Vakar, 17. februārī, Ministru prezidents Andris Šķēle un tieslietu ministrs Valdis Birkavs preses īssaietos izteica savus viedokļus un atbildēja uz žurnālistu jautājumiem par Saeimas deputāta Jāņa Ādamsona paustajiem izteikumiem par publisku un privātu institūciju amatpersonu iespējamo saistību ar noziegumu izdarīšanu — pedofiliju. Vienlaikus vakar tika izplatīts arī Valsts ieņēmumu dienesta ģenerāldirektora Andreja Sončika paziņojums

Ministru prezidents Andris Šķēle:

"Tā ir vienkārši nelietība pret valsti"

— Vai varat ar pilnu pārliecību apgalvot, ka deputāta J.Ādamsona paziņojumam, ka jūs varētu būt saistīts ar pedofiliju, nav nekāda pamata?

— Es domāju, mēs visi ļoti labi atceramies, ka jau pagājušā gada decembrī Gundars Bērziņš brīdināja par šādām iespējamām izdarībām. Šobrīd tas ir piepildījies, tas nav nekas jauns — tā ir acīmredzot ilgi un rūpīgi gatavota, pārdomāta provokācija, nelietība, droši vien ir arī citi vārdi tam atrodami. Domāju, ka J.Ādamsons atkal mēģina iebarot mums visiem vecu, atsildītu zupu, ko viņš ilgi, ilgi jau ir brūvējis.

— Vai jūs lūgsit ierosināt lietu par šo paziņojumu?

— Lai saprastu kā reaģēt, es, protams, iepazīšos ar stenogrammām. Bet es nedomāju, ka šobrīd būtu pārmērīgi jāsatraucas — ir jānovērtē, kā precīzi ir teicis Ādamsona kungs, jo atbilstoši Latvijas tiesu praksei cilvēku var saukt pie atbildības par izteikumiem apgalvojuma formā. Ja apvainojumi tiek izteikti jautājuma vai iespējamības formā, kā parasti to dara rafinēti nelieši, pie atbildības saukt ir grūti. Bet, protams, mēs nevaram slēpties un domāt, ka nekas šodien nav noticis. Ir pamats runāt, ka, iespējams, ir izdarīts cits noziegums, kas ir kvalificējams atbilstoši Kriminālkodeksa, ja nemaldos, 298.pantam. Šis pants aptuveni skan tā — personas, kas apzināti ir izplatījušas apvainojumus vai fabricējušas liecības pret kādu, apvainojot smagā kriminālnoziegumā, ir saucamas pie atbildības.

— Vai jūs nepieļaujat iespēju, ka šis paziņojums ir balstīts tikai uz liecībām un tādējādi paziņotāju nekādi nebūs iespējams iesūdzēt tiesā?

— Kriminālās tiesības ir publiskas tiesības, un katra pilsoņa, vēl jo vairāk amatpersonas, kāda ir arī Ādamsona kungs, pienākums ir darīt visu, lai kriminālnoziegumus atklātu. Tātad — sniegt liecības atbilstoši tam, kā nosaka procesa likumi. Par liecību var saukt informāciju, kas ir nostiprināta procesuālā kārtībā. Es nekādā veidā nevaru kvalificēt to informāciju, kas šobrīd ir iegūta no ziņu aģentūrām, par liecībām. Tādēļ aicinu vēlreiz visus deputātus, jo sevišķi Ādamsona kungu, vienu no Sociāldemokrātu partijas līderiem, padomājiet, vienu no Raiņa partijas līderiem, kas ir iesaistījies šādā, manā skatījumā, noziedzīgā nodarījumā pret valsti, vērsties prokuratūrā ar visiem materiāliem, lai var visas liecības nostiprināt procesuāli, lai noziedznieki, ja tādi ir, neizbēgtu no soda. Ja konkrētās amatpersonas ir vainojamas, tad tas viss ir izpētāms, nostiprināms un tikai tad var runāt par kaut ko tālāk. Šobrīd, es domāju, tā vienkārši ir nelietība pret valsti.

— Vai šodienas paziņojums nevarētu ietekmēt valdības stabilitāti?

