Karā un gūstā līdzās vīriem

Eduards Ciblis

No 17, 18, 19–gadīga jaunekļa 1944., 1945. un 1946. gada dienasgrāmatas

Pirmpublikācija

Dienasgrāmata

Landsberga, 1945.gada 2.septembris

Ir sācies atkal jauns mēnesis un līdz ar to arī rudens. Rītdien varēšu atcerēties četrus mēnešus gūstā. Beidzamajā laikā mūsu dzīve šeit pilnīgi mainījusies. Līdz šim mēs nedrīkstējām ārpus nometnes darbā iet, bet tagad visus dzen laukā ar dzīšanu. Vienu dienu izgāju laukā bez atļaujas, nākamajā jau pavēlēja iet visiem. Tagad esmu bijis jau dažādos darbos, kulšanā, liellaivu lādēšanā, kartupeļu rakšanā. Izstrādāties tagad dabū kārtīgi, bet arī paēsties, cik vien badīgam gūsteknim iet iekšā. No darba nākot, dabū arī šo to līdzi atnest un tad nometnē pret ēdamo vai tabaku izmainīt.

Divas dienas biju uz laukiem kulšanā. Uz lauka pie labības kaudzes novietota kuļmašīna ar traktoru. Tur visu laiku teltīs dzīvo viens sargs un gūstekņi mašīnisti. Kad visa kaudze nokulta, mašīnu pārvieto pie nākamās. Katru rītu no nometnes atnāk kūlēji. Tas atgādina kādreizējās kulšanas talkas Dzimtenē. Te trūkst jautrības, kas Dzimtenē deva spēku un izturību. Karstajā saulē nosvīstam slapji un aplīpam ar putekļiem melni. Ātri nogurst un kļūst tulznainas darbā nepieradušās rokas. Bet reizē arī atsvaidzina svaigais gaiss un brīvības sajūta. Lauku darbu strādātājus tikpat kā nemaz neapsargā, un neviens arī nebēg. Vakarā noguruši ejam mājās. Esam pieēdušies jaunos kartupeļus un tie ir vēl līdzi "uzsišanai gaisā".

Vienu dienu biju liellaivas lādēt. Landsbergas stacijā ir atstātas milzīgas produktu noliktavas. Sasodītie vācieši. Tie badināja strādniekus un karavīrus, bet milzīgās produktu noliktavas taupīja, laikam domādami vēl pāris gadus karot. Tagad tie vairs netiek taupīti. Mēs lādējām Vartē liellaivās kartupeļu stērķeles miltus. Paņēmām arī stērķeli līdz uz nometni, bet, tā kā paši neko vārīt nedrīkstam, tā der tikai iemainīšanai. Pārtikas noliktavās ir smagākais darbs, bet labāka "fenderēšana".

Vakar biju ticis labākajā darbā komandā — jauniešu komandā. Šī komanda dabū vieglāko darbu un labāko uzturu. Mums bija jārok kartupeļi. Pavasarī tie kaut kā iestādīti, tālāk par tiem neviens vairs nav licies zināt. Mums parādīja balandu lauku, tajā vispirms jāuzmeklē, pēc tam ar lāpstu kartupeļi jāizrok. Tur, protams, apakšā nav vairāk ka pāris kartupelīšu.

Tā tagad katru rītu agri jāuzceļas, brokastis un tūlīt darbā. Vakarā vēlu pārnākam atpakaļ. Ir nogurums, un tūlīt miegs mācas virsū. Tā diena pēc dienas tagad paiet nemanot. Neatliek laika ne sevi vairs kārtīgi apkopt, ne izgulēties, kā gribētu. Nu labprāt kādu dienu paliktu nometnē atpūsties. Es šodien nebiju lāga vesels, tamdēļ dabūju no ārsta divas dienas brīvas. Gadījās, ka šodien ir arī svētdiena.

