Prof. Pēteris Zeile:

No zinību un kultūras akas smeltās gara veldzes lāses

Kad pedagogam, zinātniekam, rakstniekam Jānim Turkopulam apritēja 100

Jānim Turkopulim, vispusīgam Latgales novada kultūras darbiniekam (literārie pseidonīmi — Sutris, Latgolas Sutris), šī gada 1.novembrī piepildās simt gadu. Turkopuls, izglītības darbinieks, pirmais akadēmiski izglītotais latgaliešu filologs, publicists un rakstnieks, dzimis Preiļu pagasta (tagad Preiļu rajona Rožupes pagasta) "Kamčatkas" viensētā 1899.gada 1.novembrī. Šī gada oktobrī pagāja 60 gadu kopš viņa nāves.

Dzimta pa tēva līniju cēlusies no Līvānu pagasta Jaunāsmuižas kopienas, kas ietilpst tagadējā Preiļu rajona Turku ciemā. Ar šo etnonīmu arī saistīta Turkopula uzvārda izcelsme. Jāņa vecvectēva uzvārds bijis Seilis. Viņa dēls Armanis apprecējis Margaritu Turkopulu no Turku sādžas (pēc krievu–turku kara te bijuši nometināti turku gūstekņi), un Armanis pieņēmis sievas uzvārdu. Tas savukārt radies šādi. Armaņa sievastēvam bijis uzvārds Turks. Viņš paņēmis par sievu līgavu no Poļu (Poliešu) ciema. Tā, saliekot kopā divu ciemu nosaukumus, radies šis uzvārds (t.i., Turks no Poļiem). Jāņem vērā arī, ka latgaliski vārdu "polis" izrunā "pūļs". Šī transformācija noteikusi uzvārda galotni (latgaliski — Turkopuļs, latv. literārajā valodā — Turkopuls).

Tēvs Pēteris ar dēlu Donāta, Ādama (vēlākā atklātības darbinieka, Satversmes sapulces locekļa, Triju Zvaigžņu ordeņa nesēja), kā arī Jāņa un Staņislava palīdzību izveido un iekopj priekšzīmīgu saimniecību, kur vasarās ierodas arī kultūras ļaudis. Viņu vidū — latgaļu atmodas redzamākais darbinieks, dzejnieks, pirmās latgaliešu dzejas antaloģijas "Kūkle" sastādītājs Antons Skrinda. Tēvs kādu laiku vietējā tautskolā strādājis arī par skolotāju.

Pats saprazdams izglītības lielo lomu cilvēka dzīvē, tēvs Pēteris

Turkopuls centies bērnus izglītot. Viņa dēli Ādams un Jānis ieguvuši augstāko izglītību.

J.Turkopuls izglītoties sāk Preiļu tautskolā, turpina tirdzniecības skolā Pēterburgā un iestājas Pēterburgas universitātes vēstures fakultātē, taču kara apstākļu dēļ studijas pārtrauc un vienu gadu (1918—1919) strādā par skolotāju Līvānu tautskolā. 1919.gadā pavasarī viņš brīvprātīgi iestājas Latvijas Republikas armijā un līdz 1920.gadam piedalās brīvības cīņās. Kā liecina LVVA dokumenti, kuru kopija ir dēla ārsta Pētera Turkopula rīcībā, 3. Jelgavas kājnieku pulka 1.rotas kareivis Jānis Turkopuls par nopelniem kaujās un priekšzīmīgu dienestu paaugstināts par dižkareivi. Pēc Latvijas atbrīvošanas 1920.gadā J.Turkopuls iestājas Latvijas Universitātes Filoloģijas un filozofijas fakultātes Baltu nodaļā, kuru beidz 1923.gadā.

Iegūtā izglītība aicina uz specializāciju savā nozarē, bet priekšgājēju un sākotnēji arī laikabiedru Franča Trasuna, Franča Kempa, Nikodema Rancāna, Valērijas Seiles un citu darbības paraugi aicina apgūt tīri vai enciklopēdiskas zināšanas un darboties vairākās jomās. Jo kara un okupācijas izpostītā un novārdzinātā Latgale līdz ar visas pagātnes smago mantojumu prasa vērienīgas darbības cilvēkus, kuru tik ļoti trūkst it visās nozarēs, kultūrā jo īpaši.

J.Turkopuls kļūst par pirmo filoloģijas maģistru Latgalē, par cilvēku ar augstāko filoloģisko izglītību.

