"Saprātīga sevis ierobežošana"

"Frankfurter Allgemeine Zeitung"

— 99.11.26.

Nobeigums.

Sākums iepriekšējā preses pārskatā

Eiropas Savienība balstās uz Vācijas un Francijas interešu līdzsvarošanu, un tā būs arī nākotnē. Vācija un Francija kopīgi veido Eiropas integrācijas dzinējspēku, un šīs īpašās attiecības tās eiropeiskajā funkcijā nav savstarpēji aizstājamas. Abas nācijas kā kaimiņi savā kopīgajā vēsturē ir ļoti atšķirīgas, bet tieši atšķirību auglībā un no tā radušās spriedzes kreativitātē slēpjas vācu-franču integrācijas dzinējspēka noslēpums.

Šodienas svarīgākais stratēģiskais mērķis ir ES paplašināšana. Vācijas valdība to vēlas pēc iespējas raitāk turpināt un iestājas par to, ka ar visām sešām otrās grupas kandidātvalstīm nākamgad tiks sāktas iestāšanās sarunas un ka ES Helsinkos uzņemtos politiskas saistības līdz 2003.gadam būt spējīgai uzņemt jaunus dalībniekus. Arī sarunu beigu datuma noteikšanai jāpaliek dienaskārtībā.

Valdības konferencei par institucionālajām reformām piešķirama galvenā nozīme nākotnes paplašinātas Savienības funkcionēšanā. Tas nākamajā gadā Francijas prezidentūras laikā jāpabeidz, lai tiktu sasniegtu iecerēto termiņu - 2003.gadu. Lai paplašināšanās procesu neaizkavētu, jāizvairās no pārslodzes. Vācijas valdība Franciju, mūsu ciešāko un svarīgāko partneri, atbalstīs visos tās centienos, lai tā varētu pabeigt konferenci, pieņemot būtisku reformu paketi.

Eiropa savas intereses rītdienas multilaterālajā pasaulē varēs realizēt tikai kā politiska savienība. Kosovas karš Eiropas iedzīvotājos nostiprināja pārliecību, ka nepieciešama operatīva kopēja ārlietu un drošības politika ar efektīviem lēmumu pieņemšanas mehānismiem. Mēs šajā sakarībā tiecamies pēc citiem konkrētiem lēmumiem, it sevišķi attiecībā uz Eiropas Padomes organizatoriskajiem jautājumiem Helsinkos.

Eiropas drošības un aizsardzības politikas radīšana ar Ķelnē pieņemtajiem Eiropas Padomes lēmumiem kļuvusi par galveno integrācijas projektu. Te jāpateicas arī aktīvākai, atklātākai Londonas nostājai. Kolektīvā aizsardzība paliek NATO uzdevums, tomēr Eiropai pēc iespējas ātrāk jākļūst spējīgai pašai atrisināt un pārvarēt savus konfliktus un krīzes. Tas tad arī ir pienesums transnacionālās noslodzes dalījumā, kas stiprina Eiropas un Amerikas partnerību.

Transatlantiskās partnerības atjaunošana ir otrs mūsu lielākais uzdevums. Āzijas krīze un konflikts Kosovā parādīja faktu, ka tad, ja situācija kļūs nopietna, pat Eiropa un Amerika dala tās pašas pamatvērtības: katra indivīda brīvības, demokrātijas, tiesību un funkcionējošas tirgus ekonomikas kundzību un iekšēji ir pārliecinātas par savu nepieciešamību. Amerikāņus un eiropiešus arī pēc aukstā kara beigām citu ar citu savieno ciešs pamats: gan vēsture un vērtību orientācija, gan kopīgi izaicinājumi, kopējas vīzijas, kā pasaulei, kas balstīta uz brīvību un cilvēktiesībām, demokrātiju un labklājību, būtu jāizskatās 21.gadsimtā.

