"Arvien vairāk cilvēku grib mācīties latviešu valodu"

Ministru prezidents Andris Šķēle — piektdien, 3. decembrī, Latvijas sabiedrībai:

Intervija Latvijas radio 3.decembra raidījumā "Atbalss" pulksten 15.05. Raidījumu vada radio žurnālists Aidis Tomsons

— Studijā Ministru prezidents Andris Šķēle. Labdien!

A.Šķēle:

— Sveicināti!

— Vispirms centīsimies atbildēt uz tiem jautājumiem, kurus esam jau saņēmuši. Kaut gan ir pāris jautājumu arī vēl nedaudz ārpus, un viens no tiem, starp citu, ir skandalozais auto jautājums. Joprojām, cik nu mēs lasām, neviena ministrija nav vainīga pārāk dārgu automašīnu iepirkšanā — visas ir bijušas ļoti godīgas. Jūsu pūlēm, man šķiet, nav panākumu.

A.Šķēle:

— Tā nu iznāk, ka mašīnas ir dārgas sapirktas un gana labi aprīkotas, bet neviens nejūtas vainīgs. Te nu mēs redzam, cik tālu interpretēšanā par vienu otru Kabineta normu var aiziet ierēdnis. Nu, es atbildes saņemu, izlasu. Acīmredzot būs jāizvēlas tādi nākamie soļi, kas būs interpretējami viennozīmīgi. Vairāk neko nevaru komentēt pašlaik.

— Nākamie soļi attieksies arī uz viņiem vai uz tiem, kas pirks nākamās mašīnas?

A.Šķēle:

— Dažādi. Daži ir atbildējuši, ka viņi saprot savu vainu un atzīst, daži uzskata, kā saka, lai es ejot Ziemassvētku eglītes meklēt. Nu, tad arī tā darīsim!

— Kad mēs to zināsim, kā jūs tās eglītes...?

A.Šķēle:

— Zināsit, zināsit! Žurnālisti jau seko līdzi tik rūpīgi, ka nekas nepaiet garām.

— Labi. "Latvijas dzelzceļš", pilnvarnieki — izskatās, ka viens no tiem būs iepriekšējais — Aivars Lembergs. Vai jūs šāda situācija apmierina, vai jūs tur varat ko iebilst?

A.Šķēle:

— Es nedomāju, ka tā būs, Kabineta lēmums ir viennozīmīgs, un es nevaru iedomāties, ka kāds Kabineta loceklis to interpretētu savādāk; un es domāju, ka tas jautājums ir izsmelts.

— Jūs tātad domājat: izvirzīts viņš ir, apstiprināts viņš netiks Ministru kabinetā?

A.Šķēle:

— Jā, es vienkārši domāju, ka neviens Kabineta loceklis citādi nemaz nevar interpretēt šo Kabineta lēmumu, jo tas ir viennozīmīgs.

— Jūs nebaida, ka tas var radīt zināmu konfliktu?

A.Šķēle:

— Nē, es nedomāju, ka Lemberga kungam ir kaut kāda ietekme uz satiksmes ministru vai Ministru kabinetu ārpus tā, kas viņam ir deleģēts kā citas partijas vadītājam. Viņš jau vada partiju "Mēs — Ventspilij un Latvijai", un viņš ir pilsētas mērs — tās ir viņa iespējas.

Es domāju, ka Gorbunova kungs ir patstāvīgs, kompetents ministrs, kas izvērtē visus par un pret un vēl jo vairāk — valdības dokumentus. Es domāju, ka viņš saprot labāk nekā jebkurš.

— Viens klausītājas jautājums: es gan nezinu, vai jūs varat tūlīt uz to atbildēt. "Latvijas dzelzceļš" katru mēnesi samazina algas, tur ir viens cilvēks, kurš saņem vairs tikai 50 latus mēnesī. Viņasprāt: vai tas ir normāli taisnīgi, ka viņiem katru mēnesi tiek samazinātas algas?