Savas zināšanas un erudīciju J.Turkopuls liek lietā vispirms Latgales presē kā publicists un redaktors. Viņš 1923. un 1924.gadā bija žurnāla "Zīdūnis" redaktors. Žurnāls bija iedibināts tikai 1921.gadā, un tieši J.Turkopuls deva tam mērķtiecīgu savas vietas un lomas apziņu, ar kādu tas pastāvēja līdz pat 1940.gadam. Tajā publicēti vairāki Turkopula raksti, apceres, kuros apvienojies racionāls analītiskums ar lielu sirdsdegsmi, vēlmi ātrāk modināt un celt augšup savu atpalikušo novadu. Publicistiskos rakstus par sociālajiem un kultūras jautājumiem, tostarp — valodu, caurauž svaiga tēlainība, metaforisms, sava stila iezīmes, kas vēsta par rakstnieka talanta klātbūtni. Tas ievieš jaunas vēsmas latgaļu avīžniecībā un publicistikā.

Tieši J.Turkopula redaktūras laikā žurnāls "Zīdūnis" iezīmē savu galveno vadlīniju — izglītojoša, apgaismojoša rakstura tendenci apvienot ar kalpošanu jaunajai audzei. Pievērsties skolu jaunatnes un studentu problēmām, atbalstīt jauno literātu centienus. Nav nejaušība, ka te savas gaitas sākuši vai visi vēlāk pazīstamie latgaļu rakstnieki, arī Alberts Sprūdžs, Konstantīns Raudive, Jānis Klīdzējs, Antons Rupainis.

1928.gadā J.Turkopuls rediģē Latgales pedagogu savienības žurnālu "Latgolas Škola", kas ar nelieliem pārtraukumiem iznāk no 1921. līdz 1938.gadam. Žurnāls ne tikai tiecas izgaismot visus nozīmīgākos izglītības procesus, bet daudz vietas veltī kultūrai, literatūrai, sniedz apskatus un recenzijas par vērā ņemamo grāmatniecībā. J.Turkopuls ir aktīvs žurnāla līdzstrādnieks, viens no aktīvākajiem autoriem visā tā pastāvēšanas laikā. Viņš ir arī 1934.gadā jaundibinātā neatkarīgā laikraksta "Zemes Bolss" izdevējs. Katrā numurā — taisni vai elektrizēta sprieguma pilni J.T. raksti par kultūras, sabiedriskās ētikas un politiskās kultūras jautājumiem partiju robustās cīņas situācijā. Paspēj iznākt tikai 18 numuri (līdz 1934.g. 12.okt.). Tā gaitu būtībā pārtrauc K.Ulmaņa apvērsums. Visai regulāri J.Turkopuls publicējas arī laikrakstos "Latgolas Vųrds", "Jaunais Vųrds", kuri iznāk līdz 1940.gadam.

Jānim Turkopulam ir redzama vieta Latvijas Republikas laika zinātnē, sevišķi dialektoloģijā, toponīmikā, leksikogrāfijā, ortogrāfijā, valodas prakses jautājumu risināšanā un arī folkloristikā. Viņš pirmām kārtām pētījis dzimtā Preiļu novada izloksni un pētījuma rezultātus publicējis rakstu krājumā "Filologu biedrības raksti" plašākā darbā "Preiļu pagasta izloksne" (1924. g. IV laidiens). Un "Latviešu valodas Preiļu pagasta izloksnes aprakstu turpinājums" (1928.g. VIII laidiens). Tie ir pirmie un vispusīgākie darbi par šo izloksni.

Kā viens no līdzstrādniekiem citu vidū J.Turkopuls prof. J.Endzelīnam palīdzējis papildināt un nobeigt K.Mīlenbaha "Latviešu valodas vārdnīcu" (I–1V, 1923–1932). J.Turkopuls vācis sava novada etnonīmus, kuri ievietoti J.Endzelīna vietvārdu krājuma "Latvijas vietu vārdi" II daļā ("Kurzemes un Latgales vietu vārdi", 1925). Līdzās šim vairāku gadu rūpīgam darbam vācis latgaliešu folkloru un, jau būdams pedagogs, šajā darbā iesaistījis arī savus audzēkņus. Savāktos materiālus iesūtījis Folkloras krātuvei un arī Valodas krātuvei. J.Turkopuls darbojies Izglītības ministrijas ieceltajā komisijā, kas 1927. un 1928.gadā izstrādāja vienotos latgaliešu dialekta (rakstu valodas) ortogrāfijas noteikumus. Arī pats, rakstot daudzos publicistiskos un (ne tik daudzos) literāros darbus, tiecies praksē īstenot šos noteikumus, darot savu valodu daiļskanīgu, leksiski bagātu, atbrīvotu no Latgalē izplatītiem rusicismiem un citiem gružiem. Kā savā zinātniskajā, tā visā pārējā kultūrdarbībā ilgstoši nošķirto un atsvešināto Latgali J.T. tiecies integrēt kopējā latviešu kultūrā. Uz to viņš tiecies arī kā pedagogs, mācot latviešu valodu un literatūru.