Kādu dienu stingrā apsardzībā tika atvesti atpakaļ gūstekņi no eļļas fabrikas. Tur tiem labā dzīve beidzās, jo pārtikas noliktavas komandanta automehāniķis ar diviem citiem vāciešiem bija nospēruši savam kungam auto un lielā ātrumā aizdrāzušies šim garām prom. Lielu uzticību krievi dod atsevišķiem vāciešiem, sevišķi speciālistiem, kuri viņiem vajadzīgi.

No nometnes prom ir aizgājuši austrieši, francūži, bet klāt pienāca gūstekņi no Kistrinas. Starp tiem ir arī vairāki latvieši. Nezinām, kamdēļ tie šurp nākuši, kad šeit visi gaida tikai atlaišanu. Daudzi no mums tagad ir tikuši labās darba komandās, par tulkiem, rakstvežiem, krievu virsnieku aptīrītājiem. Krievu un vācu valodas pārvaldīšana tagad ļoti noder. Arī es esmu bijis darba komandā par tulku. Bieži pieprasa krievu valodas rakstiskos pārvaldītājus, bet man krieviski rakstīšana jau stipri aizmirsusies, jo tik ilgi nav bijusi vajadzība to lietot, ne arī izdevība atjaunot.

Landsberga, 1945.gada 7.septembris

Vakar un šodien atkal esmu palicis nometnē. Esmu arvien vēl slims ar kādu nometnē ļoti izplatītu skorbutam līdzīgu vitamīnu trūkuma slimību. Visa mutes iekšpuse, mēle, smaganas un lūpas ir kļuvušas jēlas un čulgainas. Visu laiku stipri nāk siekalas un sāp. Laikam tamdēļ, ka vasara jau cauri, bet mēs no tās augļiem neko vēl neesam dabūjuši.

Iepriekšējās dienas strādāju pārtikas noliktavās pie cukura ielādēšanas vagonos. Vienreiz dabūjām ēst cukuru, cik vien patīk, bet dabūjām arī pārliecināties, ka tas nav nekāda atsevišķi ēdama uzturviela, bet der tikai citu uzturvielu saldināšanai. Vienā dienā var tikai knapi divus simtus gramus norīt un tad vairs neiet iekšā. Spēku gan tas dod.

Kādu dienu mūsu nometni atstāja virsnieki un sodītie. Iepriekš tos ieģērba siltās drēbēs, un tad tie devās austrumu virzienā. Starp sodītajiem bija arī viens latvietis, tas jau no Kistrinas šurp atnāca, kaut kā starp sodītajiem vāciešiem viens pats iekūlies. Pārējie astoņi no Kistrinas atnākušie latvieši ir pie mums. Kādi četrdesmit pārējie latvieši no turienes pirms kāda laika aizbraukuši uz Pozeni.

Darbs pārtikas noliktavās ap šī mēneša vidu beigsies. Tad tik daudz strādnieku vairs nevajadzēs. Karš tagad beidzies. Pa ceļu uz austrumiem garām aizsoļo sarkanarmijas daļas ar bagātīgiem kara laupījuma vezumiem. Arī mūsu apsargi sakās pēc darba beigšanās uz mājām braukt. Līdzi viņiem varbūt brauksim arī mēs. Bet arī darbu te vēl daudz var dabūt, daudz vēl jākuļ, un kartupeļu novākšana īstenībā vēl nemaz nav iesākta.

Landsberga, 1945.gada 13.septembris

Gandrīz visas iepriekšējās dienas nostrādāju pie kulšanas. Jāstrādā kārtīgi, bet pieēsties arī dabū. Pie darba ir jau pierasts. Ir atkal radies spēks, vakarā nogurumu necik daudz nejūt. Kult ir vēl daudz ko, kulšana tik drīz nebeigsies. Kartupeļu rakšana arī jau sākta, kartupeļu lauki ir lieli, bet darbs iet lēnām uz priekšu, jo to izdara viens, ar lāpstu uzrokot, un otrs uzlasot. Nometnes uzturā kartupeļu nav. Salasītie kartupeļi iznāk tikai stacijā garām braucošajiem krievu ešeloniem.

