"Piespiedu laulības scēnas"

"Die Welt"

— 99.11.30.

Francijā ir pagājis prezidenta Žaka Širaka un premjera Lionela Žospēna mierīgas sadzīvošanas laiks.

Lorenss Fabiuss to ir pamanījis. Arī Vācijas kancleram Gerhardam Šrēderam tas būs jāņem vērā, kad viņš šodien dosies uz Vācijas - Francijas galotņu sanāksmi Parīzē. Mierīgas, pieklājīgas sadzīvošanas laiks starp konservatīvo prezidentu Žaku Širaku un sociālistisko premjeru Lionelu Žospēnu ir pagājis. "Klimats ir kļuvis nepatīkamāks," Francijas televīzijā analizē Nacionālās sapulces prezidents un bijušais premjerministrs Fabiuss "Mēs virzāmies uz republiku, kurā cits citam mēģina likt priekšā kāju." Tas nepavisam nenākot par labu Francijai.

Fabiuss ir pārliecināts, ka šī attīstība ir saistīta ar sadzīvošanas dabu. Politiskā piespiedu laulībā ļoti bieži esot tā, ka abas galvenās personas sākumā izturas kā džentlmeņi, bet beigās viens otram uzbrūk kā cīņas suņi. Līdzīgi uz to raugās arī dienas laikraksts "Le Monde". "Maskas ir nomestas," raksta avīze. Tagad tiek parādīta" īstā seja".

"Īstā seja" kļuva redzama pēc nepatīkamās afēras un sociālistiskā ekonomikas un finansu ministra Dominika Štrausa - Kāna atkāpšanās no amata.

Pēc apmainīšanās ar uzbrukumiem tonis starp prezidentu un premjerministru ir kļuvis ledains. Tas ir jūtams arī Ministru padomē, kas katru trešdienas priekšpusdienu Širaka vadībā sanāk Elizejas pilī. Saviem ministriem Žospēns tagad ir noteicis jaunu izturēšanās vadlīniju: "Mēs vairs nebūsim labvēlīgi noskaņoti pret Širaku. Nav jau arī jūtama nekāda laipnība pret mums." Nepaiet ne diena, kad valdības nometnē netiek izteiktas dzēlības pret prezidentu. Acīmredzot, līdz šim par Širakam adresēto kritiku gandrīz vai vienīgajam atbildīgajam Sociālistiskās partijas ģenerālsekretāram Fransuā Olānam tiks sniegts atbalsts. Olāna specialitāte līdz šim bija katrā izdevīgā brīdī atgādināt, ka Širaka lēmums par Nacionālās sapulces atlaišanu pirms divarpus gadiem ir bijis iemesls labējo sakāvei vēlēšanās un līdz ar to viņš ir pieļāvis nedzirdētu politisko muļķību.

Taču šķiet, ka stingrākās norises Žaku Širaku ietekmē līdzīgi jaunības avotam. Viņš tikpat aktīvi kā savos labākajos laikos ceļo pa provinci. Turkklāt redzams, cik tuvu sirdij viņam ir delikātā iekšējās drošības tēma. Viņš kā pirmais politiķis no Parīzes ieradās plūdu pārņemtajos Dienvidfrancijas apgabalos. Žaks Širaks zina, ka tādos gadījumos vienmēr ir labāk, ja atrodas tautas vidū un nodibina ciešus kontaktus ar cilvēkiem. Ne jau nejauši viņam ir rokasspiedienu, uzsišanas uz pleca un bērnu bučošanas pasaules meistara slava.

"Katrs francūzis saprot, ka Žaks Širaks piedalās vēlēšanu cīņā," domā sociālistu ministrs pilsētu jautājumos Klods Bartolone. "Tas pieder pie spēles noteikumiem. Vienmēr, kad valdība ir nonākusi nelielās grūtībās, prezidents no tā mēģina gūt sev kādu labumu."

