"Mums jāuzticas veselajam saprātam"

Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga — vakar Latvijas televīzijā:

TV tiešraidē 17. februāra raidījumu "4. studija" pulksten 19 vada žurnāliste Sandra Eihmane

— Esiet sveicināti visi, kas skatās "4. studijas" raidījumu, īpaši tie, kas mums raksta un zvana, ka šis ir Latvijas televīzijas raidījums numur viens. Šovakar studijā Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga. Šīs dienas aktualitāte, kur Latvijas vārds ir izskanējis starptautiskajā apritē, ir tikko beigusies starptautiskā prokuroru konference, kurā piedalījās pārstāvji no septiņām valstīm, Konrāda Kalēja lietā. Vai jums ir kāda jauna informācija?

V.Vīķe–Freiberga: — Pēdējās ziņas liecina, ka šī divu dienu konference tiešām ir attaisnojusies, jo tās dalībnieki ir nonākuši pie vairākiem slēdzieniem, kas nosaka tālāko rīcību un darbību un palīdzēs mūsu prokuratūrai risināt šos ļoti sasāpējušos jautājumus par noziegumiem pret cilvēci, kas pastrādāti Otrā pasaules kara laikā. Te es domāju plānoto tikšanos maijā. Solītā palīdzība no citām valstīm būs ļoti nozīmīga, jo mums pašiem ar saviem resursiem un līdzekļiem būtu paredzamas grūtības šo Kalēja lietu novest līdz galam. Te būtu ļoti svarīgi, lai notiktu izsmeļoša izmeklēšana, lai tiktu izsvērti visi iespējamie ziņu avoti. Lai konkrētais apsūdzētais cilvēks, ja viņš ir nevainīgs, tiktu atbrīvots no šīs nozieguma nastas. Bet, ja viņš ir vainīgs, tad tikpat svarīgi ir, lai viņš stātos tiesas priekšā. Mums kā tautai ir svarīgi, lai šī lieta tiktu atrisināta, lai tā nepaliktu karājamies gaisā, lai neviens nevarētu turpināt vērst pret mums pārmetumus, ka mēs it kā piesedzam Otrā pasaules kara genocīdu pret ebrejiem un it kā attaisnojam holokaustu. Nekas tamlīdzīgs nekad nav noticis un nenotiks. Naciķu okupantiem izdevās savervēt ievērojamu skaitu latviešu, kas piedalījās šajos noziegumos. Tas ir ļoti nožēlojami. Ja viņi vēl ir dzīvi, mūsu pienākums ir saukt pie atbildības, katrā ziņā distancēties no viņiem, kā arī no visa šī pasākuma un atgādināt atkal un atkal, ka mēs kategoriski nosodām genocīdu, nosodām holokaustu un sevi norobežojam no šāda veida rīcības. Tas mums nav pieņemami nedz kā tautai, nedz kā indivīdiem. Tam ir jābūt pilnīgi skaidram. Es ceru, ka šī sanāksme būs palīdzējusi mūsu prokuratūrai atrast vajadzīgos darbarīkus, lai varētu tālāk rīkoties un lietu virzīt uz priekšu.

— Gan Krievija, gan Vīzentāla centrs ir izteikuši nožēlu, ka viņi nav uzaicināti uz šo konfreneci. Vai pastāv kāda starptautiska prakse vai protokols, kā rīkoties?

V.Vīķe–Freiberga: — Jā, Latvija uzaicināja Izraēlu, un tā ka valsts izvēlējās, kādi indivīdi un kādas institūcijas tiks pārstāvētas šajā konferencē. Ja Zurofa kungs saka, ka viņam ir kāda informācija, mūsu prokuratūra ir gatava atsevišķi ar viņu tikties, tāpat arī ar Krievijas instancēm. Ja viņiem ir informācija, laipni lūdzu, lai viņi to liek galdā.

