1992.gada 24.marta sēdes stenogramma

Vakara sēdē

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja vietnieks Andrejs Krastiņš.

Priekšsēdētājs: Godājamie kolēģi, ieņemsim vietas! Turpināsim darbu. Man ir tas gods šodien vadīt plenārsēdi. Godājamie kolēģi! Varbūt ieņemsim vietas, lai Ābiķa kungs varētu turpināt vadīt likumprojekta “Par grozījumiem Latvijas PSR Valodu likumā” pieņemšanu. Tātad 15. šā likuma punkts par 12.panta redakciju.

Lūdzu, Ābiķa kungs!

Dz.Ābiķis: Par 12.panta redakciju nav nekādu iebildumu. Deputātiem arī nav priekšlikumu.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, vai deputātiem šobrīd ir radies kāds priekšlikums? Nav. Paldies. Varam turpināt.

16.punkts – par 13.panta redakciju.

Dz.Ābiķis: Par 13.panta redakciju ir viens priekšlikums, kurš varētu it kā attiekties uz šo pantu, tas ir, deputāta Preinberga priekšlikums, kurš diemžēl tehnisku iemeslu dēļ nav pavairots. Bet es pavisam īsi izklāstīšu priekšlikuma būtību. Respektīvi, Preinberga kungs raksta šādi: “Tā kā vairākās Latvijas augstskolās – RTU, LU un citās – ir krieviski runājošo studentu apmācību plūsmas un šo plūsmu absolventi paliek strādāt Latvijā, iesaku pēc Valodu likuma stāšanās spēkā studentus pie valsts eksāmeniem vai diplomdarba aizstāvēšanas pielaist tikai pēc sekmīga valsts valodas zināšanu pārbaudījuma.” Es gribētu deputātiem atgādināt, ka 13.pantā ir paredzēts, ka arī augstāko mācību iestāžu beidzējiem ir jākārto eksāmens valsts valodā. Tā ka, manuprāt, faktiski šis noteikums 13.pantā jau atrisina minēto Preinberga kunga priekšlikumu. Ja Preinberga kungam nav iebildes, mēs varam nobalsot un…

Priekšsēdētājs: Preinberga kungs tomēr nāk pie mikrofona. Lūdzu!

G.Preinbergs: Principā jau varētu piekrist, ka tas tā ir. Bet apstākļos, kad mēs tieši izejam uz šā likuma pielietošanu dabā, situācija ir daudz citādāka. Cik man zināms, augstskolās, kur ir krievu valodas plūsmas, nekādi iepriekšējie pārbaudījumi nav paredzēti. Ir atrunāšanās. Proti, patlaban ir pirmais gads un tā tālāk. Bet, kopš Valodu likums ir publicēts, jau ir pagājuši trīs gadi. Tātad visās augstskolās šiem studentiem ir mācīta valoda, kura viņiem būtu jāprot. Ja neprot, tad nav praktiski spējīgi šeit strādāt.

Dz.Ābiķis: Jā, es jums piekrītu, bet tajā pašā laikā 13.panta redakcijā, ko paredzējusi komisija, noteikts, ka augstskolu beidzējiem ir jākārto eksāmens valsts valodā. Līdz ar to pēc likuma stāšanās spēkā, kad nobalsosim par likuma stāšanos spēkā, šis punkts augstskolām obligāti būs jāpilda, jo tas tomēr ir likums.

G.Preinbergs: Cienījamais Ābiķa kungs! Augstskolās, kur ir krievu valodas mācību plūsmas, nekad nav kārtots eksāmens latviešu valodā. Runa var būt tikai par latviešu valodas sagatavotības līmeņa noskaidrošanu. Tos pārbaudījumus, eksāmenus, diplomdarbu viņi kārtos un aizstāvēs savā valodā.

Dz.Ābiķis: Protams, protams, bet pagaidām skaidrs, ka nav kārtojuši, jo arī vecā Valodu likuma šis attiecīgais pants stājas spēkā tieši ar šā gada 5.maiju. Tā ka pirmais eksāmens atkarībā no tā, kā mācību gads tiek beigts, varētu būt vai nu šā gada absolventiem, vai nākamā gada absolventiem. Tā tas ir reālajā situācijā.

G.Preinbergs: Šajā gadījumā tas nekādā ziņā neder – vai nu vai. Runa ir par 1992.gadu. Likums stājas spēkā 5.maijā.

Priekšsēdētājs: Paldies. Kādi būtu ierosinājumi? Vai te nepieciešams kāds balsojums? Un diezgan grūti to darīt, jo tehnisku iemeslu dēļ mums šo papildinājumu nav, un to nav arī pie 13.panta.

Dz.Ābiķis: Nē, mēs to varētu apspriest. Šis Preinberga ierosinājums drīzāk attiektos uz lēmumu par likuma stāšanos spēkā. Un tad mēs to pavairotu.

Priekšsēdētājs: Vai Preinberga kungs varētu? Nav problēmu?

G.Preinbergs: Jā.

Priekšsēdētājs: Vai par šā likuma 13.panta redakciju vēl ir kādas piezīmes? Nav. Paldies.

17.punkts – arī par 13.panta redakciju. Turpinājums.

Dz.Ābiķis: Tur ir drukas kļūda, jo tas ir paredzēts nevis kā 13.pants, bet 13.1.pants.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu!

Dz.Ābiķis: Un šajā sakarībā Cilvēka tiesību un nacionālo jautājumu komisija ierosina, ka vārdus “cittautiešiem adresētos tiešos raidījumus” aizstāt ar frāzi: “tieši cittautiešiem adresētos raidījumus”. Tā kā atsevišķi deputāti uzmanīgi neklausās, kā, piemēram, Bela kungs, kurš nemaz nedzird, izskaidrošu lietas būtību. Tāpēc jau komisija noraidīja šo priekšlikumu. Komisijas variantā un 13.1.pantā, ko pieņēmām jau pagājušajā rudenī, ir runa par raidījumiem, kas tiek raidīti, ja tā varētu izteikties, tieši ēterā, proti, tiešā ēterā cittautiešiem domātie raidījumi. Respektīvi, tiešie raidījumi, kurus nav iespējams subtitrēt, pastāvot pašreizējam tehniskajam nodrošinājumam, kāds ir Latvijas televīzijā. Un vispār arī pasaules televīzijā vēl šodien ir problēmas šā jautājuma risinājumā. Un tāpēc komisijas piedāvātais variants ir pavisam citāds, jo vairs nav runas par tiešajiem raidījumiem, bet Cilvēka tiesību komisija piedāvā raidījumus, kas ir tieši domāti cittautiešiem, tajā skaitā arī ierakstītie raidījumi. Atbildīgā komisija noraida šo priekšlikumu, jo mēs uzskatām, ka mums tomēr ir jāpanāk, ka tie raidījumi, kas televīzijā būs ierakstā, lai tiktu vai nu dublēti, vai šajā gadījumā vēl labāks risinājums būtu, ja šie raidījumi tiktu subtitrēti valsts valodā. Tā ka komisija šo Cilvēka tiesību komisijas piedāvājumu diemžēl noraida. Un es aicinu balsot un atbalstīt jau esošo komisijas variantu.

Priekšsēdētājs: Tā kā te bija domstarpības, tiešām ir jābalso. Lūdzu, reģistrēsimies! Rezultāts: 72 deputāti ir reģistrējušies. Paldies. Lūdzu balsosim par šā likuma 17.punktu, tas ir, par Ābiķa kunga piedāvāto 13.1.panta redakciju. Rezultāts: 38 – par, 15 – pret, 7 – atturas. Tātad vairākumu gūst šī redakcija. Paldies.

Dz.Ābiķis: Tālāk ir 14.pants. Diemžēl šeit tekstā tas gan ir izlaists, bet ir priekšlikums, ko piedāvā Rolands Rikards. Proti, ka panta beigas būtu jāizsaka nedaudz citādi. Komisija ir vienojusies ar Rikarda kungu, ka mēs konceptuāli šo priekšlikumu pieņemam, tikai izsakām to nedaudz citādākā redakcijā, lai izvairītos no svešvārda – promocijas padome. Komisija iesaka akceptēt šādu formulējumu: “atbilstošo zinātnisko grādu pieņemšanas padome”. Tā kā Rikarda kungs piekrita, tad mēs savā starpā vienojāmies. Es uzskatu, ka varbūt nemaz arī nav vērts balsot.

Priekšsēdētājs: Paldies, Rikarda kungs! Turklāt arī mēs varam turpināt. Lūdzu! Šis mans iesniegtais teksts tehnisku kļūmju dēļ ir grūti izlasāms.

Dz.Ābiķis: Cilvēka tiesību un nacionālo jautājumu komisija ierosina 15.panta pēdējo teikumu izteikt nedaudz citā redakcijā. Atbildīgā komisija uzskata, ka šī redakcija lietas būtību nemaina, un ka šis priekšlikums varbūt vairāk attiecas uz citiem likumiem – par kultūras autonomiju, par nacionālo grupu tiesībām. Tādējādi komisijas viedoklis ir, ka šo priekšlikumu nav vajadzības pieņemt.

Priekšsēdētājs: Paldies. Turklāt nacionālā kultūra laikam citādi nemaz nevar attīstīties. Paldies. Nākamais mums ir 18.punkts – par 16.pantu.

Dz.Ābiķis: Par 16.pantu nav priekšlikumu.

Priekšsēdētājs: Vai deputātiem, lūdzu, arī nav?

Punkts 19. – par 19.pantu. Nav.

Punkts 20. – par 20.pantu.

Dz.Ābiķis: Par 20.pantu ir priekšlikums, ko gan nav izteicis neviens no deputātiem, bet par kuru nobalsoja Valsts valodas komisijas vairākums. Šo priekšlikumu jūs varat izlasīt. Ja neviens deputāts neuztur prasību par šādu varianta iespējamību, kaut gan zināma loģika tur ir, tad varētu arī atstāt projekta tekstā lasāmo redakciju.

Priekšsēdētājs: Tātad ir ierosināts atstāt tādu tekstu, kāds ir nodrukāts dokumentā. Vai ir kādi citi varianti? Nav. Varbūt tad nobalsosim? Lūdzu balsosim par šo 20.panta redakciju! Rezultāts: 41 – par, 5 – pret, 12 – atturas. 21.pants ir akceptēts.

21.pants.

Dz.Ābiķis: 21.pantā Cilvēka tiesību komisija ierosina izslēgt vārdus: “Latvijas Republikas Augstākās padomes Prezidija Valodu komisija un Valsts valodas inspekcija un vietējās pašvaldības”, jo jābūt vienai institūcijai, kas pārrauga Valodu likuma ievērošanu valstī. Mēs atbildīgajā komisijā tomēr uzskatām, ka šeit pastāv zināma funkciju sadale, jo Latvijas Republikas Augstākās padomes Prezidija Valodu komisija un Valsts lietu ministrijas valsts valodas… (te laikam ir drusku nepareizi – “valsts valodas ministra”) Valsts valodas centrs pārrauga šā likuma īstenošanu. Taču, lai šīs institūcijas kontrolētu, varētu būt Valsts valodas inspekcija un vietējās pašvaldības, kam tieši būs reāli jākontrolē šā likuma īstenošana. Kaut gan es atceros, ka arī Juridiskajā pārvaldē mums šajā jautājumā bija zināmas domstarpības.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Apsīša kungs!

R.Apsītis: Man ir sīka redakcionāla rakstura piezīme pie 18.punkta, kuram mēs esam jau paskrējuši garām, un pie tagadējā 21.punkta, proti, par vietējām pašvaldībām. Vai šis vārdiņš “vietējā” nav lieks? Vai tad mums ir citas pašvaldības?

Dz.Ābiķis: Ja deputāti neiebilst, es varētu piekrist jūsu priekšlikumam.

Priekšsēdētājs: Paldies. Nav redzams, ka deputāti iebilstu. Tātad balsošana laikam nav vajadzīga. Ņemam vērā, ka visās vietās, kur ir vārds “vietējās pašvaldības”, vārdu “vietējās” svītrojam.

Par 21.pantu. Nav. Par 22.pantu – par saukšanu pie atbildības – arī nav iebildumu.

Dz.Ābiķis: Ir iebildums. Cilvēka tiesību un nacionālo jautājumu komisija ierosina izslēgt šo pantu. Atbildīgā komisija uzskata, ka šim pantam ir jāpaliek, jo mēs jau trešajā lasījumā vai nedaudz vēlāk esam gatavi piedāvāt labojumus Administratīvo pārkāpumu kodeksā un darba likumdošanas kodeksā, tā kā ir nepieciešams obligāti paredzēt atbildību par šā likuma pārkāpšanu, jo citādi likums paliek tukša deklarācija. Tāpēc komisija ierosina tomēr šo pantu saglabāt.

Priekšsēdētājs: Balsosim par 22.panta akceptēšanu. Rezultāts: 37 – par, 15 – pret, 6 – atturas. Akceptēts. Paldies.

Lūdzu, 23.pants.

Dz.Ābiķis: Cilvēka tiesību un nacionālo jautājumu komisija piedāvā 23.pantu izteikt nedaudz citādā redakcijā. Proti, par valodu likuma pārkāpšanu un tās izraisītajām sekām vainīgie saucami pie atbildības likumā noteiktajā kārtībā. Komisija tomēr noraida, jo ne vienmēr valodu likuma pārkāpšana izraisīs kaut kādas nopietnas sekas, un var rasties strīdīga situācija. Ja, piemēram, uzraksts attiecīgi kaut kur nebūs tāds, kā tas ir paredzēts likumā, un valsts valodas inspekcija vai vietējā pašvaldība, ja mēs pieņemsim Cilvēka tiesību un nacionālo jautājumu komisijas piedāvāto variantu, uzreiz sodīs, tad radīsies jautājums, ka uzraksts taču nekādas sekas neizraisa. Tādējādi ir iespējams izraisīties strīdīgām situācijām. Un tās taču galu galā ir tās sekas, vai tikai morālas problēmas vai kaut kādi citi praktiskas dabas jautājumi. Tā ka ierosinu atbalstīt atbildīgās komisijas variantu.

Priekšsēdētājs: Paldies. Nav nekādu jautājumu, tādējādi nav arī jābalso. Šeit komisijas variants jau ir.

Lūdzu, reģistrēsimies un balsosim kopumā par akceptu otrajā lasījumā. Reģistrējamies. Rezultāts: 80 deputāti ir reģistrējušies. Paldies. Deputāt Freimani, lūdzu!

J.Freimanis: Ābiķa kungs! Jūs pašā sākumā apsolījāt pateikt, kas tur bija ar to manu priekšlikumu. Es esmu par šo visu likumu, bet paskaidrojiet, kas par lietu?

Dz.Ābiķis: Jā, Freimaņa kungs bija iesniedzis rakstisku priekšlikumu, bet tas diemžēl tehnisku iemeslu dēļ nav pavairots, proti, no manis neatkarīgu iemeslu dēļ. Priekšlikums bija ieviest pantu, kas nosaka, ka valsts valodas zināšanas valsts iestādēs uzskatīt par kritēriju, kas iespaido ierēdņa atalgojuma kategoriju. Komisijā šo priekšlikumu apspriedām un nonācām pie secinājuma, ka tā vai citādi Valodu likums paredz, ka valsts valodas zināšanas valsts iestāžu darbiniekiem ir obligātas jebkurā gadījumā. Tas ir viens arguments, kas runā pretī šim priekšlikumam. Un otrs arguments ir tas, ka tomēr dzīve praktiski noliks, ja tā elementāri varētu izteikties, visu savās vietās. Un jau tagad redzam, ka attiecīgās iestādes, organizācijas, uzņēmumi meklē sev darbiniekus, ievietojot sludinājumu, ar nosacījumu, ka obligāti jāzina valsts valoda un vēl vismaz divas citas valodas.

