Stenogramma

Sēdi vada Latvijas Republikas 7.Saeimas priekšsēdētājs Jānis Straume.

Sēdes vadītājs. Saskaņā ar Saeimas Kārtības ruļļa 51.pantu lūdzam izdarīt izmaiņas 2.decembra Saeimas sēdes darba kārtībā — pārcelt 32.punktu — likumprojekta "Grozījumi likumā "Par akcīzes nodokli naftas produktiem"" izskatīšanu pēc pirmās sadaļas "Prezidija ziņojumu izskatīšana". Vai ir iebildumi? Paldies!

Pamatojoties uz Saeimas Kārtības ruļļa 51.pantu, Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisija lūdz likumprojekta 26.punktu — likumprojektu "Antidempinga likums" izslēgt no darba kārtības un iekļaut minēto likumprojektu 16.decembra sēdes darba kārtībā. Iebildumu nav.

Desmit deputāti ierosina likumprojektu "Par nekustamā īpašuma tiesību atjaunošanu līvu (lībiešu) savienībai "Līvōtīt" atzīt par steidzamu, iekļaujot šīsdienas sēdes darba kārtībā kā nākamo aiz 8. darba kārtības punkta. Vai ir iebildumi? Nav. Paldies!

Saeimas Prezidijs ir saņēmis deputāta Jāņa Liepas iesniegumu ar lūgumu piešķirt bezalgas atvaļinājumu 1. un 2.decembrī. Jāņa Lejas, es atvainojos. Prezidijs ierosina šo iesniegumu izskatīt tūlīt pēc 4. darba kārtības punkta. Nav iebildumu?

Un ir saņemts deputāta Mitrofanova paziņojums, ka vakardien 1.decembra ārkārtas sēdē kļūdaini nobalsoja "Par Valsts budžeta 2000.gadam" pieņemšanu galīgajā lasījumā. Lūdzu grozīt sēdes protokolu, pieskaitot manu balsi pie nobalsotiem pret.

Sākam izskatīt darba kārtību. Prezidija ziņojumi. Saeimas Prezidijs ierosina Ministru kabineta iesniegto likumprojektu "Gaujas nacionālā parka likums" nodot Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijai, nosakot, ka tā ir atbildīgā komisija. Jūs vēlaties runāt par vai pret? Lūdzu, Dzintars Ābiķis.

Dz.Ābiķis

(TP). Es vēlos lūgt, lai šo likumprojektu nodotu izskatīšanai arī Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijai, jo Gaujas nacionālajam parkam ir liela vēsturiska nozīme.

Sēdes vadītājs.

Deputāti neiebilst. Tātad likumprojekts nodots Izglītības, kultūras un zinātnes komisijai un Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijai, nosakot, ka Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisija ir atbildīgā komisija.

Sēdes vadītājs.

Saeimas Prezidijs ierosina Ministru kabineta iesniegto likumprojektu "Grozījumi Medību likumā" nodot Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijai un noteikt, ka tā ir atbildīgā komisija. Deputāti piekrīt.

Saeimas Prezidijs ierosina Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas iesniegto likumprojektu "Grozījumi likumā "Par nekustamo īpašumu nodošanu Latvijas Brīvo arodbiedrību savienībai"" nodot Izglītības, kultūras un zinātnes komisijai un Juridiskajai komisijai, nosakot, ka Juridiskā komisija ir atbildīgā komisija. Lūdzu!

R.Vītoliņš

(LC). Cienījamie deputāti! Es lūgtu nodot arī šo likumprojektu izskatīt Valsts pārvaldes un pašvaldības lietu komisijai.

Sēdes vadītājs.

Deputātiem iebildumu nav. Paldies!

Saeimas Prezidijs ierosina Ministru kabineta iesniegto likumprojektu "Par Latvijas Republikas valdības un Polijas Republikas valdības nolīgumu par jūras transportu" nodot Ārlietu komisijai un Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijai un noteikt, ka Ārlietu komisija ir atbildīgā komisija. Deputāti piekrīt.

Nākamais — Saeimas lēmuma projekts "Par bezalgas atvaļinājuma piešķiršanu deputātam Jānim Lejam šī gada 1. un 2.decembrī ." Lūdzu balsošanas režīmu! Balsojam par šo iesniegumu. Lūdzu rezultātu! Par — 72, pret — nav, atturas — 1. Iesniegums apstiprināts.

Saskaņā ar izmaiņām darba kārtībā nākamais — likumprojekts "Grozījumi likumā "Par akcīzes nodokli naftas produktiem"" , pirmais lasījums. Budžeta un finansu (nodokļu) komisijas vārdā deputāte Aija Poča.

A.Poča

(LC). Cienījamie deputāti! Grozījumi likumā "Par akcīzes nodokli naftas produktiem" tika iesniegti sakarā ar pieņemto likumu pagājušajā ceturtdienā, kas noteica, ka dīzeļdegvielas atmaksa pretēji gan Budžeta un finansu (nodaļu) komisijā diskutētajam, gan arī Ministru kabineta sagatavotajam likumprojektam tika nobalsota, ka šī atmaksa 110 litri par vienu hektāru pretēji 80 litriem kā bija lēmusi Budžeta un finansu (nodokļu) komisija. Tā kā mēs vakar nobalsojām budžetu, kurā nav papildus paredzēti resursi šī akcīzes nodokļa atmaksas limita palielināšanai, man ir lūgums šodien izskatīt steidzamības kārtā grozījumus šajā likumā un nobalsot to gan pirmajā lasījumā, gan arī otrajā lasījumā, lai šis likums varētu stāties spēkā reizē ar valsts budžeta likumu.

Tātad es lūdzu vispirms atbalstīt Budžeta un finansu (nodokļu) komisijas viedokli par steidzamību.

Sēdes vadītājs.

Vai kāds vēlas runāt pret vai par steidzamību? Balsot! Lūdzu balsošanas režīmu! Balsojam par to, lai atzītu par steidzamu likumprojektu "Grozījumi likumā "Par akcīzes nodokli naftas produktiem"". Lūdzu rezultātu! Par — 52, pret — 31, atturas — 2. Likumprojekts par steidzamu atzīts.

A.Poča.

Lūdzu līdz ar to balsot arī par šī likumprojekta pieņemšanu pirmajā lasījumā.

Sēdes vadītājs.

Atklājam debates. Modris Lujāns. (Starpsauciens: "Īsi un konkrēti! Ne vairāk par pusstundu...")