— Otra šīs dienas aktualitāte ir tā, ka it kā būtu pielikts punkts baumām un tajā pašā laikā atvērta jauna lappuse pedofilijas skandālā. Nepārprotami ir skaidrs, ka šis skandāls tik ātri nebeigsies. Saeimas Izmeklēšanas komisijas pedofilijas lietā priekšsēdētājs Jānis Ādamsons šodien oficiāli no tribīnes ir nosaucis pedofilijas skandālā iesaistīto amatpersonu uzvārdus. Un tātad — Ministru prezidents Andris Šķēle, tieslietu ministrs Valdis Birkavs un Valsts ieņēmumu dienesta ģenerāldirektors Andrejs Sončiks. Kā jūs to komentētu?

V.Vīķe–Freiberga: — Es teiktu, ka tā ir ļoti nopietna lieta, kā rezultātā šī ir melna diena Latvijai. Latvijas tēlam ir nodarīts ļoti smags kaitējums ar paziņojumu, ka valdības galva un tieslietu ministrs, kā rīcībā balstās visi mūsu tiesiskās valsts centieni, ka šīs divas augstākās valsts amatpersonas, esot noziedznieki. Ar smagāku apvainojumu būtu grūti nākt klajā. Es šodien tikos ar Ādamsona kungu un vaicāju, vai viņam ir pierādījumi šādiem apvainojumiem. J.Ādamsons atbildēja, ka tādi esot, bet viņš baidoties tos nodot prokuratūrai, jo tai neuzticoties, uzskatot, ka arī tā ir iesaistīta šajā lietā. Tātad mēs esam strupceļā, un mums ir jārunā par to, kā no tā izkļūt. Nav pieņemams, ka šī situācija paliek tāda, kāda tā ir pašlaik. Tas nav pieņemami. Es proponēju Ādamsona kungam, lai viņš nodod visus komisijas rīcībā esošos materiālus un pierādījumus tam tiesnesim, kam uzdots izmeklēt ģenerālprokurora atbilstību amatam — tātad Čiževska kungam. Ja viņš nevar uzticēties prokuratūrai, tādai, kāda tā patlaban ir, jo atrodas izmeklēšanas procesā, ja viņš neuzticas ģenerālprokurora vietniekam Šabanska kungam un Ulpes kundzei, tad kādam tomēr šīs lietas ir jānodod. Nevar būt situācija, ka nāk klajā ar tik smagiem apvainojumiem un neliek galdā pierādījumus. Tādēļ es lūdzu viņu sakārtot šīs liecības un pēc iespējas drīzāk tās nodot šim tiesnesim. Ādamsona kungs apsolīja ķerties pie šīs lietas un nodot jau nākamajā pirmdienā šī tiesneša rokās. Protams, es uzskatu, ka šim tiesnesim būs ļoti smaga atbildība uz pleciem, jo viņam būs jāizlemj, kur un kā tiks ierosināta krimināllieta. Tās ir nopietnas apsūdzības, tie ir nopietni noziegumi, kuros netiešā veidā tiek apsūdzētas augstas amatpersonas. Es uzskatu, ka nepietiek, ja tiek teikts: patlaban mums nav pierādījumu. Ja tādi pierādījumi tiek piedāvāti, tad tie ir jāizmeklē. Bet jautājums ir, kā atrast to prokuroru, kam varētu uzticēt šos materiālus. Jebkurā gadījumā šī lieta nevar palikt karājamies gaisā.

— Ģenerālprokuratūra paziņo, ka tai nav pierādījumu. Nosauktās personas ir gatavas tiesāties. Jaunā partija ir paziņojusi, ka Saeimas frakcijām ir jāizvērtē, cik šī valdība ir morāli tiesīga vadīt valsti. Birkava kungs šodien ir paziņojis par badastreika uzsākšanu, Sončika kungs situāciju skaidro ar kāda vēlmi ieņemt viņa posteni, Šķēles kungam tas savukārt neesot nekāds pārsteigums. Kā jums šķiet, vai šādā situācijā valdībai ir morālas tiesības turpināt darbu?

