Dr.phil. Vilnis Zariņš:

J.V.Gēte un latviešu XIX gadsimta apgaismības darbinieki

Johans Volfgangs Gēte bija izcils vācu apgaismības darbinieks. Ar savu daiļradi un praktisko darbību viņš ietekmējis ne tikai Vācijas, bet visas Eiropas un dažā ziņā arī visas pasaules kultūras attīstību. Apgaismība bija nozīmīga Jauno laiku sabiedriska kustība, kas veicināja izglītības un zinātnes attīstību, vērsās pret viduslaiku sabiedriskajām tradīcijām un privilēģijām, reliģisko fanātismu un misticismu. Katrā Eiropas zemē apgaismība noritēja nedaudz atšķirīgā laikā un tai piemita sava specifika. Es gribētu pakavēties pie dažām īpatnībām, kas ir kopīgas vācu XVIII gadsimta un latviešu XIX gadsimta apgaismībai.

Par pirmo Eiropas apgaismības kustību pieņemts uzskatīt angļu apgaismību, kuras sākumu datē ar Džona Loka svarīgāko teorētisko darbu publicēšanu 1690. gadā, bet beigas — ar Deivida Hjūma nāvi 1755. gadā. Angļu apgaismotāji centās zinātkāros cilvēkus iepazīstināt ar to, kāda ir pasaule, kas mums dota. Angļu apgaismotāji atzina, ka pasaulē, kurā mēs dzīvojam, daudz kas nav labs, taču parasti viņi meklēja kompromisa iespējas un vairījās no kategoriskiem apgalvojumiem. Viņi centās samierināt cilvēkus ar to, ka uztveramā pasaule nav ideāla, vēlējās pieskaņot cilvēku uzvedību realitātēm, bet tajā pašā laikā norādīja arī uz praktiskām iespējām, kā pastāvošās kārtības ietvaros indivīda dzīvi padarīt labāku.

Franču apgaismību pieņemts datēt ar atkusni feodālā absolūtisma politikā pēc karaļa Luija XIV nāves 1715. gadā, bet beigas — ar Lielās franču revolūcijas sākumu 1789. gadā. Savā augstākajā līmenī tā bija saistīta ar politisko cīņu pret franču absolūtismu. Arī pret absolūtisma garīgo balstu — oficiālo katoļu baznīcu. Lielākā daļa franču apgaismotāju pasauli tēloja baltā un melnā krāsā kā sajaukumu no labā un ļaunā. Pasaules vēsturi, bet jo sevišķi viduslaikus, viņi uzskatīja par nepārtrauktu kļūdu, maldu un noziegumu virkni. Ievērojamākie franču apgaismotāji, piemēram, Voltērs, visas lietas iedalīja saprātīgajās, kas saskan ar prātu un balstās uz to, tādēļ pelna atbalstu un aizstāvību, un nesaprātīgajās, kas pelna nicinājumu un iznīcību. Viņi gatavoja sabiedrību lielai revolūcijai.

Vācu apgaismība, kas risinājās galvenokārt XVIII gadsimta otrajā pusē, nebija tik cieši saistīta ar politisko dzīvi kā franču apgaismība. Izcilākie vācu kultūras veidotāji juta, ka Vācijā nav tādu apstākļu, lai sabiedriskā kārtība drīzā nākotnē varētu būtiski mainīties. Viņi labi redzēja pastāvošās nepilnības, taču nebija pārliecināti, ka, likvidējot kaut ko sliktu, vietā nāks kaut kas labāks. Jo sliktas kārtības vietā var nākt arī kaut kas vēl sliktāks. Atšķirībā no franču apgaismības literārajiem varoņiem, kas sludināja prāta valstības iestāšanos kā cilvēces ceļu uz labāku nākotni, Gētes "Fausta" varonis Mefistofelis sarunā ar skolnieku pauž domu, ka: Vernunft wird Unsinn, Wohltat Plage . Tas nozīmē, ka ikviena esamība ( Sein ) nenovēršami pārtop par kaut ko citu un pasaulē nav nekā tāda, ko varētu iemūžināt kā absolūtu vērtību. Vācu apgaismotāji savos darbos atspoguļoja un pauda sava laika teorētisko un ētisko meklējumu spriegumu ne tikai savā zemē, bet to, kas pastāvēja visā Eiropā un visā pasaulē. Līdz ar to vācu apgaismības labākie darbi, kas tapuši no XVIII gadsimta vidus līdz XIX gadsimta pirmajiem gadiem, atspoguļo ne tikai vācu tautas dzīvi, bet iztirzā problēmas, ar kādām Jauno laiku sabiedrības tapšanas gaitā saskārušās daudzas tautas un plašākā nozīmē — cilvēce kopumā.