M.Lujāns

(PCTVL). Labdien, cienījamie kolēģi! Paldies, ka vismaz šodien plenārsēdē runas laiks nav saīsināts līdz divām minūtēm vai vēl īsāk. Jo varētu pāriet uz šo labvēlīgo darba principu.

Protams, cienījamie kolēģi, mēs varam, kā Počas kundze un kā Ministru kabinets lūdza, visus likumdošanas aktus pakļaut valsts budžetam. Tikai drīzāk daudz nenopietnāk bija tas, ka mēs vakar šo jautājumu nediskutējām. Jūs, cienījamais vairākums, bijāt ieslēguši balsošanas mašīnu un panācāt savu vēlamo rezultātu. Vēl nepatīkamāka ir šī situācija, ka parlaments nesen pieņem vienu lēmumu, un šodien jūs vienalga kādā veidā mēģināt izgriezt parlamentam rokas ārā. Tāpat jūs šodien izgriežat rokas un mēģināt atklāti izgriezt saviem mīļotajiem zemniekiem. Pastāvīgi lasot "Lauku Avīzi", es dzirdu — Tautas partija mīl zemniekus. "Lauku Avīze" un Tautas partija mīl zemniekus. Tiksimies — diskutēsim... šodien jūs vairs nediskutējat. Jūs esat aplaupījuši vakar skolotājus, šodien jūs aplaupāt zemniekus. Patiešām, nevajadzēja tautai piedalīties referendumā. Tauta atdeva savas sociālās tiesības. Tagad jūs lienat tālāk tās kabatā. Varbūt mēs šogad tomēr vēl padomāsim un saglabāsim šo atmaksu zemniekiem par izlietoto dīzeļdegvielu, to, ko mēs piedāvājām un ko iepriekšējā reizē, pirms nepilna mēneša, pusmēneša, mēs nobalsojām.

Es aicinātu deputātus padomāt un balsot pret. Jo citādāk es nezinu, kur tad jūs, cienījamā Tautas partija un pārējie zemniekmīļi, brauksiet ar krustiņu un kur jūs varēsiet diskutēt, kur jums visiem nespļaus sejā un pirms parakstīšanās kampaņas "Lauku Avīzei" arī nevajadzētu veikt šādus nepopulārus soļus, jo citādāk tā var netīšām bankrotēt. Paldies!

Sēdes vadītājs.

Leons Bojārs.

L.Bojārs

(LSDSP). Cienījamais Prezidij! Cienījamie kolēģi! Latvijas iedzīvotāji! Cienījamie latviešu zemnieki! Vakar mēs pieņēmām 2000.gada budžetu. 1. decembris. Ko tas nesīs katram latvietim, katram mazajam uzņēmējam zemniekam, Latvijas iedzīvotājam? Komisija, protams, ar savas balsošanas mašīnas palīdzību panāca to, ko tā gribēja. Bet diemžēl 95% Latvijas iedzīvotāju to izjutīs pēc 2 — 3 mēnešiem. Kopējais parāds, jūs vakar dzirdējāt, ir 612 miljoni latu.

Tas priekš Latvijas ir katastrofāli, un tas ir jāsaprot. Es domāju, ja nesaprot varbūt pozīcija, tad to saprot katrs Latvijas iedzīvotājs un negatīvi pret to attiecas. Tikai procentu apkopošanā, pēc mana drauga Bērziņa izteiktā, 41 miljons 2000.gadā būs jāizliek no mūsu kabatiņas, jāapmaksā ārzemniekiem. Bet premjera norādīts ir 50 miljoni. Tā kā premjeram, protams, es ticu vairāk. Un vēl G—24 kredīts būs jāatmaksā, vēl būs savi 50 miljoni. Tātad skatieties! 2000.gadā mums no kabatas būs jāizliek 100 miljonu latu. Ko mēs tad darīsim? Kas notiks Latvijā? Tagad mēs visus aptīrījām, ko varējām, uzlikām kafijai papildu maksājumu, minerālūdenim, nu tās kapeikas mēs kaut kādas savāksim vai santīmus.

Bet tagad ķeramies klāt pie mazturīgākajiem, un tie ir zemnieki. Bet kas tad notiek zemniekiem? Nobalsojām 100 litru, tas nav daudz, apmaksāt to akcīzes nodokli par 1 hektāru zemītes. Tas nav daudz, bet jūs gribat vienalga panākt, lai būtu 80 litru. Labāk jau būtu vispār noņemt. Tad jau būtu baigā ekonomija.

13 miljonus mēs pazaudējām, no lieliem uzņēmumiem negribam ieņemt, toties zemniekus ir jāaptīra. Un būtu ļoti labi, lai mūsu pozīcija un pozīcijas deputāti izstāstītu mūsu zemniekiem, kāpēc tad mēs tā izrīkojāmies. Ko mēs gribam no tiem zemniekiem? Vai tik tiešām jūs nesaprotat, ka viņi ir nolikti jau tā uz ceļiem. Viņiem nav naudas, viņi katastrofāli ir iedzīti strupceļā ar smago darbu. Viņiem nav valsts atbalsta. No viņu produkciju iepērk par santīmiem. Litrs piena maksā mazāk nekā litrs parastā ūdens, kuru ielej pudelē iekšā. Tagad mēs vēlreiz gribam kaut ko saņemt no zemniekiem. Uz viņu rēķina lāpīt kārtējo deficītu budžetā. Nu tas nebūtu cilvēcīgi? Un vēl ir jāsaprot arī tas, ka no zemnieka plēš, ko vien var. Jūs saprotiet, zemnieki atbrauc uz Rīgu pie mūsu ierēdņiem un tad, ja viņi, kā saka, nezina, kā te izvietoti kabineti, ja kāds parāda, no kāda kabineta uz kādu ir jāpāriet, tad 30 — 50 santīmus no viņa prasa.

Katrs zīmoga uzspiedums maksā no 1 līdz 5 latiem. Dažādas izziņas — 5 lati. Ko tad mēs panāksim, ja mēs paņemsim no viņiem to mazāko, ko var? Atstāsim tikai 80 litrus uz akcīzes nodokli. Mēs panāksim to, ka zemnieki vispār atmetīs ar roku savam darbam.

Es domāju, ka Seiles kundze varētu izstāstīt. Jūs ļoti labi zināt, ka Burtnieku pusē esot labi sakopta zemnieku saimniecība, un, runājot ar tiem cilvēkiem, kas ļoti strādīgi ir un kuri izveidojuši labu saimniecību, jaunākais no viņiem pateica, viņš teica: "Nu es vēl strādāšu to zemi, bet mani bērni nestrādās!" Tātad mēs cilvēkus atradinām no zemes. Mēs neko nedodam.