— Domāju, ka nevar ietekmēt. Vēlreiz varu atkārtot, ka tādi brīdinājumi tika izteikti jau decembrī, varbūt uz kādu laiku bijām to piemirsuši, bet visnepatīkamākajā veidā, viscūcīgākajā manierē, izmantojot Saeimas tribīni, augstāko tribīni valstī, šāda nelietība ir pastrādāta. Bet nedomāju, ka tam šobrīd ir kāds sakars ar valdības stabilitāti. Kas attiecas vēl uz viena Ministru kabineta locekļa — tieslietu ministra Valda Birkava — vārda piesaukšanu: man nav nekāda pamata domāt, ka viņš būtu saistīts ar tāda veida noziegumiem.

— Kā jūs domājat — vai cilvēki ar netradicionālu seksuālo orientāciju var ieņemt ministru amatus?

— Es būtu pateicīgs, ja jūs vēlreiz precizētu savu jautājumu — kas, jūsuprāt, ir tradicionāla un kas netradicionāla seksuālā orientācija?

— Vai homoseksuālists var būt ministrs?

— Atbilstoši tai praksei, kāda ir, uzdot šādus jautājumus vienam otram skaitās nepieklājīgi. Bet es, protams, kā konservatīvas partijas vadītājs, skaidri un atbildīgi varu teikt par Tautas partijas ministriem. Tāpat skaidri un atbildīgi varu teikt, ka nekad neesmu jutis un nekad neesmu aizdomājies līdz tam, ko jūs man pajautājāt — ka kāds no ministriem varētu būt savādāks — netradicionālas, kā jūs formulējāt, seksuālās orientācijas cilvēks. Tādas aizdomas līdz šim nav bijušas.

— Kā jūs vērtējat Birkava kunga rīcību, piesakot bada streiku?

— Es domāju, ka man vajadzētu vēlreiz aprunāties ar Birkava kungu. Mums bija ļoti īsa, burtiski vienu minūti gara saruna, jo man bija jau saplānots darbs ar citiem ministriem, izstrādājot darba algas reformas jautājumus, kas šobrīd ir būtiski valstij. Birkava kungs mani informēja par saviem plāniem. Domāju, ka varbūt nevajadzētu tik krasā formā reaģēt uz viena nelieša rīcību. Es gan tīri cilvēcīgi saprotu Birkava kungu — bijušais Ministru prezidents, piecus gadus ārlietu ministrs, tagad tieslietu ministrs, Latvijas Juristu biedrības dibinātājs, Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris tiek apvainots šāda veida noziegumā. Es viņu saprotu, bet aicinu nomierināties. Šajā valstī ar neliešiem mēs tiksim galā. Kaitējums valstij ir nodarīts, tur nav ko izlikties, bet varbūt nav jāreaģē tādā formā — nedaudz emocionālā, kā to ir izdarījis Birkava kungs.

— Kā jūs vērtējat valsts starptautiskajam prestižam nodarīto kaitējumu, un kā jūs iedomājaties savu turpmāko darbību, pārstāvot valsti ārzemēs?

— Es nedomāju, ka tas kaut kādā veidā tiks traucēts. Šovakar es dodos uz Baltijas valstu Ministru prezidentu tikšanos, droši vien arī tur kādas ziņu aģentūras uzdos jautājumus par šo lietu, bet es domāju, ka ārzemju žurnālisti lielākoties ir ļoti precīzi, profesionāli un spēj šķirt, kur jūtama robeža starp nelietīgu provokāciju un patiesību, iespējamību un tā tālāk. Tā ka es nedomāju, ka šī lieta kaut kādā veidā traucēs valdības darbspējām.

— Kā izskaidrot jūsu aso reakciju pedofilijas skandāla sākumā, rudenī — vēršanos pret LNT žurnālistu Stašānu un pārējo?

