ieguldīt līdzekļus kadru tūlītējā pārapmācībā, cerams pat ārvalstu speciālistu piesaistē. Tas dos iespēju ievērojami samazināt uzņēmumu pašu izmaksas darbinieku pamatiemaņu un prasmju apguvei. Tomēr jāņem vērā, ka specifisku uzņēmumu vai prasību izpilde vienmēr būs saistīta ar zināmu daudzumu investīciju cilvēkresursos arī tiem jau atrodošiem darba dzīvē.

c) PI reģionalizācija dos lielākas elastības iespējas izglītotāju reģionālā tīkla veidošanā, optimizācijā, valsts PI budžeta resursu mērķtiecīgā sadalē.

d) PI reģionalizācija ļaus vietējā darba tirgus veidotājiem-uzņēmumiem tiešā un strukturētā veidā ietekmēt reģionā sniedzamās jauniešu un pieaugušo PI atbilstību vajadzībām un kvalitāti .

e) PI iestāžu beidzējiem būs vieglāk atrast viņu izglītības līmenim atbilstošu darbu un līdzekļi, ko valsts ieguldījusi šo cilvēku apmācībā, nebūs izdoti par velti.

2. Reģionu profesionālās izglītības un apmācības iestāžu tīkla modernizācija

2.1. Situācijas analīze

Tā kā Latvija pašreiz atrodas pārejas procesā un vērojama dinamiska starptautiskā tirgus attīstība, darba tirgus prasības nepārtraukti mainās. PI sistēma jāorganizē tā, lai tā atspoguļotu un paredzētu šīs pastāvīgās izmaiņas darba tirgus prasībās.

Lai pārveidotu PI sistēmu par modernu, atklātu un pieejamu ne tikai jauniešiem, bet arī pieaugušajiem, ir nepieciešams modernizēt esošo profesionālās izglītības mācību iestāžu tīklu: attīstīt darba tirgū pieprasītās izglītības programmas, nodrošināt to realizāciju ar mācību spēkiem, mācību materiāliem un aprīkojumu, un pārveidojot pašreizējo PI mācību programmu sistēmu uz modulāru struktūru. Ievada daļā un situācijas aprakstā dotā informācija lielā mērā norāda uz trūkumiem profesionālajā apmācībā valstī. Lai iegūtu maksimāli produktīvu rezultātu no sagatavotajām reformām pašas sistēmas darbībā (sociālais dialogs, reģionalizācija, finansu sistēmas reforma, tīkla optimizācija), nepieciešamas arī materiālas investīcijas sistēmas infrastruktūrā.

Bez tam, pašreizējā PI mācību programmu struktūra ir organizēta masīvā veidā, tas nozīme, ka kvalifikāciju tikai var iegūt pēc vesela kursa pabeigšanas: tā ir diezgan neefektīva pieeja. Pirmkārt, skolēni, kuri aiziet no skolas priekšlaicīgi, pašreizējā sistēmā ir nekvalificētie "atskaitītie" ar ļoti sliktām nodarbinātības izredzēm. Otrkārt, pašreizējā mācību programmu struktūra neļauj to piemērot pieaugušajiem, jo nav atdalāma tā izglītības/apmācības daļa, kas attiektos tieši uz viņu specifiskajām prasībām. Treškārt, ar tādu programmu un to nodrošinājuma spektru, kāds ir pašrez - it sevišķi lauku reģionos, kur lauksaimniecisko programmu vietā skolām ir grūti kaut ko piedāvāt, nav iespējams darba tirgum piedāvāt prasīto.

Cieš šīs izglītības prestižs, cieš jaunieši, kuriem ir minimālas izvēles iespējas, cieš rajoni, nesaņemot kvalificētā strādnieka līmenī jau sagatavotus darbiniekus elementārajās profesijās - elektriķi, santehniķi, viesmīlības servisā, šūšanas profesijās, kokapstrādē u.t.t.

Modulāri strukturēta PI sistēma atvieglos jauniešu un pieaugušo iesaistīšanos PI sistēmā un palielinās tās efektīvu izmantošanu. Modulāra struktūra mācību iestādēm dos impulsu uz klientu orientētas PI sistēmas attīstību. Tā efektīvā veidā varētu novērst nekvalificēto atskaitīto studentu parādību. Studenti, kuri aiziet no PI sistēmas priekšlaicīgi, būs vismaz ieguvuši labi definētu daļēju kvalifikāciju. Savukārt, pieaugušajiem tā dos iespēju apgūt īsas, profesionālās programmas ar nacionāli atzītas kvalifikācijas ieguvi. Protams, mācību iestādei jāspēj nodrošināt arī pietiekamas praktiskās apmācības iespējas - galveno darba tirgus prasību mērauklu profesionālajai sagatavotībai 3. un 4. kvalifikācijas līmeņa profesijās.

