Prof. Dr. habil. philol. Janīna Kursīte:

Ainava Gētes un Raiņa dzejā un pasaules izjūtā

Latviešu literatūrvēsturniece Saulcerīte Viese par Gētes nozīmi Raiņa dzīvē trāpīgi teikusi, ka Gēte bija personība, ar kuru Rainis atradās ciešā garīgā kontaktā visu radošo mūžu. (S.Viese. Jaunais Rainis. 1982)

Šī Gētes ietekme attiecināma gan uz dažādu gadu Raiņa darbiem, gan uz Raiņa paša personību. Tā, piemēram, Rainis 1918.g. iecerēja episku darbu ar nosaukumu "Modernais Fausts". Savās (1919.g. 5.02) piezīmēs Rainis raksta: "Vajga jaunas teikas, kura saviļņotu pagātnes burvību un modernās jūtas un domas. Pēdējā teika ir Fausts. Ģētes ģenialitāte, ka /viņš/ to ņēma/ resp. izvēlējās/." (S.Viese, Jaunais Rainis). Rainis mēģina savu biogrāfiju radoši iestrādāt izdomāta Dagdas (nominativā: Dagda) tēlā, tāpat kā to darījis Gēte Fausta tēlā. Šo ieceri "Moderno Faustu" Rainim neizdodas realizēt, bet pie tās Rainis mūža pēdējos gados vairākkārt atgriezās un par to domāja.

Otra iespējama Gētes ietekme uz Raini, par kuru līdz šim mazāk runāts, ir attiecināma uz Raiņa intīmo dzīvi. Rakstnieks Jānis Kalniņš savā esejā "Rainis, derīgais un nederīgais" (1999) izsaka pieņēmumu, ka Raiņa mūža pēdējo gadu mīlestība pret gados krietni jaunāku sievieti Olgu Kliģeri bija no Raiņa puses apzināti izplānota iepriekš un izplānota tieši Gētes ietekmē. Vēl būdams emigrācijā, Rainis 1919.gadā Kastaņolā lasīja vācu literatūrvēsturnieka Alberta Bīlšovska monogrāfiju "Gēte. Dzīve un darbs" un piezīmējis savā dienasgrāmatā, ka daiļrades stimulēšanai, līdzīgi kā Gētem arī viņam vajadzīga otra jaunība, resp. jauna mīlestība.

Šajā referātā gribu pievērsties citām paralēlēm un iespējamām ietekmēm, ko atstājis Gēte uz Raini. Un proti, tas ir landšafts jeb ainava abu rakstnieku daiļradē un pasaules izjūtā.

Gēte, kaut arī apzinādamies, ka zīmēšanā ir diletants, visas dzīves garumā ir zīmējis un skicējis. Šis materiāls apkopots deviņos sējumos ar pāri par 2700 lapām. Lielākā daļa zīmējumu un skiču ir tieši ainavas (landšafti). Gēte "Poēzijā un īstenībā" rakstīja par to, ka jau bērnībā viņš ieguvis paradumu skatīties uz ainavu kā uz gleznu. Viņš apzināti fiksējis tos dabas skatus, kas atgādināja gleznas, lai tādējādi saglabātu kādu konkrētu iespaidu. Lai iespaids būtu aptverošāks un pilnīgāks, līdzās zīmējumam Gēte turpat blakus fiksējis vārdos izjusto noskaņu un skatu pašu par sevi. Gēte rakstīja, ka tādā veidā viņš padarījis šīs ainavas sev tik tuvas, ka jebkura vieta, ko vēlāk vēlējies attēlot dzejā vai stāstā, tūlīt viņa acu priekšā atdzīvojās un deva gatavu materiālu."

Gēte apzināti iedziļinājies Rembranta, Rubensa, Rafaela, Mikelandželo, Ticiāna un citu lielo meistaru glezniecībā. 1790.gadā divreiz apceļojot Itāliju, viņš kontaktējās ar redzamiem itāļu gleznotājiem.