Un otrs Preinberga kunga priekšlikums (acīmredzot tāpēc Preinberga kungs nāks pie mikrofona) arī nav pavairots. Jau uzsākot likumprojekta apspriešanu, es atvainojos. Ierosinājuma būtība – papildināt likumu ar frāzi (acīmredzot tas varētu būt atsevišķs pants), ka Latvijas Republikā visi vērtspapīri izlaižami tikai valsts valodā. Komisija konsultējās ar attiecīgajiem speciālistiem Ministru Padomē, kuri paskaidroja, ka arī brīvvalsts laikā vērtspapīri tika iespiesti ne tikai valsts valodā, bet bija arī tādi vērts­papīri, kas bija iespiesti gan valsts valodā, gan arī kādā no starptautiski izplatītajām valodām, teiksim, franču vai angļu valodā. Finansu ministrijas pārstāvji, var teikt, zvērēja mums, ka jebkurā gadījumā viņi vadīsies pēc starptautiski akceptētiem noteikumiem par vērtspapīru izlaišanu. Un, tā kā komisija uzskata: lai nelauztu likuma struktūru, jo uzskatām, ka pamatā šis likumprojekts ir likuma labojums, mēs jaunus pantus neieviesīsim, kā arī šo problēmu atstāsim uz laiku, kad tuvākajā pārredzamajā nākotnē tiks izstrādāts jauns, daudz pilnīgāks valodas likums.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Preinberga kungs!

G.Preinbergs: Man tomēr ir jautājums. Bet kā tad būtu, ja, teiksim, šī pati jūsu nosauktā ministrija to zvērestu neturēs? Turklāt pašreiz akcijas ir publicētas tikai krievu valodā. Kā tad tas būtu jāsaprot?

Dz.Ābiķis: Acīmredzot, ja jūs uzstājat, ka tāda prakse jau ir… Sakarā ar to, ka jūsu priekšlikums nav pavairots, mēs deputātiem to varētu izdalīt uz trešo lasījumu. Ja deputāti akceptētu, tad par šo pantu varētu nobalsot uzreiz trešajā lasījumā.

Priekšsēdētājs: Paldies. Laikam varētu vadīties pēc šā ieteikuma. Tikai vēlams tiešām šo pantu formulēt ļoti uzmanīgi, tā kā, piemēram, būs jāsastopas arī ar situāciju, ka ārējo aizņēmumu obligācijām obligāti būs jābūt arī citās valodās. Visi laikam akceptē variantu, ka par šādu papildinājumu mēs varētu balsot arī trešajā lasījumā.

Dz.Ābiķis: Vai Freimaņa kungs pastāv uz to, lai…

Priekšsēdētājs: Mēs ar Freimaņa kungu jau visu nokārtojām. Paldies, Ābiķa kungs! Nekādu citu ierosinājumu nav? Nav. Reģistrējušies ir visi. Lūdzu, balsosim par Latvijas Republikas likuma “Par grozījumiem un papildinājumiem Valodu likumā” akceptēšanu otrajā lasījumā. Piecas balsis papildus “par”. Rezultāts: par – 58, pret – 19, atturas – 5. Likums akceptēts otrajā lasījumā. Lūdzu, Ābiķa kungs, kad mēs varētu sagaidīt trešo lasījumu?

Dz.Ābiķis: Šajā sakarībā man ir lūgums patlaban plenārsēdē nobalsot par vienu konceptuālu, varbūt ne konceptuālu, priekšlikumu. Respektīvi, kā redzam, tad lielāki vai mazāki grozījumi ir gandrīz katrā Valodu likuma pantā. Es esmu ticies ar ļoti daudziem cilvēkiem un rādījis šo projektu. Un es redzu, ka arī deputātiem ir grūtības uztvert šos labojumus kā vienotu likumu. Man ir tāds lūgums – vai nevarētu uz trešo lasījumu labojumus Valodu likumā formulēt tādējādi, ka, respektīvi, mēs sagatavotu Valodu likumu šādā redakcijā un publicētu visus likuma pantus tādus, kādi tie ir pirmajā redakcijā, lai, lasot avīzē, cilvēkiem uzreiz būtu skaidrs, par ko ir runa. Jo es neticu, ka daudziem būtu saglabājušies iepriekšējie Valodu likuma eksemplāri. Un tas stipri sarežģīs šā likuma uztveri vienkāršajiem lasītājiem, amatpersonām un tā tālāk. Es gribētu lūgt, lai plenārsēde nobalsojot akceptē šo manu priekšlikumu, ka uz trešo lasījumu likums jāsagatavo pilnā tekstā.

Priekšsēdētājs: Tātad mūsu kolēģa Ābiķa lūgums, ka, lai mēs pieņemtu un akceptētu likumu trešajā lasījumā, ir jābūt pilnam likuma tekstam, protams, ievērojot jau līdz trešajam lasījumam izdarītos grozījumus, un pēc tam, lai tiktu publicēts pilns teksts ar izdarītajiem grozījumiem. Tāds bija ierosinājums. Es domāju, ka par to mēs jau varam nobalsot. Lūdzu, balsosim! Trīs balsis papildus “par”. Rezultāts: 71 – par, 1 – pret, 3 – atturas. Tātad šāds lēmums ir pieņemts. Ābiķa kungs, es tad lūgšu jūs kontrolēt, kā mūsu Kanceleja un tamlīdzīgi to visu izpilda.

Dz.Ābiķis: Es vēl gribētu lūgt plenārsēdi nobalsot, ka Valodu likuma trešais lasījums jāizskata pēc divām nedēļām.

Priekšsēdētājs: Nav jābalso. Tiklīdz tiks iesniegts, tā mēs arī centīsimies pieņemt.

Godājamie kolēģi! Saskaņā ar mūsu darba kārtību pulksten 15.00 bija jāsāk skatīt likumprojekts “Par galvaspilsētas Rīgas pašvaldību”. Es domāju, ka to varam arī darīt, tā kā uzaicinātās personas ir ieradušās. Septīto darba kārtības jautājumu “Par grozījumiem Latvijas Dzīvokļu kodeksā”, tā kā tas arī ir pirmais lasījums, mēs varētu izskatīt pēc tam.

Tātad astotais darba kārtības jautājums – likumprojekts “Par galvaspilsētas Rīgas pašvaldību”.

Lūdzu, ziņo Lagzdiņa kungs!

J.Lagzdiņš: Godāto priekšsēdētāj, kolēģi deputāti! Atļaujiet jūs iepazīstināt ar likumprojektu “Par galvaspilsētas Rīgas pašvaldību”. Šis jau ir trešais likumprojekta variants, kuru izskata pirmajā lasījumā. Tātad, kas tiks ņemts vērā, izstrādājot jums iesniegto likumprojekta koncepciju.

Pirmkārt, jau Augstākās padomes 1991.gada 21.decembra lēmums, kura būtība ir tāda, ka Rīgas pilsētā ir jāizveido vienlīmeņa pašvaldība.

Otrkārt, tiks ņemts vērā tas, kādu pašvaldību modeli esam iecerējuši izveidot, sagatavojoties nākošajam pašvaldību sasaukumam, proti, tam periodam, kad beigsies līdzšinējo ievēlēto deputātu pilnvaras.

1990.gada septembrī Tautas frontes frakcija apstiprināja pašvaldību reformas koncepciju. Tajā arī bija noteikts, ka Rīgā nākamajā sasaukumā ir jāizveido vienlīmeņa pašvaldības modelis. Proti, Rīgā ir jābūt vienai nelielai, mazskaitlīgai lēmējinstitūcijai, kura ievēlēta tiešās vēlēšanās, un ir jābūt vienai valdei.

Bez tam turpmāko divu gadu laikā Rīgas pilsētā ir jāveic administratīvi teritoriālā reforma, kuras rezultātā Rīgā nebūtu vis seši rajoni, bet gan 40 administratīvie iecirkņi.

Iesniegtais modelis ir, tā teikt, pārejas perioda modelis, kurā, manuprāt, maksimāli ir ievērotas šīs divas pamatnostādnes, par kurām jau runāju, kā arī daudzmaz ir panākts politisks kompromiss starp rajoniem un pilsētu.

Tālāk es gribētu runāt par trim ļoti svarīgiem jautājumiem. Proti, par to, kāds Rīgā ir iecerēts pašvaldību modelis saskaņā ar šo likumu, kādas ir Rīgas pašvaldību institūciju savstarpējās attiecības un kāda ir Rīgas pašvaldību institūciju kompetence.

Tātad kāda ir sistēma. Saskaņā ar likumprojekta 1.pantu Rīgā nav vis septiņas, bet gan viena vienota pašvaldība. Saskaņā ar likumprojekta 9.pantu Rīgā ir iecerēta viena vienīga lēmējinstitūcija – dome, kuru izveido padomes.

Saskaņā ar likumprojekta 47.pantu, un tas, manuprāt, ir pats nozīmīgākais, jo šeit ir runa par Rīgas pilsētas pašvaldības vienoto īpašumu, un to es īpaši gribētu uzsvērt, šeit ir noteikts, ka Rīgas pašvaldības īpašumā, tātad vienotā īpašumā, var būt zeme, ūdeņi, zemes dzīles un citi īpašuma objekti, kuri tiek iegūti kārtībā, kādu paredz Latvijas Republikas likumi. Savukārt to, kas ir tiesīgs atsavināt un iegūt vienoto Rīgas pašvaldības īpašumu, nosaka Rīgas dome. Turklāt viss Rīgas pašvaldības īpašums atrodas pilsētas vai rajonu valžu pārvaldīšanā. Un tas ir īpaši svarīgi. Proti, nevis īpašumā, bet pārvaldīšanā. Un šo pārvaldīšanas kārtību atkal nosaka Rīgas dome. Savukārt zeme, kas atrodas Rīgas administratīvajā teritorijā, tiek piešķirta lietošanā kārtībā, kādu nosaka Latvijas Republikas likumi. Es uzskatu, un arī komisijas viedoklis ir tāds, ka zemes lietošanas kārtība ir jānosaka ar speciāliem likumiem, un tā nav šā likuma tēma.

Komisija maksimāli centās izveidot un noteikt tādu kārtību, lai Rīgā būtu vienots budžets. Taču jāsaka atklāti, ka, ja gadījumā jūs atbalstīsit šo koncepciju, būs nepieciešams izdarīt grozījumus likumā par budžeta tiesībām. Attiecībā uz budžetu pamatnostādne ir tāda, ka budžetu projektus izstrādā pilsētas un rajonu valdes, kā tās darīja to līdz šim, bet budžetu apstiprina, groza atkal dome.

Runājot par Rīgas pašvaldību institūciju kompetenci, saskaņā ar likumprojekta 9.pantu dome ir Rīgas pašvaldības augstākā lēmējinstitūcija, kura koordinē Rīgas pilsētas pašvaldības institūcijas darbu un izlemj svarīgākos Rīgas pilsētas attīstības jautājumus. Rīgas domes kompetence attiecas uz visu pilsētas teritoriju.

Rīgas domes attiecības ar valdēm nosaka likumprojekta 12.pants, un, manuprāt, tas ir ļoti nozīmīgs, jo tajā ir paredzēta tiesiskā saite starp domi un valdēm.

Īpatnība ir tā, ka, vadoties pēc iecerētās shēmas, šajā pārejas periodā septiņas izpildinstitūcijas jeb pilsētas un rajonu valdes izveido nevis dome, bet gan padomes. Bet visas pārējās tiesiski administratīvās attiecības Rīgas un rajonu valdēm ir ar domi. Un, proti, 12.pants nosaka, ka Rīgas domes lēmumi ir saistoši pilsētas un rajonu valdēm. Bez tam Rīgas dome uzrauga un kontrolē, kā pilsētas un rajonu valdes izpilda tās lēmumus. Bez tam dome var atcelt pilsētas un rajonu valžu nelikumīgus, gan arī nelietderīgus lēmumus. Dome nosaka pilsētas un rajonu valžu un to iestāžu un amatpersonu, un citu darbinieku algu likmes. Manuprāt, ļoti loģiska ir pēdējā daļa, kurā ir noteikts, ka dome īstenībā var izskatīt jebkuru jautājumu, kurš ir valžu kompetencē.

Strīdīgs ir jautājums par to, vai valdes nebūtu jāizveido domei. Tie, kas piedalījās Tautas frontes frakcijas sēdē, atceras, ka pirmais šo strīdīgo jautājumu izvirzīja priekšsēdētājs Gorbunovs. Bez tam ir divu deputātu rakstveida iesniegumi, proti, deputāta Ēlerta un deputāta Repšes iesniegums. Viņi ierosina radīt tādu sistēmu, ka visas septiņas valdes izveido dome. Tas ir konceptuāls jautājums. Un, ja šie deputāti uzstās uz tā atrisināšanu, tas mums šodien būs jādara balsojot.

Kādas ir valžu savstarpējās attiecības? Kā to nosaka likumprojekta 37. un 38.pants – pilsētas valde savas funkcijas realizē visas pilsētas teritorijā. Pilsētas un rajonu valžu funkcijas ir savstarpēji nošķirtas, un tās cita citu nedublē. Tas nozīmē, ka, piemēram, par ielu remontu pilnībā atbild rajonu valdes. Tāpat par ielu tīrīšanu atbild rajonu valdes. Bet, kas attiecas uz pilsētas elektroapgādi, gāzes saimniecību un vēl daudziem citiem jautājumiem, par ko runā šā likuma 37. un 38.pants, atbild pilsētas valde.

Izstrādājot likumprojektu, radās vēl dažas citas problēmas. Rajonu un pilsētas pārstāvji nevarēja vienoties par to, kā būtu jāveido dome. Proti, kādas būtu rajonu un pilsētas pārstāvju proporcijas domē? Ja jūs ievērojāt, likumprojekta 10.pantā ir noteikta tāda kārtība, ka Rīgas dome sastāv no 60 domniekiem, no kuriem 30 ievēlē pilsētas padome, bet katra rajona padome – pa pieciem domniekiem. Šodien, uzstājoties debatēs, acīmredzot rajonu pārstāvji izteiks savu viedokli par to, kādām būtu jābūt šīm proporcijām.

Es gribētu īpaši uzsvērt vienu niansi. Izstrādātais likumprojekts ir ne vien tiesisks, bet arī politisks kompromiss. Pašreizējā sociālekonomiskajā situācijā, mūsuprāt, padziļināt šo administratīvi teritoriālo pašvaldības reformu nebūtu lietderīgi. Jo šajā reformu periodā, kad pašvaldībām ir tik daudz darba, jau šī sasaukuma laikā nebūtu iespējams pilnībā to veikt, proti, izveidot 40 administratīvos iecirkņus, jo tas ir ne tikvien ģeogrāfisks jēdziens, ģeogrāfiska reforma, tā teikt, uz papīra, bet tā ir milzīga, praktiski dabā izdarāma reforma. Tā ir arī pašvaldību uzņēmumu un iestāžu likvidācija un maiņa. Tā ka šajā periodā, kad ir tik daudz ikdienā darāmo darbu, acīmredzot to nebūtu lietderīgi veikt. Paldies par uzmanību. Tas īsumā ir viss.

Priekšsēdētājs: Paldies, Lagzdiņa kungs, par ziņojumu! Jautājumu laiks. Lūdzu, kuri deputāti ir pierakstījušies uz jautājumiem? Pagaidām ir pierakstījušies divi deputāti.

Lūdzu, deputāt Roland Repša! Gatavojas deputāts Zaļetajevs.

R.Repša: Cienījamais Lagzdiņa kungs! Jūsu projektā ir diezgan nepārprotami pateikts tas, ka pilsētas un rajonu valdes ir domes izpildinstitūcijas. Vismaz tas izriet no 12.panta. tajā pašā laikā 24.pantā jums ir nodemonstrēts, kā pilsētas (un 26.pantā – rajona padomes) var šīs valdes atcelt, ievēlēt pilsētas valdi un rajona valdi, kā arī grozīt tās sastāvu. Šinī sakarībā var rasties tāda kolīzija, ka, lai gan šīs domes izpildinstitūcijas godprātīgi pilda domes lēmumus, bet pilsētas un rajonu padomes, kurām kaut kāda iemesla dēļ šie lēmumi varētu nepatikt, un šobrīd tādas situācijas nereti izveidojas, vienkārši vai nu groza, vai pilnīgi atceļ šīs valdes. Un var gadīties pat situācija, ka kādu laiku neieceļ jaunu valdi. Jūsu projektētajā pašvaldības sistēmā skaidri ir redzama šāda kolīzija. Un es gribētu, lai jūs viennozīmīgi atbildētu, kā jūs paredzat atrisināt, lūk, šādas kolīzijas?