2.2. Esošā politika

Integrētā PI sistēma veicinās profesionālās kvalifikācijas (pilnīga vai daļēja kvalifikācija atkarībā no apmācību programmas struktūras) atzīšanu darba tirgū nacionālā līmenī.

Investīcijas jau strādājošajā izglītības iestāžu tīklā, to pārgrupējot un profilējot, lai veidotos reģionāli sabalansēta profesionālās izglītības iestāžu struktūra (gan ģeogrāfiski, gan programmu piedāvājuma ziņā) ļaus mērķtiecīgi attīstīt dzīvotspējīgās un stratēģiski nepieciešamās mācību iestādes un pārveidot to piedāvājumu atbilstoši reģiona vajadzībām.

2.3. Mērķi

Prioritātes mērķis ir sekmēt konsekventas un sabalansētas izglītības piedāvājuma un izglītības devēju integrālas sistēmas veidošanos, kas ietvertu sākotnējo profesionālo izglītību un apmācību abās jomās: gan jaunu kadru profesionālajā sagatavošanā un apmācībā, gan arī strādājošo kvalifikācijas paaugstināšanā. Šo kursu mērķauditorija būs jaunieši, strādājošie un bezdarbnieki. Konkrētais prioritātes mērķis ir palīdzēt reģioniem konstatēt sava darba tirgus pieprasījumu un veikt atbilstošos pārkārtojumus skolu tīkla izkārtojumā, skolu profilizācijā un nepieciešamo apmācības programu ātrākā ieviešanā.

2.4. Ekonomiskā perspektīva

Lai realizētu izvirzītos mērķus ir nepieciešams veikt šādus pasākumus:

- izglītības programmu satura reformas turpināšana - izglītības/apmācības moduļu izstrāde, kas paplašinātu reģionos piedāvāto sākotnējās profesionālās izglītības un profesionālās tālākizglītības programmu dažādība;

- apmācības programmu spektra palielināšana, kas radītu jaunas kvalitatīvas profesionālās izglītības ieguves iespējas;

- metodoloģiskās palīdzības pieejamība, kas palielinātu pieaugušo (strādājošo un bezdarbnieku) apmācības iespējas, izmantojot sākotnējās profesionālās izglītības iestāžu tīklā investētos līdzekļus;

- PI vadītāju un pedagogu apmācība, kas ļautu optimālāk saskaņot izglītības piedāvājumu ar reģiona ekonomiskās attīstības tendencēm;

- aprīkojuma un mācību līdzekļu modernizācija, kas nodrošinātu reģiona profesionālās izglītības un apmācības iestāžu tīkla atbilstību mūsdienīgām darbaspēka kvalifikācijas nodrošināšanas prasībām.

3. Biznesa izglītības un uzņēmējdarbības apmācības piedāvājuma palielināšana reģionos

3.1. Situācijas analīze

Kopš neatkarības atgūšanas Latvija ir pieturējusies pie radikālas tirgus ekonomikas izmaiņu politikas principiem. Šī tendence izpaužas arī ekonomikas struktūras izmaiņās, kad no centralizētas ekonomikas un liela mēroga rūpnieciskās ražošanas, notiek pāreja uz ekonomiku, kas virzīta uz pieprasījumu, balstās uz pakalpojumu nozarēm, un kad pieaug mazo un vidējo uzņēmumu nozīme.

Šo ekonomisko reformu procesa turpmākās attīstības un uzņēmumu darbības veiksmes pamatā ir izglītoti un kvalificēti finansu un tirgus speciālisti, grāmatveži, auditori utt.. Līdz ar to pieaug profesionālās biznesa izglītības loma, kas nodrošina cilvēkus ar nepieciešamām praktiski pielietojamām zināšanām un prasmēm, kas ļaujne tikai sekmīgi konkurēt darbaspēka tirgū, bet arī pašiem radīt jaunas darba vietas.

PIA sistēmai jāpalielina tās ieguldījums izglītotu biznesa speciālistu sagatavošanā, būtiski palielinot biznesa izglītības un uzņēmējdarbības apmācības programmu pieejamību gan vidējās, gan augstākās izglītības pakāpē jauniešiem un pieaugušiem Latvijas reģionos.