V.Vīķe–Freiberga: — Katrā ziņā normālos apstākļos, ja kāds cilvēks tiek apvainots kriminālnoziegumā, tad bieži tādās profesijās kā medicīna vai tieslietas, arī zinātne, kamēr lietas tiek izmeklētas, aizdomās turētā amatpersona atkāpjas no amata. Jo, kamēr pār viņa galvu planē jebkādi aizdomu mākoņi, viņam ir ļoti grūti izpildīt savas funkcijas. Es varu iedomāties Birkava kunga neapskaužamo stāvokli, jo viņš tiek apvainots smagā noziegumā, pats būdams tieslietu ministrs. Situācija ir ļoti smaga. Es gribētu vēlreiz aicināt, lai izmeklēšana tomēr notiktu, lai cilvēks, kura vaina netiek pierādīta, varētu nomazgāt savu vārdu tīru no aizdomām. Bet es nedomāju, ka šeit varētu apmierināties tikai ar ziņneša diskreditēšanu. Ar vienu vārdu sakot, nevar teikt, ka Ādamsons ir čekists, mēs pierādīsim, ka viņš tāds ir, un tātad viņa ziņas nav vērā ņemamas. Es domāju, ka būtu aplūkojamas visas ziņas, ko ir apkopojusi komisija, ne tikai Ādamsona kungs, bet patiešām visa komisija kopā. Vajadzētu šīs ziņas profesionāli izvērtēt un kaut kam tālāk notikt.

— Es domāju, ka vidusmēra cilvēks ir apjucis šādā situācijā. Jo tik tiešām — kam lai cilvēki tagad tic? Apvainojumi, kas izteikti, ir patiešām nopietni. Ja šiem apvainojumiem nebūs nekāda pierādījuma, tad šiem cilvēkiem šī ēna sekos visu laiku līdzi. Kur ir tā robeža, cik daudz var teikt?

V.Vīķe–Freiberga: — Es atkārtoju vēlreiz: tik smagus apvainojumus nedrīkstētu izteikt bez pierādījumiem kabatā, kurus pēc tam apvainotājs ir gatavs likt galdā.

— Kā jūs vērtējat uzskatu, ka pie visa ir vainīgi žurnālisti?

V.Vīķe–Freiberga: — Ziniet, to, ka žurnālisti var melot, es jums varu apliecināt no savas pieredzes. Tas ir vairāk nekā skaidrs. To, ka žurnālisti ir gatavi veikt politisko pasūtījumu, to es arī jums varu apliecināt no savas pieredzes. Tā tas ir. Tātad mēs nevaram ticēt arī žurnālistiem. Varbūt mēs nevaram ticēt arī politiķiem. Protams, tagad ir smaga situācija, kam mēs vispār varam ticēt. Un tas, es domāju, ir tas bīstamākais. Es uzskatu, ka šī ir melna diena Latvijai, jo mēs esam nonākuši neatgriezeniskā situācijā — kam mēs kā tauta varam uzticēties, kam mēs varam ticēt.

Mums ir jāuzticas savam veselajam saprātam, mums ir jāuzticas kādiem principiem. Un es teiktu, ka šie principi ir ļoti vienkārši — par noziegumu un sodu, par likumību un nelikumību, par tiesiskumu vai anarhiju, par civilizāciju vai haosu, par tiesisku valsti vai tādu valsti, kas ir noziedzības un patvaļas varā. Mums ir jāizšķiras, ne tikai mūsu tiesībsargājošām instancēm, mūsu politiķiem un mūsu žurnālistiem, bet ikvienam no mums. Katram latvietim šodien ir jāizšķiras, uz kuru pusi mēs ejam. Izvēlēsimies šodienas datumu, 17. februāri, kā robežšķirtni, izvēloties, kurp mēs ejam. Vai mēs ejam uz tiesisku valsti, vai mēs ejam uz godīgu valsti, tādu vidi, kurā mēs varam griezties policijā un iegūt palīdzību, nevis tikt piekauti? Lai mēs varētu griezties prokuratūrā un tiešām ticēt un būt pārliecināti, ka prokurori izdarīs izmeklēšanu līdz galam, nepametīs lietu pusceļā, nepiesegs noziegumus, neņems kukuļus par to, ka noziegumi tiek piesegti, kā man to nākas dzirdēt. Te ir tā robežšķirtne.

