1992.gada 25.marta sēdes stenogramma

Vakara sēdē

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja vietnieks Andrejs Krastiņš.

Priekšsēdētājs: Pirms atsākam darbu plenārsēdē, gribētu dot vārdu Cālīša kungam īsam paziņojumam.

I.Cālītis: Godātie deputāti! Šodien pulksten 16 ir mūsu atceres dienai veltīts svinīgais pasākums pie Brīvības pieminekļa. Lūdzu visus, kuri vēlas piedalīties šajā pasākumā, pulcēties lejā vestibilā. Iziešana no šejienes ne vēlāk kā pulksten 15.45.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, Preinberga kungs! Gaidām jūs tribīnē. Jautāt ir pieteicies Grūbes kungs, bet viņa pašlaik zālē nav. Vai ir vēl kāds deputāts, kas vēlas jautāt?

G.Preinbergs: Mēs jau ar Grūbes kungu atrisinājām to jautājumu.

Priekšsēdētājs: Paldies. Apsīša kungs uzdod jautājumu.

R.Apsītis: Pirms uzdodu jautājumu, gribētu paskaidrot, ka esmu absolūts profāns veterinārmedicīnā, tāpēc mani mulsina tāds jēdziens kā “dzīvnieku labklājība”. Sakiet, vai tāds pastāv?

Tas atkārtojas vairākos pantos. 1.pantā, kurā jūs esat skaidrojuši likumā izmantotos terminus (starp citu, to vajadzētu pirms pantiem – tūdaļ zem virsraksta) un 3.pantā. Es gribētu, lai jūs man atbildētu un mani mazliet izglītotu.

G.Preinbergs: Mēs projektā esam atspoguļojuši, ko nozīmē labklājība un nelabklājība. Mēs esam šo jēdzienu izmantojuši tāpēc, ka tas ir lietots arī Lielbritānijas veterinārā likuma izskaidrojošajos materiālos. Godīgi sakot, savā praksē mēs to ieviešam pirmo reizi. Es domāju, ka tas nebūs nepareizi, jo, lūk, tajos vākos ir parādīts, kādi izskatās dzīvnieki, kad ir šī labklājība, un kādi ir tad, ja tās labklājības nav.

Otrs jautājums bija par to pantu.

Ziniet, mēs dažkārt jūtamies kā Krilova fabulā zilonis, kas uzgleznojis gleznu. Glezna ir gluži laba, bet tad mēs ejam, kā saka, ciemos pie viena, otra, trešā, un katrs mums dod savu padomu. Sākumā mums tā bija. Diemžēl jūsu kolēģi pateica, ka būtu labāk to ietvert šajā pantā. Paldies, ņemsim jūsu domas vērā un skatīsimies, kā būtu labāk.

R.Apsītis: Pēdējā laikā tomēr ir tāda prakse, ka terminus skaidro pirms panta.

Un vēl pāris sīku jautājumu. Parasti mēs atrodam likumprojektos pašās beigās vismaz kaut kādus mājienus par to, kāda tiesiska atbildība iestāsies, ja šis likums tiks pārkāpts. Vai par to jūs arī esat domājuši?

G.Preinbergs: Esam domājuši. Es jau ziņojumā teicu, ka mums bija paredzēta vēl vesela sadaļa, kurā būtu bijusi runa par atbildību sakarā ar šā likuma pārkāpšanu. Taču jūsu kolēģe, konkrēti, viena kolēģe no Tieslietu ministrijas, rakstiskā veidā paskaidroja, ka būtu labi, ja mēs to ietvertu lēmumā. Tā arī izdarījām.

R.Apsītis: Jā, es to ievēroju, bet katrā ziņā tā ir tāda jocīga prakse.

Bez tam viens otrs šā likumprojekta pants pēc sava apjoma ir ļoti liels, turklāt šo pantu apakšpunkti nav izkārtoti saskaņā ar tām prasībām, kuras mēs cenšamies ievērot, gatavojot un kodificējot likumprojektus.

G.Preinbergs: Paldies. Jautājumu par labklājību esam atrisinājuši. Cerams, ka tur Labklājības ministrija arī ņems dalību. (Smejas.)

Priekšsēdētājs: Vai vēl ir kādi jautājumi? Nav. Paldies, Preinberga kungs! Debatēs ir pierakstījies deputāts Muciņš. Lūdzu!

L.Muciņš: Cienījamo priekšsēdētāj! Cienījamie deputāti! Protams, man patīkami dzirdēt tādus sajūsmas saucienus, bet diemžēl šodien runāšu nevis par medicīnu, nevis par veterinārmedicīnu, bet par likumu par veterinārmedicīnu Latvijā. Kā jurists gribu vērst uzmanību uz dažiem aspektiem. Es savā runā pieskaršos priekšlikumiem, kuri ir iesniegti attiecībā uz likuma “Par uzņēmējdarbību” grozīšanu. Tātad likumā “Par uzņēmējdarbību” runa ir par licencētu uzņēmējdarbību. 32.pants mums milst un aug, un paliek arvien lielāks. Pēc manām domām, ir nepieciešams atsevišķs likums par licencētu uzņēmējdarbību vienā diezgan šaurā, bet savstarpēji saistītā nozaru grupā, tas ir, tādā jomā, kurā cilvēks faktiski stājas nevis darba attiecībās ar kādu uzņēmumu vai uzņēmēju, bet pārdod savu intelektuālo īpašumu. Tie ir advokāti, ar medicīnu saistītajās profesijās tie ir ārsti, veterinārārsti, farmaceiti, citās ar intelektuālu darbību saistītajās nozarēs tie ir arhitekti, būvinženieri, juriskonsulti varbūt, kaut gan šeit var, protams, strīdēties, vēl jāmin arī zvērinātie revidenti.

Pagājušajā nedēļā tika izskatīts likums “Par auditordarbību” (likumā “Par akciju sabiedrībām” mēs konsekventi esam lietojuši latviešu valodā pareizāku jēdzienu – “zvērināts revidents”, arī Latvijas laikā bija runa par zvērinātiem revidentiem), bet šodien gribu runāt par to, kas ir kopīgs visām šīm nozarēm un pie reizes arī izteikt priekšlikumus, kas, manuprāt, būtu jāiestrādā šajā likumā “Par veterinārmedicīnu”.

Mums ir skaidri un gaiši jānoformulē jautājums par intelektuālā īpašuma pārdošanu, jo tas nav izdarīts likumā “Par uzņēmējdarbību” (advokāti kategoriski pastāv uz to, ka intelektuālā īpašuma pārdošana nav īsta uzņēmējdarbība, ka tas ir kaut kas cits), mēs varam vienkārši teikt, ka tiek izmantotas uzņēmējdarbības reģistrācijas formas, jo faktiski šie intelektuālā īpašuma pārdevēji īstu uzņēmējdarbību neizvērš; viņiem varbūt tas nav galvenais mērķis šajā intelektuālā īpašuma pārdošanā. Faktiski šie intelektuālā īpašuma pārdevēji uztur sevi tikai ar darba algu.

Es aicinu darba grupu juridiski padomāt par dažiem momentiem. Jautājums ir par veterināro praksi. Šeit mums parādās divas lietas: veterinārā prakse un veterinārā privātprakse. Es domāju, ka šodienas sabiedriskajām attiecībām tāds stāvoklis šajā jomā varētu atbilst. Tātad ar veterināro praksi Latvijā nodarbojas veterinārārsti. Kā redzu, likums aptver tos veterinārārstus, kuri darbojas valsts veterinārajā dienestā, tātad tās ir valsts amatpersonas. Bet ar veterināro praksi nodarbojas arī veterinārārsti pēc līguma, tie ir tie veterinārārsti, kuri strādā gaļas kombinātos, paju sabiedrībās un bijušajos kolhozos vai kaut kur citur, kā arī veterinārārsti, kuri nodarbojas ar privātpraksi. Man kā juristam būtu ierosinājums tomēr iet to ceļu, kuru gāja arī Latvijas laika likumos, un noteikt konkrētus kritērijus. Šobrīd mēs kritēriju noteikšanu esam atstājuši Ministru padomes ziņā, lēmumā arī ir noteikti šie kritēriji, ir mēģināts fiksēt, kuri būtu tie noteikumi, kas ņemami vērā, ja tiek pieprasīta un izsniegta licence, konkrēti runājot par veterināro darbību. Bet tas attiecas arī uz jebkuru intelektuālo darbību.

Manuprāt, viens kritērijs varētu būt tāds, ka jābūt fiksētam stāžam, cik ilgi šī persona nodarbojas ar veterināro praksi. Tātad zināms stāžs, pieredze, kas viņu atšķir no cilvēka, kuram šādas prakses nav. Varbūt pat pareizāk būtu sākt ar diploma pieprasīšanu. Kāds kritērijs attiecībā uz izglītību būtu izvirzāms? Tātad jābūt augstākajai izglītībai. Es ierosinu papildināt ar norādi, ka jābūt Latvijas Republikas augstskolas beidzēja diplomam. Līdzīgu priekšlikumu ir izteikuši arī ārsti, ka jābūt Rīgas Medicīnas akadēmijas diplomam. Mēs varam rakstīt, ka augstā izglītība ir iegūta Latvijas Republikā, un Jelgavas Lauksaimniecības universitāti varētu neminēt.

Ja šis diploms nav iegūts Latvijas Republikā, tad ir jāiet divi ceļi un tas jāatspoguļo arī likumā. Ja ir starpvalstu vienošanās par diplomu atzīšanu starp šīm valstīm, tad tās valsts diplomi tiek atzīti mūsu valstī un otrādi. Otra piezīme attiecībā uz šo prasību varētu būt tāda: ja nav šādas vienošanās starp valstīm, tad ir jādodas uz Latvijas Republikas augstskolu un jālegalizē šis diploms. Tas nozīmē, ka faktiski būtu jānokārto eksāmeni augstskolas kursa apjomā. Es neminēšu motīvus, kāpēc tas ir nepieciešams. Viens no tiem, protams, ir tas, ka dažās valstīs ir dažādas prasības. Teiksim, Harkovas Juridiskajam institūtam ir vienas prasības un Latvijas Universitātes Juridiskajai fakultātei – citas. Jelgavas Lauksaimniecības universitātei ir vienas prasības, bet Azerbaidžānas – citas. Viņi varbūt specializējas ārstēt aitas, mēs varbūt – liellopus.

Otrs moments ir tas, ka, godīgi sakot, jāpastāv zināmai ierobežojošai tendencei, jo ne katrs Latvijas Republikā var nodarboties ar tādu darbu, kur ir nepieciešamas zināšanas un godaprāts, un ne jau katrreiz blakus stāvēs inspektors vai kontrolieris. Tādā juridiskās bezatbildības periodā ne vienmēr šis administratīvās vai kriminālās atbildības zobens būs pacelts virs galvas. Tātad pirmām kārtām šajā jomā jāstrādā cilvēkiem, kurus mēs zinām, te nevar strādāt jebkurš iebraucējs, lai arī viņš ir saņēmis tiesības šeit dzīvot un darboties. Manuprāt, zināmam diskriminējošam faktoram ir jābūt. Domāju, ka arī pasaulē ir tāda prakse. Mēs nevaram šodien aizbraukt uz Ameriku un sākt tur ārstēt cilvēkus – neviens mums to nepieļaus.

Tātad viena prasība attiecas uz diplomu. Otra – noteikt zināmu termiņu, cik ilgi viņš ir strādājis uz līguma vai arī nav bijis pilnībā juridiski atbildīgs par savām zināšanām un savu rīcību. Šie divi momenti būtu iestrādājami 6.pantā. Tie būtu jāattiecina uz jebkuru veterinār­ārstu, kas nodarbojas ar praksi gan valsts dienestā, gan uz līguma, gan arī piekopj privātpraksi.

Un trešais moments, kas jāiestrādā šajā likumprojektā, ir prasība, ka veterinārārstam jāpārvalda valsts valoda. Uz ārstiem tas attiecas vēl vairāk. Lopiņi gan nerunā un veterinārārstam varbūt ir grūtāk nekā cilvēku ārstam, taču es domāju, ka tomēr ir jāietver prasība par valsts valodas prasmi.

Ceturtais. Mēs varbūt varētu debatēt par jautājumu, vai ir vai nav jābūt valsts pilsonim. Taču, runājot par juridisko sfēru, es domāju, ka notāram un advokātam vajadzētu būt Latvijas valsts pilsonim, ja jau nodarbojas ar šādu praksi. Par veterinārmedicīnu es nezinu, jums šī situācija ir labāk zināma.

Es atvainojos, vai es varētu vēl vienu minūti? Vēl ir iebildumi par 24.pantu, kurš jāsaskaņo ar 6.panta normām un spēkā esošajiem likumdošanas aktiem, tas ir, ar likumu “Par uzņēmējdarbību”. Tas diemžēl šajā likumā nav ievērots. Pirmām kārtām nevajadzētu šajā likumprojektā vēlreiz atkārtot visu licencēšanas kārtību. Manuprāt, pietiktu ar norādi, ka ar privātpraksi var nodarboties veterinārārsts, kuram ir tiesības nodarboties ar veterināro praksi un kuram ir vismaz trīs gadu darba stāžs veterinārmedicīnā, veterinārārsta praksē, kuram ir likumā “Par uzņēmējdarbību” noteiktajā kārtībā izsniegta licence (tad mums nebūtu nepieciešams vēlreiz fiksēt kārtību, kādā licences izsniedz, un gadījumā, ja grozām noteikumus likumā “Par uzņēmējdarbību”, lai nav jāgroza arī šis likums) un kurš ir reģistrējies likumā “Par Latvijas Republikas Uzņēmumu reģistru” noteiktā kārtībā. Un vēl ir viens papildinājums, kas acīmredzot ir svarīgs veterinārārstiem (varbūt tas ir svarīgs arī ārstiem), kuri pieteikuši savu privātpraksi rajona vai pilsētas veterinārās pārvaldes priekšniekam. Veterinārārsti izvirza prasību, ka jebkuram veterinārārstam, kas darbojas attiecīgajā rajonā, būtu nepieciešama šāda pieteikšanās, lai veterinārā pārvalde zinātu.

Lai kāda cieņa mums būtu pret veterinārārstiem un pret Preinberga kungu personīgi, es tomēr domāju, ka varbūt pietiktu, ka Ministru padome apstiprinātu šo departamenta priekšsēdētāju. Vai nu obligāti vajadzētu Augstākajā padomē apstiprināt departamenta vadītāju?

Es šos priekšlikumus esmu iesniedzis arī rakstiski. Es lūgtu darba grupu tos ņemt vērā. Domāju, ka šajā situācijā, kad likuma “Par uzņēmējdarbību” 32.pants jau ir izpleties uz vairākām lapām, būtu nepieciešams izveidot vēl vienu “jumta” likumu, kas būtu it kā likums “Par uzņēmējdarbību”, bet vienlaikus attiektos uz intelektuālās darbības jomu. Piemēram, Amerikas Savienotajās Valstīs ir likums par profesionālajām korporācijām. Mēs vārdu “korporācija” lietojam citā nozīmē. Es domāju, ka šāds likums būtu nepieciešams, kurā mēs varētu runāt gan par zvērinātiem revidentiem, gan par notāriem, gan par advokātiem, gan par ārstiem un fiksēt gan to, ka jāzina valsts valoda, gan to, ka jābūt zināmai divu vai trīs gadu ilgai praksei, kā arī tikai jābūt diplomam. Ja diploms iegūts citā valstī, tad jānorāda kārtība, kādā tas jālegalizē un jāreģistrē. Nepieciešams arī iestrādāt jautājumu par civiltiesisko atbildību. Ja cilvēks nodarbojas ar veterināro praksi, tad viņam ir jāuzņemas pilnīga atbildība, viņš nevar dibināt sabiedrības ar ierobežotu atbildību. Tā tas pasaulē nenotiek. Diemžēl mums ārsti ir sākuši to darīt. Otrs priekšlikums ir par obligāto apdrošināšanu, jo sabiedrībai nav vienalga, vai iet bojā kāds sugas zirgs privātpersonai, vai, nedod Dievs, ārsts kādu pacientu aizlaiž uz viņpasauli. Ārstam ir jānes pilna atbildība, bet sabiedrībai nav vienalga, jo var izūtrupēt ārsta dzīvokli vai ārsta māju, un tas nebūt nesegs visus zaudējumus. Tātad ir jābūt obligātai apdrošināšanai. Tāda ir pasaules prakse. Es domāju, ka te nekādi iebildumi nevarētu būt. Aicinu šos priekšlikumus ņemt vērā un balsot par likumu. Paldies.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vai ir vēl kāds debatētājs? Nav. Lūdzu, reģistrēsimies. Lūdzu rezultātu. 72 deputāti reģistrējušies. Paldies. Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim par Latvijas Republikas likuma “Par Latvijas valsts veterināro medicīnu” akceptēšanu pirmajā lasījumā. Rikarda kunga balss netiek ņemta vērā, jo viņš nesēž savā vietā un nereģistrējas aiz slinkuma. Lūdzu rezultātu. 57 – par, pret – nav un 6 – atturas. Paldies. Likumprojekts akceptēts pirmajā lasījumā, komisija gatavos to otrajam lasījumam.

Godājamie kolēģi! Mums šodien darba kārtībā palikuši trīs jautājumi. Trešais darba kārtības jautājums ir likumprojekta “Par grozījumiem un papildinājumiem Latvijas Republikas 1990.gada 20.decembra likumā “Par peļņas nodokli”” pirmais lasījums.

Lūdzu, Krastiņa kungs!

E.Krastiņš: Par šo likumprojektu ziņos ekonomisko reformu ministra vietnieks Rītiņa kungs.

Priekšsēdētājs: Lūdzu tribīnē! Pirmais lasījums. Lūdzu deputātus gatavoties jautājumu uzdošanai un debatēm, pierakstoties sekretariātā.

D.Rītiņš, ekonomisko reformu ministra vietnieks: Labdien! Cienījamo priekšsēdētāj, cienījamie deputāti! Augstākā padome ir izdarījusi grozījumus apgrozījuma un iedzīvotāju ienākuma nodokļa likumos. Šie nodokļi tiek maksāti valūtā, ja ienākumi ir gūti valūtā. Ekonomikas komisija ir akceptējusi attiecīgus grozījumus arī likumā par akcīzes nodokli. Mēs iesniedzam izskatīšanai savus priekšlikumus par peļņas nodokļa grozījumiem un nodokļu maksāšanu valūtā, ja ienākumi tiek gūti valūtā. Šajā likumprojektā ir paredzēts:

1) visus ieņēmumus un izdevumus valūtā atbilstoši Latvijas Bankas noteiktajam kursam pārrēķināt Latvijas republikas oficiālajā valūtā. Pašreiz tas ir Krievijas rublis;

2) noteikt ar nodokli apliekamo peļņu oficiālajā valūtā un atbilstoši 10.pantam aprēķināt nodokļu summu oficiālajā valūtā;

3) noteikt ieņēmumus ārvalstu valūtā un no šīs summas aprēķināt un nomaksāt 10 procentus no peļņas nodokļa konvertējamā valūtā;

4) noteikt peļņas nodokļa daļu, kas maksājama oficiālajā valūtā. Nodoklis, kas tiek maksāts no ieņēmumiem ārvalstu valūtā saskaņā ar Latvijas Bankas noteikto valūtas kursu, tiek pārrēķināts Latvijas Republikā oficiāli lietojamā valūtā. No peļņas nodokļa kopējās summas oficiālajā valūtā tiek atņemta ārvalstu valūtā nomaksātā daļa, kura nomaksājama oficiālajā valūtā.

Ekonomisko reformu ministrija vienlaikus iesniedza arī citus grozījumus likumā par peļņas nodokli, lai vairākas reizes nevajadzētu par vienu un to pašu likumu iesniegt dažādus priekšlikumus.