3.2. Esošā politika

Pašreizējās valsts PI sistēmas ietvaros vidējā komercizglītība tiek piedāvāta vidusskolās, profesionāli tehniskās skolās un tehnikumos, kas ir vai nu integrēta mācību programmās kā īpaši profilkursi, lai skolnieki iegūtu pamatzināšanas biznesa jomā, vai arī tiek piedāvāta kā pilna 3-gadu vidējās komercizglītības programma. 1999. gada jūnijā 3-gadīgo programmu absolventu skaits būs apmēram 500.

Profesionālās mācībi iestādes piedāvā dažas vidējās profesionālās izglītības programmas: piemēram, agrobiznesa speciālisti, tirgziņi, grāmatveži u.c.

ES Phare Biznesa izglītības reformas programmas ietvaros tika izveidotas 2-gadīgās profesionālās biznesa koledžas izglītības programmas četrām specialitātēm, kuras šobrīd tiek īstenotas 4 mācību iestādes (Rīgā, Jūrmalā, Liepājā). 1999. gada absolventu skaits būs apmēram 175. Palīdzības ietvaros tika izveidotas arī pieaugušo moduļveida izglītības programmas: 1 gada komercizglītības programma un 2,5 gadu biznesa koledžas programma, kas paver iespēju realizēt pieaugušo izglītību un apmācību dažādās formās: pilns cikls (1 un 2,5 gadi), atsevišķi moduļi, kursi (jeb atsevišķi priekšmeti).

Šo programmu mērķis ir veicināt sociāli ekonomiskās aktivitātes valstī, mazo un vidējo uzņēmumu attīstību, sekmēt iedzīvotāju nodarbinātības paaugstināšanos, radot profesionālās pilnveides un pārkvalificēšanās iespējas pieaugušajiem.

Tomēr profesionālās biznesa izglītības un uzņēmējdarbības apmācības piedāvājums kopumā valstī un atseviškos reģionos ir nepietiekošs un neapmierina kvalitatīvo un kvantitatīvo pieprasījumu pēc speciālistiem, jo ir:

- nepietiekams un nevienmērīgs profesionālās biznesa izglītības un uzņēmējdarbības apmācības piedāvājums Latvijas teritorijā;

- trūkst kvalitatīvas izglītības programmas jauniešu un pieaugušo izglītībai, apmācībai un pārkvalificēšanai, kas atbilstu vietējā darba tirgus prasībām un veicinātu uzņēmējdarbības attīstību;

- kopumā neelastīga pieaugušo biznesa izglītība un apmācība;

- trūkst biznesa priekšmetu pasniedzēju ar atbilstošu kvalifikāciju;

- nepietiekams programmu nodrošinošo materiāli tehniskais aprīkojums.

3.3. Mērķi

Tā kā viens no galvenajiem valdības uzdevumiem ir mazo un vidējo uzņēmumu darbības veicināšana Latvijā, PI sistēmā jārealizē pasākumi, kas veicina šīs politiku īstenošanu. Vispārīgi runājot, vadības un biznesa orientētas uzņēmējdarbības atbalsts visos ekonomiskajos sektoros būtiski jāpilnveido, kas prasa daudz vairāk kvalificētu darbinieku nekā pašreizējā PI sistēma var nodrošināt.

Ar šīs prioritātes palīdzību tiks palielināta PI sistēmas biznesa izglītības jauda, lai saskaņotu kvalificēto darbinieku piedāvājumu ar augošo pieprasījumu.

Prioritātes mērķis ir sekmēt mazā un vidējā biznesa attīstību Latvijā valsts un reģionu līmenī, palielinot biznesa izglītības un apmācības piedāvājumu vēl vismaz 5-6 republikas pilsētās: piem. Jelgavā, Jēkabpilī, Valmierā, Ventspilī, Rīgā, Liepājā, Rēzeknē, Daugavpilī .