Šajās dienās ir atlaista viena daļa vāciešu. Gūstekņu nometnē ir vēl daudz, jo tie ir arī klāt pienākuši. Nometne taisās tā kā uz likvidēšanu, jo pašreiz likvidē nometnes lazareti. Tā tiks pārvesta uz Tornu Polijā. Šodien mūs darbā nelaida. Ja turpmākās dienās arī nelaidīs, tad bads būs klāt. Tagad varam redzēt, cik izsalkuši ir tie vācieši, kuri netiek ārā strādāt.

Vakar, kult aizgājuši, ieraudzījām pie labības kaudzes apmetušos dzērvju baru. Tās pacēlās spārnos un aizlidoja. Tie ir nekļūdīgi rudens vēstneši mūsu Dzimtenē un arī te. Siltākais gada laiks ir garām.

Landsberga, 1945.gada 22.septembris

Pašlaik ir siltas, saulainas rudens dienas. Ar pašreizējo dzīvi esam apmierināti. Paēduši esam, vairāk gūsteknim nekā nevajag. Ja gribam, ejam darbā, ja negribam, guļam nometnē. Tagad paši pa lielākai daļai uzmeklējuši pastāvīgus darbus, kur dabū labi saēsties. Vislabākās vietas gūstekņiem ir virtuvē. Es arī dažas dienas krievu virtuvē kartupeļus mizojis, kur dabū labi paēsties. Zēni atkal kļuvuši dūšīgi un spēcīgi.

Tā dzīvojam un gaidām ko jaunu. Nometnē esam pārgājuši uz citu zonu. Barakā tagad esam tikai padomju ļaudis. Barakā iekšā ejam tikai dienā, blakšu dēļ tajā neesam gulējuši nevienu nakti. Tā ir veca gūstekņu baraka, kurā dzīvojuši jau krievu gūstekņi. Blaktis te savairojušās milzīgos daudzumos. Tumsai iestājoties, tās birst no griestiem virsū un sakož gulētājam kājas un rokas raibas. Viena daļa guļ pagalmā uz soliem, daļa atkal bijušajā virtuvē pie prusakiem un žurkām, tur blakšu nav. No turienes mūs tomēr izdabūja sasodītie vācieši, un tagad guļam uz barakas jumta. Tik viegli vāciešiem vis nenācās mūs dabūt laukā, vienam uzmetās virsū Krievijas vācieši, un to piesita pa krievu modei. Tik tikko neizcēlās vispārējs masu kautiņš un vāciešu sišana. Krievijas vācieši stipri ienīst savus tautas brāļus valsts vāciešus un Vāciju. Viņi slavē savu padomju dzimteni, kurā tie grib atkal atgriezties. Nometne taisās uz likvidēšanos. Tur tieša pazīme ir virtuvju noārdīšana. Viena daļa krievu jau šodien aizbrauc projām. Jaunākās baumas tagad ir tādas, ka mēs nebrauksim vis uz savu Dzimteni, bet gan krieviem līdzi uz plašo dzimteni — kaut kur uz Dienvidkrieviju. Tur braukšot arī veselākie, stiprākie vācieši. Vājākie tikšot atlaisti. Mēs par to nebēdājam, paši tur neko nevaram grozīt, tamdēļ — vienalga.

Landsberga, 1945.gada 1.oktobris

Visu pagājušo nedēļu nostrādāju zirgu stallī. Darbā nedēļa pagāja ātri. Bija jākopj un jābaro zirgi, brīvi braucām tālu laukos āboliņa atālu meklēt un piepļaut zirgu barībai. Agri rītā aizgājām un tikai vēlu vakarā pārbraucām no darba mājā. Lai arī cik labs bija miegs un nogurums, īso gulēšanas laiku nevarēja pilnīgi izmantot blakšu dēļ. Šai laikā mēs bijām pārgājuši uz pāris dienām atpakaļ vecajā zonā kādā barakā. Tur gan blakšu bari nebija mazāki. Šo baraku izdezinficēja, un pārnācām atpakaļ. Tak blaktīm nekāda dezinficēšana nebija kaitējusi. Tagad esmu pie blaktīm jau mazliet pieradis, un šis kukainis vairs neliekas tik pretīgs, kaut arī tas visu nakti uzbāzīgi lien uz kakla un rokām asinis sūkt. Žurku bari arī te nav nekādi mazie, un tās naktīs labprāt pa mūsu ģīmjiem dejo. Kādu nakti man žurka salaida zobus vaigā, bet kādam citam — degungalā.