Tomēr skaidrs ir arī tas, ka abi partneri, ASV, tāpat kā Vācija un Eiropa, ar pāreju no bipolaritātes uz globalizācijas ēru ļoti mainījusies. Amerika ir vienīgā globālā vara, kas politiski, militāri, ekonomiski un kultūras jomā saglabājusies 21.gadsimta sākumā. Tā sevi saskata globālā vadības atbildībā, un tai ir globālas intereses. Eiropa kā politiska vara vēl tikai veidojas.

Tomēr neviens, pat ne supervara, pasaules problēmas nākotnē nevar atrisināt vatnē, to risināšanai nepieciešami partneri, un Eiropa ir svarīgs Amerikas partneris. Nepareizi būtu uzskatīt, ka unipolāra pasaule esot stabilāka. Vēsture drīzāk pierāda pretējo.

Amerikāņu un eiropiešu interesēs ir tas, ka arī nākotnē būs kopīgas rūpes par Eiropas un tās kaimiņu drošību un stabilitāti, kur Krievijai un Tuvajiem Austrumiem veltīta īpaša uzmanība. Eiropieši ir gatavi kopā ar Ameriku pasaules politikā nest atbildību, un tāpēc ANO un citos multilaterālos forumos cilvēktiesību un demokratizācijas jomās, efektīvā konfliktu novēršanā un miera nodrošināšanā, kā arī taisnīgākā, ilgstošā attīstībā sniegt specifisku Eiropas ieguldījumu.

Nākotnes pasaule būs multipolāra, un tās problēmas būs iespējams risināt tikai multilaterāli. Tam nepieciešami vienoti spēles noteikumi. Vācija iestājas par pasaules mēroga multilaterālisma stratēģiju un ANO stiprināšanu - tas ir mūsu trešais būtiskākais uzdevums. Darboties spējīga pasaules organizācija ir nepieciešama trīs lielo cilvēces uzdevumu izpildei: miera nodrošināšanai pasaulē, cilvēktiesību īstenošanai un taisnīgākai, ilgstošākai attīstībai. Drošības padome jāpiemēro jaunajām, reālajām norisēm pasaules politikā, un galvenokārt tai jābūt spējīgai reaģēt uz šodienas krīzēm un konfliktiem. Miera politika 21.gadsimtā galvenokārt būs jāatbalsta ANO. ANO stiprināšana ir mūsu valsts interesēs. Tālab - ne prestiža dēļ - mums jābūt gataviem ilgstoši pārņemt lielāku atbildību ANO ietvaros. Tāpēc mums šodien vispirms jāpanāk konsenss pašā Vācijā.

"Konfliktu novēršanas kultūra" tiek uzskatīta par svarīgākajiem ANO un EDSO uzdevumiem. Vācijai par šiem mērķiem jāiestājas visiem spēkiem. Tādēļ es decembrī Berlīnē ielūdzu savus kolēģus, G-8 valstu ārlietu ministrus, lai apspriestu konfliktu novēršanas tēmu. Tas ieguvis ļoti pozitīvu atsauksmi.

Konfliktu novēršanā saskatāmi vairāki aspekti: cilvēktiesību un demokrātijas sekmēšana pasaules mērogā, svarīgākie priekšnoteikumi iekšējam un ārējam mieram, starptautisko attiecību tiesiskošana, atbruņošanās un bruņojuma eksporta ierobežošana un miera uzturēšanas un miera iedibināšanas mehānisma uzlabošana. Plašākā nozīmē ES paplašināšana, Turcijas tuvināšana ES un Dienvidaustrumeiropas stabilitātes pakts ir piemēri miera politikai, kas vērsta uz konfliktu novēršanu. Konfliktu novēršanas diplomātijas rīcībā ir salīdzinoši maz lobiju un nepietiekami līdzekļu. Līdz ar to šeit Vācijas valdībai būtu jāorientējas uz atbalstu ar DGAP un politiski konsultatīvo institūtu palīdzību.