Latvijā var runāt par divām apgaismības kustībām. Pirmā datējama ar XVIII gadsimta otro pusi un ar dažām izpausmēm XIX gadsimta pašā sākumā, kaut gan jau kopš 1794. un 1795. gada, kad Krievijas caru ekspansionistiskās politikas realizācijas gaitā tika sakauta poļu sacelšanās Kostjuško vadībā un notika trešā Polijas dalīšana, par apgaismību Krievijas okupētajā Latvijā var runāt ļoti nosacīti. Šī XVIII gadsimta beigu apgaismība Latvijā pamatos bija daļa no vācu apgaismības attiecīgajā periodā, kā rakstīja latviešu vēsturnieks Marģeris Stepermanis, atblāzma no lielās liesmas Rietumeiropā. Tikai mazā mērā tā bija vietējo apstākļu radīta. Latgalē bija arī daļa no poļu apgaismības tajā pašā laikā. XVIII gadsimta apgaismības aktīvie darbinieki Latvijā gandrīz visi bija vācieši un darbojās vāciski. Latviski viņi publicējuši tikai populārus rakstus par medicīnu, lauksaimniecību un citiem praktiskiem jautājumiem vai grāmatas bērniem. Tiesa, arī šādās grāmatās, popularizējot N.Kopernika uzskatus par Zemes griešanos ap Sauli un citas zinātniskas atziņas, pausti apgaismības ideāli. Darbojās arī poļi vai pārpoļoti vācieši. Daži redzamākie vācu apgaismības darbinieki Latvijā, piemēram, Johans Gotfrīds Herders (1744–1803) un Johans Georgs Hāmanis (1730–1788), Latvijā bija ieradušies tikai uz laiku. Cita Latvijas apgaismība, kas notika aptuveni 100 gadu vēlāk nekā pirmā, tātad XIX gadismta otrajā pusē, pamatos bija latviešu apgaismība.

Procesiem, kas risinājās Vācijas sabiedrībā XVIII gadsimta otrajā pusē, bija dažas paralēles Latvijas sabiedrības un kultūras procesos aptuveni simts gadu vēlāk, tātad XIX gadsimta otrajā pusē. Šādu līdzību konstatēšanai nevajadzētu vest pie fatālisma vai pie abstraktām shēmām. Vienkārši jākonstatē, ka dažas likumsakarības vēsturē atkārtojas, ikreiz pieņemot attiecīgā laikmeta un attiecīgajā teritorijā mītošās sabiedrības īpatnības un iedarbojoties uz tām. Dažas abām zemēm kopīgas īpatnības atļaušos minēt šajā referātā, turklāt četras pirmās no piecām minētajām bija galvenokārt ārēju faktoru noteiktas.

Pirmkārt, es gribētu pievērst uzmanību teritoriju un arī tautu saimnieciskās un sabiedriskās dzīves atspirgšanai pēc ilgstoša posta četru līdz sešu paaudžu dzīves laikā, tātad 100 līdz 150 gados. Vācija bija smagi cietusi ticības karos XVI gadsimtā, bet pilnīgi izpostīta trīsdesmit gadu karā, kas risinājās laikā no 1618. līdz 1648. gadam. Tad jūtami samazinājās iedzīvotāju, sevišķi darbaspējīgo vīriešu skaits, tika sagrautas pilsētas, nodedzinātas mājas. Plašas zemes platības palika neapstrādātas. Kaut gan XVIII gadsimts Vācijā nebija miera laikmets — te notika kaujas gan saistībā ar kariem par Spānijas mantojumu, par Austrijas mantojumu, Septiņgadu karu un vēl dažiem citiem, taču to gaitā postījumu, kā arī cilvēku upuru, bija daudz mazāk un tiem bija lokāls raksturs. Daži no tiem notika daļēji arī par angļu naudu. Tādēļ Vācija no tiem cieta relatīvi mazāk nekā no Trīsdesmit gadu kara, kas pēc Vallenšteina atzinuma baroja pats sevi. Francija, kā man šķiet, no iepriekšminētajiem XVIII gadsimta kariem cieta vairāk nekā Vācija, jo Francija karoja arī uz jūras un citos kontinentos, turklāt par visu maksāja pati. XVIII gadsimta kari būtiski nekavēja Vācijas dzīvā spēka atjaunošanu un saimniecības elementāru stabilitāti visas Vācijas mērogā, kaut arī mainīja spēku samēru starp atsevišķajiem reģioniem.