Mīļie tautieši, mums kaut kas ir jādara šajā valstī, lai lietas sāktu mainīties, lai mums nevaldītu vairs patvaļa, lai ļaudis nevarētu vairs teikt: mums likumi nav sakārtoti, mēs neesam nobrieduši, mums ir padomju mantojums un tā tālāk. Nē, šodien, 17. februārī, lūdzu, sāksim kaut ko darīt, sāksim savu valsti mainīt.

— Šodien tiešām Latvijai ir melnā diena, jo ir noslepkavota Privatizācijas aģentūras maksātnespējas un likvidācijas sektora vadītāja Ilona Skadiņa. Pagājušajā naktī ir nogalināts Rīgas pilsētas Veterinārās pārvaldes priekšnieks Artūrs Fokins. Nesen, kā jau jūs minējāt, brutāli tika piekauts students, kad tas devās pie policistiem pēc palīdzības. Tik tiešām, kas valstī notiek?

V.Vīķe–Freiberga: — Zīmes ir ļoti nopietnas, un man par tām ir dziļas raizes. Šodien es nejūtos ērti un priecīgi. To es jums varu godīgi pateikt. Man šķiet, ka te mums ir jāsāk visiem kopīgi nopietni piestrādāt pie situācijas. Ir tiešām nopietns risks, ka valsts lēnām, soli pa solītim, mums stāvot un uz to noraugoties, sāk slīdēt organizētās noziedzības skavās. Te viens sektors, te cits; te viena lieta, te otra; soli pa solim maza negodība; maza blēdībiņa šeit, maza zādzībiņa tur, un tad jau notiek liela zādzība, un galu galā valstī vairs nevalda likuma spēks.

Te es gribētu, ja drīkst, norādīt, ka es esmu tikko dzirdējusi, ka šeit, televīzijā, tiek apsvērta iespēja, ka prezidente par daudz runā šajās tiešraidēs ar tautu — veselas divas reizes mēnesī. Varbūt pietiktu ar vienu reizi. Man būs ļoti grūti jums, mīļie tautieši, kaut ko pateikt un komunikēt ar jums, ja šis laiks mums tiks samazināts uz pusi.

Es vēlētos arī izteikties jautājumā par pirtīm. Par dīvaino veidojumu, kas ir pusceļā starp Karakallas pirtīm un Teksasas meitumājas instalācijām, kas tagad ir atklātas mūsu valsts pārvaldes galvenajā ēkā — Valsts kancelejas pagrabā. Tas pats par sevi ir skandāls.Tā ir nepieņemama situācija, ka valsts centrālās pārvaldes iestādē ir ierīkotas šādas izšķērdīgas telpas, kuras neatbilst savām prasībām un par kurām ir izdots 70 000 latu. Un tas notiek laikā, kad institūcijai, kas ir atbildīga par Latvijas tēlu pasaulē, — Latvijas institūtam, ar lielām grūtībām un mokām tika piešķirts 90 000 latu liels gada budžets visai tā darbībai. Tad salīdziniet, lūdzu, šos abus skaitļus un spriediet paši, cik lietderīgi tiek izdoti mūsu publiskie līdzekļi. Man gribētos piebilst, ka šeit būtu vajadzīga ekspertīze, kas nosaka, vai tās instalācijas, vai šīs Karakallas pirtis kancelejas pagrabā vispār ir šo 70 000 latu vērtas vai tur kāds šo starpību atkal ir iebāzis sev kabatā un iesniedzis safabricētu tāmi. Es domāju, tas ir jāpārbauda, tur varētu būt kriminālnoziegums. Nav pieņemams, ka Valsts kontrole divas nedēļas neko nav darījusi. Es ļoti lūgtu Černaja kungu pēc iespējas ātrāk ķerties pie šīs lietas izmeklēšanas un ieguldīt visus savus spēkus un resursus un izvirzīt to kā prioritāti. Jo kas gan var būt svarīgāks pārbaudāms nekā tas, kur ir iesaistīta pati valsts vadības ēka — Valsts kanceleja? Lūdzu ķerties visai enerģiski pie šīs lietas izmeklēšanas, un, tiklīdz izmeklēšana būs pavirzījusies uz priekšu, vajadzētu ierosināt arī kriminālllietu. Nedrīkstētu būt tā, ka katrs saka: es nekā nezinu, tas neesmu es. Tajā lietā vienreiz būtu jānonāk pie kaut kādas atbildības, pie cilvēka, kas tiek saukts pie atbildības, un, ja nepieciešams, pie kriminālatbildības.