J.Lagzdiņš: Jūs pilnīgi pareizi norādījāt, ka tā ir zināma tiesiska pretruna. Bet, ja mēs, kolēģi, atceramies situāciju, jeb, pareizāk sakot, pastāvošās, tiesiskās attiecības starp Augstāko padomi, Ministru padomi, ministrijām un ministriem, tad redzam analoģisku situāciju tam, kas ielikta šajā likumprojektā. Proti, ka Augstākā padome ieceļ ministrus, bet ministru darbu vada premjerministrs. Tātad – Ministru padome, nevis mēs – Augstākā padome. Tā ka konstitucionālā praksē tāda kārtība, ka viens ieceļ kādu institūciju, bet cits to vada, ir diezgan izplatīta. Bet katrā ziņā pilnīgi piekrītu, ka teorētiski tāda situācija, kā jūs sakāt, varētu būt. Bet, ja mēs pieņemtu jūsu ieteikto variantu, proti, ka dome ieceļ valdes, tad mēs Rīgā izveidotu vēl centralizētāku pašvaldību sistēmu. Ir jāvērtē, vai šī domes tiesiskā saikne ar valdēm ir pietiekama vai nav pietiekama? Katrā ziņā tas ir konceptuāla balsojuma jautājums.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Zaļetajev!

S.Zaļetajevs: */Man ir tāds jautājums. Gribētu zināt, ar ko ir pamatota ideja veidot domi kā atsevišķu lemjošu orgānu? Kāpēc nevar visas tās funkcijas, kas projektā tiek nodotas domei, uzticēt pildīt Rīgas pilsētas padomei?/

J.Lagzdiņš: Ļoti vienkārši – tā būtu politiska netaisnība pret 700 rajonu deputātiem. Tas ir pirmkārt.

Otrkārt, Rīgas pilsētas padome, līdzīgi kā daudzas vai vairākas rajonu padomes, šobrīd vairs nav darbaspējīga. Lielā mērā nav darba­spējīga. Un jūs, Zaļetajeva kungs, labi zināt, ka šai reformai ir politiska slodze un ka pēc šīs reformas Rīgā izveidosies vienvadība – viena lēmējinstitūcija, tādējādi Rīgā būs daudzmaz kārtība. Bet šobrīd, kad pašvaldību institūcijas daudzkārt nevar izlemt jautājumus, šīs kārtības nav. Tieši tas, ka nav šīs kārtības, ir izdevīgi tiem spēkiem, kuri stāv aiz Augstākās padomes deputātu zināmas grupas.

S.Zaļetajevs: */Kas attiecas uz to, ka Rīgas pilsētas padome nav darbspējīga, par to ir iespējas izteikt savu viedokli tās priekšsēdētājam un izpildkomitejas priekšsēdētājam. Tagad es gribētu uzdot otro jautājumu. Jautājums attiecas uz nesen pieņemto Eiropas hartu par vietējām pašpārvaldēm. Šajā hartā, kurai mēs esam pievienojušies, doti pietiekami skaidri nosacījumi, kas jāsaprot ar pašvaldības jēdzienu. Jo var iecelt gubernatoru, bet viņš nebūs pašvaldība. Tas mums ir jāsaprot. Runa ir par to, ka šajā hartā piesaista uzmanību 3.panta 2.apakš­punkts. Tajā teikts: “Šīs tiesības realizē padome vai elektoru sapulce, kuras locekļi ievēlēti brīvās, aizklātās, vienlīdzīgās, tiešās un vispārējās vēlēšanās.” Ja šis priekšnoteikums netiek ievērots, tad par kādu gan, patiesību sakot, pašvaldību var būt runa? Tad ņemsim un tūlīt iecelsim gubernatoru, nebūs nekādas nesaprašanās, nekādu nekārtību, nekā. Ko gubernators liks, tas tiks izpildīts. Visefektīvākais veids, kā pārvaldīt valsti. Novedīsim visu līdz galam./

Priekšsēdētājs: Zaļetajeva kungs, lūdzu, tikai neaizmirstiet, ka patlaban tiek uzdoti jautājumi. Jums ir iespēja izteikties debatēs.

S.Zaļetajevs: */Jautājums ir par to, ka šajā likumā ir runa par paš­pārvaldi. Tas neatbilst hartai, kurai esam pievienojušies./

J.Lagzdiņš: Zaļetajeva kungs! Es varbūt citēšu latviski šo hartas 3.punktu. Šīs tiesības realizē padomes vai elektoru sapulces, kur locekļus ievēlē brīvās, aizklātās, vienlīdzīgās, tiešās un vispārējās vēlēšanās. Jā, tik tiešām – pilsētas padome un rajonu padomes ir šīs elektoru sapulces, kuras pēc tam pilda elektoru sapulces funkcijas, proti, ievēlē domi. Un šī harta tiešām atļauj mums šādas sapulces izveidot.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, vai vēl kāds ir pierakstījies jautājuma uzdošanai? Debatēs? Felss vēlas jautāt, lūdzu!

A.Felss: Cienījamo referent! Šajā situācijā jūsu salīdzinājums ar Ministru padomi nebija sevišķi korekts. Vai jums nešķiet, ka būtu pienācis laiks šo varu Rīgā centralizēt, lai beigtos tā neskaidrība un tas ķīselis, kas līdz šim ir bijis Rīgas padomēs un tā tālāk? Likumprojekta 2.pantā jau uzskaitītas sešas pašvaldību institūcijas. Vai tik tiešām nav par daudz?

J.Lagzdiņš: Felsa kungs! Vadoties pēc projekta, nākamā sasau­kuma laikā Rīgā būs viena lēmējinstitūcija, viena valde un 40 rajonu administratori. Kas attiecas uz centralizāciju, pašvaldības komisiju viedoklis bija tāds, ka piedāvātais variants šobrīd ir optimālais centralizācijas variants. Bet, ja Repšas kungs un jūs uzstāsit uz to, ka valdes būtu jāizveido domei, tad, neapšaubāmi, par šo jautājumu tiks balsots un deputāti varēs izteikties. Tādējādi mēs to atrisināsim balsojot, pirms tam, uzklausot rajonu un pilsētas pārstāvju viedokli. Es neiebilstu pret to, ka tas ir jāapspriež.

A.Felss: Visādā ziņā es tā uzskatu un uzstāju uz tādu balsojumu.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vai vēl ir jautājumi? Nav. Paldies, Lagzdiņa kungs! Sāksim debates. Debatētāji, kas uzstāj par kādiem konceptuāliem balsojumiem, jo pirmajā lasījumā mēs balsojam konceptuāli, lūdzu šo konceptuālo balsojumu formulējumus sagatavot arī rakstiski, lai mēs to varētu izdarīt pilnīgi precīzi.

Debatēs ir pierakstījušies daudzi deputāti, kā arī vietējo padomju pārstāvji. Teikmaņa kungs, cik es saprotu, beigās vēlētos izteikties gan kā deputāts, gan kā padomes pārstāvis.

Lūdzu, vārds deputātam Rolandam Repšam! Gatavoties deputātam Zaļetajevam.

R.Repša: Cienījamie kolēģi! Man šķiet, ka nekas prātīgs mums atkal nav iznācis. Šo projektu es tēlaini varētu vērtēt tā, ka mēs tajā būdā, ko sauc par Rīgas pašvaldību, tagad esam iemontējuši detaļu, kas noteikti pēc pavisam neilga laika šo būdu novedīs galīgā sabrukuma stāvoklī. Tā sabruks ar lielu troksni, putekļiem šķīstot. Tad varēsim uz tās drupu kaudzes kasīt pakaušus un domāt, ko darīt tālāk.

Projekta autori gan ir paredzējuši tādu brīnišķīgu septīto nodaļu, kurā ir noteikta Rīgas pašvaldības institūcija, Rīgas domes priekšsēdētāja un citu amatpersonu atcelšanas kārtība. Ar to ir domāta smagā artilērija, ar kuru šīs problēmas varētu pārvarēt pēc tam, kad būs noticis minētais galīgais sabrukums. Bet šo jautājumu mēs muļļājam tik ārkārtīgi ilgi, ka man vienkārši neceļas roka balsot, kā arī aicināt jūs noraidīt šo projektu, tādējādi acīmredzot atkal nobremzēsim šīs problēmas risinājumu. Vienlaikus es domāju, ka lieta, iespējams, nav nemaz tik traka, ja šajā projektā, kā jau mums to daļēji informēja Lagzdiņa kungs, izdara divus konceptuālus labojumus.

Tie būtu šādi: pirmais, pilsētas un rajonu valdes ieceļ dome, lai nerastos šī kolīzija, šī būtiskā detaļa, kas Rīgas padomei, Rīgas pašvaldības sistēmai neļaus funkcionēt projektētā veidā. Otrs – rajonu valdēm ir jābūt pakļautām pilsētas valdei. Valdes ir Rīgas domes izpildinstitūcijas. Savukārt šīm izpildinstitūcijām ir normāla vertikālās pakļautības struktūra.

Lūk, šādus divus labojumus esmu sagatavojis rakstiskā veidā. Es ļoti aicinātu par tiem balsot konceptuāli jau pirmajā lasījumā, lai Lagzdiņa kungs pēc tam tos varētu iestrādāt uz otro lasījumu. Iespējams, tad mēs varētu šo likumprojektu novest līdz tādam stāvoklim, lai būtu kaut vai minimālas cerības, ka Rīgas pašvaldības sistēma tomēr varēs funkcionēt varbūt sekmīgāk nekā līdz šim. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, deputāt Zaļetajev! Gatavojas deputāts Bojārs.

S.Zaļetajevs: */Es, tāpat kā iepriekšējais orators, sākšu ar māksliniecisku tēlu. Piedāvātais projekts man atgādina metodi, kādu diezgan bieži izmantoja Ņikita Sergejevičs Hruščovs, kad praktizēja sasaukt paplašinātas politbiroja sēdes. Kad viņam neizdevās kādu jautājumu atrisināt sev vajadzīgajā veidā demokrātiski tajā sastāvā, kāds tad bija, tika veidota kāda jauna institūcija. Lai jautājumu atrisinātu sev izdevīgā virzienā. Ideja par domes izveidošanu – tas nav nekas cits, kā šī pati Hruščova metode. Viņš to nebija izdomājis, bet ļoti labi to izmantoja. Šeit piedāvā rīkoties tādā pašā veidā – izveidot vēl vienu organizāciju ar paplašinātu sastāvu nolūkā, lai tā izlemtu jautājumus Rīgas pilsētas iedzīvotāju labā. Tas, starp citu, ir vienīgais kritērijs, kuru var izmantot, ja spriežam par pašpārvaldi. Nevis kādas partijas, kustības vai organizācijas labā. Kā panākt to, lai pašvaldības lēmumi tiktu pildīti tieši atbilstoši iedzīvotāju interesēm? Šim nolūkam nekas cits labāks nav izdomāts kā tas, ko saucam par demokrātiju. Par nožēlu tā tiešām nav nekāda burvju nūjiņa, ar kuru visas problēmas var atrisināt, tā saistīta arī ar nepatīkamiem zaudējumiem, bet neko nevar darīt, neko citu labāku mēs neizdomāsim. Diemžēl. Bet, ja runā par pārvaldes efektivitāti, tad es jau piedāvāju: mēs, Augstākā padome, iecelsim Rīgā gubernatoru, viņš ļoti operatīvi un ļoti efektīvi atrisinās visus jautājumus. Gubernators savāks sev izpildītāju štatu – kompetentus darbiniekus, kas paveiks visu. Un es jums garantēju, ka viss notiks ļoti ātri un operatīvi. Jo runa taču ir par rūpēm iedzīvotāju labā un pārvaldes efektivitāti. Ja pārsvars būs pārvaldes efektivitātes pusē, tad risināsim šo problēmu līdz galam. Neskatoties uz visiem demokrātijas trūkumiem, tā tomēr eksistē kā mazs bērns, par kuru nevar zināt, kāds viņš izaugs, ko tas darīs, jo pagaidām viņš vēl autiņos. Ja mēs no tā atteiksimies, vienalga, agri vai vēlu nāksies pa šo ceļu iet, taču tas būs saistīts ar lieliem zaudējumiem.

Lai mana uzstāšanās nebūtu tīri kritiska, man ir tāds priekšlikums. Tās pilnvaras, kuras paredzēts piešķirt domei, atdot Rīgas pilsētas padomei. Šo padomi tieši ir ievēlējuši Rīgas pilsētas iedzīvotāji. Katrs deputāts ir ne tikai Rīgas pilsētas iedzīvotāju ievēlēts, bet arī noteikta pilsētas rajona vēlēts, tādēļ var pārstāvēt kā sava rajona, tā visas pilsētas iedzīvotāju intereses. Jādod viņam visas šīs pilnvaras. Mēs iegūsim orgānu, kas tiešām būs reāla pašpārvalde, orgānu, kas būs atbildīgs to priekšā, kas viņu ievēlējuši, un reizē iegūsim orgānu, kurš būs spējīgs operatīvi un pietiekami efektīvi risināt visus pašpārvaldes jautājumus.

Kas vēl mani šajā punktā mulsina, lai gan tas ir pārāk maigi teikts? Šeit piedāvāts no katra rajona ievēlēt piecus domes locekļus, bet mums taču ir nevis seši, bet pieci rajoni. Un kā tiks ievēlēti domes locekļi no Kurzemes rajona? Šim jautājumam paiets garām dziļā klusumā. Jāsaprot, ka šis likums ir paredzēts tikai diviem gadiem. Normas, kas šeit darbosies, orientējoši ir paredzētas tikai diviem gadiem. Zināms laiks paies, kamēr likums tiks pieņemts, kamēr tiks pārveidotas visas institūcijas, kamēr notiks pārgrupēšana. Šajā laika ritējumā tiem cilvēkiem, kas darbojas pašreizējās pārvaldes sistēmās, zudīs stimuls vispār kaut ko darīt. Tas ir dabiski, kad cilvēkiem nav skaidrības par savu nākotni.

Un vēl atsevišķi gribētu pievērst jūsu uzmanību vēl vienam nepieņemamam piegājienam. Runa ir par domes vai pilsētas padomes vai rajona padomes nelikumīgu lēmumu atcelšanu. Es uzskatu, ka ir principā nepareizi jaukt lemjošas varas orgānu funkcijas ar tiesības sargājošo orgānu, prokuratūras orgānu funkcijām, kam skaidri redzamā veidā uzlikts par pienākumu valstī aizstāvēt likumus. Pieņemot šo likumu ar tādiem formulējumiem, patiesībā netiek nodrošinātas dubultas garantijas, tieši otrādi, tiek noņemta atbildība no prokuratūras, kuras tiešais pienākums tam sekot. Iznāks, ka septiņām auklēm bērns paliks bez pieskatīšanas.

Kas attiecas uz pilsētas padomes un rajonu padomju pilnvarām. Es piekrītu tam, ka iedarbīgi ir, ja pārvaldi īsteno viena institūcija, kas atskaitās otrai institūcijai, bet šī situācija var radīt arī neprognozējamas sekas, jo, ja iet līdz galam un domei dod iespēju ne tikai īstenot pilsētas pārvaldi, bet arī rajonu pārvaldīšanu, tad kas gan būtībā paliks padomju pārziņā, kas tomēr ir īstā pašpārvaldes izpausme? Tikai sava priekšsēdētāja ievēlēšana un sava reglamenta apstiprināšana? Un kam tas? Dabiski rodas secinājums: lai likvidētu kā pilsētas padomi, tā rajonu padomes. Es gribētu, lai šis jautājums kā ļoti principiāls tiktu izlemts tagad, lai neiznāk tā, ka šo jautājumu nāksies risināt pašā pēdējā lasījumā. Pateicos par uzmanību./

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Bojār! Gatavojas deputāts Blažēvičs.

J.Bojārs: Cienījamie kolēģi! Nesen es jums stāstīju par pašvaldību problēmām. Un gluži nejauši man šodien atkal nācās runāt ar dažiem no Rīgas Centra rajona īrniekiem, ja varētu teikt, kolektīvajiem īrniekiem. Tā šoreiz bija juridiskā persona. Risinot savu jautājumu, tiklīdz tās pārstāvji iegāja izpildkomitejā, no štata darbinieku puses tie tika brīdināti: “Jūs ņemiet vērā – Rojs ir ļoti dārgs.”

Tas tā – ievadam… Apgalvojumus, cienījamie kolēģi, es jums atnesīšu apmēram tādu mapīti, kurā ir izpildkomitejas Revīzijas komisijas slēdzieni, kas ir nodoti jau Prokuratūrai. Tas ir tā – apgalvojumam.

Priekšsēdētājs: Kolēģi, ievērosim mieru! (Zālē troksnis, sakustēšanās.) Bojāra kungs izteicās… Viņš ir avantūristisks cilvēks un nebaidās no tiesas darbiem. Lai viņš runā! Nereaģēsim taču zālē! Lūdzu, Bojāra kungs!