Cienījamais Greiškalna kungs, jūs ļoti labi zināt, ka G—24 kredītu Latvijas zemnieki nesaņēma ne Latgales pusē, ne Kurzemes pusē. Jā. Un tagad tāpēc es lūdzu: atstāsim tos 100 litrus akcīzes nodokļa atmaksu uz 1 hektāru un neaptīrīsim zemniekus līdz pēdējam! Paldies!

Sēdes vadītājs.

Imants Burvis.

I.Burvis

(LSDSP). Cienījamie kolēģi! Cienījamais Prezidij! Pirmkārt, apsveicu ar to, ka šodien tā diena ir sākusies mierīgāk nekā vakar. Un, ņemot vērā vakardienas pieredzi, es lūdzu pozīcijas deputātus steidzami atrast kādus 10 parakstus par izmaiņām reglamentā. Aizliegt opozīcijai runāt kritiskās intonācijās pret pozīciju. Nu, ja viņi grib runāt, slavinot jūs, tāpat kā Krustiņa tēvs "Lauku Avīzē", nu tad runāt bez reglamenta, kaut vai stundu katram atsevišķi.

Bet, ja runājam nopietni, nu tā netīšām sanāca, ka jūs pažēlojāt pagājušoreiz zemniekus. Un zemnieki nopriecājās par agru. Labojiet šo kļūdu. Steidzami labojiet šo kļūdu! Pat Bībelē ir teikts: "Kamēr ir auni, tikmēr būs cirpēji!" Un tā tam ir jābūt. Auni mīl, lai viņus cērpj. Krustiņa tēvs jūs turpinās slavēt kā lielākos zemnieku mīlētājus, tikai šī mīlestība jums ir kaut kā ar sadisma piegaršu: "Moku, jo mīlu!" Un, jo vairāk mīlu, jo vairāk moku, kamēr nosprāgst mīlējamais objekts. Nu tad dariet to! Es tomēr iesaku padomāt un nobalsot pret.

Sēdes vadītājs.

Jānis Lagzdiņš. Nav zālē. Arnis Kalniņš.

A.Kalniņš

(LSDSP). Cienījamie kolēģi! Es domāju, ka no ekonomiski tehnoloģiskā viedokļa par šo normatīvu ir izrunāts jau pagājušoreiz, bet es gribu piebilst vēl tikai to, ka šeit bija viens segments, kā iet pretim lauksaimniecībai. Un gribu pieminēt to, kas noticis līdz šim. Vakar mēs esam nobalsojuši subsīdijas lauksaimniecībai — 17,58 miljoni latu apmērā, tas ir, 2,3% no pamatbudžeta izdevumiem. Tas ir pretrunā ar vēl eksistējošā likuma — Lauksaimniecības likuma normu, ka subsīdijām jāizdala 3% no pamatbudžeta izdevumiem. Es nezinu, kā šajā lietā rīkoties, bet tā normas ir pieņemta pretēji likumam. Tātad iztrūkums ir 50 miljonu latu uz subsīdiju rēķina, ko nākamgad nesaņems lauku saimniecības. Arī mazāk, nekā tas bija šajā gadā.

Es gribu piebilst vēl to, ka ar 1.septembri par sliktu mainījušās arī proporcijas no akcīzes naftas produktiem, kas iet Autoceļu fondā. Šis samazinājums galvenokārt gulsies uz finansējuma samazinājumu lauku ceļiem. Lieki ir teikt komentārus uzņēmējdarbības pasliktināšanai, ja nav kārtībā lauku ceļi.

Vēl moments. Šodien izdalīts arī ir beidzot šis memorands ar Starptautisko valūtas fondu, un tur ir interesanta norma. 21. punktā ir teikts, ko parakstījusi valdība no savas puses. Tātad citēju, attiecībā uz PTO noteikumiem par tirgus aizsardzību, tātad citēju: "Mēs ceram uz pakāpeniskiem tirgus stāvokļa uzlabojumiem, lai mums nebūtu nepieciešams pagarināt šo pagaidu tarifu darbību pēc 1999.gada decembra." Tātad attiecībā uz cūkgaļas audzētāju iekšējā tirgus aizsardzību. Tātad valdība ar mieru arī šajā ziņā kapitulēt tam pieņemtajam Saeimas lēmumam, kas notika sākoties vasarai. Tātad briest zemniekiem, laukiem, lauku saimniecībām finansiāli sliktākas iespējas nākamajā gadā, nekā tas ir šogad.

Es vēl varu piebilst to, ka Latvijā ir augstākās dīzeļdegvielas un elektroenerģijas cenas visiem ražotājiem, tajā skaitā lauku saimniecībām, starp Baltijas valstīm. Augstākas cenas pat vairākkārt herbicīdiem, fungicīdiem lauksaimniecībā, nekā tas ir Rietumeiropas firmām, kur mūsu monopola realizētāji ir sagrābuši šo produktu tirgu. Tāpēc arī es šaubos un esmu neziņā, kāpēc Zemkopības ministrija konsekventi neaizstāv lauksaimnieku intereses, ir sliktāk, nekā tas bija līdz šim. Tāpēc lūdzu atbalstīt iepriekšpieņemto normu par šo dīzeļdegvielu. Paldies!

Sēdes vadītājs.

Oskars Grīgs.

O.Grīgs

(neatkarīgais deputāts). Labrīt, cienījamie kolēģi! Pirmkārt, referente kļūdījās pasakot, ka iepriekšējais balsojums bija 110 litri uz hektāra. Tā ir kļūda. Bija 100 litri. Otrkārt. Bojāra kungs, jūs prasījāt 50 litrus. Es domāju, ka jūs arī kļūdījāties. Nu to Gundars Bērziņš nepieļaus. Es ticu savam kolēģim Bērziņu Gundaram.

