Galvenā nozīme ir mīlestībai

Dzejnieks Knuts Skujenieks

Biogrāfija:

Dzimis 1936. gada 5. septembrī.

1954—1956 — studējis Latvijas Universitātē latviešu filoloģiju.

1961 — beidzis Maskavas Gorkija literatūras institūtu.

1961 — profesionāls literāts — dzejnieks, atdzejotājs, kritiķis.

1962—1969 — politieslodzītais Mordovijas darba nometnē (Krievija).

1972 — Latvijas Rakstnieku savienības biedrs.

1995 — apbalvots ar IV šķiras Triju Zvaigžņu ordeni.

Latvijas PEN kluba prezidents, Latvijas Zinātņu akadēmijas goda loceklis, Latvijas Ārpolitikas institūta valdes loceklis, Latvijas Psoriāzes biedrības priekšsēdis, Baltijas asamblejas balvas žūrijas loceklis, biedrības "Norden—Latvija" goda biedrs, Prāgas Baltistikas pulciņa goda biedrs (Čehija).

Saņēmis Norvēģijas Karalisko Nopelnu ordeni, zviedru dzejnieka Tomasa Trānstremera balvu dzejā, Izabellas Katolietes II šķiras ordeni (Spānija), Jātvingu prēmiju (Lietuva), Ivana Franko prēmiju (Ukraina).

Deviņu dzejas grāmatu autors, kā arī vairāku tautu dzejas un citu literāru darbu tulkotājs, galvenokārt no romāņu, ģermāņu, slāvu un somugru valodu grupām.

Autoritātes:

kolēģi, kurus apskaužu, Elza Stērste, serbu dzejniece Desanka Maksimoviča, Johans Volfgangs Gēte — viņu radošās ilggadības dēļ.

Atziņas:

Kāds šņabis, tāds vakars.

Zināms nobirums ir katriem jurģiem. (Arvīds Grigulis)

Griguli allaž esmu respektējis kā aforismu meistaru, bet tikai šajā žanrā.

---

— Vai kādreiz ticējāt, ka Latvija būs brīva?

— Tam nobriedu lēģerī — vairāk vai mazāk utopijas līmenī, un nezināju, vai to pieredzēšu. Likās, ka tas varētu notikt visai tālā nākotnē.

Uz ko balstījās mana un daudzu citu pārliecība? Sociālā taisnīguma ideja pati par sevi ir utopiska, normālā sabiedrībā drīzāk pastāv sociālais līdzsvars. Vienlīdzība ir kaut kas absolūti pretējs cilvēka dabai. Arī vienam kokam divas lapas nav vienādas. Demokrātija ar likumu varētu garantēt, teiksim, vienādas starta iespējas — un tikai! Viens tās izmantos, otrs ne.

Tomēr pasaules izlīdzināšanas ideja pastāv. Vienmēr būs kāds, kas gribēs to jumtu lāpīt. Nedod Dievs, ka tāds tiek pie teikšanas! Ir amorāli censties citus darīt laimīgus. Jo tā ir katra paša darīšana.

— Gadsimts tuvojas beigām. Kā jūs šajā gadsimtā jūtaties?

— Man nav sajūtas, ka jaunas tūkstošgades iestāšanās būtu kaut kas sevišķs, ārkārtējs, maģisks vai mistisks. Jo nekas nebeidzas un nekas arī nesākas. Viss turpinās. Gadi vienkārši ir mērvienība, ko cilvēki ieviesuši savas ērtības labad.

— Ko dzīves ritumā esat sajutis maināmies, kas noticis ar latviešu literatūru?

— Arī literatūra ir nepārtraukts process, tāpēc ir ļoti grūti to izvērtēt. Varam vienkārši izņemt kādu atsevišķu posmu un to izpreparēt. Bet literatūras attīstība zināmā mērā ir stihiska. Turklāt tas, kas šodien liekas neinteresants vai šķietami pagrimis, citā laika posmā var izrādīties raksturīga dzīvības pazīme. Savukārt tas, kas tagad tiek aizmirsts un neievērots, pēc kāda laika varētu aktualizēties varbūt pilnīgi citā kvalitātē.

Nenoliedzami — literatūra ir nācijas garīgais spogulis jeb, kā slavenajā Arvīda Griguļa teicienā, "kāds šņabis, tāds vakars". Ja literatūrā ir izteikta dekadence, tad tā ir arī sabiedrībā. Pat tad, ja literāts dumpojas pret sabiedrību, apkaro vai tiesā, atmasko vai kā citādi ar to konfliktē, būtībā viņš ir gabals no tās kaula un arī tās spogulis.

Patlaban prozā notiek ne tikai paaudžu, bet arī stilu maiņa (Latvijā tā gan ir diezgan novēlota), un pagaidām vēl ir daudz tīri eksperimentālu darbu. Dzejā tāds nomaiņas process risinājās daudz ātrāk un nemanāmāk, jo jaunas kvalitātes bija uzkrājušās jau pirms gadiem desmit, piecpadsmit. Šķiet, dzejiskā uztvere, liriskā retrospekcija ir spēcīga latviešu rakstura dominante. Mēs neesam stāstītāji, bet tēlotāji, un tāpēc dzeja ir adekvātāka šai sabiedrībai un apkārtējai pasaulei.

— Laikam ne velti latviešus dēvē par dabas tautu.

— Kaimiņiem leišiem vēstījums ir izteiksmīgāks nekā mums, īpaši to var redzēt tādā žanrā kā kinematogrāfija. Latviešiem nav labu stingri sižetisku filmu. Mēs esam spēcīgi tur, kur ir liriskais tēlojums, impresija, plūdums, noskaņa. Acīmredzot neesam episka tauta, laikam arī tāpēc, ka pārāk ilgi bijām izolēti no pasaules norisēm. Tā nebija mūsu vēsture. Un tāpēc, ka neesam tajās vēstures krustcelēs nonākuši, kā viena otra cita tauta, mums nav attīstījusies, varētu teikt, viduslaiku episkā kultūra. Mēs vienkārši ilgākā laika posmā esam saglabājuši pirmsviduslaiku folklorisko kultūru.

— Kad Jānim Naglim jautāja, vai viņš ir bagātākais Latvijas cilvēks, tika atbildēts — jā, jo viņam, tāpat kā katram latvietim, piederot viena tautasdziesma. Kā jūs komentētu šo apgalvojumu?

— Tas ir ļoti izplatīts, un tās ir vistīrākās blēņas. Jo tautasdziesmas pantiņš vēl nav tautasdziesma, ar vienu četrrindīti nevar dziesmu nodziedāt. Tas ir tikai viens ķieģelītis no mājas. Tā ka mums katram pieder nevis māja, bet gan pa ķieģelītim.

— Vai četrrinde nav suverēna?

— Tās ir virknētas un virknējušās, vienas un tās pašas var ietilpt dažādās dziesmās — tāpat kā no vieniem un tiem pašiem ķieģeļiem var celt dažādas būves.