J.Bojārs: Vai es esmu avantūrists, vai ne – tas acīmredzot nav spīkeram jāsaka.

Priekšsēdētājs: Es jau neesmu spīkers…

J.Bojārs: Cienījamie kolēģi! Es gribu runāt, tādēļ būtu ļoti labi, ja šo strīda laiku izrēķinātu no manas runas laukā.

Es gribu tomēr teikt, ka uzskatu šo mākslīgo trīspakāpju struktūru kā galīgi nepareizu – tā ir pilnīgi sintētiska, manā uztverē. Ja mēs taisām pārvaldes struktūru, tad tajā pēc iespējas mazāk ir jātaisa elementu. Patlaban mums vienā pašā Rīgas pilsētas augstākajā vadības struktūrā ir trīs elementi: dome, padome un pēc tam vēl – izpildkomiteja. Turpretim, manuprāt, pilnīgi pietiktu ar divām struktūrām.

Ja es skatos uz visu šo likumprojektu kopumā, tad man paliek ļoti skaidrs un saprotams iespaids, ka likumprojekts ir taisīts tā, lai pašreizējos apstākļos būtu ērti un lai pilsētas izpildvara varētu saglabāt savus sēdekļus. Par to nav nekādu šaubu, ka viss ir iztaisīts apmēram tādā veidā, lai arī turpmāk tai būtu zināma drošība.

Ja mēs tagad pieņemam pilnīgi jaunu likumu par Rīgas pilsētas pašvaldību, tad acīmredzot mums vajadzētu iet straujākiem soļiem pretim demokratizācijai. Man vispār rada izbrīnu frakcija “Satversme”, kas nesaka neviena vārda par to, kā tomēr Rīgas pašvaldības struktūra izskatījās pirms kara.

Likumdošanas jautājumu komisija ļoti pareizi teica, ka Rīgas pašvaldībā bija 40 apakšstruktūras. Līdzīgi patlaban ir kapitālistiskajās valstīs. Piemēram, Stokholmā ir 20 komūnas un nav nekādu rajonu. Nevienā pasaules valstī nav nekādu rajonu. Anglijā ir grāfistes. Jo tādus rajonus pārvaldīt nevar, tos nav iespējams pārvaldīt efektīvi. Un Rīgā rajoni savas struktūras efektīvi nepārvalda un nedod iedzīvotājiem to, ko viņiem vajag.

Tāpēc tas, kas te ierakstīts attiecībā uz atsevišķu rajonu struktūru funkcijām, ir pilnīgi nereāli. Ko rajoni reāli dara? Pašlaik tie reāli iztirgo savas teritorijas. Vissekmīgāk un viscentīgāk to dara Centra rajons, paņemot par to skaidru naudu. Tajā skaitā, ne tikai valsts kasē vien. Diemžēl! (Zālē sarosīšanās.)

Turklāt es gribu teikt, ka šajā likumprojektā absolūti nav iestrādātas nekādas privatizācijas koncepcijas. Tieši otrādi – te visa tā lieta ir tāda ļoti stabila. It kā viss paliktu tāpat, kā ir. Piemēram, 37.panta 11.punktā ir teikts: “Izveidot pašvaldības tirdzniecības, sabiedriskās ēdināšanas un sadzīves pakalpojumu uzņēmumus pilsētā un organizēt to darbu.” Tas, ka viņi organizē privatizāciju un ka vispār šis būs privātais sektors, un ka tieši ar šo sektoru jāsāk, no šā likumprojekta nekādā veidā neizriet.

Es gribu vēl pateikt vairākas lietas, kas ir ļoti būtiskas acīmredzot tieši pilsētas valdes funkcijās. Burtiski pāris dienu atpakaļ biju Roterdamas ostā. Izrādās, ka Roterdamas ostu pārvalda pilsēta! Bet, kas šeit ir ierakstīts 37.panta 7.punktā – “Nodrošina lidostu un ostu darbību”. Tad iznāk, ka pilsēta ir tāda ostas un lidostas apgādniece. Un, ja ostās strādās privātās firmas, tad pilsēta būs apgādniece šīm privātajām firmām. Kāpēc? Tas man galīgi nav saprotams. Visas lielpilsētas, teiksim, visas Hanzas pilsētas Eiropā joprojām pārvalda savas ostas, nevis nodrošina šo ostu darbu. Roterdamas ostā, kas ir lielākā pasaulē, pat ir viens institūts, ne tikai pilsēta pārvalda šīs ostas darbu.

Izejot no mūsu vēstures, interesants man liekas arī 16.punkts, kurā rakstīts, ka “uzstāda pieminekļus”. Tas ir interesanti, bet kas noņem pieminekļus? (Smejas.) Kas pieņem lēmumus par Ļeņina pieminekļu noņemšanu? Ja jau uzceļ, uzstāda, tad, manuprāt, arī jāieraksta, kas noņem jeb kas ir kompetents pieņemt lēmumu par šā pieminekļa noņemšanu? (Zālē sarunas.)

Es tomēr uzskatu, ka šis absolūti maz efektīvais un visnotaļ birokrātiskais un birokratizētais rajona līmenis principā ir jālikvidē. Un tas vienalga būs jālikvidē, bet mēs visu laiku atrunājamies: “Ziniet, šīm demokrātiskajām pārmaiņām vēl neesam gatavi, tas būs kaut kādā, lūk, tur tālākā nākotnē, kad būsim īsti un patiesi nobrieduši.”

Varbūt es nepietiekami uzmanīgi skatījos šo likumprojektu, atvainojiet mani, bet šeit nav redzama vēl viena struktūra, kurai vienmēr ir bijuši briesmīgi nosaukumi (žurnālisti man piekritīs) – “žeri”, “žeki”. Tātad minētie iestādījumi šeit nav iekonstruēti, un nav saprotams, kas tie būs. Man šķiet, ka šīs kaitīgās iestādes jālikvidē vispār, jo tās ir vienas no migrantu sūtņiem, kur ir ieperinājušies galvenokārt armijas oficieri.

Es jau saprotu, ka ne manus, ne cienījamā Repšes kunga priekšlikumus neņems vērā. Bet es tomēr uzskatu, ka jau šajā posmā mēs varējām sagatavot tādu likumprojektu, kādu mēs laidīsim darbā tad, kad būs nākamās pašvaldību vēlēšanas.

Man nav sevišķu iebilžu pret pilsētas augstākās struktūras veidošanu. Tā apmēram varētu būt tāda, lai tā netiktu veidota kā trīspakāpju struktūra. Tas apmēram viss. Paldies par uzmanību. Es pat esmu ieekonomējis laiku.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Blažēvič! Gatavojas deputāts Ēlerts.

J.Blažēvičs: Godājamie kolēģi! Likumprojekta “Par galvaspilsētas Rīgas pašvaldību” šajā variantā ir daudz pozitīvu momentu, kas acīmredzot noderēs turpmākajam darbam. Es uzskatu, ka ļoti veiksmīgi ir izstrādāta kompetences sadale starp dažāda līmeņa pašvaldībām. Tas ir vērā ņemams un tam tā jābūt, vadot Rīgas saimniecību.

Taču, manuprāt, likumprojektā ir vairākas nepilnības, kuras pēc lasījumiem var novērst. Pirmais. Es varētu teikt, ka Rīgas dome ir valsts institūcija, nevis pašvaldību institūcija. Tas skan pēc visiem starptautiskajiem standartiem. Diemžēl tā ir. Un pašvaldību institūciju – Rīgas domi – kā pašvaldību institūciju būtu jāsvītro. Vai, ja mēs hartai nepievienojamies, tad varam tā rīkoties. Tas saistās ar mūsu pārstāvniecību Eiropā. Jo arī hartā ir rakstīts, ka katra līgumslēdzēja valsts iesniedz ratifikācijas rakstu vai dokumentu par hartas ratificēšanu vai akceptēšanu. Eiropas padomes ģenerālsekretāram paziņo, kurus pantus tā izvēlējusies saskaņā ar šā panta pirmo daļu.

Mēs šeit esam gatavi pievienoties, tātad jābūt ļoti uzmanīgiem, jo Rīga ir galvaspilsēta, kura ir starptautiski nozīmīga.

Pēc visa nekas nebūtu slikts, ja Rīgas dome ir kā valsts institūcija ar visām šīm kompetencēm, kas šeit likumprojektā ir paredzētas.

Nākamais – par budžetu. Šeit mēģināts atrisināt jautājumu, ka valdes izveido rajona budžetu un tā tālāk. Tas neiet krastā, jo, man šķiet, nevajag labojumus Latvijas Republikas likumā par budžeta tiesībām. Vajag speciālu nodaļu, kur mēs varētu piestrādāt par Rīgas budžetu. Un tam ir atsevišķi noteiktas veidošanas īpatnības. Šeit var būt runa tikai par vienu budžetu, nevis kopbudžetu. Citādi šo sistēmu nevar atrisināt. Ja veidojam budžetus rajonos, tātad atkal ir decentralizēta sistēma, un nekas no tā neiznāks. Ja gribam domei piešķirt varu, tad jāveido viens budžets, un ne vairāk. Valdes var izskatīt dažādus projektus, tos izsūtīt domei un tiešām var apstiprināt savas teritorijas projektus, bet tas nav budžets.

Bez šaubām, diskutējams ir jautājums par rajonu padomju nākotni, ja ir šāda pieeja, un mums vairākkārt ir tāda nosliece uz to, ka rajonu padomes jālikvidē. Iespējams, ka principā likumprojekts likvidē to tiesības, varbūt arī pēc domes ievēlēšanas mēs varētu šo problēmu lēmuma projektā kaut kur tādā veidā atrunāt, ka pašvaldību institūcija tika izveidota kā izpildinstitūcijas un līdz ar to arī savas pilnvaras izbeigt. Tikai viens, bez šaubām, paliek – šo domnieku atsaukšanas mehānisms. Tāpēc varētu par centralizētu… vismaz tā būtu iespējams Rīgas vadību vairāk centralizēt un pārvaldīt.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, deputāt Ēlert! Gatavojas deputāts Gulbis.

I.Ēlerts: Cienījamo priekšsēdētāj, cienījamie deputāti! Izskatot šo jauno Rīgas pašvaldības projektu, nerodas pārliecība, ka tas būs labāks par iepriekšējiem. Pats galvenais, par ko jau daudzi deputāti, tajā skaitā Lagzdiņa kungs, minēja, ir tas, ka pilsētas un rajonu valdes izveido, groza un, dabiski, ka tās atskaitās attiecīgi pilsētu un rajonu padomēm, bet tās izpilda domes lēmumus. Precīzi tas pats ir paredzēts ar izpilddirektoriem. Ja tādi būs, viņi nav obligāti. Tā jau ir galvenā pretruna.

Tātad likumprojekta autors ierosina konceptuāli balsot par otro variantu, proti, par šīs valdes izveidotu domi. Diemžēl es neesmu pārliecināts, ka arī šajā gadījumā būs kas labs, jo faktiski padomes tādā variantā pārvēršas par absolūti dekoratīvu elementu. Vai padomes būs ar to mierā – man grūti pateikt. Iespējams, ka citas izejas nav. Bet tomēr man neliek mieru doma, kādēļ nav tik nopietnu konfliktu starp lauku rajonu padomēm un to teritorijā ietilpstošo pilsētu un pagastu padomēm? Vismaz par tik asiem konfliktiem nav dzirdēts. Var jau būt, ka konflikti ir.

Acīmredzot vaina slēpjas funkciju sadalīšanā. Ja funkcijas būtu strikti sadalītas, tad, iespējams, varētu būt tā, ka pilsētas padome pilnīgi atbild par vienām funkcijām, rajonu padomes – par citām funkcijām. Abas padomes cita citas funkcijās nejaucas, tādēļ to starpā konflikti rodas minimāli. Katrā gadījumā, kā jau iepriekšējie runātāji to bija atraduši, tāds funkciju sadalījums, kādu piedāvā šis likumprojekts… Kā neizsmeļams humora avots minams 37. un 38. pants. Es citēju: “Pilsētas valde atbild par pilsētas nozīmes ūdeņu izmantošanu, un rajona valde atbild par rajona nozīmes ūdeņu izmantošanu.” Un pamēģiniet tikai šos ūdeņus sajaukt!

Es šādu likumprojektu atbalstīt nevaru un nevaru aicināt arī savus kolēģus to darīt. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Paldies. Deputāt Gulbi! Ja paspēsim, tad pēc tam vārds būs deputātam Bukam. Bet laikam deputāts Gulbis debates beigs pirms pārtraukuma, kad vārds būs Emša kungam paziņojuma sniegšanai.

J.Gulbis: Cienītie kolēģi! Liekas, ka Rīgas pilsēta mūs visus ir novedusi strupceļā. Un, ja mēs būtu objektīvi un godīgi pret sevi, tad mēs tiešām atzītu, ka ir Augstākās padomes krīze. Ja divus gadus Augstākā padome nav bijusi spējīga savai galvaspilsētai pieņemt likumu, tad diez vai tā var saukties par Augstāko padomi. Tās, protams, ir manas personīgās domas.

Ēlerta kungs runāja par to, kāpēc rajonos ar savām pašvaldībām nav tādu strīdu, bet Rīgā ir. Es domāju, ka vislielākā nelaime ir tieši šī nespēja pieņemt minēto likumu. Ja mēs nebūtu par Rīgas pašvaldību atlikuši, bet uzreiz būtu pieņēmuši un noteikuši strikti šīs funkcijas, tad arī mēs šodien normāli funkcionētu. Diemžēl mēs to neizdarījām. Rezultāts izrādījās tāds, ka visa Rīga, katra pašvaldība uzskatīja, ka tā ir kā Rīgas padome, kaut gan, kad vēlēja Rīgas deputātus, tad lielākā daļa (tas bija arī manā apgabalā) šo rajonu deputātu izteicās, ka nebūt nekandidē uz Rīgas padomi. Manā vēlēšanu apgabalā bija četri tādi deputāti. Bet, kad iegaršojās šī barība, ko var saņemt Rīgas rajonos, un it sevišķi es runāju par īpašumiem, par to izīrēšanām un visām pārējām lietām… Un man šeit padomē tas ir jāpasaka, jo es piedalījos arī šajā saskaņošanas procesā. Bet es esmu tikai ierindas deputāts, un man interesēja redzēt, kā tad šie kungi savā starpā tagad vienosies. Diemžēl šie kungi nevar vienoties tāpēc, ka viņu personīgās intereses ir augstākas par Rīgas pilsētas un mūsu tautas interesēm. Tās arī ir tikai manas personīgās domas.

Un tātad, ko mēs ar šo likumprojektu patlaban darām? Pirmkārt, mēs praktiski Rīgas padomei noņemam tiesības, jo tai atņemam arī pienākumus un aizmirstam, ka tā tika ievēlēta tiešās, aizklātās vēlēšanās.

Otrkārt, mums nav nekāda pamata, kāpēc to darām, jo pat nav iesniegtas nekādas, ja tā varētu teikt, argumentētas pretenzijas pret Rīgas padomi. Bet tieši otrādi, pa šo laiku, kamēr nevarējām pieņemt šo likumu, ir pietiekami daudz pretenziju pret Rīgas rajonu padomēm, kuras šodien nespēj normāli funkcionēt. Un, vadoties pēc šīs situācijas, mēs tieši otrādi – Rīgas rajonus paceļam Augstākās padomes līmenī, tas ir, trešajā pakāpē virs Rīgas padomes. Pēc tā tiešām ir jāsāk šaubīties par mūsu prāta spējām. Es gribētu teikt, ka, ja mēs tiešām sajaucam savas personīgās intereses ar valsts interesēm, tad jau ir grūti pieņemt normālus lēmumus un atrast izeju no šī strupceļa.

Protams, ja skatāmies 600 rajonu deputātu aktīvo darbību šeit, tad, protams, Rīgas padome šajā situācijā ir mazākumā. Bet tad jau viņus arī nevajadzēja vēlēt! Ja skatāmies tā, ka katrs zemākais posms ir labāks, ja vairs neuzticam Rīgas padomei pašai sevi pārvaldīt, tad, vadoties pēc šā principa, pirmām kārtām jāaiziet Augstākajai padomei. Bet, tā kā mums nebija tās drosmes izdarīt to, lai Rīgas rajonu padomes atstādinātu no darba, ka tie nespēj to izdarīt un pieņemt pašvaldības likumu, ar kura palīdzību Rīga varētu normāli strādāt, tad mēs tagad taisām kaut kādus faķīriskus gājienus un mēģinām uztaisīt kaut kādu mākslīgu trīspakāpju piramīdu. Es domāju, ka tā sabruks ar lielu troksni. Un par to mums arī vajadzēs atbildēt. Diemžēl.