Ik dienas strādājot no rīta līdz vakaram, dienas ātri iet garām. Darbā rodas nogurums, neatliek laika arī domām. Citādi ir tiem, kuri dzīvo mājās, protams, nometnes barakā. Tiem arvien domas Dzimtenē. Reizēm ilgas pēc Dzimtenes uznāk tik stipras, ka vecajiem kara zēniem arī parādās asaras. Nekad neaizmirsīšu vienu vecāku vīru, vienmēr humora pilnu, bet ar to viņš tikai slēpa savas lielās skumjas, kamēr vīra sejā metās viena grumba pēc otras.

Šorīt agri piecēlušies, kā vienmēr, devāmies uz nometnes vārtiem darbā iet, bet mūs atsūtīja atpakaļ. Aizgājām uz pirti. Pēc tam uzzinājām, ka jātaisās ceļam. Tagad sēžam uz savām mantiņām un gaidām. Projām dosimies laikam tikai rītu, bet galvenais, ka vienreiz brauksim kaut kur prom. Uz kurieni brauksim, par to mums nav nekādas jēgas. Mierīgi gaidām, ko mums liktenis lēmis, — kad brauksim, tad redzēsim.

Pozene, 1945.gada 4.oktobris

Landsbergu atstājām tikai vakar. Trīs dienas iepriekš jau bijām sagatavojušies kuru katru brīdi iet prom, vai arī nīkt tā vēl kādu nedēļu. Kad visi bijām pamatīgi apcirpti, nomazgājušies un ieģērbti, bet projām arvien vēl nebija jāiet, lika mums nometnes virtuvē kartupeļus mizot. Vakar ap pusdienām kartupeļu mizošana pēkšņi bija jāpārtrauc, un drīz bijām jau stacijā. Braucām poļu pasažieru vilcienā, bet stingri apsargātos atsevišķos vagonos. Vakar naktī jau bijām Pozenē. Līdz nometnei dabūjām pa nakti labu gabalu jozt. Šī lielā gūstekņu nometne ir jau gandrīz tukša un taisās uz likvidēšanos. Barakās blakšu arī pa pilnam. Mūs ielika izolācijas barakā. Labāk jau būtu ātrāk prom no šejienes, lai arī kurp, bet, še dzīvodami, mēs drīz kļūtu badīgi, jo uzturs ir, protams, sliktāks nekā Landsbergā. No Landsbergas līdzi mums atsūtītais vakardienas uzturs ir nolaists pa kanti, un arī šodien pārtiku saņēmām tikai labi vēlu. Uz kurieni brauksim tālāk, par to mums nav nekādas jēgas, tāpat kā no Landsbergas prombraucot.

Vakar pārceļojot, noskatījāmies, ka brīvajā pasaulē jau rit miera laika dzīve. Poļu zemē plaukst brīvā tirdzniecība, pilni skatlogi labām mantām. Liela daļa dzīvokļu atjaunoti, iet tramvaji, ielas pilnas skaistām polietēm. Stacijā visu laiku zēns skaļi piedāvā alu. Ārā rit miera laika dzīve. Pozenē iebraucot, izskatījās tā kā agrāk Rīgā. Bet visam tam mēs tikai izbraucām cauri stingrā apsardzībā un nezinot, kurp. Poļi izzobojot sauca mūs par "germanciem". Pa vilciena logu bija redzami vācieši un vācietes, kuri strādāja laukos poļu karavīru apsardzībā. Tā tiem tagad jāvergo poļiem, tāpat kā poļi vergoja viņiem.