Mēs iesakām precizēt 10.panta redakciju. Jāatzīmē, ka ar nodokli apliekamās peļņas intervāli naudas izteiksmē tika noteikti 1990.gada beigās. Peļņas apjoms gadā – 10 un 30 tūkstoši rubļu – pašreizējā ekonomiskajā situācijā, kad ir augsti inflācijas tempi, ir precizējams. Iesakām ar nodokli apliekamo peļņu naudas izteiksmē intervāla robežās palielināt desmitkārtīgi.

Kaimiņvalstīs ir dažāda pieeja šā jautājuma risināšanā. Krievijā un Lietuvā ir noteikta viena nodokļa pamatlikme, bet Igaunijā peļņas nodokļa līmenis ir atkarīgs no peļņas apjoma. Mūsu priekšlikums ir līdzīgs Igaunijas variantam.

Otrais. Iesakām precizēt 20.panta redakciju. Likuma norma, kas paredz atbrīvot uz diviem gadiem jaunos uzņēmumus no peļņas nodokļa maksāšanas, sašaurina nodokļu maksātāju kontingentu un nestimulē vietējās padomes izveidot savās teritorijās jaunus uzņēmumus. Prakse liecina, ka jaunu uzņēmumu dibinātāji pēc divu gadu darbības mēģina dibināt atkal jaunus uzņēmumus un attiecīgi novirzīt savu saim­niecisko aktivitāti tajos, saņemot atbrīvojumu no peļņas nodokļa maksāšanas. Tas ir tāds fenomens, kuru pasaulē sauc par cenu transfertu; ja jauns uzņēmums uz diviem gadiem ir atbrīvots no nodokļa maksāšanas, tad pēc diviem gadiem šis uzņēmums izveido meitas uzņēmumu un visu to peļņu, ko guvis vecais uzņēmums, novirza jaunajā uzņēmumā, līdz ar to šis uzņēmums faktiski var nemaksāt nodokli mūžīgi.

Iesniegti arī grozījumi 20.pantā, kas paredz trīs gadus jaunos uzņēmumus atbrīvot no peļņas nodokļa maksājumiem tikai tajā daļā, kas tiek novirzīta investīcijās, un saglabāt atvieglojumu tikai tiem uzņēmumiem, kas reģistrēti līdz 1992.gada 1.aprīlim, šajā gadījumā – uzņēmumiem, kas reģistrēti laika posmā, kad darbojās atbrīvojums no peļņas nodokļa – divi gadi. Saimniekošanas finansiālie apstākļi netiks pasliktināti. Uzņēmumi, kuri dibināti pēc likuma grozījumu pieņemšanas, organizēs savu darbību saskaņā ar jaunajiem nosacījumiem, kas stimulēs paplašinātu ražošanu. Jāatzīmē, ka līdzīga nodokļu atvieglojumu norma jauniem uzņēmumiem no mūsu kaimiņvalstīm ir noteikta tikai Igaunijā. Tur divus gadus no nodokļu maksāšanas ir atbrīvoti uzņēmumi, kas darbojas valdības noteiktajās prioritārajās nozarēs.

Trešais. Iesakām mainīt arī 22.panta saturu. Saskaņā ar spēkā esošo likumu invalīdu biedrību uzņēmumi var saņemt nodokļu atvieglojumus, pamatojoties uz trim likuma pantiem: 22., 23. un 25. Uzskatām, ka 22.pants likumā nav nepieciešams. Invalīdu biedrību uzņēmumi tiek atbrīvoti no peļņas nodokļa maksājumiem saskaņā ar 23.panta normām. Sakarā ar to, ka likumā nav paredzēts, kādus atvieglojumus nodokļu maksāšanā saņem uzņēmumi no peļņas sedzot iepriekšējo gadu zaudējumus, uzskatām par nepieciešamu šo likuma normu iestrādāt 22.panta jaunajā redakcijā. Uzņēmumiem, kuriem iepriekšējā gada zaudējumu segšanai nepietiek rezerves fonda vai tam pielīdzināto fondu līdzekļu, divus gadus peļņa, kas tiek novirzīta zaudējumu dzēšanai, netiek aplikta ar nodokli.

Attiecīgā likuma norma ir iestrādāta arī citu valstu nodokļu likumdošanas aktos. Igaunijā tā ir trīs gadi. Krievijā – 5 gadi.

Iesakām arī precizēt 28.panta redakciju. Ekonomiskā situācija valstī ir saspringta. Budžeta asignējumi investīcijām visās nozarēs ir nepietiekami, arī ražošanas sfērā. Apstākļos, kad nepieciešami grozījumi ekonomikas struktūrpolitikā, jāveic uzņēmumu pārprofilēšana, jāpalielina produkcijas apjomi, ir jādod papildu nodokļu atvieglojumi investīcijām, lai perspektīvā palielinātu peļņas apjomus un varētu novirzīt papildu līdzekļus sociālajā sfērā. Uzskatām par iespējamu 28.pantā paredzēto atvieglojumu līmeni no 30 procentiem paaugstināt līdz 50 procentiem, kā arī atbrīvot no nodokļiem peļņas daļu, kas novirzīta ražošanas fondu rekonstrukcijai. Jāņem vērā, ka attiecībā uz šajā pantā paredzētajiem atvieglojumiem turpinās darboties 18.pantā minētie ierobežojumi.

Nodokļu atvieglojumi investīcijā paredzēti arī citās valstīs, piemēram, Grieķijā, Turcijā, Krievijā, 40 līdz 100 procenti no investīciju vērtības tiek atbrīvoti no aplikšanas ar nodokļiem Austrijā, Beļģijā un Spānijā. Peļņa, kas tiek izlietota pamatlīdzekļu iegādei, tiek atbrīvota no nodokļa 20 – 100 procentu apmērā. Somijā, Zviedrijā un Islandē no nodokļa tiek atbrīvotas investīcijas, šajā nolūkā izmantojot rezerves fondus. Ir arī citi piemēri.

Uzskatām par nepieciešamu precizēt arī 33. un 39.pantu. Tā 33.panta normas dod iespēju uzņēmumiem saņemt peļņas nodokļa atvieglojumus, samazinot ar nodokli apliekamo peļņu par 43 procentiem, bet 39.panta normas – vēl par 30 procentiem.

Šajā sakarībā atbalstām Finansu ministrijas iesniegtos grozījumus minētajos pantos, nosakot, ka šiem pasākumiem uzņēmumi var ziedot ne vairāk kā piecus procentus no kopējās peļņas. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Vai ir jautājumi ziņotājam?

Pirmais jautā deputāts Ēlerts, gatavojas deputāts Ozols.

I.Ēlerts: Cienījamo referent! Man rodas divi jautājumi par iesniegto likumprojektu, kuru visumā atbalstu un apsveicu. Vai nolūkā veicināt eksportu nebūtu jādara tā: nodokļu summu rubļos samazināt ne tikai par to summu, kas nomaksāta konvertējamā valūtā, bet palielināt šo atlaidi vēl ar zināmu koeficientu? Teiksim, pusotra… nu, divi laikam būs par daudz. Kā jūs domājat?

D.Rītiņš: Pirmkārt, jāņem vērā, ka pašreizējā situācijā ir lielas problēmas ar budžeta ieņēmumiem. Es nedomāju, ka uzreiz tik strauji vajadzētu samazināt… Šie priekšlikumi jau tāpat dos uzņēmumam kaut kādas priekšrocības, piemēram, nodoklis valūtā būs jāmaksā mazāks nekā nodoklis rubļos. Es varu minēt konkrētus skaitļus. Būs jāmaksā 10 procenti no ieņēmumiem, ja tiek maksāts valūtā. Ja maksā rubļos, diference var būt līdz 35 procentiem.

I.Ēlerts: Tie ir ieņēmumi.

D.Rītiņš: Te ir atšķirība, protams, bet viens no faktoriem ir tāds: līdz ar to, ka 17.martā tika atcelts lēmums par atskaitījumiem Latvijas Republikas valūtas budžetā vai valūtas fondā, valdība vienkārši paliks vispār bez valūtas. Tai jau tagad ir lielas problēmas šajā ziņā.

I.Ēlerts: Es, protams, apsveicu šo 10 procentu nodokli kā tādu, tas ir nepieciešams, bet domāju tieši par atlaidi. Otrs jautājums man ir par 33.pantu. Vai skaitlis 2,85 šeit ir apzināti vai neapzināti aizstāts ar skaitli 2,5? 2,85 – tas bija tas izlīdzinājums, kura rezultātā bija pilnīgi vienalga, vai ziedot vai maksāt nodokli.

D.Rītiņš: Nu, pirmkārt, 2,5 ir vienkāršāks skaitlis, kaut vai tādēļ. Otrkārt, visas šīs iemaksas fondos faktiski ir valsts dotācijas, kuras tomēr būtu maksimāli jāsamazina.

I.Ēlerts: Jā, tomēr es domāju, ka kultūra un tamlīdzīgas lietas patlaban varēs izdzīvot, vienīgi pateicoties šiem ziedojumiem, te tomēr nebūtu jālieto cita politika.

D.Rītiņš: Uzņēmumi, kuriem ir liela peļņa, jau var… Tas skaitlis tomēr ir relatīvs.

I.Ēlerts: Labi. Paldies.

Priekšsēdētājs: Lūdzu – deputāts Ozols. Un gatavojas deputāts Muciņš.

I.Ozols: Cienījamais Rītiņa kungs! Mums pašreiz ir spēkā arī republikas Ministru padomes lēmums Nr.60 – par papildpasākumiem preču mazumtirdzniecības pakalpojumu sniegšanai un darba algas izmaksai ārvalstu valūtā.

D.Rītiņš: Jā.

I.Ozols: Šeit 1.2.punktā ir noteikti obligātie maksājumi, kas jāizdara tirdzniecības iestādēm, kuras sniedz pakalpojumus par samaksu valūtā. Tātad joprojām ieskaitījumi valūtas fondā turpinās 10 procentu apmērā no iegūtās valūtas ieņēmuma atbilstoši noteiktajam komerckursam. Tajā pašā laikā iesniegtajā 3.panta grozījumā paredzēts, ka šīs pašas kategorijas uzņēmumiem 10 procenti ir obligātais nodokļa atskaitījums.

D.Rītiņš: Varu atbildēt?

I.Ozols: Kā? Lūdzu?

E.Rītiņš: Varu atbildēt?

I.Ozols: Tātad vienlaikus vienu un to pašu uzņēmējdarbības formu regulēs divi normatīvie dokumenti.

D.Rītiņš: Tikko pieņems šos labojumus, tiks atcelts 60.lēmums. Tas vēl nav pieņemts.

I.Ozols: Tātad vai nebūtu mērķtiecīgi šā lēmuma normas uzreiz iekļaut Latvijas Republikas likumā par nodokļu grozījumiem?

D.Rītiņš: Jā, noteikti.

I.Ozols: Vai piekrītat?

D.Rītiņš: Jā.

I.Ozols: Otrs jautājums. Ar šo pašu Ministru padomes lēmumu tiek regulēti arī obligātie valdības valūtas fonda atskaitījumi 1,5 procenta apmērā no iepirktās brīvi konvertējamās summas, bet tas nav atspoguļots peļņas likumā. Praktiski tas rada mūsu jau tā ļoti skopā valūtas budžeta ieņēmuma daļas ievērojamu samazināšanu. Kā jūs piedāvātu risināt šo jautājumu likumā par peļņas nodokli?

D.Rītiņš: Pirmkārt, kā jūs minējāt, saskaņā ar šo lēmumu joprojām tiek ņemti atskaitījumi. Tajā brīdī, kad tiks pieņemts šis likums, manuprāt, ir jāpieņem arī attiecīgs lēmums. Es nedomāju, ka vajadzētu vēl paaugstināt šos 1,5 procentus, jo mums ir jāņem vērā, ka pastāv noteikta valsts politika, kuras mērķis ir maksimāli izplatīt cietās valūtas cirkulēšanu Latvijā.

I.Ozols: Nē, es par to neesmu. Es esmu par to, lai mēs tos nezaudētu, lai pēc šo likuma labojumu pieņemšanas mēs nezaudētu tos jau tā skopajam valūtas budžetam.

D.Rītiņš: Redziet, es domāju, ka ir noteikti jāiekļauj otrajā lasījumā šis jautājums iekšā.

I.Ozols: Man būtu priekšlikums jums: izskatīt šo jautājumu kompleksi ar likuma un lēmuma pieņemšanu.

Un pēdējais. Likuma “Par peļņas nodokli” 11.pantā ir noteikts, ka ienākumi, kas gūti no kazino, loterijām, izņemot Latvijas Republikas valsts un labdarības loterijas, tiek aplikti ar 60 procentu…

D.Rītiņš: 65 procentu.

I.Ozols: …65 procentu likmi.

D.Rītiņš: Jā.

I.Ozols: Mums ir arī vēl citi tādi vienreizēji loterijas gadījumi, ar tiem mēs nupat saskārāmies Apvienotajā budžeta komisijā, kad pie mums griezās Latvijas Olimpiskā komiteja, vēlēdamās nodrošināt Latvijas olimpiskās komandas piedalīšanos vasaras olimpiskajās spēlēs Barselonā. Šie cilvēki lūdza atbalstīt vienreizēju valūtas iegūšanas loteriju. Vai arī šī loterija tiktu aplikta ar 65 procentu nodokli?

D.Rītiņš: Pēc pašreizējās redakcijas – jā. Tā ir ierakstīts.

I.Ozols: Tātad jūs pieļaujat, ka mums nākotnē nāksies izskatīt jautājumu par olimpiskās komandas finansēšanu no valsts valūtas budžeta? Kā jau tas notika ziemā.

D.Rītiņš: Daļēji jā, bet ir jāmeklē arī citi avoti.

I.Ozols: Vai nebūtu tomēr pareizāk, ka Latvijas Olimpiskā komiteja pati sevi finansē, bet mēs samazinām viņiem šos procentus tāpat kā labdarības loterijai – izņēmuma gadījumos.

D.Rītiņš: Protams, to var iekļaut, bet viens izņēmums uzreiz rada veselu virkni priekšlikumu, lai būtu arī citi izņēmumi. Tā būs tāda ķēdes reakcija. Tomēr šis jautājums katrā ziņā ir apspriežams. Nekā tāda krimināla es neredzu, kādēļ sportistus arī varētu atbrīvot. Bet tas jau ir tāds plašāks jautājums, tas jāapspriež ar ieinteresētajām personām.

I.Ozols: Paldies.

Priekšsēdētājs: Jautājumu uzdod deputāts Muciņš, gatavojas deputāts Buka.

L.Muciņš: Man ir jautājums par 20.pantu. Pirmām kārtām par jēdzienu “atvieglojumi jauniem uzņēmumiem”. Es to nesaprotu, bet jūs šajā jomā darbojaties ilgāku laiku. Kāda bija valdības politika, kādēļ mēs devām šo divu gadu atbrīvojumu jebkuram jaunam uzņēmumam?

D.Rītiņš: Pirmkārt, ilgāku laiku neesmu darbojies, es varu atbildēt uz jautājumu. Iemesls ir ļoti vienkāršs: stimulēt jaunu uzņēmumu rašanos. Jo mēs vairāk strādājam, jo mums nāk klāt pieredze, un redzam, ka tam ir lielāki mīnusi nekā plusi.

L.Muciņš: Skaidrs. Tāpat tā bija apzināta politika, un mēs šo atvieglojumu piešķīrām katram jaunam uzņēmumam. Man ir vesela kaudze avīžu rakstu, mani vēlētāji un Liepājas pilsētas pašvaldības, kā arī finansu inspekcijas pārstāvji griezās pie manis un teica, ka tā ir transfertu sistēma, kad mūk no nodokļiem, veidojot jaunus uzņēmumus. Tātad mēs beidzam šo politiku – stimulēt jaunos uzņēmumus. Mēs uzskatām, ka to ir sadibinājies pietiekami daudz.

D.Rītiņš: Nē, mēs neizbeidzam šo politiku, bet, ja neviens nemaksās nodokļus, tad nebūs arī nekādas iespējas tos stimulēt. Tieši tas, ka nav jāmaksā nodokļi, nosaka to, ka pašvaldības nav ieinteresētas organizēt jaunus uzņēmumus savā teritorijā. Tāpēc ir jāstimulē jaunie uzņēmumi, jāstimulē citādā veidā, piemēram, samazinot peļņas nodokli, lai peļņa tiek izvirzīta investīcijās un citādās sfērās. Te ir jāatrod tas vidusceļš.

L.Muciņš: Bet pēc 20.panta redakcijas es saprotu, ka mēs esam beiguši stimulēt jaunos uzņēmumus.

D.Rītiņš: Mēs esam beiguši nemaksāt nodokļus.

L.Muciņš: Labi. Tagad otrs jautājums. Kā es saprotu, tā vietā, lai stimulētu jebkuru jauno uzņēmumu, mēs tagad stimulēsim jauno uzņēmumu kapitālieguldījumus trīs gadus.

D.Rītiņš: Cik varēsim, tik stimulēsim.

L.Muciņš: Kāpēc mēs negribam stimulēt kapitālieguldījumus ne tikai jaunam, bet arī vecam uzņēmumam, ja tas vēlas paplašināt ražošanu un tamlīdzīgi? Ar ko sliktāks ir vecs uzņēmums vai, teiksim, tie paši kooperatīvi, kuri reorganizējas par šo ne jauno uzņēmumu? Tie nesaņēma šo divu gadu atvieglojumu un tagad viņi nesaņems arī kapitālieguldījumus stimulējošus atvieglojumus. Bet jauns uzņēmums saņems.

D.Rītiņš: Par kapitālieguldījumiem atvieglojumus saņems visi.

L.Muciņš: Bet tikai 50 procentus.

D.Rītiņš: Labāk 50 procenti nekā neviens procents.

L.Muciņš: Bet situācija bija tāda, ka kooperatīvi, kuri padarbojās vienu divus gadus un pēc savas būtības bija jauni uzņēmumi un kuri godīgi pārreģistrējās, nevis pārdibinājās…

Priekšsēdētājs: Muciņa kungs, es atvainojos, varbūt jūs ziņotājam visu izstāstīsit vēlāk, kā tas notika, bet tagad jāuzdod jautājumi.

L.Muciņš: Man ir vēl viens jautājums, ja atļausit. Lai valdības pārstāvji izsaka savu viedokli. Tik reti mēs viņus šeit redzam. Jūs stāstījāt par tādām interesantām lietām kā ārzemju pieredze. Tas man, protams, bija kas jauns un interesants, bet es pats, lasot dažādas populāras avīzītes, esmu sadūries ar faktu, ka uzņēmums paziņo, ka sāk gūt peļņu. Un no tā mirkļa viņu atbrīvo, nevis vispār no kaut kāda. Te ir rakstīts: trīs gadus no brīža, kad uzsācis uzņēmējdarbību. Kāda ir jūsu attieksme pret to? Man liekas, pasaules praksē lieto tādu jēdzienu, krieviski tas skan: “moment objevļeņija pribiļi”, es pat nemāku latviski pateikt.

D.Rītiņš: Es varbūt jau varu atbildēt.

L.Muciņš: Jā.

D.Rītiņš: Runājot par pasaules praksi, es arī tāpēc gribēju būt ļoti uzmanīgs, minot šos pasaules prakses piemērus, ka pasaulē diemžēl ir pāri par 200 valstīm un katrā valstī prakse ir drusku cita.