Es gribētu izvirzīt vēl dažus jautājumus. Ja arī šis likumprojekts paliek, tad es domāju, ka nepieciešams likumprojektā (par to es rakstiski biju iesniedzis priekšlikumu) jau reglamentēt valdes locekļu skaitu Rīgas domē. Ja domē saliks arī visus piecus rajonu līderus, tad tā dome vienkārši nebūs darbspējīga. No rīta līdz vakaram tur tiks vienīgi “mazgāta veļa”.

Nav skaidrs arī tas, ka likumprojektā rakstīts, ka domi veido komisijas, kurās var izvirzīt jebkuru deputātu – gan no rajona, gan no pilsētas. Bet nav atrunāts tas, kādā veidā to izdarīt? Kas tad viņus izvirza? Ja uz domi viņus izvirza padome, tad kas izvirza uz šīm komisijām? Vai arī tad no augšas norādīsim uz saviem draugiem jeb uz citu? Pēc kādiem kritērijiem tad mēs šos deputātus atlasīsim? Tas arī šeit nav skaidrs. Un likumā tādas lietas, domāju, nevar pieļaut.

Nobeigumā es gribētu pateikt, ka Rīgas padome iedzīvotājiem deva iespēju izteikties par to, kādu viņi nākotnē iedomājas mikrorajonu struktūru. Šodien praktiski viņi atbalsta to pašu mikrorajonu struktūru, ko atbalstīja arī vairākums Rīgas deputātu, tas ir – šo mikrorajonu trešo variantu. Tādas vismaz galvenokārt ir visas atsauksmes.

Pēc tam, kad pašreizējais likums būs pieņemts, atcerieties manus vārdus: tieši šis likums būs tas, kas nākamajās vēlēšanās visvairāk kavēs izveidot šo mikrorajonu struktūru. To mēs redzam arī pašreizējā rajonu darbībā. Nav svarīgi, vai tas bija interfrontietis vai tautfrontietis, kas iesēdās šajā struktūrā, viņš ir ļoti labi iejuties un šodien nebūt negrib aiziet no sava krēsla un grib saglabāt arī to pašu izpildītāju skaitu. Ja jūt, ka privatizācijas process vai kāds process varētu viņus likvidēt, tad viņi to ļoti lieliski aizstāv. Un es domāju, ka arī nākamajās vēlēšanās viņi tāpat aizstāvēs savus rajonus un struktūras. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Godājamie kolēģi! Līdz pārtraukumam ir piecas minūtes. Pēc pārtraukuma runās deputāts Buka, bet pašlaik vārds Emša kungam paziņojumam.

I.Emsis: Cienījamie kolēģi! Es jūs gribēju informēt par radioaktīvo noplūdi, kas šorīt notikusi Ļeņingradas atomelektrostacijā, kas atrodas netālu no Sanktpēterburgas – Sosnovijborā.

Ir notikusi radioaktīvā joda noplūde trešajā blokā. Pašreiz vēl nav precīzas informācijas. Zināms, ka vēl ir dažu radioaktīvo vielu noplūde, taču radioaktīvais fons šīs atomelektrostacijas apkārtnē ir normāls – 12–17 mikrorentgeni stundā. Pēc tām ziņām, kas ir mūsu rīcībā, šobrīd šis fons ir 50 mikrorentgenu stundā. Radioaktīvās noplūdes brīdī tas ir bijis apmēram 100 mikrorentgenu stundā. Diemžēl par šo avāriju mums vēl joprojām nav oficiālas informācijas, kā tas ir bijis vienmēr, kad šīs avārijas notiek vai nu Krievijā, vai Baltkrievijā, vai Ukrainā. Vienmēr ir bijis tā: sākotnējas oficiālas informācijas nav. Arī šobrīd tās nav. Tāpēc acīmredzot vienīgā iespēja ir klausīties Somijas radio, jo šo radioaktīvo vielu noplūdums ar dienvidrietumu vēju tiek pārvietots tieši Somijas virzienā. Tātad Somijas stacijas acīmredzot to fiksēs.

Latvijā visos mūsu hidrometeoroloģiskajos dienesta punktos ir sākti nepārtraukti radioaktivitātes mērījumi. Iedzīvotāji tiks informēti, tiklīdz būs konstatētas kaut kādas novirzes no normas.

Šobrīd tātad ir pieprasīta oficiāla informācija no Sanktpēterburgas. Taču šīs ziņas vēl nav saņemtas. Pašreizējā informācija ir smelta no telefonsarunām.

Tātad, vadoties pēc šiem datiem, īpašas bīstamības nav. Kā jau teicu, kad notikušas šādas avārijas, sākumā vienmēr ir bijuši datu noklusēšanas mēģinājumi.

Tātad mums jāpieļauj divi varianti – vai nu šie dati atbilst īstenībai, vai arī šie dati ir mīkstināti. Tātad jāklausās turpmākā informācija. Un, protams, šis gadījums kārtējo reizi ir atbalsts tiem enerģētiķiem, kuri mūsu republikā cenšas pierādīt atomelektrostacijas celtniecības nepieciešamību. Paldies.

Priekšsēdētājs: Paldies par informāciju. Godājamie kolēģi, pārtraukums līdz pulksten 17.

(Pārtraukums)

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja vietnieks Andrejs Krastiņš.

Priekšsēdētājs: Godājamie kolēģi! Turpināsim mūsu sēdi. Debates turpina deputāts Buka. Gatavojas deputāts Ozols.

S.Buka: */Cienījamie deputātu kungi, Rīgas pamatiedzīvotāji un migranti, kas mūsu galvaspilsētā sabraukuši pēdējos gados, kam Rīgā ir pastāvīgais pieraksts un kam tāda nav, tie, kas dzīvo namos un kopmītnēs, pat Lubānas ielā 123! No tā, ko mēs šodien nolemsim, turpmāk būs atkarīgs, ko mēs ēdīsim, kā brauksim transporta līdzekļos, ko ieraudzīsim veikalos, kādiem priekšniekiem dosim kukuļus. Kad mums politikas dēļ neizdevās izvēlēties labāko variantu – savā laikā tika piedāvāts likumprojekta variants – centrāla pilsētas pašvaldība un sevi pārvaldošs apgabals – tieši tāda ir pašreizējās Eiropas pieredze, jā, arī Rīgas trīsdesmito gadu pieredze, tagad esam radījuši kentauru ar piecām galvām! Pieci līmeņi – tas ir likuma otrais pants, plus vēl izpilddirektori un revidenti, un virs viņiem visiem visuredzošā Augstākās padomes acs! Varbūt mums vispār vajadzēja iecelt Augstākās padomes pilnvarnieku, kas visu vietā lemtu par visu un uzstātos kā Rīgas pilsētas vadītājs? Tad šī shēma būtu pabeigta. Pats interesantākais ir laiks, kad mēs sākam apspriest šo likumprojektu. No vienas puses – slikti vai labi, bet pilsēta un tās rajoni (kā padomes, tā izpildkomitejas) ir sākuši pastāvīgi strādāt, pielāgojušies viens otram, ar grūtībām, bet kļuvuši par darbotiesspējīgām organizācijām. Jā, protams, ar pretrunām, kuras ir un būs, bet attiecības kļuvušas konstruktīvas. Un pats galvenais – pilsēta ir pratusi neizdarīt nelabojamas kļūdas. Tas ir – “lai suņi rej, karavāna iet uz priekšu”. Līdzās tam šis laiks ir interesants arī ar to, ka šodien pilsēta un pilsētas ekonomika atrodas ekonomiskās krīzes stāvoklī ne pašas pilsētas vainas dēļ, bet republikas ekonomikas vainas dēļ. Un, par nožēlu, uz vasaras pusi šī krīze vairāk un vairāk padziļināsies. Un šajā pašā laikā mēs nevis nodarbojamies ar ekonomikas un pilsētas saimniecības uzturēšanu, bet cīnāmies par savām vietām. Mēs darīsim visu iespējamo, lai varētu neko nedarīt. Jo cīnīties par vietām ir vienkāršāk. Vai no tā kļūst labāk pilsētai, tās iedzīvotājiem un republikai? Protams, nē. Es piekrītu deputātiem, kas jau uzstājās, ka iedzīvotāju viedokli neviens nav uzklausījis. Aptauja ir bijusi, bija varianti, bet neviens nav interesējies par to, ko vēlas pilsētnieki. Kādas būs sekas? Pirmkārt, notiks izpildvaras pārbūve, ja šo projektu pieņemsim. Daudzi kvalificēti speciālisti no izpildkomitejām aizies. Jau šodien viņi paziņo, ka vēl vienu pārcelšanos, vēl vienus jaunus priekšniekus viņi nepārdzīvos. Tas tiešām tā ir. Bez tam projekta 16.pants nosaka, ka faktiski pilsētas padomes, rajona padomju deputātu, arī Augstākās padomes loma tiek novesta līdz nullei, jo tie nevar uzstāties domē ar iniciatīvām jautājumu izskatīšanai.

Vai mēs uzdodam jautājumu: kāpēc tieši rajoni tik kaislīgi iestājas par šo projektu? Vienkārši tāpēc, ka šī likuma pieņemšanas gadījumā viņi ne tikai saglabā savu varu, bet saņem vēl papildu pilnvaras. Tas vēl ir saistīts arī ar to, kā tas izskanēja arī šodienas runās, ka Rīgas pārvaldes orgāniem jāpiešķir valstiskuma statuss. Pārtraukumā šeit tika apspriests arī tāds jautājums: varbūt mums jāizveido Rīgas pilsētas valdība un no Grieķijas jāaicina varjags Popovs, kuram ir pieredze līdzīgu struktūru pārvaldīšanā? Taču tādā pilsētā, kāda ir Rīga, kas pēc eiropeiskiem mērogiem ir vidēja lieluma pilsēta, pārvaldes līmeņu nevar būt vairāk par diviem, nu maksimums – trim. Mums šo līmeņu ir vairāk. Tas nozīmē, ka būs pastāvīgi pārrāvumi, tas nozīmē pastāvīgus konfliktus, tas nozīmē, ka nebūs pilsētas saimniecības pārvaldes. Interesants ir priekšlikums par to, ka rajonu padomes pēc sešu cilvēku izvirzīšanas domē var tiks atlaistas. Tiešām, kāpēc gan tās ir vajadzīgas, kad tās būs ievēlējušas šos sešus cilvēkus? Tās savu darbu būs padarījušas un varēs mierīgi noiet no pilsētas politiskās dzīves skatuves. Vispār savā laikā runāja par to, ka prāta sapņos dzimst briesmoņi, bet birokrāta sapņos dzimst tikai birokrātiski briesmoņi, ar kuriem mēs šodien sastopamies. Katram varas līmenim no pirksta izzīstas funkcijas, protams, ir smieklīgas, bet no otras puses – Rīgas pilsētas iedzīvotājiem tas ir bēdīgi, jo viņiem jau tā pietiek rūpju un problēmu. Tas nozīmē – es šeit atbalstu deputātu, kas runāja iepriekš –, ka ir krīze arī Augstākajā padomē, jo Augstākās padomes deputāti no Rīgas nerūpējas par savu pilsētu. Vai nu viņi to ir nodevuši, vai arī – kas ir pats briesmīgākais – piezīdušies tai barotavai, kas ir pilsētā. Mēs varam pieļaut vēl vienu kļūdu reizē ar likumīgi ievēlētās varas likvidēšanu. Mēs atņemam vēlētājiem tiesības iepriekšējās vēlēšanās ievēlētajiem pārvaldes orgāniem prasīt atbildību, tas ir, mēs šos deputātus atbrīvojam no atbildības. Mums jau bija ministri, kas aizgāja, ne par ko neatbildējuši, viņi vienkārši mainījās. Par savām kļūdām neviens neatbildēja. Tagad mums ir radusies izdevība nomainīt veselas pilsētas, kurā dzīvo viena trešdaļa no republikas iedzīvotājiem, pašvaldību, neprasot no tās atbildību, atņemot pilsētniekiem turpmāko izvēli: kurš ir labāk pārvaldījis un kurš sliktāk, kas Augstākajā padomē ir labāk atspoguļojis pilsētas intereses un kas to nav darījis. Atbildības nebūs, jo tiek veidota pavisam jauna struktūra, kur pilsētas un rajona padomēm dotas minimālas tiesības, bet domi iedzīvotāji nevēlēs. Dabiski, ka Augstākajā padomē Rīgas likteni lems deputāti kā no Rīgas, tā lauku rajoniem. Manuprāt, viņus visus interesē galvenās pilsētas liktenis, bet deputātus no Rīgas, kā arī Rīgas pilsētas padomes deputātus, tas var satraukt mazākā mērā, tā es domāju. Lai kāds būs likums, mums vienalga ar pilsētas saimniecību vajadzēs nodarboties.

Ko es ierosinu? Pirmkārt, es uzskatu, ka šodien pilsētai nevajag traucēt. Tas vispirms. Šajā nolūkā vajag darīt tikai vienu: pārejas periodā jāprecizē pilsētas un rajona padomju pilnvaras, kā arī izpildvaras pilnvaras. Ja Augstākā padome to grib, tā to var izdarīt. Tad tiks pārtrauktas mazākā brāļa sūdzības par lielāko brāli Augstākajā padomē. Acīmredzot – Augstākajai padomei nepieciešams paralēli izveidot vēl vienu – rajonu grupu, Rīgas pilsētas pašpārvaldes koncepcijas izstrādāšanai. Tā stātos spēkā pēc galvaspilsētas pašpārvaldes orgānu jaunām vēlēšanām. Tad mēs zināsim, kas vēl paveicams pilsētas un rajonu deputātiem, zināsim deputātu pilnvaras un zināsim, uz ko ir jāgatavojas pilsētas iedzīvotājiem. Tas nomierinātu pilsētniekus, samierinātu kā pilsētas, tā rajonu pašpārvaldes./

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, deputāt Ozol!

I.Ozols: Cienījamie kolēģi! Es gribētu uzstāties un paraudzīties uz šo likumprojektu no rajona tautas deputātu padomes pozīcijām. Es esmu Rīgas Zemgales rajona deputāts. Viennozīmīgi ir jāatbalsta tas, ka jāizbeidz šī daudzvaldības sistēma, kura pašreiz ir Rīgā. Katrā ziņā sistēma ir tikai bremzējoša un savstarpēji konfliktējoša.

Bet tajā pašā laikā nenoliedzami rada neizpratni vairākas šajā mums iesniegtajā projektā iekļautās normas. Pirmām kārtām man kaut kur iekšēji ir nesaprotams, kā pilsētas padomes un rajonu tautas deputātu padomju ievēlētā dome kļūs par augstāko lēmējorgānu, kurš praktiski lems par to iestāžu, kuras šo domi izvirza jeb izvēlē, lēmumu atcelšanu. Tāpat man nav saprotams un pieņemams tas, ka dome var ievēlēt savu priekšsēdētāju, un tajā pašā laikā tā ir tiesīga priekšsēdētāju atcelt, bet arī augstākstāvošās valsts pārvaldes institūcijas ar saviem lēmumiem var izdarīt tieši to pašu. Es to kaut kā izjūtu kā konceptuālu sistēmu tehniski nerisināt jautājuma nostādni.

Man ļoti simpatizē norma, kuru esam iekļāvuši pēc analoģijas ar likumu “Par Ministru padomi”, proti, ka Rīgas pašvaldību institūciju vadītāju un amatpersonu pienākumu pildīšana nav savienojama ar citu atalgojamu amatu, izņemot atsevišķus gadījumus. Man šķiet, ka uz izvēlētajiem domes locekļiem būtu jāattiecina līdzīgas normas. Turklāt vajadzētu uzskatīt, ka dome ir trešais vēlētais amats un ka atbilstoši likumam par deputātu statusu vienlaikus nevar būt ievēlēti par trīs padomes locekļiem. Tādējādi ir jābūt tā, ka praktiski domē drīkst būt ievēlēti rajona vai pilsētas tautas deputāti, bet domes sastāvā nedrīkstētu būt augstāka līmeņa tautas deputāti, jo katrā ziņā savienojamas šīs funkcijas nav. Tas ir acīm redzami. Ja praktiski tomēr nosakām, ka dome ir pilsētas padomes vēlēta, bet pilsētas padome tomēr ir augstākais lēmējorgāns, tad katrā ziņā nebūtu pieņemams 4.punkts, kas noteic, ka dome atceļ pilsētas padomes nelietderīgos un nelikumīgos lēmumus. Es domāju otrādi, proti, ka praktiski šī padome ārkārtējos gadījumos būtu tiesīga izskatīt jautājumu par domes pieņemtajiem lēmumiem. Es pieļauju, ka domē tomēr būtu augsti profesionāli komplektēts sastāvs, kurš savā darbībā nepieļautu tādas prettiesiskas rīcības, kuras vajadzētu izskatīt. Tomēr arī domei ir jābūt praktiski uzraugāmai no tās vēlētāju, proti, pilsētas tautas deputātu padomes, puses. Man nav arī saprotams, kāpēc šeit ir apiets un galīgi nav atspoguļots jautājums par uzraudzības funkcijām pilsētas līmenī. Es nedaudz gribētu pakavēties pie dažiem novērojumiem, ar ko saskaramies pilsētas tautas deputātu padomes, kā arī rajona deputātu padomes līmenī.