Pozene, 1945.gada 8.oktobris

Visas dienas nometnē strādā noārdīšanas darbus. Tā kā gūstekņu ir pavisam maz palicis, gandrīz visi darbi jāveic mums. Tā tas sākās jau no pirmās dienās, tikai paretam var dabūt brīvā padzīvot. Plēšanās ar vāciešiem arī te sākās jau no pirmās dienas. Darbā ejot, par strādāšanu var dabūt "balandu" klāt pastrēbt. Citādi ar uzturu būtu pavisam knapi.

Pirms pāris dienām pielādējām vienu ešelonu ar evakuējamām mantām. Tika uzlādēti arī vairāk nekā simt vāciešu.

Ceļojums tika paredzēts labi ilgs, varbūt pāris nedēļas. iepriekš apskatot vāciešiem sagatavotos vagonus, kļuva tā sliktāk ap dūšu. Tie bija izsūtāmo vagoni, par kuriem kādreiz bija dzirdēts. Varbūt tādos brauksim arī mēs, jo aizvien lielākas izredzes mums tiek uz plašo dzimteni braukt. Vienu dienu izgāja kāds simts vāciešu no nometnes laukā, vakar atkal pienāca nometnē jauni klāt. Starp tiem arī sešpadsmit gūsteknes.

Šai nometnei ir daudz latviešu pirms mums cauri izgājuši. Dažs saka, ka tie visi uz Krieviju aizbraukuši, cits atkal — ka arī uz Lietuvu un Igauniju. Starp sarkanarmiešiem var sastapt arī te latviešus un latviešu valodas pratējus. Neviens neko jaunu mums nevar pateikt. Rudens ir kļuvis jau krietni vēss. Dzimtenē būs tad vēl vēsāks. Reizēm nāk prātā māte, māsas, tomēr mani arī kāds dzimtenē gaida un nevar aizmirst. Kaut varētu vēstules uz Dzimteni iet! Varbūt no plašās dzimtenes tas būs drīzāk iespējams.

Pozene, 1945.gada 14.oktobris

Dienas aiziet, šo to strādājot un gaidot ešelona pienākšanu. Tas būs mums jāpielādē, tad varbūt redzēsim, kas notiks ar mums. Dienā vai piecas reizes nāk visdažādākās baumas, tās mēs kāri uzklausām un ticam. Aizvakar tomēr notika tas, kas mūsu domas un cerības kaut cik apstiprināja. No lazaretes tika atlaisti kāds simts gūstekņu, starp tiem vairāki latvieši un igauņi. Tas nāk priekšā pirmo reizi. Starp tiem bija viens arī no mūsu sešdesmitiem. Viņš dabūja braukšanas atļauju līdz Rīgai. Cauri nometnes vārtiem izgājuši, viņi izklīda un aizgāja uz stacijas pusi. Atlaižamiem klāt mūs nelaida, arī sarunāties ne. Pavadījām tos skatiem un vēlējām laimīgu ceļu uz Dzimteni. Tagad ir atkal daži no mums uz lazareti aizgājuši. Tiem jau tūlīt iedevām daudzas vēstules uz Dzimteni un saucām viņus par laimīgajiem.

Darbos ejot, te klājas diezgan labi. Dabū vairāk zupas un, galvenais, šo to nofenderēt no mantām, kas domātas uz Krieviju līdzi vest. Tās aizlaiž tepat poļiem par zlotiem, maizi vai tabaku. Te ir daži lādzīgi posteņi, kas fenderē un taisa šeptes ar poļiem ar mums uz vienu roku. Ja vien grib, sava iztikšana ir arī šeit.

