Zinātnieks starp tautu un varu

Ķīmiķis, zinātnes vēsturnieks, Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents Jānis Stradiņš

Nodaļa no grāmatas "Millennium… skats uz Latviju", kas izdota ar Latvijas Zinātņu akadēmijas līdzdalību un otrdien, 7. decembrī, tiks nodota sabiedrībai

Kāds mans kolēģis, beļģu zinātnieks, Lježas universitātes profesors Robērs Allē sacīja, ka drīz Eiropā mēs varbūt balsosim par partijām, kuras savos plakātos būs uzrakstījušas "Ignorance!". Tas būtu zinātnes, civilizācijas sasniegumu noliegums. Cilvēki izmanto zinātnes augļus kā kaut ko pašsaprotamu, bet nav tai pateicīgi. Zinātnei vairs neesot kultūras vērtības — tā ir vairāk lietojama, civilizācijas vērtība. Izskan pārmetumi, ka zinātne neatbildot uz pasaules jautājumiem. Jā, tā to ne vienmēr spēj. Taču es joprojām ticu zinātnes vērtībai un mudinu to darīt arī mūsu sabiedrību.

Biogrāfija:

Jānis Stradiņš. Dzimis 1933. gada 10. decembrī Rīgā.

1956 — ar izcilību beidzis LVU Ķīmijas fakultāti.

1957 — sācis strādāt Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Organiskās sintēzes institūtā.

Kopš 1961. gada — Fizikāli organiskās ķīmijas laboratorijas vadītājs.

1968 — ieguvis ķīmijas zinātņu doktora grādu un kļuvis par Latvijas PSR ZA korespondētājlocekli.

1973 — ievēlēts par ZA īsteno locekli.

1974 — apstiprināts profesora zinātniskais nosaukums fizikālās ķīmijas specialitātē.

1983 — saņēmis Paula Stradiņa balvu.

1984 — kļuvis par Latvijas Rakstnieku savienības biedru.

1987 — ievēlēts par Latvijas Zinātņu vēstures asociācijas prezidentu.

1989 — Latvijas Universitātē promovēts par tās goda doktoru ķīmijā.

1991 — ievēlēts par Eiropas Zinātņu un mākslas akadēmijas (Zalcburgā, tagad Vīnē) īsteno locekli.

1992 — LZA piešķīrusi vēstures goda doktora grādu.

1993 — ievēlēts par Saksijas Zinātņu akadēmijas (Leipcigā) korespondētājlocekli.

1993 — saņēmis LZA Lielo medaļu.

1994 — saņēmis LZA Gustava Vanaga balvu.

1994 — ievēlēts par Vācu dabaspētnieku akadēmijas "Leopoldina" īsteno locekli (dabaszinātņu un medicīnas vēstures nozarē).

1995 — iecelts par Triju Zvaigžņu ordeņa lielvirsnieku.

1998 — ievēlēts par LZA prezidentu.

Jāņa Stradiņa pētījumu lokā galvenokārt ir molekulārā elektroķīmija, kā arī izcilu Latvijas un pasaules zinātnieku veikuma, Latvijas zinātnisko centru vēstures pētniecība un izvērtēšana. Publicējis 21 grāmatu, apmēram 170 rakstu starptautiskos SCI žurnālos par molekulāro elektroķīmiju, 180 zinātnisku rakstu par zinātņu vēsturi, daudz populārzinātnisku sacerējumu.

Autoritātes:

Ļoti daudzi pasaules un Latvijas zinātnieki, tēvs profesors Pauls Stradiņš un vairāki skolotāji ķīmijā.

Atziņas:

Gutta cavat lapidem non vi, sed saepe cadendo.

Piliens dobj akmeni nevis ar spēku, bet ar biežu pilēšanu.

---

— Vai gadsimta nogalē zinātnes sabiedriskais statuss ir mainījies?

— Daļēji jā. Zinātni zināmā mērā neuztver vairs kā pašvērtību, vismaz daži tā domā. Teiksim, pagājušajā gadsimtā, Ogista Konta pozitīvisma laikā vai Anrī Puankarē, Vilhelma Ostvalda, Nilsa Bora, Alberta Einšteina laikā, zinātne bija tikpat kā reliģijas statusā. Tagad tai vairāk ir lietišķā vērtība. 20. gadsimta beigās visi mēs baudām zinātnes sasniegumus, internets un informācijas sabiedrība ir pārveidojuši mūsu dzīvi. Taču cilvēki izmanto zinātnes augļus, bet zinātni pašu godā diez ko netur.

Arī Latvijā zinātne vairs nav īpaši populāra. Politiskās elites, varas attieksme lielā mērā ir sabiedrības attieksmes spogulis. Varbūt tā ir pat senas "antitradīcijas" atbalss — merkantilajā, pragmatiskajā Rīgā zinātne nav bijusi cieņā — atšķirībā, piemēram, no Tartu. Pirmajā Rīgas aprakstā, ko viduslaiku ceļotājs, kosmogrāfs Sebastiāns Minsters atstājis 1544. gadā, sacīts, ka te tikai bagāti ļaudis un tirgoņi tiekot godāti, turpretim mācīti vīri neko nenozīmējot. To pašu 250 gadus vēlāk atkārto fiziķis Georgs Frīdrihs Parrots, kuru liktenis uz kādiem gadiem (1795–1801) iemetis Rīgā. Vēl slavenāko ķīmiķi Vilhelmu Ostvaldu, kurš vēlāk ieguva Nobela prēmiju ķīmijā, dzimtā Rīga pat nepūlējās noturēt — šaurības, sīkumainības, apmelojumu dēļ viņš 1887. gadā pārcēlās uz Vāciju. Arī pirmskara Latvijā pret zinātni neizturējās īsti sirsnīgi, kaut gan par to izmisīgi iestājās profesori Kārlis Balodis, Jūlijs Auškāps un vēl daži.

Taču šādai attieksmei, "antizinātnes sindromam", piekrist negribētos. Mūsu postmodernisma laikmetā bieži tur godā greizas vērtības. Zinātnē ietvertas mūžīgas vērtības, tā tomēr ir kultūras neatņemama sastāvdaļa, nemaz nerunājot par zinātnes lomu jaunu tehnoloģiju, inovāciju tapšanā, kvalitatīvā augstākajā izglītībā. Par zinātnes godpilnu novērtējumu sabiedrībā ir jārunā, jācīnās, to mēs mēģinām darīt, Latvijas Zinātņu akadēmija un Zinātnes padome, piemēram. Vairāk varētu darīt prese, masu saziņas līdzekļi. Tā nu tas ir.

— Kad Latvijas zinātnei bija ziedu laiki?

— Ja atskaita Vilhelma Ostvalda un Paula Valdena laiku, tad — mūsu gadsimta 60.—70. gadi, ar vairākiem starptautiski nozīmīgiem izgudrojumiem. Organiskās sintēzes institūtā, piemēram, tika izgudrots ftoratūrs — antimetabolītu grupas pretvēža līdzeklis, ko jau kopš 1972. gada eksportē uz Japānu. Pasaule atzinīgi novērtēja arī remantadīnu, mildronātu, citus mūsu preparātus. Unikāls bija Koksnes ķīmijas institūtā izgudrotais ripors — izolācijas materiāls, putuplasts, ko izmantoja kosmiskajos retūrkuģos. Savukārt Polimēru mehānikas institūta izstrādātos kompozītos materiālus lietoja kosmosa raķetēm. Nozīmīgi bija atklājumi magnētiskajā hidrodinamikā, plazmas ķīmijā.

Ne katra valsts var lepoties ar tik augsta līmeņa izgudrojumiem. Bet... Tos jau nepazīst kā Latvijas sasniegumus — tie bija padomju zinātnes sasniegumi. Domāju, ka pret tālaika zinātnieku paaudzi arī šodien jāizturas ar īpašu cieņu, jo tie ievadīja Latviju lielajā pasaulē.

— Vai zinātnes pacēlums bija saistīts ar komunistisko ideoloģiju?