3.4. Ekonomiskās perspektīvas

Lai sasniegtu izvirzītos mērķus, 5-6 republikas pilsētās nepieciešams izvēlēties investīcijām vispiemērotākās izglītības iestādes, lai:

1) izstrādātu jaunas un pilnveidotu esošās profesionālās biznesa izglītības un apmācības programmas vidējās un augstākās izglītības pakāpē, atbilstoši darba tirgus prasībām;

2) izstrādātu moduļveida izglītības un uzņēmējdarbības apmācības programmas pieaugušajiem;

3) izstrādātu biznesa izglītības standartus, kuri būtu oficiāli atzīti darba tirgū;

4) turpinātu un intensificētu profesionālās biznesa izglītības pasniedzēju apmācību;

5) nodrošinātu jauno izglītības un apmācības programmu izplatīšanu reģionos;

6) modernizētu programmu nodrošinošo materiāli tehnisko aprīkojumu;

7) veidotu mācību iestādes, kas realizē 3. un 4.profesionālās kvalifikācijas līmeņa biznesa izglītības programmas, par reģionāliem biznesa izglītības centriem ar atbilstošu pieredzi, pasniedzējiem un aprīkojumu, ko var efektīvi izmantot.

Prioritātes galveno uzdevumu izpilde būtiski palielinās izglītotu un kvalificētu biznesa speciālistu skaitu un būtiski ietekmēs reģionu attīstību sekojošā veidā:

- veicinot dzīvotspējīgu mazo un vidējo uzņēmumu veidošanos, kas uzlabotu nodarbinātības situāciju reģionos;

- uzlabojot uzņēmumu darbības rādītājus, galvenokārt to ienesīgumu, tādejādi veicinot Latvijas nacionālā kopprodukta pieaugumu.

Prioritātes pasākumu mērķis un ekonomiskais ieguvums tālākā nākotnē būs spēcīgo vidējo un mazo uzņēmumu sektora attīstība, gan reģionālā, gan valsts mērogā un dzīvotspējīga banku un finansu, starptautiskiem standartiem atbilstoša sektora veidošanās veicināšana.

4. Augstākās profesionālās izglītības sektora attīstīšana

4.1. Situācijas analīze

Augstākās profesionālās izglītības sektors ir plaši izplatīts ES valstīs, jo no elitāras parādības, kurā vidēji Eiropā studēja 5-8% vienas vecuma grupas cilvēku, tā pārvēršas par masu parādību.

Tas izskaidrojams ar to, ka mūsdienu tehnoloģijas attīstība rada papildus pieprasījumu pēc augsti kvalificētiem darbiniekiem. Vienas vecuma grupas studējošo īpatsvars Eiropas attīstītajās valstīs jau sasniedz 30% un vairāk. Kad studējošo īpatsvars sasniedz tādus apmērus, nav nepieciešams, lai tie visi beigtu studijas kā maģistri, t.i., pētnieciski orientēti. Darbā tirgū aizvien vairāk nepieciešami darbinieki ar praktiskāk orientētu augstāko izglītību. Piemēram, līdztekus inženieriem, kuri veido jaunas ražošanas tehnoloģijas, ir pieprasījums pēc inženieriem, kas vada ražošanas procesus ar zināmām tehnoloģijām, kādus var sagatavot koledžas profesionālā izglītība.

Šī iemesla dēļ paralēli akadēmiskajai universitātes tipa izglītībai veidojas "ne-universitātes" tipa studiju programmas. Pamata atšķirība šajās programmās ir tāda, ka ne studējošie, ne mācībspēki šeit neveic zinātnisko darbību. Tā vietā tiek likts uzsvars uz augstāka līmeņa profesionālās kvalifikācijas apguvi un praksi, un tādēļ šo programmu beidzēji rūpniecībā ir bieži vairāk pieprasīti nekā universitātes maģistri.

Latvijā nav pētījuma vai statistisko datu par augstākās profesionālās izglītības gala produktu - 4. kvalifikācijas līmeņu speciālistu pieprasījumu darba tirgū. Tādu arī nav iespējams iegūt, jo ne likumdošanā ne praksē šādi kvalificējamas izglītības līdz šim Latvijā nav bijis.

Tomēr, salīdzinoši vērtējot mūsu valsts jauno ekonomiskās sistēmas modeli un tā virzību pretim Eiropas Savienības valstīs attīstītajam, ir pilnīgi skaidrs, ka arī darba resursu nodrošinājumā jau parādās, un nākotnē vēl vairāk būs jūtami šie tukšie laukumi - īsā laikā (2-3 gados) sagatavoti augsti kvalificēti darbinieki, kas spējīgi veikt profesionālu vidējo un mazo uzņēmējdarbību, vadīt lielākus un mazākus darba kolektīvus, būt klientu un servisa orientēta biznesa veidotāji, paaugstināt Latvijas mazo un vidējo uzņēmumu pakalpojumu un produkcijas konkurētspēju.