A.Šķēle:

— Es tiešām nevaru atbildēt, vai katru mēnesi tas notiek, bet pilnīgi iespējams, ka te parādās tā "veiksmīgā darbība", kā to savādāk varētu komentēt? Ja jau būtu spēkā tie apgalvojumi, ar ko ir nākuši vadītāji, tajā skaitā valsts pilnvarnieki, ka šis uzņēmums ir plaukstošs, augošs un kāds taisās ko sliktu viņam nodarīt, tad nu šādi jautājumi, kas jums iesūtīti, laikam rāda patieso ainu, ka tur neklājas tik labi, ka tur iet uz leju, ka tur tiek izputināta manta, ka tur tiek darītas lietas, kas nav savienojamas ar valsts uzņēmuma vadītāja vai valsts pilnvarnieka statusu. Man gan nav konkrētais fakts zināms, man gan pastā ir viena vēstule par kasierēm, kasieres raksta, ka viņām atsūta vienkārši paziņojumu, ka alga samazināta par koeficientu 0,2 un zemāk. Es pārsūtīšu to arodbiedrībai, jo arodbiedrība jau ir tā, kas aizstāv darbiniekus nelikumīgu lēmumu gadījumos pret administrāciju.

— Rīgas Aviācijas universitātes pasniedzēji zvanīja un prasīja: vai ir kaut kādas cerības viņiem tomēr kādreiz saņemt savas algas un nodokļus budžetā? Tātad tam naudas nav?

A.Šķēle:

— Jā, tā tas ir. Ar nākamo trešdienu es sāku pildīt arī izglītības ministra pienākumus, trešdien došos uz Izglītības un zinātnes ministriju un iepazīšos ar šiem jautājumiem, un es gribēšu dzirdēt no Izglītības un zinātnes ministrijas ierēdņiem, kas konkrēti ir izdarīts šajā lietā, un ar lielu pacietību mēģināšu klausīties viņu paskaidrojumos, kāpēc tad trīs mēnešu laikā vēl arvien nav rasts risinājums.

— Es domāju, tā zināmā mērā varētu būt Izglītības un zinātnes ministrijas vaina.

A.Šķēle:

— Noteikti, jo gan ministres, gan Kabineta ievirze visu laiku ir bijusi, lai mēs atrastu iespējas, un tur ir dažādas iespējas, ieskaitot šīs likvidētās, bankrotējušās augstskolas mantas pārdošanu. Bet nu nevar tāpēc, ka kāds uzņēmuma vadītājs varbūt nav godprātīgi izturējies pret savu pienākumu pildīšanu, cilvēks tādēļ paliek bez darba algas un bez nomaksātiem sociāliem nodokļiem.

— Jūs grasāties pildīt izglītības ministra amatu kādu laiku vai steidzami meklējat jaunu vietā?

A.Šķēle:

— Nu, tāds darbiņš pie kandidātu apspriešanas Tautas partijai ir sācies, es esmu aicinājis arī Tautas partijas frakcijas deputātus man ieteikt kandidātu. Bet droši vien tikai pirms Ziemassvētkiem mēs varēsim runāt par jaunu izglītības ministru. Šobrīd šo pienākumu pildīšu es.

— Mums vismaz četri cilvēki ir paspējuši piezvanīt šodien un jautāt: vai ir kādas cerības, ka kādreiz sāks izmaksāt zemes kompensācijas sertifikātus? Es nesaukšu visus pēc kārtas — katram ir sava vēsture.

A.Šķēle:

— Zemes kompensācijas sertifikāti, ja tie pilsoņi nav represēto kategorijā, netiks atprečoti naudā.

— Un īpašuma kompensācijas sertifikāti — tas pats?

A.Šķēle:

— Īpašuma kompensācijas sertifikāti, es baidos kļūdīties, bet man šķiet, ka arī netiks atmaksāti, nav plānots. Es tikai zinu, ka pilnībā valdība ir lēmusi 2000.gadā norēķināties ar represētajām personām par viņu sertifikātiem. Un tas man ir arī tāds principa jautājums — vienreiz pabeigt šo morālo parādu atdot, jo pilnībā jau materiālā veidā mēs to nekad nespēsim izpildīt. Bet es vēlreiz pārprasīšu par īpašuma kompensācijas sertifikātiem pārējai iedzīvotāju daļai, kas nav represēto kategorijā.