— Par šiem jautājumiem jau ir atskanējuši daudzi telefona zvani, kur cilvēki izsaka savu izbrīnu un sašutumu par šīs pirts izbūvi. Bet, lai cik nepatīkamas būtu šīs tēmas, dzīve jau faktiski turpinās. Rīt ir atkal jauna diena. Kopš jūsu pēdējās viesošanās studijā ir pagājušas divas nedēļas, kuru laikā ir noticis arī daudz kas labs. Ir bijušas arī labas lietas, kur Latvijas vārds pozitīvi ir izskanējis pasaulē. Piemēram, tikko izskanējušais uzaicinājums sākt sarunas par iestāšanos Eiropas Savienībā. Tajā pašā laikā viedoklis, ka Eiropas Savienība ir mūsu drošības garants, dominē jau vismaz piecus gadus. Cilvēki gribētu dzirdēt jaunus argumentus. Daži politiķi aicina sākt aptauju par iestāšanos, citi uzskata, ka Latvijas iedzīvotāji ar nopietniem par vai pret iestāšanās argumentiem nav nemaz iepazīstināti. Tam arī nav līdzekļu. Kā jums šķiet, vai Latvijā nebūtu jāsāk plaša iedzīvotāju izglītošana par Eiropas Savienību?

V.Vīķe–Freiberga: — Visas valstis, kas ir nesen iestājušās Eiropas Savienībā, mūs ir brīdinājušas, ka ir ļoti svarīgi nemitīgi informēt tautu par visu iestāšanās procesu, tām saistībām, kuras valstij būs jāuzņemas. Jo nav jau tā, ka mēs kaut ko saņemsim par velti un no mums neprasīs pretī. Tāda valstu savienība ir valstu saime, kur visiem ir jāvienojas par zināmiem principiem un savā ziņā jāmaksā noteikta cena par tiem labumiem, ko iegūst no kopības.

Katrā ziņā šis nav tas brīdis, lai vaicātu ļaudīm, kā viņi jūtas Eiropas Savienības sakarā. Kā jūs jau minējāt, mēs par to pārāk maz zinām. Es uzskatu, ka nākamo pāris gadu laikā, kamēr norit mūsu sarunas, mums ir ļoti intensīvi jāseko visam līdzi, un valdībai būtu jāatvēl līdzekļi tautas informēšanai. Šobrīd budžetā tādi nav paredzēti, bet vajadzētu. Tautai jābūt gatavai uz referendumu tajā brīdī, kad tas mums notiks. Mēs tādu paredzam. Mums būs varbūt jāmaina Satversme, lai mēs ko tādu varētu darīt. Referendums, es domāju, būtu prātīgs politisks solis. Mēs nevaram iestāties Eiropas Savienībā bez referenduma, bet tas notiks tikai tad, kad mēs būsim aizslēguši visas sarunu sadaļas, un tajā brīdī būs jāizdod tie līdzekļi, kas nepieciešami referenduma sarīkošanai. Starplaikā mums tauta ir nemitīgi jāinformē par to, ko mēs iegūsim un ko no mums prasīs. Tas ir tik sarežģīti, ka tam jābūt visos ziņu raidījumos, un aktuālajai informācijai vajadzētu sekot šiem procesiem. Tas ir svarīgi, jo tāda būs mūsu nākotne. Mēs būsim šajos procesos iesaistīti.

— Eiropas Savienība tiek minēta sakarā ar reģiona vadības iecelšanu. Eiropā lielie reģioni tiek veidoti, lai varētu piesaistīt un optimāli rīkoties ar Eiropas Savienības finansēm. Latvijā pašvaldības protestē un uzdod loģisku jautājumu, kādēļ mēs negribam uzticēties tautai. Ja valdība atbalstīs ieceltu reģionu vadību, tad daļa pašvaldību vadītāju uzskata, ka būs jārīko referendums. Rīgas mērs Andris Bērziņš šodien ir paudis viedokli, ka reģionu vadītāju iecelšanu varētu uzticēt arī Valsts prezidentei. Līdz ar to varētu izvairīties no politiskām aizkulisēm. Vai jūs būtu gatava iecelt reģionu vadītājus?