Un Žaks Širaks to patiesi dara. Pirmo reizi pēc stāšanās amatā Žospēna valdībai nekādā gadījumā vairs nav tikai "nelielas grūtības" vien. Līdz šim izskatījās tā, ka Žospēns ir neaizskarams, kad viņš neapturami virzījās uz varas virsotnēm. Kā ir atzinis arī Širaks pats, premjers valdību vada izveicīgi. Konjunktūra ir laba. Bezdarbnieku skaits samazinās. Aptaujās viņš ir populārs, kamēr opozīcija, tāpat kā iepriekš, atrodas dziļā krīzē. Taču Širaks ātri saprata, ka afēra ap Štrausu - Kānu ir dziļi satricinājusi Žospēna valdību. Līdz ar liberālo ministru tā zaudēja labi noregulēto līdzsvaru. Ieilgusī Korsikas krīze ir kaitējusi iekšlietu ministra Žana Pjēra Ševē imidžam, kas ir viens no valdības lielākajiem balstiem. 35 stundu darba nedēļas ieviešana ir izraisījusi dusmas pret uzņēmējiem, kā arī izprovocējusi streikus un prasības paaugstināt algas.

Tas viss ir skāris ne tikai neatkarīgā Žospēna nervus vien, uz ko norāda arī uzbrukumi Širakam. Kamēr premjerministram un kandidātam uz prezidenta amatu ir kļuvis grūti valdīt valsti, Širaks vienā mierā nogaida izdevīgu brīdi uzbrukumam. To, ka arī agrāk viņš vienmēr ir domājis par to, Širaks ļāva noprast kādā sarunā ar Polijas prezidentu Aleksandru Kvašņevski. Jautāts par "sadzīvošanu", Širaks atbildēja, ka tā esot "ļoti vienkārša". "Ir tikai jābūt pieklājīgam, ļoti pieklājīgam (ar valdību - red.), jo tas tautai patīk vislabāk. Tātad jānogaida. Pieklājīgi, ļoti pieklājīgi - taču kādu dienu var dot triecienu."

Protams, ka Širaks zina, ka vēl nav pienācis īstais brīdis. Dot "spēcīgu triecienu" viņš var tikai tad, kad Žospēna valdība būs zaudējusi popularitāti un opozīcija atkal būs ieguvusi lielāku ietekmi. Pret to pašreiz runā Francijas iedzīvotāju vairākums, no kuriem 58% "sadzīvošanu" uzskata par "labu Francijai" un līdz ar to iebilst Fabiusam.

Politologs Alēns Diamels ( Alain Duhamel ) "sadzīvošanas triumfu" pār Piektās republikas institūcijām ir deklarējis kā Francijas iedzīvotāju Pavlova refleksa triumfa sekas.

Faktiski tas notika 1981., 1986., 1988., un - visbeidzot - 1997. gadā, un līdz šim ir bijušas trīs "sadzīvošanas". Pirmajā - no 1986. gada līdz 1988. gadam - Širaks kā premjerministrs un kandidāts uz prezidenta amatu atradās zem prezidenta Fransuā Miterāna. Otrajā - no 1993. gada līdz 1995. gadam -, tāpat pie Miterāna, ministru prezidents Eduārs Baladūrs mēģinājumā kļūt par prezidentu cieta neveiksmi sacensībā ar Širaku. Ja trešā "sadzīvošana", kas tagad jau ilgst divarpus gadus, pastāvēs visu valdības laiku, tad gandrīz puse no valdības laika pēdējos 20 gados būs bijusi "sadzīvošana". Alēns Diamels par slimību "sadzīvošanu" galvenokārt uzskata tāpēc, ka konfrontācijas laikā Francija tiek paralizēta un tai ir grūtības vienoti pārstāvēt valsti uz ārpusi. Klimata pasliktināšanās uz laiku ietekmēs attiecības ar Vāciju un arī Eiropu, kad Francija nākamā gada vidū pārņems ES prezidentūru.

Tas, vai problēmas atrisinājums ir atrodams prezidenta pilnvaru laika samazināšanā no septiņiem līdz pieciem gadiem, lai to pielīdzinātu Nacionālās sapulces pilnvaru termiņam, ir strīdīgi. Šķiet, ka Žaks Širaks, kas pašreiz ir īsts "sadzīvošanas" meistars, par to uztraucas maz. Viņam valdības konstelācija kopumā vienmēr ir bijusi arī "sadzīvošana". Tā, piemēram, viens otru centās bremzēt arī kreisais Miterāns un viņa premjers Mišels Rokārs. Pie labējiem to praktizēja prezidents Valerī Žiskārs d’Estēns un viņa premjers Žaks Širaks.

Johens Hens