Nav liecību, ka Rainis, līdzīgi Gētem, būtu studējis glezniecību. Attiecībā uz Raini te ir kas cits: Rainis tieši Gētes ietekmē domājis par ainavas uztveri. Kādā no 1907.g. piezīmēm Rainis šo attieksmi pret ainavu formulējis sekojoši: "Ainava loga atspoguļojumā ir skaistāka nekā pašā dabā, jo dod noslēgtību...", respektīvi ainavas atspīdums dod pabeigtības izjūtu. Tāpat arī ainavas atspoguļojums dzejolī vai zīmējumā sniedz, precīzāk var sniegt par ainavu dziļāku iespaidu nekā pati ainava.

Šveices trimdā, kur tieši landšafts ir tas fascinējošākais, Rainis savās piezīmēs vairākkārt piemin zīmēšanas, skicēšanas nozīmi līdzās ainavas iemūžināšanai ar vārda palīdzību. Tā, piemēram, viņš raksta:

"Paša zīmējumi, (..) koku grupa, upe, (..) nodzeltējušas puķes (..) Gēte: zīmēšana, fiziognomika. Grafoloģija."

Es tikko teicu, ka nav liecību par to, ka Rainis līdzīgi Gētem būtu apzināti studējis glezniecību. Taču Rainis nav arī bijis vienaldzīgs pret savu darbu māksliniecisko noformējumu. Tā, piemēram, 1927.gadā, dodoties savu kādreizējo Šveices emigrācijas vietu apceļojumā, Rainis par ceļabiedru izvēlējās gleznotāju Albertu Prandi (1893—1957). Dodoties braucienā, Rainis bija iecerējis par redzēto uzrakstīt, un kā nākamās grāmatas ilustratoru viņš izvēlējās tieši ainavu meistaru mākslinieku Prandi. 1928.gadā šī ceļojuma grāmata ar nosaukumu "Kastaņola" un ar Prandes veidotajiem Kastaņolas landšafta zīmējumiem un gleznojumiem tika izdota Rīgā.

Bet arī pats Rainis ir skicējis Kastaņolas dabu, atrodoties trimdā un pavadot cauras dienas apkārtnes kalnos. Nav svarīga šo zīmējumu mākslinieciskā kvalitāte, te ir svarīga pati pieeja, kas līdzīga kā Rainim — tvert apkārtni kā ar vārdu, tā vienlīdz ar zīmējumu, skici. Te ir dažas no Raiņa skicēm.

Landšafts kā Gētem atsevišķos viņa daiļrades posmos (īpaši "Jaunā Vertera ciešanās", bet arī vēlāk, piemēram, "Faustā", liriskajā dzejā), tā Rainim palīdz izteikt pasaules dziļāko būtību. Landšafta elementi simbolizē brīvības vai nebrīvības, harmonijas vai disharmonijas, pasaules skaistuma izjūtu. Bet pāri par visu saplūsme ar ainavu, plašāk ar dabu kā tādu Rainim nozīmēja svarīgu veidu, kā var saglabāt savu mākslinieka, cilvēka individualitāti, savu "es" sabiedrības unifikācijas veltnī, kas jau 20.gadsimta sākumā gāja pāri Eiropai. Te Rainis solidārs ar 19.gadsimta beigu un 20.gs. sākuma Eiropas simbolistiem, impresionistiem, neoromantiķiem, ka urbanizācija ir ceļš uz individuālā iznīcību. Rainis šai sakarā 1912. gada dienasgrāmatas piezīmēs rakstīja: "Kultūras centri, pilsētas ir lielas mēslu bedres, kur nejēdzīgā kustībā noslīkst indivīdi."

Rainis jau kopš 19.gs. 80.gadiem pievērsis uzmanību landšaftam arī kā nacionālā rakstura, nacionālās identitātes veidotājam faktoram. ("Pirmais noteicošais faktors ir ģeogrāfiskie apstākļi, tad saimnieciskie jeb sabiedriskie, tad, kad tas nokārtots, — psiholoģiskie un loģiskie.")