Ekonomiskā situācija valstī vēl aizvien mainās un liela daļa no akadēmisko grādu saņēmējiem pašrez strādā amatos, kuri pilnībā neizmanto viņu akadēmiskās zināšanas, bet prasa profesionālās iemaņas.

Protams, ka Tehnisko universitāti beigušie inženieri ir vairāk pētnieciski orientēti kā pēc-vidusskolas profesionālo koledžu inženier-programmu beigušie, un līdz ar to pirmie var risināt sarežģītākas problēmas vai radīt jaunas tehnoloģijas, kamēr otrie labāk prot uzturēt ražošanas procesus. Biznesa maģistriem vajadzētu risināt nacionālas ekonomiskas problēmas vai vadīt biznesu lielos uzņēmumos, kamēr bankās vajadzētu strādāt banku koledžu beidzējiem.

Tas, ka pašrezējā izkropļotajā darba tirgus situācijā daļa banku administrācijas maģistru strādā par banku operatoriem vai grāmatvežiem un daudzi inženieri veic darbus, kur faktiski nepieciešama tikai tehniķa kvalifikācija, protams, aizēno vienkāršo loģikas likumu darbību.

Koledžas profesionālās izglītības trūkumu šobrīd jau izjūt: veselības aizsardzība un sociālais serviss, tehnoloģiskās un transporta nozares, kultūras un tūrisma/viesmīlības sfēras. Tradicionāli šie ir tie sektori, kur nav nepieciešama tik daudz akadēmiskā, cik praktiski orientēta augstākā profesionālā izglītība, bet kuras piedāvājums Latvijā ir nepietiekošs vai pat neeksistējošs.

Šobrīd uzsākt augstākās profesionālās izglītības sektora veidošanu valstī ir pēdējais laiks, ņemot vērā faktus, ka:

- profesionālās izglītības likums ir legalizējis šādu izglītības līmeni;

- valstij ir svarīgi piedāvāt augstāko izglītību īsākā laikā un garantējot darba tirgus papildinājumu ar praktiski sagatavotiem speciālistiem mainīgajā tirgus vidē;

- reģionālo augstskolu veidošanās ir pirmie mēģinājumi šajā virzienā, taču būtu sakārtojami pēc vienotas struktūras, principiem un piedāvāto programmu spektra;

- valstī esošās izglītības iestādes steidzami jāpārorientē īsas augstākās profesionālās izglītības sniegšanai, lai nevajadzētu radīt jaunas mācību iestādes jaunām kvalifikācijas prasībām;

- jebkura jauninājuma/novatorisma ieviešana izglītībā rezultātu uzrāda tikai ilgākā laika posmā. Šinī gadījumā - paies vismaz 4-5 gadi, kamēr darba tirgū šādi orientēti speciālisti nokļūs. Tirgus attīstībai mūsdienu apstākļos tas ir pietiekami garš periods, jo tā straujās izmaiņas darba devēji parasti izjūt momentāni. Tas attiecas gan uz nepieciešamās kvalifikācijas darbaspēka nodrošinājumu vai trūkumu, gan savu uzņēmumu izdzīvot- un konkurētspēju.

4.2. Esošā politika

Esošā izglītības attīstības politika ir vērstā uz nepieciešamo juridisko un finansiālo priekšnoteikumu izstrādāšanu, lai valstī būtu iespējams augstākās izglītības pakāpē ieviest un attīstīt koledžas izglītības programmas. Tikko pieņemtais (1999. gada jūnijā) Profesionālās izglītības likums paredz šāda ne-universitātes augstākās profesionālās izglītības līmeņa veidošanos. Top arī šī izglītības līmeņa kvalitātes novērtēšanas sistēmas stratēģija. Daudz grūtāk ir garantēt veikto sistēmas uzlabojumu realizēšanu dzīvē.

No darba devēju un izglītības ekspertu puses jau tiek izteikti priekšlikumi profiliem, kur šī līmeņa programmas nepieciešamas steidzami: kokrūpniecībā, informācijas tehnoloģijās, būvniecībā, transportā, elektrības specialitātēs, mehatronikā u.t.t. Uzskaitījums acīmredzami parāda nodarbinātības jomas, kur darba tirgū vajadzīgi ne tik daudz akadēmisko grādu īpašnieki, cik labi praktiski izglītoti speciālisti.