— Nē. Padomju savienībā tas lielā mērā saistījās ar panākumiem kosmosā, ar Gagarinu, ar pirmajiem mākslīgajiem pavadoņiem, ar to, ka šīs zinātnes nozares kļuva it kā par PSRS simbolu. Arī Amerikā tolaik pacēlums bija inženierzinātnēs un ķīmijā. Šīs zinātnes joprojām ir ļoti spēcīgas Ķīnā, citur pasaulē izvirzās biomedicīna un informātika.

— Bet latvietis šajā gadsimtā nav ne kosmosā lidojis, ne Nobela prēmiju saņēmis.

— Nav gan. Viens šī apbalvojuma cienīgs latvietis bija Pauls Valdens, kuru trīsreiz nominēja Nobela prēmijai ķīmijā, un 1914. gadā viņš bezmaz to saņēma.

Tuvu Nobela prēmijai ir bijis latviešu izcelsmes izgudrotājs Juris Upatnieks ASV — 1971. gadā to gan piešķīra hologrāfijas principa atklājējam ungāram Denisam Gaboram, taču kuluāros toreiz runāja, ka prēmiju varētu saņemt arī Upatnieks un Leits, kas hologrāfiju bija saistījuši ar lāzeriem un padarījuši par praktiski lietojamu metodi. Tagad Upatniekam ir izdevies īstenot tādu hologrāfisku tēmēšanas iekārtu, kas atbilst 15 līdz 20 metru garam, precīzam stobram un kas momentā ļauj attēlu projicēt. Par to Upatnieks arī nesen runāja, saņemot Latvijas Zinātņu akadēmijas Lielo medaļu, turklāt demonstrēdams šo tēmēkli.

Varētu minēt latvieti Kārli Osi, parapsihologu, kas īstenoja telepātiskos sakarus ar amerikāņu kosmosa staciju, pētīja ārpusjuteklisko uztveri, parādības cilvēku nāves brīdī.

Jūs sakāt — Nobela prēmija. Kāds mans draugs, ievērojams poļu zinātnieks Viktors Kemula, reiz sacīja, ka pasaulē pašreiz ir vismaz pāris tūkstošu pētnieku, kas būtu šīs prēmijas cienīgi, taču nekad to nesaņemšot. Nobela prēmijas parasti gūst lielo valstu pārstāvji, pašreiz lielā pārsvarā amerikāņi. Mazās valstīs ir cita tipa zinātne. Tur attīstās nozares, kas varbūt nav pasaules zinātnes priekšplānā, tomēr lielā zinātne iztikt nevar arī bez tām. Tāpat attīstās humanitārās, sociālās, "nacionālās" zinātnes, par kurām Nobela prēmiju vispār nedod (tāpat kā to nesaņem matemātiķi). Savos zinātņu vēstures pētījumos esmu reģistrējis, pat reanimējis, visai daudzus latviešu zinātniekus, arī Latvijas cilmes zinātniekus ārzemēs, kas būtu pelnījuši daudz, daudz lielāku ievērību, nekā viņiem veltī dzimtene. Arī starptautiskā mērogā. Kaut vai traģiska likteņa ķīmiķi Rūdolfu Ūdri, kurš Staļina gulagā atklāja principiāli jaunu organiskās ķīmijas reakciju (tagad visā pasaulē lieto miljonu tonnu tehnoloģiju fenola un acetona vienlaicīgai ražošanai); mira pašnāvībā Dzeržinskā.

Zinātniekus jau sabiedrībā pazīst daudz mazāk nekā komponistus, sportistus, dzejniekus. Protams, tas būtu pārspīlējums, taču nemaz tik aplami nebūtu mazo Latviju nosaukt par "zinātnes lielvalsti". Diemžēl apzīmētājs vairāk attiektos uz pagātni, uz 19. un arī 20. gadsimtu. Pašreiz, atjaunotajā Latvijā, situācija tik rožaina vairs nav, tomēr jādara viss, lai uzturētu cerību.

— Pēc pēdējiem datiem — dzīves līmeņa ziņā pasaulē ieņemam kādu 70. vietu. Tomēr, apceļojot Eiropu, nešķiet, ka tik zemu esam, mūžamežos nedzīvojam.

— Rīgā daudzmaz normālā kvartālā noteikti pēc Eiropas izskatās... Pēc ANO ziņām, no 92. vietas Latvija tagad jau pakāpusies līdz 74. — tūdaļ aiz Maķedonijas un Krievijas. Taču Igaunija, šķiet, ir 56., Lietuva — 64. vietā — tātad mums priekšā.

Var jau būt, ka šajos aprēķinos ir kāda kļūda, varbūt mūsu ienākumi netiek pareizi norādīti. Tomēr, vērtējot pēc nacionālā kopprodukta, izglītības līmeņa, sociālām diferencēm, skaidri redzam, ka gluži pirmajās vietās neesam.

— Vai jūsu — pilsoņa, zinātnieka — pašlepnumu aizskar tas, ka Igaunija tiek minēta kā attīstītāka par Latviju?

— Igaunija Latvijai vēsturiski jau samērā ilgi ir priekšā — daļēji tāpēc, ka Tartu, Tērbatas universitāte jau sen ir daudzināta kā zinātnē slavena un tradīcijām bagāta augstskola, kurā zinības apguvuši daudzi sabiedrībā labi zināmi cilvēki, toskait latvieši; arī tāpēc, ka 1944./1945. gadā no Igaunijas trimdā devās mazāk inteliģences nekā no Latvijas. Igaunijā cilvēki dzīvoja stabilāk, arī skaitliski viņu ir mazāk nekā Latvijā. Igauņu temperaments ir ziemeļnieciski noturīgāks par mūsējo, viņi ir konservatīvāki, jau 70. gados bija eiropeiskāki par mums.

Igaunijas attīstībā svarīgi ir arī tas, ka tai vienmēr ir bijušas ciešas saites ar ziemeļvalstīm — Somiju un Zviedriju. Turklāt Zviedrijā ir vairāk emigrantu igauņu, no turienes nāca mazie uzņēmēji, kas pazina Igauniju, tāpēc ātrāk un vieglāk varēja attīstīt mazo biznesu.

Tagad Igaunija Eiropā tiek cildināta, un igauņi jau prot ar saviem sasniegumiem arī padižoties, pievērst sev uzmanību.

Manī tas raisa domu, ka mums jādara vairāk, lai sasniegtu Igaunijas līmeni, kur cilvēki dzīvo mazliet vieglāk un harmoniskāk, kur vidusšķira tiek attīstīta racionālāk.

Ar igauņiem man ir ļoti draudzīgas attiecības, tāpat kā ar lietuviešiem. Gan Igaunijas, gan Lietuvas zinātņu akadēmijas mani ievēlējušas par savu ārzemju locekli, darbojos triju Baltijas valstu vienotības uzturēšanai. Mums noteikti jāturas kopā, Baltijas "intelektuālajā antantē", tad nāks pārējais. Bet, atklāti runājot, igauņi nemaz tik daudz priekšā mums nav. Pirmskara laikos un pirmajos pēckara gados mēs pat bijām labāki, un varam tādi būt atkal. Man patīk kāds nesen dzirdēts teiciens: "Igaunija ir tuvāka Somijai, Lietuva ir tuvāka Polijai, Latvija ir tuvāka pasaulei." Mums jātiek vaļā no pašnoniecināšanas, savu spēju apšaubīšanas.

— Kādu nojaušat Latviju nākotnē — kā tranzīta, lauksaimniecības zemi vai kā "banānu republiku"? Varbūt pavisam citādu?

— Jautājums — kurp ejam? Latvijai tas vienmēr ir bijis aktuāls. Mūsu valstij nav noteiktas stratēģijas, joprojām atrodamies krustcelēs. Skaistie vēlējumi par Eiropu mazliet atgādina Čehova "Ķiršu dārza" varoņu sapņaino meditēšanu par Maskavu.

Iespējami dažādi nākotnes scenāriji. Man vispievilcīgākais šķiet zinātņietilpīgas izstrādnes, labas, konkurētspējīgas pārtikas ražošana, mazie uzņēmumi, Eiropas standartiem atbilstošas, ekoloģiski tīras preces, informāciju tehnoloģijas, farmācija. Šāds scenārijs dotu pamatu zinātnes pastāvēšanai un dinamiskai attīstībai. Pagaidām no tā vēl esam patālu.