Tā zināmā mērā bija Krišjāņa Barona nelaime, ka viņš nevarēja tautasdziesmas savākt pats, ka tās viņam tika sūtītas kā teksts. Vēlāk Jurjānu Andrejs atsevišķi sāka vākt melodijas. Mums ir tikai aptuvens priekšstats par to, kā dzīvā veidā šīs tautasdziesmas latviešu vidū ir darbojušās. Tas, ko dzirdam šajā gadsimtā, ko tagad dzied latvieši, — tā jau ir otrreizējā produkcija, tā apgūta no koriem, dziesmusvētkiem, Jāņa Cimzes apdarēm un daudz kā cita.

— Kā tautasdziesmas funkcionēja?

— Es redzu, kā ir citās tautās, piemēram, leišiem. Viņiem šīs dziesmas funkcionē pa žanriem. Ir iedalījumi, teiksim, rudzu pļaušanas vai linu plūkšanas dziesmas. Interesanti, ka tajās lielākoties darba procesu neapdzied, piemēram, linu plūkšanas talkās ir skumjas dziesmas vai balādes par mīlestību.

Bet mēs nevaram vairs pateikt, vai dziesmas saturs saskan ar konkrēto funkciju, ko tā izpilda, jo mums, kā teiktu folkloristi vai etnogrāfi, nav lauka pierakstu.

— Salīdzinot ar citu tautu tautasdziesmām — pēc atdzejojumiem spriežot — mūsējās liekas poētiskākas, izteiksmīgākas, gleznainākas.

— Latviešu tautasdziesma tekstuālā ziņā vispār ir unikāla, un ne tikai Eiropas mērogā! Pirmkārt, tajās ir ļoti seni priekšstati, kas blakām un pilnīgi sapinušies ar daudz modernākiem. Otrkārt, tajās saglabājusies arhaiska poētiskā tehnika, kas reti kur citur vairs sastopama. Treškārt, teksts ir stilistiski noslīpēts — apkārtējo tautu folklorā tā nav.

Latviešu tautasdziesmas galvenā vērtība mūsdienās — tā spēj pastāvēt gan kā literatūra, kā īsta dzeja (kas būtībā gan tā nav), gan kā jebkura folklora. Un literārās, stila, valodas vērtības ir tik lielas, kā nevienai citai tautai. Tām dominējošā ir mūzika, melodija, bet latviešu tautasdziesmu vienu un to pašu tekstu var dziedāt un dzied dažādās melodijās. Tātad teksts ir primārs. Tā ir liela vērtība.

Šinī ziņā taisnība ir mūsu draugam čehu profesoram Radegastam Parolekam, kurš teica, ka Eiropā pastāv divas folkloras lielvalstis jeb divi folkloras kontinenti — Baltija un Balkāni. Vai tās būtu serbu vai grieķu tautasdziesmas, vai, mazākā mērā, rumāņu, — tajās tautās zināmā mērā ir mums līdzīgs apziņas līmenis, priekšstats par tradicionālo kultūru kā tādu. Tur ir izteikti specifiski ritmi un stilistika. Turpretim vāciešiem, skandināviem, holandiešiem vai angļiem nekas tāds vairs nav saglabājies. Viņu tautasdziesma latviskā vai baltiskā, vai balkāniskā izpratnē atgādina to, ko saucam par ziņģi vai romanci. Un arī vācu termins Volkslied nozīmē ne tikai tautasdziesmu tradicionālā izpratnē, bet jebkuru populāru tautā dziedātu dziesmu, kurai zināms gan teksta, gan mūzikas autors.

— Statistiska un vēsture liecina, ka pēc daudziem desmitiem gadu latviešu var arī vairs nebūt. Kas, jūsuprāt, paliks pēc latviešiem — vai paliks kaut kas?

— Latvieši, lielā mērā visas ziemeļu tautas, nekad nav bijušas sevišķi čaklas uz sevis atražošanu, tomēr nav iznīkušas. Latvija spēja sevi piepildīt pēc drausmīgajiem mēriem un kariem, pēc Jāņa Briesmīgā un Pētera, kad Vidzeme tika totāli izkauta.

Prognozēt neko nav iespējams. Sabiedrībai vai tautai kopumā piemīt pašsaglabāšanās instinkts, apjaušot kādu kritisko robežu, kaut kas tiek uzsākts. Kas tas ir, es neņemos spriest, jo tā ir delikāta un pārāk neskaidra lieta, bet tā tas ir.

Tomēr neviena tauta saules mūžu nedzīvo. Kaut kad tā ir iesākusies un kaut kad beigsies. Kā tas notiks, neviens to nezina, — vai izmirs, vai tiks izkauta. Biežāk ir tā, ka tā tiek pārmākta vai asimilēta, lai gan arī tur ir ļoti dažādas situācijas. Piemēram, ar to, ka angļi atņēma īriem valodu un iedeva savējo, īri nekļuva par angļiem. Angliski rakstošais klasiķis Bernards Šovs pat teica: mēs jums atriebsimies angļu valodā. To viņš, starp citu, ir arī izdarījis.

Lai vai kā, bet nopietnas vērtības paliek. Krišjāņa Barona tautas dainu kopojums varētu būt viena no tādām. Zviedru presē lasīju atsauksmes par latvju dainu tulkojumu zviedriski — tās viņiem bija kaut kas ārkārtīgi negaidīts, novatorisks, tajā pašā laikā, kā viņi uzsvēra, ļoti vajadzīgs, jo latvju dainas aizpilda kādu ļoti nozīmīgu vietu visas Eiropas gara vēsturē. Tas ir latviskais mantojums, jo citām tautām tik skaidrā veidā tas nav saglabājies. Latvju dainas, sevišķi vissenākie mītiskie priekšstati tajās, ir sava veida atslēga, kas palīdz daudz ko atslēgt ģermāņiem, ķeltiem, slāviem un vēl daudziem citiem, — savstarpējā kontekstā var iegūt diezgan pārliecinošu kopskatu.

— Kā izskaidrot ebreju tautas fenomenu? Kā viņiem izdevies saglabāties tik ilgi un nesajaukties ar citām tautām?

— Ebreji, tāpat armēņi, savā ziņā ir unikālā situācijā, jo viņiem nacionālā piederība sedzas ar reliģisko. Tieši šis apstāklis ir ļāvis viņiem saglabāties. Spiediens no ārpuses kopību veidojis vēl ciešāku, nācijā vai sabiedrībā izsaucis attiecīgu pretreakciju, pašsaglabāšanās vēlmi.

— Kāds liktenis, jūsuprāt, sagaida čečenu tautu?