Pozene, 1945.gada 20.oktobris

Ir jau diezgan vēsas rudens dienas. Naktīs salnas. Salt mēs vēl neesam dabūjuši, jo, Landsbergu atstājot, mūs silti ieģērba un, šeit drēbes ešelonos lādējot, puiši ir kārtīgi "saspērušies". Jau vairākas dienas, kopš pienācis gaidītais ešelons. To tagad lādējam. Bet uz Krieviju aizvest ir domāts tik daudz krāmu, ka arvien tos nevar uzlādēt, pietrūkst vagonu. Ar šo ešelonu arī vedīs gūstekņus līdzi, tamdēļ friči tagad ļoti uztraukušies. Nometne ir liela un tukša, krieviem nav kareivju, ko sardzēs likt, tamdēļ friči vai ik dienas "paņem vagu", vienu nakti pat pieci vīri. Apsarogos tagad ir leiši un vāciešu nometnes policija. Bet arī paši vāciešu policisti "ņem vagu". Es arī vienu nakti biju kā policists sardzē, bet vairāk arī nav nekāda prieka tādai nodarbībai. Lai nebēgtu prom, visus nometnē vēl atlikušos gūstekņus sadzina vienā drātīm iežogotā barakā un stingri apsargā, tomēr izbēg katru nakti.

Srādājot dienas paiet ātri. Stacijā nevaram vien nopriecāties par skaistajām poļu "paņenkām". Vispār skaista izskatās miera laika dzīve. Poļi staigā, labi ģērbušies, brīvā tirdzniecība iet vaļā. Mūsu puikas tajā piedalās, "sperot" no krieviem un "buhnijot" poļiem. Par zlotiem var nopirkt daudz ko, bet pulka gan to vajag. Ar krievu apsargiem mēs sadzīvojam labi. No darba mājās soļojot, dziedam latviešu dziesmas. Mums krievi uzticas, neapsargā tik stingri kā vāciešus un saka, ka mēs būsim tie, kurus laidīs mājās.

Pozene, 1945.gada 28.oktobris

Ešelenu sen jau pielādējām, un tas ir jau prom izrādījās, ka viss tajā nesaiet un iznāks vēl viens. Beigās ešelonā uzlādējās arī pāris simti gūstekņu. Tur bija vajadzīgi speciālisti, bet, tā kā to bija par maz, pie tiem pieskaitīja visus, kuriem bija kāda nodarbošanās, izņemot lauksaimniecību. Pat vienīgo skursteņslauķi aizveda līdzi kā speciālistu. Aizbrauca arī mūsu gūstekņu nometnes krievi, izņemot komandantu. Ar mantām, lopiem un cilvēkiem pielādētais vilciens dabūja jau Pozenes stacijā dažas dienas nostāvēt, pirms tas izkustējās uz Krievijas pusi. Tur aizbrauca astoņi latvieši. No šīs nometnes lazaretes arī uz mājām ir jau aizbraukuši daži latvieši un igauņi. Kurš tagad tiek lazaretē, tas jūtas jau tikpat kā uz mājām aizbraucis. Šodien atkal viens draugs gāja uz lazareti. Tam līdzi arī es iedevu radu adresi, lai, dzimtenē brīvībā ticis, tas raksta kaut ko par mani. Savu piederīgo adresi es nezinu.

Pēc ešelona aizbraukšanas šo gūstekņu nometni pārņēma kāda cita gūstekņu nometne. Tās krievi ir tie paši, kas bija Bīzentālē, un jau tur mums sāka dziedāt veco dziesmu "Skoro domoi". Nu jau tā dziesma mums ir apnikusi. Mūsu nometni tie pataisīja mazāku, sadzina tur iekšā visus gūstekņus un ieveda savu kārtību. Tāpat kā agrāk Bīzentālē, galvenā tajā ir stundām ilgā stāvēšana rīta un vakara skaitīšanā. Arī kratīšanas tie jau sākuši. Mēs visu šo laiku dabūjām no tumsas līdz tumsai dūšīgi strādāt, ārdot vecās barakas. Tās vedīs prom, turpat, kur aizgāja iepriekšējie transporta vilcieni, poļiem neko neatstās. Mūsu nometni pārvietos kaut kur Maskavas tuvumā. Gandrīz visu mēnesi ilgais brauciens nevar būt nekāds vieglais. No turienes atbraukušie krievi stāsta, ka tur ilgu laiku jau ir uzsnidzis sniegs. Kad brauksim, tikai tad zināsim, kad un uz kurieni, tā mēs esam atzinuši. Dzīvojam jautri, skumjas nevar palīdzēt. Ilgi vakaros skan skaistās latvju dziesmas. Vācieši no mums krasi atšķiras, drūmi, bez dzīvotprieka. Kādu dienu pienāca atkal trīs jauni latvieši klāt. Starp tiem Vilsons — Latvijas čempions riteņbraucējs. Viņš arī nebēdā par to, ka rekordus vairs nebrauks.

