"Sagraut mītu par trakajiem, sliktajiem Balkāniem"

"Financial Times"

— 99.11.27/28.

Rietumi Balkānu nestabilitātē vaino šī reģiona "senos ienaidus". Taču tiem vajadzētu vainot pašiem sevi.

Balkāni, kā tagad tiek mācīts ikvienam skolniekam, ir Eiropas pulvera muca, un neviens vēstures notikums nav ietekmējis uzskatus par šo reģionu dziļāk kā 1914. gadā notikušais atentāts pret erchercogu Franci Ferdinandu.

"Tas ir neciešams apvainojums cilvēciskajai un politiskajai iedabai, ka šīs mazās, nožēlojamās un nelaimīgās valstiņas Balkānu pussalā spēj un arī izraisa pasaules karus," 1940. gadā savā ārkārtīgi populārajā grāmatā Eiropas iekšienē rakstīja amerikāņu žurnālists Džons Ganters. "Aptuveni 150 000 gados jaunu amerikāņu gāja bojā, pateicoties vienam notikumam dubļainajā pilsētelē Sarajevā."

Gantera nicinājums atspoguļo Rietumos kādreiz un arī joprojām plaši izplatīto uzskatu, ka Balkāni ir kā toksīns, kas apdraud Eiropas veselību. Šai problēmai nebija pretlīdzekļa - Balkānu politiku pastāvīgi ietekmēja destrukcija un vardarbība.

1991. gadā konflikts bijušajā Dienvidslāvijā, kā šķita, apstiprināja šo Balkānu interpretāciju. Šīs tautas, ieslīgušas savos "senajos ienaidos", kā par tām savulaik izteicās britu premjerministrs Džons Meidžors, nespēj neko mācīties no vēstures.

Sarajeva 1992. gadā bija tikai jauns variants "notikumam dubļainajā pilsētelē", kurš izraisīja karu 1914. gadā.

Taču Rietumu paustajā Balkānu vērtējumā pastāvīgi un uzkrītoši trūkst pašu Rietumu atstātās ietekmes novērtējuma. Lielvaras vai starptautiskā sabiedrība vienmēr ir "ievilktas" Balkānu konfliktos kā negribīgi partneri lokālos strīdos, kuru nozīme tām nekad nav bijusi skaidra.

Lielā Austrumu krīze 1875. gadā, kad Otomaņu impērija aizsāka savu pēdējo ceļojumu virzienā uz sadalīšanos, 1878. gadā tika atrisināta Berlīnes kongresā.

Tas notika laikā, kad sākās Balkānu modernā vēsture, kā arī daudzi tie rīcības veidi, kurus cilvēki Rietumos kļūdaini uzskata par Balkānu seno ienaidu sekām.

Lielāko savas vēstures daļu Otomaņu impērija nepavisam nebija teiksmaini slepkavīgs despots. Drīzāk tā bija sarežģīta, nepilnīga, taču stabila imperiāla organizācija, kura tādos jautājumos, kā, piemēram, reliģiskā iecietība, neapšaubāmi bija visliberālākā impērija Eiropā. Tās reliģiskā fanātisma radītā vardarbīguma reputācija sāka parādīties 19. gadsimtā, kad sultāna vara pār impērijas perifēriju sāka samazināties.

Berlīnes kongresā lielvaras nolēma, ka tās vēlas regulēt Otomaņu impērijas dezintegrāciju. Tātad var sacīt, ka līdzīgi ikvienam citam izšķirošam momentam Balkānu modernajā vēsturē, tajā skaitā arī Deitonas līgumam, krīzes iznākumu Berlīnes kongresā diktēja lielvaras.

Berlīnē izdarītie liktenīgie imperiālistiskie lēmumi noteica lielu daļu no Balkānu pussalas mūsdienu vēstures. Teritoriju dalīšana un pārdalīšana nebija nekāda jauna ideja; taču nemitīgā Balkānu fragmentācija noveda pie arvien mulsinošākām pārmaiņām.

Vienīgais nesatricināmais imperiālistiskās kartogrāfijas princips bija lielvaru interešu īstenošana. Austroungārijas delegācijas vadītājs Jūliuss Andrasi summēja kongresa vispārējo sajūtu: "Visos robežu noteikšanas gadījumos lēmumumu pamatā būtu jābūt ģeogrāfiskiem un stratēģiskiem apvērumiem, nevis etnogrāfiskiem, tos varētu lietot tikai tādā gadījumā, ja lēmumam nevar atrast citu pamatojumu."

Kongress izraisīja Balkānos drudžainu moderno nacionālismu. Vietējie politiķi, diplomāti, rakstnieki, ģeogrāfi, folkloristi un vēsturnieki kļuva par nacionālisma miesu un asinīm.

Taču šī nacionālisma mugurkauls bija armija. Visas šī politiskā ķermeņa daļas iedvesmas meklējumos lūkojās uz ziemeļiem, uz Vāciju, un uz rietumiem, uz Itāliju. Serbi, bulgāri, turki un mazākā mērā arī grieķi un rumāņi skatījās uz Prūsijas militāro modeli.

Parasti par pilnīgi pretvācisku uzskatītās serbu armijas atbalstītajās publikācijās rodamas visai cildinošas atsauksmes par Prūsijas militārajām tradīcijām un modernizēšanas spējām. Daudzi serbu virsnieki mācījās Vācijā, tāpat kā bulgāri un turki.