— Daudzi jautājumi ir par algas maksāšanu aploksnēs, es domāju — par nodokļu nemaksāšanu. Sākšu kaut vai ar to vispārējo, no Valmieras Ozoliņas kundze jautā: vai tad tiešām nevar pārbaudīt, ka tiek maksāts konvertos, jo galu galā tie strādājošie, kas saņem tā, baidās par to ziņot?

A.Šķēle:

— Ja neviens neziņo, tad to arī atrast faktiski nav iespējams, jo iespējas blēdīties vēl arvien ir daudz lielākas nekā mūsu varēšana un spēja izsekot līdzi. Ko mēs esam darījuši? Mēs esam ielabojuši likumā, Saeima to ir atbalstījusi un tas būs spēkā ar 1.janvāri, ka mēs varēsim šādus uzņēmumus arī aizvērt ciet. Pirms tam nebija atļauts, pirms tam varēja maksāt konvertos, tur varēja dabūt kaut kādu nosacītu naudas sodu, turklāt iestāde varbūt, ne amatpersona. Tagad šīs normas ir paplašinātas un ļoti skaidri ierakstītas, Valsts ieņēmumu dienestam būs tādas tiesības attiecībā uz uzņēmumu, kur konstatēsim, ka maksā konvertos, arī lemt par tā aizvēršanu ciet. Bet tad īpašniekam zaudējumi ir daudz lielāki.

— Vai kaut kāda anonīma sūdzēšanās ir iespējama, vai jāraksta oficiāli? Te, piemēram, mums viena klausītāja tikko zvanīja. No 1990. gada Jelgavas mašīnbūves rūpnīcā nav maksāts sociālais nodoklis.

A.Šķēle:

— Bet Jelgavas mašīnbūves rūpnīcā, es domāju, noteikti ir arodbiedrība. Arodbiedrībai koplīgumā noteikti vajadzēja šīs lietas panākt un tiesāties. Nevar valsts visu laiku katrā uzņēmumā strādājošā vietā uzturēt apsūdzību, tam jau arī ir citas organizācijas — kā arodbiedrības. Kas attiecas uz arodbiedrībām — savā laikā, vēl pirms diviem mēnešiem, es lūdzu: nu, nāciet palīgā, dodiet šos iesniegumus kuros uzņēmumos konkrēti! Tā vietā viens pensionārs man iedeva iesniegumu, ko mēs pārbaudījām, attiecīgus pasākumus arī esam veikuši un konstatējuši dažas novirzes, bet neviena atklāta pieteikuma nebija. Tāda ir tā patiesā arodbiedrības seja. Es jautāju visiem: kur ir? Katru mēnesi gāju tikties, varam kādreiz par sevi pastāvēt vai ne? Varam piecelties kājās vai ne, teikt — atvainojiet, manā uzņēmumā, manā skaistajā firmā regulāri tiek maksāts konvertos un man par to būs jādzīvo nabadzībā, kad būšu pensionārs.

— Privātuzņēmumos it sevišķi mazos privātuzņēmumos, nav nekādas reālas arodbiedrības...

A.Šķēle:

— Jā, bet tai pašā laikā neviens neaizliedz viņiem attiecīgajā nozares arodbiedrībā iestāties, plašākā arodbiedrībā, varbūt ne tikai saistībā ar konkrēto uzņēmumu, jo, ja tur pieci seši strādājošie, kāda tur var būt arodbiedrība. Bet savukārt katrs mazais veikaliņš, teiksim, tirdzniecības darbinieku veikaliņa kolektīvs var būt Tirdzniecības arodbiedrības biedrs. Ir jau viņiem šīs strukturētās hierarhiskās struktūras.

— Tātad iesakāt vienkārši visiem šiem cilvēkiem, ja kaut kas tāds ir zināms, doties uz arodbiedrībām?