— Krievija netaisās risināt nopietnas sarunas ar Čečeniju. Lai gan Krievijai tas būtu pat vairāk vajadzīgs nekā pašai Čečenijai. Tur nu tas ir — no vilka bēgdams, uz lāci krīt. No vēstures zinām, ka čečeni ir sīksta tauta. Vairāk nekā simt gadu viņi nepārtraukti karo ar Krieviju un tikuši izvesti uz Kazahstānu vai citur uz Vidusāziju — tas bija šī kara turpinājums, pēc tam izmisīgi centušies atgūt vismaz reabilitētas nācijas statusu, ko pilnībā nav atguvuši. Čečeni būtībā ir ārkārtīgi tradicionāla sabiedrība — pēc mūsu saprašanas — tādā viduslaiku izpratnē. Padomju vara tur neko neiespēja — varbūt tikai mēģināja uzpūst nelielu padomisku glanci. Jo dziļākajā būtībā čečenu dzimtu un cilšu attiecības, senais goda kodekss, ieskaitot asinsatriebību, joprojām ir aktuāls. Bet tādu kodeksu nepieņem ne Krievija, ne arī Eiropa, jo tur tas ir — nezinu — varbūt pat pirms 500 gadiem izdzīvots.

Es novēlētu, lai čečeniem liktenis ir žēlīgāks un lai labāk tās lietas nokārtojas, bet viegli jau nebūs.

— Atgriezīsimies pie latviešiem! Kā mūsu tautasdziesmās izpaužas attieksme pret mīlestību? Vai tā atšķiras no citu tautu attieksmes?

— Stipri. Tas tāpēc, ka dainas ir senas, mīlestības kā tādas tajās būtībā nav. Iet, teiksim, puisis sievu lūkot, un pirmais, kas viņam vajadzīgs, — lai tā būtu veselīga un strādīga. Tas neizslēdz, ka viņa varētu būt arī smuka, bet skaistums nav izšķirošais — ar to zemnieku saimniecībā tālu netiksi.

Starp citu, senajās tradicionālajās dziesmās nav atšķirības starp skaisto un lietderīgo. Tā ir folkloras loģika. Tāpēc folkloru nevar uzskatīt par pirmatnēju mākslu, jo tai vienlaikus ir visas praktiskās un saimnieciskās, arī maģiskās un citas funkcijas. Mēs no tās paņemam vajadzīgo aspektu.

Mīlestība tradicionālā izpratnē palēnām sāka mosties viduslaikos — trubadūros, "daiļās dāmas" kultā. No vienas puses, tā ir zināma eksaltācija, no otras, — pat sports. Bez tam, ja dāmai nebija sava trubadūra, viņa nebija nekā vērta.

Vispār šī tradīcija Eiropā ienāca no malas, krusta karu rezultātā, no austrumiem — no arābiem, persiešiem, jo austrumniekiem raksturīgs aizrautības un kaislības kults, kaislība kā tāda ir tikums. Savukārt ziemeļu tautām tāda izpausme drīzāk būtu netikums, nevis tikums; ziemeļnieku tikums ir būt, cik iespējams, rezervētam, sevī koncentrētam, vairīties no atklātas un intensīvas jūtu izpausmes. Tas daļēji varētu būt saistīts ar apstākļiem, kas cilvēkos kultivēja individuālismu: medības, līdumu līšana vai kas cits; tas, ka milzīgas teritorijas bija apdzīvotas reti un cilvēki savā starpā kontaktējās tikai galējas nepieciešamības gadījumā; arī tas, ka visu laiku jutās apdraudēti — daba bija pret viņiem, arī līdzcilvēki — kaimiņi pirmām kārtām. Vecais princips, ka pasaule sadalās divās daļās — ir savējie un svešie. Ar svešo vienmēr jākaro — vai nu viņš tevi sitīs, vai, ja būsi veiklāks, tu sitīsi pirmais. Tāpēc arī notika sirošana un laupīšana, ko viduslaikos uzskatīja par normālu dzīvesveidu, — no tā, ko laukos izaudzēja vai izganīja ganībās, izdzīvot nevarēja — bija jāpielaupa klāt.

Mīlestībai tradicionālā izpratnē ir vajadzīga attīstīta cilvēka sevis apzināšanās, individuālā apziņa, kuras tajos folklorisma laikos nebija, jo cilvēks domāja tikai kolektīvās kategorijās, pirmām kārtām sevi saistīja ar attiecīgo cilti vai ticību. Individuālas izpausmes sāka veidoties pamazām, un tikai tādā gadījumā var saskatīt otru cilvēku, tikai tad to var idealizēt, sākt kaut kādā veidā iejusties otrā. Tas ir ļoti svarīgi, jo bioloģiskā un psiholoģiskā bāze vienmēr ir pastāvējusi: vai tā ir praktiska vajadzība, sievu ņemot, vai seksuālā interese, vai kā citādi. Ir bijušas arī traģēdijas, kad cilvēks buntojas pret netīkamu sievu vai vīru, kas viņam jāprec. Savukārt visi tie it kā slavenie mīlnieki — dienvidnieku dziesmās, piemēram, spāņi vai arābi — aizrautīgi apdzied savu sapņu objektu, bet dziesma liecina, ka viņi nekādā vērtē šo objektu netur. Tas būtībā ir tikai dziesmas objekts.

— Vai tagad cilvēki iet atpakaļ no individuālā uz kopību?

— Latviešiem savā ziņā ir vajadzīga biedrošanās, sabiedriski organismi, jo pretējā gadījumā mēs kā sabiedrība nevaram pastāvēt.

— Šķiet, ka Latvijas sabiedrība nejūt centru.

— Piekrītu. Un Latvijas sabiedrība vēl nav pietiekami pašdarbīga. Cilvēki nesaprot un arī nevar uzreiz saprast, ka jautājumus par valsts attīstību, par tās stabilitāti utt. nerisinās tikai Saeimā un valdībā, — ar tiem jātiek galā arī sabiedrības apakšslāņos. Ja tur būs ieinteresētība un cilvēki būs atbildīgi, viņi atradīs iespēju, kā ietekmēt valdību vajadzīgajā virzienā. Pagaidām tas notiek diezgan naivi, piemēram, mēģina bloķēt tranzītu ar zvejnieku kuģi vai iet uz ceļa ar mēslu dakšām. Tā var izplēst īslaicīgu naudiņas piemešanu, bet situācija faktiski pasliktinās. Tomēr arī tā savā ziņā ir skola.

— Vai tāda centra trūkums vērojams arī kaimiņvalstīs?

— Igaunijā mazāk, jo tur ir bijis daudz akadēmiski izglītotu cilvēku, kas vienai daļai pratuši ieskaidrot pragmatisku ideoloģiju — arī to, ka patriotismam pašlaik jābūt daudz pragmatiskākam, bez romantiskas jūsmas. Cilvēkiem vienkārši jāzina, ko viņi aizstāv un kāpēc.

— Uz ko virza reliģija — uz vienotību vai individuālismu? Kāds ir jūsu viedoklis par dievturību kā par sabiedrības centru?