Latvija, sevišķi Vidzeme, tika smagi izpostīta Ziemeļu karā (1700–1721). Līdz XVIII gadsimta beigām Ziemeļu kara tiešie postījumi ekonomiskajā dzīvē bija pārvarēti. Taču daudz ilgāk kara sekas izpaudās sabiedriskajās attiecībās. Tāpat kā vairākās Vācijas zemēs pēc 30 gadu kara, arī Latvijā, sevišķi Vidzemē, pēc Ziemeļu kara pastiprinājās dzimtbūšana. Muižnieku patvaļa pret zemniekiem un arī pret sabiedrības brīvajiem locekļiem, kas nepiederēja pie privileģētajām kārtām, bija ļoti liela un izpaudās ik uz soļa. Kultūru veido lepni ļaudis, kas vai nu vismaz iekšēji brīvi dzīvo vai arī par brīvību aktīvi cīnās. Šādos apstākļos Latvijā arī no ārienes ienestajām vācu apgaismības idejām XVIII gadsimta beigās zināma rezonanse bija vienīgi dažās Rīgas vācu inteliģentu, it īpaši mākslinieku, aprindās. Pusgadsimtu vēlāk, kad no Ziemeļu kara beigām bija jau pagājuši 120 līdz 150 gadu, latviešu apgaismības izraisītā sabiedriskā rosība skāra daudz plašākas aprindas. Līdzīga valsts izpostīšana Krievijā notika Ivana IV laikā, kad plosījās Livonijas karš un Opričņina, pēc kuras pagāja vairāk nekā 120 gadu, kamēr Pētera I laikā tā atkal bija atguvusies. Vai pēc Staļina saimniekošanas Krievijai atkal nāksies gaidīt vairāk nekā 100 gadu līdz XXI gadsimta vidum, lai atjaunotu un uzkrātu spēkus, to redzēs nākamās paaudzes. Francijā pēc pilsoņu kariem XVI gadsimta otrajā pusē saimnieciskās dzīves rosība atjaunojās jau aptuveni 80 gados. Tikai šis uzplaukums Luija XIV valdīšanas pirmajā pusē nebija ilgstošs. To pārtrauca hugenotu vajāšana pēc Nantes edikta atcelšanas 1685. gadā un arī milzīgie izdevumi karā par Spānijas mantojumu.

Domāju, ka tā nav tikai sagadīšanās, ka izcilākie pirmās paaudzes latviešu apgaismības darbinieki — Krišjānis Valdemārs, Krišjānis Barons, Andrejs Spāģis, Kronvaldu Atis un daudzi citi nāk no Kurzemes, kas Ziemeļu karā bija cietusi daudz mazāk nekā Vidzeme. No šīs paaudzes redzamākajiem kultūras darbiniekiem tikai Juris Alunāns dzimis Jaunkalsnavas pagastā, tātad Vidzemes pašā malā, bet viņš beidzis Jelgavas ģimnāziju, tātad audzis Zemgales kultūras iespaidos. Vācijā 30 gadu kara laikā mazāk bija izpostīta Saksija, arī Veimāras un Jēnas apvidi, kā arī dažas pilsētas pie jūras, tādēļ varbūt arī nav nejaušība, ka šajos apvidos 100 līdz 150 gadu vēlāk dzimuši, auguši vai dzīvojuši daudzi izcili vācu kultūras darbinieki.

