Jānis Stradiņš, LZA prezidents:

Ievadvārdi Latvijas Zinātņu akadēmijas un Latvijas Radošo savienību padomes atklātajā diskusijā "Par latviešu valodas tiesībām" Rīgā 1999.gada 6.decembrī

Cienījamie diskusijas dalībnieki!

Sirsnīgi sveicu jūs Latvijas Zinātņu akadēmijā, šajā pretrunīgajā ēkā un zālē, kur forma kontrastē ar saturu. Atcerēsimies tomēr — tepat līdzās ir Krišjāņa Barona "Dainu skapis", virs mums ir latviešu valodas vietvārdu dokumentārās vērtības, Jāņa Endzelīna vākumi. Pirms gadiem desmit šurp plūstin plūda vēstules latviešu valodas aizstāvībai, te tika gatavots 1989.gada latviešu valodas likums un mazliet vēlāk arī Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas deklarācija.

Šonedēļ gaidāms izšķirīgs Saeimas balsojums par Valsts valodas likuma galīgo versiju, balsojums dienu pirms cita izšķirīga balsojuma Helsinkos — par Latvijas aicināšanu uz sarunām par iestāšanos Eiropas Savienībā. Itin kā dilemma: Eiropas Savienība vai latviešu valoda? Domstarpības, par ko šķēpus lauž jurists, Eiropas eksperts un Saeimas deputāts, ir četras: latviešu valoda sabiedriskos uzrakstos, publiskajā — redzamajā un dzirdamajā — informācijā, latviešu valoda sabiedriskajos pasākumos un valoda privātajā uzņēmējdarbībā. Pamatjautājums tomēr ir cits: vai šīsdienas Latvijā ir nepieciešama latviešu valoda, vai līdzās angļu un krievu valodai mūsu valoda faktiski nekļūst maznozīmīga, konkurētnespējīga, — cilvēki dzīvē savu pragmatisko uzdevumu risināšanā taču izšķiras par vienkāršotu, īsāku, ērtāku ceļu. Latvijas sabiedrības interesēs ir nepieļaut faktiskas divvalodības veidošanos, kas nav savienojama ar sabiedrības integrācijas koncepciju.

Vienīgā atbilde uz šīsdienas jautājumiem Latvijā drīkst būt un ir: gan — gan, gan Eiropa, gan latviešu valoda. Šo atbildi pozitīvi lems ne tik daudz likumdošana, likuma burts, kaut arī tas ir ļoti būtisks, gribam taču dzīvot tiesiskā valstī, cik mūsu stāja, noteiktība, gatavība reāli, ikdienā, iestāties par latviešu valodu, lietot to, izkopt to, padarīt to par visas sabiedrības valodu, arī piecās lielajās pilsētās, kur latvieši ir mazākumā, arī Latgalē.

Latviešu valodai jākļūst nepieciešamai ne tikai, lai apliecinātu lojalitāti, lai apliecinātu cieņu vēsturei, morālei, arī tas ir svarīgi, bet arī tīri praktiski, lai tās lietošana būtu dabiska, ne uzspiesta. Ne tikai deklarācijās, bet tiešā praktiskā rīcībā jānostiprina latviešu valodas tiesības un pozīcijas. Saistot to arī ar sarežģīto sabiedrības integrācijas problēmu.

To darīt aicināti valodnieki, rakstnieki, dzejnieki, dažādu jomu zinātnieki, tas jā, bet ne mazāk aicināti jaunieši, studenti, uzņēmēji, politiķi, dažādu praktisku arodu kopēji ikdienā. Tomēr mums jāpaliek arī atvērtiem pasaules iespaidiem, strāvām, kas valda Eiropā un nosaka tās virzību. Tas nebūs viegli, bet tas ir iespējams, kā to rāda Somijas, Skandināvijas valstu, citu mazo Eiropas valstu piemērs.

Protams, Latvijā ir izkropļota demogrāfiska situācija, spēcīgs ārzemju spiediens, taču latviešu valodas lietojums paplašinās. Tomēr arī šīsdienas diskusijā atkal aicinu problēmu loku tvert plašāk.