Civilai konfliktu novēršanai vajadzētu dominēt pār militāru reakciju krīzes situācijās. Tomēr no vardarbības kā Ultima Ratio lietošanas ne vienmēr var izbēgt. Pagājušajos gados pēc Vācijas karaspēka iesaistīšanās Kosovā un Austrumtimorā par Vācijas īpašo nozīmi vairs nevar runāt. Līdz ar to Vācijas, tāpat kā citu demokrātisku valstu pienākums ir dot savu ieguldījumu starptautiskas drošības struktūras izveidē un starptautisko un cilvēktiesību aizsardzībā.

Jautājums par to, vai tiesību īstenošanā jāpielieto spēks, respektīvi, kādos starptautiskos pasākumos Vācijai jāpiedalās, pieskaitāms pie grūtākajām un strīdīgākajām ārpolitikas tēmām. Tieši diskusija par Austrumtimoru parādīja, ka jautājumā par vācu iesaistīšanos miera uzturēšanas spēkos Vācijā nepastāv vienprātība, tādēļ par to steidzami nepieciešama diskusija. Šajā sakarībā es vēlos izteikt dažas pārdomas.

No starptautisko tiesību viedokļa jāpastāv pārliecinošam leģitimitātes pamatam. Piespiedu pasākumu veikšanu pēc ANO hartas VII punkta akceptē Drošības padome. Kosova, balstoties uz īpaši smagu stāvokli un apstākļiem, attaisnoja izņēmuma statusu, bet ne prezidenta krišanu.

Vācijai, ņemot vērā savu vēsturi, politisko un ekonomisko nozīmi, ir īpaša atbildība par mieru un cilvēktiesībām. No mums gaida gatavību iestāties par mieru un novērst humāno katastrofu, tautu iznīcināšanu un izraidīšanu. Piedevām no mums gaida ne tikai līdzdalību, bet arī gatavību pastiprināti iesaistīties.

Runa nav tikai par vērtībām, bet arī par interesēm - tas līdz šim debatēs par Kosovu un Austrumtimoru ir pārprasts. Morāles principiem abos gadījumos ir liela loma, bet Kosovā galvenokārt runa bija par reģionālo drošību Dienvidaustrumeiropā, kurai ir tieša iedarbība uz Eiropu. Ja mēs nebūtu pretojušies agresīvajam Miloševiča nacionālismam, kur mēs atrastos šodien, gadu pēc "Operācijas Pakavs" sākuma? Mums vajadzētu rēķināties ar tālāku karu Melnkalnē vai pat Maķedonijā.

Beigu beigās tas nav atkarīgs no principiem, bet gan no iespējām to realizācijā, kā to parāda karš Čečenijā. Pilnībā saprotot terorisma apkarošanas nepieciešamību, tomēr karu pret veselu tautu nevar izskaidrot kā "terorisma apkarošanu". Krievija Ziemeļkaukāzā draud izdarīt smagu kļūdu, kura var novest pie nekontrolētas destabilizācijas procesa pašu valstī un visā reģionā. Tāpēc Vācijas valdība Krieviju kopā ar tās partneriem aicinājusi uz miermīlīgu risinājumu. Tomēr atomlielvaru mēs nevaram piespiest.

EDSO galotņu tikšanās Stambulā, kuru aizēnoja notikumi Čečenijā, atstāja atšķirīgu rezumējumu. Karš turpinās, tomēr Krievija pirmo reizi akceptēja EDSO lomu politiska risinājuma meklēšanā. Šajā ziņā mēs Maskavu turēsim pie vārda. Tieši no pasaules mērogā "buksējošā" atbruņošanās procesa viedokļa ļoti svarīga bija KSE līguma, kā arī drošības hartas parakstīšana, kuras perspektīvo iedarbību, tāpat kā bijušos EDSK dokumentus, nedrīkst novērtēt par zemu.

Joška Fišers