Un otrs moments. Ja pašreizējā situācijā pieņemsim lēmumu, ka peļņas nodoklis tiek maksāts tikai no brīža, kad uzņēmums paziņos, ka sāk saņemt peļņu, var gadīties tā, ka neviens nepaziņos, ka saņem peļņu. Mums ir jārēķinās ar to reālo situāciju, ka daudzos jautājumos diemžēl esam bērna autiņos…

L.Muciņš: Nu, to mēs varam ekonomiski…

Priekšsēdētājs: Tā, deputāts Muciņš ir beidzis uzdot jautājumus. Lūdzu – deputāts Buka, gatavojas deputāts Repša.

S.Buka: */Man ir nākamais jautājums. Mēs daudz runājam par budžetu. Kādi ir plānoti budžeta ienākumi, kad būs izdarītas izmaiņas likumā par peļņas nodokli 1992.gadam?/

D.Rītiņš: Tiešu aprēķinu šajā jautājumā nav. Svarīgi ir vienīgi tas, ka šie ienākumi nesamazināsies.

S.Buka: */Es vienmēr esmu uzskatījis, ka budžets ir ļoti smalka māksla, ka nevar to iesniegt izskatīšanai, kamēr nav tā vērtējuma, kamēr nav izsvērti visi tā plusi un mīnusi. Vai tomēr ir kaut kāds Finansu ministrijas vērtējums, Uzņēmēju biedrības vērtējums? Vai viņi uz to ir kaut kā reaģējuši? Vai viņi ar to ir iepazinušies?/

D.Rītiņš: Tieši ar budžetu nodarbojās Finansu ministrija, tai tika iesniegts šis projekts un tā ir konceptuāli tam piekritusi.

S.Buka: */Ziniet, es vakar runāju ar finansu ministra vietnieku, jautāju tieši par to, kas pašlaik ir atbildīgs par nodokļu politiku, un noskaidrojās, ka par to atbild jūsu ministrija. Tātad jūs to iesniedzāt it kā tīrā veidā?/

D.Rītiņš: Pilnīgi pareizi. Par nodokļu politiku atbild mūsu ministrija, par nodokļu iekasēšanu un aprēķināšanu atbild…

S.Buka: */Vismaz kārtību jūs varat nosaukt? Cik mēs ieņemsim? Miljonu, simts tūkstošus, piecdesmit miljonus vai miljardu?/

D.Rītiņš: */Nevaru nosaukt./

Priekšsēdētājs: Deputāts Repša nobeidz šo jautājumu uzdošanas procedūru.

R.Repša: Rītiņa kungs, man ir procedūras rakstura jautājums. Jūs zināt, ka Ekonomisko reformu ministrijā izveidota speciāla koordinācijas padome Pedera kunga vadībā, lai saskaņotu ministrijā izstrādājamos ekonomiskos likumprojektus, piemēram, ar privātuzņēmēju viedokli. Sakiet, lūdzu, vai šis projekts ir saskaņots kaut ar vienu uzņēmēju organizāciju, vai šā projekta tapšanas laikā ir uzklausīts arī uzņēmēju viedoklis?

D.Rītiņš: Fragmentāri. Nav bijis tā, ka tiktu savākti visi uzņēmēji kopā un likumprojekts apspriests. Bet atsevišķos jautājumos…

R.Repša: Bet ir šī koordinācijas padome, par kuras eksistenci, man liekas, jūs zināt. Kāpēc šīs lietas, kurās ir panāktas jau pietiekami skaidras norunas, netiek elementāri pildītas, jo tas viss ir vērsts vienīgi uz to, lai optimālāk veidotu šos mūsu pieņemamos lēmumus un likumus?

D.Rītiņš: Nu, cik mums laiks un enerģija atļauj, tik arī cenšamies, bet diemžēl ne vienmēr viss sanāk tā, kā ir pieņemts lēmumā.

Priekšsēdētājs: Deputāts Endele vēl ir pierakstījies jautājumu uzdošanai. Lūdzu.

J.Endele: Man ir vairāki jautājumi. Vispirms: vai 10.pantu jūs nepūlējāties izteikt bez absolūtiem skaitļiem? Ar absolūtiem skaitļiem mums jau ir bēdīga pieredze, jo tie strauji mainās. Nepaies necik ilgs laiks, kad, iespējams, atkal vajadzēs pie tiem atgriezties.

D.Rītiņš, Nepūlējāmies, tāpēc ka uzskatām: pašreizējā situācijā to praktiski nav iespējams izdarīt tā, kā tas ir, teiksim, ienākuma nodoklī. Tas ir viens.

Un otrs – mēs gaidām lata reformu šā gada laikā, un nedomāju, ka tad mums pārāk bieži būs jāmaina šie absolūtie skaitļi. Tas ir daudz sarežģītāk nekā noteikt algu.

J.Endele: Labi, tas ir jūsu viedoklis. Man ir cits. Nākamais jautājums ir par 20.pantu. Sakiet, vai šī jaunā redakcija būtībā nav zināmā mērā tāda vārdu sofistika, ar kuras palīdzību tiek noslēpts, ka principā šie jaunie uzņēmumi nekādu labvēlības režīmu neiegūst, jo 6.pantā ir skaidri un gaiši teikts, gan ar citiem vārdiem, par ko peļņas nodoklis nav jāmaksā. Šeit ir vārdiņš “investīcija”, kas 6.pantā neparādās. Šajā redakcijā, manuprāt, 20.pants ir lieks.

D.Rītiņš: Nav gan lieks.

J.Endele: Tad kāda ir atšķirība starp to, kas 6.pantā ir uzskaitīts, un to, kas šeit ierakstīts?

D.Rītiņš: Atšķirība ir tāda, ka 20.pantā uzmanība ir pievērsta tikai jaunajiem uzņēmumiem.

J.Endele: Nu, bet jauns vai vecs… Labi, tas ir debatējams jautājums. Tātad jūs saskatāt atšķirību. Tālāk par 22.pantu. 22.pants runā par invalīdiem. Šeit ir ļoti labs teksts, bet pavisam kaut kas cits.

D.Rītiņš: Es jau teicu, ka par invalīdiem runāts trijos pantos.

J.Endele: Tātad tas teiktais 22.pantā.

D.Rītiņš: Jā, tur ir. Te par invalīdiem runāts trijos pantos. Un pilnīgi pietiek. Tāpēc mēs to vienu pantu metam ārā un atstājam to, kas ir teikts pārējos pantos.

J.Endele: Tātad, vārdu sakot, izbrīvējam vietu jaunam pantam?

D.Rītiņš: Jā.

J.Endele: Skaidrs. Tālāk par 33.pantu. Šie te 2,5 nav skaitļu smukums attiecībā pret 2,85. Tā būtībā ir sponsorēšana. Par to varam strīdēties. Sakiet, lūdzu, vai jums ir tāda informācija, jo Finansu ministrija un Lauksaimniecības ministrija 19.decembrī parakstīja vienošanos par kārtību, kādā zemnieku saimniecības sponsorētas. Izlasot šo instrukciju un salīdzinot ar likumu, redzam, ka instrukcijā ir teikts: sponsorēšana notiek caur precēm, konkrētām precēm, un pakalpojumu atmaksu. Šeit runāts par pārskaitījumu. Te ir teikts, ka pārskaitījuma veidā arī var būt. Kā tagad mani kā zemnieku kontrolēs: pēc likuma vai pēc instrukcijas? Jo pēc instrukcijas es it kā nevaru saņemt naudu, kuru kāds sponsors ieskaita manā kontā, man ir jāsaņem prece vai pakalpojums.

D.Rītiņš: Likums ir augstāks par instrukciju.

J.Endele: Likums ir augstāks. Tad vajadzētu papūlēties, lai pretruna instrukcijā tiek novērsta.

Vēl pēdējais. Par soda uzlikšanu. Nu, teiksim, zemniekam tiek pārskaitīta sponsora nauda, tā stāv un netiek izmantota. Cik ilgā laikā šī sponsora pārskaitītā nauda ir jāiztērē? Varbūt noilguma nav? Jo katru gadu laikam līdz 1.aprīlim ir jādod informācija.

D.Rītiņš: Ir jādod atskaite par savu finansiālo darbību, bet man liekas, es tiešām baidos, ka nezinu…

J.Endele: Paies gads, zemnieks nebūs šo naudu licis lietā. Un saņem sodu, ka nav to realizējis. Te nekas par termiņiem nav teikts. Te ir teikts, ka līdz tam un tam laikam ir jāiesniedz, pēc tam – soda sankcijas.

D.Rītiņš: Tāpēc sponsoram ir jābūt uzmanīgam, kam dot naudu, kam nedot naudu.

J.Endele: Bet ir jābūt skaidrībā, cik ilgā laikā šai naudai jābūt iztērētai.

D.Rītiņš: Tas, es domāju, nāks kā papildinājums otrajā lasījumā.

J.Endele: Labi, Bet kas to sodu maksā? Arī tas nav skaidrs: sponsors vai zemnieks.

D.Rītiņš: Tas, kurš naudu nav izmantojis tam, kam tā ir paredzēta.

J.Endele: Tātad zemnieks maksā?

D.Rītiņš: Tādā gadījumā – jā.

J.Endele: Paldies.

Priekšsēdētājs: Vēl deputāts Einārs Cilinskis uzdos jautājumu.

E.Cilinskis: Man ir jautājums par 33. un 39.pantu, kur teikts, ka sabiedriskās organizācijas, gadam beidzoties, iesniedz Finansu inspekcijai ziņas par dāvinājumu, ziedojumu un peļņas atskaitījuma veidā saņemto summu izlietojumu. Es saprotu, kāpēc tur ir teikts, ka peļņas atskaitījuma veidā saņemto summu izlietojumu, bet varbūt jūs varētu paskaidrot, kādēļ ir ietverti dāvinājumi un ziedojumi? Un kā jūs to reāli stādāties priekšā, kā tas būs, kad visas sabiedriskās organizācijas atskaitīsies par dāvinājumiem un ziedojumiem?

D.Rītiņš: Pirmkārt, tiek piedāvāts, ka Ministru padome noteiks konkrētās organizācijas, kurām tiks doti dāvinājumi, kuras tiks sponsorētas, un tā rezultātā tiks samazināts peļņas nodoklis. Līdz ar to būs ierobežots to organizāciju skaits, kuras saņems šos konkrētos atvieglojumus. Un, ja ir ierobežots organizāciju skaits, es domāju, ir pietiekami reāla iespēja tās kontrolēt.

Priekšsēdētājs: Jautājumu uzdošana beigusies. Paldies godājamam ziņotājam. Ir vairāki deputāti, kas vēlas debatēt šajā jautājumā. Kā pirmajam vārds deputātam Ziediņam, gatavojas deputāts Ozols.

Z.Ziediņš: Cienījamie kolēģi, pretēji mana komisijas kolēģa Ēlerta domām uzskatu, ka šie labojumi nevis ievieš zināmu skaidrību likumā “Par peļņas nodokli”, bet vēl vairāk to sarežģī. Un man kā cilvēkam, kas ar nodokļu likumdošanu ir saistīts no praktiskās puses, pilnīgi apšaubāma liekas pozīcija, ka kāds normāli domājošs grāmatvedis varēs tikt cauri tām izliktajām lamatām un tiem džungļiem, kurus mēs, likumdevēji, mākslīgi veidojam. Lai nāk viens cilvēks ar pārskatu un pasaka, kāda patlaban ir Finansu inspekcijas politika attiecībā uz katru šo pārkāpumu, kuru uzņēmējs, aizejot uz Finansu inspekciju, nemaz nevar noskaidrot, jo mēs aužam tādu tīklu, kurā paši nevaram rast atbildes uz jautājumiem, kā tikko pārliecinājāmies no mūsu kolēģu uzdotajiem jautājumiem. Mēs paši nevis cenšamies šo jautājumu atrisināt, bet, tieši otrādi, mēģinām kaut kādā veidā to vēl vairāk samudžināt. Tāpēc izskatīsim šo piedāvāto projektu pa punktiem.

1.punkts. Visu laiku pastāvēja Ministru padomes voluntārais izlaupīšanas mehānisms, kas nolēma, ka katram uzņēmējam, kas gūst peļņu ārzemju valūtā, tā tiek atpirkta par kaut kādu mistiski noteiktu kursu, ko mums Latvijas Banka sola un sola, bet nav noteikusi līdz šai baltai dienai. Ja es nopelnu 10 rubļus, man tos kaut kādā veidā izņem, bet par katru dolāru, ja nemaldos, man samaksā 1,75 rbļ. Tā ir fantastiska kolīzija. Bet šis lēmums, šis izlaupīšanas mehānisms tiek reducēts par nodokli, nesaprotami to ietverot peļņas nodokļa likumdošanā. Lūdzu, likumdevēji, pievērsiet uzmanību, tas ir ielikts pavisam svešā nodoklī, jo tas ir nodoklis par peļņu, nevis nodoklis par valūtas ieņēmumiem vai valūtas apgrozījumu. Tas ir mākslīgi iesprausts, izmetot 3.pantu un tā vietā ietverot šo nodevu, šo Godmaņa noteikto nodevu jeb klaušas cerībā, ka tā tiek atmaksāta. Bet šis samaksāšanas mehānisms nav iestrādāts. Tātad no šī brīža būsim reālisti.

Es lūdzu juristus (ja te kāds vispār pievērš uzmanību nodokļiem) pievērst uzmanību tam faktam, ka mēs ieviešam jaunu nodokli, tas ir, nodokli par valūtas ieņēmumiem. Viennozīmīgi. Tam nav nekāda sakara ar peļņu. Ja šādi iemūžinās vienu likumu otrā likumā, tad būs tāds “ķīselis”, kādu jau mūsu Ekonomikas komisija un pārējie ir uztaisījuši. Tas ir pilnīgi cits nodoklis, kas mākslīgi ielikts 3.panta pozīcijā. Un tagad mēs it kā sāksim strīdēties, vai tas ir pareizs vai nepareizs, liels vai mazs. Mans priekšlikums ir viennozīmīgs. Šis jautājums jāizņem no peļņas nodokļa, jo tam nav absolūti nekāda sakara ar valūtas apgrozījumu, ar valūtas ieņēmumiem. Tā nav nekāda peļņa. Un, ja jūs tā gribat, tad jālabo Latvijas Republikas likums “Par nodokļiem un nodevām Latvijas Republikā” un jānosaka tur maksājumi par valūtas ieņēmumiem nodokļu vai nodevas veidā. Šis jautājums ir jākārto normālā likumdošanā. Pašreiz šis punkts ir absolūti nepieņemams.

2.punktā ir labojums 10.pantā. Mums inflācijas koeficients gadā nav 10, mums inflācijas koeficients ir 20. Protams, tas ir mans subjektīvais viedoklis, bet es lūdzu šo koeficientu fiksēt kā 20, nevis 10. Ja jūs gribat, lai bagāti būtu uzņēmēji un ar bagātiem uzņēmējiem būtu bagāta valsts, nevis īslaicīgi “piebakāt” mūsu Ministru padomes koferi ar naudiņu un uzņēmēju principā iznīcināt. Faktiski to jūs jau esat izdarījuši. Tātad lūdzu fiksēt koeficientu 20. Labi būtu, ja varētu atbalstīt arī mūsu matemātiķu priekšlikumus un uztaisīt to skalu piecās pozīcijās ar mazāku soli, nevis trijās.

Absolūts ārprāts, manuprāt, ir 3.punkts, kur ir fiksēts 20.panta labojums.

Pirmkārt, lēmuma projektā par spēkā stāšanās kārtību un likumā ir lietots termins “jaunais uzņēmums”. Bet definēts šis termins ir tikai lēmuma projektā. Tātad tas ir uzņēmums kopš 1992.gada 1.aprīļa. Man ir konkrēts jautājums. Kas tad ir šis “jaunais uzņēmums”, kas nav minēts lēmumā, un kas ir “jaunais uzņēmums”, kas ir minēts likumā? Jo attieksme pret finansiālām saistībām pēc bankrota ir dažāda – trīs gadi un četri gadi. Jūs paši to zināt. Viens triju gadu laikā likvidējas, otrs – četru. Kurš tad ir visjaunākais uzņēmums? Tas, kurš minēts lēmumā? Katrā ziņā šādas kolīzijas atkal ir mākslīgi izveidotas, lai tie cilvēki, kas domā, ka valsts kļūst bagāta, palaižot finansu inspekcijas nodokļu kasierus vaļā un izputinot uzņēmējus, iegūst naudu. Es domāju, ka tas ir mākslīgi radīts veidojums. Bet tas ir sīkums. To mēs līdz nākamajai reizei precizēsim.

Man ir konkrētāki jautājumi. Te ir parādījusies jauna doma. Tātad nodoklis samazinās par daļu, kas ir novadīta investīcijām ražošanas pamatfondu rekonstrukcijai. Un te ir vesela problēma, kungi. Katras nelielas sabiedrības – SIA pamatfondu, katras nē, bet vienas trešās daļas – sastāda intelektuālais īpašums, intelektuālais kapitāls. Patīk mums tas vai nepatīk, vai tas ir pareizi vai nepareizi, bet vilciens ir aizgājis. Un te izvirzās konkrēts jautājums, uz kuru jūs neesat spējīgi atbildēt. Kas ir šī intelektuālā īpašuma investīcija – ražošanas pamatfonda saglabāšana vai attīstība? Kas tad ir īsti šis intelektuālais īpašums? Jo pašreiz ir tā, ka sanāk trīs veči, samet kopā 14 tūkstošus, bet par septiņiem novērtē savu intelektuālo īpašumu, tātad šajā trešdaļas apjomā. Bet kas tad ir šī smadzeņu investīcija? Nevar taču uz vienu galīgi neskaidru jēdzienu balstīt otru, lai pēc tam kāds mani panāktu un teiktu: “Nē, klausies, investīcija ir tikai kaut kāds izgudrojums vai racionalizācijas priekšlikums, pie tam patentēts. “Varbūt investīcija ir viena cilvēka pienākšana klāt un pateikšana: tu esi gudrs un tu neesi gudrs. Vai no tā uzlabojas manu smadzeņu darbība, ja viņš pastāsta kaut ko par dabu, par meitenēm, par zveju, vai kaut ko par ražošanu? Vai tādā veidā viņš ceļ manu intelektu? Nevar taču uz vienu neatrisinātu problēmu uzlikt virsū otru, kā jūs to esat izdarījuši. Kāpieties atpakaļ, nevis atkal piniet tīklus. Šādā izteiksmē tas pants nav pieņemams. Es vēlreiz atkārtoju, ka neviens nevarēs tikt skaidrībā arī no jūsu minētā skaidrojuma, par ko tad īsti uzņēmumam ir jāmaksā tas nodoklis un par ko nav. Sevišķi ievērojot to pašu pēdējo – ja tu esi kaut ko noslēpis, tad tev ar koku. Tātad šajā pantā ir divas problēmas.

Nākamais pants. Kā jau mans kolēģis teica, šajā 3.labojumā ir divas neskaidrības. Kas ir “jaunais uzņēmums” un kas ir “investīcija” pamatfondiem, ja šie pamatfondi ir intelekts. Nevar tā strādāt pie likuma, ka, neatrisinot vienu problēmu, mākslīgi tiek radīta otra.

Nākamais jautājums, pie kā gribētu apstāties, ir 4.labojums – 22.pants. Ir jau smuki pateikt, kolēģi mīļie, – “atrast vietu”. Žēl, ka te nav neviena no neredzīgajiem, nedzirdīgajiem vai invalīdiem. Bet paskatieties, par ko runā šis 22.pants. Tas runā par 50 procentiem strādājošajiem, kuri ir invalīdi attiecīgajā uzņēmumā, tas runā par mācību un ražošanas uzņēmumiem. Bet jūs šo pozīciju tagad mierīgi izmetat ārā, vietā neliekot absolūti neko, tādējādi šis pants pilnīgi zaudē savu galveno domu. Mani interesē, kas notiks ar tiem nelaimīgajiem cilvēkiem, kuri, izlasot šos labojumus, nepamanīs, ka jūs vienu pantu vispār izmetat ārā, ka pavisam cita doma ienāk šā panta vietā un ka turpinās šie nodokļu maksājumi, neievērojot tos 50 procentus un mācību un ražošanas uzņēmumus. Nevar taču nopietni vīri tā pieiet problēmai.