— Latvija ir un arī vēsturiski ir bijusi multireliģioza zeme. Pluss arī tas, ka latvieši attiecībā pret citticībniekiem ir toleranti, — apstākļi to iemācījuši. Daudzi apmeklē baznīcu, klausās kristīgo mācību un... pēc tam iet kaut kur bļaustīties ar plakātiem rokās vai raksta avīzēm sašutuma pilnas vēstules. Uz Aglonu ik vasaru dodas tūkstoši, bet presē var lasīt par drausmīgām dzeršanām, laupīšanām un slepkavošanām, kas notiek arī Latgalē, un daudzos gadījumos tie ir tie paši cilvēki, kas bijuši uz atlaidām, saņēmuši grēku piedošanu.

Tas viss nesaskan ar kristīgajiem principiem. Tātad kristīgās ticības sēkla pārāk dziļas saknes nav laidusi.

Īsti reliģiozu cilvēku jebkurā sabiedrībā nav daudz, pārējiem baznīca ir kā tradīcija.

Diemžēl no baznīcas neesmu sagaidījis cerēto — ka tā cilvēkus, kaut vai draudžu ietvaros, organizēs, mācīs cilvēcīgai, kulturālai sadzīvei, jo nekāds administratīvais aparāts to nevar izdarīt. Bet pašreiz draudžu darbs baznīcās lielā mērā ir atstāts novārtā, tur vairāk nodarbojas vai nu ar teoloģisku jautājumu risināšanu, vai ko citu, un praktiskas atdeves nav.

Dievturi — tā ir izteikti mākslīga kustība. Tādas neopagāniskas kustības Eiropā vienlaikus parādījās daudzās zemēs; tendence uz neopagānisma atdzimšanu ir globāla. Dievturiem ir ļoti daudz pagānisku priekšstatu, kas saglabājušies arī kristīgajā ticībā. Lasot tautasdziesmas, piemēram, nevaram pateikt, cik lielā mērā tas ir pagānisms vai kristiānisms. Teiksim, par viņsauli. Folkloras pētnieki izpētījuši, ka dažādos laika posmos viņsaule ir atradusies dažādās vietās: augšā, pazemē, pa horizontāli, ļoti tālu prom, Vāczemē — "Es nemiršu šaizemē, es nomiršu Vāczemē."

Tāpat tradīcijas ir bijušas dažādas — senāk cilvēki ir glabāti zem nama sliekšņa, pie mājām, savā zemes gabalā. Baznīca ilgi cīnījās par to, lai iedabūtu Latvijas nelaiķus kapsētās.

Tas viss ir evolucionējis. Mēs nevaram rekonstruēt skaidru un autentisku priekšstatu.

— Ar ko jums saistās viņsaule?

— Vados pēc principa: tad jau redzēs. Jo esmu aizņemts ar to, kas man vēl jāizdara šai saulē. Tāpat kā par Dieva esamību — nesaku "nē" un neuzbāžos Viņam. Kā Ķencis teica (lai gan viņš uzbāzās): "Vai tev kāds vēl tik maz ir bāzies virsū ar savām lūgšanām kā es?" Man pēc tā nav iekšējas vajadzības. Ja kādu tas iedvesmo, — lai tā būtu. Taču to nedrīkst uzspiest sabiedrībai kopumā. Tad tas saistās ar nežēlību, varmācību, represijām, ar vēlmi citus piespiest domāt tā, "kā mēs domājam".

— Vai Latvijas valsts attieksme pret baznīcu pašlaik ir korekta?

— Atsevišķos gadījumos varētu būt atturīgāka. Ļoti svarīgi ir ieturēt laicīgo distanci. Piemēram, man nešķiet pieņemami, ka Saeima nolemj pasludināt Aglonas baziliku par svētvietu, — to lai dara Vatikānā Svētais Krēsls!

Cita lieta, valstij ar baznīcu ir jāstrādā kopā, risinot sociālās, valstiskās problēmas, te runa ir par partneru attiecībām. Baznīca jāciena, un ne tikai viena reliģija vien. Jādomā, kā cilvēcīgāk, tā, lai nepalielinās iekšējā pretestība, atrisināt konfliktu, kurš rodas, ja kādas reliģijas dogmas ir pretrunā ar valsts konstitūciju.

— Kāpēc jūs kļuvāt par rakstnieku?

— Ja es to zinātu! Bet, ja es to zinātu, tad varbūt nebūtu kļuvis par rakstnieku. Jo rakstniecība savā ziņā ir instinktīva nodarbība. Cilvēkā ir kāds dzenulis. Būtībā jau katrs grib kaut kā sevi izteikt, kaut ko par sevi pateikt. Rakstniecība ir viena no formām.

Lielākā vērtība — ne tikai literatūrā, bet arī citās mākslās — ir pašatklāsme. Pārējais ir bijis, atkārtojas domas, pat to formulējumi, stila paņēmieni. Bet katra atsevišķa cilvēka dzīve ir neatkārtojama, un tā ir galvenā vērtība. To, starp citu, visgrūtāk panākt. Rakstnieks, mākslinieks visu mūžu tiecas kaut ko daudzmaz jēdzīgu pateikt par sevi, vienalga, vai viņš runā "es" formā, vai it kā risina citu likteņus. Tā ir savas būtības izpaušana. Kad viņš apzinās, tieši kur meklējama viņa oriģinalitāte un neatkārtojamība, kļūst vieglāk. Bet kādreiz ir tā, ka cilvēkam liekas — viņš kalpo idejai, un visu mūžu to dara, bet pēc tam vai nu pats pieredz, vai tas notiek pēc viņa nāves, — izrādās, ka tas, kam viņš it kā kalpojis, nebūt nav galvenais. Jo tā ideja jau ir bijusi un atkārtosies pēc tam. Svarīgi ir tikai tas, kā viņš to uztvēris ar savu cilvēcisko būtību.

— Lielo mākslinieku Tas Lielais Neredzamais ir ieplānojis uz miljonu vienu, ne vairāk.

— Tā ir. Kaut ko fundamentālu un paliekošu lielākoties paveic tie, kurus mēs varētu saukt par autsaideriem, tādiem, kas ir ārpus visādiem mākslas virzieniem un varbūt ir bijuši sasaistīti, bet izlauzušies. Tie ir tie, kurus nevar ietilpināt kādā "plauktiņā".

Literatūras vēsture visideālākajā variantā varētu būt literārā diletantisma vēsture. Bet ir vajadzīgi gan ģēniji, gan diletanti, jo bez vieniem nav otru.

— Kāda bija latviešu literārā vide tajā laikā, kad jūs sākāt?

— Tie bija pēckara padomju laiki. Bija Valdis Lukss, Jūlijs Vanags, Andrejs Balodis. Arvīds Grigulis kā dzejnieks jau klusēja — bija dabūjis drusku pa spārniem, jo kaut kas no viņa rakstītā kādam nebija paticis. (Starp citu, man Griguļa aforismi vienmēr ir patikuši, piemēram, zināms nobirums ir katriem jurģiem. Tas, ka man šie aforismi patika, savukārt nepatika Grigulim. Vai nu pats uzskatīja, vai viņam pakalpīgi ziņoja, ka es par viņu ņirgājoties. Bet savā branžā Grigulis tomēr latviešiem ir viens no spožākajiem. To es neteiktu par citiem žanriem.)