Ziniet, mani personīgi neuztrauktu arī subsīdijas. Un daudzus zemniekus tās subsīdijas nemaz tā nevilina. Tā samaksa, teiksim, zemnieku subsidēšana. Es pieļauju, ka labāk būtu mazāki kredīta procenti un ilgstošāks kredīta atmaksas termiņš, un iekšējā tirgus aizsardzībā ir daudz citu mehānismu, ko varētu darīt. Bet es gribu tomēr aicināt jūs atstāt iepriekšējo normu 100 litri. Tas ir tas minimums, kas vēl notur nedaudz pa nullēm ražotāju. Tas ir, lauksaimniecības produkcijas ražotāju. Es zinu, ka es šorīt nesaņemšu pretī šeit atbalstu un dzirdīgas ausis no vienas lielas daļas deputātiem, jo šie deputāti atcerās tikai, iespējams, es pieļauju, atcerās tikai tad zemkopi, kad viņi kaut ko garšīgu ēd vai dzer, jo diemžēl cilvēks ir tāda būtne, ka viņam šķiet, ka tas ēdamais un dzeramais ir pats par sevi saprotams, ka tas krīt no gaisa, ka tas nāk no Eiropas par velti iekšā. Ka nevajag šo tautu laukos, kas ir dzīvā spēka avots. Tā ir elementāra patiesība, ka zemniecība dod to dzīvo spēku tautai, papildina pilsētas ar cilvēkiem. Nu, ja to mēs gribam galīgi, teiksim, iznīcināt, nu tad jūs varat arī rīkoties tā.

Es tikai varētu piebilst vēl to, ka vakar jūs tie, kas skatījāties televīziju, redzējāt, cīņu pasaulē pret tirgotājiem, ja tā vienkārši varētu izteikties. Sietlā ārkārtas stāvoklis ievests, Anglijā ielu nemieri. Un es pilnīgi pieļauju, cienījamie kolēģi, ka varētu apvienoties protesta akcijās skolotāji ar mediķiem un citu profesiju pārstāvji. Bet tajā pašā laikā es jūtu jau un dzirdu atskaņas no laukiem, ka varētu zemnieki apvienoties ar autopārvadātājiem un ar smago tehniku vismaz uz pāris nedēļām paralizēt tautsaimniecību Latvijā. Tas ir, nobloķēt ceļus. Un es personīgi to atbalstīšu un aicināšu arī viņus to darīt, ja jūs neattapsities vēl un tiešām balsosiet par šo — nu tā ir zemākā norma vispār, tas ir ar mīnusiem. 80 litru apmaksa uz hektāru, tā ir pati zemākā, kas var būt. Es aicinu palikt pie iepriekšējiem 100 litriem. Paldies!

Sēdes vadītājs.

Egils Baldzēns.

E.Baldzēns

(LSDSP). Godājamie kolēģi! Saeimas priekšsēdētāj! Latvijas Republikas pilsoņi! Es gribētu uzsvērt tikai vienu. Man ir stingra pārliecība par to, ka, nedodot šos 100 litrus, mēs pasliktinām zemnieku stāvokli. Mēs pavisam nesen, pagājušajā piektdienā, kopā ar Gundaru Bērziņu bijām Riebiņu pagastā "Lauku Avīzes" dienās, runājām ar agrofirmas "Turība" ļaudīm. Un uz jautājumu, cik tad jums iziet tie litri uz hektāru, viņi godīgi atzina — nu nedaudz vairāk nekā 120 litru. Un tā ir labi nostādīta saimniecība. Labi nostādīta saimniecība. Gundars Bērziņš ir blakām. Jūs, Lagzdiņa kungs, varat pārjautāt viņam. Viņš apliecinās to, ko es saku. Un tāpēc es gribētu teikt — ja jums šis jautājums neinteresē, ja jūs uzskatāt, ka lauku ļaudis, kas centīgi un rūpīgi strādā, šinī jautājumā jūs maldina, tad jums tas ir jāsaka. Esmu pilnīgi pārliecināts, ka daudzās jomās, kur lauksaimniecības ražošanai jau tā iet grūti, jūs vēl vienā vietā cērtat saknē. Cik saknes var nocirst kokam? Mans viedoklis, ka, ja nositīs pamatsakni, nocirtīs to pamatsakni, tad arī tas koks nokaltīs. Vai Latvijas zemniecība ir tas koks, kurš ir domāts zāģbaļku iegūšanai, vai vairāk Latvijas zemniecība nav vajadzīga? Vai tā ir tā lieta, šie 20 litri, ko grib valdības partijas ietaupīt, skaidri apzinoties, ka arī šie 100 litri radīs tikai daļēji kompensāciju. Vai tas ir tas ceļš, kas mums ir jāiet? Uz to jums, kolēģi, ir jāatbild.

Es iepriekšējā reizē arī aicināju "Tēvzemei un Brīvībai"/LNNK, un viņi savā pamatdaļā godprātīgi atbalstīja. Šajās "Lauku Avīzes" dienās es nosaucu visus deputātus, arī "Latvijas ceļa" deputātus, kas atbalstīja mūsu opozīciju šajā jautājumā. Šodien es šos uzvārdus nenosaukšu. Bet kopā ar šīm balsīm, kas vēl nesen atbalstīja opozīciju, šodien mēs varam cirst Latvijas tautas latvietības saknē dziļāku robu. Vai tas ir mērķis, ko vēlas labējās partijas, kuras vairāk vai mazāk ir arī nacionāli noskaņotas, kas labi apzinās, ka Latvijas lauki ir tā vieta, bez kuras latviešu tautas saules mūžs nav iedomājams. Bet es saprotu, jā, te mums Ābiķa kungs saka, ka saules mūžs arī nav vajadzīgs, ka Saulvedis esot vajadzīgs, stingrā roka esot vajadzīga, un valodas likumā arī varēšot piekāpties daudz un dažādos veidos. Un es gribētu tomēr pateikt pavisam vienu. Man būs ļoti bēdīgi ap sirdi, ja es redzēšu, ka tās priekšvēlēšanu nostādnes, kas bija "Tēvzemei un Brīvībai"/LNNK, praktiski pārstāvēs vienīgi Oskars Grīgs.

Es zinu, ka "Tēvzemei un Brīvībai"/LNNK šis lēmums ir smags un saistīts ar valdības frakciju disciplīnu, bet es gribētu uzsvērt vienu — visam ir savs mērs. Mērs ir arī tām iespējām, kurās mēs pat budžeta grūtību apstākļos vēršamies pret savas tautas interesēm, arī pret zemniecības interesēm.