Iesim tālāk.

Priekšsēdētājs: Jums atlikusi viena minūte, Ziediņa kungs.

Z.Ziediņš: Žēl.

Priekšsēdētājs: Ja plenārsēde atļaus, tad nav problēmu.

Z.Ziediņš: Es esmu sagatavojis labojumus, un man gribas arī atgriezties pie tām problēmām, kuras jautājumos skāra kolēģis Jānis Endele, tas ir, pie zemnieku saimniecību sponsorēšanas un pie sponsorēšanas vispār, kā arī parunāt par tiem jautājumiem, kas saistās ar Ministru padomes darbību.

Jau toreiz, kad izvirzījās problēma, vai atļaut šo atvieglojumu sarakstus un prasīt Augstākās padomes apstiprināšanu vai nē, deputāti bija nobijušies, bet Ministru padome, pārkāpjot visus mūsu lēmumus tiešā vai netiešā veidā veic uzņēmējdarbību. Pašreiz tas ir reāls fakts un reāls process. Ministrijas un Ministru padomes institūcijas veic šo darbību. Vai mēs atstāsim tagad viņu pašu ziņā noteikt atvieglojumus attiecībā uz savu uzņēmējdarbību? Mūsu šodienas cienījamais vadītājs izteica priekšlikumu, ka tiks sponsorētas atsevišķas avīzes, bet tā nelaimīgā “Neatkarība”, es atvainojos, labā Latvijas “Neatkarība” netiks sponsorēta. Manuprāt, šie un citi tamlīdzīgi jautājumi nav nododami Ministru padomes kompetencē, jo Ministru padome ir cieši saistīta ar uzņēmējdarbību. Tāpēc jūsu priekšlikumu – šo jautājumu atstāt tikai Ministru padomes pārziņā – kategoriski noraidu. Es ļoti ceru, ka pārējie debatētāji turpinās izskatīt pa pantiem, jo, manuprāt, pretēji dažu manu kolēģu domām ar šo likumu nevar noaust tādu tīklu, kurā paši varam sapīties.

Priekšsēdētājs: Paldies. Skaidrības labad pateikšu, ka tikai vienreiz esmu runājis par avīzes sponsorēšanu, taču kategoriski esmu iebildis pret politiskās avīzes “Elpa” sponsorēšanu. Un pie tā palieku. Lūdzu, deputāts Ozols, un gatavojas deputāts Buka.

I.Ozols: Cienījamie kolēģi! Vienu gan es gribētu jums lūgt – mums obligāti ir jāpanāk, lai ar 1.aprīli stātos spēkā likuma norma, ar kuru tiks nodrošināta valūtas budžeta ieņēmumu daļas izpilde. Mums jānonāk pie kaut kāda konkrēta rezultāta. Un atšķirībā no Ziediņa kunga, kas ļoti kritiski izteicās par 20.pantu, es gribētu teikt, ka Apvienotās budžeta komisijas viedoklis šajā jautājumā ir pozitīvs. Un es jums minēšu vairākus piemērus, un jūs paši sapratīsit, kāpēc tas ir pozitīvs.

Radio un televīzijas komitejā izveidojās jauns uzņēmums “Lama”, rezultātā vairāk nekā no 300 tūkstošiem dolāru netika ieskaitīts budžetā, faktiski no dolāriem ieskaitīja, taču no peļņas rubļa neviens rublis neiegāja valsts budžetā, bet tagad šis uzņēmums kā prettiesisks ir likvidējies. Protams, to nepamanīja, un nekādi nodokļa atskaitījumi netika izdarīti. Ar Federatīvās Vācijas firmu tika izveidots kopuzņēmums IP “Rīga”. Saskaņā ar likumu par ārvalstu ieguldījumiem Latvijas Republikā (ja nemaldos, tas ir 11.pants) divus gadus tas tiek atbrīvots no jebkāda veida maksājumiem budžetā. Ir tāds kopuzņēmums Hamring Internacional, A.Popova Rīgas radio rūpnīca izveidojusi kopuzņēmumu ar Vācijas firmu. Kāda ir šā uzņēmuma sūtība? Nopirkt par mūsu koka rubļiem akustiskās sistēmas, kuras vienīgi Federatīvajā Vācijā ir ar mieru iepirkt no A.Popova radiorūpnīcas par 3,5 miljoniem vācu marku un realizēt, protams, bez nodokļa atskaitījumiem, taču apmēram vienu trešdaļu vai pat vienu ceturtdaļu atskaitījumu no tās summas, kas viņiem būtu jāmaksā A.Popova radiorūpnīcai nodokļos, ieskaita šīs firmas valūtas kontā, protams, pārējo naudu noguldot Federatīvajā Vācijā. Jūs paši pagājušonedēļ uzdevāt Budžeta komisijai izdarīt pārbaudi par valdības valūtas fonda izlietojumu. Un jāteic, ka divās bankās – Zemes bankā un Latvijas Bankas ārzemju operāciju nodaļā – caur muitas rokām pagājušajā gadā un šajā gadā ir izgājuši visi bankas valūtas operāciju dokumenti. Un mēs redzējām to lielo aktivitāti, ar kādu tās summas plūst ārā no mūsu republikas, pat neatstājot pēdas mūsu valūtas fondā. Acīmredzot mūsu likumi ir pārāk lojāli attiecībā uz kopuzņēmumiem, gribēju teikt, attiecībā uz uzņēmumiem, kuru pamatā ir ārzemju valūtas, tas ir, ārvalstu ieguldījumi Latvijas Republikā. Principā mūsu likumdošana darbojas tieši ar tādu nolūku, lai mēs nonāktu tādā situācijā, kādā esam, jo sagatavotais jaunais budžeta projekts ir ar 10 miljonu dolāru deficītu. Un es nezinu, par ko lai nopērk nelaimīgajiem Latvijas bērniem poliomielīta vakcīnas, kad mūsu bērniņi sāks slimot ar bērnu trieku. Bet 10 miljonu dolāru deficīts Godmaņa kungam ir iesniegts, nerunājot par medikamentiem, par sociālajiem jautājumiem un pārējām lietām. Bet tajā pašā laikā šie kopuzņēmumi mūs aplaupa, jo spēkā joprojām ir kopuzņēmumu atbrīvošana un arī jaunu uzņēmumu atbrīvošana no visiem nodokļu maksājumiem. Tā ka Budžeta komisija viennozīmīgi apsveic to, ka ir noņemta šī norma 20.pantā.

Es, Ziediņa kungs, gribētu teikt, ka tas ir stingri reglamentēts, ko var attiecināt uz pamatfondiem, bet intelektuālais potenciāls nekādā gadījumā nav attiecināms uz pamatfondiem. Es gan teiktu vēl vairāk, ka intelektuālā potenciāla piesaistīšana ir saistīta ar patēriņa fonda palielinājumu un zināmā mērā tas ir pretēji tam procesam, uz kuru pašreizējā krīzes situācijā mums vajadzētu iet. Tāpēc Budžeta komisijas viedoklis bija tāds, ka vajadzētu paplašināt 20.pantu un blakus jauniem uzņēmumiem iekļaut arī uzņēmumus un uzņēmējsabiedrības ar ārvalstu ieguldījumiem un arī uz tiem attiecināt nodokļus, respektīvi, izslēgt no likuma tos atvieglojumus, kas noteikti ārvalstu ieguldījumiem. Jo galu galā mūsu sūtība un mērķis, kāpēc mēs šos atvieglojumus paredzējām, bija radīt priekšnosacījumus valūtas investīcijai un attīstīt ražotnes, nevis pārvērsties par kaut kādām komercstarpnieku firmām, lai izpumpētu no mums valūtu un tā aizietu mums garām un nogultos ārzemju bankās. Kā man vakar viens no banku prezidentiem apgalvoja, viņš gandrīz vai pilnīgi pamatoti pierādītu, ka apmēram 700–750 miljoni dolāru Latvijas naudas guļ ārzemju bankās, ka Latvija kreditē veselu virkni ārzemju firmu. Ziniet, pēc šīs darbības divās bankās es gribētu teikt, ka tā patiešām ir taisnība.

Tajā pašā laikā manu uzdevumu ievērojami atviegloja tas, ka referents viennozīmīgi piekrita tam, ka ir jāatceļ lēmums, ka principā ir jāizskata jautājums par iepirktās valūtas aplikšanu ar pusotra procenta atskaitījumu valūtas budžetā. Man pirmajā jautājumā ar Ziediņa kungu ir domstarpības, bet te es Ziediņa kungam pilnīgi piekrītu. Iekļaut peļņas nodoklī jaunu normu – atskaitījumu par ieņēmumu – tas man patiešām šķiet absurds. Turklāt paskatīsimies, kā tad mēs praktiski iestrādāsim peļņas nodoklī šos pusotra procenta atskaitījumus no citas valūtas uzpirkšanas firmas nopirktās valūtas. Tie neiederas ne peļņas, ne ieņēmumu daļā, jo tie nav ieņēmumi. Man ļoti simpātisks šķiet mūsu Finansu inspekcijas izstrādātais likumprojekts par nodokli no valūtas ieņēmumiem. Nezinu, vai izstrādātāja rīcībā ir nonācis šis dokuments vai nav. Ja tas nav nonācis viņa rīcībā, tad tā faktiski ir Finansu inspekcijas vaina. Tajā ļoti korekti ir noteikti visi nodokļi no ieņēmumiem pārejas periodam līdz tam momentam, kad mēs pāriesim uz latu. Bet tas rada iespēju normāli strādāt ar valūtas atskaitījumiem valūtas budžetā. Turklāt izslēdz zaudējumu iespējas, kuras, kā es reāli saskatu, tomēr būs valūtas budžetam. Kā jau es jūs informēju, mums šobrīd ir tikai 300 līdz 350 tūkstoši dolāru pozitīvais saldo. Ja “Ventspils nafta” nebūtu aizdevusi valdībai vienu miljonu 700 tūkstošus dolāru, tad vispār mēs faktiski nebūtu spējīgi apmaksāt pat vismazākās savas līgumsaistības. Turklāt šis Finansu inspekcijas izstrādātais likumprojekts par nodokli no valūtas ieņēmumiem ļoti adekvāti un korekti risina jautājumu, kurā, kā Ziediņa kungs jau pasvītroja, grāmatveži faktiski pazaudēs sākuma beigas.

Finansu inspekcija ir iesniegusi konkrētu mehānismu, kā kontrolēt un nodrošināt šā nodokļa atskaitījumu ieturēšanu no ieņēmumu daļas, jo faktiski peļņas nodokļa kontroles sistēmai atbilstošas grāmatvedības Latvijas Republikā nav. Tagad iedomāsimies, ka būs jādiferencē ieguldījumi ražošanā valūtā un rubļos. Jūs man piedodiet, es gribētu redzēt, kurš loģiski domājošs cilvēks jau iepriekš neizvērtēs, kādā veidā pārdalīt to, kas viņam aizgājis ražošanas izdevumiem. Lai gan jāatzīstas, es aprunājos ar atsevišķiem uzņēmējiem, un viņi arī šeit atrada ceļu, kā apiet 20.pantā ielikto normu. Viņi teica: “Es momentā lielāko tiesu visu kapitālieguldījumu ieguldīšu ražošanas attīstībā un paplašināšanā, pamatlīdzekļos. Pēc tam, kad būs aizgājis tramvajs, kad faktiski būs no kontroles ārā, es tos realizēšu. Turklāt, ja saglabāsies pašreizējie inflācijas tempi, – realizēšu ar peļņu.” Tā ka te par šiem jautājumiem ir jādomā. Tajā pašā laikā, kā jau teicu, šis likumprojekts, ko iesniedza Finansu inspekcija par nodokli no valūtas ieņēmumiem, man patiešām šķiet, ir tā vērts, lai darba grupa ar to iepazītos. Es tūlīt tai šo likumprojektu nodošu.

Otrs, ko es gribētu konsekventi lūgt, tas ir, atbalstīt Budžeta komisiju un šajā dokumentā vai peļņas nodokļa papildinājumos, vai likumā par nodokli no valūtas ieņēmumiem, ja tas tiks izskatīts, līdztekus jaunajiem uzņēmumiem iekļaut kopuzņēmumus ar ārzemju firmām. Nedrīkst atstāt tās ārpus mūsu redzesloka un nepaņemt to, kas Latvijas Republikai ir jāpaņem un ko izmanto kā iedzīvošanās līdzekli uz mūsu rēķina.

Priekšsēdētājs: Deputātam Bukam tagad vārds. Laika mums pietiek. Es gribu paskaidrot, ka debatēs par šo jautājumu vēl ir četri deputāti pieteikušies. Mums vēl jāizskata divi darba kārtības jautājumi. Lūdzu ņemt to vērā. Lūdzu, Bukas kungs!

S.Buka: */Cienījamais priekšsēdētāja kungs, cienījamie deputāti! Es paņēmu iepriekšējos labojumus šajā likumā un ieraudzīju, kā saka: “Cik tas viss pazīstams!” Iepriekšējie labojumi mums bija 1991.gada 4.septembrī, un arī tajos bija likuma 20.pants, bija 23., 33., 39.panti. Pie tam labojumi stājās spēkā ļoti interesanti. Daļa punktu stājās spēkā ar labojumu pieņemšanas brīdi, daļa ar 1.oktobri, daļa ar 1.novembi. Tas ir – mēs radām pastāvīgi darbojošos likumdošanas telpu, kas nepārtraukti raustās. Nabaga uzņēmējs nenodarbojas ar savām lietām, bet domā par to, kā viņam nenokļūt lamatās, kā apmierināt to institūciju prasības, kas tādus likumus pieņem. Tāpēc vispirms noskaidrosim savu uzdevumu. Kāpēc šim likumam nepieciešami labojumi? Un tas attiecas ne tikai uz šo likumu. Pēc tam vēl seko labojumi likumā par uzņēmējdarbību, labojumi likumā par uzņēmumu reģistru. Tajos situācija daudzējādā ziņā līdzīga ar šo likumu. Kas mūs beigu beigās interesē? Budžets. Kā Apvienotās budžeta komisijas loceklis es visas šīs rūpes saprotu. Taču nedrīkstam iekapsulēties tikai budžetā. Tirgus ekonomikas aksioma ir tirgus, kurā bagātie pilsoņi un bagātie uzņēmēji rada plaukstošu valsti. Un svarīgākais ir viņu intereses, bet ne valsts intereses tīrā veidā. Ja mēs ejam uz tirgu, tad tiešām iesim. Es lūdzu šodien deputātus balsojot apstiprināt, ka viņu ekonomiskās zināšanas par tirgus ekonomiku pēdējā pusotra gada laikā tiešām ir kļuvušas par tirgus ekonomikas zināšanām, bet nevis palikušas prātā zināšanas par to pagātnes ekonomiku, kad valsts grāba visu, ko vien varēja sagrābt. Kā var ticēt valstij, kas pastāvīgi maina savu attieksmi pret uzņēmēju, pie tam ar atpakaļejošu datumu? Palasiet lēmumu par likuma stāšanos spēkā: trijos lasījumos, tad ar pirmo aprīli būs spēkā stāšanās, tad vēl uzdodam Ministru padomei kārtējos sarakstus sastādīt. Man tā liekas, ka tā tikai ar sarakstu sastādīšanu nodarbojas. Saraksti par privatizāciju, tagad saraksti par tiem, kurus var atbrīvot no nodokļiem, un tā tālāk, un tā tālāk. Uzņēmēji tiešām nobēdzinās līdzekļus. Vai maz ko vēl var izdomāt Ministru padome un Augstākā padome! Kur nu šeit vairs līdz kultūrai, līdz izglītībai, līdz žēlsirdībai! Tikai pašiem kā nebūt izdzīvot! Un šim mērķim līdzekļi jānoslēpj. Tā ka budžets ar šo nevinnēs. Tikko kā sāks brukt kultūra un izglītība, budžetam to uzturēšanu nāksies uzņemties uz saviem pleciem. Bet mēs visu laiku esam prasījuši uzņēmējus, lai viņi šo nastu paņem sev. Tagad šo nastu viņiem atņemam. Tiešām, skopais maksā divreiz. To zina visi. Bet kāpēc šodien neviens nesaprot, ka tirgus ekonomikā labāk zaudēt 100 dolārus šodien un iegūt 100 000 dolārus rīt. Lietuva apstiprināja budžetu ar 1,3 miljardu rubļu deficītu, mēs no sava bezdeficīta budžeta pagaidām neko neesam ieguvuši. Starp citu, tas mums tomēr izrādīsies ar deficītu.

Tagad tas, kas tieši attiecas uz labojumiem pantos. Centīšos neatkārtoties, jo daudz jau ir pateikts. Kā jau ir noskaidrots, nav reālu aprēķinu par to, ko reālu dos šie labojumi, cik tas būs vērts plusā? Bet mīnuss jau saprotams. Uzņēmēju neuzticēšanās – tas pirmkārt. 20.pants – “jauni uzņēmumi”. Pazudušas atlaides, īpaši mazajiem uzņēmumiem, kas lielā skaitā reģistrējas pašlaik, un daudzi no viņiem ir noticējuši iepriekšējam, 20.septembra labojumam, kurā bija rakstīts, ka garantējam atlaides. Šodien mēs šīs atlaides atceļam. Uzņēmumi faktiski savus finansu plānus un citus plānus 1992.gadam ir veidojuši atbilstoši likumam par uzņēmējdarbību, bet mēs šodien viņiem daļu līdzekļu atņemam, traucējam realizēt jau saplānoto. Jā, klāt vēl 28.pants, kas saistīts ar darbību investēšanā. Tiešām investēšana jāatbalsta, bet šeit reālais mīnuss ir tur, ka ne visi uzņēmumi tiek atbalstīti, kā tas tiek darīts lielākajā daļā pasaules valstu, bet tikai jaunie uzņēmumi. Bet vai vecajiem nav jāapbruņojas? Vai mums tie nav jāatbalsta ražošanas līmeņa celšanā? Jāatbalsta. Bet šeit tas neizskan. Ar šo pašu 20.pantu, iespējams, būtu bijis visvienkāršāk ieviest ierobežojumus paša likuma 2.pantā, kur teikts, ka 20.pants neattiecas uz ienākumiem no kazino, loterijām un citām līdzīgām lietām. Ja mēs gribam kādu personāli ierobežot, ieviesīsim šos ierobežojumus 2.pantā, bet nesitīsim ar āmuru pa visu uzņēmēju galvām.

33.pants. Te tiešām labdarīga darbība tiek bargi ierobežota. Arī tā ir neuzticības vairošana valdībai, un arī šie spēkā stāšanās termiņi, manuprāt, ir dumjš vai ļauns joks, pie tam vēl saistībā ar 1.aprīli. Acīmredzami pirmā aprīļa joks, kuru mēs uzņēmējiem dāvinām ar atpakaļejošu datumu, pat tiem, kas jau iesnieguši dokumentāciju reģistrācijai un gaida reģistrēšanu, gaida to agrākajos termiņos un ar agrākajiem valdības un Augstākās padomes solījumiem. Mēs rīkojamies netaisnīgi. Lūk, es jums rādu mūsu likumu, kurš šodien vēl darbojas. Ja kāds nezina Augstākās padomes agrākos solījumus, tad tas ir ļoti slikti. Viņš tātad nav atbildīgs par savu darbību, taču šodien jau būtu laiks atbildēt arī par to, kas tika teikts vakar.