No otras puses, ģeopolitiski Latvija atrodas tur, kur tā ir, — tā ir mūsu sāpe un arī bagātība. Protams, Krievija nav labākā un drošākā partnere, bet iespējas tajā ir bezgalīgas, un varbūt pēc gadiem desmit stāvoklis šajā risku zemē mainīsies.

Latvijas situācija būtiski atšķiras no Somijas — kaut vai ar tiem 650 tūkstošiem krieviski runājošu nepilsoņu un Krievijas impēriskajiem sapņiem. Taču potenciālais Krievijas tirgus ir realitāte, ne tikai Somija, bet arī Vācija un Amerika tiecas pēc tā, un nebūtu prātīgi, ja Latvija to noniecinātu.

Tā 650 tūkstošu problēma pirmām kārtām ir Latvijas, ne Krievijas problēma, kaut arī Krievija ar to var manipulēt un neglīti, bet diezgan lietpratīgi to dara. Sabiedrības integrācija Latvijā jārisina abu pušu dialoga režīmā, nevis jāpiekopj strausa politika, izliekoties, ka problēmu nav.

Racionāli risinājumi daudzējādi noteiks to, kāda izskatīsies Latvija 21. gadsimtā. "Banānu republika" tā nebūs, par to gribētu galvot, vismaz tālākā perspektīvā. Labvēlīgos apstākļos mēs varētu runāt par "Baltijas tīģerēniem", kā to dara Lennarts Meri kaimiņos.

— Kam pieder Latvija?

— Tas man nepavisam nav skaidrs. Jādomā, ka Latvija Krievijai vairs nepieder, bet Eiropai vēl nepieder. Gluži neatkarīga tā arī nav, varbūt tas pat nav slikti, ievērojot dažādas muļķības, ko valdība un parlaments tomēr pastrādājuši neatkarības gados — gan bijuši pārāk centīgi un radikāli, gan pārāk bikli un piesardzīgi. Šie kompromisi vai sekstes augšā sliešana izraisījuši daudz pretrunu un neskaidrību. Ne šis, ne tas — ne kristāls, ne galerts.

Nākotnē suverenitāte visur būs vairāk vai mazāk ierobežota, nosacīta. Politiku vislielākā mērā diktēs tie, kam pieder kapitāls, nauda, tautsaimniecība, — noteikti un nežēlīgi diktēs. Bet kam piederēs kapitāls Latvijā, arī nav īsti skaidrs. Diemžēl ne jau nu galvenokārt latviešiem. Latīņamerikā ir tāds jēdziens "kompradorburžuāzija" — tas varētu būt noteicošais arī Latvijā.

Manas simpātijas vairāk pieder Eiropai nekā Amerikai, lai gan apzinos, ka dinamiskākie un naudīgākie amerikāņi Latvijai varētu dot vairāk, ja vien viņiem būtu kaut cik manāma saimnieciska interese par šo tālo reģionu. Taču arī Eiropas, īpaši Vācijas, interese par Latviju nav pārmērīga.

Un psiholoģiski... Kā kādreiz rakstījis Imants Ziedonis, "ieiet sevī". Latviska Latvija, Jumja zīme, zaļie pauguri, ozoli, sakoptas lauku sētas — tas ir jauki un aizkustinoši, tomēr mūsu nākotne nevar būt nepārtraukta ekskursija no Brīvdabas muzeja uz Okupācijas muzeju un atpakaļ. Žēlabas, ka pasaule mūs nesaprot un negrib saprast, — tā ir skaudra realitāte, ko nemainīs ne Baltā grāmata, ne Melnā grāmata, ne atsaukšanās uz ebreju paraugu, kas savas sāpes izkliedz pasaulei un liek tās sadzirdēt. Bet kāpēc pasaule tās saklausa, turpretim armēņus vai kurdus nedzird?

Protams, par to jārunā, dažkārt — jākliedz, bet pārliekas cerības nelolosim.

Mēs pamatoti runājam par latviešu valodas situāciju Latvijā un esam panākuši, ka latviešu valoda konstitucionāli deklarēta par vienīgo valsts valodu. Bet jāraizējas arī par to, ka tikai apmēram 20 procenti Latvijas iedzīvotāju prot angļu valodu, bet vācu valodu — tikai 5 procenti. Vai ar šādām zināšanām varam rādīties Eiropā? Krievu valodu sākam aizmirst, lai gan tās zināšana bija un joprojām uzskatāma par bagātību. Mazām tautām diemžēl jāmācās iespējami daudz lielo valodu. Tieši šajā ziņā ir to spēks un konkurētspēja.

Latvija noteikti var paļauties arī uz saviem spēkiem, saviem intelektuālajiem resursiem, ja negrib zaudēt iespēju nākotnē kļūt par modernu valsti, kas vismaz daļēji būs suverēna un piederēs pati sev.

Mana māte ir krieviete, un sākumā viņai šeit bija lielas grūtības, vajadzēja pārlikt eksāmenus, jo Petrogradas ārsta diploms Latvijā netika atzīts. Taču valodas problēmu mums ģimenē nebija, gluži otrādi. Māte, viņas radi bija krievu nacionālisti, pat monarhistiski noskaņoti, taču pati viņa bija Latvijai lojāla. Mājās mēs parasti runājām latviski. Kad Gorbačova laikā bija tautas skaitīšana, māte par savu dzimto valodu, solidarizējoties ar ģimeni, pasludināja latviešu valodu.

— Jaunais laiks maina mazo tautu dzīves pozīciju, tās var izzust. Jūs, kā lasāms presē, iestājāties par valodas likumu?

— Jā. Arī šogad lielajā pasaules zinātnes konferencē Budapeštā par to runājām. Globalizācija apdraud nelielo tautu valodas ne tik daudz ar to, ka apdraud pašu valodu un tajā runājošos cilvēkus, cik tā iedzen valodas funkcionēšanu ķēķī — subkultūras līmenī.

Mums sava valoda noteikti ir jāattīsta. Jāatrod piemērota datorlingvistika, jo lielā mērā tieši informātikas laikmets mazo tautu valodas var aizskalot, īpaši tās, kurām alfabēts ir ar diakritiskām zīmēm un īpatnībām. Latviešu valodā, piemēram, burti ķ un ī ir grūtāk attēlojami, tas apgrūtina arī mūsu valodas lietošanu informācijas tehnoloģijās.

Tāpēc valodas likums jāapskata vispusīgi, domājot par valodas funkciju paplašināšanu, arī par daiļu un izkoptu valodu.

— Vai valodas likuma pieņemšana ir jāpasteidzina?

— Noteikti. Mēs varam to pieņemt līdz brīdim, kamēr neesam Eiropas Savienībā, jo tur jau būs diezgan striktas visas šīs normas. Nākotnē latviešu valodai — kā jebkuras mazas Eiropas valsts valodai — bieds varētu būt angļu valoda, pārmērīga globalizācija un nivelēšana. Tāpēc, jo ātrāk valodas likumu pieņemsim, jo pozitīvāku gaisotni tas radīs, cilvēki mācīsies un lietos šo valodu.

— Un Krievija vairs neapdraudēs?

— Krievijas faktors... — jā. Tomēr pret to darbojas kas cits, proti, kamēr Latvija vai Igaunija kļūst ekonomiski spēcīgākas un vietējie krievi vairāk orientējas nevis uz Krieviju, kur saimniecība pārdzīvo dziļāku krīzi nekā Latvijā, bet uz Baltiju, mums varbūt ir cerības ar jaunās krievu paaudzes palīdzību neitralizēt Krievijas impēriskā faktora briesmas. Lūk, tāpēc viņi pie latviešu valodas būtu jāradina ar pārliecināšanu, nevis ar tādu valodas likumu, kas darbojas vienīgi kā piespiedu līdzeklis.

— Rūpes par latviešu valodas saglabāšanu var izrādīties nenozīmīgas, ja demogrāfiskā situācija neuzlabosies.