Es gribētu uzsvērt vienu. Šie 100 litri degvielas, dīzeļdegvielas uz vienu hektāru — tas ir nepietiekami daudz. Bet tas būtu tas labais žests, ko valdības partijas varētu paturēt. Es šeit redzu pietiekami daudz valdības partijās ļaudis, kas grib atbalstīt lauku intereses, zemnieku intereses. Šobrīd jums ir izvēle starp pārliecības balsojumu un apspiestu pārliecību. Es gribu redzēt, cik daudz būs to balsotāju liberāļu partijā, "Latvijas ceļā", kuriem vienmēr ir šī individuālā apziņa noteicošais faktors. Ne jau velti pašreiz arī apmierināti Panteļējeva kungs smaida, ka mēs viņus saucam par liberāļiem atšķirībā no Tautas partijas, kas saka, ka viņi ir tik tālu sociāldemokratizējušies, ka viņi balso pēc vienota principa vienmēr un visur. Bet es gribētu uzsvērt sekojošo, kolēģi, ka mums šinī gadījumā tik tiešām ir jāatcerās caur smiekliem un asarām, ko mēs esam solījuši saviem vēlētājiem. Un vēlētājiem mēs esam teikuši vienu: zemniekiem būs atbalsts. Tagad ir šī stunda, kad tas ir jāsniedz. Vai jūs to gribat vai negribat, tā ir valdības izšķiršanās. Es nešaubos, ka šis balsojums "Lauku Avīzē" būs uz pirmās lapas vāka, katrs zemnieks varēs izlasīt. Pilnīgi nešaubos, ka katrā ziņā, zinu, ka vismaz "Lauku Avīze" gribēs parādīt zemniekiem to, kas un kāpēc viņus atbalsta, kas un kāpēc viņus neatbalsta.

Tā kā, godājamie kolēģi, šis jautājums ir pietiekami nopietns. Un ir tik daudz vietu un jomu, kurā mēs varam parādīt to, ka zemniekiem pietrūkst valdības atbalsta. Ne jau velti mēs esam daudzkārt runājuši, ka mazais un vidējais uzņēmējs nav cieņā pie šīs labējās valdības. Un tagad ir pienācis tas brīdis, ka mums ir jāparāda, ka mums nav diferencēta attieksme pret mazo un vidējo uzņēmēju, ka nav tā, ka mēs valdības partijās varam saskatīt tikai atbalstu lielajam kapitālam, ka mēs cienām šo mazo uzņēmēju — zemnieku, par to pašreiz būs šis balsojums Paldies par uzmanību!

Sēdes vadītājs.

Anna Seile.

A.Seile

(TB/LNNK). Cienījamie deputāti! Klausoties šārīta kvēlās runas liekas, ka opozīcija sagatavojusi šo priekšlikumu un ļoti kvēli to aizstāv. Atcerieties, īstenība ir tāda, tas bija kompromisa priekšlikums, vidējais lielums 100 litri par hektāru, no kura atmaksā akcīzes nodokli par dīzeļdegvielu, un tas bija Annas Seiles sagatavotais priekšlikums, kuru atbalstīja vairumā opozīcija un "Tēvzemei un Brīvība"/LNNK. Protams, man kā pozīcijas deputātei nav viegli šodien aizstāvēt šo normu, atmaksāt akcīzes nodokli par 100 litriem uz hektāru. Un tomēr es vadu Saeimā Lauksaimniecības un mežsaimniecības apakškomisiju un esmu saņēmusi gan atsevišķu zemnieku atbalstu šajā laikā starp šo balsojumu un šodienu, gan arī vairāku sabiedrisku organizāciju atbalstu. Un tāpēc es uzskatu, ka šos līdzekļus atrast vajadzētu, bet, protams, no kā segt šos izdevumus? Un tāpēc vakar es ar smagu sirdi balsoju pret to pozīciju, kurā mēs piešķīrām tieši šos nepieciešamos 2 miljonus noklausīšanās iekārtām. Es uzskatu, ka vajadzēja atņemt šīs noklausīšanās iekārtas nelegālajām struktūrām, un tad pietiktu naudas, lai atmaksātu akcīzes nodokli par dīzeļdegvielu zemniekiem. Un mana pozīcija šeit nemainīsies, un es domāju, ka aizvien vairāk turpmāk Saeimā radīsies atbalsts zemniekiem arī pozīcijas pusē, jo tas nav pareizi, ka tik lielā Saeimā, kur sēž simts deputātu, zemnieku atbalsts izskan vairāk no opozīcijas puses.

Sēdes vadītājs.

Leons Bojārs — otro reizi.

L.Bojārs

(LSDSP). Cienījamie kolēģi! Cienījamie radioklausītāji! Es tik tiešām atbalstu 100 litrus dīzeļdegvielas uz hektāru par kuriem ir jāatmaksā akcīzes nodoklis, 100 litrus. Mans priekšlikums bija 115, bet arī tas ir par maz. Satiekoties ar zemniekiem, vienā otrā vietā, kur ir smagi apstākļi, viņi izlieto pie 130 litriem. Un, cienījamā pozīcija, es domāju, ka Gundars Bērziņa kungs kā mans draugs atbalstīs arī šos 100 litrus un pateiks labu vārdu šim atbalstam Požarnova kungs, Kiršteina kungs, Leiškalna kungs par visu nobalsos, par 100 litriem. Nu un par cik izmisumā ir iedzītas arī zemnieces, kurām ir ļoti smaga dzīve, tāpēc es domāju, ka arī viņas atbalstīs Lībanes kundze. Paldies par uzmanību, tāpēc balsosim tomēr, lai paliek 100 litru dīzeļdegvielas uz hektāru, par kuru mēs atmaksāsim akcīzes nodokli.

Sēdes vadītājs.

Jevgenija Stalidzāne.

J.Stalidzāne

(JP). Nu, tas katrā ziņā ir ļoti interesanti, ja mēs pieņemam likumu un pusstundas laikā atkal to atveram un atkal mainām. Tas zemniekiem, protams, skatoties un klausoties, var likties ļoti interesanti. Es, protams, piekrītu Grīga kungam, ka zemniekiem vajadzētu pavisam citus atbalsta mehānismus, kas būtu daudz iespaidīgāki un vērtīgāki, bet, par cik mēs to neesam nodrošinājuši, neesam varējuši izdarīt, tad nekādā gadījumā nav pieļaujams variants, ka mēs ķertos klāt pie šiem 100 litriem akcīzes nodoklī. Jo, ja mēs varam atļauties "Window" dubulttarifu, kur nāk miljoni, kas ir pret likumu un kas ir ārkārtas variantā pieņemts, bet, ja mēs aizmirstam, ka par to maksā zemnieks, par to maksā skolotājs, kuriem mēs vakar atstājām no 40 līdz 60 latu algu, ja jūs atbalstiet šo viedokli, tad būtu vēlams, lai deputāti apņemās saņemt 40 līdz 60 latus, samaksāt apkuri, īri, palaist bērnus skolā, apģērbties un paēst. Bet atcerēsimies, ka zemniekam nav vieglāk kā skolotājam. Ja mēs nepaliksim pie šiem 100 litriem, tad aizaugušo lauku būs vēl daudz vairāk. Atcerēsimies, ka zemniekam nav ideāla tehnika, un viņam nav, par ko to iegādāties. Nu ko, veidosim vībotņu sēklaudzētavu, audzēsim dadžus sēklaudzētavas, audzēsim alkšņu audzes. Tā ka es aicinu deputātus palikt pie šiem 100 litriem un nepalikt smieklīgiem!