4.3. Mērķi

Šīs prioritātes ietvaros ir izvirzīti šādi mērķi:

- Uzsākt profesionālās izglītības likumā definēto koledžas profesionālās izglītības piedāvājumu, radot iespēju izglītības iestādēs attīstīt piedāvāto izglītības veidu turpinājumu augstākās profesionālās izglītības 1. līmenī;

- Vidēji īsā periodā nodrošināt darba tirgu ar kvalificētiem darbiniekiem, kuri būtu spējīgi mūsdienīgi risināt svarīgāko nozaru mazo un vidējo uzņēmumu attīstību, vai strādāt ar modernajām tehnoloģijām lielajos uzņēmumos.

4.4. Ekonomiskās perspektīvas

Lai sasniegtu izvirzītos mērķus ir nepieciešams realizēt šādus pasākumus:

- Izglītības nodrošinātājiem kopā ar sociālajiem partneriem sagatavot un pieņemt lēmumu, kuros no tautsaimniecības sektoriem ir nepieciešami darbinieki ar koledžas profesionālo izglītību;

- Sociālajiem partneriem kopā ar izglītotājiem izstrādāt atbilstošu profesiju aprakstus;

- Izglītotājiem izstrādāt studiju programmas atbilstoši izstrādātajiem profesiju standartiem;

- Izstrādāt un uzsākt koledžu profesionālās izglītības ieviešanas programmu;

- Veikt nepieciešamo mācību materiālu izstrādi;

- Nodrošināt jaunās koledžas profesionālās izglītības programmu tehnisko bāzi.

Prioritātes izvirzīto mērķu sasniegšana ilgtermiņa perspektīvā ļauj prognozēt sekojošas izmaiņas darba tirgū:

1) Koledžas profesionālās izglītības programmu absolventu iekļaušanās darba tirgū stimulēs mazo un vidējo uzņēmumu attīstību;

2) Darba tirgus vidēji īsā periodā tiks nodrošināts ar kvalificētiem darbiniekiem, tādējādi veicinot to konkurētspēju, kas sekmēs to attīstību, tas valstij savukārt ļaus strukturēti risināt nodarbinātības jautājumus.

5. Profesionālajā izglītībā un talākizglītībā nodarbināto pedagogu apmācības intensifikācija

5.1. Situācijas analīze

Tieši pedagogi ir kritiskais punkts Latvijas profesionālajā izglītībā un apmācībā, no kā atkarīga gan darbaspēka resursu sagatavošanas kvalitāte, gan viss reformu process, kuru vidū skolotāji pašlaik atrodas.

Pirmkārt, skolotāji ir uzauguši un ieguvuši savu izglītību autoritārā un totalitārā sistēmā. Tāpat kā vairākumam pārējo iedzīvotāju, skolotājiem trūkst pieredzes demokrātijā, viņiem ir ļoti grūti mācīt audzēkņus, balstoties uz demokrātiskām vērtībām, un mācīt pašas demokrātiskās vērtības.

Otrkārt, skolotāji balsta mācīšanu uz tādām metodēm un teorijām, kuras ir tālu no modernajā arodizglītībā un praktiskajā apmācībā pieprasītajām. Viņi pārstāv autoritāro un zinātnē balstīto pedagoģiju, kuras centrā atrodas skolotājs un mācību priekšmets. Tāpat skolotājiem ir ļoti mazas zināšanas par tirgu un ražošanu.

Treškārt, skolotājiem lielā mērā trūkst pedagoģisko iemaņu. Kaut gan pastāv pedagoģiskā izglītība vispārējo priekšmetu skolotājiem, tikai daži no arodpriekšmetu skolotājiem ir ieguvuši jel kādu pedagoģisko izglītību un apmēram 70% arodpriekšmetu skolotājiem nav nekādas pedagoģiskās izglītības. Bez tam, skolotājiem trūkst palīdzības mācību satura un metožu attīstīšanā. Sastopams ievērojams mācību materiālu trūkums, un pašrez ir vāji nodrošināta mācību/mācīšanas sistēmas nepārtrauktība un viengabalainība.

Uzskaitīto iemeslu dēļ pedagogi ir vāji sagatavoti reformu procesam darbaspēka resursu sagatavošanas un profesionālās izglītības laukā. Izglītības un Zinātnes Ministrija, būdama atbildīga par visu izglītības sfēru, ir atbildīga arī par profesionālās izglītības pedagogu apmācību. Tomēr šī atbildība ir vispārīga pārraudzība: likumu un Ministru kabineta noteikumu uzmetumu veidošana, rīkojumu izdošana.