— Jā, mums ir vecu cilvēku sabiedrība. Budapeštā daži pasaules zinātnieki pat izteica viedokli, ka zinātne nedrīkstot nodarboties ar vecu cilvēku mūža mākslīgu pagarināšanu. Gerontoloģijas preparāti un infekcijas slimību apkarošana radot disproporcijas gan sabiedrības vecuma grupās, gan atšķirības starp ziemeļiem un dienvidiem, jo mazattīstītajās valstīs dzīves ilgums ir mazāks. Viedoklis radikāls un neguva atbalstu, tomēr jāieklausās.

Tas ir pirmkārt. Otrkārt, dzimstības palielināšana nav tikai Latvijas, bet visas Eiropas problēma. Te ieplūst afrikāņi, musulmaņi un citas jaunattīstības zemju tautas. Tas ir traģiski, jo draud demogrāfiskā un varbūt arī tautas deģenerācijas krīze.

Starp citu, 1938. gadā mans tēvs kopā ar manu krusttēvu, profesoru Jēkabu Prīmani, izveidoja Tautas dzīvā spēka pētīšanas institūtu, izstrādāja dzimstības veicināšanas politiku, savu vietu atvēlot arī eigēnikai — mācībai par ģenētisko principu izmantošanu cilvēku populāciju iedzimtības īpašību uzlabošanā. Paradoksāli, ka to atbalstīja Kārlis Ulmanis, kuram nebija bērnu, un Prīmanis, kuram arī nebija bērnu. Taču viņi domāja par tautu, tās nākotni. Diemžēl — tiklīdz šo institūtu nodibināja, Latvija zaudēja neatkarību.

Ar kolēģiem esam sprieduši, ka varētu radīt privātfondus, kas atbalstītu labas ģimenes, bet tālāk par runām pagaidām tikuši neesam. Zinātņu akadēmijā par to domā Pārsla Eglīte un Pēteris Zvidriņš, ir bijušas demogrāfijas problēmām veltītas rosinošas sēdes, taču reālu rezultātu maz.

— Atgriežoties pie zinātnes... No Latvijas visvairāk emigrēja inteliģence.

— Jā, no tiem, kas 1944. gadā aizbrauca no Latvijas, tikai kādi 3 procenti bija strādnieki. Tiem, kas nokļuva ārzemēs, bija ļoti liela garīgās izaugsmes tieksme. Viņi faktiski atkārtoja to ceļu, ko veica Krauklīšu Pēteris Deglava romānā "Rīga". Starpība tikai tā, ka viņš izsitās par vīnūža un vēlāk Berga bazāra īpašnieku, bet ļoti daudzi latvieši trimdā, no akadēmiskām ģimenēm nākuši, uzskatīja, ka varētu darboties pētniecībā. Toreiz, 50.–60. gados, tās prestižs bija augsts.

Taču, kad zinātnē ienāca jau nākamā latviešu paaudze — procentuāli neliela daļa, tā stipri amerikanizējās, un amerikāņa ideāls jau nav kļūt par pētnieku — tas nav vairs īpaši prestiži, īpaši pēc zvaigžņu kara nobeiguma.

1985. vai 1988. gads ir robežšķirtne, kas it kā pavelk rezumējošu svītru inženierzinātnēm, kosmosa izpētei, tehnoloģijām, tāpēc, ka vairs nav militārās motivācijas, zudusi divu sistēmu sacensība. Mihails Gorbačovs būtībā iznīcināja zinātni — lielo zinātni pasaulē.

— Vai tas nozīmē, ka bez militārās motivācijas zinātnē iet plāni?

— Nē, tomēr paliek citas motivācijas. Pirmā — biomedicīna, slimību apkarošana, cilvēku uzlabošana, tas ir, gēnu tehnoloģija. Otrā — jaunie informācijas līdzekļi. Bet, piemēram, lietišķā optika vai kosmosa lielie pētījumi ir ļoti dārgi.

Ja Ronalds Reigans būtu turpinājis īstenot savu zvaigžņu kara programmu, tad no tās droši vien rastos daudz dažādu labumu sadzīves tehnoloģijā. Šī zinātne izveidojās zināmā mērā kā militārisma produkts, kas radīja sabiedrībā negatīvu iespaidu par zinātni, arī kā par vides piesārņotāju.

Rietumvācijā ostforšunga strāva, kas orientēta Polijas un Baltijas valstu pētījumiem, piemēram, radās aukstā kara laikos, lai uzturētu vācu ietekmi šajā vidē. Pašreizējā sociāldemokrātu — zaļo valdība, atšķirībā no Kola valdības, mazāk vēlas nodarboties ar Austrumeiropas pētījumiem, kurus varētu tulkot kā "Drang nach Osten" tālāku izpausmi. No vienas puses, tas ir labi, jo Molotova—Ribentropa pakta Ribentropa komponente ir nosvītrota. Jaunā Vācija ne Poliju, ne Baltijas valstis politiski neapdraud. Bet, no otras puses, bīstoties, ka Krievija to varētu uztvert kā nedraudzīgu soli, kā vēlēšanos ideoloģiski, ekonomiski un politiski ietekmīgi nostiprināties šajā reģionā, Vācija ir pārlieku atturīga. Jo tās prioritārā interese ir Krievija. Jaunā valdība grib nosvītrot gandrīz visu atomenerģijas programmu, kodolspēkstacijas, arī tās Vācijas humanitāro pētījumu programmas, kas saistās ar Baltijas valstīm.

— Tas nozīmē, ka šī Vācijas valdība Latvijai, Baltijai kopumā, ir nelabvēlīga?

— Nē, bet tā negrib ietvert Baltijas jautājumu tieši Vācijas valsts politikā — drīzāk tā vēlas redzēt Baltijas jautājumu Eiropas un NATO politikā. Tādējādi vācieši paliktu mazliet neitrālā pozīcijā.

— Jums ir bijis jābūt par padomdevēju Valsts prezidentam un valdības pārstāvjiem, jūsu padoms bijis nepieciešams kritiskos brīžos...

— Tas, no vienas puses, padarījis dzīvi interesantāku, bet, no otras, — nav ļāvis koncentrēties uz kaut ko lielāku zinātnē.

Vaļsirdīgi sakot, savā ziņā es jūtos vientuļš — daudzi kolēģi risina šaurākas tēmas, es mēģinu uz zinātni skatīties globālāk. Zinātņu akadēmijā cenšos kādus kritērijus nostiprināt, piemēram, jaunu akadēmijas locekļu izvēlē, jo man nav pieņemami, ka vienādi vērtē gan tos zinātniekus, kuru sasniegumi ir īpaši nozīmīgi, gan tos citus.

— Kurš zinātnē jums pašam ir bijis smagākais posms?

— Varbūt tas ir pašreizējais laiks, kad jāraujas uz visām pusēm kā apmātam, daudzviet jāsaskaras ar neizpratni, bet varbūt arī 70. gadi Organiskās sintēzes institūtā. Nez kā būtu bijis, ja nebūtu spēcīgas aizmugures — direktora Solomona Hillera. Viņš mani savā ziņā paglāba no iestāšanās komunistiskajā partijā, lai gan sakarā ar ārzemju braucieniem bija zināms spiediens un ierobežojumi.

Hillers bija labs ķīmiķis, ārstniecības preparātu radītājs un pavisam ģeniāls zinātnes organizators. Bet līdzekļi, kurus viņš lietoja attiecībā pret kolēģiem, vienu otru reizi nebija sevišķi ētiski. Tāpēc Hilleru daudzi atceras vairāk no sliktās puses. Bet bez viņa mums tagad nebūtu, piemēram, tik izcilu zinātnieku, kādi ir Elmārs Grēns, Edmunds Lukevics, Gunārs Čipēns, Gunārs Duburs. Hillers viņus, var teikt, izaudzināja un, turēdams pagarā ķēdē, laida uz priekšu; lai gan no jaunajiem viņš arī baidījās — ka tikai kāds viņu neapsteigtu.

No Hillera daudz esmu mācījies, bet daudz arī esmu centies nemācīties. Viņš bija pretrunīga personība. Diemžēl tagad viņš nepelnīti ir aizmirsts.