"Augšā" nebija paticis arī Mirdzas Ķempes rakstītais — pārāk privāts, toreiz tā nedrīkstēja.

Tas ir pats nelabvēlīgākais laiks, kāds vispār latviešu literatūrā varēja būt, un ceru, ka nekad vairs neatkārtosies. Cilvēki, kas nāca no iepriekšējām formācijām, bija galīgi apstulbuši, nesaprata, kas notiek. Vienīgais, ko viņi prata, — rakstīt. Viņi gribēja iekļauties, bet nesaprata, cik šis piegājiens ir necilvēcīgs un antiliterārs. Viņi to smagi pārdzīvoja, jo nespēja uzrakstīt. Tiem, kas bija talantīgāki dzejnieki, kas pārnāca uz padomju laiku, padomiskie vārsmojumi bija visabsurdākie un visnetalantīgākie. Andrejs Balodis to izdarīja it kā normālākā veidā nekā, piemēram, Aleksandrs Čaks.

Es, divus gadus pastudējis Vēstures un filoloģijas fakultātes Latviešu valodas un literatūras nodaļā, mācības turpināju Maskavā Gorkija literatūras institūtā. To pabeidzu 1961. gadā. Bet tad klāt nāca vēl viena "augstskola" — septiņu gadu garumā, specifiska, aiz dzeloņdrātīm. To "nopelnīju" tāpēc, ka kopā ar kolēģiem attīstīju idejas, kā uzlabot un padarīt cilvēcīgāku mūsu literatūras politiku — sākot ar Rakstnieku savienības valdes pārvēlēšanu. Bijām pārāk naivi, nesapratām, ka par to jārunā delikātāk un konfidenciālāk. Jo "ausis" un "acis" bija visapkārt.

Citus kolēģus — piemēram, Vizmu Belševicu, Ojāru Vācieti, Gunāru Priedi, Ēvaldu Vilku — represēja citādā veidā: neļāva drukāties, gānīja presē un tamlīdzīgi. Viņi gan kolektīvi ieņēma striktu nostāju, pateica: ja jūs to nepārtrauksiet, mēs izstāsimies no Rakstnieku savienības. Tas bija pietiekami spēcīgs arguments, avīzēm uzreiz bija mutes ciet.

Tas viss notika 1962. gadā, lai gan sākās jau agrāk. Sākotnēji bija paredzēts arestēt arī Vizmu Belševicu. Viņa tika aizturēta, liekas, uz vienu diennakti, pirmajai kratīšanai sekoja vēl vairākas. Visbeidzot no "kompānijas" paliku viens — iebiedēšanai. Formāli, lai atrastu iespēju tiesāt, mani sasēdināja kopā ar citiem, noorganizēja provokāciju — kāds, kurš droši vien līdz šai dienai nezina, kas šo lietu provocēja, man klāstīja visai dīvainas lietas, piemēram, Baltijas atsvabināšanas plānus.

— Viņš bija provokators?

— Varbūt arī nebija — varbūt īstais provokators stāvēja viņam aiz muguras. Protams, iesēdināja arī viņu, piesprieda daudzus gadus; pēc tam viņš lūdza apžēlošanu, un viņam soda izciešanas laiks beidzās ātrāk nekā man. Es dabūju visai parastu pantu — pretpadomju aģitācija un propaganda. To, ja gribēja, varēja inkriminēt jebkuram. Otrs specifisks pants, kāpēc mani varēja "piesēdināt" kādai čekā mākslīgi konstruētai grupai, bija pants par neziņošanu. Man saskaņā ar Kriminālkodeksu bija jāziņo par sevišķi bīstamu valsts noziegumu gatavošanu vai izdarīšanu. Ja to nedarīju, draudēja līdz trim gadiem ilgs ieslodzījums.

Noprotu, ka toreiz ap Rakstnieku savienību uzdarbojās partijas aparāts, tā izrādot Maskavai savas aktivitātes, sak, "arī mēs kaut ko darām". Lieta tika kārtota tradicionāli — telefoniski; tā tolaik bija modē — lai nepaliktu nekādu pēdu.

Ilgi nesapratu, kāpēc tajā visā esmu ierauts. Apskaidrību guvu, kad man rokās nonāca "Ļiteraturnaja gazeta". Uzzināju, ka nenotiek plānotie rakstnieku kongresi ne republikās, ne Maskavā (bet nākamajā, 1963. gadā, vajadzēja rīkot jau vissavienības rakstnieku kongresu). To vietā Hruščovs organizēja ideoloģisko plēnumu, kurā referātu lasīja biedrs Iļjičovs. Tad Hruščovam sākās skandāli ar māksliniekiem un rakstniekiem. Un tad man beidzot "pielēca", kāpēc izmeklētāji tā interesējās par manu pazīšanos ar Andreju Vozņesenski un Jevgeņiju Jevtušenko. Izrādījās, ka esmu "dāvana" šim ideoloģiskajam plēnumam. Uz katru kongresu vai plēnumu bija "dāvanas".

— Kur izcietāt sodu?

— Dabūju maksimumu, cik pēc attiecīgiem pantiem pienācās, tas ir, septiņus gadus. Pirmais pagāja Rīgā, pēc tam seši — Pievolgā, Mordovijas autonomajā republikā. Tur tolaik bija sakoncentrēts politieslodzīto lēģeris, no ziemeļiem savākti dzīvi palikušie ilgtermiņa vīri un klāt nāca jauni. Tomēr varēja just, ka nebija vairs tik plašu masveida represiju kā agrāk.

— Kāpēc izvēlējās jūs, nevis, teiksim, Ojāru Vācieti?

— Loģiski spriežot, pirmām kārtām ir "jāpaņem" cilvēks, kas palaiž muti, kuram vēl nav pietiekami augsts statuss, tomēr kurš ir diezgan labi zināms. Turklāt es neņēmu galvā apvērsumu, ko iztaisīja Arvīds Pelše, jo tajā laikā studēju Maskavā un mani tas neskāra. Es vienkārši biju pieradis pie Maskavas liberālisma, ko domāju, to arī runāju. Iespējams, tāpēc tiku uzskatīts par neērtu un traucējošu.

Savu pagātni izvērtējot, varu sacīt sekojošo. Pirmkārt, lēģeris bija skarba un noderīga dzīves skola. Otrkārt, liktenīgas sakritības pēc (mana māte nomira, kad biju kādu pusgadu vecs) tēvs 1939. gadā, kad man bija trīs, bet brālim pieci gadi, mūs aizdeva audzināšanā saviem vecākiem uz laukiem, Mēmeles upes krastā, kur mans vecaistēvs bija dzirnavnieks. Kara laikā fronte mūs izšķīra. Tēvs devās emigrācijā, un mēs par viņu ilgu laiku neko nezinājām. Es nenokļuvu kopā ar tēvu Rietumos un esmu gandarīts, ka paliku Latvijā.

