"Krievijas pašizolācija"

"The Economist"

— 99.11.27./12.03.

Ja Krievija vēlas kļūt par Eiropas lielvalsti, tad tai būtu jādarbojas pēc Eiropas noteikumiem.

Vai Krievijai ir nākotne Eiropā? Nav iespējams neņemt vērā tik lielu valsti, kāda ir Krievija ar tās milzīgajām problēmām, sākot no rūsēt sākušajām kodolieroču galviņām un beidzot ar tās sašķelto politiku, tās nevienprātīgajām republikām un grūstošo saimniecību. Taču tajā Eiropā, kas pašlaik tiek veidota, Krievijai vajadzētu būt kaut kam nozīmīgākam, ne tikai tādai valstij, kas ir spējīga radīt vienīgi nepatikšanas. Par spīti visām problēmām un grūtībām pārējie eiropieši vēlas redzēt Krieviju kā topošas demokrātijas valsti, kā potenciālu brīvā tirgus tirdzniecības partneri Eiropas Savienībai un kā līdzdalībnieci drošības shēmās, sākot no 54 valstu Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas (EDSO) un beidzot ar NATO un Krievijas Pamataktu. Taču brutālais karš Čečenijā Krieviju un visu pārējo Eiropu ir novedis krustcelēs, kur Krievija dodas bīstamas izolācijas virzienā.

Zināma rīvēšanās ar postkomunistisko Krieviju bija neizbēgama, kaut vai tāpēc vien, ka Krievija ir ārkārtīgi neapmierināta ar Amerikas jauno ģeopolitisko dominējošo lomu. Un tā, dabiski, ir arī izpaudusies - par bruņojuma kontroli, Irāku, NATO paplašināšanos un Kosovu. Tomēr pat tad, kad Krievijas attiecības ar Ameriku ir pasliktinājušās, lielākās Eiropas valstis ir centušās novērst jaunu sašķelšanos Austrumos un Rietumos pašā Eiropā. Krievija nereti ir mēģinājusi izmantot šos eiropiešu centienus, lai izspēlētu tos pret Ameriku. Tā ir spēle, ko visi lieliski saprot. Tomēr šķiet, ka Krievija nav ņēmusi vērā, kā ir mainījušies noteikumi pašā Eiropā.

Kamēr Krievija apmierinās ar sava IKP mērīšanu ar atlaisto premjerministru skaitu un savu sprunguļu nozīmi pasaulē, kurus tai izdevies iemest dažādu Rietumu pasākumu riteņos, lielākā daļa pārējās Eiropas sakļaujas kopā aizvien ciešāk. Polija, Čehija un Ungārija jau ir iestājušās NATO un cer būt to pirmo austrumnieku starpā, kuri iestāsies Eiropas Savienībā. Jauni ielūgumi pievienoties NATO vairs netiks izdalīti ar vieglu roku, jo Kosovas karš ir pierādījis, ka aizsardzība ir nopietna lieta. Taču iestāties gribētāju Eiropas Savienībā ar katru nedēļu kļūst aizvien vairāk. Pat Bulgārija un Slovākija, kuras savulaik skeptiski izturējās pret brīvu politiku un brīvo tirgu, tagad ir gatavas stāties kandidātu rindā. No tām valstīm, kuras Krievija cerēja paturēt savā tuvumā, Ukraina, Gruzija, Armēnija un Azerbaidžāna centīgi nostiprina savas saites ar Rietumiem. Ne visas no šīm valstīm jau ir kļuvušas par demokrātijas un likuma varas paraugvalstīm. Taču jau tas fakts vien, ka tās cenšas panākt uzlabojumus, padara Krievijas pašizolāciju vēl postošāku.