Sēdes vadītājs.

Gundars Bērziņš.

G.Bērziņš

(TP). Cienījamais Prezidij! Godātie deputāti! Godātie lauksaimnieki! Šī norma par degvielas atmaksu, dīzeļdegvielas, ir iestrādāta 5.Saeimā, un tieši, es vēlreiz atkārtoju, tā bija mana redakcija, kas tika atbalstīta, un toreiz bija 80 litru, un gadu gadiem šī norma pietika. Pēc tam tā tika izmainīta uz 120 litriem un ļoti strauji palielinājās šis patēriņš. Ļoti daudz ir gadījumu, ka tiek šī degviela tirgota, pa santīmu pirkti čeki un citas lietas. Tātad kāds ir mehānisms. Tiek apmaksāti šobrīd 13 santīmi uz litru dīzeļdegvielas. Vairumā dīzeļdegvielu var nopirkt, sākot no 25 līdz 28 santīmiem, atskaitām 13 santīmus, tātad zemniekam degviela maksā no 12 līdz 15 santīmiem, pie kam pievienotās vērtības nodoklis ir iekļauts iekšā, un, ja ir maksātājs, bilancē tiek iekļauts kā priekšnodoklis, praktiski 10 santīmi maksā šī degviela.

Ko tas dod? Tas nespiež zemnieku arī ekonomēt, jo reāli degviela iznāk diezgan lēti, protams, ar naudu iegādei varbūt ir grūti, bet nav liela stimula tomēr samazināt šīs izmaksas. Ir vairāki mehānismi, un sociāldemokrāti šeit nedaudz nekorekti runā, jo viņi paši iepriekšējā valdībā jau izskatīja variantus, kā šo lietu mainīt. Nešaubīgi ir skaidrs, ka šī situācija saglabāties nevar. Un sliktākais ir, ka no šīs lietas jāatsakās un jāpāriet, teiksim, uz kaut kādām citām tiešām dotācijām vai vēl sarežģīti, grūti administrējamiem mehānismiem. Tā ka šeit es gribu teikt pilnīgi atklāti, ka sociāldemokrātu pozīcija šobrīd ir divkosīga. Viņi grasījās vispār no šīs normas atteikties un pāriet uz citu mehānismu, kur zemnieki būtu ievērojami lielāki zaudētāji.

Par lauksaimniecības budžetu. Vai mēs atbalstām zemniekus ar reālu rīcību vai tukšu runāšanu? Lauksaimniecības budžets šogad kopumā ir palielināts kā nevienu gadu. 15 miljoni "Sapard" programma, kas zemniekiem dos investīcijās pusi no investētajām naudām, 50% saņems atpakaļ. Latvijā tas ir nebijis gadījums, tas ir zemkopības ministra Kalvīša un valdības, un citu ministru nopelns, ka būs šāda nauda. Varēs nākamgad investēt un 50% saņemt atpakaļ. Es domāju, ka tas ir liels solis uz priekšu, tas kopumā visu summāro lauksaimniecības budžetu palielinās, kā es vēlreiz atkārtoju, visvairāk kā tas ir noticis jebkurā gadā, vairāk nekā par 10 miljoniem latu.

Otra lieta. Vakardien budžetā bez skaļām runām mēs nobalsojām garantiju Latvijas Hipotēku bankai un zemes. 10 miljoni vācu marku vai 3,2 miljoni latu jauns ilgtermiņa lēts resurss būs pieejams mazajam, vidējam biznesam. Mēs nenodarbojamies ar tukšām runām, bet ar reālu rīcību. Es domāju, ka nākamgad lauksaimniecības budžets ir palielināts kā nevienu gadu. 3% lauksaimniecības subsīdijām no budžeta, redziet, šogad ir mainījusies budžeta ieņēmumu struktūra. Budžetā ir atspoguļotas visas ārvalstu palīdzības un citas lietas, tādā veidā palielinot ieņēmumus. Un tāpēc šeit kopumā nešaubīgi ir palielinājums. Mazajam, vidējam biznesam viens no galvenajiem atbalstiem, kas ir acīmredzams bijis jau iepriekšējāo valdību laikā, ir stabila, prognozējama valsts finansu un makroekonomiskā politika, kas ļauj samazināties kredītprocentiem, ļauj palielināties kredītpiedāvājumam, jo valsts nepaņemto naudu izlietos savu parādu segšanai. Tas dzīvē ir pierādījies — no 55 līdz 12%, kad kredīti bija pieejami zemniekiem. Šobrīd tie ir pakāpušies. Kungi mīļie, darīsim visu, lai Valsts finansu politika būtu stabila un kredīti samazinātos līdz 12%. Un mans viedoklis, ka hipotekāriem kredītiem ir jābūt astoņu, deviņu procentu robežās. Un es domāju, ka to apmēram divos gados ir iespējams panākt.

Mums ir laba pieredze blakus — Lietuvā, ko bieži ņem par piemēru, kur politiķi ir sasolījuši daudzas, daudzas lietas. Tikai diemžēl realitāte ir realitāte. Un daudz no tā ir palicis nepildīts. Jūs ziniet, 50 tūkstoši zemnieku ir iesnieguši prasības tiesā pret valdību un parlamentu, jo tas, kas solīts, nav pildīts. Un esmu par to, lai zemniekus tādā veidā nevestu bezcerībā ar lietām, kas ir nereālas. Jo, ja šobrīd tiek nobalsoti un atstāti 100 litri uz hektāru norma, naudas budžetā nav. Tātad tie, kas pirmie iepirks, un tie noteikti būs turīgākie, kas varēs atļauties iegādāties degvielu visam gadam, saņems un pārējie no pusgada nesaņems atpakaļ ne santīma, jo nebūs naudas. Es domāju, ka šie 80 litri, kuriem pietiek naudas, ir taisnīgi. Un visiem to būs iespēja saņemt. Es esmu par to, lai mēs barotu zemniekus vai skolotājus, vai citus, pret to, ka mēs barotu ar tukšiem solījumiem, bet ar reāliem darbiem uzlabotu šo situāciju. Un lauksaimniecībai budžets ir atbalstošs kā vēl nekad. Paldies par uzmanību.

Sēdes vadītājs.

Oskars Grīgs — otro reizi.