Otrkārt, es gribētu minēt tādu Vācijas un Latvijas apgaismībai kopīgu iezīmi kā tautas valodas un kultūras vienību administratīvi sadrumstalotā valstī. Vācijā Gētes jaunībā pastāvēja daži desmiti formāli neatkarīgu firstu valstu un brīvpilsētu un vairāki simti daļēji neatkarīgu valstisku veidojumu. Kaut gan Napoleona karu laikā Vācijas valstisko veidojumu skaits būtiski samazinājās, arī Gētes vecumdienās Vācijā joprojām pastāvēja 35 valstis un 4 brīvpilsētas. Arī Latvija bija administratīvi sadalīta. XVIII gadsimta vidū Vidzeme bija Krievijas sastāvā kā nesen iekarota teritorija, Latgale bija Polijas sastāvdaļa, bet Kurzeme un Zemgale veidoja Polijas vasaļvalsti — Kurzemes hercogisti. Polijas pirmās un trešās dalīšanas rezultātā XVIII gadsimta beigās visas Latvijas sastāvdaļas 1772. un 1795. gadā bija nonākušas Krievijas varā, taču katra atradās citā guberņā un līdztekus latviešu pamatiedzīvotājiem Vidzemes guberņā bija daudz igauņu, jo te ietilpa visa Dienvidigaunija, bet Latgale bija ietilpināta Vitebskas guberņā, kur dzīvoja daudz baltkrievu, poļu, lietuviešu un citu tautību piederīgo.

Treškārt, es gribētu minēt tādu vācu un latviešu apgaismībai kopīgu iezīmi kā valodas atbrīvošanos no kultūras provinciālisma. Francijā šāds process lielā mērā bija noticis jau ilgi pirms apgaismības — XVI gadsimtā, galvenokārt karaļa Fransuā I 1539. gada rīkojuma un Plejādes dzejnieku literārās darbības rezultātā, kad valsts iestādes no latīņu valodas pārgāja uz franču valodu un arī literāri izkopa dzimto valodu.

Daudzu vācu firstu galmi XVII un XVIII gadsimtā centās atdarināt Francijas karaļa galmu. Sarunas tur nereti notika franču valodā. Izcilais valstsvīrs Prūsijas karalis Fridrihs II (1712–1786) uzskatīja, ka par politiku, filozofiju un dzeju labāk runāt franču valodā. Arī savas vēstules un citus rakstus viņš sacerēja franču valodā. Līdzīgi darīja daudzi Vācijas valdnieki. Izcilais vācu zinātnieks Gotfrīds Leibnics (1646–1716) savus dabaszinātniskos sacerējumus rakstīja latīņu valodā, bet filozofijas tekstus franciski. Operu un daudzos gadījumos arī teātru izrādes bieži risinājās itāļu valodā. Universitātēs lekcijas studentiem visbiežāk lasīja latīniski. Šādos apstākļos vācu valoda, ko XVI gadsimtā Mārtiņš Luters (1483–1546) bija pielāgojis arī abstraktu problēmu iztirzāšanai, palika maz lietota un neattīstījās. Sākot ar XVIII gadsimta vidu vācu valodā lielākā skaitā parādījās labi citu tautu literātu, zinātnieku un filozofu darbu tulkojumi. Tikai līdz ar vācu apgaismību — ar Gotholda Efraima Lesinga, Johana Gotfrīda Herdera, Johana Volfganga Gētes un Fridriha Šillera darbību vācu valoda kļuva par jaunu, oriģinālu ideju paušanas līdzekli. Atbrīvošanās no franču valodas un kultūras aizbildniecības nevājināja vācu franču kultūras sakarus, bet gan pastiprināja un bagātināja tos.

Latvijā līdz XIX gadsimta vidum visa kultūras dzīve, kas bija augstāka par folkloras, baznīcas sprediķa vai elementārskolas līmeni, noritēja vācu, bet Latgalē arī poļu un latīņu valodā. XIX gadsimta vidū tika veikti pirmie tulkojumi no Jauno laiku daiļliteratūras. Tika pārtulkoti arī daudzi nozīmīgi zinātnieku darbi, piemēram Č.Darvina "Sugu izcelšanās". Tajā pašā laikā vai nedaudz vēlāk sāka veidoties arī latviešu oriģinālā daiļliteratūra. Daži latviešu rakstnieki, kas bija beiguši vācu skolas, piemēram, J.Poruks, R.Blaumanis, savus pirmos sacerējumus rakstīja vāciski. Jāpiebilst, ka Latvijā augstāk par elementārskolu līmeni darbojās tikai vācu skolas, bet sākot ar XIX gadsimta 80. gadiem elementārskolas tika padarītas par pārkrievošanas skolām. Atbrīvošanās no vācu kultūras nomācošās aizbildniecības pastiprināja latviešu un vācu kultūru kontaktus un palielināja latviešu iespējas pretoties pārkrievošanai turpmākajos gados. Te es gribētu piebilst, ka daudzi izglītoti latvieši, piemēram, folkloras vācējs Krišjānis Barons, valodnieks Jānis Endzelīns un neskaitāmi citi strādāja Krievijā kā vācu valodas skolotāji. To var izskaidrot ne tikai ar viņu cieņu pret vācu valodu un vēlēšanos izglītot krievu tautu, bet arī ar to, ka XIX gadsimtā un XX gadsimta sākumā izglītotam latvietim bija ļoti mazas iespējas atrast darbu Latvijā.