— Es domāju, ka mana reakcija ir bijusi precīza un, kā šobrīd redzams, pilnīgi adekvāta tam nelietību apjomam, kas acīmredzot bija gatavots un plānots. Toreiz tika piesaukti divi Ministru kabineta locekļi, precīzāk pat divi ministri, kā izskanēja toreizējā paziņojumā. Es toreiz arī precīzi izklāstīju — ja cilvēki ir vainīgi, ja tam ir pierādījumi, tad viņi tiks saukti pie atbildības, būs nodrošināta liecinieku aizsardzība, un visiem neliešiem, visiem noziedzniekiem, kas šādos noziegumos ir vainojami, ir vieta cietumā. Nelieši atļaujas šādus paziņojumus apzināti — man nav citas domas, ka tas būtu neapzināti: nedomāju, ka tā, no rīta pamodies, Ādamsona kungs uzkāpa tribīnē. Acīmredzot mocījās ilgi un sprieda — vai nu pildīt kāda sponsora gribu, vai paša iekšējo pārliecību. Mēs zinām, kādas skolas viņš galu galā ir beidzis un cik rūpīgi savulaik ir gatavojies kādai karjerai. Tas šodien ir izdarīts un tikai apstiprina to, ka savā laikā mans izteiktais brīdinājums bija jāņem nopietnāk.

— Kā jūs vērtējat to, ka Inkēna kunga šobrīd nav Latvijā?

— Neesmu par to informēts, nesekoju līdzi viņa gaitām.

— Vai jūs no savas puses esat ko nolēmis darīt, lai paātrinātu lietas izmeklēšanu?

— Es gribu atkārtot to pašu, ko jau pirms laba laika norādīju, — valdība ir nodrošinājusi visas iespējas, lai šī lieta, kas ilgst jau vairāk nekā gadu, tiek izmeklēta. Prokuratūra šobrīd ir mobilizējusi ļoti lielu skaitu cilvēku, izmeklēšana ir notikusi dažādās pilsētās, dažādos rajonos. Dažādas amatpersonas, par kurām ir bijuši kādi minējumi vai faktoloģiski materiāli, ir pratinātas. Ir bijuši aresti, cilvēki ir snieguši procesuāli atzīstamas liecības. Es domāju, ka darbs norit pietiekami rūpīgi. Es nezinu, vai izpildvarai vēl kaut kādā veidā būtu jānāk ar kaut kādu palīdzību, izņemot to, ko prokuratūra ir prasījusi no Iekšlietu ministrijas.

— Vai jūs varat kategoriskā formā apgalvot vai noliegt to, ka jūsu vecaistēvs 1941.gadā ir bijis "čekas" ziņotājs?

— Man ir skumji, ka tāds darbs vienam otram ir jāpilda, bet es varu atbildēt tikai to: viss, kas man ir zināms, ir tas, ka mans vecaistēvs ir dzīvojis Rīgā kopš divdesmitajiem gadiem. 1931.gadā Rīgā ir dzimis mans tēvs, Rīgā viņš ir gājis skolā. Cik zināms, mans vecaistēvs nekad nav bijis laukstrādnieks, kā ir norādīts attiecīgajā rakstā. Es izsaku nožēlu un uzskatu to par zināmu provokāciju, kas plānveidīgi un mērķtiecīgi, piespēlējot vai organizējot vienu vai otru materiālu, tiek veidota. Bet ir dažas lietas, kuras nav izmērāmas — nelietības apmēru nekad nevar izmērīt. Un bieži vien cilvēks pats nemaz nezina, ka ir kļuvis par neliešu instrumentu.

Liena Pilsētniece,

"LV" iekšlietu redaktore

Pēc ieraksta "LV" diktofonā

'

"Dilemma vienkārša: tiesiskums vai patvaļa"

— Vispirms gribētu jūs informēt par to, ka esmu iesniedzis Latvijas Republikas ģenerālprokuroram pieteikumu par deputāta J.Ādamsona šīsdienas izteikumiem, kuros es saskatu Kriminālkodeksa 298.panta 2.daļas pazīmes, un lūdzu ierosināt krimināllietu. Citēju šo pantu — par apzināti nepatiesu ziņojumu, ja tas saistīts ar apsūdzību smaga nozieguma izdarīšanā vai ar neīstu apsūdzības pierādījumu radīšanu, sodu ar brīvības atņemšanu vai naudas sodu.

