"Cauruļvadu politika nostāda demokrātiju aizmugures plānā"

"Los Angeles Times"

— 99.11.28.

Lietojot vienkāršu valodu, kura runāja pretī to bažu sarežģītībai, Rietumu valdības EDSO galotņu apspriedē Stambulā nosodīja Krievijas intervenci Čečenijā.

Tās uzsvēra pēc-aukstā kara diplomātijas kritiski svarīgo vienādojumu: ārpolitiku veido cauruļvadu politika. EDSO izteiktais aicinājums Krievijai pārtraukt ofensīvu Čečenijā tika sagatavots tā, lai tas pavadītu ilgi gaidīto vienošanos par Kaspijas jūras naftas cauruļvada būvi, kura saskaņā ar Savienoto Valstu politiku nošķirs Krieviju un Irānu no Centrālāzijas naftas un gāzes bagātībām.

Ja humanitārisms enerģētikas politikas kalpībā šķiet neierasta diplomātiska lieta, tad merkantilisma pacelšana politiska principa līmenī šķiet pat vēl sarežģītāks uzdevums. Klintona administrācijas centieni apvienot ekonomiskās un ārpolitikas intereses, iespējams, vislabāk ir manāmi tieši tās enerģētikas politikā, kura vienā solī mēģina nodrošināt naftas un gāzes rezerves, izveidot jaunas drošības attiecības un nostiprināt bijušo Padomju Savienības valstu ļodzīgos pamatus. Taču ASV politiku var vājināt tās ne pārāk lielais atbalsts demokrātijai, kura tik ļoti ir nepieciešama Eirāzijai.

Krievijas dienvidos komunisma aiziešanu iezīmē konflikti. Nežēlīgie kari Čečenijā, Dagestānā un Tadžikistānā apdraud trauslās politiskās vienības un reģionālo drošību. Pārrobežu etniskie konflikti nomāc valstis no Kaspijas jūras līdz pat Tjanšana kalniem pie Ķīnas robežas. Krievijas centienos nodrošināt savus dienvidu flangus atbalsojas tās pagātnes imperiālisms, ko vēl vairāk akcentē militāri izlēcieni tās tuvējās ārzemēs un laiku pa laikam novērojamā ksenofobija.

Taču desmit gadus pēc Berlīnes mūra krišanas Centrālāzijas politiskā karte atklāj dažādus vēstījumus. Papildus karam, šajā rudenī gandrīz visā reģionā ir notikušas arī vēlēšanas. Lai arī daudzās no tām bija novērojami plaši pārkāpumi, pats to notikšanas fakts apliecina pēc-aukstā kara politikas sarežģīto struktūru. No Kaukāza līdz pat Centrālāzijai reālā vara šajās valstīs, lai arī lēni, tomēr pamazām sāk saskarties ar politiskās sabiedrības potenciālo spēku.

Tas ir progress, uz kuru paļaujas ASV un EDSO, lai nodrošinātu savas intereses un investīcijas. Galvenie šīs nedēļas cauruļvada būvniecības līguma parakstītājas - Gruzija, Azerbaidžāna un Kazahstāna - ir nesen ievēlējušas jaunas valdības.

Turkmenistānas atteikšanās no vēlēšanām vai demokrātijas tiek ignorēta par labu tās milzīgajām gāzes rezervēm. Taču vēlēšanu disciplīna ir dažāda: EDSO ir norājusi esošās valdības par to, ka tās tehnisko noteikumu ievērošanu ir nostādījušas zem demokrātiskā gara, un cilvēktiesību grupas nav atzinušas vēlēšanas, kuras leģitimizē represīvu varu. Taču naftas ražotāji mēģina gūt politisku apstiprinājumu: Kazahstānas nesenās vēlēšanas - kuras patiesībā bija mazs solis no autoritārisma uz biklu populismu - vienlīdz lielā mērā bija domātas patēriņam Rietumos, kā vietējai varas pārdalei.

ASV un to partneri cer, ka ekonomiskā stabilitāte pastiprinās vēlētās valdības un virzīs tās uz demokrātisku darbības veidu. Iestājoties par labu finansu iniciatīvām vājo demokrātiju nostiprināšanai, tās ir izmantojušas naudu, lai atturētu politisku dalīšanos. Daļēji sabiedrisko naudu ir aizvietojuši privātie fondi. Azerbaidžānas galvaspilsētas Baku centra atdzimšanu nodrošināja nevis ārvalstu palīdzība, bet gan naftas kompānijas; Almaatas plašie bulvāri vēl tikai gada, kad nafta pārvērtīs Kazahstānas pilsoņus par globāliem patērētājiem.