Ceturtkārt, es gribētu pievērst uzmanību tādai vācu un latviešu apgaismības līdzīgai iezīmei kā atziņu smelšanai no ļoti dažādiem un atšķirīgiem avotiem. Svarīgākie kultūras elementi, uz kuru pamata veidojās vācu apgaismība, kā man šķiet, bija šādi: 1) Klasiskās Grieķijas kultūra VI–IV gadsimtā pirms mūsu ēras, tiklab tieši pārņemtā, bet arī ar romiešu izglītības sistēmas starpniecību iepazītā. 2) Klasiskā latīņu kultūra, it īpaši tā, kas veidojās I gadsimtā pirms mūsu ēras un mūsu ēras pirmajos gadsimtos. 3) Kultūra, kas Rietumeiropā veidojās Kristīgās reliģijas kulta tekstu un katoļu baznīcas darbības rezultātā. 4) Pagāniskās pirmskristietības kultūras tradīcijas, kas Rietumeiropā deformētā veidā saglabājās arī viduslaikos. Šo pagānisko tradīciju atliekas bija konstatējamas arī XVIII gadsimtā pilsētu plebeju, ubagu un klaidoņu aprindās, bet nomaļos rajonos, kalnu ganu, ogļdeģu un kalnraču vidē tās folkloras formā turpinājās arī vēlāk. 5) Renesanses laika vācu pilsētu kultūra. 6) XVIII gadsimta franču, angļu, holandiešu, itāļu, spāņu un citas modernās kultūras. Es te neminēšu ebreju, arābu un dažu citu tautu kultūras ietekmes, kam arī bija zināma loma.

Latvijā 19.gadsimta vidū latviešu apgaismotājiem tiklab materiālie apstākļi, kā arī iespējas iegūt vispusīgu izglītību tālu atpalika no vācu inteliģences darbības nosacījumiem 18.gadsimta otrajā pusē. Tomēr centieni smelt atziņas no dažādiem avotiem raksturīgi arī viņiem. Par latviešu apgaismotāju svarīgākajiem ideju avotiem 19.gadsimtā, kā man šķiet, varētu minēt šādus: 1) vācu 18.gadsimta apgaismotāju darbi un vācu vai krievu valodā tulkotie franču un angļu apgaismotāju, ekonomistu un politiķu sacerējumi, 2) dažādu Eiropas tautu daiļliteratūra, it īpaši dzeja, sevišķi tā, kas 18.gadsimta beigās un 19.gadsimtā sacerēta vai tulkota vācu vai krievu valodās, 3) Napoleona karu laika vācu dzejnieku, publicistu un 1848.g. revolūcijas laika publicistu sacerējumi, arī vācu valodā pieejamie, varbūt tikai vācu avīzēs minētie čehu inteliģentu uzskati 19.gadsimta 60.gados. Tiešas atsauces par to neesmu atradis, bet dzimtās valodas jautājumā Kronvaldu Atim dažas publikācijas laika ziņā ļoti sakrīt ar atbilstošām čehu aktivitātēm. 4) krievu 19.gadsimta otrās puses publicistu, tiklab rietumnieku kā slavofīļu sacerējumi un savstarpējā polemika Krievijas, galvenokārt Maskavas, presē, 5) 19.gadsimta dabaszinātņu sasniegumi, 6) latviešu folklora, kuras ietekme lēnām, bet neatvairāmi pieauga līdz ar savāktās un sistematizētās latviešu folkloras daudzuma pieaugumu un šās bagātības apzināšanu. Interesi par latviešu folkloru jūtami kāpināja dziesmu svētki, kas stiprināja apziņu par latviešu garīgo tradīciju daudzpusību un pašpietiekamību noapaļota pasaules uzskata veidošanai. Uz latviešu apgaismotāju uzskatu veidošanos bez šaubām atstāja iespaidu arī antīkā kultūra un kristīgās reliģijas idejas. Taču te jāpiebilst, ka arī izglītotākie latviešu apgaismotāji bija apmierinoši apguvuši tikai latīņu, bet ne grieķu valodu. Par antīko kultūru viņi parasti sprieda pēc publikācijām vācu valodā. Savukārt vairums Latvijā strādājošo luterāņu mācītāju pret latviešu apgaismotāju darbību un arī pret latviešu jauniešu tieksmēm iegūt labu izglītību izturējās negatīvi, jo uzskatīja, ka šādu darbību rezultātā mazināsies latviešu reliģiozitāte un paklausība. Tādēļ kristietības ietekme, kas skaidri jūtama atsevišķu Latvijas 18.gadsimta vācu apgaismotāju — Gotharda Frīdriha Stendera (vecā Stendera), Karla Gotharda Elferfelda un citu lurerāņu mācītāju darbībā un uzskatos, latviešu apgaismībā 19.gadsimtā jūtama vāji. Te gan jāpiebilst, ka latviešu tautā kristīgās reliģijas idejas nekad nav bijušas stipri izplatītas. To var izskaidrot gan ar to, ka kristietība Latvijā 13.gadsimtā tika izplatīta varmācīgas uzspiešanas ceļā, gan ar dažādu kristīgo konfesiju savstarpējo konkurenci un pat asām sadursmēm 16.—19.gadsimtā, gan arī ar to, ka Vidzemē un Kurzemē luterāņu garīdznieki 19.gadsimtā paši saimniekoja mācītājmuižās un viņiem bija asas sociālas pretrunas ar iedzīvotāju vairākumu.