J.Turkopula pedagoģiskā darbība izvēršas jo vērienīgi, gan publicējot rakstus par skolu lietām jau iepriekšminētajos žurnālos, gan kopā ar Broņislavu Spūli un Meikulu Apeli sastādot lasāmo grāmatu Latgales skolu bērniem "Dzimtine" (1.klasei — 1929.g., 1930.g., 2.klasei — 1930.g., 3.klasei — 1931.g.). Gan būdams viens no Latgales Tautas universitātes dibinātājiem un tās valdes priekšsēdētāja biedrs, lasīdams lekcijas šīs universitātes nodaļās kā arī Latgaliešu skolotāju centrālās biedrības organizētajos kvalifikācijas celšanas kursos. 1928.gadā ir arī šo kursu vadītājs. Reizē viņš ir Latgales kultūras veicināšanas biedrības Ludzas nodaļas valdes loceklis (kopā ar E.Rudzišu, J.Soikānu, Dr.V.Barkānu un S.Daudzišu). Vienalga, lai kādā postenī J.Turkopuls būtu, viņš ne tikai, tā sakot, tajā skaitās, bet ļoti aktīvi un pašaizliedzīgi darbojas — aizvien ko jaunu ierosina, veido pasākumu plānus, lasa lekcijas un vada konferences, seminārus...

Taču izglītības laukā J.Turkopuls visvairāk paveicis no 1923.gada līdz savas dzīves pāragrajam noslēgumam, būdams Ludzas ģimnāzijas direktors. Latviskā skolu sistēma Latgalē toreiz tikai sāka veidoties. Trūka telpu, grāmatu, mācības līdzekļu, arī izglītotu skolotāju. Ludzas ģimnāzijas audzēkņi izklaidus mitinājās šaurās un mācībām nepiemērotās telpās. Tāpēc jau savas darbības sākumos J.Turkopuls saspringti domā par jaunu skolas namu un redz to savās vīzijās. 1925.gada vasarā tiek likts nākamās ģimnāzijas pamatakmens. Jau 1926.gada rudenī mācības sākas jaunuzceltajā ēkā, apdarei un nobeiguma darbiem turpinoties. Ludzas ģimnāzija kļūst par staltāko sava tipa celtni tālaika Latgalē. Arhitekts Indriķis Blankenburgs tai rada agro viduslaiku bazilikas asociatīvi stilizētu veidolu, akcentējot katoliskās Latgales klātieni. Ludzas ģimnāzijas oficiālā atklāšana notiek 1927. gada 4. decembrī. Uz svinībām ierodas izglītības ministrs Rainis un saka svinīgo atklāšanas runu. Pēdējās klases audzēknis Vitālijs Kalvāns dzejniekam un ministram pasniedz paša gleznoto "Ludzas ainavu". Raiņa uzmundrinošie vārdi stiprina viņa apņēmību turpināt mācības Mākslas akadēmijā un kļūt par profesionālu gleznotāju.

Direktors Jānis Turkopuls ģimnāzijas atklāšanas ceremonijā Rainim pasniedz simbolisku skolas atslēgu un savā runā izteic cerību, ka Rainis kā izglītības ministrs arī turpmāk rūpēsies par savas jaunu dienu zemes tautas izglītošanu un aizstāvēs latgaliešu kultūras vajadzības.

Vadīdams Ludzas ģimnāziju sešpadsmit gadu ilgamībā, J.Turkopuls veic pirmreizīgu darbu mācību un audzināšanas gaitas pilnveidē, izveidojot skolu par vienu no priekšzīmīgākajām visā novadā. Tiek meklētas aizvien jaunas iespējas zināšanu padziļināšanai un reizē arī tuvināšanā praktiskās dzīves vajadzībām. Tālab ar 1929./1930.mācību gadu ģimnāzijā tiek atvērta arī komercnodaļa.

