"Diplomātiska slimība?"

"Radio Free Europe/Radio Liberty"

— 99.11.29.

Gan Krievijā, gan Rietumos atskanējušās spekulācijas, ka Boriss Jeļcins ir ķēries pie veselības problēmām, lai izvairītos no nepieciešamības piektdien parakstīt jauno savienības līgumu ar Baltkrievijas līderi Aleksandru Lukašenko, liek pievērst uzmanību gambītam, ko līderi bieži vien ir izmantojuši vēstures gaitā: runa ir par diplomātisko slimību.

Taču pieņēmumi, ka Jeļcins ir simulējis šo konkrēto slimības uzliesmojumu, lai izvairītos no kaut kā tāda, ko viņš nevēlas darīt, izgaismo arī šī vecā koncepta jauno aspektu: gan Krievijā, gan Rietumos izplatīto vēlmi dot bieži vien slimajam Krievijas līderim iespēju mainīt kursu, neuzņemoties atbildību par to, ko viņš ir veicinājis līdz šim brīdim.

Vairāk nekā 30 reižu kopš stāšanās Krievijas Federācijas prezidenta amatā Jeļcins ir bijis pietiekami slims, lai pazustu no redzesloka vai atceltu tikšanās ar vietējiem vai ārvalstu līderiem. Lielākajā daļā gadījumu, kā apliecināja tam sekojušie ziņojumi, viņš patiesi ir bijis slims un pat ir bijis hospitalizēts. Tas vedina domāt, ka pret jebkādiem apgalvojumiem par viņa slimības diplomātisko raksturu būtu jāizturas skeptiski.

Tomēr viņa karjeras laikā ir bijuši vairāki gadījumi, kad viņa slimība ir bijusi nepārprotami saistīta ar politisko notikumu attīstību, pat ja katrā šajā reizē viņš ir bijis patiesi slims. Viszīmīgākais gadījums no tiem norisinājās Maskavas 1994-96. gada invāzijas laikā Čečenijā.

1994. gada decembrī, kad Krievijas spēki virzījās uz Grozniju, Jeļcins devās uz slimnīcu, lai veiktu nelielu deguna operāciju, un tad pazuda no sabiedrības redzesloka uz vairākām nedēļām. Tad smagāko kauju laikā 1995. gadā Jeļcins atkal pazuda no sabiedrības acīm uz krietniem laika sprīžiem - it kā sirds problēmu dēļ.

Ņemot vērā to, ka 1996. gada jūnijā, tieši pirms Krievijas vēlēšanām, Jeļcins pārdzīvoja sirdslēkmi, visām veselības problēmām, kuras viņu it kā bija skārušas 1995. gadā, vajadzētu būt pietiekami patiesām - diez vai tās bija "diplomātiskas slimības" - vismaz parastajā šīs frāzes nozīmē...

Taču tas, kā daži Krievijas un Rietumu analītiķi un līderi tolaik skaidroja šīs slimības, liek domāt, ka to nostāja būtu jāpieskaita augšminētajam aspektam. Jeļcina pazušana Maskavas kampaņas laikā pret Čečeniju ļāva viņam izvairīties no atbildības par to, kas notiek. Patiesi, daudzu uzskatā Jeļcina klātbūtnes trūkums nozīmēja to, ka viņš droši vien nav atbildīgs par šo arvien nepopulārāko karu.

Lielākā daļa no tiem, kas nonāca pie šī secinājuma, izdarīja to pēc savā rīcībā esošajiem faktiem, taču vismaz daži, kā šķiet, ir darījuši to nevis faktu dēļ, bet gan savas vēlmes dēļ dot Jeļcinam iespēju atkāpties pašam no savas politikas, kura bija novedusi pie kara, tajā pašā laikā neuzņemoties nekādu atbildību par notikušo. Un šajā ziņā Jeļcina slimības kara laikā bija "diplomātiskas", jo tās par tādām pārvērta citi.

Pagājušās nedēļas notikumi, iespējams, iezīmē vēl vienu šādu piemēru. Jeļcins varbūt arī bija slims, taču oficiālie Krievijas paziņojumi, ka viņš saslimis ar vīrusa infekciju un bronhītu - ja tie ir patiesi, - liek domāt, ka viņš nemaz nav bijis tik stipri slims un ka viņš varēja ķerties pie jaunā savienības līguma parakstīšanas. Viņa lēmums to nedarīt tādējādi norāda uz diplomātisko slimību tās ierastajā nozīmē.

No otras puses, kā Jeļcins nešaubīgi saprot, Rietumiem arvien vairāk nepatīk Maskavas uzbrukumi Čečenijā un Krievijas arvien pretrietumnieciskākā retorika. Parakstīt līgumu ar diktatorisko Lukašenko nozīmētu tikai vēl vairāk saasināt Rietumu bažas, ka Maskava atsakās no savām saistībām cilvēktiesību jomā un apdraud postpadomju reģiona stabilitāti.

Taču Krievijas prezidents arī skaidri apzinās, ka gan premjerministra Vladimira Putina karš pret Čečeniju un Lukašenko politiskās idejas ir ārkārtīgi populāras lielākajā daļā krievu. Piemēram, nedēļas nogalē viens no vadošajiem Krievijas reformatoriem Anatolijs Čubais kritizēja Grigoriju Javlinski - vienu no tās vadošajiem demokrātiem, - ka pēdējais esot "nodevējs", jo iestājas pret Putina valdības stratēģiju.

Neparakstot jauno savienības līgumu, taču arī neatsakoties to darīt, Jeļcins ne tikai izvairījās no vēl tālākas Rietumu sadusmošanas, viņš radīja situāciju, kurā daudzi Rietumos steigsies atbrīvot viņu no jebkādas atbildības par šo dokumentu cerībā, ka viņš nekad to neparakstīs. Tajā pašā laikā šajā situācijā viņš var mierīgi parakstīt līgumu nākotnē un tā iegūt atbalstu Krievijā.

Šajā ziņā Jeļcina slimības patiešām var būt "diplomātiskas", pat ja tās ir reālas.

Pols Goubls