Kāpēc es izšķīros par šo neraksturīgo un pat ekstrēmo soli — badastreiku? Es sēžu šajā krēslā, lai Latvijā būtu tiesiska kārtība. Un, ja to sāk graut metodiski, pārdomāti, aizsedzoties ar cēliem vārdiem par cīņu pret pedofiliju, tad kaut kas ir jādara. Ja mēs redzam, ka tiek grauta prokuratūra, kaut gan es pilnīgi piekrītu tam, ka prokuratūrā vēl ir daudz trūkumu un daudz ir jādara, lai tās darbu pilnveidotu, ja es redzu, ka tiesnešu biedrība tiek nosaukta par piederošu pie "zilās brālības", ja es dzirdu, ka tiek jau draudēts Augstākās tiesas priekšsēdētājam, tad gluži vienkārši nevaru klusēt un rīkoties ar parastiem, ikdienišķiem līdzekļiem. Bet šajā gadījumā arī mans gods ir aizskarts. Domājot, kā to aizsargāt, es spriežu — jā, protams, uzlej dubļus, uzmet ēnu, pēc tam nekas netiek pierādīts, pēc ilgāka laika parādās maza piezīme, ka nekā jau tur nebija, patiesību sakot, tas viss ir izdomāts.

Bet mani tas neapmierina. Mani neapmierina tas, ka mēnešiem ilgi visdažādākajā veidā tiks vazāts mans vārds — es gribu, lai lietas notiek ātri. Es esmu pilnīgi pārliecināts par sevi, es sevi labi pazīstu — tas ir mans lēmums. Nav tas izspriests partiju valdēs, tas nav apspriests pat ģimenē, bet es zinu, ka visi, kas mani pazīst, mani atbalstīs. Tas ir ļoti nopietns lēmums. Būšu atklāts — mana ķermeņa uzbūve nav tik varena, lai es izturētu ļoti ilgi, bet es izturēšu līdz brīdim, kad galdā tiks likta patiesība. Un patiesība ir ļoti vienkārša — Birkavam nav nekāda sakara ar pedofilijas lietu. Vakaros un naktīs mani varēs sastapt P.Stradiņa slimnīcas 5.nodaļā — es neesmu pašnāvnieks.

Patiesību sakot, mans mērķis ir panākt, lai kaut kas šajā valstī mainītos un lai tas, kas mainās, nāktu no visaugstākās Latvijas institūcijas — parlamenta. Jo citādi rodas sajūta, ka visi ir netīri. Es jums pastāstīšu par sarunām, kuras pēdējā laikā esmu dzirdējis. Viens no ministriem saka — nu kā tā var, tad jau katrs, kam nepatīk mana politika, kam es pats nepatīku, var kaut ko uzrakstīt un mans vārds tiks nosaukts. Un ziniet, kāda ir atbilde no profesionāla jurista? Tu jau tur neesi, tev nav jāuztraucas. Tas ir pilnīgi ačgārni.

Ja tas pats profesionālais jurists frakcijas sēdē saka, ka komisijas uzdevums ir nosaukt vārdus, prokuratūras uzdevums ir pierādīt, tad ar ko tas atšķiras no slavenās Višinska formulas — būtu tikai cilvēks, likumu atradīsim? Mēs it kā atgriežamies viduslaikos vai vēl ļaunāk. Protams, noziegumi pret bērniem ir jāizmeklē. Bet, ja pazīstams žurnālists, kura vārdu es šodien nosaucu, saka — es jau tos ministrus piemetu, citādi tas nevienam nebūtu interesanti, tad rodas jautājums par kritērijiem. Ar ko viņš vēlas manipulēt, vai kas manipulē ar viņu?