Tagad par to, kas attiecas uz ārvalstu investīcijām. Jā, ārvalstu budžets ir sarežģīta problēma, republikai ļoti vajadzīga valūta. Es saprotu Ozola kunga problēmas un vajadzības, jo viņš ir Apvienotās budžeta komisijas priekšsēdētāja vietnieks. Jādara viss, lai palielinātu šo budžetu. Taču mums jāatceras arī tas, ka šodien Lietuva, Latvija un Igaunija uzstājas kā konkurenti pēc ārvalstu investīcijām. Un tā valsts, kura parādīs vislielāko ieinteresētību, iespējams, pašlaik pat zaudējot kādu miljonu dolāru, rīt iegūs priekšrocības ārvalstu investīciju lietā simtos miljonu dolāru. Ne jau gadījuma pēc vairākums Austrumeiropas valstu mēģināja to darīt, mēģināja šīs investīcijas iegūt. Un tas, kuram labāka likumdošana, kas deva vairāk priekšrocību, tas vinnēja. Paskatieties, Ungārija, kura paredzēja vislielākās atlaides, šajā sacensībā uzvarēja. Arī Polija daļēji prata piesaistīt investīcijas. Es nerunāju par Vāciju, kur investīcijas tika pārdalītas valsts iekšienē. Tāpēc uzskatu, ka mums šodien šī labojumu izskatīšana pirmajā lasījumā jāpārnes uz likumu par apgrozījumu nodokli un peļņas nodokli, piestrādājot pantus, lai tie atbilstu uzņēmēju interesēm, acīmredzot tajā komitejā, par kuru runāja Repšas kungs, pieaicinot ieinteresētās personas. Un tikai pēc tam, kad būs panākts kompromiss starp uzņēmējiem, budžetu un Augstāko padomi – arī Ministru padomi, dabiski – vēlreiz dokumentu iesniegt izskatīšanai Augtākajā padomē./

Priekšsēdētājs: Mums ir palikušas četras minūtes. Nākamais ir Šteina kungs. Viņš ir ar mieru.

V.Šteins: Cienījamie kolēģi! 33.pants. Es lūdzu konceptuāli svītrot šo priekšlikumu un nepieņemt tādā redakcijā, kādā tas šeit tiek likts priekšā. Pateikšu, kāpēc. It kā nevainīgs labojums – no 2,85 uz 2,5. Mūsu kolēģis Antons Buls ir autors. Viņš jums paskaidros, kur šajā gadījumā ir tā robeža, lai uzņēmums vairs naudu neziedotu. Ja šis atskaitījuma aprēķins ir 2,85, tad uzņēmums vēl būtu ar mieru ziedot dažādiem labdarības pasākumiem. Samazinot uz 2,5, mēs Latvijā šo žēlsirdības un labdarības kustību kā tādu pārtrauksim, jo šis atskaitījums izbeigsies. Tā nebūs. Faktiski situācija pašreiz ir tāda, ka, piemēram, Sociālās labdarības fonds, apstaigājot visus lielākos uzņēmumus, ieskaitot mūsu deputātus, kuri vada šos uzņēmumus un kuri zina šo likumu, varēja šajos trijos mēnešos savākt desmit tūkstošus rubļu žēlsirdības un labdarības pasākumiem. Šī kustība vēl nemaz nav iesākusies Latvijā.

Es uzskatu, ka tas, ko te liek mums priekšā, vienkārši ir deputātu muļķošana. Ja valdība iedomājas, ka te nu būs tā rezerve, no kuras to budžeta deficītu faktiski segs, tad tā rūgti maldās. Faktiski tie ziedojumi vēl nemaz nav sākušies.

Otrs. Par šā saraksta atdošanu atpakaļ Ministru padomei. Katrā ziņā mēs to nedrīkstam. Tāpēc es aicinu konceptuāli nobalsot pret šo 33.pantu.

Priekšsēdētājs: Tagad laikam mums būtu jāiet starpbrīdī. Pēc starpbrīža runās deputāts Muciņš. Starpbrīdis 30 minūtes – līdz pulksten 17.

(Pārtraukums)

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja vietnieks Andrejs Krastiņš.

Priekšsēdētājs: Godājamie kolēģi! Atsākam plenārsēdes darbu. Pēc savstarpējas vienošanās debatētāji samainījušies. Tā ka lūdzam debatēt, Endziņa kungs! Muciņa kungs pēc tam turpinās.

A.Endziņš: Cienījamo priekšsēdētāj! Cienījamie kolēģi! Ilgi jūsu uzmanību neaizkavēšu, es arī gribētu pateikt tikai dažus vārdus. Pirmām kārtām, domāju, ka deputātam Bukam, runājot kopumā par šo likumprojektu, ir gandrīz taisnība. Bet arī es tāpat kā Šteina kungs gribētu vērst uzmanību, arī Bukas uzmanību, uz 33.pantu. Šeit jau Šteina kungs minēja, ka summa, kas tiek ziedota vai pārskaitīta kultūrai, veselības aizsardzībai, izglītībai, zinātnei, labdarības pasākumiem, ir samazināta uz 2,5. Bet ne tikai tas. Tā summa nevar pārsniegt piecus procentus no kopējās ar nodokli apliekamās summas. Līdz tam bija 15 procenti. Tātad vēl samazinās. Tas pats jāsaka par 39.pantu, kur ir ar nodokli apliekamā peļņa, kas ir veltīta sportam. Tā atkal ir pieci procenti, bija – 15 procenti. Acīmredzot, ja mūsu budžets ir ļoti saspringts, tad varam šiem pasākumiem atvēlēt arvien mazāk līdzekļu no valsts budžeta. Ja griezīsim ar lielām šķērēm arī tās summas, kuras uzņēmēji labprātīgi ziedo, tad agri vai vēlu nonāksim pie tā, ka mums būs jāpārskata budžets, būs jāmeklē jauni asignējumi, lai šīs sabiedrībai vitāli vajadzīgās sfēras varētu dzīvot.

Par lēmuma projektu. Šeit deputāts Ozols izteicās, ka obligāti vajag 1.aprīli saglabāt. Bet man liekas, ka mums jāpaskatās uz mūsu jumta likumu – par nodokļiem un nodevām. Šeit, kā saka, varētu būt runa par šādu termiņu tikai tad, ja ir uzlabojums, nevis pasliktinājums. Bet šeit tas 1.aprīlis nekādā gadījumā nevar būt. Ja nemaldos, tad pēc jumta likuma ir paredzēti 3 mēneši, ja nav noteikts citādi. Uzņēmējam nevar būt simtprocentīgas garantijas par to, kas viņu sagaidīs rīt. Un tad rodas jautājums, vai sākt uzņēmējdarbību vai gaidīt, kad mūsu likumdošana kļūs stabila, nevis katru dienu ik pēc piecām minūtēm mainīsies.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāts Muciņš. Gatavojas deputāts Repša.

L.Muciņš: Cienījamo priekšsēdētāj! Cienījamie kolēģi deputāti! Es jau faktiski tās domas izteicu, uzdodot savus jautājumus cienījamam referentam. Bet, tā kā es drusku aizrāvos, tad man tiešām šīs te domas jāizsaka debatēs. No jautājumiem jau apmēram tās domas ievirze, par ko es gribētu runāt, jums ir skaidra.

Tātad gribu izteikties par 20.pantu. Gan presē, gan tiekoties ar vienu otru finansu darbinieku Liepājā un arī šeit, ministrijā un inspekcijā, izskan tādi pārmetumi: redziet, viņi mūk, viņi izvairās no šiem nodokļiem, dibina atkal jaunus uzņēmumus. Tātad, no vienas puses, skaidrs, kāpēc viņi to dara. Pirmām kārtām viņi izņem ārā šos te līdzekļus algas veidā. Es tikai teiktu, ka mūsu finansisti absolūti nesaprot mūsu nodokļu likuma uzbūves mehānismu. Jebkurā situācijā, izņemot ārā algas veidā vai kā peļņu, nodokļa maksimālā likme ir vienāda – aptuveni 35 procenti. Vai nu tā ir maksimālā likme algām, vai nu tā ir maksimālā likme peļņas nodoklim. Vienīgi izvirzās tāds jautājums, ko dara, ja ņem ārā dividendēs tāds uzņēmums, kurš ir atbrīvots no peļņas nodokļa. Šeit jau nu tiešām Finansu ministrijai vajadzētu padomāt, ka tas jauninājums, ko tā ieviesusi savā instrukcijā, proti, ka par šo dividendi ir jāmaksā ienākuma nodoklis, ir voluntārs lēmums un neatbilst likumam. Kur tad ir tas jūsu labojums? Kāpēc tas nav iesniegts šoreiz likumā, bet instrukcijā tas ir ieviests? Es jums piekrītu, ka tas instrukcijā ir iekļauts pareizi un vietā, bet ar instrukcijām jau nevar labot likumus. Tiek celti iebildumi, ka inspekcija rīkojas nepareizi, saskaņā ar šīm te instrukcijām jauno uzņēmumu peļņas izmaksas un dividendi apliekot ar ienākuma nodokli, ja to izņem skaidrā naudā. Pieeja ir pareiza, bet principā nelikumīga. Kur tad ir tas labojums šodien? Vai tad tas nav šeit parādīts? Kā saprotu no lēmuma, vēl līdz 1.aprīlim reģistrētie uzņēmumi divus gadus varēs, tā sacīt, izmantot šo atvieglojumu. Bet ne par to gribēju runāt.

Gribētu runāt par to, vai mums ir jādod atvieglojumi tikai jaunajiem uzņēmumiem, vai mums ir jādod atvieglojumi jebkuram uzņēmumam, kurš dod investīcijas ražošanas paplašināšanai. Šeit var diskutēt par to, kādās jomās lēš šīs paplašināšanas investīcijas un kādām tām jābūt. Vai investīcijai, par kuru uzņēmējs – jaunais vai vecais – iegādāsies “Volvo” par pāris miljoniem ar pārskaitījumu, mēs dosim atvieglojumu? Vai tas būs pareizi? Šeit nekāda atbilde uz šo jautājumu nav sniegta. Ja šo investīciju savukārt izdara vecs uzņēmējs – uzbūvē jaunu cehu, lai ražotu plaša patēriņa preces, kādēļ lai es viņam nedotu šo atvieglojumu, kādēļ tas ir tikai jaunajam uzņēmējam. Šeit es neredzu loģiku.

Un otrs. Es uzdevu jautājumu par to, kad ir tas mirklis, kad šī te investīcija sāk gūt peļņu. Neesmu ekonomists, taču no populārās literatūras – es to esmu lasījis – saprotu, ka ir kaut kāds periods, kura laikā uzņēmums nodibinās, saskaņo plānu uz gadu vai diviem, veic investēšanu, piemēram, būvē cehu. Tad pienāk mirklis, kad tiek regulētas iekārtas un uzsākta ražošana. Pēc tam pienāk tas mirklis, kad tiešām šo te tautas patēriņa produkciju sāk ražot, sāk pārdot un tiešām gūst peļņu. Bet varbūt no tā mirkļa, kad es nodibināju uzņēmumu, līdz tam mirklim, kad es sāku gūt peļņu, jau paiet šie divi trīs gadi. Kad tad man būs tie atvieglojumi? Atvieglojumu laiks ir pagājis.

Mums taču ir institūti, kuriem mēs tādus milzīgus līdzekļus no budžeta esam atvēlējuši. Kur tad ir šī pasaules prakses analīze? Kur tā ir? Kā jurists neesmu šajā jomā izglītots, tāpēc gribētu paskaidrojumu, kā ir Eiropā. Neņemsim visu pasauli, bet paskatīsimies, kā tas ir Eiropā. Vai ir kaut kādas valsts grupas, kur ir viena pieeja, kur ir otra pieeja un kur ir trešā pieeja? Kāda pieeja mums ir vajadzīga šodien? Vai vispār kāds Ekonomikas komisijā vai valdībā kaut ko no tā, ko šeit runājam, ņem vērā? Man ir tāda sajūta, ka tās stenogrammas, kas tiek cītīgi pierakstītas, diezin vai vispār kāds no valdības paņem un paskatās. Ja vienīgi no atmiņas ieskicē kaut ko, ko mēs esam teikuši, tad ir labi. Diemžēl šāda nihilistiska attieksme pret šeit runāto, man tā liekas, paliek bez sekām. Tāpēc es nevaru piekrist Bukas kungam, kurš aicina atbalstīt šo likumprojektu pirmajā lasījumā. Uzskatu, ka šis nav jauns likums. Domāju, ka pirmajā lasījumā par to nevaram balsot. Es neaicinu balsot pret to. Domāju, ka tas ir jāpaņem nost procesuāli un vēl jāpaslīpē. Neredzu, kāda vajadzība ir ierobežot, ja zemnieku saimniecībām bija tie 15 procenti, kāpēc tagad tie jāsamazina uz 10 procentiem? Arī Lauksaimniecības komisija šeit varētu teikt savu vārdu. Es kā jurists vispār gribu izteikties par likumu stabilitāti kā tādu.

Tas, ko juristi un Likumdošanas komisija saka, tas jau mūsu kolēģiem deputātiem ir diezgan vienaldzīgs, jo katrs mēs tagad esam liels rakstītājs un katrs rakstām likumus pēc savas izpratnes un sapratnes. Un mums absolūti nav nekādas vajadzības domāt par to, kas tos likumus izpilda. Bet tad, kad es aizbraucu uz savu vēlēšanu apgabalu, man uzdod šos jautājumus: “Kā ir šajā jautājumā un kā ir tajā jautājumā? Jūs redzat, kāda šajā jautājumā ir pretruna!” Es absolūti neatbalstu tādu pieeju juridiskajai metodikai kā šajā gadījumā, kad 3.pants jaunajā redakcijā ir uzrakstīts par tiem invalīdiem. Tiem pantiem, kas nav atceļami, ir jāpaliek. Ja kaut kas ir grozāms, tad ir konkrēti jāgroza, nevis jāmēģina iefiltrēt ar kaut kādiem viltus paņēmieniem 2,85 vietā 2,5. Ir skaidri un gaiši jāuzraksta atsevišķs punkts: tā un tā panta otrajā daļā skaitli 2,85 aizstāt ar skaitli 2,5, bet 15 procentu vietā rakstīt 5 procentus. Būsim atklāti un pietiekami vīrišķīgi un pateiksim, skatoties acīs: “Jā, mēs tā gribam.” Un tad liksim uz balsošanu.

Par 3.pantu. Es nezinu, kādēļ 3.panta pamatteksts ir pazudis un kāda vajadzība bija zaudēt 3.panta pamattekstu: “Ar nodokli apliekamā peļņa tiek aprēķināta pēc šajā likumā noteikto uzņēmumu darbības ienākumu un izdevumu starpības.”

Nezinu, kāda vajadzība ir no 3.panta šādu diezgan vispārēja rakstura frāzi mest ārā? Ja ir nepieciešams 3.pantu papildināt ar otro un trešo daļu par valūtu, tad tā ir cita lieta. Bet kādēļ šāda pirmā daļa ir jāmet ārā? Neredzu nekādu vajadzību.

Par valūtu runājot. Šī te 10 procentu ieņēmumu summa. Tā it kā velk uz kaut kādu otrreizēju apgrozības nodokli. Mums ir apgrozības nodoklis. Un ir pateikts, ka apgrozības nodokli maksā arī valūtā. Ļoti jauki. Tātad ir zināma drošība, ka neatkarīgi no tā, kādi ir izdevumi valūtā, 10 procenti – šis te apgrozības nodoklis aiziet valdībai. Lai par to nav nekādu uztraukumu, tad rakstām tā, kā tas ir katrā normālā valstī. Ja reiz mums ir šāda dubultā grāmatvedība padomju rubļos un ārzemju valūtā, tad rakstām, ka izdevumi valūtā tiek atņemti no ienākumiem valūtā un par to tiek maksāts peļņas nodoklis. Viens teikums. Kādēļ ir šī kombinācija caur Latvijas Bankas noteikto kursu? Domāju, ka šī sarežģītā kombinācija, kurai vidū ir ielikti šie 10 procenti, nepalīdzēs ieraudzīt, vai kāds mānās. Man tā taktika nav galīgi skaidra.

Es aicinātu tomēr tīri procesuāli šodien nebalsot nedz par pieņemšanu, nedz par noraidīšanu, bet, ņemot vērā visus apspriešanas rezultātus, paņemt stenogrammu un cītīgi izanalizēt visus priekšlikumus un arī no juridiskās tehnoloģijas viedokļa tiešām dot labojumus. Taču nekādā ziņā tos nedot agrāk par 1.jūniju. Tātad trīs mēnešiem. Par to, kas jau agrāk ir noticis ar apgrozības nodokli, es Kodoliņa kungu un Ekonomikas komisiju brīdināju, un vienalga tiek darīts. Mēs zinām, kā tas notiek ar publikāciju.

Priekšsēdētājs: Neliela replika sakarā ar Muciņa kunga teikto. Viņa domas pilnībā sakrita ar Bukas kunga domām, kurš arī ierosināja atlikt šo izskatīšanu un likumprojektu nosūtīt atpakaļ komisijai. Tas tā – stenogrammai.

Godājamie kolēģi, turpināsim debates. Nākamais – deputāts Repša, un gatavojas deputāts Edmunds Krastiņš.

R.Repša: Pie visa pateiktā man atlicis maz, ko piebilst. Man liekas, cienījamie kolēģi, varam izdarīt skaidru un viennozīmīgu secinājumu, ka šim piedāvātajam projektam piemīt kabineta izolētajā mikropasaulē tapušu dokumentu nelaime. Tie nav samērojami ar reālo dzīvi, tie nedarbojas šajā reālajā dzīvē un tie vienkārši tiek ignorēti un ar brutālām metodēm apieti. Mēs labi zinām, ka šīs parādības mūsu sabiedrībā ir.

Taču es uzskatu, ka no šādām kļūdām un neveiksmēm ir iespējams izvairīties. Un ir jau veikts pietiekami nopietns darbs, lai no šādām kļūdām tiešām izvairītos. Ekonomisko reformu ministrijā ir izveidota vesela daļa, kas atbild par privātās uzņēmējdarbības veicināšanu. Šīs daļas vadītāji aktīvi sadarbojas un kontaktējas ar privātuzņēmēju aprindām un ar Latvijas Privātuzņēmēju savienību, tā kā ir iespējams par visiem likumiem un lēmumiem, kas nāk no Ekonomisko reformu ministrijas un skar uzņēmējdarbību, veikt normālas konsultācijas starp mūsu cienījamiem valdības ierēdņiem un cilvēkiem, kuri darbojas reālajā dzīvē un kurus tas skar, tas ir, ar uzņēmējiem. Mēs, šķiet, jau dzirdējām dažas ļoti nopietnas uzstāšanās. Runāja tie cilvēki, kuri ar tām lietām saskaras reālajā dzīvē nevis akadēmiskajā līmenī un kuri daudz varētu dot, nevis lai šo likumu pavērstu sev izdevīgā virzienā (dažkārt mēs vienkārši iedomājamies, ka uzņēmēji tik rauj to deķi uz savu pusi), bet lai šajās lietās ieviestu normālu kārtību, jo uzņēmējiem visvairāk ir nepieciešama stabila, normāla kārtība, kurā viņi skaidri zina spēles noteikumus, kā viņi var savā uzņēmējdarbībā rīkoties un kaut ko plānot.