— Kuri vēl ir jūs ietekmējuši?

— No saviem skolotājiem es gribētu minēt profesoru Gustavu Vanagu un Lidiju Liepiņu. Erudīti, godīgi cilvēki, lieliski zinātnieki. Turklāt Liepiņa (starp citu, Džemmas Skulmes mātes māsīca) bija pirmā sieviete, kas kļuva par zinātņu doktori Padomju savienībā. Viņa 1915. gadā pamatoja gāzmaskas aizsargdarbības principu — kā adsorbciju uz ogles no gaisa straumes. Daudz ierosmju deva tiešās saskares ar varbūt lielāko 20. gadsimta elektroķīmiķi akadēmiķi Aleksandru Frumkinu Maskavā, bet tā būtu īpaša tēma. Vēl vairāk, protams, mani ir ietekmējuši vecāki — tēvs un māte, abi — mediķi.

Nozīmīgas bijušas tikšanās ar Candera, Ostvalda, Stendera, Bīlenšteina dzimtu pārstāvjiem, ar mūsu emigrācijas klasiķiem, piemēram, profesoriem Mārtiņu Eduardu Straumani, Bruno Jirgensonu, Magdu Štaudingeri, Konstantīnu Poču, ar Mārtiņu Zīvertu. Bet ar Ojāru Vācieti mums bija draudzība — tāda... ar fluīdiem. Dzīvojām kaimiņos, viņš skaistas vēstules rakstīja, ar grāmatām apmainījāmies.

— Ko uzskatāt par savu lielāko veiksmi? Līdz kādām atziņām esat nonācis?

Veiksmju man ir bijis daudz, pat pārāk, taču vairāk mazo patiesību meklējumos un atradumos. Ar Lielo patiesību, kas zinātniekam un filozofam tā galvenā, īstas saskares nav bijis. Lielākā veiksme laikam ir tā, ka 1944. gadā tēvs ar ģimeni nedevās trimdā kā lielum lielais vairums viņa kolēģu, ka mūs neiznīcināja Staļina laikā, ka varu strādāt Latvijā — Latvijai un arī zinātnei.

Mana darbība ķīmijas jomā saistās ar polarogrāfijas metodi, pilošā dzīvsudraba mikroelektrolīzi, ko izgudroja un par ko Nobela prēmiju 1959. gadā izpelnījās čehu zinātnieks Jaroslavs Heirovskis. Man laimējās iepazīties ar pašu Heirovski Prāgā jau 1957. gadā, sadraudzēties ar viņa ģimeni, pastrādāt Heirovska institūtā. Heirovskis bija mācījies Londonā un no turienes pārvedis dažādas mudes — citātus. Viens no tiem bija Maikla Faradeja citāts: "Work, finish, publish" . Tādu plakātiņu man uzdāvināja atraitne Marija Heirovska, tas atrodas pie sienas manā kabinetā Organiskās sintēzes institūtā. To izvēlējos par savu devīzi zinātnē — ķīmijā un zinātņu vēsturē.

Taču nesen, veidojot dzimtas emblēmu, esmu tajā iestrādājis kaut ko citu. Moto nāk no tēva laikiem, viņam laikam to bija ieteicis draugs profesors Kristaps Rudzītis. Proti, kāds Ovīdija teiciens: "Gutta cavat lapidem non vi, sed saepe cadendo" ("Piliens dobj akmeni nevis ar spēku, bet ar biežu pilēšanu"). Šo teicienu biju izvēlējies par vadmotīvu savai runai neaizmirstamajā tautas manifestācijā 1988. gada 6. oktobrī Mežaparkā, kad sacīju, ka visu mūsu tautas vēsturi var attēlot tādējādi, ka pilieni drupinājuši akmeni. Šajā Gunāra Cīlīša veidotajā emblēmā vēl mēģināts ielikt dubultības, pretmetu simbolu, seno ķīniešu iņ un jaņ veidojumu, kā Korejas karogā — uguns un ūdens, materiālās un gara vērtības, dabas un humanitārās zinātnes, teorija un prakse, pretmeti kā savstarpējs papildinājums. Sadali veido tāds kā burts "S" ( Scientia, sapientia vai kā citādi, arī ceļš, Sēlija), un pāri visam ir divi mazputniņi, strazdiņi.

Allaž esam atradušies starp pretmetiem un galējībām, allaž esam centušies kaut ko pārveidot ar evolūciju, drupināšanu, pilieniem. Tieši tā virzās arī mūsu tautas vēsture — pagausi un garlaicīgi varbūt, tomēr akmens tiek drupināts, dobts, un veidojas mainīgā Latvija.

— Kas no jūsu paveiktā jums pašam liekas visnozīmīgākais?

— No padarītā galvenā vērtība, manuprāt, ir plašajiem pētījumiem par Baltijas zinātņu vēsturi, manām grāmatām par to. Taču — arī pētījumiem molekulārās elektroķīmijas jomā. Savulaik kazahu profesors Murats Žurinovs (vēlāk izglītības ministrs Nursultana Nazarbajeva valdībā) patētiski (vai ironiski) nosauca mani par "padomju elektroķīmijas maršalu". Šie pētījumi guva zināmu atzinību arī Rietumvalstīs, lasīju vienu no plenārlekcijām Starptautiskajā Heirovska kongresā, tiku ievēlēts vairākās ārzemju zinātņu akadēmijās, skaitījos Starptautiskās elektroķīmijas biedrības (ISE) molekulārās elektroķīmijas nodaļas līdzpriekšsēdētājs no 1988. līdz 1990. gadam.

Molekulārajā elektroķīmijā kopā ar daudzajiem līdzstrādniekiem esam pētījuši likumības, kādā veidā dažādu organisko vielu molekulas pievieno vai atšķeļ elektronus un, protams, kā šo gaitu ietekmē molekulas struktūras īpatnības, kāda ir īsmūža starpproduktu — tā saucamo brīvo radikāļu struktūra, elektronu sadalījums tajos. Romualds Gavars un Larisa Baumane mūsu Organiskās sintēzes institūta laboratorijā identificējuši kādus 300 jaunus, agrāk neiegūtus brīvus radikāļus vai radikāljonus, šie dati ietverti starptautiskās rokasgrāmatās. Bez šiem līdzstrādniekiem manā grupā joprojām strādā Baiba Turovska, Dānijas Zinātnes padomes stipendiāte, ļoti enerģiska un čakla pētniece.

Turpinu sadarbību ar savu kādreizējo doktorantu Beibalu Hasanovu no Baku, kas pēdējā laikā gan vairāk darbojas Turcijā. Pašreiz kopā ar viņu veidojam kādus četrus zinātniskus rakstus par molekulārās struktūras efektiem fenolu elektroķīmijā. Daļa viņa materiālu bija sarūpēta jau 1991. gadā, toreiz viņš bija Azerbaidžanas Tautas frontes aktīvs biedrs, pētniecība aizkavējās, tagad apstrādājam šos joprojām vērtīgos datus. Savukārt Baiba aktīvi sadarbojas ar Dānijas Karaliskās Zinātņu akadēmijas locekli profesoru Heningu Lundu Orhūsā. Citi bijušie līdzstrādnieki gan ir Izraēlā, Krievijā, Zviedrijā, Amerikā, par viņu pašreizējo darbošanos uzzinu no gadījuma uz gadījumu. Varbūt kuriozi bija tas, ka mūsu pētījumu ciklu (kopā ar slavenās Kazaņas EPR skolas pārstāvjiem) izvirzīja 1991. gadā pēdējai PSRS Valsts prēmijai un tie tika visai pozitīvi vērtēti, ieguva 4. vietu ļoti nopietnā konkurencē. Savu kandidatūru gan biju noņēmis darba apspriešanas gaitā, jo toreiz biju aktīvi iesaistījies Atmodas un neatkarības atgūšanas procesos, bet mani laboratorijas kolēģi kandidātu skaitā bija palikuši.