Ņemot vērā to, ka mans vārds kuluāros tika vazāts jau pietiekami ilgi, man ir piedāvāts atrast kādu, kas varētu samaksāt, lai viņi apklust, izlaist kādas līdzīgas baumas — man tādi paņēmieni nav un nekad nebūs pieņemami. Tas, ka es piesaku badastreiku, nozīmē to, ka es ceru, ka tiesiskā kārtība šajā valstī pastāv. Man ir vajadzīga rīcība, kas piespiež darboties visus ritentiņus. Tad, kad smilšu pulksteni apliek otrādi un tas lēnām iztek, visi redz, ka laiks iet uz beigām un ir jāsteidzas. Es negribu gadiem ilgu vazāšanu pa preses slejām un ļaužu mutēm — es gribu skaidru patiesību, atklātu valodu un ātri. Un, ja tieslietu ministrs nespēj panākt taisnību, tad kā lai jūtas tie tūkstoši cilvēku, kuri meklē savu taisnību pret birokrātiju un apmelojumiem? Mans šīgada plāns, jau sākot ar juristu forumu, bija pastiprināti pievērst uzmanību trešā pīlāra jautājumiem, to nozīmei valsts dzīvē. Bet ir noticis tas, ka tie sāk šķobīties vēl vairāk. Un tādēļ esmu izšķīries par šo ekstrēmo soli. Dilemma ir ļoti vienkārša — gods vai dzīvība, tiesiskums vai patvaļa. Vidusceļa nav. Jūtos stiprs, optimistisks un negatavojos padoties.

— Kādu jūs kā jurists redzat lietas tālāko attīstību — ja nu Ādamsona kungs un citi pedofilijas lietas izmeklēšanas komisijas locekļi izmanto Satversmes 31.panta tiesības, kas viņiem kā Saeimas deputātiem ļauj nesniegt ziņas par lietas materiāliem, un neiesniedz šīs liecības arī prokuratūrā?

— Man principā ir vienalga, ar kādiem līdzekļiem tiek noskaidrota patiesība, izņemot, protams, prettiesiskus līdzekļus. Var Ādamsona kungs un viņam līdzīgie gadiem ilgi marinēt dokumentus vai kaut kādas liecības, šķiežot indes pilienus uz visām pusēm, bet mani tas neapmierina. Ja ir izdarīts noziegums, deputāta pienākums ir ziņot par to. Ne aiz kādas deputāta imunitātes no tā nevar slēpties. Tas ir pilsoņa un deputāta pienākums. Bez tam to var nolemt arī komisija. Smilšu pulkstenis jau tek...

— Vai jūs varat konkretizēt, kādu rīcību jūs gaidāt no Ādamsona kunga un tiesībsargājošām iestādēm?

— No Ādamsona kunga es negaidu neko, es jau no viņa esmu sagaidījis. Mana paļāvība, ticība un spēks ir tajā, ka es zinu, ka neesmu saistīts ar šo lietu. Tādēļ bez manas līdzdalības ir jādarbojas visiem ritentiņiem, kas to pierāda. Es nekur neiejaukšos, es nevienu nemudināšu, nevienam neko nelūgšu.

— Kāda ir jūsu versija par to, ka Ādamsona kungs no valdības locekļiem ir minējis tieši jūsu un Šķēles kunga vārdu? Vai jums iepriekš ir bijis kāds konflikts ar J.Ādamsonu un tās varētu būt sekas?

— Es neizteikšu nekādus minējumus. Bet jautājums par to, ka tiek nosaukts ekspremjers, bijušais ārlietu ministrs un tagadējais Ministru prezidents, neizskatās pēc labdarības soļa Latvijas valstij, īpaši tāpēc, ka nav nekādu pierādījumu. Es domāju, ka tieši tas ir profesionāļu uzdevums — noskaidrot, no kurienes aug kājas...

Par Ādamsona kungu. Es neatceros, vai es viņu rekomendēju partijai vai ne... Personīgas konfliktsituācijas man ar Ādamsona kungu nekad nav bijušas. Kādreiz mēs varējām sastrīdēties par kādām principiālām lietām, par kurām mums bija atšķirīgi viedokļi, bet personīgu konfliktu mums nav bijis.

— Vai jūs apsverat iespēju vērsties tiesā arī ar civilprasību?

— Lieta ir ļoti skaidra — šis ir noziegums: apsūdzība smaga nozieguma izdarīšanā. Tad, kad šis noziegums tiks izmeklēts un fakti neapstiprināsies, tad būs pierādīts, ka ar to ir aizskarts mans gods un mana cieņa. Un tad, nevis tagad es griezīšos tiesā ar civilprasību.

— Varbūt civilprasības iesniegšana mudinātu Ādamsona kungu ātrāk iesniegt faktus prokuratūrai?