Piektkārt, un visbeidzot es gribētu pievērst uzmanību vācu apgaismotāju, it īpaši Gētes un latviešu apgaismotāju personīgajai attieksmei pret kultūras mantojumu vispār, pret izglītību un informācijas pieejamību visplašākajā nozīmē. Visi līdzšinējie salīdzinājumi vairāk attiecas uz darbības fonu, bet vēsturi veido individuālie cilvēki.

Gēte interesējās ne tikai par literatūru, bet arī par politiku, kaut gan tur viņš vairāk bija vērotājs vai atsevišķu jautājumu kārtotājs nekā aktīvs dalībnieks un nepavisam ne cīnītājs. Viņš labi veica augsta ierēdņa funkcijas Veimāras hercoga galmā. Tajā pašā laikā viņš pētīja krāsu ietekmi uz cilvēka psihi, iztirzāja ūdensrožu ziedu uzbūvi un veica neskaitāmus novērojumus vai eksperimentus. Domāju, ka tik lielu personības daudzveidību noteikusi vairāku faktoru sagadīšanās. Minēšu tikai dažus. Izcila apdāvinātība, savienota ar labu un iejūtīgu mājas apmācību turīgā un kulturālā ģimenē. Sevišķi liela vērtība bija vairāku seno un arī jauno valodu apgūšana jau bērnībā un agrā jaunībā, kas deva pieeju lielām kultūras bagātībām un neatņēma daudz laika brieduma gados. Sengrieķu, latīņu, franču, angļu un itāļu valodu prašana Gētem sagādāja daudz priekšrocību salīdzinājumā ar laikabiedriem, kuru vairums līdzās vācu valodai labi prata vēl tikai franču un latīņu valodas. Arī iespēja jau relatīvi agrā jaunībā — 26 gadu vecumā —, pateicoties Veimāras hercoga Karla Augusta draudzībai, nonākt augstā administratīvā amatā stimulēja Gētes garīgo spēju vispusīgu attīstību. Protams, ne jau gadījuma cilvēku Veimāras hercogs aicināja par savas valsts augstu ierēdni, bet "Jaunā Vertera ciešanu" autoru, kas jau bija sevi apliecinājis kā oriģinālu domātāju un radošu cilvēku.

Savukārt ir vērts pieminēt, ka Gēte savu augsto amatu izmantojis ne tikai kā līdzekli nodrošināt sev labus dzīves apstākļus un plašu, vispusīgu informāciju, kā arī citus garīgus rosinājumus, kam ir liela vērtība literārā jaunradē. Viņš ar sava amata un daudzo paziņu palīdzību aktīvi veicinājis kultūras procesus ne tikai Vācijā, bet visas Eiropas mērogā. Minēšu dažus piemērus. 1784.gadā bija miris izcilais franču apgaismotājs Denī Didro. Viņa bibliotēku un daudzus rokrakstus viņa meita nosūtīja uz Pēterburgu, jo 1765.gadā Krievijas ķeizariene Katrīna II bija par 15 000 livriem nopirkusi Didro bibliotēku, bet atstājusi to viņa rīcībā līdz mūža beigām un vēl maksāja algu kā bibliotekāram un finansēja jaunu grāmatu iegādi, lai šādā kārtā iemantotu labu reputāciju Rietumeiropas apgaismotāju aprindās.