V.Vīķe–Freiberga: — Ne šodien vai rīt. Tas būtu viens no modeļiem, kas būtu rūpīgi jāapsver. Ja kāds man nāktu ar tādu priekšlikumu, es vēlētos redzēt šos argumentus. Viens arguments varētu būt, ka prezidents nav iesaistīts politikā. Kādai vajadzētu būt šo cilvēku kvalifikācijai? Tiem vajadzētu būt administratoriem, profesionāliem ierēdņiem, kas varētu virzīties pa karjeras kāpnēm neatkarīgi no politiskās piederības kādai partijai, viņi varētu būt pat bezpartijiski. Doma par centrāli ieceltu reģiona vadītāju nav zemē metama. Citādi varētu draudēt zināma balkanizācija. Visās zemēs, kur ir decentralizēta vara, rodas nopietnas problēmas, saskaņojot perifēriju ar centru. Tik mazā valstī kā Latvija es neesmu pārliecināta, ka tas mums būtu ārkārtīgi izdevīgi. Tajā pašā laikā ir skaidrs, ka Eiropā decentralizācija, varas nodošana pēc iespējas tuvāk iedzīvotājiem, nevis centralizējot to vienuviet, tādējādi pieļaujot zināmu patvaļu, ir dominējošā tendence. Te ir jāizsver plusi un mīnusi, kādi varētu būt vienā vai otrā gadījumā.

— Kā jūs vērtējat nupat iznākušo pārskatu par tautas attīstību? Tajā tiek rekomendēts attīstīt pētniecību un zinātni, kurā mēs šobrīd tērējam vismazāk līdzekļu.

V.Vīķe–Freiberga: — Es pilnīgi piekrītu, jo šajā ļoti interesantajā ziņojumā ir minēti vairāki attīstības modeļi, kādi vispār teorētiski kādai valstij varētu būt. Piemēram, balstoties uz saviem dabas resursiem, kā mēs to pašlaik darām, balstoties uz savu koku eksportu. Bet to mēs nevaram turpināt mūžīgi, it sevišķi tad, ja mēs savus mežus kopjam un atjaunojam tik slikti kā pašlaik. Vispār ir riskanti balstīties tikai uz viena veida ienākuma avotu. Šis ziņojums proponē attīstības modeli, balstītu uz cilvēkiem, to zināšanām un tehnoloģiju.Tas varētu Latvijai atnest vislielāko labklājību vistuvākajā laikā.

— Mūsu raidījums strauji tuvojas izskaņai, un tādēļ pašā nobeigumā es gribētu uzdot jautājumu: tā kā es esmu Latvijas televīzijas entuziaste, — kā jūs domājat, vai tas, ka Latvijas sabiedriskajai televīzijai Saeima nepiešķir pietiekami daudz līdzekļu, nenorāda uz to, ka ir sava veida informācijas ierobežošanas mēģinājumi?

V.Vīķe–Freiberga: — Informācija ir modernās demokrātijas pamats, un informēts pilsonis ir modernās demokrātijas galvenais pīlārs. Mēs demokrātiju veidojam, būdami informēti un sekojot līdzi notikumiem. Televīzija ir ārkārtīgi svarīga, jo ļauj intervēt cilvēkus un tiem izteikties tiešajā ēterā bez starpniekiem un filtriem. Tas ir ārkārtīgi svarīgi, lai katrs klausītājs pats varētu redzēt, spriest un izlemt, kas notiek. Ierobežot šo vidi, radot šķēršļus skatītājiem piekļūt informācijai, ir nopietns drauds demokrātijai.

— Es ceru, ka Saeimas deputāti mūs šobrīd klausās. Paldies visiem televīzijas skatītājiem. Mūsu nākamā tikšanās būs pēc divām nedēļām.

Rūta Kesnere,

"LV" informācijas redaktore

Pēc ieraksta "LV" diktofonā