Vakar notika Latvijas Privātuzņēmēju savienības iniciatīvas grupas kārtējā sēde. Un, pēc šīs sēdes dalībnieku lūguma, es viņus iepazīstināju ar šodien priekšā stādīto peļņas nodokļa grozījumu likumprojektu. Es gribētu izteikt iniciatīvas grupas lūgumu un aicinājumu Augstākajai padomei šobrīd nepieņemt šā nodokļa grozījumu likumu un atlikt to, nevis noraidīt (nelietosim brutālo formulējumu), bet pagaidām atlikt un padarīt līdz galam to darbu, kas normāli bija jāizdara. Šai grupai, kas izstrādāja šo likumu, vajadzētu sanākt kopā ar koordinācijas padomes pārstāvjiem. Šādu tikšanos vajadzētu sarīkot. Mēs zaudētu varbūt dažas stundas darba laika, bet, manuprāt, šis ļoti nopietnais likumprojekts tikai iegūtu, jo, normāli diskutējot par jautājumu dažādi ieinteresēto grupu un slāņu pārstāvju vidū, mēs ļoti daudzos gadījumos varētu uzlabot savus lēmumus un likumus. It īpaši svarīgi tas ir ekonomiskajā jomā. Mēs esam bieži vien speciālisti, ja tā varētu teikt, politiskajos jautājumos un varam par tiem spriest, bet ekonomikas jomā ir ārkārtīgi jāuzmanās, jo pat it kā niecīgi grozījumi, kas tiek izdarīti, var atstāt gan tālejošas negatīvas, gan arī pozitīvas sekas sabiedrības saimnieciskajā attīstībā. Tāpēc es vēlreiz lūdzu, ja jautājums nonāks līdz balsošanai, atbalstīt Privātuzņēmēju sabiedrības iniciatīvas grupas lūgumu pagaidām atlikt šā likuma izskatīšanu un novest līdz galam to iespējamo sarunu un saskaņošanas procesu.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu – deputāts Edmunds Krastiņš.

E.Krastiņš: Cienījamie kolēģi! Noklausoties dažu iepriekšējo runātāju teikto, es sāku domāt, ka mēs pirms gada, pieņemot pirmo pēckara Latvijas Republikas peļņas nodokli, esam pieņēmuši tiešām ideālu likumu, kurā nav nepieciešams izdarīt nekādus grozījumus, ka situācija ekonomikā ir pilnīgi stabila, aizvadītā gada gaitā nekādas kļūdas šā likuma darbībā nav parādījušās un mēs mierīgi varam turpināt darbu pie šā likuma, ignorējot pieredzi, kas ir uzkrājusies gada laikā. Gribu vērsties arī pret to deputātu apgalvojumiem, kuri teica, ka šis likums pasliktinot uzņēmējdarbības nosacījumus. Ieskatieties vērīgi! 10.panta jaunajā redakcijā ir palielinātas tās robežas, kur ir atvieglots nodokļu aplikšanas režīms. 22.pants atļauj neaplikt ar peļņas nodokli to summu, kas tiek virzīta zaudējumu segšanai. Jauna norma – 28.pants. 50 procentu apmērā tiek atbrīvota no peļņas nodokļa summa, kuru novirza investīcijām. Iepriekšējā redakcijā bija tikai 30 procenti. Es gribu uzsvērt, ka uzņēmumiem ir paredzēti vairāki atvieglojumi, kas vecinās to darbību.

Runājot par 20.panta jauno redakciju, jāteic, ka jebkurš deputāts, kas lasa avīzes, zina, ka ir vēlme, lai Augstākā padome stimulētu ražošanu un ražojošo uzņēmumu attīstību tieši ar nodokļu politiku. Tāpēc ir radies šis 20.pants, kurš fiksē, ka nevis vienkārši atbrīvo, bet atbrīvo tieši investīcijas ražošanā, atbrīvo ieguldījumus, nevis patēriņu, kā tas bija līdz šim. Šajā 20.pantā ir ietverts ārkārtīgi svarīgs grozījums. Protams, jautājums ir par to, kad tas stājas spēkā. Domāju, ka jautājumu par to, kad stājas spēkā šie grozījumi peļņas nodoklī, varēsim apspriest tad, kad nonāksim līdz likuma pieņemšanai galīgā lasījumā. Mans uzskats, protams, ir tāds, ka tas nevar stāties spēkā pirms nav publicēts, pirms nav pagājis noteiktais dienu skaits pēc publicēšanas.

Šeit izskanēja daži apgalvojumi, ka, lūk, tiekot aizskartas pat to invalīdu uzņēmumu tiesības, kuri bija atbrīvoti no peļņas nodokļa. Nu, kungi, paskatieties taču peļņas nodokļa likumā! Tur ir 23.pants. 22.pants pirms tam tikai faktiski dublēja 23.panta normas. Tagad tāpat paliek tiesības uzņēmumiem, kuros strādā invalīdi, iekļūt sarakstā, kuru apstiprina Ministru padome, un saņemt šos peļņas nodokļa atvieglojumus. Es domāju, ka vispirms vajadzētu kārtīgi ar šā nodokļa likumu iepazīties un tikai pēc tam runāt.

Atsevišķos pantos ir paredzēts samazināt atvieglojumus ziedojumiem. Respektīvi, kultūras pasākumiem un sportam. Domāju, ka nevajadzētu šo lietu pacelt konceptuāla balsojuma līmenī, jo jebkurā gadījumā otrajā lasījumā mēs varam šos grozījumus balsojot izslēgt. Arī es personīgi esmu pret ierosinājumu samazināt atvieglinājumus par ziedojumiem sporta attīstībai, jo sports no budžeta tiek finansēts ļoti maz. Bet šeit ir izdarīti arī dažādi citi redakcionāli grozījumi. Ne jau vienkārši 2,85, kā apgalvo Muciņa kungs, aizstāt ar 2,5. Ir uzlabota un precizēta arī panta redakcija. Ir arī iesniegti pretēja rakstura priekšlikumi, ka 2,85 vai 2,5 jāaizstāj ar trīs. To mēs izlemsim, balsojot otrajā lasījumā.

Un beidzot par 3.panta jauno redakciju. Ekonomikas komisija un Ekonomisko reformu ministrija ļoti ilgi apsprieda jautājumu, kā panākt, lai likumīgā ceļā valsts budžetā ienāktu maksājumi no valūtas apgrozījuma.

Diemžēl mūsu valstī ir tāda situācija, ka mums nav savas nacionālās valūtas un apgrozībā ir vairāku ārvalstu valūtas – Krievijas rublis, ASV dolārs un visas pārējās valūtas. Tāpēc mēs nevaram vienkārši pieņemt, ka mums visi maksājumi izdarāmi vienā vienīgā valūtā un ka Latvijas Bankā attiecīgi šīs valūtas ir maināmas. Tas pašlaik nav iespējams. Un kaut arī būtībā šis nodoklis īsti neiederas peļņas nodokļa likumā, tas bija labākais kompromisa risinājums, ko mēs spējām atrast šajā situācijā, ka viena daļa no konvertējamās valūtas ieņēmumiem tiks iemaksāta peļņas nodokļa avansa veidā. Pēc tam, izdarot pārrēķinu rubļos pēc Latvijas Bankas noteiktā kursa, tiks koriģēta šā peļņas nodokļa summa. Mēs iebildām pret jauna nodokļa veidošanu un pret valūtas ieņēmumu aplikšanu ar jauna veida nodokli, jo to nodokļu mums jau ir ļoti daudz.

No otras puses, mēs nevarējām ilgāk pieļaut Ministru padomes uzsākto praksi, ka ar tās lēmumiem tiek ņemti nodokļu tipa maksājumi no uzņēmumiem. Gribu jautāt tiem kungiem, kuri uzstājās pret šo 3.pantu. Vai jūs labāk vēlaties, lai šie maksājumi tiktu ņemti, pamatojoties uz Ministru padomes lēmumu? Kas notiks ar Latvijas Republikas valūtas ieņēmumiem? Var jau būt, ka valstij nav vajadzīga šī valūta. Es, būdams privātiniciatīvas un privātīpašuma atbalstītājs, priecātos, ja valstij tiktu mazāk brīvi konvertējamās valūtas un, ja tā visa nonāktu privātīpašnieku rokās, tad varbūt mūsu sabiedrība varētu normāli attīstīties. Bet valstij ir neatliekami valūtas izdevumi par Latvijas Republikas pasu iespiešanu un nacionālās valūtas izgatavošanu, par medikamentu iegādi un tā tālāk. Tā ka tas būtu vienkārši noziegums, ja mēs nepieņemtu šo likumu. Pieļausim iespēju, ka starp pirmo un otro lasījumu jebkurš deputāts var iesniegt labojumus par to vai citu pantu svītrošanu vai izteikšanu citā redakcijā, un tad saskaņā ar pieņemto procedūru mēs par tiem otrajā lasījumā varētu balsot.

Un vēlreiz par tiem priekšlikumiem, ka kādam no komisijas būtu jāiet un jānoraksta no stenogrammām, ko kurš deputāts ir teicis. Mūsu Augstākajā padomē jau ir izveidojusies laba tradīcija, ka visi deputāti, kuri uzskata par nepieciešamu kaut ko mainīt likumprojektos, savus priekšlikumus iesniedz rakstveidā. Jo viena lieta ir izteikties no tribīnes, bet tad, kad ir jānoformulē konkrēti priekšlikumi un jāiekļauj tie likumā juridiski un ekonomiski noformulētu normu veidā, tad parasti to priekšlikumu ir ļoti maz. Priecājos, ka daži priekšlikumi man jau ir iesniegti.

Aicinu deputātus atbalstīt šo likumprojektu, jo šeit ir vairākas normas, kuras uzlabo uzņēmēju stāvokli un stimulē tieši ražošanu un investīcijas, kas ir paredzēts Latvijas Republikas valūtas budžeta ieņēmumu likumiskai un tiesiskai pamatošanai. Bet par to, kad stāsies spēkā šis likums, jārunā atsevišķi.

Priekšsēdētājs: Godājamie kolēģi, līdz ar to visi, kuri vēlējās debatēt, ir izteikušies. Tātad ir rakstiski saņemti trīs priekšlikumi. Radikālākais viedoklis – atlikt šā likumprojekta izskatīšanu un nodot to atpakaļ komisijai pilnveidošanai un izstrādāšanai. Otrs viedoklis, ko komisija iesniedza – akceptēt pirmajā lasījumā. Un pie šā pirmā lasījumā akcepta ir Šteina kunga un arī vairāku citu deputātu ierosinājums par konceptuālu balsojumu, ka labojumi 33. un 39.pantā ir jāsvītro.

Godājamie kolēģi, lai ko arī mēs nolemtu, vispirms ir jāreģistrējas. Lūdzu reģistrāciju. Lūdzu, reģistrēsimies! Lūdzu rezultātu! 70 deputāti. Paldies. Godājamie kolēģi, mums pēc šīs kārtības faktiski ir jābalso par diviem lielākajiem balsojumiem. Pirmais, protams, ir komisijas ierosinātais – akceptēt pirmajā lasījumā. Otrs – atlikt izskatīšanu, nododot komisijas pārstrādāšanai. Lūdzu – deputāts Edmunds Krastiņš.

E.Krastiņš: Tā kā ir Šteina kunga ierosinājums par šiem diviem konceptuālajiem balsojumiem attiecībā uz 33. un 39.pantu, varbūt varētu vispirms nobalsot par to un tad balsot par pieņemšanu vai nepieņemšanu pirmajā lasījumā.

Priekšsēdētājs: Tur būs vai nu par pieņemšanu, vai nodošanu tālāk komisijai pārstrādāšanai. Varbūt pieņemsim šādu piedāvājumu, jo, vai nu mēs projektu nododam atpakaļ komisijai pārstrādāšanai, vai akceptējam to pirmajā lasījumā, mēs esam tiesīgi nobalsot par šo Šteina kunga ieteikto konceptuālo priekšlikumu. Visiem bija skaidrs, par ko balsot? Tas attiecas uz dāvinājumu subsīdijām – 2,85 un 2,5. Tātad konceptuāls balsojums. To ierosināja Šteina kungs un vēl vairāki citi deputāti.

Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim par Šteina kunga ierosināto konceptuālo priekšlikumu. Rezultāts: par – 48, pret – 4, atturas – 11. Ir pieņemts Šteina kunga priekšlikums – attiecīgais grozījums tiek izslēgts no likumprojekta 33.–39.panta. Paldies.

Godājamie kolēģi, tālāk mums būs nākamais balsojums – par akceptēšanu vai neakceptēšanu. Ja mēs projektu neakceptējam, tad mums vēlreiz jābalso par to, ka tas nododams komisija atpakaļ pārstrādāšanai.

Tātad pirmais balsojums – par šā likumprojekta akceptēšanu pirmajā lasījumā. Nepieciešams vienkāršais balsu vairākums. Lūdzu rezultātu. Par – 29, pret – 18, atturas – 20. Projekts akceptēts pirmajā lasījumā. Paldies.

Nākamais balsojums – par to, ka šis likumprojekts ir nododams komisijai pārstrādāšanai un atkārtotai iesniegšanai plenārsēdē. Projekts pārstrādājams, nevis vispār noraidīts principiāli. Lūdzu balsot. Rezultāts: par – 58, pret – 2, atturas – 3. Likumprojekts, dokuments Nr.306, tiek nodots atpakaļ komisijai, lai to pārstrādātu, ņemot vērā izskatīšanas rezultātus, un atkārtoti iesniegtu izskatīšanai plenārsēdē. Paldies.

Nākamais darba kārtības jautājums – likumprojekts “Par grozījumiem Latvijas Republikas likumā “Par uzņēmējdarbību”” pirmajā lasījumā.

Lūdzu, Špoģa kungs jau tuvojas tribīnei.

K.Špoģis: Godājamie kolēģi! Likumam “Par uzņēmējdarbību” darbojoties, kļūst redzams, ka tajā nepieciešams izdarīt zināmus grozījumus, precizējumus un papildinājumus. Šajā jums piedāvātajā projektā ir ietverti grozījumi un papildinājumi, priekšlikumi par kuriem tika saņemti mūsu komisijā gada laikā pēc pēdējās likuma grozīšanas, kuru mēs sākām pagājušā gada aprīlī un beidzām maijā. Savus priekšlikumus ir iesniegusi Ministru padome. Latvijas Republikas uzņēmumu reģistrs, atsevišķus labojumus ieteicis finansu ministrs, tieslietu ministrs, kā arī citu institūciju speciālisti un ieinteresēto institūciju vadītāji. Saņemtos priekšlikumus iepriekš izskatījusi un savu attieksmi pret tiem izteikusi arī Rūpniecības komisija, Likumdošanas jautājumu komisija un Juridiskā pārvalde. Tieslietu ministrija iesaka precizēt pirmā panta otro daļu.

Starp citu, pievēršu jūsu uzmanību tam, ka mēs turpmāk iesniegsim grozījumus un precizējumus, ko izdarām kopā ar pašlaik spēkā esošo tekstu. Kreisajā pusē viens, un labajā pusē otrs, lai var uzreiz redzēt, kas ir svītrojams, kas papildināms, kas ir pieņemams un kas nav pieņemams.

1.pantā Tieslietu ministrija iesaka precizēt otro daļu sakarā ar likuma par bezpeļņas organizāciju pieņemšanu. Liekas, ka tāds precizējums varētu būt.

2.panta trešās daļas teikumu, kas sākas ar vārdiem “Uzņēmumu reģistrs”, iesaka papildināt ar vārdiem “saskaņā ar šā likuma otrās nodaļas nosacījumiem”. Otrajā nodaļā ir runa par uzņēmējdarbības formām. Otrā panta trešajā daļā katram vārdam pretī atzīmēts attiecīgais pants. Acīmredzot reģistrēšanas un noformēšanas gaitā Uzņēmumu reģistram bija radušās zināmas problēmas ar uzņēmējiem.

8.pantā papildinājumu izdarīt ierosināja Uzņēmumu reģistrs un Juridiskā pārvalde. Mūsu redakcijā šie priekšlikumi ir ietverti un ievēroti. Mēs tos atbalstām tāpēc, ka līdzšinējā redakcijā trūkst šī ļoti būtiskā nosacījuma, kas attiecas uz statūtiem.

14.panta beigu daļai piedāvāta precīzāka redakcija. Šo priekšlikumu arī iesniedza Uzņēmumu reģistrs.

15.panta grozījumi un papildinājumi saistīti galvenokārt ar likumu par individuālo ģimenes uzņēmumu, zemnieku saimniecību un individuālo darbu, lai būtu skaidrība gadījumos, kad zemnieks vai lauksaimnieks savu saimniecību dibina kā sabiedrību ar ierobežotu atbildību. Šo pantu izstrādāja Ekonomikas komisijas un Rūpniecības komisijas deputāti un Uzņēmumu reģistrs.

17.pantu Uzņēmumu reģistrs ierosina papildināt tāpēc, ka prakse pierādījusi šādu papildinājumu nepieciešamību. Motivācija: nereģistrēta sabiedriskā organizācija vai kaut kāda pagrīdes organizācija taču nevar dibināt un reģistrēt uzņēmumu.

22.pantam Rūpniecības komisija iesniedza precīzāku un skaidrāku otrās daļas redakciju. Ceram, ka esam to pareizi iestrādājuši.

25.pantā ir iestrādāts uzņēmumu reģistra ierosināts un deputātu papildināts grozījums. Tas saistīts ar likuma par ārvalstu ieguldījumiem pieņemšanu. Dokumenta kreisajā pusē dota līdzšinējā redakcija, labajā pusē – jaunā redakcija.

Visplašākie grozījumi un papildinājumi ir 22.pantā. Daudz priekšlikumu bija no Ministru padomes. Bija priekšlikumi arī no Vides aizsardzības komitejas, Satiksmes ministrijas, Finansu ministrijas, Tehniskās uzraudzības pārvaldes, Tehniskās universitātes zinātniekiem. Tāpat kā citus, arī šos priekšlikumus izvērtēja Ekonomikas komisija, Rūpniecības komisija un Juridiskās pārvaldes speciālisti. Jāatzīmē, ka Ministru padomes priekšlikumos bija manāma vēlēšanās licencēšanu koncentrēt vairāk centrā, ministrijās, nevis pašvaldībās. Pret šādu tendenci deputāti iebilda, tādēļ ne visi Ministru padomes priekšlikumi ir pieņemti.

Grozījumi 32.pantā ir skaidri redzami, salīdzinot tekstus. Šeit pirmajā daļā, kā redzams, ir izslēgta otra puse. Varbūt uzņēmējsabiedrībām būs nepieciešamība to darīt pēc attiecīgas Ministru padomes izsniegtas licences saņemšanas. Tāda prakse veidojas.

Otrā daļā ir precizējums. Trešā daļa pēc būtības ir bez grozījumiem, bet ceturtajā daļā iekļauts vārds “darbība”. Tātad nevis tikai pirmsskolas un ārpusskolas audzināšanas un izglītošanas iestāžu dibināšana, bet arī darbība. Šautuves, šaušanas stendu pakalpojumi. Tad no pirmās daļas uz trešo daļu pārvietota norāde par inženierģeoloģiskajiem un ģeoloģiskajiem darbiem. Ministru padome, Vides aizsardzības komiteja un citi speciālisti uzskata, ka licences var izsniegt tikai tajā instancē un tajā līmenī, kur ir attiecīgie speciālisti. Ja mums rajonos uz vietām ģeodēzisko un zemes ierīcības darbu speciālistu netrūkst, tad tomēr šajā nozarē trūkst.

Tālāk. Uz trešo daļu no otrās daļas ir pārvietoti nosacījumi par to, ka sporta, medību vai citu ieroču remontu tomēr vajadzētu licencēt attiecīgiem speciālistiem, kādi ir tikai republikas mērogā. Vēl šajā daļā ir runa par pirotehniskajiem uzņēmumiem par ieroču un sprāgstvielu izgatavošanu un realizēšanu. Līdz šim tas bija minēts pirmajā daļā. Trešajā daļā ietverti papildinājumi, kas saistīti ar ģeoloģisko un hidroģeoloģisko darbu veikšanu.