Uz pagājušā gadsimta 90.gadiem attiecināmas Raiņa dienasgrāmatas piezīmes par latviešu nacionālo raksturu saistībā ar landšaftu. Viņaprāt, tas, ka Latvijas teritorijā nav stepju, nav tuksnešu, respektīvi — plašuma, kur cilvēka skats varētu netraucēts slīdēt pāri un pazust bezgalībā, tas viss traucē veidoties latvieša domas plašumam, domas atduras pret katru pauguru un kļūst sīkas. Jeb Raini tieši citējot:

"Zeme

pie mums nau līdzens klajums, kā stepe, tuksneši, kuri dod savu plašumu un domu un jūtu lielumu. Mūsu zeme ir pakalnaina , un mēs dzīvojam kā bļodā, pār kuras malām nevar redzēt pāri!

Katrs novads ir sava bļoda, tādēļ mūsu nesaticība un nespēja plaši sabiedroties!"

" Kalnāji , kas aizsedz tālskatu, liekas pat fiziski garu spiežam."

Rainim liktenis lēma nokļūt Šveices trimdā ar Šveices kalniem, lai viņš ieraudzītu kalnu skaistumu un kalnu nozīmību. Ja doma nevar tiekties plašumā, tā var tiekties augšup. Un šis ceļš augšup, vertikālā perspektīva landšaftā Rainim mūža otrajā pusē bija ļoti nozīmīga.

Šai sakarā interesanti palūkoties, kā uztver Šveici Gēte savā 1775.g. ceļojumā un kā to uztver Rainis pēc 130 gadiem, 1905.g., nonākdams Šveicē trimdā.

Abiem Šveices ainava ir identa ar paradīzes jeb pirmatnējās harmonijas ainavu. Tikai Rainim par tādu kļūst Šveices itāliskais kantons Tičīna ar Kastaņolas apkaimi, bet Gētem vāciskais Šveices kantons un Cīrihe ar tās apkaimi. Gados jaunajam Gētem Cīrihe ir brīvības iemiesojums līdz ar tās apkārtnes teiksmaino ainavu. Daudz piedzīvojušajam, no cariskās Krievijas bēgošajam Rainim Cīrihe ir vieta, kur slepeni uzmana, kur prasa pases, kur valda tirdzniecisks gars. Rainis pie pirmās iespējas pamet Cīrihi, Gēte Cīrihi pamet ar nožēlu.

Jebkurā gadījumā, rakstiski fiksēta vai zīmējumā ielogota ainava palīdz paturēt atmiņā laimes un piepildījuma iespaidu, ko sniedzis tas vai cits landšafts. 1926.g. pēc 7 gadu prombūtnes Rainis atkal dodas uz Tičīnu, Kastaņolu, šoreiz brīvā ceļojumā, ne trimdā. Viņš atrod, ka nekas nav izmainījies. Latvijā, ziemeļos, dzīvodams, viņš pats novecojis, bet Kastaņolas ļaudis un landšafts saglabājušies nemainīgi: "Ne vien pats ezera skaistums, pilsēta un villas, bet tie paši iemīļotie ceļi un stigas, un krūmi... Neviens nebija ticis vecāks. Tičīnā nenoveco..."

Protams, ilūzija, ka noveco un mirst tikai ziemeļos, dienvidos, ja arī mirst, tad ātrāk atdzimst. Un tomēr šī ilūzija gan Rainim, gan krietni pirms viņa Gētem sekmēja daudzus radošus impulsus viņu literārajā darbībā. Šveices landšafts viņu dzejā, prozā un zīmējumos kaut kas līdzīgs kā Skansens vai mūsu Brīvdabas muzejs, kur ārpus laika un telpas saglabāts cits, kādreiz nozīmīgs laiks un cita, kādreiz nozīmīga telpa.

R

eferāts starptautiskajā simpozijā "Gēte un Baltija" Rīgā 1999.gada 28.oktobrī