A.Šķēle:

— Tas būtu pirmais veids un skaidra prasība — kā palīdz arodbiedrības? Ko tad palīdz? Man te rādīja kādu sižetu, kur liek mazgāt kaut kādas sienas ar skābi bez cimdiem un citām lietām! Nu, tie ir darba drošības aizsardzības jautājumi. Kā var cīnīties pret šādiem darba devējiem, kas elementāri ņirgājas par cilvēkiem? Tikai caur strādājošo, darba ņēmēju tiesību aizsardzību, un viņiem ir jāorganizējas pašiem. Nestāvēs darba inspektors katrā uzņēmumā! Tad mums būtu jātur uz katru strādājošo viens darba inspektors.

— Ko darīt situācijā, ja, piemēram, tas cilvēks ir atkarīgs no cita cilvēka — es te runāju par alimentiem? Tātad māte nevar saņemt alimentus, jo šķirtais vīrs saņem algu aploksnē. Viņš bez tam ļoti labprāt to saņem aploksnē tāpēc, ka nav jāmaksā alimenti.

A.Šķēle:

— Jā, tā tiešām ir problēma attiecībā uz tiem, no kuriem vajadzētu piedzīt naudu par apgādībā atstātiem bērniem vai vecākiem cilvēkiem. Teikšu godīgi, ka man pat nav tāda risinājuma, kā rīkoties ar šādiem morāli degradētiem tipiem — no kurienes tad ir šai sievietei radušies tie bērni, vai tad viņš nav savā laikā varbūt visādus solījumus devis savam līdzbiedram, bet tagad vienkārši ņirgājas un veģetē. Es pat nezinu, ko tur var darīt. Vienīgi, ja ir konkrēti zināms, ka viņš pietiekamai labi pārtiek, tad ar konkrētu viņa dzīvesvietas adresi iesniegt Valsts ieņēmumu dienestā, ka viņa ieņēmumi, mašīnas, dzīvokļi vai kas tāds pārsniedz tos 30 vai 50 latus, ko viņš deklarē, bet bērniem nemaksā, tad var piedzīt par labu bērniem.

— Bet Jānis iesaka tā: vai tādā gadījumā nevajag palielināt minimālo algu, jo tagad, palielinot minimālo algu, darba devējs būs spiests maksāt arī lielākus nodokļus?

A.Šķēle:

— Mēs ļoti rūpīgi izanalizējām šo normu, un jāatzīst, ka daļa arodbiedrību arī par šo lietu palika tādā divdomīgā situācijā, savu priekšlikumu pat sāka modificēt — kas notiks, sāks cilvēkus noformēt uz pusslodzēm, izslēgs varbūt no aprites vecākus cilvēkus, studentus, kas ņem vakarstundu darbus un pusslodzes, tos sāks kaut kā vēl samazināt, uz ceturtdaļslodzēm pārvest. Tā ka risinājuma administratīvi noteiktā minimālā darba algā jau nav — ar to neko nevar panākt. Ar administrēšanu jau tikai paziņo: ziniet, rītdien maksāsim simt latus! Tā jau tas nestrādās.

— Pāris cilvēku vismaz ir jautājuši: vai tie cilvēki, kas saņems 60 latu pensiju, un strādās, tad, kad beigs strādāt, saņems atkal atpakaļ savu veco pensiju vai viņiem paliks šie 60?

A.Šķēle:

— Viņi saņems pilnā apmērā.

— Nav par ko satraukties! Jautājums arī par pensijām: vai, no pensijas atvelkot nodokli, tas aiziet sociālajā budžetā vai tas ir ienākuma nodoklis?

A.Šķēle:

— Ienākuma nodoklis tiek atvilkts no algas daļas. Strādājošam pensionāram tiek atvilkts ienākuma nodoklis...

— No pensijām netiek atvilkti nekādi nodokļi?

A.Šķēle:

— No pensijas kā tādas netiek atvilkts.

— Nākamais jautājums: vai jūs varat pateikt, cik no 2001.gada par privatizētu dzīvokli būs jāmaksā īpašuma nodoklis? Cilvēki droši vien sāk rēķināt: vai vērts pirkt dzīvokli, vai šis nodoklis nebūs ļoti liels?