O.Grīgs

(pie frakcijām nepiederošs deputāts). Es gribēju sacīt, Bērziņa kungs, ka attiecībā par 80 litriem, ko jūs sacījāt, ka jūs esat autors 5.Saeimā. Jā, tajā laikā 80 litru vispār nevajadzēja zemniekiem apmaksu par hektāru, jo tajā laikā dīzeļdegvielu lēja pa grāvjiem. Tā nebija problēma.

Un, ja jūs tagad runājat par 12 santīmiem, kas iznāk, jūs maldināt sabiedrību, maldināt deputātus. Tā ir kontrabandas degviela. Tāpat kā alkoholu "točkā" var dabūt par lētu naudu. Nevajag mānīt tautu! Un, ja jūs runājat par "Sapard" līdzekļiem, kas tiek doti lauksaimniecībā un zemniekiem, tad dod tikai tādiem, kas ir kaut ko paveikuši. Un dod tikai pārstrādes uzņēmumiem lielākoties. Un nevis tam, kas grib startēt, iesākt saimniecisko ražošanu. Jūs maldināt kapitāli tautu! Nevajag melot vienkārši! To es jums pasaku. Dod tikai tam "Sapard" līdzekļus, kas ir jau kaut ko paveicis. Tā ir elementārā patiesība. Lūk, kā tas ir! Un pie tam vēl "Sapard" līdzekļi ir jāsedz ar valsts subsīdiju garantiju, arī ar naudas līdzekļiem. Tā kā lūdzu atbalstīt 100 litrus uz hektāru. Paldies!

Sēdes vadītājs.

Ivars Godmanis.

I.Godmanis

(LC). Cienījamo priekšsēdētāj! Cienījamie kolēģi! Atšķirībā no liela skaita šeit sēdošajiem, kaislīgi runājošiem jauniem politiķiem, man bija tas gods ar šo lauksaimniecības problēmu nodarboties no 1990.gada. Ir tāda sajūta, ka faktiski tagad mēs varēsim izmantot šo tribīni un dziedāt absolūti par visu ko, kaut gan es vienam kolēģim teicu no opozīcijas, ka viens otrs runā par lauksaimniecību tikpat efektīvi un viņš saprot tik daudz, cik mērkaķis no svētdienas. Patiesību sakot, ja kāds kaut cik seko ekonomiskām situācijām pasaulē lauksaimniecībā, viņš izlasīs pēdējo "Ekonomik", starp citu, tajā pašā kontekstā, ko Grīga kungs teica, ka dauza ārā "Makdonalda" logus un stiklus. Un tad, kad viņš attaisīs vaļā tajā rakstā par Pasaules tirdzniecības organizāciju, vienā no lappusēm viņš ieraudzīja tādu interesantu tabulu — cik pasaulē viens fermeris saņem naudu no valsts. Un tur mēs ieraudzīsim šādus te interesantus ciparus. Luksemburgā — 30 tūkstošus dolāru, Šveicē — 30 tūkstošus dolāru, Japānā — apmēram 28 tūkstošus dolāru, Eiropā — 20 tūkstoši, Amerikā — apmēram tādi paši 20 tūkstoši ar to starpību, ka Amerikā nevis subsidē, paklausieties, ko es runāju bišķiņ profesionālāk, paklausieties ar to savu galvu, 20 tūkstoši Amerikā tāpat saņem fermeris, tikai tā starpība ir tajā apstāklī, ja Eiropā šī nauda tiek dota fermerim tieši pie cenas realizācijas, bet Amerikā maksā pa tiešo zemniekam bieži vien visādās formās, tajā skaitā arī vides aizsardzības dēļ. Un tad paliek Kanāda, kas ir vismazāk subsidējošā valsts. Viņa maksā apmēram pieci, seši tūkstoši dolāru uz fermeri. Tagad, ja mēs paņemam tos 2,3%, Kalniņa kungam ir taisnība, jā. Šeit, protams, ja mēs pilnīgi klasiski skatāmies pēc pagājušā gada budžeta, tad 3% mums neiznāk. Taču mēs neesam tur ierēķinājuši, Kalniņa kungs, iekšā to, ko teica Bērziņa kungs, faktiski tās lietas, kas ir saistītas ar "Sapard", kuras, tiesa, budžetā nav. Kur ir 75% klāt no ārzemēm. Un tie 25%, kas ir kopfinansējums, ir budžetā. Ja jūs to pieliksiet klāt, būs 3%, pat pāri drusku.

Nākamā tēze. Tā problēma, kāpēc es nosaucu tos lielos ciparus. Es mēģināju noskaidrot, cik mums ir reāli fermeru. Un, ja mēs paņemam visu to naudu, kas aiziet viņiem, bet tieši viņiem, nevis pārstrādei un nevis saistītām lietām, es varētu noskaidrot, kāds te varētu no lieliem speciālistiem, kas te aizgrābti kliedz, noskaidrot, cik iznāk uz vienu fermeri Latvijā. Es pats nespēju aprēķināt, jo nav tādu eksaktu datu tomēr, cik mums ir tieši zemnieku, kas strādā, nodarbojas ar lauksaimniecību. Tā aptuvenā informācija, ko es pagājušajā gadā mēģināju noskaidrot, ko man stāstīja, ir apmēram, ka mūsu subsīdija ir 50 reizes mazāka, 50 reizes mazāka, ja mēs izrēķinām uz lauksaimnieciski apstrādājamās zemes hektāru vidēji Eiropā. Ja 50 reizes mazāk, tad 20 tūkstošus izdalīt uz 50, mēs dabūsim kaut kur 400.

Tagad padomāsim, ko nozīmē šie 100, 10, 100 un 80 litri. Jā, es, protams, saprotu, ka, ja tur būs 100 litri vai 110, vai 120, vai 140, tad neapšaubāmi tiem, kam būs, lūk, šī te zeme, viņi būs priecīgāki, ka viņi dabūs šo naudu kabatā. Bet vai tas ir pareizi? Es kategoriski uzskatu, ka tas nav pareizi. Es jau pagājušajā gadā teicu arī, iepriekšējā valdībā, un es to esmu teicis arī pašreizējā valdībā. Es uzskatu, ka pats princips, jā, nu tas bija faktiski atbalsta princips, bet tas, pēc manas dziļas pārliecības, nav pareizs. Pareizs princips ir, kas ir Eiropā, kad ir faktiski runa par to, ka subsīdija ir saistīta ar produkciju. Un, ja tu kaut ko ražo, tad tu saņem subsīdiju. Tā kā tu maksā par hektāru, tam nav nekāda sakara ar to, ko tu ražo. Tev varbūt apmēram ir 400 hektāru. Tu tur vari neko nedarīt. Tev tur stāv alkšņi, un tu saņem savu naudu.