Bija zināms, ka Pēterburgā nokļuvis izcilā Didro sacerējuma "Ramo brāļadēls" ( Der Neffe Rameau ) "Le Neveu de Rameau" rokraksts, ko pirmsrevolūcijas laika Francijā nevarēja izdot. Veimāras sūtnis Pēterburgā šo rokrakstu 1803.gadā puslegāli bija dabūjis no cara Aleksandra I bibliotekāriem, bet viņam nācās dot goda vārdu, ka teksts netiks ne publicēts, ne arī pārrakstīts. Gēte par šo tekstu bija tik sajūsmināts, ka tūlīt pats personīgi šo tekstu pārtulkoja vāciski un pats parūpējās arī par tā izdošanu, jo par tulkošanu un tulkojuma publicēšanu sūtnis nekādu solījumu nebija devis.

Šā darba publicēšana bija notikums visas Eiropas garīgajā dzīvē. To tūlīt prasmīgi izmantoja Georgs Vilhelms Frīdrihs Hēgelis. Savā darbā "Gara fenomenoloģija [ Phänomenologie des Geistes ], iztirzājot jautājumu par feodālās iekārtas morālo sabrukumu, viņš min sacerējuma galvenā varoņa nekautrīgās izrīcības kā patiesā un aplamā, cildenā un zemiskā, traģiskā un komiskā bezprincipiālu sajaukumu. Cits gadījums. Izcilā 17.gadsimta Nīderlandes ebreju filozofa Baruha Spinozas sacerējumi bija publicēti autora dzīves laikā vai tūlīt pēc viņa nāves. Drīz tie tika aizliegti un 18.gadsimta gaitā ne reizes netika izdoti, tādēļ tie bija kļuvuši par bibliogrāfisku retumu. Gēte, izmantojot situāciju, ka 19.gadsimta sākumā Eiropas konservatīvo politiķu uzmanību aizņēma kari pret Napoleonu, panāca, ka 1802.un 1803.gadā Jenā tika izdoti visi tolaik zināmie Spinozas darbi. Šādu piemēru var minēt daudz. Nav noslēpums, ka Gēte sniedzis arī tiešu materiālu atbalstu F.Šilleram, J.G.Herderam un daudziem citiem nozīmīgiem kultūras darbiniekiem. Jēnas universitāte, kas atradās Gētes pārziņā, viņa darbības laikā kļuva par nozīmīgu zinātnes centru, kur tad darbojās, tiesa, ne vienlaicīgi, Vācijas izcilākie filozofi — Johanns Gotlībs Fihte (1762—1814), Fridrihs Vilhelms Josifs Šellings (1775—1854) un Georgs Vilhelms Frīdrihs Hēgelis (1770—1831).

Līdzīga attieksme pret citu tautu ievērojamiem kultūras veikumiem un tiem savas tautas piederīgajiem, kas tiecās paaugstināt savu zināšanu līmeni vai iesaistīties savas tautas saimnieciskajā un kultūras dzīvē bija arī 19.gadsimta vidus un otrās puses latviešu apgaismotājiem. Krišjānis Valdemārs jau agrā jaunībā noorganizēja Kurzemes lauku apvidū bibliotēku. Vēlāk K.Valdemārs izmantoja visas iespējas, ko deva dienests Krievijas Jūrniecības ministrijā, lai Latvijā veidotu jūrskolas, jo jūrnieka darbs pavēra ceļu uz pārtikušu dzīvi daudziem latviešiem, kam citi ceļi uz turību tad bija slēgti. Unikālu darbu latviešu kultūrā paveicis Krišjānis Barons, savācot, sistematizējot un publicējot daudzus tūkstošus latvju dainu. Ir zināmas K.Valdemāra sabiedriskās aktivitātes 19.gadsimta vidū Tērbatas universitātes latviešu studentu aprindās. 19.gadsimta beigās līdzīgu funkciju veica "Pīpkolonija", kur darbojās E.Veidenbaums, brāļi A.un P.Dauges un virkne citu vēlāk nozīmīgu kultūras darbinieku.