A.Šķēle:

— Es pamēģināšu to atbildēt nākamreiz, palūgšu finansu ministru man iesniegt tādu novērtējumu, teiksim, uz divistabu dzīvokli kaut kur Rīgas mikrorajonā. Varbūt mums jāizvēlas piemērs arī kaut kāds, jo nākotnē tā saistība būs tomēr ar šī dzīvokļa vērtību, un tā vērtība ir mainīga: vai dzīvoklis Rīgā, Ogrē, Liepājā vai Dagdā. Un pilnīgi atšķirīga būs šī maksa, lētāk būs dzīvot ārpus lielās pilsētas, lētāk būs dzīvot Pierīgā, mazajās pilsētiņās, piemēra pēc — tai pašā Ogrē, Siguldā, un droši vien vēl lētāk un pavisam lētāk būs dzīvot ārpus tādiem lielajiem rajoniem kā Rīgas rajons.

— Vairāki zvani ir par deputātu pabalstiem. Vai jūs to atbalstāt vai neatbalstāt — prēmijas deputātiem?

A.Šķēle:

— Šeit atbilde varētu būt īsa: atbilstoši likumam Ministru kabinetam nav tiesību iejaukties Saeimas budžeta noteikšanā un Saeimas budžeta dalīšanā. To lemj paši deputāti, un visi tie centieni, ka arī valdībai vajadzētu dot tiesības savu viedokli precīzi izteikt, nav guvuši atbalstu. Es neesmu iepazinies, cik lieli ir šie pabalsti... Es saprotu, ka prēmijas...

— Jā, prēmijas, lietojot vārdu "pabalsti". Pensionāre jautā, un tas ir tāds specifisks jautājums: 90. gados esot valsts aizņēmusies no cilvēkiem naudu, solot 1993.gadā par to kādas preces. Neviens līdz šim tā arī tās preces nav piegādājis.

A.Šķēle:

— Tās, man jāsaka godīgi, var aizmirst. Mans tēvs arī savā laikā bija iegādājies, cerot krāsaino televizoru pirkt. Man nācās to krāsaino televizoru nopirkt jau par latiem un pilnīgi citā situācijā un citā valstī. Tās obligācijas bija vienas no pēdējām Latvijas PSR preču obligācijām, tās bija tā deficīta apstākļos, kad mēs pēc televizora gadiem varējām stāvēt rindā, pēc gaļas mašīnas varējām stāvēt rindā un citām ikdienišķām vajadzīgām lietām.

— Ilze Liepa jautā: kāpēc tiek finansētas no valsts budžeta krievu skolas, kas, viņasprāt, ir nepareizi, un kad to beigs darīt?

A.Šķēle:

— Es domāju, ka nākotnē tāda šķirošana vispār nenotiks, man nepatīk, ka tādā veidā šķiro — krievu, latviešu... Jāsaka, arvien vairāk krievu tautības cilvēku sūta savus bērnus latviešu skolā, un mēs redzam, ka šo skolu skaits, kurās mācās bērni krievu valodā, pamazām samazinās, jo šeit dzīvojošie cittautību cilvēki saprot, ka viņu bērniem šeit nākotne, vienādas konkurences iespējas būs tad, ja viņi pārvaldīs valsts valodu, būs izglītoti un ieguvuši augstāko izglītību; un viņi to centīsies darīt. Nu, ja kāds ir tik stūrgalvīgs, ka nekad negribēs mācīties latviešu valodu un savam bērnam to pat nenovēlēs, tad viņš faktiski savu bērnu nolems kaut kādai izolācijai, padarīs viņu ne par šīs valsts lojālu pilsoni.

— Jūs domājat, ka tam jānotiek dabiskā procesā?