— Viņa rīcībā nav faktu, jo to nav reālajā dzīvē. Tādēļ tas, ko dara Ādamsons, ir noziegums vārda tiešā nozīmē. Bet lai to pierāda tie, kam tas ir jādara pēc likuma.

— Bet Ādamsona kungs jau jūs neapsūdz noziegumā, viņš sacīja, ka jums varētu būt saistība ar šo lietu. Saistība ar šo lietu ir arī prokuratūrai, televīzijai...

— Saistīts — es to uztveru kā apsūdzību.

— Vai jūs nevarat apgalvot, ka jums nebūs sekotāju no tiem daudzajiem tūkstošiem cilvēku, kas gaida savu lietu izskatīšanu tiesās?

— Es viņus aicināšu to nedarīt. Kas ir atkarīgs no manis? Es redzu samērā ātru sarežģīto tiesvedības problēmu risinājumu: tas prasa tikai lielāku politiķu un valsts uzmanību. Lai tiktu galā ar garajām rindām tiesās, nav nepieciešami lieli līdzekļi, bet organizētība, kārtība un izmaiņas likumos. Tas prasa arī nedaudz naudas, un to var izdarīt divu gadu laikā.

— Vai jūs savu lēmumu par badastreiku esat pārrunājis ar ģimeni, kāda ir reakcija?

— Tas ir pats sāpīgākais jautājums. Ģimene mani atbalsta.

— Kā jūs vērtējat — vai šodienas paziņojums, kurā minēts tieslietu ministra vārds, nav netieša spiediena izdarīšana uz Augstākās tiesas tiesnesi, kurš veic izmeklēšanu Ģenerālprokuratūrā, pateikšana priekšā, kādam būtu jābūt lēmumam?

— Izteikumu interpretācija ir žurnālistu ziņā.

— Vai jūs uzskatāt sevi par tik būtisku figūru politiskajā spēlē, ka kāds būtu ieinteresēts jūs nodabūt nost no skatuves?

— Es domāju, ka tas nav vērsts tik daudz pret mani personīgi. Esmu pietiekami redzama figūra, lai tas sašūpotu gan valdību, gan valsti. Bet, ja sašūpos mani — un es nerunāju tikai par "krēsliem" —, tad sekos arī nākamie soļi, par to esmu pārliecināts.

— Kādi šie soļi varētu būt?

— Vispirms lai pamēģina ar mani tikt galā.

— Vai jums kā tieslietu ministram nešķiet, ka kaut kas nav kārtībā ar likumdošanu — šodien tas ir J.Ādamsons un pedofilijas lieta, rīt tas var būt cits Saeimas deputāts un cita lieta...

— Likumdošana vienmēr ir pilnveidojama. Domāju, ka mūsu likumi pret goda un cieņas aizskārējiem ir drusku par vāju, tas tiesa. Bet šoreiz vaina tik daudz nav likumos.

Liena Pilsētniece,

"LV" iekšlietu redaktore

Pēc ieraksta "LV" diktofonā

Valsts ieņēmumu dienesta ģenerāldirektors Andrejs Sončiks:

"Mani pārsteidz izpratne par tiesiskumu šajā valstī"

Agrāk par šādiem godu un cieņu aizskarošiem apvainojumiem izsauca uz dueli un nodūra. Šodien par to iesniedz sūdzību tiesā. Saeimas deputāti šajā gadījumā ļaunprātīgi izmanto Saeimas Kārtības rullī noteiktās priekšrocības paust jebkādus idiotiskus paziņojumus un palikt par to nesodīti. Mani pārsteidz Ādamsona izpratne par tiesiskumu šajā valstī.

Komisijas darbības laikā man ir bijuši izteikti dažādi piedāvājumi kā amatpersonai veikt konkrētas darbības apmaiņā pret mana vārda neiesaistīšanu šajā lietā. No kā es kategoriski esmu atteicies.

Acīmredzot kādam šodien ļoti gribas atsēsties manā krēslā. Tas liecina tikai vienu — ka Latvijā politika kļūst arvien netīrāka un savu interešu aizstāvībai tiek izmantoti arvien riebīgāki paņēmieni.

Es esmu pilnīgi pārliecināts, ka sniegšu iesniegumu tiesā par mana goda un cieņas aizskāršanu.