Savas lielās teritorijas un savu atšķirīgo interešu dēļ Krievija nav uzskatāma par iespējamu kandidātu uzņemšanai NATO vai ES, taču abas šīs organizācijas vēlas nodibināt ciešākas attiecības. Tajā pašā laikā Krievija ar savu līdzdalību EDSO un Eiropas Padomē ir apņēmusies ievērot kopīgos principus tādos jautājumos kā cilvēktiesības, un tieši šī iemesla dēļ citi eiropieši ar tādu sašutumu vērtē tās nekompetento brutalitāti Čečenijā, čečenu dumpinieki nav nekādi svētie, taču jau otro reizi četru gadu laikā Krievija ir sākusi vispārējus uzbrukumus civiliedzīvotājiem, ar to pārkāpjot ikvienu tās pašas pieņemto noteikumu, ieskaitot dažus no tiem, zem kuriem tikai pagājušajā nedēļā EDSO galotņu konferencē parakstījās Boriss Jeļcins.

Pašreizējās cīņas Čečenijā agrāk vai vēlāk beigsies. Ja Krievija būs spējīga atjaunot stabilitāti tur bez lielas turpmākās asinsizliešanas un ja pēc tam tai pietiks gudrības sarunu ceļā noslēgt vienošanos par plašu autonomiju, tad pēc kāda laika tas kaitējums, kādu tā ir nodarījusi savam tēlam Eiropā, varētu tikt likvidēts. Bet, ja Krievijas ģenerāļi uzstās par Čečenijas galvaspilsētas Groznijas nolīdzināšanu līdz ar zemi, lai atriebtos par savu apkaunojumu pirms četriem gadiem, un ja tā rezultātā radīsies jaunas bēgļu straumes, tad Krievija sev nodarīto kaitējumu palielinās vēl vairāk.

Diemžēl, tagad, kad Krievijā valda kareivīgs noskaņojums un kad tuvojas nākamajā mēnesī paredzētās parlamenta vēlēšanas (un nākamajā gadā ir jānotiek prezidenta vēlēšanām), tikai retajam krievu politiķim ir pietiekami daudz drosmes kritizēt Čečenijas kampaņu. Un gandrīz vai katrs otrais jautājums pie sarunu galda ar Eiropu vai Ameriku - sākot no bruņojuma kontroles un naftas vadiem līdz pat cilvēktiesībām, ekonomiskajai palīdzībai un demokrātijas iedibināšanai - Krievijā tiek vērtēts ar vienu un to pašu mērauklu: ja citi kaut ko iegūst, tad mēs droši vien kaut ko esam zaudējuši, un otrādi. Taču tā tam nevajadzētu būt.

Stabils Kaukāzs, kas būtu atvērts tirdzniecībai gan ar Austrumiem, gan arī ar Rietumiem, dotu savu labumu arī Krievijai. Krievijas naftas kompānijas var gūt savu peļņu, vienalga, vai jauni naftas un gāzes vadi tiek būvēti cauri Krievijai, vai arī caur tās kaimiņvalstīm. Kā Amerikas, tā arī pašas Krievijas interesēs ir iespēju atrašana jaunas bruņojuma sacensības novēršanai, kuru varētu izraisīt ierobežoto Rietumu pretraķešu aizsardzības sistēmu izbūve (ko savukārt zināmā mērā ir ierosinājusi Krievijas palīdzība raķešu tehnoloģiju jautājumos Irānai un citām valstīm). Savas gangsteru ekonomikas sakārtošana, līdz ar to palielinot ārvalstu investīcijas, ārējo tirdzniecību un Krievijas labklājību, daudz lielākā mērā palielinātu Krievijas ietekmi nekā atkārtota dūres sišana uz galda, tiekoties ar ārvalstu līderiem.

Krievija vēl nav pavisam zudusi. Tai labu vēlošie pacietīgi saglabās tai vietu tā galda galvgalā, pie kura pulcējas visas demokrātiskās valstis. Taču viņiem ir arī jāturpina atgādināt Krievijai, cik tālu tā ir atpalikusi no tiem uzvedības standartiem, kas ir kopīgi visiem eiropiešiem. Un Krievija darītu labi, ieklausīdamās šajos vārdos.