5.2. Esošā politika

Latvijā tradicionāli ir vienota pedagogu apmācības sistēma visiem skolotājiem, kurā profesionālās izglītības pedagogi netiek izdalīti atsevišķi. Pedagogu apmācības process notiek galvenokārt:

- augstākās pedagoģiskās studiju programmas universitāšu sektorā,

- pedagogu kvalifikācijas celšana dažādu starptautisku izglītības projektu ietvaros, kas vērsti uz apmācības kvalitātes uzlabošanu un priekšmetu savstarpējo integrēšanu,

- pedagogu apmācība tehniskās kvalifikācijas celšanas kursos (bezdiploma apmācība).

Iestāšanās pedagogu izglītības programmās universitātēs nav no populārākajām izvēlēm, kaut arī pedagogu izglītības ir populārākas, piemēram, par dažām tehniskajām programmām.

Dažās augstākās izglītības iestādēs (Daugavpils Pedagoģiskajā Universitātē, Liepājas Pedagoģijas Augstskolā, Rīgas pedagoģijas un izglītības vadības augstskolā, kam ir filiāles dažos rajonos) lielākā daļa programmu ir pedagogu izglītības programmas. Tā kā studenti vēl joprojām dod priekšroku studijām netālu no mājām (bieži ekonomisku apstākļu dēļ), šajos rajonos tiek novērota pat skolotāju pārprodukcija.

Studentu skaits, kas vēlas iestāties pedagoģiskajās universitātēs pēc vidusskolas, samazinās ar katru gadu. Tas liek domāt par konkrētas politikas uzsākšanu profesionālajās izglītības un apmācības iestādēs jau nodarbināto pedagogu talākizglītības nodrošināšanā. Pretējā gadījumā valstī turpinās situācija, kad "profesionāļiem" nav pedagoģiskās izglītības, bet tie, kam ir pedagoģiskā izglītība, nav saistīti ar arodizglītību.

Dažādu iemeslu dēļ sākotnējā profesionālās izglītības pedagogu apmācība līdz šim Latvijā ir vāja, kaut arī ir veikts darbs tās radīšanai. Vēl joprojām Latvijā nav pilnīgi izveidots un stabils pedagoģiskās kvalifikācijas sniedzēju iestāžu tīkls tieši profesionālajā izglītībā un apmācībā nodarbinātajiem pedagogiem.

Lai radītu priekšstatu par to, ka profesionālās izglītības sistēmā Latvijā strādā nepietiekošs skaits mācību spēku ar pedagoģisko izglītību, tiek sniegts sekojošais piemērs:

2. tabula

Skolotāju izglītības līmenis

(1997./98.mācību gads)

Izglītības līmenis	IZM	Zemkopības	Labklājības	Kultūras	Kopā
		ministrija	ministrija	ministrija
Augstākā pedagoģiskā izglītība	32%	33%	14%	70%	39%
Cita veida augstākā izglītība	39%	33%	58%	15%	33%
Vidējā pedagoģiskā izglītība	11%	24%	1%	13%	15%
Vidējā profesionālā izglītība	14%	3%	27%	0%	8%
Vispārējā vidējā	4%	7%	0,4%	2%	5%
	100%	100%	100%	100%	100%

Tādējādi atbilde uz jautājumu: kas māca profesionālās izglītības iestādēs Latvijā? ir sekojoša: tradicionāli tie ir speciālisti ar augstāko, vidējo profesionālo izglītību vai pat ar arodizglītību attiecīgajā jomā, kas strādā par profesionālo priekšmetu pedagogiem. Daudzos gadījumos tiem nav pedagoģiskās (diploma) izglītības. Vispārizglītojošo priekšmetu skolotājiem savukārt ir pedagoģiskā izglītība, bet to pieredze nav saistīta ar attiecīgo profesionālo jomu.

Vienīgais sākotnējās pedagoģiskās kvalifikācijas iegūšanas avots līdz reformu uzsākšanai bija skolotāju izglītības programmas universitātēs, kas ir kopīgas visu veidu skolotājiem vidējās izglītības līmenim.