Pozene–Varšava, 1945.gada 1.novembris

Beidzamās dienas gūstekņu nometnē dabūjām dūšīgi ražot. Katru dienu no tumsas līdz tumsai ārdījām nost nometnes barakas. Darbā neviens nevarēja tikt mums līdzi, tamdēļ katru dienu mums bija jāstrādā. Dažreiz par labu strādāšanu dabūjām ko vairāk iesēst, bet vēl biežāk piemānīja un lika vēl naktīs strādāt.

Kādu dienu saslima mans draugs, kara un gūsta biedrs. Nākamā rītā, aizvakar, viņš tika atlaists un aizbrauca mājās. Viņam bija laime. Viņš gan vairāk bija pesimists un parasti runāja par braukšanu uz Krieviju. Tajā rītā aizbrauca visi, kas bija lazaretē, starp tiem pavisam trīs latvieši. Mēs tajā dienā aizgājām lādēt ešelonu. Mums lika steidzīgi pielādēt ešelonu, teikdami, ka tajā brauks nometnē palikušie gūstekņi. Mēs strādājām priecīgi, domādami, ka mūs vairs līdzi nevedīs un mēs brauksim mājās. Pa dienu ešelonu pielādējuši, vēlu vakarā pārnācām mājās. Pa vārtiem nometnē ienākot, gaidīto vakariņu vietā mums tūlīt pavēlēja savākt savas mantiņas un atkal stāties. Vienā mirklī mūsu liktenis bija izšķirts. Tas nebija nekas negaidīts, un es to pieņēmu tikpat vienaldzīgi kā visu, kas nav grozāms. Dažus tas ķēra smagāk, un tie arī vēl tagad ir tik klusi, ka liekas, it kā viņu starp mums nemaz nebūtu. Bet tādi ir tikai pāris, citi tādi paši asprātību un humora pilni latvju zēni.

Aizvakar vakarā iekāpām vagonos un pusnaktī izbraucām no Pozenes. Netālu pabraukuši, apstājāmies un turpat nostāvējām arī visu vakardienu. Vakar atkal gabalu nobraucām un, šorīt atkal sākuši, braucam visu dienu Varšavas virzienā. Ešelons nav pārāk garš. Lielākā daļa sastāva ir lopi — govis, zirgi, aitas. Līdzi braucam divi simti gūstekņu, pa četrdesmit lopu vagonā. Esam četrdesmit septiņi latvieši, apmēram tikpat Krievijas vācieši un valsts vācieši. Vagonā ir divstāvu lāviņas, tā ka pārāk saspiesti neesam un gulēt varam visi reizē. Divreiz dienā saņemam "balandu" un vienreiz maizi.

Pozene–Varšava, 1945.gada 2.novembris

Vakar līdz pusnaktij braucām, bet šodien vēl neesam kustējušies, ešelons stāv kādā nelielā poļu pilsētiņā, ap piecdesmit kilometru no Varšavas. Mūsu vagonos nav ne krāsniņas, ne labierīcības. Durvis stāv vienmēr pilnīgi cieti. Divreiz dienā izlaiž no vagona nokārtot darīšanas un pie reizes saskaita, vai visi mājās. Salt pagaidām vēl neviens nesalst. Pateicoties tam, ka vagonus mums sagatavoja ar lielu steigu, pāris lūkas augšā palika neaiznaglotas, un gaisa mums netrūkst. Tas jau ir kas vērtīgs, kad atceras, kā dabūjām slāpt gūstekņu ešelonā, braucot no Bīzentāles uz Landsbergu. Es guļu pie lūkas, dienas gaismu izmantojot, lāpu drēbes vai atrodu kādu citu nodarbošanos. Dienā izvairos no gulēšanas, lai taupītu miegu nakts tumsai.