— Saskaņā ar teikto — divi jautājumi. Pirmais — ko, jūsuprāt, darīt ar čekas "maisiem"?

— Tādus, kādi tie ir tagad, manuprāt, nevajadzētu publiskot, jo tiem nav simtprocentīgas ticamības, tikai provokatīvs raksturs. Nosacīti runājot, mums ir priekškaramā atslēga, bet slēdzene atrodas Maskavā, vai otrādi.

Ja cilvēks pretendē uz darbošanos politikā, valsts aparātā vai kādā valstiski svarīgā amatā un ja par viņu radušās aizdomas, autoritatīvai un stingrai komisijai tas viss būtu jāpārbauda, bet — konfidenciāli.

— Kāpēc esat gandarīts, ka nenokļuvāt Rietumos?

— Es vienkārši esmu savā vietā. Iespējams, ka gleznotājs, mūziķis vai kādas citas mākslas pārstāvis var darboties internacionālāk, bet rakstniekam — nezinu, diemžēl vai par laimi — tas nav iespējams, jo viņa tēvzeme ir viņa valoda.

— Nebrīvē izciestos gadus neaprakstīsit?

— Dzejā tie jau ir. Dokumentāli nerakstīšu, jo par to diezgan uzrakstīts. Es tās represiju laika atmiņas vairs nelasu. No vienas puses, ir labi, ka cilvēki turpina rakstīt, — lai krājas vēsturei, bet cerēt, ka tās iegūs rezonansi sabiedrībā, nevar — un, paldies Dievam, ka tā. Jo jāveidojas jaunai sabiedrībai, kurai ir vēsturiskā atmiņa, bet kura ir brīva no pāridarījuma kompleksiem. Tie, kas to visu laiku sevī nes, dzīvē neko panākt nespēj.

— Kas jums sniedzis galvenās atziņas — kāds notikums vai cilvēks?

— Pastāv teorija, ka, lai radītu, ir vajadzīgas ciešanas. Nezinu, vai tas ir obligāts nosacījums, tomēr ciešanas palīdz pirmkārt apjēgt dzīvi.

— Kāda, šādā aspektā, ir literatūras vieta labklājīgā sabiedrībā?

— Pagaidām līdz tādai neesam tikuši. Būtu vajadzīgi jauni "mērnieku laiki". Starp citu, daļa sabiedrības, īpaši piebaldzēni, Kaudzītēm vēl joprojām "Mērnieku laikus" nav piedevuši. Tiem, kas taisīs jaunos "mērnieku laikus", tā nepiedošana būs daudz lielāka. Tomēr ir vajadzīgs kāds, kas pietiekami šerpi, kritiski un nežēlīgi pasaka tautai acīs, kas tā patiesībā ir.

— Latvijā pašlaik tādu nav?

— Tādu mums nekad nav bijis daudz, jo latviešiem ir ļoti plāna āda. Latviešu nacionālajā raksturā paškritika ir ļoti neattīstīta, arī humora izjūta ir vāja. Varbūt tāpēc, ka visu laiku — arī joprojām — vajā diskomforta un apdraudētības sajūta. Satīra, groteska un humors mums vēl nav bieži viesi — kaut gan būtu ārkārtīgi vajadzīgi. Jo ir lietas, ar kurām var cīnīties, vienīgi tās izsmejot. Tad cilvēki sāk apzināties savu alošanos un muļķību un sāk domāt.

Pretējā gadījumā varbūt būs grūti izvairīties no varmācības un asinsizliešanas.

— Daudzi īri ir kļuvuši pasaulslaveni, rakstot angļu valodā. Vai jums nav nācis prātā rakstīt krieviski? Kāpēc latviešiem tādas tradīcijas nav?

— Institūtā apguvu prasmi taisīt dzejoļiem parindu tulkojumus krieviski. Mana krievu valodas pasniedzēja pat sacīja, ka es varētu kļūt par pieklājīgu stilistu. Tomēr līdz tādai pakāpei netiku, jo sapratu, ka visa mana darīšana ir tikai vienā valodā. Tā arī mana vecāmāte sacīja: viņa protot sešas vai septiņas valodas, un visas — latviski.

Darbošanās ar citām valodām man galvenokārt ir vizuāla un pasīva, jo labu laiku pēc lēģera nebija iespējas nekur kustēt, kontakti ar cilvēkiem bija visai ierobežoti. No manis uzmanījās, un man bija jāuzmanās. Tāpēc "ceļoju" pa rakstāmgaldu. Nekādas nopietnas valodu studijas man nav bijušas, šo to esmu sagramstījis tuvākajos reģionos, piemēram, Lietuvā, Ukrainā vai Polijā — tur cenšos iztikt ar vietējo valodu. Daudzos gadījumos esmu spiests lietot angļu valodu.

— Vai tā pasaulē ir uzvarējusi galīgi un neatgriezeniski?

— Domāju, ka jā. Pati angļu valoda sevi padara par ko līdzīgu Bābeles tornim. Jebkuram cilvēkam pasaulē ir sava individuālā angļu valoda. Daudzi pilnīgi nerēķinās ne ar kādu gramatiku. Par to neviens arī nebrīnās un nevienam neko nepārmet. Pietiek, ja tev ir iespēja saprast, kas tev tiek prasīts. (Tāda situācija ar franču valodu, piemēram, ir pilnīgi neiespējama.) Tas tad arī ir angļu valodas demokrātiskums.

Tāpat liela nozīme ir kultūras un ekonomikas agresijai no Amerikas puses.

— Tagad daudzi runā par inteliģences nozīmi Trešās atmodas laikā. Vai tā tiešām bija?

— Mēs varbūt nesaskatām galvenos mezgla punktus — redzam barikādes, Baltijas ceļu un tamlīdzīgi, bet aizmirstam PSRS Augstākās padomes sesijas Kremlī, kur faktiski atrisinājās visi nozīmīgie jautājumi, kur nonāca līdz reālai neatkarības idejai. To visu atrisināja, kā es ironizēju, igauņu ekonomisti, latviešu juristi un leišu komunisti. Esmu arī pilnīgi pārliecināts, ka gan Tautas fronte, gan Interfronte tika organizētas no "augšas". Citādāk nemaz nevarēja būt. Turklāt ar Tautas frontes veidošanu, tāpat kā ar visu leģendāro "perestroiku" un "glasnostj", tiem nabagiem, kas gribēja izveidot sociālismu ar "cilvēcīgu seju", pat prātā neienāca, kā tas viss pagriezīsies un kādas sekas radīs. Sākotnēji, iespējams, diezgan daudziem bija ilūzija, ka dzelžaino sistēmu var padakterēt, padarīt humānāku, ar lielāku patstāvības pakāpi un tamlīdzīgi. Tomēr režīmam bija jāsabrūk — neizbēgami! Šoks bija tikai tāpēc, ka tas notika uzreiz pēc puča. Maskavā cīņas bija ļoti izteiktas, un Baltija taču izstājās no Padomju savienības vēl pirms puča. Padomju savienība vēl pastāvēja.