Mācīdamies no Itālijas un Vācijas paraugiem, kā arī no lielvarām patapinātās loģikas, mazais Balkānu valstu būvētāju loks apzinājās vienu būtiskāko mācību - vēsturi nosaka spēks. Un spēks nozīmē spēcīgu valsti, kas savukārt nozīmē centralizāciju un spēcīgu armiju.

Šīs nebija Balkānu tradīcijas. Tās bija Rietumu tradīcijas.

Tad šīs tradīcijas atrada šausminošu pielietojumu 1912.-13. gada Balkānu karos. Balkānu armijas galvenokārt finansēja Rietumu aizdevumi, Rietumu firmas apgādāja tās ar ieročiem un citu tehnoloģiju, to virsniekus apmācīja un organizēja franči, vācieši, krievi un briti. Rietumnieki dienēja to armijās, bet Turcijas gadījumā pat komandēja.

Krupp, Škoda, Schneider-Creusot un Vickers pārstāvji karos piedalījās kā novērotāji. To ziņojumi par savu ražoto ieroču efektivitāti tika izmantoti, lai reklamētu to produkcijas pārākumu pār konkurentu ražojumiem.

Jauno valstu vēlme sagrābt teritorijas, nepievēršot nekādu uzmanību demogrāfijas vai vēstures faktiem, tikai atspoguļoja to kaimiņu lielvaru praksi, kuru patvaļīgie un pārdrošie lēmumi Berlīnes kongresā nodrošināja, ka apstrīdamu teritoriju netrūkst.

Pirmais pasaules karš sākās Balkānos un sagrāva reģionu, taču tas bija nevis Balkānu, bet gan Eiropas karš. Karu izraisījušajai asajai spriedzei starp Habsburgiem un serbiem dēļ Bosnijas, kā arī dēļ plašākā dienvidu slāvu jautājuma, nebija īpaši liela sakara ar visvareno destruktīvo spēku, kāds izvērsās pār Eiropu, kad serbu valdība 1914. gada jūlijā noraidīja Austrijas ultimātu.

Balkāni bija nevis pulvera muca, bet gan tikai viens no līdzekļiem, ko varēja izmantot kā detonatoru.

Pulvera muca bija pati Eiropa.

Balkāni bija šausminošas vardarbības arēna, ko var salīdzināt gan ar Rietumu, gan Austrumu frontēm, taču ko lielākā daļa vēsturnieku ignorē. (Cik daudz cilvēku zina, ka Turcija Gallipolē cieta vismaz divreiz lielākus upurus, nekā Sabiedroto spēki kopā vai ka izšķirošā Lielā kara ofensīva, kura tika atklāta Saloniku frontē, bija serbu militārās stratēģijas produkts un ka to īstenoja apvienotie franču-serbu spēki?)

Masveida vardarbība starp serbiem, horvātiem un musulmaņiem Bosnijā pirmo reizi izraisījās tikai 1941. gadā. Asinsizliešana bija tiešas sekas Musolini lēmumam iecelt Zagrebā fašistisku slepkavnieku - ustašu - valdību, kuru partijā tolaik bija aptuveni 300 biedru.

Tad Balkānus saplosīja nacistu invāzija.

Beigas nāca 1944. gadā, kad Čērčils un Staļins sadalīja reģionu, iedibinot ārkārtīgi represīvas valdības Rumānijā, Bulgārijā un Grieķijā, kuras pilnībā nepārstāvēja vietējos politiskos centienus.

Šīs trīs iejaukšanās (1878., 1914. un 1941. gada) bija tik destruktīvas, ka tās garantēja Balkānu relatīvo ekonomisko atpalicību salīdzinājumā ar visu pārējo Eiropu.

Taču Balkānu valstis tiek uzskatītas par vaininiekiem, kuri piespiež negribīgos ārējos spēkus iesaistīties to neizmērojami dziļajos konfliktos.

Šie iedomātie Balkāni - pasaule, kur cilvēkus motivē nevis racionāli apsvērumi, bet gan mistiska iedzimta asinskāre - tiek piesaukti vienmēr, kad lielvaras mēģina noraidīt savu atbildību par ekonomiskajiem un politiskajiem sarežģījumiem, ko reģions ir piedzīvojis ārējas iejaukšanās rezultātā.

"Par Balkāniem ārējai pasaulei parasti tiek ziņots tikai briesmu un nepatikšanu laikā," 1940. gadā rakstīja Teodors Geškofs. "Pārējā laikā tie tiek nicīgi ignorēti."

Tieši šo ilgo nevērības periodu laikā Balkānu valstīm ārkārtīgi bija nepieciešama lielvaru iesaiste.

1999. gada NATO kampaņa nodarīja smagus zaudējumus Serbijai un Kosovai, kamēr to kaimiņi šīs kampaņas dēļ cieta ekonomiskus zaudējumus. Pēc Vīnes Ekonomikas institūta sākotnējiem aprēķiniem, stabilitātes atjaunošanai Balkānos būs vajadzīgi ap 100 miljardu dolāru.

Retrospektīvi skatoties, Kosovas kara morālo aspektu noteiks tieši šie rekonstrukcijas un atjaunotnes jautājumi, nevis NATO pasludinātā maniheiskā cīņa pret Belgradas vadību. Rietumu apgalvojumi par savu morālo uzvaru Balkānos, kad vasarā Dienvidslāvija kapitulēja, nebija nekas pārsteidzošs, taču tie nebija nozīmīgi plašākā vēsturiskā lielvaru un Balkānu attiecību kontekstā.

Lai par šādu uzvaru varētu runāt pamatoti, būtu jāmaina tā uzvedība, kas bijusi jau vairāk nekā gadsimtu.