Pirmkārt, pēdējās trijās nedēļās Zemgales priekšpilsētas deputātu padomes vadība ar lielām pūlēm ir panākusi, ka ir atcelti vairāki Rīgas pilsētas izpildkomitejas lēmumi par prettiesiskiem militāro objektu privatizācijas gadījumiem. Grūti iet. Kā es jūtu, pilsētas padome šo situāciju nekontrolē un nepārredz. Tas viss faktiski atklājas tikai mūsu rajona tautas deputātu padomes līmenī, kur bija atklāti rupji prettiesiski pārkāpumi dzīvokļu sadales jautājumos. Jūs piedodiet, šeit ir Teikmaņa kungs, kurš pats piedalījās mūsu komisijas pārbaudes materiālu izvērtēšanā. Tajos ir konstatēti pat tādi pārkāpumi, kuri faktiski ir pilsētas vadības un pilsētas tautas deputātu padomes uzraudzības un kontroles sfērā. Proti, atklājās, ka par valūtu ir pārdota apdzīvojamā platība. Taču šie valūtas līdzekļi nav ienākuši pilsētas izpildkomitejas valūtas budžetā, bet atsevišķos gadījumos pārskaitīti uz ārzemju bankām. Šie visi fakti ir konstatēti, precizēti. Jūs piedodiet, šis centralizētais vadības mehānisms, kas ir pašā augšā, absolūti nekontrolē, kas praktiski notiek uz vietām. Runājot par domi, jāsaka, ja šādā līmenī nebūs uzraudzības un kontroles rajona līmenī, tas gandrīz vai paver iespēju ļoti grūti kontrolējamai visvarenībai un funkciju realizācijai. Turklāt mēs redzam, kas jau notiek gan rajonos, gan pilsētā. Praktiski noteikti dažādi nodokļi it kā budžeta interešu aizstāvības vārdā, kā arī vērojama pretēja darbība. Tā, piemēram, es saskaros ar tādu faktu, ka Latgales priekšpilsēta man pamatoti izsaka pretenzijas par ievērojamu budžeta deficītu, kurš veidojas Latgales priekšpilsētā. Tajā pašā laikā es saskaros ar tādiem jautājumiem, ka rajona Tautas deputātu padome ar saviem lēmumiem ir akceptējusi zaudējumus savā pašvaldības budžetā vairāk nekā divu miljonu rubļu apmērā. Tā ka jūs redzat, ka rajona līmenī nerisinās jautājumi, kas prasītu augsti profesionālu vadību pilsētas līmenī, šajā gadījumā no domes puses. Bet tajā pašā laikā arī pilsētas augstākajā vadības līmenī notiek tas pats. Un šajā konkrētajā gadījumā es neredzu savstarpēji koordinētu darbību, uzraudzību un kontroli.

Mans priekšlikums būtu, atbalstot šo lēmuma projektu, pieņemt tādu pašu lēmumu, kādu pieņēmām attiecībā uz Latvijas radio un televīziju. Izņēmuma kārtā mums tomēr jānobalso par to, ka otrajā lasījumā var iesniegt arī priekšlikumus ar konceptuālu saturu. Bet katrā ziņā šis iesniegtais likumprojekts jāatbalsta, tā kā Rīgas krīze ir jāpārvar. Tādēļ lūgtu atbalstīt priekšlikumu, ka otrajā lasījumā varētu iesniegt konceptuālus labojumus. Jāatzīstas, tā ir mūsu Budžeta komisijas vaina. Mums šis likumprojekts bija iesniegts. Mēs vienkārši nejaudājām izskatīt un pašreizējā mirklī neiesniedzām izstrādes priekšlikumus par Rīgas pilsētas pašvaldības budžeta veidošanas un finansēšanas mehānismu. Un projekta autori nenoliegs, ka šī sadaļa, manuprāt, tomēr ir nenoslīpēta un neizstrādāta. Tāpēc man būtu lūgums atbalstīt šo iesniegto likumprojektu ar piebildi, ka otrajā lasījumā vēl varam iesniegt konceptuālus labojumus. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Paldies. Godājamie kolēģi! Visi deputāti, izņemot vienu, ir izteikušies debatēs.

Tagad ir pienākusi kārta mūsu pašvaldību pārstāvjiem. Saskaņā ar šo sarakstu kā pirmajam vārds tiek dots Pūķa kungam – Kurzemes rajona pagaidu valdes priekšsēdētāja vietniekam. Gatavoties Kreitusa kungam no Centra rajona.

M.Pūķis, Rīgas pilsētas Kurzemes rajona pagaidu valdes priekšsēdētāja vietnieks: Tā kā pirmais lasījums ir konceptuāls, gribu uzsvērt, ka šis likumprojekts tomēr ļaus atrisināt ļoti daudzas problēmas, kuras šodien vēl ir. Saskaņā ar šo likumprojektu tomēr būs noteikta kompetence, kas un kādā kārtībā, par kādu jautājumu lemj. Un tajā pašā laikā tas joprojām ļaus atraisīt zināmu iniciatīvu gan rajona, gan arī pilsētas līmenī. Tomēr jāņem vērā, ka turpmākajā laikā paši nozīmīgākie jautājumi, kuri ir jārisina, ir privatizācija un denacionalizācija. Un saskaņā ar šo likumprojektu būs iespējams šos jautājumus īstenot, jo būs pieļauta šī zināmā iniciatīva, tajā skaitā arī rajona līmenī. Un tajā pašā laikā darbosies Rīgas dome, kura būs spējīga kompetenti lemt par šiem jautājumiem. Tāpēc rajonā, apspriežot šos konceptuālos jautājumus, šo kompetences sadali, galvenokārt bija runa par to, lai šis variants tomēr tiktu pieņemts un tiktu izdarīts kaut kāds sadalījums, kurš galu galā noteiktu, kas un par ko atbild.

Tajā pašā laikā galīgi nepieņemams šķiet priekšlikums, ka dome ieceltu valdes un ka Rīgas valde vadītu rajonu valdes. Par šo daļu es izsakos negatīvi. Kāpēc? Tāpēc, ka šodien ieviest galīgu un atklātu centralizētu vadības sistēmu Rīgā nav lietderīgi.

Ar šiem nelielajiem labojumiem, ja konceptuāli par tādiem nobalsotu, šis likumprojekts iegūtu pavisam citu izskatu. Jo tomēr ir jāsaprot, uz ko ejam. Vai ejam uz demokrātijas saglabāšanu, vai arī ar šiem lēmumiem varam kļūt par tādiem demokrātiskās attīstības kapračiem. Jo, ja būs šī atklātā centralizētā sistēma, kad pie domes būs izpildinstitūcija, kura tālāk noteiks, kas katram jādara, tad viennozīmīgi tiek likvidēta iniciatīva uz vietām un tiek ieviesta kārtība, ka pilnīgi visur, pilnīgi visiem viss ir jādara vienādi. Bet šie jautājumi, it īpaši jautājums par budžetu, par nodokļu likmju noteikšanu, varētu tikt precizēts otrajā lasījumā.

Pirmajā lasījumā šis likumprojekts, kas galu galā radies kompromisa rezultātā, būtu atbalstāms. Ja pašreizējais variants tiks pieņemts, tad tomēr būs zināma kārtība, Rīgas jautājums pamatā būs atrisināts. Un es ceru, ka pieeja būs pietiekami atbildīga.

Otrajā lasījumā varētu parunāt par detaļām, par to kārtību, kādā veidā tieši dome nosaka šo budžetu veidošanos un cik lielas tiesības ir valdēm. Vēl varētu diskutēt par to, cik lielas tiesības ir arī padomēm. Bet, pieņemot šo variantu, es uzskatu, ka būtu pilnīgi atbildīga rīcība, jo beidzot būtu ieviesta sistēma – kas un par ko atbild.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, Kreitusa kungs! Gatavoties Ūbeļa kungam no Latgales priekšpilsētas.

I.Kreituss, Rīgas pilsētas Centra rajona Tautas deputātu padomes priekšsēdētājs: Cienījamie deputāti! Kādu laiku atpakaļ jums tika piedāvāti divi likumprojektu varianti. Viens, ko iesniedza rajoni, otrs, ko iesniedza pilsēta. Abi bija konceptuāli atšķirīgi. Šos abus atšķirīgos variantus jūs noraidījāt. Šodien jums tiek piedāvāts viens kopīgs variants, kas ir radies diskusijās, panākot vienprātību daudzos jautājumos. Šeit domas pamatnostādnēs rajona un pilsētas pārstāvjiem sakrīt. Te būtu jāpadomā, vai ir vērts noraidīt arī to variantu, ko piedāvā kopīgi gan pilsēta, gan rajoni. No vairākām deputātu runām apmēram tā izskanēja, ka arī šis likumprojekts nav pieņemams. Tad jājautā, kas tad pēc tam mums vispār paliek? Vairākās runās arī bija izteikta tāda tēze, ka nākotnē acīmredzot Rīgā būs 40 mikrorajoni un viena kopīga Rīgas vadība, un tad Rīgā būs kārtība. Man šķiet, ka vēl arvien dzīvojam tā, ka mācāmies no savām kļūdām nevis no citu kļūdām.

21.aprīlī Rīgā būs Viļņas mērs, kas mums ziņos par to, kāpēc Viļņā ir izgāzusies Viļņas pārvaldes sistēma, kas sastāv no daudziem sīkiem rajoniem un vienas kopīgas Viļņas mērijas. Nekur un nekādā līmenī tas lēmums nav pieņemts, ka nākotnē Rīgā būtu jābūt daudziem maziem mikrorajoniem un vienai kopīgai centralizētai vadībai, tāpēc priekšlaicīgi to virzīt kā pamatnostādni arī nebūtu pareizi. Vispirms būtu jāiepazīstas ar argumentiem, kā šī sistēma ir strādājusi citur.

Šeit vairākkārt bija izteikta tāda neapmierinātība, ka likumprojekts ir sarežģīts, ka te ir daudzi līmeņi, daudzas pakāpes. Es tam nekādā ziņā negribētu piekrist. Ja iedziļinās projekta būtībā, tas ir konceptuāli ļoti vienkāršs un ļoti skaidrs. Rīgā ir septiņas valdes, turklāt viena līmeņa valdes, proti, gan pilsētas valde, gan sešas rajonu valdes. Atšķiras tikai to funkcijas. Pilsētas valde nodarbojas ar pilsētas kopīgajiem jautājumiem, teiksim, transportu, ūdensapgādi un tamlīdzīgi. Rajonu valdes nodarbojas ar lokāliem jautājumiem. Un šeit interese nepārklājas un kompetence ir stingri nodalīta. Tas ienes skaidrību. Un, lai minētās institūcijas koordinētu un vadītu to darbu, ir neliela dome. Tā ka runāt šeit par kaut ko ļoti sarežģītu, man liekas, nebūtu pamata.

Protams, jāiekrīt tam, ka šis likumprojekts ir ievērojama atkāpšanās no demokrātiskajiem principiem. Jo, godīgi sakot, padomju loma tiek reducēta līdz minimumam, un kaut kur mazliet ir skumji, ka, tiklīdz mums rodas mazākās problēmas un netiekam ar kaut ko skaidrībā, mēs nevis cenšamies mācīties demokrātiju, bet tieši otrādi – meklējam stingro roku un sliecamies uz autoritārismu. Bet acīmredzot kaut kāds kompromiss bija vajadzīgs, un zināmu tiesību ierobežošana varbūt būtu pieļaujama. Protams, nedrīkst aiziet pārāk tālu, kā Repšas kunga piedāvātajā variantā, ka dome ieceļ valdes un vienai valdei tiek pakļautas pārējās valdes. Tad mēs principā nonāksim pie tās Rubika sistēmas, kas mums visu laiku bija. Un man pat ir mazlietiņ dīvaini, ka šādā auditorijā mēs nonākam pie tādiem secinājumiem.

Protams, ka ir trūkumi rajona darbā, tāpat arī pilsētas padomes darbā. Mēs visi mācāmies, sākam ieviest kārtību, esam daudzās lietās tikuši skaidrībā. Un, protams, var atrast arī trūkumus.

Vairākkārt izskanēja arī tāda doma, ka vajadzētu rajonus likvidēt, tad tik būtu kārtība un skaidrība, bet aizmirstam to, kādēļ jūs esat šajā auditorijā, mēs – savā. Mēs esam tāpēc, ka vēlētāji mūs ir vēlējuši. Mēs pārstāvam vēlētāju intereses. Un kas tad strādā iedzīvotāju labā? Patiesībā viss reālais darbs notiek rajona līmenī. Tur ir tas tiešais kontakts ar iedzīvotājiem. Un mums ir ļoti daudz dažādu iestrāžu, piemēram, par dzīvokļu saimniecības ražošanas pārvaldes reorganizāciju, par kārtības ieviešanu brūkošajās mājās. Tad jāsāk domāt, vai ir vērts to visu darīt. Rajoni cenšas arī ieviest kārtību īres maksās, uzskatot, ka nav pieļaujama tāda situācija, ka nomnieks divus gadus dzīvo bez īres līguma un nemaksā nomas maksu. Es domāju, ja rajoni to nepieļauj, tad rajoni par to būtu tikai jāslavē.

Man pēc divām nedēļām būs sesija, kur paredzēts izskatīt diezgan principiālus jautājumus, proti, par namu ekspluatācijas sistēmas reorganizāciju. Un deputāti jau man jautāja, vai ir vērts mums visu to sarežģīto lietu darīt, iespējams, ka tas nebūs vajadzīgs. Man šodien radās tāds iespaids, ka varbūt tiešām ir jāiet mājās un jāsaka – visu, ko jūs esat iesākuši, lieciet pie malas un atgriezīsimies tajās darbavietās, no kurām nācām. Bet vai ar to būs labāk Rīgas iedzīvotājiem – es šaubos.

Tāpēc ierosinu šo likumprojektu pieņemt pirmajā lasījumā. Otrajā lasījumā mums būs vairāki priekšlikumi, bet patlaban es negribētu aizkavēt jūsu uzmanību, runājot par ierosinājumiem, jo šodien būtu jāizšķiras par pirmo jautājumu. Tātad mans priekšlikums – likumprojektu pieņemt pirmajā lasījumā.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Ūbeļa kungs! Gatavojas Burvja kungs no Pašvaldību savienības.

A.Ūbelis, Rīgas pilsētas Latgales rajona Tautas deputātu padomes priekšsēdētājs: Godātā Augstākā padome! Te jau mēs dzirdam tās Rīgas problēmas, un jāatzīst, ka gan rajonu padomēm, gan pilsētas padomei pašreiz nav viegli tikt galā ar šo Rīgas pārvaldi, ar Rīgas saimniecību, ar to lielo “mantojumu”, kas mums ir nācis no iepriekšējā sasaukuma.

Un es gribu pāris vārdos atgādināt vēsturi, kura ir tāda, ka tas likums, pēc kura vadoties mūs ievēlēja, neparedzēja sadarbības mehānismu starp pilsētas padomi un rajonu padomēm. Arī politiskās cīņas situācija, kas bija tajā laikā, gadu mums traucēja dabīgā, normālā un koleģiālā ceļā šādu sadarbības mehānismu izveidot. Un rezultātā, it sevišķi tas attiecas uz rajonu padomēm, tās gribēja to vai ne, taču nācās daudzus jautājumus risināt patstāvīgi. Un tādēļ varbūt arī daudzi projekti, iestrādes un arī konceptuālās pieejas atšķiras starp rajoniem un pilsētu.