Laiks nav auksts. Dienas un naktis visu laiku tītas biezajā poļu miglā. Tā kā esam jau labu gabalu Polijā iebraukuši — vakar mums parādīja lielu uzticību — pa dienu vienas vagona durvis atstāja vaļā. Šorīt atkal bija tāpat, bet uzklīda poļu spekulanti ar baltmaizes kukuļiem un papirosiem, sākās andelēšanās, un rezultātā krievi aiztaisīja atkal vagonus ciet. Ja arī nebija zlotu, izrādījās, ka te var arī par simt markām kukuli baltmaizes nopirkt. Braucot pa lūku varu redzēt miglā tītās poļu sādžas, mazas baltas būdiņas salmu jumtiem. Pilsētas ir skaistākas. Vakar bija kādi katoļu svētki. Svētku drēbes ģērbušies poļi ar vainagiem devās uz kapsētām.

Mūsu vagonā visi zēni atkal kļuvuši jautri un bezbēdīgi. Visu laiku skan visdažādākās dziesmas. Krievi, to uzdzirdējuši, liek visiem soļojot dziedāt — pat uz personīgo darīšanu nokārtošanu ejot. Mums tas nav divreiz jāsaka, bet friči to dara nelabprāt. Šodien mazu gabaliņu pabraukuši, atkal "pamstam" uz vietas. Vagonu durvis atvēra, un andeles ar poļiem atkal iet vaļā. Zēni "sit gaisā" drēbes par tabaku. Man pēc tās nav vajadzība, es lūru uz baltmaizes kukuļiem. Tāds ceļojums mums ir paredzams apmēram mēnesi garš, un tad vēl paredzama ešelona pārlādēšana uz poļu–padomju robežas.

Varšava–Brestļitovska, 1945.gada 3.novembris

Vakar vakarā sākām braukt un pa nakti nobraucām labu gabalu. Pa nakti izbraucām arī cauri Varšavai. Tumsā varēja redzēt tikai miglā tītus lielus māju korpusus. Ielu spuldzes nespēja biezajai miglai cauri spīdēt. Vakardiena bija mazliet skaidrāka, naktī tamdēļ bija salna. Šorīt bijām jau gabalu aiz Varšavas. Visu laiku vilciens lielā tempā dragāja uz priekšu. Vairāk nekas nebija redzams kā tikai purvainais nabadzīgais Pinskas apgabals. Nebija ne pilsētu, ciemu, ne citu biežāk apdzīvotu vietu kā tikai mazas nabadzīgas poļu sīkzemnieku būdiņas. Par lauksaimniecību to saukt nevarētu, drīzāk par kaušanos ar badu. Varbūt varētu te nodarboties ar lopkopību, bet no lopiem redzams tikai kāds vājš zirdziņš un šur tur pa kazai. Šajos līdzenumos un pļavās no meliorācijas nav nekas redzams, ne vaļējie grāvji, ne drenāžas. Visi lauki saarti šaurās dobēs, bet pa lielākai daļai tomēr apslīkuši. Dobēs sasēti mazi labības lauciņi, un tajos sasprausti koki ar lupatām vārnu baidīšanai. Mēslojumam sētas lupīnas un lucernas.

Cilvēki nabadzīgi ģērbušies. Moderno poļu vietā parādās citi tipi, krievietes ar bubļičkām, apaļiem dibeniem un īsām. resnām kājiņām. Stacijas karā nopostītas un piemēslotas. Vispār šis apgabals rāda drūmu, pelēcīgu seju.

Publikācijas redaktors — Dr. Sigizmunds Timšāns, "LV" informācijas redaktors

Publikācijā — dienasgrāmatas fragments no Okupācijas muzeja fondiem