Kopš 1990. gada strādāju arī Latvijas Vēstures institūtā, par zinātņu un kultūras vēsturi, tas arī ir ļoti labs institūts, tur labi kolēģi, cita vide nekā ķīmiķos. Tāpat arī Medicīnas vēstures institūtā pie Dr. Kārļa Arona.

— Ko uzskatāt par savu galveno misiju?

— Pēc ilgas šaubīšanās uzņēmos Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidenta pienākumus. Tātad vismaz tuvākajā laikā mana galvenā misija ir zinātnes un tās radāmo vērtību aizstāvība Latvijā, centieni pierādīt, ka zinātne Latvijai ir vajadzīga, ka zinātnieki ir saudzējama, pat "Sarkanajā grāmatā" ierakstāma suga. Mēģinu par to pārliecināt gan valsts varas nesējus, gan ārzemju vēstniekus, gan plašāku sabiedrību. Ceru, ka pārveidotā Zinātņu akadēmija kļūs arvien nozīmīgāks faktors Latvijas gara dzīvē. Tāpēc arī cenšamies iesaistīt Zinātņu akadēmijas sastāvā mūsu kultūras eliti — izcilākos rakstniekus, māksliniekus, komponistus, lai minam Ēvaldu Valteru, Anšlavu Eglīti, Mārtiņu Zīvertu, Pēteri Pētersonu, kas bija LZA goda locekļi. Cenšamies piesaistīt pasaules mēroga personības — Tūru Heijerdālu, Nobela prēmijas laureātu Česlavu Milošu (bija sarunas arī ar Aleksandru Solžeņicinu, tomēr viņš mums pieklājīgi atteica), izcilākos latviešu trimdas pārstāvjus, prominentus ārzemju zinātniekus, pavisam no kādām 23 valstīm. Tas ceļ Zinātņu akadēmijas svaru, tāpat kā Lielā medaļa, vārdbalvas, daudzpusīgā starptautiskā sadarbība. Uzturot augstus zinātnes un kultūras kritērijus, bet nekultivējot provinciālismu.

Tomēr zinātnes stāvoklis brīvajā Latvijā vēl arvien ir stipri nožēlojams — finansējums procentos no iekšzemes kopprodukta katru gadu sanāk zemākais Eiropas Savienības kandidātvalstīs. Daudzi agrāk produktīvi zinātnieki jūtas vīlušies, apkrāpti, izmisuši, "iegājuši sevī", atsvešinājušies no valsts. Viņi domā par izdzīvošanu no kādiem dažbrīd nožēlojamiem ārzemju pasūtījumiem, nevis par dzīvošanu — un tas ir briesmīgi. Ļoti gribas uzmundrināt pašus zinātniekus ticēt sev un pierādīt savu noderību Latvijas valstij, gribas, lai arī apdāvināti jaunieši izvēlas ērkšķaino zinātnes ceļu nevis ārzemēs, bet Latvijā.

Plašākā mērogā savu misiju redzu, darbojoties līdzsvarotas sabiedrības veidošanā, mūsu labo tradīciju uzturēšanā un popularizēšanā lielajā pasaulē.

— Jūs daudz esat rakstījis par zinātni un zinātniekiem. Vai neesat iecerējis memuārus?

— Gribu uzrakstīt grāmatu par zinātnes attīstību Latvijā no reformācijas, no vissenākajiem laikiem, līdz kādam 1990. gadam. Esmu jau iesācis, bet... Pirmkārt, pietrūkst laika; otrkārt, mani mulsina pats zinātnes jēdziens. Ja rakstītu tikai par eksaktām zinātnēm, medicīnu klāt ņemot, tad to varētu samērā viegli uzrakstīt, bet mani arvien vairāk interesē humanitārās zinātnes. Lai par tām uzrakstītu, pietrūkst materiālu — jo par citām jomām esmu tādus vācis gandrīz pusgadsimtu. Un cik lielā mērā iedziļināties, ko ietvert jēdzienā "zinātne"? Par to runāju arī pasaules kongresā Budapeštā, runa guva piekrišanu un pāris tās tēzes pat ierakstīja Zinātnes deklarācijā.

Vēl es gribētu uzrakstīt grāmatu par ķīmijas vēsturi Latvijā. Un varbūt latviešu izcilākā zinātnieka Paula Valdena biogrāfiju. Daļēji es tādu izdevu Maskavā 1988. gadā, bet nodaļas, kas veltītas viņa darbībai Vācijā, tāpat viņa latvietības problēmai, neļāva publicēt. Tagad šī grāmata būtu jāatsvaidzina un jāpapildina.

Taču ir alternatīva — rakstīt šo grāmatu vai paša autobiogrāfiju. Uzmetumi tai jau ir — "Curriculum vitae ar atkāpēm un piebildēm". Kādās 80 lappusēs vienkārši uzskaitīju, ko esmu darījis, bet tas, protams, ir nebaudāmi, neliterāri, bez filozofijas, laikmeta fona...

Ja nebūtu jādara maizes darbs, es, protams, mēģinātu apstrādāt tos materiālus, kas man jau ir, sakārtotu savu arhīvu, kas savā ziņā ir kultūrvēsturiska bagātība.

— Sākot jau ar jūsu bērnības iespaidiem. Jūsu mājās taču viesojās daudzas kultūras un mākslas prominences.

— Jā, tā varētu teikt. Viesu mums mājā vienmēr bija daudz. No bērnības labi atceros Zentu Mauriņu, Ludi Bērziņu, Eduardu Smiļģi, pie mums ciemojās daudzi latviešu mākslinieki, mediķi, zinātnieki. Visi ievērojamākie ārzemju mediķi, kas ieradās Rīgā, bija viesos arī pie mana tēva, medicīnas muzejā, mājās, un man ir bijusi iespēja vērot šos cilvēkus, viņi man nav abstrakcija. Īpaši tas saistās ar medicīnas vēstures muzeja veidošanu, kur biju tēva palīgs. Šo tradīciju turpināja arī mana ģimene, Laima — esam uzņēmuši ne mazāk ievērojamus cilvēkus vai no visas pasaules.

— Vai Arvīdu Pelši arī atceraties?

— Atceros. Reiz man pat iznāca būt viņa dzīvoklī, kad Pelšes znots Vilhelms Kaņeps atzīmēja savu kandidāta disertāciju. Pats sievastēvs toreiz gan atradās Maskavā, kompartijas kongresā, kur viņu ievēlēja politbirojā, un Latvijā vairs neatgriezās. Pelše bija tas, kas inspirēja mana tēva vajāšanas kampaņu no 1947. līdz 1949. gadam, izraisot viņa priekšlaicīgu aiziešanu mūžībā. Pelše bija samērā inteliģents cilvēks ar labām manierēm, dzīvoklī stelāžas, tur bija Raiņa, Upīša kopoti raksti. Viņš bija arī kaktusu kolekcionārs. Bet latviešiem viņš bija naidīgs. Nacionāls nihilists. Domāju, ka viņš bija tāds cilvēku nīdējs, pagudrs, bet ļauns, inkvizitora tips. Pelšes vēlākie raksti ir ļoti bēdīgas kvalitātes, bet tie, kurus viņš rakstīja pret Endzelīnu, pret tā saucamo buržuāzisko zinātni vispār, bija uzrakstīti samērā argumentēti, taču ar indi. Es negribētu nosaukt tos, kas viņam palīdzēja šos rakstus rakstīt, tie bija ievērojami latviešu valodniecības profesori... Humanitārās zinātnes Pelše ienīda, bet eksaktās zinātnes atbalstīja. Hilleru viņš atbalstīja, arī Arvīdu Kalniņu. Turpretī Augustu Kirhenšteinu neieredzēja. Kirhenšteins jau bija ekscentrisks cilvēks. Varbūt viņš uzskatīja sevi par pieviltu 40. gada notikumu sakarā?

— Vai Kirhenšteins šajos notikumos tika iesaistīts nejauši?

— Domāju, ne gluži. Viņš bija Latvijas un PSRS tautu draudzības biedrībā, 1939. gadā brauca uz Maskavu, kur tika izpētīts . Ar Kārli Ulmani viņam bija mazs konflikts, jo Ulmanis gribēja to aizlaist vecuma pensijā. Turklāt bija pāri mēram godkārīgs.