Tajā pašā laikā rajonu padomes es gribu aizstāvēt pret pārmetumiem. Visu laiku mēs iestājamies par to, ka ir jārada šāds mehānisms, kas saskaņotu šo darbību. Un tā kā vēsturiski iznāca, ka dabiski tas neizveidojās, tad šis mehānisms ir jārada ar likumdevēja palīdzību. Un pašreiz piedāvātais likumprojekts pirmajā lasījumā konceptuāli ir paredzējis šādu mehānismu. Cerams, ka uz šā likuma bāzes domē izdosies apvienot visu Rīgā ievēlēto deputātu potenciālu, lai efektīvi tiktu galā ar Rīgas saimniecību.

Un tādēļ es arī aicinu šodien pirmajā lasījumā nobalsot par šo iesniegto projektu. Vienlaikus man un arī mūsu padomei šajā projektā nav pieņemami samērā stingri izteiktie centralizācijas virzieni. Bet tos niansēs var labot arī otrajā lasījumā, kad gan deputāti, iespējams, būs detalizētāk izstudējuši šīs lietas, gan arī būs iesniegti priekšlikumi no attiecīgajām padomēm vai atsevišķiem deputātiem.

Kas attiecas uz informāciju, uz tās bāzi, tad gan mums, Rīgas deputātiem, gan Augstākās padomes deputātiem, ir skaidrs, ka tās abpusējās aizņemtības rezultātā informācija ir ļoti dažāda. Tādēļ es aicinu visus kolēģus no Augstākās padomes līdz otrajam lasījumam jebkurā iespējamā veidā kontaktēties ar mums, rajona padomi, un iepazīties, varbūt arī noskaidrot, kāda tad ir situācija, teiksim, ar budžetu. Vai tas ir vajadzīgs centralizēts vai decentralizēts? Kā mēs tiekam galā ar padomēs izveidojušos budžeta deficītu? Šis deficīts ir jāatrisina pašu spēkiem, jo valsts budžetam nebija iespējas mums pilnā mērā palīdzēt ar dotācijām. Kā mums patlaban izdodas apsaimniekot un gūt kaut kādus ienākumus arī budžeta deficīta segšanai no Rīgas īpašuma, kas nupat vasaras vidū ir nonācis pilsētas pašvaldības rokās? Kā mums izdodas vai neizdodas izveidot kvalificētu izpildvaras un izpilddienestu darbinieku komandu? Tā ir ļoti milzīga problēma. Es domāju, ka visi deputāti to zina, ka to cilvēku, kas grib strādāt pašvaldībās, nemaz nav tik daudz. Un daudzi no tiem, kas nāk te strādāt, nebūt nenāk aiz pašiem godprātīgākajiem apsvērumiem. Un te ir milzu problēmas. Protams, sarunās pie mums, balstoties uz tiem faktiem, kas ir jūsu rīcībā, un uz tiem faktiem, kas ir mūsu rīcībā, var noskaidrot, kāds ir korupcijas līmenis, cik tas ir noteikts jau ar jaunievēlēto aparātu, cik tas ir mantojumā mūsu sabiedrībai kopumā no tās sistēmas, no kuras mēs nākam. Un lūk, šis darbs, šie kontakti ar Augstākās padomes deputātiem jebkurā gadījumā, arī tad, ja neiznāk, tagad mums ir ļoti vajadzīgi. Un mēs esam mēģinājuši dažādā veidā tos stimulēt. Es ceru, ka tie kļūs arvien efektīvāki. Bet kopumā vēlreiz aicinu tātad konceptuāli nobalsot par šo projektu. Paldies.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, vārds Burvja kungam! Un gatavoties Andrim Teikmanim.

I.Burvis, Pašvaldību savienības izpilddirektors: Cienījamie deputāti! Sākumā es gribētu pievērst jūsu uzmanību vienam apstāklim, proti, 1991.gada aprīlī, pieņemot lēmumu par jaunu pilsētas pašvaldības likumu, jūs pieņēmāt arī lēmumu par šā likuma ieviešanu. Ja uzmanīgi palasa šo lēmumu, tad ir skaidrs, ka, sākot no 1991.gada aprīļa, Rīga vispār strādā bez likuma. Es saprotu, tas varbūt ir sīkums, ka Rīgā dzīvo viena trešdaļa no Latvijas iedzīvotājiem. Taču pašvaldības likuma Rīgā nav. Uzmanīgi palasiet paši savu lēmumu! Slikts likums vai labs likums – tas jebkurā gadījumā būs labāk, nekā ja likuma vispār nav. Ņemot vērā šādu apsvērumu, šodien laikam būtu jādomā, pieņemot lēmumu par šā likuma pieņemšanu pirmajā lasījumā.

Jau pašā sākumā tika akcentēts apstāklis, ka šis likums ir pārejas perioda likums. Jebkurā gadījumā minētais likums strādās tikai šī sasaukuma laikā, ja jūs nepieņemsit vispār lēmumu par visu Rīgas padomju atlaišanu. Atlaist vienu līmeni, atstājot otru līmeni, tas būtu nepareizi tieši no likumības viedokļa. Jo jebkurā gadījumā visas šīs padomes tika izveidotas, pamatojoties uz vienu likumu. Un, runājot par demokrātiju, atlaist vienu līmeni, tas nozīmē uzkraut citam līmenim visas tās funkcijas, kas iepriekš bija nodalītas. Tas būs nepareizi. Raugoties no pragmatiskā viedokļa, ļoti skaisti skan doma par to, kā tiek organizēts darbs Rīgas padomē. Un te nav vainīgi tie cilvēki, kas tur labi vai slikti organizē. Bet laikam šeit nevienam no jums nepatīk tās attiecības, tas darbs, kāds ir Rīgas Ziemeļu rajonā. Un man ir tādas smagas aizdomas, ka, ja jūs likvidēsit rajona līmeni, tieši šādu darbu diemžēl jūs varat saņemt Rīgas līmenī. Dod, Dievs, lai es kļūdos!

Šeit izskanēja doma par to, ka rajonu deputātiem šis likums ir vajadzīgs tieši tāpēc, ka daudzi turas pie krēsliem. Ja uzmanīgi palasa šo likumprojektu, tajā ir redzams… saprotiet pareizi, ka nebija saskaņas starp pilsētas un rajonu deputātiem. Te ir redzams, ka faktiski gandrīz atsakās no saviem krēsliem, ja viņi netiks apstiprināti jaunajos amatos. Visas izpildinstitūcijas mainās. Tātad, ja šie cilvēki paliks šajos pašos krēslos ar citiem nosaukumiem, tas tomēr nozīmē, ka tā būs nolēmuši atkal tie paši deputāti. Kas būs tie vēlētāji, kas lems, kuram kurā krēslā sēdēt?

Es gribētu pievērst jūsu uzmanību šā likumprojekta 7.panta 28.rindai, kur rakstīts, ka, izņemot zinātnisko, pedagoģisko un radošo darbu. Šeit ir klupšanas akmens. Jo, saprotiet pareizi, cilvēka, kas strādā amatā, nodarbojoties ar kādu citu amatu, vairs nebūs. Un tiešām ir iespēja arī citādi izmantot savu ieņemamo amatu un krēslu. Man liekas, ka otrajā lasījumā jums šī lieta noteikti būtu jāpārskata.

Nākamais – 11.panta 4.punktā ir vārds “nelietderīgi”. Es saprotu šeit ielikto domu. Jābūt ļoti uzmanīgiem, jo ar vārdu “nelietderīgs” var apzīmēt gandrīz jebkuru lēmumu. Raugoties no viena viedokļa – tas ir ļoti pareizs, bet no otra – nelietderīgs lēmums.

Nākamais – es gribētu pievērst uzmanību šā panta 12.punktā uzrakstītajiem vārdiem – “piepilsētas zonā”. Es saprotu, cik tas ir svarīgi. Bet šeit ir kolīziju moments ar visu Rīgas rajonu un tiem, kas ietilpst visā Lielrīgas apriņķī. Šim momentam ir jāpieiet ļoti uzmanīgi.

Vēl es gribētu pievērst jūsu uzmanību ceturtajai nodaļai. Šeit jau izskanēja doma, ka rajonu padomes gadījumā, ja domnieki pieņems vienu lēmumu un valdes to pildīs, varēs atsaukt savas valdes. Bet, saprotiet, te notiek pilnīgi tas pats arī ar domniekiem. Manā rajonā, ņemot vērā mūsu iekšējās problēmas, tas būtu labākais atrisinājums, ka mēs tomēr būtu spējīgi ievēlēt domniekus, ievēlēt valdi. Bet vai tas būtu lietderīgi kopumā visā Rīgā – par to ir jāpadomā. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vārds Teikmaņa kungam – Rīgas pilsētas tautas deputātu padomes priekšsēdētājam.

A.Teikmanis, Rīgas pilsētas Tautas deputātu padomes priekšsēdētājs: Cienījamie kolēģi! Man, atklāti sakot, vispār ir dīvaini jau kuro reizi šeit nākt priekšā un aģitēt par to, ka jāpieņem Rīgas pašvaldības likums. Bet diemžēl mēs esam fakta priekšā, un vienīgais, kas mani nomierina, ir tas, ka nupat jau es redzu šā procesa noslēgumu, jo vairs tik daudz nav palicis to variantu, no kuriem mums būtu jāizvēlas. Praktiski to ir apmēram trīs. Tātad vairāk nebūs.

Ļoti interesanta ir šā apspriešanas procesa gaita. Šodien to izvērtējot, man ienāca prātā viena veca anekdote par misionāriem Amerikā, kurus noķēra indiāņi, iespundēja šķūnī. Misionāri trīs dienas raudāja, lamāja indiāņus un domāja, kā lai tiek ārā. Trešajā dienā viņi pamanīja, ka šķūnim nav vienas sienas. Man tas atgādina mūsu apspriešanas procesu. Mēs divus gadu spriežam, kā būtu jādala tās funkcijas starp pilsētas padomi un rajonu padomi, starp viena līmeņa lēmējvaru un otra līmeņa lēmējvaru. Beigās esam nonākuši pie tā elementārā secinājuma, ka divu līmeņu lēmējvara nav vajadzīga. Tagad esam nonākuši pie tā secinājuma, ka ir vajadzīga viena pilsētas padome. Šis pēdējais likumprojekts tiešām ir izstrādāts zināmā saskaņā starp pilsētas un rajona līmeni. Saskaņa ir attiecībā uz domes pilnvarām. Saskaņa ir attiecībā uz tām izpildfunkcijām, kas būtu jāveic pilsētas vai rajona līmenī. Es gribētu teikt, ka tas nav centralizācijas projekts, tas ir pirmais un visai unikāls decentralizācijas projekts, jo izpildvara ir jau likumā decentralizēta. Un, lai kā to negribēs saprast Rīgas iedzīvotāji, bet viņiem pēc šā likuma būs jāsaprot, ka pilsētas valde neatbild par visu Rīgu. Valdei par to nav jāatbild. Jau šodien tas tā ir. Cilvēki gan to negrib saprast. Viņi nevar saprast, kā Rīgā var būt ielas, mājas vai kaut kas, par ko pilsētas valdei nav jāatbild? Nav jāatbild, jo tas likumā jau ir deleģēts rajona līmenī. Šis ir kompromisa projekts, un es domāju, ka tas varētu būt pieņemams. Jo patiešām, tā saskaņošana notika ļoti ilgi un grūti.

Protams, šis likums domāts pārejas periodam, tas ir kā starpposms uz nākamo modeli Rīgā. Par šo modeli, es domāju, jūs arī lasījāt “Rīgas Balsī”, proti, par tiem diviem variantiem, – vai būs 26 vai 40 mikrorajoni. Mēs jau praktiski esam beiguši saņemt atsauksmes. Esam tās
saņēmuši no visām ministrijām, kas viennozīmīgi atbalsta vai nu vienu vai otru projektu. Esam saņēmuši atsauksmes no iedzīvotājiem, kuri tikpat viennozīmīgi atbalsta trešo variantu, proti, to sīkāko dalījumu. Esam saņēmuši atsauksmes no sabiedriskajām organizācijām – Ģeogrāfu biedrības, Tautas frontes, Pilsoņu komitejas un Nacionālās neatkarības kustības. Tiek atbalstīts viens vai otrs projekts, kā arī tiek iesniegti labojumi par konkrēto mikrorajonu robežām. Un visā šajā atsauksmju kalnā ar principiāli noraidošu pozīciju izdalās tikai dažas institūcijas – mūsu rajonu pašvaldības. Tās ir vienīgās, kuras noraida šo projektu kā tādu, sakot, ka pieeja esot nepareiza. Tādēļ arī to nepieņem, jo šādam dalījumam Rīgā nav jābūt.

Es domāju, ka šis kā pārejas perioda projekts var būt pieņemams. Protams, uz otro lasījumu tas ir jākoriģē. Un, ja vienojāmies par šo koncepciju, un te ir skaidri jāsaka: lai arī tur ir tās ļoti daudzās pašvaldības institūcijas, tad padomes praktiski ir tikai elektoru sapulces. Un, ja vienojamies par šo koncepciju, tad ir jābalso. Ja par to nobalso, tad tādā gadījumā no padomju funkcijām ir jāsvītro vēl kādi trīs punkti ārā, lai paliek elektoru sapulces tīrā veidā.

Otra koncepcija ir tā, ko šeit piedāvāja Rolands Repša. Praktiski tas nozīmē padomju atlaišanu tad, kad ir ievēlēta dome. Pēc tam dome ieceļ valdes. Tie būtu šā likumprojekta divi konceptuāli varianti.

Ja neviens no šiem variantiem netiks pieņemts, tad būs jāpieņem trešais variants un pašai Augstākajai padomei būs jāatlaiž visas padomes un jāieceļ dome, valde vai kaut kas tamlīdzīgs.

Kolēģi, citu variantu vairs nav. Es lūdzu to saprast! Citus variantus mēs esam skatījuši un citus variantus esam noraidījuši. Zināmi argumenti ir, tādēļ es varētu piekrist daudziem runātājiem, kas šeit uzstājās. Arī kolēģis Buka izteica daudz normālu argumentu. Tikai, kolēģi, vilciens ir aizgājis! Visus šos argumentus, kā arī kolēģis Ēlerts sacīja, varēja teikt pirms diviem gadiem, kad tas darbs bija priekšā. Pašlaik darbs ir beidzies. Ir jāizlemj, jo vairs nav, no kā izvēlēties. Laika, piedodiet, arī vairs nav. Vienkārši nedrīkst vairs neizlemt. Lūdzu – ir trīs varianti – un par tiem arī jābalso. Ceturtā varianta vairs nav.

Kas attiecas uz tekstu, manuprāt, šodien es par to negribētu runāt. Ja likumprojekts tiks pieņemts konceptuāli, tad tas ir otrā lasījuma uzdevums – runāt par konkrētiem pantiem. Es domāju, ka te ir diezgan daudz labojumu. Bet par tiem šodien nebūtu jārunā.

Tātad es tikai informācijas nolūkos varu pateikt, ka tiešām šī kompetence, kas šeit minēta, ir panākta, vienojoties starp pilsētas un rajonu padomju vadību. Mēs esam pat parakstījuši speciālu protokolu, ka akceptējam šādu kompetences sadalījumu. Tā jau arī ir loģiska nepieciešamība, ka šajā pārejas periodā kompetence šādā veidā dalītos. Kaut arī manas personīgās domas ir tādas, ka tas ir diezgan nereāli, ka ir lietas, par ko pilsētas valde var neatbildēt. Man nav skaidrs, kā tas drīkst būt? Labi, šajā pārejas periodā tas varētu būt solis pretī nākamajam modelim. Šis modelis varbūt ir diezgan sarežģīts, tas tiešām ir panākts kompromisa rezultātā. Bet labāk šāds modelis nekā līdzšinējais, proti, nekāds. Jo patlaban Rīgā valda haoss, kas vairs nevar turpināties. Ja netiks pieņemts nekāds lēmums, tad es varētu paredzēt, ka kāda no padomēm pašlikvidēsies. Tad tā vai citādi Augstākajai padomei būs jāpieņem kāds lēmums. Paldies.

Priekšsēdētājs: Varbūt mūsu sekretariāts zvanītu! Lagzdiņa kungs, protams, patlaban nāks ar galavārdu, bet es domāju, ka mums būtu jāpaaicina visi deputāti, kas ir šajā ēkā, lai viņi vismaz varētu piedalīties pašreizējā balsošanā.

Lūdzu, Lagzdiņa kungs!