Latviešu apgaismotāji, sākot ar Juri Alunānu, daudz tulkojuši un atdzejojuši no citām valodām. Sākumā visvairāk no vācu valodas. Vēlāk arī no franču, krievu, lietuviešu, angļu, latīņu un arī citām valodām. Gandrīz ikvienam vērā ņemamam latviešu rakstniekam 19.gadsimta beigās un 20.gadsimta sākumā ir nozīmīgi tulkojumi no vācu valodas. J.V.Gētes "Minjonu" sacenzdamies tulkojuši R.Blaumanis un Rainis. Abi atdzejojumi ir lieliski, taču tautā vairāk iegājis R.Blaumaņa tulkojums, ko E.Dārziņš komponējis korim. Vislielākā nozīme bija Gētes "Fausta" tulkojumam, ko veica Rainis. Pauls Dauge, Rainis un arī vairāki citi redzami latviešu kultūras darbinieki, atgriežoties no ārzemēm, vairākkārt nelegāli ieveda Latvijā grāmatas, ko Krievijas impērijā bija aizliegts ievest.

Referāta noslēgumā gribētu pievērst klausītāju uzmanību arī dažiem tādiem problēmas aspektiem, kur latviešu apgaismotāju nostāja un rīcība 19.gadsimta otrajā pusē bija jūtami atšķirīga no vācu 18.gadsimta apgaismotāju, tajā skaitā no J.V.Gētes nostājas un rīcības.

Pirmkārt, 19.gadsimts visā Eiropā raksturīgs kā nacionālās apziņas mošanās gadsimts. Tādēļ ir dabīgi, ka jautājumiem, kas skar savu tautu, tās valodu un nacionālo kultūru, latviešu apgaismības darbinieki 19.gadsimtā veltījuši daudz vairāk uzmanības nekā to bija darījuši vācu apgaismotāji 18.gadsimtā.

Otrkārt, vācu apgaismotāji 18.gadsimtā, it īpaši Gēte, pēc savas garīgās ievirzes nebija cīnītāji par konkrētiem, paredzamā nākotnē sasniedzamiem mērķiem. Pat viskaujinieciskākie viņu vidū, piemēram F.Šillers, aicināja uz cīņu par diezgan abstraktiem brīvības, cilvēcības un taisnīguma mērķiem. Latviešu 19.gadsimta otrās puses apgaismotāji mērķu ziņā bija daudz kareivīgāki, kaut gan, piederēdami pie apspiestas tautas un atrazdamis lielas militāras impērijas sastāvā, aicināja šos mērķus sasniegt ar mierīgiem — tautas izglītošanas, labklājības uzlabošanas un politisku reformu līdzekļiem. Tomēr cīņas gara ziņā un arī nacionālās apziņas kopšanas jautājumos latviešu 19.gadsimta apgaismotāji bija tuvāki 19.gadsimta sākuma un Napoleona karu laika vācu kultūras darbiniekiem. Varbūt šādu sakarību dažā ziņā var izskaidot ar to, ka 18.gadsimtā vācieši nacionālā ziņā nebija apspiesta tauta, bet franču okupācijas gados 19.gadsimta sākumā dažos aspektos varēja izjust aptuveni to pašu, ko latvieši jutuši no paaudzes uz paaudzi, proti, ko nozīmē būt iekarotai tautai, par kuras likteni lemj sveši ļaudis citā zemē un citā valodā.

Dažas atšķirības noteica arī apstākļi, ka vāciešiem gadsimtu gaitā bija savas valdošās aprindas un daudz turīgu vai pat bagātu ļaužu, kam nebija grūti saviem bērniem dot labu izglītību, pavadīt laiku izglītotu ļaužu sabiedrībā, doties ceļojumos uz citām zemēm vai nokomplektēt bagātas bibliotēkas. Latviešiem šādu iespēju bija daudz mazāk, jo 19.gadsimta vidū viņi ar retiem izņēmumiem bija zemnieki vai zvejnieki. Taču arī viņi iespēju robežās ir rūpējušies par apgaismības ideju paušanu savā tautā. Daudz rosinājumu viņi šajā ziņā guvuši no vācu apgaismības un varbūt visvairāk — no Johanna Volfganga Gētes.

Referāts starptautiskajā seminārā "Gēte un Baltija" Rīgā 1999. gada 28. oktobrī