Kādā Kirhenšteina jubilejā vasarnīcā viņu sveikt bija ieradušies daudzi padomju laika vadītāji un arī daži zinātnieki, tur bija kādi cilvēki trīsdesmit, tad profesors pieceļas un tādā naivā balstiņā saka: "Kad tie krievu tanki brauca iekšā, es sēdēju Oto Švarca kafejnīcā, man pienāk klāt un uzaicina uz krievu vēstniecību. Domāju, kas nu būs, vai uz Sibīriju sūtīs? Nē, man tur prasa: "Vai gribi būt par ministru prezidentu?" Es saku: "Gribu gan."" Kirhenšteins bija baltais zvirbulis, enfant terrible tajā pulkā.

— Jūs esat populārs mūsu valstī un pazīstams ārzemēs. Kā izjūtat šo popularitāti?

— Nu, par to popularitāti gan jūs pārspīlējat. Tas jau vairāk pieder pagātnei. Varbūt tā bija Trešās atmodas gados, kad, pats nezinu kā, radās tie spēki, iedvesma visur iet un piedalīties, lai nekas nepaliktu pa vecam, bet arī lai pārmaiņas nenotiktu vardarbīgi — ar asinīm, ar sabiedrības pārlieku sašķeltību, cilvēku aizvainošanu. Toreiz varbūt biju tāds kā starpnieks starp tautu un varu. Aiz manis daļēji varbūt stāvēja mana tēva Paula Stradiņa ēna, kurš tiešām bija īsts cilvēks, darītājs, ne vaimanātājs, ļoti tuvs tautai. Centos rīkoties tā, kā būtu rīkojies viņš.

No popularitātes esmu vairījies, tā mani apgrūtina, taču spontāni dažkārt jaucos lietās, kurās varbūt nebūtu jāiesaistās, — bet uznāk tāda kā apskaidrība, ka jādara tas un tā, un rīkojos, pēc tam nožēloju... Vienīgais, ko nenožēloju, — ka neesmu aktīvi iesaistījies politikā un pieslējies kādai partijai. Esmu varējis palikt objektīvs, un tas arī ir novērtēts — piemēram, ar Džordža Sorosa Sabiedriskās saskaņas balvu, Eiropas Zinātņu un mākslu akadēmijas medaļu "Pro Merito"; protams, arī Triju Zvaigžņu ordenis...

Bet varbūt vēl patīkamāk Latvijas radioaptaujā bija saņemt nosaukumu "Jānis ’95" līdz ar bungām un lielu, 95 kilogramus smagu siera rituli, jo tas nebija nekas oficiāls, bet nāca no tautas.

— Ja jums nebūtu bērnu, jūs zinātnē būtu vairāk izdarījis?

— Nē. Tas, ka ir bērni, — tas ir ļoti labi. Tomēr ar mūsu dēlu audzināšanu galvenokārt nodarbojās mana Laima, es viņu esmu tikai atbalstījis (viņa arī manā zinātnieka dzīvē bijusi tas lielais balsts). Nu, bērnu intelektuālās attīstības labā šo to darīju.

— Vai tā ir jūsu ietekme, ka vecākais dēls strādā zinātnē Japānā?

— Netieši, jā. Savulaik Maskavā komandējuma laikā es viņu, toreiz vēl puišeli, savedu kopā ar fiziķi akadēmiķi Kurtu Švarcu. Tas izrādījās liktenīgi — viņš pievērsās cietvielu fizikai, studēja Maskavā ļoti grūtajā, elitārajā Fizikas un tehnikas institūtā. Doktora disertāciju aizstāvēja Salaspilī, tad tika aizsūtīts uz Ameriku. Čikāgā slavenajā Džeimsa Franka institūtā nostrādāja piecus gadus. Tagad Pauls ir Japānā, strādā Centrālajā nacionālajā laboratorijā, sadarbojas ar Japānas un Amerikas Savienoto Valstu zinātniekiem, diezgan daudz publicē...

Citiem vārdiem, tādējādi dēlam esmu samaitājis dzīvi — tagad viņš mētājas pa pasauli, kaut gan var veikt savā iemīļotajā fizikā augsta līmeņa pētījumus.

— Vai viņš domā atgriezties Latvijā?

— Kad beigs aktīvu zinātniski pētniecisko darbību, tad varbūt. Tikai — ko viņš šeit darīs? Tā ir problēma daudziem mūsu ārstiem, fiziķiem, ķīmiķiem un citu profesiju pārstāvjiem, kas strādā citviet pasaulē, — tur ir interesants darbs, mazāk rūpju par materiālo stāvokli. Ko viņi gūs, atgriežoties Latvijā?

— Otrs jūsu dēls ir mediķis. Praktiskajā sfērā vai zinātnē?

— Pēteris ir vairāk praktiķis. Tagad — rezidents sirds ķirurģijā. Kādu laiku papildinājās arī Viļņā, tad Parīzē; diezgan veiksmīgi sāk operēt. Viņa tālākais liktenis būs atkarīgs no tā, kā Latvijā attīstīsies sirds ķirurģija. Par bērniem ļoti priecājos, kaut arī — maniem vecākiem bija četri bērni, Laimas vecākiem — trīs, ejam mazumā.

— Tagad, 20. gadsimta beigās, mēs baudām zinātnes sasniegumus. Internets, informācijas tehnoloģijas — tas viss ir pārveidojis mūsu dzīvi un sadzīvi. Bet kas notiek ar cilvēku?

— No vienas puses, kļūstam arvien nekustīgāki. No otras, modē nāk... darba imitācija: trenažieri, tenisa spēlēšana, visādas sporta sacensības — pat starp valstsvīriem. Tas viss dod savu kompensāciju.

Vai atkal televīzijas programmu pārsātināšana ar seriāliem. Būtībā mēs dzīvojam paralēlu dzīvi ar šo filmu varoņiem. Pārnāku mājās, redzu — Laima atslēgusies no dzīves un iegrimusi "Hameleonos" vai kādā citā seriālā. Tas savā ziņā kompensē reālās dzīves nebūšanas. Bet ko mēs tajās filmās redzam? Darbība uz priekšu nevirzās! Tāpat kā reālajā dzīvē! Varētu domāt, ka tas tiek darīts ar komerciālu nolūku, tomēr patiesībā ir citādi — jūs iedzīvojaties svešajā, skaistajā vidē, kur tiek risinātas pavisam atšķirīgas problēmas nekā šajā dzīvē, lai novērstu mūsu domas no tās. Bet realitāte te ir nežēlīga un sit mūs nepārtraukti...

Kāds mans kolēģis, beļģu zinātnieks, Lježas universitātes profesors Robērs Allē, sacīja, ka drīz Eiropā mēs varbūt balsosim par partijām, kuras savos plakātos būs uzrakstījušas "Ignorance!". Tas būtu zinātnes, civilizācijas sasniegumu noliegums. Cilvēki izmanto zinātnes augļus kā kaut ko pašsaprotamu, bet nav tai pateicīgi. Zinātnei vairs neesot kultūras vērtības — tā ir vairāk lietojama, civilizācijas vērtība. Izskan pārmetumi, ka zinātne neatbildot uz pasaules jautājumiem. Jā, tā to ne vienmēr spēj. Tas ir arī reliģijas ziņā. Taču es joprojām ticu zinātnes vērtībai un mudinu to darīt arī mūsu sabiedrību. Apšaubāma man šķiet parazinātnes iejaukšanās universālu atbilžu sniegšanā.

— Ar ko parazinātne atšķiras no reliģijas?

— Reliģija ir noteikta ētiska, morāla sistēma, kas balstās uz ticību, arī uz zināmiem argumentiem, kas varbūt ir iracionāli. Bet parazinātnē tiek mēģināts ieviest kādus zinātnē radītus jēdzienus, tos vulgarizējot, un atbildēt uz pasaules problēmām vienkāršoti. Tā mēģina rīkoties caur dažādiem aģentiem, adeptiem, pastarpināti, iejaukties tiešās zinātnes jomās.

— Bet ir taču pētniecības iestādes, kur nodarbojas ar šīm lietām. Ko jūs sakāt par to pētījumiem?