J.Turkopuls, pats būdams aktīvs sabiedrisks darbinieks, nopietnu vērību velta ārpusklases, ārpusskolas un novadpētniecības darbam. Darbojas dažādi pulciņi, notiek tematiski sarīkojumi, audzēkņu darba izstādes. Tiek rīkotas regulāras ekskursijas, etnogrāfisko materiālu vākšana. Izdod skolēnu jaunrades žurnālu "Vita Nostra" (Mūsu Dzīve), kuru vada Staņislavs Ladusāns, vēlāk pasaulē plaši pazīstams kristīgais domātājs, pasaules katoļu filozofu biedrības prezidents, Vatikāna akadēmiķis.

Te savas dzejnieka gaitas sāk Francis Murāns. Vēlāk plaši pazīstami mākslinieki V.Kalvāns un L.Tomašickis ģimnāzijā sarīko savu pirmo izstādi.

Daudzi Turkopula vadītās ģimnāzijas absolventi vēlāk beidz augstskolas un kļūst par redzamiem sabiedriskiem un pašvaldību darbiniekiem, ārstiem, inženieriem, agronomiem, māksliniekiem un rakstniekiem. Pazīstamāko vidū vēl jāmin dzejnieks Aleksandrs Adamāns, tēlnieks Bērtulis Buls, vēsturnieks Jānis Babris, valodnieks Klementijs Gailums, filoloģijas doktors, publicists Hieronims Tihovskis, literatūrzinātnieks Vitolds Valeinis. Ar pilnu pārliecību var sacīt, ka J.Turkopulam skolotāja profesija, viņa darbība skolā, ģimnāzijas vadīšana nebija tikai maizes darbs, bet pirmām kārtām sirdslieta. Tā bija balstīta konceptuālā domā par skolotāja augsto misiju un lielo lomu sabiedrības progresā. Kaut ātrāk pie šīs atziņas nonāktu šodienas funkcionāri valdībā un Saeimā!

Par J.Turkopulu kā rakstnieku un publicistu varētu veidot īpašu plašāku apceri. Šeit akcentēsim tikai galveno. Lielākais literārais darbs, kas palicis rokrakstā, ir nepabeigtais romāns "Slųga". Tā fragments "Petri" publicēts žurnālā "Zīdūnis" (1931., 6./7.numurā). Raits, tēlaini plūstošs vēstījums uzreiz ieved darbības vidē. Tie ir divi ciemi — Lielie un Mazie Petri ezera pretējos krastos. Kolorīti iezīmēta to veidošanās vēsture, konflikti un dažādas visai komiskas sacensību izpausmes to starpā. Vēstījums par abu ciemu tapšanu izaug no leģendas, pārtopot par sadzīvisku līdzību, kas atklāj dažas būtiskas, ne tik pozitīvas latviešu un viņu vidū latgaliešu mentalitātes izpausmes. Brīžiem mierīgi plūstošo vēstījumu nomaina sludinājuma stils, kas pāraug ironiskās pasāžās un hiperbolās. Ārēji šķietamais kolāžas tipa darbs tomēr spēj saglabāt rakstnieka personības un literārās prasmes nosacīto stila vienotību.

Pats iecerētā romāna nosaukums "Slųga" — rets latgaliešu senvārds, kas semantiski un arī jēgas ziņā saistīts ar nolemtību šī vārda minorā, liktenīgā nozīmē. Latviešu literārajā valodā tam tuvs jēdziens "slogs" ("guļ kā smags slogs uz sirds"). Šī J.Turkopula tēlotā divu kopienu, divu klanu savādā nolemtība iezīmējas fragmentā "Petri". Kā atzīmē dēls Pēteris Turkopuls, lielās noslogotības un citu iemeslu dēļ romāns nav ticis pabeigts un rokraksts, iespējams, gājis bojā ugunsgrēkā 1948. gadā līdz ar rakstnieka plašo bibliotēku un arhīvu lauku mājās Vitkupovā.