A.Šķēle:

— Jā, un tas process jau arī notiek. Mēs, protams, esam par to, lai tiktu paātrināti apgūta tomēr latviešu valoda, un saistībā ar integrācijas programmu mums būs papildus vēl jānovirza līdzekļi un jāsakoncentrē visas iespējas, lai mēs varētu izpildīt to pieprasījumu, kas rodas, jo arvien vairāk cilvēku grib mācīties latviešu valodu. Man šķiet, viņi jau ir sapratuši, ka neatgriezeniski ir beidzies iepriekšējais laiks un būs jāmācās šī valoda.

— Zvanītājs Uģis saka: viņš jūtas lepns par tādu stingru Ministru prezidentu, bet viņš ir sašutis par to, ka Rīgas dome izšķērdē tādas naudas. Vai Ministru kabinets tajā lietā var ko darīt?

A.Šķēle:

— Šie ir normatīvi jautājumi, un tur ir taisnība jautātājam, tikai tādēļ, ka mūsu ierēdniecība nav spējīga pati sašķirot ministrijās, kuras mašīnas un par cik viņi drīkst pirkt un braukt, un tā tālāk... Šeit nav jābrīnās, ka netiek izstrādāti kādi valstī kopīgi saistāmi, saistoši normatīvi, un šeit mēs redzam ārprātīgas izšķērdības... Man, Ministru prezidentam, nav savas dušas, un es nezinu, ko dara tajās dušās!

— Jūs, stājoties amatā, esat solījis daudz jaunu darbavietu, bet šobrīd "Latvijas mežos" atlaisti ļoti daudzi cilvēki. Kā jūs skaidrojat šo situāciju?

A.Šķēle:

— Es negribētu teikt, ka mežos atlaisti. Latvijas eksports vēl arvien mežu nozarē ir ļoti nozīmīgs, un bezdarbs pēdējo četru mēnešu laikā ir krities. Jūlijā sāka strādāt šī valdība; jūnijā bija 10,1 procents, šobrīd mēs jau runājam par 9,25 procentiem bezdarba. Ja šī tendence būs vēl arī novembrī, kas tik tikko ir beidzies, un saglabāsies decembrī, tad es varēšu tomēr ar pilnu atbildību teikt, ka mēs esam spējuši iezīmēt skaidru augšupeju.

— Tas nozīmē arī jaunas darbavietas. Un kā ar tiem "Latvijas mežiem", tātad — tur joprojām strādā cilvēki?

A.Šķēle:

— Es domāju, tā ir viena no visnozīmīgākajām nozarēm — ap 30 procentus mūsu eksporta bilancē sastāda koka izstrādājumi, dažāda sortimenta koki, tā ir ļoti nozīmīga nozare, un mēs darām daudz ko, lai šo nozari sakārtotu. Varbūt jūs tagad esat ievērojis, ka vairs nav gandrīz šo zvanu par pievienotās vērtības nodokli — blēdīšanos ar kokiem...?

— Nav.

A.Šķēle:

— Pirms pieciem, četriem mēnešiem regulāri cilvēki zvanīja un teica: kad jūs tiksit galā ar tiem astoņpadsmitprocentniekiem un tamlīdzīgi? Likumdošana ir mainīta, un ir radīta sistēma tā, ka nav izdevīgi, ir traucējoši un bīstami blēdīties starp pārdevēju un firmu. Protams, esot parādījušās jaunas citas iespējas, kas kaut kā saistoties ar ostām, tur notiekot darījumi, ejot falši kuģi prom, pareizāk sakot, tādi spoku kuģi — nekas tur neaizbrauc, bet no valsts prasa šo nodokli. Jāstrādā tālāk. Bet ir samazinājušies kaut vai telefona zvani.

— Mums vēl kādi jautājumi palikuši — uz tiem mēs nākamā reizē arī atbildēsim. Man te ir vairāki paldies jums sakāmi. Šoreiz tos sniedz jums pensionāres, vairākas skolotājas. Viņas jums vēl izturību, veselību; viņuprāt, ir liela starpība starp tiem skolotājiem, kad viņas strādāja, bija ideoloģija, kas viņus spieda, un šodienas skolotājiem, kas ir pietiekami brīvi. Nu, ko — labus vēlējumus jums!

A.Šķēle:

— Paldies visiem!

Pēc ieraksta "LV" diktofonā