— Savulaik Sibīrijā, Maskavā un Omskā bija ļoti labi pētījumi parapsiholoģijā; pazinu profesoru Leonīdu Vasiļjevu — vienu no parapsiholoģijas aizsācējiem Krievijā. Ieklausos dažkārt kolēģī Andrī Buiķī. Nesen man bija atsūtīts ielūgums uz semināru par rīkstniecību, par dažādiem šādiem neizskaidrojamiem fenomeniem...

Es šajās lietās īpaši neiedziļinos, bet arī nenoliedzu. Jo arī pats esmu piedzīvojis ko neparastu, zinu, ka ne viss ir nepārprotami uztverams un izskaidrojams. Esmu, piemēram, diezgan daudz pētījis dažādas personības, projicējot, tā teikt, caur pagātni. Mani sevišķi saistīja viens no elektroķīmijas un fotoķīmijas pamatlicējiem, ģeniālais zinātnieks Teodors Grothuss, kurš savulaik strādājis netālu no Bauskas. Viņš sirga ar kādu neizskaidrojamu slimību un mūžu beidza pašnāvībā. Šīs personības izpēte man ir sagādājusi daudz gandarījuma, man izdevās izpētīt un saprast, ko Grothuss toreiz, pirms kādiem 200 gadiem, bija gribējis pateikt. Bet līdz ar to man sākās neizprotamu, mīklainu notikumu virkne, tiklīdz par šo zinātnieku kaut ko uzrakstīju. Pirmo rakstu publicēja "Zvaigzne" — nomira tēvs. Pēc tam bija grāmata Maskavā — nomira vecāmāte. Grothusa nāves 150. gadskārtas atcerei uzrakstīju rakstu — pašnāvībā aizgāja māsa Irēna. Kad saņēmu Grothusa medaļu Viļņā, atradās tie čekas maisi. Tad es pārtraucu šim zinātniekam pievērsties...

Bet mans draugs, lietuviešu skolotājs Šļavs, kurš pētīja gan sava novadnieka Grothusa dzīvi un radošo darbību, gan Lietuvas nacionālo partizānu kustību, 1979. gadā dzīvoklī sadega — pēc vidusskolas izlaiduma kāds pie viņa bija atnācis, atstājis degošu izsmēķi...

Lietuvieši tagad lūdz, lai ļauju viņiem lietuviski izdot savu grāmatu par Grothusu. Atbildēju: lai dara, ko grib, bet mani lai neiesaista.

Kā jau sacīju, es šādas lietas nenoliedzu. Mans viedoklis — tā ir no zinātnes šķirta un visai problemātiska sfēra.

— Vai zinātnieki turpmāk lielāku uzmanību veltīs šādām pagaidām neizskaidrojamām lietām?

— Iespējams, bet ne šajā zinātnes attīstības stadijā, kas, starp citu, ir stipri ieilgusi.

Zinātne un parazinātne vēsturiski pastāv un attīstās līdzās. Ja sabiedrība ir racionāla, stipra, tad vairāk vietas ir racionālai domāšanai, mazāk — visāda veida suģestijām, pārdabiskiem un neizskaidrojamiem spēkiem. Kad nonākam vēstures krustcelēs, kad sabiedrībā notiek pārvērtības — kā Rasputina laikā vai pēc Pirmā vai Otrā pasaules kara, kamēr sabiedrība nestabila, — šīs lietas uzplaukst spēcīgāk, bet daudz arī šarlatānisma.

Pasaules zinātņu kongresā, kurā piedalījos, kāds krī cilts indiāņu virsaitis un vēl citi, īpaši afrikāņi, gribēja pat uztiept ierakstīt kongresa deklarācijā, ka arī primitīvo tautu zinības esot zinātne, kas ietverama zinātnes kategorijā. Tā vis gluži nav, tā ir tāda empīriska nojauta. Tad jau varam vaicāt, vai tā ir zinātne, ka suns spēj atšķirt augus.

Deklarācijā ierakstīja, ka daudzi modernās zinātnes atklājumi aizsākumā balstās uz primitīvo tautu pieredzi. Un tā ir būtiska atšķirība.

— Jau klāt nākamā tūkstošgade. Daudz runājam par kosmosu. Tā izpēte acīmredzot būs saistīta ar citu civilizāciju atrašanu un kontaktēšanos?

— Jā, par to daudz tiek runāts, tā pagaidām vēl ir fantastika.

Pirms neilga laika presē tika vēstīts par neparastu notikumu — attīstot kādu vecu fotofilmu, parādījies dinozaura attēls. Tas dinozaurs kāpj ārā no Piksteres ezera — gluži kā no Lohnesa ezera. Tikai šis ezers atrodas 20 kilometrus no Jēkabpils.

Bet kas ir zīmīgi? Par fotogrāfiju runājot, tiek uzsvērts, ka tas nav reāls, bet gan ir virtuāls attēls. Dinozaurs Piksteres ezerā ir dzīvojis pirms daudziem tūkstošiem gadu, pirms ledus laikmeta, tur bijusi ieplaka, un pēkšņi kaut kādā projekcijā, noteiktā diennakts laikā, viņš parādījies.

Kāpēc to atcerējos? Tāpēc, ka nezināmie lidojošie objekti ir diezgan līdzīgas zīmes, kuras nespējam saprast, vai tie ir kādi novērojumu objekti, vai zaļie cilvēki mūs no kosmosa pēta, vai tie ir kaut kādi triviāli izskaidrojami artefakti. Ticēt tam visam, protams, varam, bet pierādīt ar zināmo — ne.

Mjā... Tas Piksteres ezers atrodas pašā Sēlijas sirdī, pie Viesītes, un netālu no ezera mūsu dēls Pēteris atjaunojis vecu lauku māju. Dinozauru redzējuši neesam, bet senču dzimtā reģiona atdzīvināšanā savu roku gribētos pielikt. Varbūt redzēt arī senās Sēlijas vīzijas...

— Vai šādi beigsim mūsu ieilgušo sarunu?

— Nu, ar mistiku tomēr beigt negribētos. Mūsu saruna ir virzījusies uz Latvijas šīsdienas aktualitātēm, prom no būtiskā, no zinātnes. Bet — nāk taču jaunā simtgade, tūkstošgade, "Millennium". Pat futurologi neprognozē pārāk tālu uz priekšu, labi ja līdz kādam 2050. gadam. Taču uzdot jautājumus nākotnei drīkstam.

Vai tas, par ko esam runājuši, satura un pat valodas ziņā kādam vispār būs saprotams 3000. vai 2500. gadā? Vai normālo civilizācijas gaitu uz planētas nebūs pārtraukusi kāda kosmiska vai cilvēku izraisīta katastrofa, vai būs globālas klimata maiņas, kas skars arī Latviju? Vai zinātne, pasaules izdibināšana turpināsies tikpat secīgi kā kopš renesanses vai izziņai būs pavisam citi mehānismi? Vai būsim pārtikušāki un laimīgāki, vai sociālās atšķirības būs mazinājušās? Vai pasaulē vēl pastāvēs mazās tautas un valstis? Vai cilvēce reāli būs apguvusi Saules planetāro sistēmu (ienācējiem no tālā kosmosa ne visai ticu)? Vai sociālās zinātnes atrisinās sabiedrības un indivīda problēmas (ar haosa teorijām, piemēram), jeb īstenosies Orvela un Hakslija pareģotās antiutopijas? Un vai vispār pastāvēs cilvēki klasiskā izpratnē, varbūt tiem līdzās rosīsies mākslīgi veidotas būtnes (uzlabotas vai samaitātas)? Visi tie ir retoriski jautājumi, kas izriet no mūsdienu triviālās izpratnes, par to varam pafantazēt.

Bet paliek mūžības jautājumi. Kas mēs esam, kurp mēs ejam? Vai tādi vispār var tikt atbildēti? Vai pasaule paliks noslēpums, paradoksu, brīnumu pilna, neizprasta, bet tikpat vilinoša kā šodien, ar individuāliem, neprognozējamiem, nepilnīgiem cilvēkiem?