Nākamajā, ceturtajā lappusē, četras sadaļas no augšas attiecas uz mērinstrumentiem, uz mērīšanu, kā arī darba drošības jautājumiem. Komisija priekšlikumus iestrādāja. Jūsu vērtējums izšķirs – vai šie papildinājumi ir vajadzīgi, vai tie ir izslēdzami.

Tātad, kā minēju iepriekš, norāde par sporta, medību un citu ieroču remontu no otrās daļas pārcelta uz trešo, tāpat arī pirotehnisko materiālu un ieroču ražošana.

Tālāk. Šeit ir divi papildinājumi pēc kārtas. Tie attiecas uz uzraudzības iestādēs reģistrētajām ierīcēm, kas saistītas ar darba drošību un cilvēku drošību. Arī šīs darbības licencējamas. Agrāk tā nebija. Par to ļoti intensīvi iestājās attiecīgās institūcijas, pa visiem iespējamiem kanāliem mums sūtīja savus priekšlikumus, un tāpēc šīs divas normas ir papildinātas. Otrajā daļā ir runa par azarta spēļu namu izveidošanu, rajonos var ar tiem tikt galā. Transporta vadītāju apmācīšana. Arī tur nekādu problēmu nav. Par mācību iestāžu darbību izstrādāta pilnīgāka, aptverošāka redakcija. Ceturtās daļas nosaukums grozīts un precizēts. Situācija ir tāda: līdzšinējā redakcijā ceturtajā daļā akcents bija likts uz korporācijām, respektīvi, tikai profesionālās korporācijas varētu izsniegt licences. Savukārt Ministru padome uzskata, kā jau sākumā teicu, ka to drīkst darīt vienīgi ministrijas. Deputāts Edmunds Krastiņš meklēja kompromisa variantu. Tagad, lūk, formulējums ir šāds: “profesionālo savienību korporāciju un attiecīgo valsts institūciju izveidotas komisijas”. Pret šādu redakciju iebilst Muciņa kungs. Acīmredzot viņš tūlīt taisīs skandālu.

Tālāk. Ceturtā daļa papildināta ar šādu tekstu – komisijas izveidošanas kārtību un darbības nolikumu apstiprina Ministru padome.

Sestajā daļā, protams, nākušas klāt norādes par kredītiestāžu darbību. Te nav runa tikai par bankām. Tāda ir reālā dzīve. Pašlaik mums ir daudz to banku darbību.

Tālāk – banku un Finansu ministrijas priekšlikumi par banku operācijām un kredītoperācijām.

Astotajā daļā iestrādāts Ministru padomes priekšlikums, kas attiecas uz anulēšanas iespējām.

Devītajā daļā loģiski līdztekus bankām minētas biržas. Tas ir saskaņots ar likumu par biržām, tur tās summas attiecīgi sakrīt.

Jauns ir 36.pants, to ierosināja finansu ministrs. Tas vērsts uz to, lai nevarētu izvairīties no reģistrācijas, lai būtu kārtība.

Šodien man Endziņa kungs iedeva bijušās sporta komitejas, tagad laikam tas ir Sporta departaments, priekšlikumu – 32.pantā papildus iestrādāt tādu normu, kas noteiktu, ka treneru, sporta instruktoru un sporta metodiķu prakse ir licencējama ministrijā vai komitejā. Nu, to varētu paskatīties, man tikai šaubas, kāpēc šo ierakstu vajadzēja iekļaut trešajā daļā. Kāpēc tas nevarētu būt otrajā daļā? Būs jāizskata komisijā. Un otrs papildinājums – 5.punktu, kurā uzskaitīti uzņēmējdarbības veidi, aiz vārdiem “notāru praksē” papildināt ar vārdiem: “treneru, sporta instruktoru un sporta metodiķu praksē”. Tādi ir šā likuma papildinājumi. Vispār 32.pantā, kas saistīts ar uzņēmējdarbību, ir diezgan daudz papildinājumu. Paldies.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, jautājumi. Pirmais jautā deputāts Ēlerts, gatavojas deputāts Bojārs.

I.Ēlerts: Cienījamais Špoģa kungs, man rodas vairāki jautājumi sakarā ar šo likumprojektu. Pirmais attiecas uz 8.panta papildinājumiem par filiālēm. No filiālēm faktiski tiek prasīti gandrīz tādi paši dokumenti kā uzņēmumam. Vai tas ir pamatoti?

K.Špoģis: Uzņēmumu reģistrs uzskata, ka filiāles ir tikpat patstāvīgi formējumi, tāpēc prasībām pret tām vajadzētu būt apmēram tādām pašām, kādas izvirzītas patstāvīgam uzņēmumam.

I.Ēlerts: Tomēr mūsu likumdošanas akti nosaka, ka filiālēm Latvijas Republikā nav juridiskās personas statusa. Kāds pamatojums ir Uzņēmumu reģistram? Vai varētu paskaidrot sīkāk? Varbūt patiešām tas ir vajadzīgs. Bet vai ir īsti pamatoti no individuālā uzņēmuma, kuram ir filiāles statuss, prasīt filiāles statūtus – es nezinu.

K.Špoģis: Man ir mapē, es tev iedošu, līdzko pabeigsim šeit. Es iedošu izlasīt precīzi.

I.Ēlerts: Otrs, ceru, sīkāks jautājums. Tātad 32.panta otrajā daļā ir trīs sadaļas par mērīšanas līdzekļu metroloģisko kontroli. Tas, protams, ir svarīgi, bet vai valstij nevajadzētu kontrolēt visu metroloģiju? Tā ir ļoti svarīga lieta valsts mērogā.

K.Špoģis: Tas ir 4.lappusē augšā?

I.Ēlerts: Jā.

K.Špoģis: Tie ir, kā jau teicu, no Tehniskās universitātes speciālistiem un zinātniekiem saņemtie priekšlikumi. Mēs varam to izskatīšanu mierīgā garā atlikt uz otro lasījumu, varam tos apspriest arī tūlīt, ja tas ir nepieciešams un jūs tā uzskatāt. Kā mēs gribam, tā darām.

I.Ēlerts: Mans pēdējais jautājums attiecas uz vienu lietu, kas likumā gan ir ierakstīta, bet praksē nav iesakņojusies, proti, par noteikumu, ka individuālā uzņēmuma nosaukumā, izņemot zemnieku saimniecības, ir jāietilpst īpašnieka uzvārdam. Dzīvē tas nav vai nu kautrības, vai nepieraduma dēļ. Ja lasām Uzņēmumu reģistra sarakstu, tad tur individuālo uzņēmumu nosaukumos uzvārdi ir ļoti reti atrodami. Vai, ņemot vērā šo neatbilstību, par kuru likums paredz atbildību, mums tomēr nevajadzētu abos likumos izdarīt grozījumus, kas individuālā uzņēmuma nosaukumā ļautu neietvert īpašnieka uzvārdu? Kā jūs uzskatāt?

K.Špoģis: Principā tas manī neizsauc nekādu pretreakciju. Izskatīsim līdz otrajam lasījumam un rediģēsim, kā vajadzēs. Varbūt iesniegsit šos priekšlikumus rakstveidā?

I.Ēlerts: Paldies.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāts Bojārs. Gatavojas deputāts Celmiņš.

J.Bojārs: Cienījamais profesor! Pie manis šodien bija atnākusi viena jauka, simpātiska dāma no Finansu ministrijas. Viņa teica, ka Finansu ministrijā ļoti uztraucoties par firmas “Parex” un citu veiklu zēnu lielo tieksmi tirgoties ar dārgmetāliem, it īpaši stieņos. Tāpēc viņiem ir tāds priekšlikums: vai 7.lappusē 32.pantā, pašā pēdējā rindiņā, nevarētu ielikt vārdus “dārgmetālu un”? Finansu ministrija sevišķi uztraucoties par to, ka šie ziķeri tirgojoties ne tikai ar zelta gredzeniem un tā tālāk, bet gan tieši ar dārgmetāliem stieņos. Tāpēc ministrijai bija tāds lūgums – grozīt redakciju, lai izslēgtu šādas rīcības iespēju. Tekstā jau ir vārds “dārgmetālu”, bet ministrijā uzskata, ka tāda redakcija ļauj attiecināt teikto tikai uz gredzeniem un juvelierizstrādājumiem, turpretī ieteiktais papildinājums ļautu skaidri saprast, ka tas attiecas arī uz stieņiem.

K.Špoģis: Ā, “dārgmetālu”, komats un vēlreiz “dārgmetālu un dārgakmeņu “, ja?

J.Bojārs: Dārgmetālu un to izstrādājumu realizāciju. Tas ir pašā pēdējā daļā 7.lappusē.

K.Špoģis: Es redzu. Šeit precīzi ierakstīts iesniegtais priekšlikums ar ministra parakstu.

J.Bojārs: Tieši šodien viņi bija atstājuši tieši pie manis.

K.Špoģis: Izlabosim.

J.Bojārs: Man nekas nebija pret šo daiļo meiču, es tikai jums paziņoju.

K.Špoģis: Jo daiļāka meiča, jo interesantāki priekšlikumi. Dodiet priekšlikumu šurp un papildināsim likumu, tā kā šeit ir arī ministra paraksts.

Priekšsēdētājs: Cerēsim, ka otrajā lasījumā šī dāma pagodinās arī plenārsēdi, lai mēs arī varam…

Lūdzu, deputāts Celmiņš.

J.Celmiņš: Man jautājums sakarā ar uzņēmumu nosaukumiem. Manuprāt, mēs šo problēmu gan pirmajā variantā, gan arī šobrīd risinām ne visai veiksmīgi, jo līdz šim ir tā, ka uzņēmumu nosaukumi atkārtojas. Viens rajona notariāta kantoris, kas reģistrē uzņēmumu, nepieļauj nosaukuma atkārtošanos, bet tas var atkārtoties citā rajonā. Turklāt vēl katra banka vai krājbanka skatās, lai nosaukums neatkārtotos, bet citā bankā vai krājbankā tas tomēr var atkārtoties. Vai nebūtu bijis pareizi uzticēt šo kontroli Latvijas Republikas Uzņēmumu reģistram? Tur pietiktu ar vienu kompjūteru, kas reģistrē nosaukumus un par zināmu samaksu izsniedz konkrētas ziņas par to, vai nosaukums jau ir izmantots vai nav. Tādējādi varētu nepieļaut nosaukuma atkārtošanos Latvijas Republikā kopumā.

K.Špoģis: Tā būs. Pašreiz darbs tuvojas beigām, tas attiecas uz informācijas ievadīšanu un visu, kas izdarīts divu gadu laikā. Līdz ko sagatavošana būs pabeigta, visa sistēma sāks strādāt, tad noteikti tas tā būs. To varbūt varam iestrādāt likumā par Uzņēmumu reģistru.

J.Celmiņš: Bet tas jau ir noticis fakts. Rīgas pilsētas robežās vien jau darbojas četri pieci uzņēmumi ar vienādiem nosaukumiem.

K.Špoģis: Diemžēl. Ir tā traģēdija. Tur ir problēma.

J.Celmiņš: Manuprāt, mums ir iespēja šobrīd atrisināt šo problēmu, ja mēs atbilstoši iestrādātu šos labojumus.

K.Špoģis: Iestrādāsim.

Priekšsēdētājs: Šobrīd vairs jautātāju nav. Varbūt kāds nepieteicies jautātājs atrodas? Nav. Špoģa kungs arī saka, ka pietiks jautāt. Paldies par ziņojumu, paldies par atbildēm uz jautājumiem. Vai ir deputāti, kas vēlas debatēt? Deputāts Muciņš arī iet pieteikties. Vai pārdomāja? Citādi šodien būtu rekords. Daudzpusības ziņā… Pieteikušies pagaidām ir divi deputāti. Deputāts Buka debatē, un gatavojas deputāts Kramiņš.

S.Buka: */Cienījamais priekšsēdētāja kungs, cienījamie deputāti! Vispirms gribu teikt, ka kopumā, lielākajā daļā punktu, es atbalstu šo projektu. Bet reizē ar to mums ir jāsaprot, ka tie labojumi, kas ieslēgti šajā likumprojektā, un arī jebkurā citā, var tikt izskatīti divu galveno iemeslu dēļ. Pirmais iemesls – spēkā esošais likums ir parādījis savu nepilnvērtību un prasa uzlabošanu. Vairāki priekšlikumi šim likumprojektam ir nobrieduši. Un šeit ne visai korekts bija deputāts Krastiņš, kurš, uzstājoties par iepriekšējo likumprojektu, teica, ka noliegums ir pilnīgs. Nē. Šeit, tāpat kā iepriekšējā likumprojektā ir vairāki punkti, kurus nepieciešams atbalstīt.

Otrais iemesls izmaiņām jebkurā likumprojektā saistīts ar to – un to parāda arī šis konkrētais likumprojekts –, ka kādam ir vēlme mainīt likumu, tas ir lobisms. Vispār lobisms – tas ir labi, ja tas ir profesionāls un daudzpusīgs. Pie mums pagaidām ar lobismu nodarbojas, labojumus iesniedz tikai lobisti – priekšnieki. Es tiešām esmu par Uzņēmumu reģistra iesniegtajiem labojumiem. Izņemot tikai 8.punktu par filiālēm, jo reāli pasaules praksē tomēr ir atšķirība starp pašiem uzņēmumiem un to filiālēm. Arī pie mums šī atšķirība ir un būs. Tā ka šo vajag precizēt.

Tagad par likumprojekta konkrētiem punktiem. Vispirms par pašu galveno punktu, kas labojumu skaita ziņā pārspēj pamattekstu – tas ir 32.punkts. Šeit labojumu vairāk nekā pamatteksta. Iesniegtās izmaiņas saistītas ar ministriju un resoru pretenzijām un vēlēšanos paplašināt šo sarakstu. Es nepiekrītu, ka vesela rinda no trešās daļas ir pārnesta uz otro daļu. Piemēram, derīgie izrakteņi – otrā daļa, otrais apakšpunkts. Kam īpašumā tie ir: pilsētai, rajonam vai valstij? Šeit izmantot atradnes derīgo izrakteņu iegūšanai atļaujas dod rajons. Ne vienmēr ir tā, ne vienmēr rajons vai pilsēta pilnvarota to darīt. Acīmredzot jānosaka tās atradnes, kuru izstrādāšanai atļauju dod Ministru padome, tas ir, ne otrā daļa, bet droši vien trešā daļa.

Par autotransportu. Apliecību izsniegšana. Vai pašlaik rajonos ir institūcijas, kuras spējīgas izkontrolēt un, galvenais, sagatavoties atbildībai? Acīmredzams, ka nav. Šeit var piekrist tam, ka šīs atļaujas izdotu Satiksmes ministrija. Tāda pati problēma ir sakarā ar pasažieru komercpārvadājumiem rajonu vai pilsētu ietvaros. Nu, Rīgas pilsētai būtu labāk, ja atļaujas izdotu pilsēta kopumā, bet ne atsevišķi rajoni, jo citādi var rasties pretrunas. Lauku apvidiem, iespējams, citi deputāti var precīzāk noteikt, kam piešķirt kompetenci šādu atļauju izdošanai.

Par 3.daļas 32.pantu. Kā redzat, labojumu ir vairāk nekā pamatteksta, to pavisam ir 14. Savā laikā juristiem bija tāds joks: ja labojumu apjoms ir lielāks par pašu likumu, tad labojumi kļūst par likumu, bet iepriekšējais likums ir izņēmumi no labojumiem. Lūk, man tagad radies tāds iespaids: labojumi lielāki nekā pats likums. Šeit ir vesela rinda problēmu, kas šādi izskatās. Jau tika atzīmēts, ka metroloģisko kontroli īsteno un, visticamāk, tam tā arī jābūt, kāda vienota struktūra, kas ar to nodarbojas.

Par citiem punktiem. Es centos īpaši izanalizēt tos punktus, kuri attiecas uz Valsts tehnisko uzraudzību. Tas, pirmkārt, sakarā ar to, ka skandāls vienā privātfirmā, kura atrodas mana vēlēšanu apgabala teritorijā, izgāja no vietējā notikuma nozīmes un ieskalojās avīzē. Sākumā tas bija saistīts ar “Latvijas liftu”, avīzes rakstīja, ka šī firma, cenšoties cīnīties ar privātfirmām, kas Latvijā jau radās, izdarījusi spiedienu uz pašpārvaldēm, lai iegūtu izdevīgākos kontraktus, pat izslēdza liftus dzīvojamajās mājās. Tāpēc speciāli griezos Valsts tehniskajā uzraudzībā, jo uzskatu, ka labākais ir variants, kad licences izdod ārpusresora organizācija, kas ne tikai dod atļaujas, bet ir arī atbildīga, kas var nodrošināt kvalitatīvu ekspertīzi, atšķirībā no ministrijas, kura gan var dot un atņemt, bet izsniegtās atļaujas nekontrolē un par tām neatbild. Starp citu, tas, kas ir saistīts ar atļaušanu vai aizliegšanu, atļaujas pārtraukšanu, manuprāt, arī nevar tikt uzlikts ministrijām un resoriem. Mēs pieņēmām likumu, tas bija likums par uzņēmuma vai organizācijas darbības pārtraukšanu, kur bija precīzi noteikts, kam ir tādas tiesības. Ja tā ir Vides aizsardzības komiteja, tad tā drīkst, ja tā ir Valsts tehniskā uzraudzība, tad tā drīkst aizliegt tās vai citas organizācijas darbību. Tāpēc arī šeit acīmredzot nepieciešama norāde, ka šie orgāni atbilstoši likumam par uzņēmumu un organizāciju darbības pārtraukšanu, kas pieņemts jau agrāk, dod šīs atļaujas.

Līdzās tam es speciāli griezos Somijas sūtniecībā, jo skandāls ar “Latvijas liftu” skāra arī trīs pasaulē vadošās liftu saimniecības kompānijas, un caur Somijas sūtniecību es saņēmu atsauksmi no vienas no šīm trim kompānijām, no firmas “Kone”, izvilkumu, no kuras es atļaušos, iespējams, pusminūtes laikā nolasīt: “Kas attiecas uz jautājumu par iespējamo valsts monopola radīšanu ar licencēšanu un līdzīgiem noteikumiem, lūdzu jūs aktīvi darīt zināmu vajadzīgajām personām firmas “Kone” nostāju par to, ka līdzīgs monopols nav rekomendējams.” Es saglabāju stilu, kāds šeit ir. Pēc Rietumu prakses nevienā Eiropas valstī liftu saimniecība nav valsts vai valsts ministriju monopols. Visur pasaulē vislabākie rezultāti tiek sasniegti kompetentu liftu saimniecības organizāciju konkurences ceļā. Līdzās tam, un tas privātfirmai ir ļoti svarīgi, mēs par to šodien aizmirsām, apspriežot likumu par peļņas nodokli. Ja valstī ir tikai viena monopolorganizācija, tad dažādu starptautisku vadošo liftu saimniecības firmu sadarbība ar mums kļūst ļoti sarežģīta, pat neiespējama. Un šī pati firma iesaka licencēšanu īstenot caur ārpusresoriem esošu valsts tehnisko uzraudzību, tas ir, kā mums jau šodien ir. Tā ir struktūra, kurai var uzlikt atbildību.

Šeit vēl ir tāda problēma, ka šo likumu nav ērti izmantot, īpaši apakšpunktos. Tīri redakcionāli 32.panta 1., 2. un 3.daļā, jānorāda un precīzi jānorobežo apakšpunkti, tagad pat labojumus grūti izdarīt: izsvītrot, teiksim, trešo un sesto, vai trešo un piekto tāda un tāda apakšpunkta daļu. Tas nozīmē, ka apakšpunktus vajag sanumurēt, tad viss kļūs skaidrs. Citādi pirksts var noslīdēt ne pie tā punkta.