— Vai kādreiz ticējāt, ka Latvija būs brīva?

— Tam nobriedu lēģerī — vairāk vai mazāk utopijas līmenī, un nezināju, vai to pieredzēšu. Likās, ka tas varētu notikt visai tālā nākotnē.

Uz ko balstījās mana un daudzu citu pārliecība? Sociālā taisnīguma ideja pati par sevi ir utopiska, normālā sabiedrībā drīzāk pastāv sociālais līdzsvars. Vienlīdzība ir kaut kas absolūti pretējs cilvēka dabai. Arī vienam kokam divas lapas nav vienādas. Demokrātija ar likumu varētu garantēt, teiksim, vienādas starta iespējas — un tikai! Viens tās izmantos, otrs ne.

Tomēr pasaules izlīdzināšanas ideja pastāv. Vienmēr būs kāds, kas gribēs to jumtu lāpīt. Nedod Dievs, ka tāds tiek pie teikšanas! Ir amorāli censties citus darīt laimīgus. Jo tā ir katra paša darīšana.

Tāpat mūsdienu cilvēka apziņā ir bacilis par senatnes restaurēšanu. Nevar atgriezt zudušo! Galvenais ir vairīties no aizspriedumiem, jo jebkurš aizspriedums ir patiesības surogāts.

Vēl, par pašdarbīgu sabiedrību runājot. Daudzi gaida, ka viņiem materiāli palīdzēs, pateiks priekšā, ko sēt, ko audzēt un tamlīdzīgi. Kamēr tā būs, nekā nebūs. Kaut kas iespējams tikai tad, kad cilvēks uzņemas iniciatīvu un ir gatavs riskēt.

Mūsu veco sistēmu uzturēja tas, ka tā bija ļoti labi izplānota un absolūti visi, sākot ar partijas ģenerālsekretāru un beidzot ar sētnieku un dzērāju, bija piesieti īsā saitītē. Pat tie, kas tika pie kādām partijas privilēģijām, piemēram, valdības vasarnīcas, tomēr nevarēja to paturēt īpašumā. Ja krita nežēlastībā, viņš uzreiz tika padzīts no "siles" — vienalga, lielākas vai mazākas. Absolūti visi cilvēki bija pakļauti manipulācijai.

— Bija gan tādi, kas uz to nereaģēja.

— Nereaģēt nevarēja, cita lieta — kā reaģēja.

— Katrs trešais latvietis esot sadarbojies ar dienestiem, kas uzmanīja citus latviešus.

— Uzmanīšana zināmā mērā pat bija atklāta, tā ietilpa darba attiecībās. Katrā uzņēmumā bija 1. nodaļa, un neviens to nevarēja apiet. Priekšnieks prasīja no padotā, un atskaite nonāca tur, kur bija vajadzīgs. Jebkuru atskaiti var traktēt kā ziņojumu, jo tā ir informācija. Bet uzskatīt šo cilvēku par ziņotāju nav pamata. Teiksim, atskaites pēc ārzemju komandējuma bija obligātas. Tūristu grupas vadītājam bija jāraksta, turklāt visi to zināja jau iepriekš. Tam cilvēkam vienkārši bija jāpilda nepatīkamais pienākums. Tāda bija sistēma. Jūtos gandarīts, ka no tās un arī no uzspiestās domāšanas esam tikuši vaļā. Palēnām tīrām smadzenes.

Bet pret tiem, kas okšķerēja, noklausījās vai slepeni denuncēja, — pret tiem nekas cits kā nicināšana nevar būt.

— Esat brīvs no atmiņām par laiku, kad vara literatūrai pievērsa lielu uzmanību?

— Jā. Bet ir lietas, ko nevajadzētu aizmirst. Piemēram, ievērojamu kultūras darbinieku jubilejas. Padomju laikā tika veidotas pat attiecīgas valdības komisijas, Rakstnieku savienība iesaistījās šo pasākumu organizēšanā. Tagad tas nevienu neinteresē.

Mums vēl joprojām nav tādas ļoti nepieciešamas lietas kā nacionālās prēmijas, kas jebkurai sevi cienošai nācijai ir nacionālā balva. Mūsu valsts kultūras dzīvē vispār nepiedalās. Literatūrai no tā sliktāk nekļūst, bet valstij gan, jo tā zaudē iespēju prestižam un autoritātei. Latvijas valstij joprojām trūkst iekšējās pašcieņas.

Valdība lielākā vai mazākā mērā ir Saeimas atvasinājums un spogulis. Tur noteicošie ir cilvēki, kuriem nav perspektīvas domāšanā. Viņi ap kaut ko knibinās, cīkstās — par trim miljoniem, pedofiliju vai kaut ko citu — tā vietā, lai paskatītos uz Latviju lielākā laika distancē un lielākā telpas izvērsumā: Austrumeiropas, Viduseiropas, visas Eiropas kontekstā.

— Kāpēc izvairāties no iesaistīšanās politikā?

— Sākumā īpaši nevairījos. Pēdējā Augstākā padome mani aģitēja, lai balotējos tā dēvētajā okupācijas pašpārvaldē. Es piekritu, bet grupu cīniņos izrādījos nevajadzīgs. Tagad trīs Saeimu vēlēšanās es atteicos balotēties, taču ne ar aizvainojumu. Tagad tur vajadzīgi profesionāli izglītoti un profesionāli pieredzējuši politiķi. Es esmu par augstu profesionalitāti ikvienā jomā. Manuprāt, katrā nākamajā Saeimā jābūt vismaz trešdaļai iepriekšējo deputātu, tad tā varēs strādāt sekmīgi, nevis atkal atgriezīsies sākumpunktā.

Taču man ir skumji skatīties, piemēram, uz Imantu Kalniņu. Varbūt viņam pašam interesē Latvijas finansu problēmas, tomēr ar tādu komponistu deputātu mēs vairāk esam zaudējuši nekā ieguvuši.

— Nesen iznāca divas latviešu literatūras vēstures. Kā tās vērtējat?

— Gunta Bereļa sarakstīto izlasīju, bet otrās iegādei vēl arvien nepietiek naudas.

Par Bereli — tā nav literatūras vēsture, bet gan latviešu literatūra Bereļa skatījumā, un kā tāda tā ir diezgan saistoša. Grāmatu lasīju ar interesi, tai pašā laikā — ar diezgan lielu skepsi. Jo Berelis ir konceptuālists, koncepcija viņam ir svarīgāka par dzīvo literatūras procesu. Grāmatā ir rūpīgs kultūras pētījums, bet literatūras vēsture tā nav. Latviešu kultūras propagandai — tulkotai citās valodās — tā nav piemērota, derīga tikai latviešu lasītājam, iekšējai lietošanai.

— Sacījāt, ka kritika lielā mērā aizstāv apoloģētiku. Ko jums nozīmē Ojārs Vācietis?