Rīt mūsu Zinātņu akadēmija laidīs tautās grāmatu "Millennium... skats uz Latviju", kur cita starpā ietverts arī Annas Brigaderes raksts "Cīņa par garīgo Latviju". Brigadere savas domas izteica pirms gadiem 70, 1931.gadā, bet dažas atziņas liekas šodien sacītas:

"Latvija brīva — tā mēs sakām, bet vai viņa jau izcīnīta? (..) Tauta kļūst par nāciju ar savu garīgo atmodu. Bet garīgā atmoda ir savas īpatnības un savu sevišķo uzdevumu apzināšanās. Tikai no tādas apzināšanās var izaugt pašcieņa. Sava individuālā un savas nācijas pašcieņa. Bet vai tāda mums jau ir? Mums stāv pretī kā ienaidnieki ne tikai sveštautiešu aizpriedumi, bet vēl lielāki — mūsu pašu aizspriedumi: pašu nevērība pret sevi, pašu netīksme — daudzināt to, kas mūsu. Svešas kultūras importam Latvijā ir plaši vērti vārti. Bariem brauc pie mums gan lieli, gan mazi viesi. Mēs tos saņemam atplestām rokām un atlaižam ar smagiem makiem, arvien vēl baidīdamies, ka esam klanījušies par maz. Ka tik — dies pas — mūs nenotur par mazāk nekā vakareiropiešiem. Svešas kultūras plūdi tad noskalos visu latvisko. Es esmu, tātad man vajaga darboties. Tāda ir cilvēka cienīga atziņa. Es esmu tur, kur man liktenis ir licis būt. Savas tautas loceklis. Manas gaitas virziens ir — no tuvā uz tālo, no tuvākā uz tālāko, no ģimenes uz tautu — no tautas uz cilvēci."

Tā runāja Anna Brigadere. Citiem vārdiem sakot, mums ir jāsaglabā iekšējā pašcieņa, cieņa pret sevi un arī cieņa pret citiem. Lai jaunajā Eiropā nepazaudējam sevi. Valodas jautājums vienlaikus ir arī cieņa Latvijas garīgajām vērtībām, cieņa izglītībai, zinātnei, medicīnai, cieņa kultūrai, cieņa zemniekiem, cieņa vietējai uzņēmējdarbībai — arī to mēs drīkstam prasīt no mūsu valdības, un tas ir jādara.

Domāju, ka šajā diskusijā būtu jāskar gan Valodas likums, gan tā iedzīvināšana, gan sabiedrības integrācija, gan mūsu garīgo vērtību aizstāvība, gan arī Latvijas atvērtība pasaulei. Esmu pārliecināts, ka pie labas gribas to var un vajag savienot. Domāju, ka mums vajadzīga ne tikai latviešu valoda, bet skaista, sakopta, izteiksmīga latviešu valoda. Domāju, ka īpaši jāizceļ, ka likums par valsts valodu šodien joprojām ir latviešu valodas aizstāvības likums; kad mūsu valoda būs nostiprinājusi savas pozīcijas, tad kādreiz varbūt varēsim likumu arī liberalizēt, bet nekādā ziņā ne tagad. Vispirms būtu svarīgi, lai visi Latvijas iedzīvotāji nevainojami prastu latviešu valodu, lietotu to ikdienā, lai latviešu valodu nepiemeklētu gēļu valodas liktenis Īrijā. Bet tas ļoti lielā mērā atkarīgs no mums pašiem. Šorīt radio dzirdam, ka krievu minoritātes savdabība Latvijā esot kā Eifeļa tornis Parīzē, šodien avīzē lasām, ka pēc 10 gadiem vairs nebūšot lata, būšot eiro. Droši vien tās ir realitātes, un tā būs. Globalizācija un Millennium ierobežo mazo tautu savdabību. Taču mūsu dzimto valodu, tās tiesības un funkcijas zaudēt nedrīkstam ne likumos, ne dzīvē — ar šādu domu lai vadām mūsu diskusiju. Cīņa par valodu ir cīņa par Latviju, mazo Latviju lielajā, vienotajā Eiropā.