Otrkārt. Mums jānorāda, mums, Augstākajai padomei, nevis Ministru padomei, kādi ārpus resoru un kompetenti orgāni saņems tiesības izsniegt licences, un no kuriem mēs varam prasīt atbildību. Tas ir ļoti būtiski. Vai viņi varēs atvērt un aizvērt licences?

Šim likumam jāpievieno lēmums par likuma stāšanos spēkā, tā kā visām firmām, kuras agrāk ar to nav nodarbojušās, nāksies tērēt zināmu laiku, lai apgūtu licenču izsniegšanu, daudzas no kurām vispār vēl nezina, kā to darīt, tām institūcijas licenču izsniegšanai vēl jānoformē. Tā ka likumprojekta otrajam lasījumam jāpievieno lēmums par tā spēkā stāšanos. Varu to izdarīt jau komisijā.

Tās ir galvenās piezīmes par šo likumprojektu kopumā. Es domāju, ka mēs to varam pieņemt pirmajā lasījumā, taču ir jāpadomā par to, vai mūs var apmierināt 32.pants, kas pagaidām atgādina virves vilkšanu uz divām pusēm./

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, deputāts Kramiņš.

A.Kramiņš: Cienījamie kolēģi! Kopumā atbalstot šos labojumus, kas ir iesniegti attiecībā uz likumu “Par uzņēmējdarbību”, es gribētu runāt par vienu sfēru, kuru mēs līdz šim likumos neesam iekļāvuši, bet kas ir ļoti aktuāla. Mēs visu laiku runājam par to, ka visās tautsaimniecības jomās mums vajadzētu ieviest dažādas īpašuma formas, bet viena joma ir palikusi bez šīm īpašuma formām, un tā ir mūsu tāda tautas vēsturiskā nodarbība – zvejniecība. Kā zināms, visa zvejnieku kolhozu sistēma izārdīja šo individuālo nodarbošanos un līdz šim tā arī nav atjaunota. Es varu teikt, ka šis tas šajā jomā jau ir darīts, jo Jūras lietu ministrija šajā gadā, izdalot zvejas limitu pagastos, iedalīja zvejas limitus arī individuālajai zvejniecībai. Es zinu, ka ir pagasti, kuri ir saņēmuši šos zvejas limitus un kuros individuālajai zvejniecībai ir pieteikušies līdz 100 cilvēkiem. Bet attiecīgās finansu iestādes nedod atļauju šādas nodarbības uzsākšanai, jo, lūk, likumprojektā šāda darbība nav paredzēta. Bet likums “Par uzņēmējdarbību” taču ir “jumta” likums. Man liekas, ka ar šo likumu vajadzētu sākt un blakus zemnieku saimniecībai iekļaut tajā arī normu, respektīvi, tādu jēdzienu kā zvejnieku saimniecība. Jo varbūt ir tādi cilvēki, kuri grib nodarboties ar šo zvejniecību tikai savas ģimenes pavalga dažādošanai un uzlabošanai. Bet viena daļa noteikti būs tāda, kas nodarbosies, lai iegūtu zināmu peļņu. Un tāpēc arī šī nozare, manuprāt, tomēr būtu reglamentējama mūsu likumos. Es ceru, ka līdz otrajam lasījumam varēšu iesniegt savus priekšlikumus šajā jautājumā. Šobrīd plenārsēdē gribu izvirzīt šo problēmu, jo tāda problēma pastāv. Acīmredzot mums jāpārskata arī citi likumi, kuri regulē uzņēmējdarbību un jāizdara attiecīgi grozījumi.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vairāk debatētāju nav pieteikušies. Deputāta Muciņa sarakstā nav. Deputāts Muciņš vēlas debatēt. Es domāju, neliegsim viņam to godu. Lūdzu.

L.Muciņš: Jā. Cienījamo priekšsēdētāj, cienījamie kolēģi! Faktiski es visu, kas man šajā sakarībā bija sakāms, esmu pateicis, jau debatējot par veterināro likumu. Bet dažus vārdus gribu pateikt. Šobrīd ir vērojama nenovēršama tendence, ka šis saraksts 32.pantā aizvien turpina augt.

No vienas puses, saskaņā ar mūsu likumdošanu nevar veidoties šīs konstrukcijas, nevar būt licencēšana tādās nozarēs, kuras nav minētas 32.pantā.

Bet, no otras puses, mums jāsaprot, ka tas ir “jumta” likums, bet šī problēma būs arī tad, kad pieņemsim atsevišķu likumu par zvejniecību vai likumus par advokatūru vai veterinārmedicīnu. Tā ka šis jautājums par licencēšanu parādīsies katrā šajā likumā. Un tad, kad mums būs izzuduši bijušie LPSR likumi, vai arī mēs nelietosim PSRS likumus un mums katrā jomā būs savs Latvijas Republikas likums, tad būtībā šis pants pazudīs, jo būs lieks. Šobrīd, no vienas puses, šķiet, ka kolēģa Kramiņa ierosinājumu par zvejniecību vajadzētu iekļaut, no otras puses, to vajadzētu risināt likumā “Par zvejniecību”. Bet, kamēr mums tāda likuma nav, varbūt tas šeit jāietver, taču ņemot vērā, ka mums būs atsevišķs likums – Latvijas Republikas likums, – mēs varam šo jomu izņemt no šejienes, jo tā kļūst lieka. Es domāju, ka šobrīd mēs un arī valdība, it sevišķi valdība, iet pa nepareizu ceļu. Tas šobrīd ir jautājums par to, kādā veidā izprotam licencēšanu. Šobrīd redzu, ka valdība uzskata licencēšanu par administratīvu procesu, ka sēdēs lielas nodaļas un lems, ko mēs dosim un ko nedosim. Bet faktiski tas ir jautājums par atbildību. Tas ir jautājums par to, cik bīstama ir šī ražotne un kas nesīs civiltiesisko atbildību, ja šīs ražotnes darbības rezultātā tiks nodarīti lieli materiāli zaudējumi? Tas ir galvenais. Tātad akcents mums ir jāliek uz obligāto apdrošināšanu. Atsevišķos likumos par atsevišķiem nodarbības veidiem ir jābūt norādēm par obligāto apdrošināšanu, tas ir, jābūt norādei, ka tādas un tādas darbības civiltiesiskai atbildībai ir obligāti jābūt apdrošinātai. Jo sabiedrībai nav vienalga, ka to lifta remontētāju izūtrupēs, bet troses pārtrūks, lifts nokritīs un nositīsies 10 cilvēki. Tiks iesniegta prasība tiesā, atnāks, paskatīsies, cik lieli pamatlīdzekļi tur ir. Bet sabiedrībai tas nav vienalga, tātad mums, likumdevējiem, arī nedrīkst būt vienalga, kādi ir rezultāti. Man liekas, ka Bukas kungs nepareizi izprot šo lietu, ka tā neatkarīgā vai valsts institūcija izdos licenci, šī institūcija nekādā gadījumā neuzņemsies civiltiesisko atbildību. Šī institūcija var pārbaudīt šos cilvēkus. Teiksim, metroloģijā, kur zīmogos un pārbaudīs tos mērinstrumentus, var sarīkot eksāmenus, bet nekādā ziņā ne šī valsts institūcija, ne arī neatkarīga institūcija, ja mēs to izveidosim, neuzņemsies šo civiltiesisko atbildību par to, ka ir izsniegusi licenci. Likumā ir jābūt prasībai, ka obligāti apdrošināma šī civiltiesiskā atbildība, ja iestājas smagas sekas. Un es domāju, ka ejam pa nepareizu ceļu un arī valdība iet nepareizu ceļu, mēģinot uzpūst šo sarakstu. Mēs to gribam pārņemt, bet šeit ir ejams cits ceļš, šeit ir jārunā par obligāto apdrošināšanu, kas diemžēl nekādā veidā nevirzās uz priekšu.

Bet galvenais, kam gribu pievērst uzmanību, ir viens konceptuāls jautājums, kuru aicināšu likt uz konceptuālu balsojumu.

Tas attiecas 4.lappusē uz 4.daļu. Es ierosinu 4.daļas pirmo teikumu izteikt šādi: “…tikai ar speciālu atļauju licenci, ko izsniedz profesionālo savienību korporācija un attiecīgu valsts institūciju izveidotas komisijas, ir pieļaujama individuāla privātprakse.” Runa ir par medicīnu un veterinārmedicīnu, pedagoģiju, ēku un būvju projektēšanu, šis nosacījums attiecināms arī uz būvinženieru un advokātu privātpraksi.

Un otrs ierosinājums ir 4.daļu papildināt ar šādu tekstu: “Komisijas izveidošanas kārtību un to darbības nolikumu apstiprina Ministru padome.” Referents jau paskaidroja, ka tas ir Edmunda Krastiņa papildinājums, un šeit ir trīs Ministru padomes priekšlikumi – pakļaut to visu Ministru padomei. Tātad būtībā tas ir priekšlikums grozīt to, ko pagājušajā gadā iestrādājām 32.panta 4.punktā, izdarot šo būtisko konceptuālo labojumu un nosakot, ka notāriem licences dos valsts institūcija, jo notārs izpilda valsts funkcijas, bet advokātiem un ārstiem licences dos pati profesionālā organizācija, kas pazīst savus biedrus. Šis konceptuālais noteikums, kuru likumā iestrādājām pagājušajā reizē, tagad tiek pieprasīts konceptuāli grozīt. Ministru padome to kategoriski pieprasa grozīt, lai pakļautu to Ministru padomei. Edmunds Krastiņš ir izveidojis tādu kā kompromisa variantu, bet man tas nav pieņemams. Kādēļ? Pirmām kārtām tādēļ, ka tas zināmā mērā ir administratīvs jautājums. Var būt tikai divi varianti: vai nu licenci izsniedz sabiedriskā organizācija, kura savā komisijā pieaicina, piemēram, trīs ministrijas pārstāvjus, un uzņemas atbildību par to licenci, vai licenci izsniedz ministrija, kura pieaicina sabiedriskās organizācijas pārstāvjus, un tad ministrija uzņemas atbildību par šo licenci. Tad ir zināma administratīvā kārtība, pie kā uz augšu var sūdzēties. Tad nebūs kaut kāds eža un čūskas krustojums, kaut kāda komisija, kas karājas kaut kur gaisā, kas nevienam nav pakļauta, un neviens nezina, kādā veidā to var apstiprināt. Nu labi, it kā abi orgāni kopīgā sēdē var apstiprināt, bet es domāju principiāli. Būdams jurists, varu pateikt, ka tā ir galīgi nepareiza pieeja taisīt kaut ko vidēju. Bet iebilstu arī pret jebkuru grozījumu šajā 4.daļā, jo uzskatu, ka tas ir mēģinājums konceptuāli sagraut to sistēmu, kuru izveidojām, atdalot 3.daļu no 4.daļas. Atcerieties, mums agrāk bija visi šie darbības veidi kopā un mēs mēģinājām konceptuāli piedāvāt pavisam citu pieeju. Tos motīvus, kāpēc šajā jomā jābūt atsevišķam likumam, nevis kaut kādiem Ministru padomes apstiprinātiem noteikumiem, izklāstīju šodien, runājot par veterinārijas likumu. Es nedomāju, ka man tos vajadzētu atkārtot.

Es, godājamais Krastiņa kungs, tomēr uzskatu, ka tas ir konceptuāls jautājums, un aicinu to likt uz balsošanu. Šeit, protams, otrajā lasījumā var strīdēties par liftiem, par kravas pārvadājumiem rajona robežās, pasažieru pārvadājumiem, jo tie nav konceptuāli jautājumi. Bet šis ir konceptuāls jautājums, jo atkal saskaramies ar mēģinājumu visu pakļaut administratīvai izpratnei par uzņēmējdarbību. Tas ir tipisks piemērs tam, ka Ministru padome, kurā sēž cilvēki, kas tā domā, turpina mums, parlamentam, uzspiest šo veco pieeju. Es nevaru samierināties ar to. Paldies.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vairāk mums debatētāju šobrīd nav. Tātad deputāts Muciņš pieprasīja konceptuālu balsojumu. Man kā Advokātu kolēģijas loceklim šādos jautājumos viņam ir jāpievienojas. Bet par laimi es esmu šeit, vadu plenārsēdi un nebalsoju vispār.

Godājamie kolēģi! Tātad ir ierosināts viens konceptuāls balsojums. Emša kungs, es vēršu jūsu uzmanību uz to, ka līdz plenārsēdes beigām ir deviņas minūtes un mums vēl ir jāizskata viens likumprojekts. Varbūt izteiksimies par motīviem. Vai par Muciņa kunga izvirzītā konceptuālā balsojuma motīviem vēlas kāds izteikties? Vai visiem bija skaidrs, kādu balsojumu ierosināja deputāts Muciņš? Par izslēgšanu. Varbūt, Muciņa kungs, atkārtojiet vēlreiz, ko jūs piedāvājat izslēgt, jo ir vakars, pusseptiņi.

L.Muciņš: Deputāts Muciņš piedāvā 4.lappusē svītrot labojumu 32.pantā, tā pirmos divus teikumus.

Priekšsēdētājs: Visiem skaidrs? Lūdzu reģistrāciju! Lūdzu, reģistrējamies! Lūdzu rezultātu. 58 deputāti reģistrējušies. Paldies.

Lūdzu balsošanas režīmu. Balsojam par deputāta Muciņa ieteikto konceptuālo labojumu. Lūdzu rezultātu. Par – 45, pret – 1, atturas – 6. Deputāta Muciņa ierosinātais konceptuālais labojums pieņemts. Lūdzu izdarīt atzīmes savos likumprojekta eksemplāros.

Tagad par visu likumprojektu, par motīviem… Emša kungs vēlējās? Likumprojekts par uzņēmējdarbību.

I.Emsis: Man vēlreiz jāatgriežas pie šā 32.panta. Mēs kā kārtīgi birokrāti bijām iesnieguši savus priekšlikumus par ģeoloģiskajiem un ģeodēziskajiem darbiem un par derīgo izrakteņu izpētes darbiem. Mēs piedāvājam šo licenču izsniegšanu uzdot kādai iestādei, kas kaut ko saprot no šiem te darbiem un var kaut cik izvērtēt šo darbu sekas. Bet te tas ir palicis rajonu un pilsētu pašvaldību kompetencē. Visi eksperti, ar ko man nācās šo jautājumu apspriest, pret to kategoriski iebilst, jo šobrīd rajonos nav neviena cilvēka, kas var šo jautājumu kaut cik kompetenti apspriest.

Priekšsēdētājs: Jūsu piedāvājums.

I.Emsis: Mans piedāvājums ir 32.pantā šos jautājumus, kas skar ģeodēziju, derīgo izrakteņu izstrādi un ekspluatāciju, ģeoloģisko un hidroģeoloģisko darbu veikšanu, to licenču izsniegšanu tomēr iekļaut Ministru padomes kompetencē.

Priekšsēdētājs: Vispār Ministru padomes vai konkrēti ģeoloģijas un ģeodēzijas pārvaldes kompetencē?

I.Emsis: Ministru padomes. Tad jau viņi zinās, kam konkrēti.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāts Buka.

S.Buka: */Cienījamie deputātu kungi! Es tomēr gribu, pirmkārt, atgriezties pie 32.panta un atbalstīt to priekšlikumu, kuru izteicu no tribīnes un kuru tagad izteica Emša kungs. Bet, no otras puses, es pastāvu uz to, ka tieši Augstākajai padomei jānorāda, kuras organizācijas ir atbildīgas. Citādi sāksies cīņa Ministru padomes iekšienē, kurai no ministrijām būs tiesības dot vai nedot, bet tiesības saņemt vai nesaņemt, jo tā jau ir pavisam cita lieta. Tāpat es uzskatu, ka šeit Muciņa kungam nav taisnība no pilsoniskās atbildības viedokļa, jo ir profesionālā atbildība. Ja Sanepidstacija un Valsts tehniskā uzraudzība profesionāli atbild par savu darbību, kontrolē to, tad ministrija ne pilsonisko, ne profesionālo atbildību nenes. Nevienam priekšniekam no ministrijas mēs nevarēsim izteikt apvainojumu, ka viņa izdotā licence ir nepareiza, viņš vispār var arī nebūt speciālists. Izsniedz ministrija, kurā nav tādu speciālistu, bet tiesības ņem. Tāpēc domāju, ka tas nav konceptuāls jautājums, tomēr pieprasu nobalsot par to, lai līdz otrajam lasījumam Augstākā padome nosaka tās institūcijas, kā Valsts tehnisko uzraudzību, kas būs atbildīgas par licenču izsniegšanu./

Priekšsēdētājs: Ja tas nav konceptuāls balsojums, tad pirmajā lasījumā nevaram balsot. Tas ir vēlējums Špoģa kungam šādus priekšlikumus, arī to, ko Emša kungs ieteica, iestrādāt līdz otrajam lasījumam. Varbūt iesniedziet rakstveida priekšlikumu, ņemot vērā arī to, kura no Ministru padomes institūcijām tieši varētu ar to profesionāli nodarboties.

Lūdzu, Špoģa kungs!

K.Špoģis: Es, protams, esmu ārkārtīgi pateicīgs Bukas kungam par priekšlikumiem, taču es būtu tūkstoškārt pateicīgāks un mēs visi kopā būtu kolosāli ietaupījuši laiku, ja trīs mēnešu laikā, kopš komisijā šis jautājums tiek apspriests, Bukas kungs kaut vienu reizi būtu izteicis kādu konkrētu priekšlikumu. Tad tas būtu jau iestrādāts šeit. Tā ka paldies par tiem priekšlikumiem.

Kas attiecas uz Emša kunga ierosinājumu, es domāju, jūs piekritīsit, ka zemes ierīcības darbiem taču speciālisti rajonos ir. To ģeodēziju tad pārceļam. Ģeoloģija jau ir pārcelta uz trešo daļu. Kas attiecas uz smilti, granti un kūdru, vai tiešām rajonos nav speciālistu? Kas ir derīgie izrakteņi – grants, smilts, kūdra? Varbūt tomēr atstāt? Bet vēlējumi ir, un es domāju, ka uz otro lasījumu tie tiks iesniegti rakstveidā. Tad tos izdiskutēsim, tieši par 32.pantu runājot.

Priekšsēdētājs: Priekšlikums būtu balsot par šā likumprojekta akceptēšanu pirmajā lasījumā. Lūdzu balsošanas režīmu. Balsojam par akceptēšanu pirmajā lasījumā ar Muciņa kunga ierosināto konceptuālo grozījumu, ko jau esam pieņēmuši. Lūdzu rezultātu. Par – 47, pret – nav, atturas – 3. Paldies.

Godājamie kolēģi! Kādas ir jūsu domas? Mums ar 310.numuru ir vēl viens likumprojekts. Vai ir kāds, kas vēlas uzdot jautājumus un debatēt? Galveno esam pieņēmuši, šis te faktiski ir formalitāte. Vai mēs būtu spējīgi to izdarīt, jo deputāti šās garās diskusijas laikā noteikti ļoti cītīgi izpētīja šo likumprojektu? Es pat varu saderēt, ka viens otrs sākumā to lasīja. Kamēr atrada īsto dokumentu, par ko spriež, tikmēr izpētīja arī to, kas ir pašā sākumā nodrukāts. Laikam tā bija, es to vēroju.

Godājamie kolēģi! Man būtu ierosinājums balsot un šo likumprojektu par grozījumiem Latvijas Republikas Uzņēmumu reģistrā akceptēt pirmajā lasījumā. Nav iebildumu? Lūdzu balsošanas režīmu un balsojam. Lūdzu rezultātu. 43 – par, neviens nav pret un 5 – atturas. Paldies, godājamie kolēģi! Esam akceptējuši arī šo likumprojektu pirmajā lasījumā. Līdz otrdienai! Atgādinu, ka rīt pulksten četros ir Prezidija sēde.

(Sēdes beigas)