Zināmu atslēgu romāna "Slųga" ievirzei (ka lielie Petri neieredz mazos Petrus un otrādi) sniedz J.Turkopula 20. gadu beigu un 30. gadu sākuma publicistika. Kaismīgu rakstu ciklā "Latgolas Sutra mozųs pīzeimes" (žurnālā "Zīdūnis"). Nebūdams nevienas partijas biedrs, J.Turkopuls izsaka lielas bažas un sirdssāpi par cilvēku, ļaužu kopienu, sādžu, kaimiņu, partiju naidu, egocentrismu, korupciju, savstarpējo nomelnošanu un nemitīgajiem ķīviņiem. Pēc autora pārliecības tas ir viens no šķēršļiem tautas vienībai, ceļam uz straujāku progresu un uzplaukumu. Personīgi tiecoties pacelties tam visam pāri, J.Turkopuls savos rakstos iestājas par konstruktīvi risināmām pozitīvām vērtībām — izglītību, kultūru, gudri organizētu kopdarbību jebkurā jomā, valodas pilnveidi, patiesi tiesisku cilvēku aizstāvību no jebkurām netaisnībām un nejēdzībām. Iestādamies par nesavtīgu kalpošanu savas tautas labā, 1928. gadā J.Turkopuls raksta: "...sabiedriskajā darbībā ir vajadzīga pašuzupurēšanās. Pie mums pēdējā laikā par katru soli prasa atlīdzību, jautājot: kas man par to būs? Par naudu pārdodamajam darbam nav dziļākas jēgas (..), tas ir vienkārši algādža darbs. Īstā atlīdzība nāk tikai pēc tam (..) kā prieks par veikumu citu cilvēku labā." Un vēl no kāda cita 20. gadu nogales raksta: "Pārvarēt partiju sarūsējušos nožogojumus un vienoties visiem ap kopējo tautisko darbu, izstrādājot tam noteiktu un reālu programmu, kuras pamatā — Latgales, Latvijas īstenās vajadzības, iznīdēt no savas dvēseles slinkumu, nesaticību, iedomību, bet piešķirt ceļu radoši konstruktīvam darbam, zināšanām, godīgumam." Problēma joprojām aktuāla, un zem šī aicinājuma arī šodien varam parakstīties.

Vēl, runājot par J.Turkopula literāro mantojumu, nevar nepieminēt 1927. gada "Zīdūņa" vairākos numuros publicēto garstāstu "Burlaka dīnas grųmota". Šajā "es" formā rakstītajā darbā stāstīts par latgaļu gājēju jauniešu darba un dzīves gaitām kaimiņu novadā.

1934. gadā paša izdotajā laikrakstā "Zemes Bolss" J.Turkopuls savās regulārajās publikācijās izkopj sabiedriski politisko un kulturoloģisko eseju. Tie ir saistošai literatūrai tuvi, metaforām un līdzībām bagātināti dokumentāli darbi par dažādām sava laika akūtām parādībām. Allaž, kā tas raksturīgs autoram ar pozitīvu lādiņu, mērķi un virzību, arī asi kritizējamas parādības aplūkojot. Jau paši apceru nosaukumi — "Pa jauniem ceļiem", "Mēs prasām drošsirdīgu darbību", "Kristīgie trako" (par Kristīgo zemnieku un katoļu frakciju, kura, savā dogmatikā balstoties, apkaro citādi domājošos), "Jaunas domas zemnieku sētās", "Cilvēka sirds", "Trīs paaudzes" (trīs apceres), "Nevajadzīgs troksnis", "Laiks atjēgties" un citi — labi raksturo J.Turkopula domu virzību, viņa stāju. Vērojot 4. Saeimas 21 partijas nebeidzamo kņadu un ķīviņus, daudzu deputātu egoismu, paštaisnību un savtīgumu, J.Turkopuls tam pretī liek godīgumu, tīru sirdsapziņu, vienotu rīcību, augstu politisko kultūru un nesavtīgu darbību tautas labā. Tās ir īpašības, kas viņam pašam piemita, tās ir vērtības un kritēriji, pēc kuriem viņš pats vadījās savā dzīvē un darbā.

Jānis Turkopuls nomira 1939. gada 2. oktobrī. Miršanas dokumentos teikts: sirdstrieka, sirdskaite. Aizgāja mūžībā spēku pilnbriedā — 40 gadu vecumā. Aizgāja kā Latgales novada un savas valsts dedzīgs patriots. Kā izcila personība, kas īsajā mūžā iespēja paveikt ļoti daudz savas tautas labā.

Referāts Latgales Pētniecības institūta 8.konferencē Preiļos 1999.gada 30.oktobrī