Lai kompensētu šo trūkumu 1996./97. gadā sadarbībā ar Latvijas Izglītības un zinātnes ministriju, Dānijas arodskolotāju institūts DEL izstrādāja un ieviesa pamata arodpedagoģiskās izglītības programmu skolotājiem (projekta nosaukums DELATE), kuri strādā profesionālās izglītības mācību iestādēs. Pašlaik šī programma jau tiek ieviesta uz eksperimentāliem pamatiem. Galvenais šķērslis pedagogu apmācības intensifikācijā šobrīd ir nepietiekams finansējums gan izglītības sistēmai kopumā, gan arī pedagogu apmācībai, gan arī attiecīgi sagatavotu izglītības iestāžu zemā kapacitāte. Tas, kopā ar citām profesionālās izglītības un apmācības problēmām (prioritātēm šajā dokumentā), rada profesionāli izglītojošo skolu absolventu bezdarbu ar tam sekojošu profesionālās izglītības popularitātes samazināšanos.

Šobrīd profesionālās izglītības iestādēs strādā 5443 skolotāju.

DELATE projekta ietvaros 5 valsts augstākās izglītības iestādes ir sagatavotas arodpedagoģijas programmas realizēšanai profesionālajā izglītībā un apmācībā nodarbināto pedagogu sagatavotības pilnveidošanā:

- Rīgas Tehniskās Universitātes Humanitārais institūts,

- Latvijas Lauksaimniecības Universitātes Pedagoģijas fakultāte,

- Rīgas Pedagoģijas un Izglītības Vadības Augstskola,

- Liepājas Pedagoģiskā Augstskola,

- Rēzeknes Augstskola.

Galvenā problēma šo programmu uzsākšanai ir finansējums. Ja grupas nav valsts finansētas, skolotāji paši nespēj maksāt mācību maksu no savām jau tā mazajām algām. Programmas apjoms ir 720 stundas - 1 mācību gads. Tās spektrs dažādām mērķa auditorijām nav pilnīgs, bet ir iestrādes šī darba pabeigšanai labvēlīgos tam apstākļos.

IZM ir apstiprinājusi noteikumus par profesionālās izglītības pedagogu pedagoģisko izglītību un pēc programmas apgūšanas dalībnieki saņem Sertifikātu par pedagoģiskās kvalifikācijas iegūšanu.

5.3. Mērķi

Prioritātes mērķis ir atbalstīt valstī uzsāktos reformu procesus profesionālajā izglītībā un apmācībā, nodrošinot šajā sektorā nodarbinātajiem pedagogiem pedagoģisko zināšanu un modernu mācīšanas metožu un tehniku apguvi.

Nepieciešamība radīt profesionālajai izglītībai specifisku pedagogu apmācību ir izprasta, un sagatavošanās darbi tās ekstensīvākai realizācijai ir veikti (Profesionālās izglītības likums, IZM noteikumi, iestāžu tīkls, metodiskā atbalsta institūcija programmu pilnveidei).

5.4. Ekonomiskās perspektīvas

Lai sasniegtu izvirzītos mērķus ir nepieciešams gūt finansējumu šo apmācību veikšanai, tādējādi samazinot barjeras maz apmaksātajiem pedagogiem, jo pašreizējā situācijā lielākā daļa pedagogu, īpaši lauku rajonos strādājošie pedagogi, nespēj maksāt par savu tālākizglītību.

Ar dažādām pedagogu tālākizglītības programmām (3 augstākminētās grupas) būtu jānodrošina apm. 5000 apmācībā nodarbināto. Jau sagatavotajās pedagoģiskajās augstkolās tuvākajā laika posmā būtu jānodrošina vismaz 300 studējošo gadā, vēlāk, ar attiecīgu palīdzību paaugstinot šo augstskolu kapacitāti, palielināt studējošo skaitu līdz 500 gadā, kas ļautu apm. 5-6 gados realizēt principu - darbaspēka resursu kvalitatīvai sagatavošanai garantēt attiecīgi izglītotu un profesionāli sagatavotu pedagogu sastāvu.

Prioritātes ietvaros pedagogu apmācības jomā jāveic sekojošais:

- veidot un palielināt pedagogu apmācības programmu piedāvājumu 3 dažādām pedagogu grupām, kuras šobrīd veido darbaspēka resursu sagatavošanā iesaistīto personālu:

1) pedagogiem bez jebkādas pedagoģiskās izglītības,

2) pedagogiem, kuru pedagoģiskās zināšanas jāpapildina, jo esošās nav saistītas ar darbu arodizglītībā,

3) pedagogiem, kuru darbs saistīts ar pieaugušo apmācību, vai jauniešiem un pieaugušajiem ar speciālām vajadzībām;

- palielināt studējošo pedagogu skaitu tajās (radot tam labvēlīgus nosacījumus).

Turpinājums seko