J.Lagzdiņš: Godātie kolēģi! Kriminālprocesā notiesātajam ir šāda tiesība – pirms sprieduma teikt pēdējo vārdu. Šobrīd es jūtos apmēram tāpat.

Godātie kolēģi! Paldies par konstruktīvajiem priekšlikumiem. Dažiem ierosinājumiem es gribētu iebilst un arī mazliet izskaidrot.

Deputāts Zaļetajevs jautāja, kā būs ar Kurzemes rajonu? Kas Kurzemes rajonā ievēlēs domniekus? Pašvaldības komisija uzskata, ka šis jautājums jārisina ar lēmumu par kārtību, kādā stāsies spēkā šis likums, un Kurzemes rajona valdei Augstākajai padomei ir jāiesniedz kandidatūras uz domnieku amatiem. Mums tās ir jāapstiprina.

Deputāts Ozols un deputāts Blažēvičs runāja par to, ka nepieciešams precizēt to likumprojekta sadaļu, kura runā par budžetu. Tik tiešām – es pilnībā piekrītu. Un šeit Augstākā padome varētu pieņemt tādu lēmumu, ka šajā budžeta sadaļā konceptuālos priekšlikumus būtu iespējams iesniegt arī otrā lasījuma laikā, jo šī nodaļa ir visvājāk izstrādāta. Jūsu izteiktie priekšlikumi tiks ņemti vērā, ja jūs pieņemsit šo likumprojektu pirmajā lasījumā.

Bet šobrīd konceptuāli jānobalso par trim jautājumiem, kurus šeit izvirzīja vairāki deputāti. Proti, vajadzētu nobalsot par šiem priekšlikumiem, tā teikt, radikālisma secībā. Un visradikālākais priekšlikums ir tas, ka pilsētas padome un rajonu padomes tiek atlaistas pēc tam, kad tās ievēlē domi.

Nākamais labojums, ja šis ierosinājums negūst vairākumu, ka pilsētas valdi un rajonu valdes izveido nevis padomes, bet dome. Ja šis otrais priekšlikums gūst pārsvaru, tad jābalso vēl par vienu priekšlikumu, proti, ka rajonu valdes ir pakļautas pilsētas valdei.

Godātie kolēģi! Šobrīd varu paziņot tikai oficiālo pašvaldības komisijas viedokli, proti, minētā komisija uzskata, ka jāatstāj tā koncepcija, kas ir ielikta likumprojektā, un ka šobrīd Rīgas pilsētā vēl lielāka centralizācija nebūtu pieļaujama un ka padomes šajā pārejas periodā nebūtu atlaižamas. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Paldies, Lagzdiņa kungs! Lūdzu, reģistrēsimies! Rezultāts: 84 deputāti ir reģistrējušies. Godājamie kolēģi! Vai visi piekrīt tiem konceptuālajiem balsojumiem, kādus izteica Lagzdiņa kungs savā galavārdā? Tātad ir trīs konceptuāli balsojumi radikālā secībā. Viņš arī uzsvēra, ka oficiālais Pašvaldības komisijas viedoklis ir saglabāt tādu koncepciju, kāda izteikta šajā likumprojektā, ko atbalstīja arī Rīgas pilsētas padomes priekšsēdētājs Teikmaņa kungs un arī faktiski visu pašvaldību pārstāvji, jo tas esot konsensus, kas panākts šo padomju un pašvaldību līmenī.

Godājamie kolēģi! Tā kā tiešām ir jābalso radikālisma kārtībā, tad vispirms jābalso par oficiālo komisijas variantu, proti, par koncepciju, kas ievietota likumprojektā, ko atbalsta pilsētas padome un arī rajonu pašvaldības. Un pēc tam radikālisma secībā tiek balsots par konceptuālajiem variantiem, kuri ir mazliet niansēti, izejot no šā likumprojekta. Vai ir kādi iebildumi? Nav. Tātad mums ir četri konceptuālie balsojumi. Pirmais ir komisijas, pilsētas padomes un rajonu pašvaldību – pārējie ir dilstošā radikālisma secībā. Lūdzu balsosim par likumprojektā iekļauto koncepciju, kuru ir apstiprinājusi arī Pašvaldību komisija un pašvaldības. Rezultāts: par – 51, pret – 12, atturas – 14. Paldies.

Nākamais balsojums – radikālākais – tātad pilsētas un rajonu padomes tiek atlaistas pēc tam, kad tās ievēlē domi. Rezultāts: 11 – par, 21 – pret, 31 – atturas. Paldies. 27 – pret.

Nākamais konceptuālais balsojums – pilsētas valdi un rajonu valdes izveido dome. Lūdzu balsosim par šo koncepciju! Rezultāts: 11 – par, 18 – pret, 39 – atturas. Paldies.

Un trešais konceptuālais balsojums – rajonu valdes ir pakļautas pilsētas valdei. Lūdzu balsosim! Rezultāts: par – 37, pret – 11, atturas – 11.

Godājamie kolēģi! Varbūt Lagzdiņa kungs vēl mani palabos, ka esam akceptējuši to koncepciju, kas ir ietverta likumprojektā un ko pārstāvēja arī komisija. Ar šo labojumu, kas ir pēdējais (un vai tas ir pēdējais), Lagzdiņa kungam ir jāizvērtē, cik tas runā par vai pret likumprojektā ietvertajai koncepcijai, un, protams, jāiestrādā līdz otrajam lasījumam, ja nākamajā balsojumā akceptēsim kopumā šo likumprojektu pirmajā lasījumā. Rezultāts: 52 – par, 10 – pret, 12 – atturas. Likumprojekts ir akceptēts pirmajā lasījumā. Lūdzu, Lagzdiņa kungs, ziņot mums, kādā kārtībā likumprojekts jāgatavo otrajam lasījumam, un kad apmēram tas tiks izskatīts otrajā lasījumā.

J.Lagzdiņš: Otrajā lasījumā – pēc divām nedēļām.

Priekšsēdētājs: Lūdzu godājamos deputātus vistuvākajā laikā iesniegt labojumus un papildinājumus Lagzdiņa kungam un viņa pārstāvētajai komisijai.

Priekšsēdētājs: Godājamie kolēģi! Mums šodien ir jāizskata vēl viens darba kārtības jautājums – likumprojekts “Par grozījumiem Latvijas Dzīvokļu kodeksā” pirmajā lasījumā. Lūdzu, Liepiņa kungs!

K.Liepiņš: Cienījamie kolēģi! Tā nu ir sanācis: ja Liepiņš ir tribīnē, tad parasti kaut kas ir par cietumniekiem. Tā tas ir arī šajā gadījumā, jo šie labojumi attiecas tieši uz cilvēkiem, kuri izcieš vai jau ir izcietuši cietumsodu. Un faktiski līdz šim ieslodzītie tika tiesāti divreiz. Pirmo reizi – par savu nodarījumu. Un otro reizi, kad viņiem tika atņemta dzīvojamā platība. Jo vecajā kodeksā pastāvēja tāda norma, ka šīs tiesības uz apdzīvojamo platību viņam saglabājas sešus mēnešus, sākot no sprieduma spēkā stāšanās brīža. Ja minētās personas netika amnestētas vai citādi atbrīvotas, pa to laiku šīs tiesības viņām zuda. Kas tad notika? Šie cilvēki paredzēto laiku nosēdēja ieslodzījuma vietā, bet,
atgriežoties brīvībā, viņiem bija zudusi dzīves telpa. Ko viņš dara? Viņš meklē kaut kādu tuvāko draugu kompāniju. Faktiski tūdaļ nonāk tajā pašā vidē, no kurienes tika iesēdināts.

Un lielā mērā te ir jāpateicas mūsu Tieslietu ministrijai, kura, pamatojoties uz statistikas datiem, deva pirmo impulsu mūsu komisijai izstrādāt šādus labojumus. Konceptuāli ir ietvertas divas lietas, 46.panta 5.punkta labojums – dzīvojamo telpu piešķiršana ārpus kārtas. Par to paskaidrošu sīkāk. Un otrs pants – 70. – dzīvojamās telpas saglabāšana. Ko tas nozīmē pēc šiem mūsu labojumiem? Kolēģi, es atgādināšu, ka tā ir tā pati problēma, es pat teiktu – ne pārāk pareiza lieta, kā jautājums par darba stāžu, proti, ja ieslodzītais visu laiku godīgi ir nostrādājis iekšpusē, tajā ražotnē, tad to nostrādāto laiku viņam neskaitīšot darba stāžā. Tāpat ir ar šo dzīvokli. Un šajā sakarā, lai novērstu Tieslietu ministrijas rekomendācijas, lai novērstu papildu recidīvu, lai samazinātu šo recidīvu – neteiksim procentu, bet skaitu, – aicinu pieņemt šo likumprojektu par grozījumiem, kurus esam izdarījuši.

Šo projektu mēs esam nosūtījuši gan Prokuratūrai, gan Tieslietu ministrijai, gan Iekšlietu ministrijai, no kurienes esam saņēmuši pozitīvus vērtējumus. Tāpat likumprojekts ir saskaņots Likumdošanas jautājumu komisijā, Augstākās padomes Juridiskajā pārvaldē, kā arī mūsu Dzīvokļu komisijā.

Priekšsēdētājs: Paldies. Kādi būtu jautājumi ziņotājam? Pierakstījies ir viens deputāts – Punovskis. Lūdzu!

A.Punovskis: Man vispār būtu vairāki jautājumi, ja drīkst.

Priekšsēdētājs: Tā kā jūs esat vienīgais jautātājs, tad laikam drīkst.

A.Punovskis: Paldies. Tātad, runājot par 46.panta 5.punktu, jūs piedāvājat tādu terminu: “ja tās līdz notiesāšanai pastāvīgi dzīvojušas un bijušas pierakstītas”, bet tajā pašā laikā neuzrādāt, cik ilgi šīs personas ir bijušas pastāvīgi pierakstītas, tātad pastāvīgi dzīvojušas. Vai ar to var saprast, ka iepriekšējais pieraksts, tas ir, pirms apcietinājuma, kaut arī tas ildzis burtiski vienu dienu, dod tiesības uz dzīvokli šajā apdzīvotajā vietā?

K.Liepiņš: Es uzskatu, ja izpildkomiteja vai Iekšlietu daļa, kas ar to nodarbojas, ir devusi šādas pieraksta tiesības, pamatojoties uz normatīvajiem aktiem gan par platību, gan citiem rādītājiem, es domāju, ir jāsaglabā, jo te ir problēma. Es saprotu jūs kā pašvaldības pārstāvi, bet saprotiet, ka pašlaik jūs paši mokāties. Pie jums nāk gan amnestētie, gan apžēlotie, gan tie, kuri ir nosēdējuši savu termiņu un prasa: “Dodiet mums dzīvokli!” Šodien jūs faktiski dabūjat dot papildu platību, jo lielākajai daļai no viņiem jau bija šī platība. Tātad ar šo likumu mēs novilksim svītru. Būs kāds grūtāks pārejas periods, bet novilksim svītru, lai jums vai nākošajiem pašvaldību pārstāvjiem arī atvieglotu darbu. Ja tam ieslodzītajam bija apdzīvojamā platība, viņam tā attiecīgi saglabāsies.

A.Punovskis: Paldies. Starpība tikai ir tā, ka iepriekš, pirms apcietinājuma, viņš ir dzīvojis kopā ar saviem ģimenes locekļiem, bet pēc apcietinājuma viņš saņem atsevišķu dzīvojamo platību.

K.Liepiņš: Par ģimenes locekļiem doma ir šāda. Ļoti daudz ir gadījumu, kad ieslodzījuma laikā (es nerunāšu, vai tas ir recidīvists, vai cilvēks pirmo reizi nokļuvis ieslodzījumā) pēkšņi sieva iesniedz laulības šķiršanu. Un tādā gadījumā, kad cilvēks atrodas ieslodzījuma vietā, minētā procedūra ir ārkārtīgi vienkārša – laulību var izšķirt, neesot klāt otrai pusei. Un kas notiek? Rezultātā viņam ir zudušas visas tiesības iestāties par savu apdzīvojamo platību. Neviens viņam neprasīja atļauju, ja sieva gribēja mainīties vai darīt kaut ko citu. Tagad ir paredzēts, ka arī ieslodzītajam tiks prasīta viņa piekrišana gadījumā, ja sieva šķir laulību vai maina dzīvokli. Patlaban tas varētu notikt tikai ar viņa piekrišanu – kā tas ir parastajā dzīvē.

A.Punovskis: Paldies. Tas ir skaidrs. Bet tagad varbūt vēl daži jautājumi. Proti, ja šīs personas līdz notiesāšanai pastāvīgi dzīvojušas kopmītnē, vai arī šajā gadījumā jūs dodat viņam tiesības uz dzīvojamo telpu piešķiršanu ārpus kārtas? Tātad, minot pašreizējo situāciju ar dzīvokļiem, saprotams, ka tie, kuri dzīvo kopmītnēs, patlaban faktiski ir zaudējuši visas cerības saņemt dzīvokli, jo jauni dzīvojamie nami netiek būvēti. Vai šeit rodas iespēja, ņemot vērā to, ka labiekārtots dzīvoklis patlaban maksā vismaz 100 tūkstošus rubļu un vairāk, personai izdarīt nelielu noziegumu, par kuru viņš tiek notiesāts uz sešiem mēnešiem. Līdz ar to pēc tam, kad viņš pēc sešiem mēnešiem atgriežas no ieslodzījuma, viņš vairs netiek nosūtīts atpakaļ kopmītnē, bet saskaņā ar 46.panta 5.punktu viņam tiek piedāvāts labiekārtots dzīvoklis.

K.Liepiņš: Nē, šāda iespēja ir izslēgta. Šādu variantu arī apspriedām. Un, kā mūs informēja Tieslietu ministrija un Juridiskā pārvalde, šādu iespēju nav.

A.Punovskis: Taču šis punkts tādu iespēju rada! Labi, tad man vēl viens jautājums. Es atvainojos, tomēr vēl viens jautājums attiecībā uz 70.panta 7.punkta otro teikumu – “šajā gadījumā minētajai personai ir tiesības apmainīt dzīvojamo telpu”. Tātad – kurā gadījumā, ja cilvēks, protams, tiek notiesāts – vai tad, kad šī persona atgriežas no ieslodzījuma, vai kad viņa ir notiesāta? Kad tad šai personai ir tiesības apmainīt?

K.Liepiņš: Kā minēju, viņam ir tiesības tajā ģimenes apstākļu gadījumā, kad tiek šķirta laulība. Parasti tad notiek šīs sadalīšanas, apmainīšanas un tamlīdzīgi. Ieslodzījuma vietā ierodas juridiskās personas vai advokāts. Un tikai ar ieslodzītās personas piekrišanu var notikt minētās lietas.

A.Punovskis: Arī ieslodzījuma vietā. Un pēdējais jautājums – vai 46.pantu, kura 5.punktu jūs papildināt, jūs saistāt kopā ar 49.pantu? Tātad 46.pantā ir teikts, ka šīm personām dzīvojamo telpu piešķir ārpus kārtas. Un 49.pantā ir noteikts, ka dzīvojamai telpai, ko pilsoņiem piešķir apdzīvošanai, ir jābūt labiekārtotai. Kaut arī ieslodzīto atgriešanās no ieslodzījuma vietām pašvaldībām ir problēma, bet līdzšinējā praksē mēs tomēr bijušajiem ieslodzītajiem galvenokārt piedāvājām nelabiekārtotas telpas. Taču, piesaistot viņus 46.pantam, jūs viennozīmīgi dodat viņiem tiesības uz labiekārtotu dzīvojamo telpu.

K.Liepiņš: Šeit jums pilnīgi piekrītu, un uz otro lasījumu mēs padomāsim. Būtu ļoti labi, ja jūs to varētu iesniegt rakstiski. Labi, paldies!

Priekšsēdētājs: Lūdzu, vai vēl ir jautājumi Liepiņa kungam? Nav. Paldies. Vai ir deputāti, kas vēlētos debatēt šajā jautājumā? Nav. Lūdzu balsosim par šā likumprojekta akceptēšanu pirmajā lasījumā. Rezultāts: 48 – par, 2 – pret, 6 – atturas. Likumprojekts akceptēts pirmajā lasījumā.

Paldies, godājamie kolēģi! Līdz ar to šodienas darba kārtību esam izsmēluši. Uz redzēšanos rītdien pulksten 10.00. Plenārsēde ir slēgta.

(Sēdes beigas)