— Ar Vācieti ir interesanti. Viņa pirmais krājums ir — hip, hip, hip! — varētu teikt, apoloģija pēc labākās komjaunieša sirdsapziņas. Pret to "augšā" nez kāpēc izturējās ļoti piesardzīgi. Jo ne tikai noliegšana, bet arī apstiprināšana, ja tā tiek darīta ar pilnu krūti, ir aizdomīga — kas tam cilvēkam aiz ādas?

Ojāru visu laiku pavadīja īpaša vērība. Bet viņš, manuprāt, dabiski un likumsakarīgi evolucionēja. Tas pats notika ar Vizmu, jo viņas pirmā grāmata bija, kā pati saka, īstenas komjaunietes grāmata.

Citādi ir ar Vācieša un Belševicas sociālajām saknēm. Viņi abi nāca no ekspluatēto aprindām. Sākotnēji viņu rakstītais nemaz neliekas tik nedabisks un uzspiests. Cita lieta, kad viņi atbrīvojās no šīm ilūzijām.

— Vai Vācieša dzeja ir saņēmusi pietiekamu vērtējumu?

— Tā latviešus vēl ilgi nodarbinās. Jo Vācietis savā ziņā ir ūnikums, latviešu dzejā neprognozēts un neprogrammēts. Viņš ir izteikti stihisks — pēc mentalitātes un psiholoģiskā tipa vairāk atgādina krievu dzejnieku, jo latviešiem, pat visatraisītākajiem, ir jūtama lielāka racionālisma, līdzsvara deva. Ojāram viss šķīda pāri malām.

Ļoti interesants aspekts būtu Vācieša dzejas valoda. Pareizrakstības ziņā — vienkārši barbariska, bet tas ir barbara spēks. Taču sevis atklāsmei — vispiemērotākā. Tas sašūpoja un paplašināja latviešu poētikas apvāršņus.

— Kāpēc Rainim nepiešķīra Nobela prēmiju? Viņš laikam ir vienīgais latviešu literatūrā, kas uz to varētu pretendēt.

— Rainis to būtu pelnījis, jo ir ne tikai latviešu, bet pasaules mēroga dzejnieks. Un 20. gadsimtā tik universālu cilvēku tik daudz nemaz nav. Cittautu kultūru aspektā, starp citu, Rainis arī nav nopietni pētīts.

— Vai jums ir autoritātes?

— Neatzīstu autoritātes! Bet pateikšu, ko apbrīnoju, — cilvēkus, kas saglabājuši ilgu, skaidru un skaistu radošo mūžu. Latvijā man iznāca vēl tikties ar Elzu Stērsti. Gribu pieminēt arī serbu dzejnieci Desanku Maksimoviču, ko savulaik tulkoju. No agrāko laiku literatūras — Gēti. Uz viņiem un vēl vienu otru skatos ar zināmu skaudību — domāju, vai es varētu tādu mūžu nodzīvot, turklāt tā ir arī skaidra un vērtīga dzeja. Tas nav tā, kā tiem kolēģiem, kas mūža pēdējā trešdaļā iekrīt grafomānijā, izdod grāmatu pēc grāmatas, pilnīgi nejūtot un neinteresējoties, cik un kā tās lasa. Kad beidzot to uzzina, jūtas sarūgtināti, vaino to vai citu kliķi, nevis sevi.

Ja runājam par literatūru, — mani kā lasītāju maz kas no mūsu literatūras baro. Bet manas prasības jau ir specifiskas. Man vajag autoru, kas "ieiet" manī "bez atlikuma".

Latviešu literatūra joprojām atrodas diezgan agrīnā attīstības stadijā. Tā vēl nav sasniegusi pilnu profesionālu briedumu.

— Vārdu laikmeta vietā ir nācis attēlu laikmets.

— Zināmā mērā tas ir pārspīlējums, jo bildītes ir aizšifrēts, simbolizēts vārds. Arī ceļazīmes ir valoda. Ir, piemēram, vizuālā dzeja. Viens tāds asprātīgs moments — tur figurē viens vārds " apple, apple, apple ", un tie visi sakārtoti skaistā ābola formā, vidū balts pleķītis un tur ir " worm ". Tārps ābolā. Tas ir asprātīgi. Bet tai lietai nav nākotnes, jo vārds ir skaists tad, ja ir daudznozīmīgs. Bet tur tas noreducēts līdz vienai nozīmei un grafiskam attēlam.

— Dzejnieka ceļš ir ērkšķiem kaisīts...

— Šī profesija nes sev līdzi, pirmkārt, materiālu nenodrošinātību (vismaz 90 procentos gadījumu), un tas ir uz visu mūžu.

Otrkārt, neskaidru un nenoteiktu juridisko un sociālo statusu, jo daudzi to nemaz neuzskata par profesiju, bet gan par dīkdienību.

Atzinība un panākumi nekad nav ilgstoši. Pēc tam — obligāti! — seko smags kritiens. Jo uzrodas kāds cits, kam tiek izteikta atzinība.

Cilvēkam visu laiku iekšēji ir jācīnās pret atzīšanas kultu. Tam var ļoti viegli padoties. Jāstrādā ar atkailinātiem nerviem, un nav viegli to ilgi izturēt. Nav iespējams profesionāli.

Dzīves šķautnes dur visasāk. Ne velti daudzi dzejnieki, mākslinieki ir alkoholiķi un narkomāni. Nodarboties ar mākslu un stipri rūpēties par savu veselību — tās nav savienojamas lietas.

Šajā profesijā ir kaut kas fatāls. Tam, kas par visu vari grib tajā darboties, iespējami ātrāk jāparāda, ka tas ir sava veida bezdibenis. Ja viņš nenobīsies, tad paliks. Ja no bezdibeņa nobīstas, tad labāk, ka tas notiek ātrāk. Vai arī — lai tas cilvēks paliek, kaut ko dara, bet ne uz ko nepretendē. Kā saka, lai ir labākais dzejnieks pagastā, lai darbojas sev un citiem par prieku tur.

— Rainis savu bezdibeni balstīja uz mīlestību.

— Tas ir neizbēgami. Tā ir aksioma. Tāpēc jau mīlestībai ir tik milzīga nozīme. Faktiski galvenā. Tur cilvēks, cik iespējams (lai gan pilnībā tas nekad nav iespējams), var pārvarēt savu egoismu, egocentrismu, mēģināt saplūst ar otru, pārņemt viņa priekus un bēdas. Ir tikai atsevišķi mirkļi, kad tas izdodas. Pēc tam seko dzīves proza. Tomēr vēlēšanās ir tā, kas cilvēku izrauj ārā, paceļ virs viņa loka. Un tur jau ir tā sāls!

No sevis, savas īpatnības nevar aizbēgt. Tāpēc katrs mīlestības dzejnieks ir neatkārtojams, jo katrs ir savādāks.

Ina Eglīte,  Helēna Grīnberga — "Latvijas Vēstnesim"