Taču robeža starp triumfējošo elektorālismu un kara postu bieži vien ir visai tieva un nedroša. Īss skats uz Gruzijas galvaspilsētu Tbilisi var kalpot kā brīdinājums pret Savienoto Valstu bezrūpīgo tīksmināšanos, slavējot prezidenta Eduarda Ševardnadzes valdību kā skaistāko ziedu reģiona demokrātiskajā vainagā. Blakus spīdošiem jauniem veikaliem atrodas brūkošas vecas viesnīcas, kurās dzīvo tūkstošiem bēgļu no Gruzijas dumpīgās provinces Abhāzijas. Gruzijas progresīvās cilvēktiesību programmas reti kad sasniedz tās pašas teritoriālo ambīciju upurus: šajā Kaukāza nostūrī norisinās vēl vairāki mazie kari, kuru vardarbība šad tad sasniedz metropoli, apdraudot demokrātisko reformu trauslās saknes.

Kaukāza vecās mazo etnisko grupu impērijas tur labklājību kā ķīlnieci sliktākajiem nestabilu demokrātiju instinktiem: miers tiek upurēts karam, civila politika - militārai iesaistei, demokrātiska neapmierinātības izteikšana - stingriem likuma un kārtības režīmiem. Postkomunistiskās ēras ekonomiskais sadalījums, ko vēl vairāk pastiprina kara augstā cilvēciskā cena, kalpo par atgādinājumu tam, cik liela politiska distance šīm valstīm vēl jāveic.

Jaunās naftas ekonomikas un to Rietumu labdari varbūt domā, ka vecmodīgā "izspiešanas" ekonomika spēj veikt brīnumus, taču pilsoņiem bez resursiem šādi uzskati šķiet kā politiska filozofija. To vidū, kuri investīciju un enerģijas peļņas iegūšanas sacensībā ir atpalikuši, demokrātija joprojām ir iluzora. Nabadzība apdraud individuālo labklājību, vājo valstu pastāvēšanu un demokrātijas izredzes. Bijušajām padomju valstīm ir jāsaskaras ar attīstības sadalījumu, kurš apdraud demokrātiskos eksperimentus.

Taču debatēs starp ekonomiku un politiku Savienotās Valstis - dažkārt neapzināti, bet bieži vien ar nolūku - dod priekšroku naudai. Savulaik demokrātijas veicināšana bija neatkarīgs ASV ārpolitikas princips: peļņa pieaugs uz demokrātiska plurālisma pamatiem. Šodien šis vienādojums ir apgriezts otrādi: demokrātiju ceļ investīcijas. Mēģinot iegūt nākotnes demokrātu sirdis, ASV politika vispirms ķeras pie to makiem.

Vai peļņa var radīt demokrātiju? Vēsturē ir bijuši dažādi piemēri. Latīņamerikas diktatūru laikā kapitālisms kādu brīdi plauka. Pārāk bieži pārsteidzīgi vērtējumi par ekonomiskajiem un politiskajiem ieguvumiem tiek izdarīti ASV politikā attiecībā pret Krieviju, ievilinot demokrātiju kapitālistiskā eksperimentā, kuram atbilstošas sagatavošanās trūkuma dēļ vēl ir tikai jāgūst panākumi. Tagad ASV politika Kaspijas jūras reģionā demokrātiskās realitātes aizvieto ar pārsteidzīgiem vērtējumiem un politiskām ilūzijām. Taču veidošanās stadijā esošā plurālisma attēlošana demokrātisku panākumu krāsās ignorē sabiedrisko domu un politiskās pārmaiņas.

Eirāzijas lēnajiem, dažkārt nedrošajiem vietējiem eksperimentiem ar labu pārvaldi ir nepieciešamas pastāvīgas investīcijas sociālajā labklājībā, politiskajā plurālismā un demokrātiskajās institūcijās. Tās ekonomikām ir vajadzīga niansēta palīdzība. Tur, kur pilsoņi līdzsvaro valsts varu un gūst daļu no nākotnes peļņas, kolektīvā drošība var būt saprātīga un efektīva. Lai līdzsvarotu ekonomiku un politiku, vissvarīgākais ieguldījums ir demokrātija.