Bija tādi 82 cilvēki, faktiski šo te lietu mēģina administrēt. Cik tas maksā? Bet es esmu redzējis, kā tie čeki ik pēc minūtes tiek izsisti benzīntankā. Tad man ir zināmas aizdomas, ka šis princips... Es nesaku, ka visi cilvēki ir negodīgi, bet viena daļa tādi ir. Un principā es uzskatu, ka ir pilnīgi sistēma jāmaina. Jo mūsu lauksaimniecības subsīdiju programmā cilvēks tur divas, trīs govis, četras, viņš saņem seši, septiņi santīmi par litru. Un viņš nedabū nevienu santīmu subsīdiju kā tādu. Jo viņš neiet iekšā faktiski tajā lokā, kas ir tiesīgi uz šīm subsīdijām. Un tas, pēc manām domām, nav pareizi. Varētu teikt, protams, ka tā it kā ir naudas faktiski sadalīšana sīkākās daļās un ka viņi nav pietiekoši efektīvi ražotāji. Bet tā problēma, ir ka mēs zinām, ka, ja tas cilvēks tās govis tur un viņš to pienu ražo un par to pienu saņem subsīdiju, tas ir daudz pareizāk nekā tad, kad viņam ir hektāri, uz kuriem viņš neko nedara.

Un visa mana noslēguma runa ir sekojoša. Ka mums neizdosies, cienījamie Seiles kundze un Grīga kungs, ar šiem 80, 100 litriem mēs varam dabūt savu popularitāti, bet mēs nekad nedabūsim saiti ar šo te 50, 60 reizes atšķirīgo subsīdiju līmeni Eiropas kopienā un Latvijā. Bet kā tad mēs to varam nolīdzināt? Ne jau ar šiem 100 latiem. Mēs to nolīdzināt diemžēl varam tikai vienā veidā — pieņemot budžetu tā, kā to pieņēma vakar, palikt 2% labākā gadījumā deficītā, ne lielākā, dabūt, ka mūs uz to Eiropas kopienu uzaicina, pacīnīties vēl vismaz divus, trīs, varbūt četrus gadus, ka mēs tur tiekam iekšā, un tad tās subsīdijas būs daļēji no Briseles. Bet, ja mēs to nedarīsim, mēs iesim uz otru ceļu. Mēs iesim uz 5, 6, 10% deficītu. Un mēģināsim segties ar vīģes lapām. Nekas neiznāks! Es saprotu jūsu domu. Jūs gribat pacelt karogu un lielīties, ka jūs esat vienīgie zemnieku aizstāvji. Bet cik jūs zināt faktiski to lietu kopumā Eiropas Savienības līmenī? Baidos, ka ļoti maz.

Jā, un vēl viens neliels izglītojošs moments cienījamajiem deputātiem. Vakar tika pieņemts budžeta likums. Budžeta likumā šādas naudas nav. Faktiski mūsdienu diskusija ir absolūti nokavēta. Ir tikai politika. Tāpēc, ja šajā likumā mēs pieņemsim to normu, kas bija, tas ir pretrunā ar budžeta likumu, kā izpildās budžeta likums. Paldies!

Sēdes vadītājs.

Paldies! Pēteris Salkazanovs.

P.Salkazanovs

(LSDSP). Cienījamo Prezidij! Cienījamie deputāti! Mani rosināja nākt tribīnē šodien Leona Bojāra draugs Gundars Bērziņš, pieminot jautājumu par to, ka Zemkopības ministrija un šī valdība ir darījusi ļoti daudz pozitīva un visām Eiropas Savienības kandidātu valstīm ir izdarījusi to, ka ir iedota "Sapard" nauda. Atvainojiet, to izdarīja Eiropas Parlaments balsojumā, ka kandidātvalstīm iedeva šo "Sapard" naudu, kas nav tikai lauksaimniecībai, ir atbalsts laukiem, tos, ko teica Godmaņa kungs, — 100 litri vai 80, vai 120 litri. Šī nauda tiek maksāta uz apstrādātajiem hektāriem. Varbūt varētu mainīt mehānismu un labāk šo naudu administrēt, bet šodien valdība nav piedāvājusi citu administrēšanas mehānismu un citu sistēmu.

Attiecībā par to, ka zemniekam ir svarīgi 10 lati klāt, 20 — 30 lati klāt, liecina tas, ka zemniekam ir ļoti grūti konkurences apstākļi ar Rietumeiropas zemniekiem, jo Rietumeiropas zemnieki saņem kopējo atbalsta masku 500 latus uz hektāru. Latvijas zemnieks nākamajā gadā saņems apmēram 16 — 17 latus uz hektāru. Tādā gadījumā katrs santīms, par kuru šeit balsojam, priekš zemnieka ir svarīgs.

Attiecībā par tām lietām, kad ir mēģinājums salikt kopā Lauksaimniecības likumu ar "Sapard". Atvainojiet, likumdošanas paketē par budžetu šādi grozījumi netika iesniegti. Nav grozīts šodienas likums — Lauksaimniecības likums, un šie 3% ir noteikti ar likumu. Un viens likums visiem.

Vienīgais, ko mēs pašlaik apsveram sarunās ar zemniekiem, tā ir jautājuma ierosināšana Satversmes tiesā, jo nebija šis likums iesniegts, šis grozījums šim likumam iesniegts kopā ar budžetu. Jāsaka gan, ka šis nav vienīgais likums. Ir arī Profesionālās izglītības likums, kur, ja budžeta paketē bija iesniegts likums, Izglītības likuma 53.panta otrai daļai grozījumi, tad Profesionālās izglītības likums palika vecajā redakcijā, par kuru Saeimas deputāti, jūs, šeit klātesošie, esat nobalsojuši. Arī tas ir Satversmes cienīgs jautājums. Tā ka budžets nevar palikt tāds, kāds tas ir. To nāksies grozīt.

Sēdes vadītājs.

Imants Burvis — otro reizi.

I.Burvis

(LSDSP). Cienījamie kolēģi! Cienījamais Prezidij! Godmaņa kungs te, protams, salīdzināja ar mērkaķiem, bet mērkaķiem, saprotiet, ir septiņas svētdienas nedēļā un tāpēc nav korekti salīdzināt mērkaķus ar parlamenta deputātiem. Galu galā vēl nav zināms, kurš ir gudrāks.

Un šajā ziņā, turpinot šo sarunu, gribētos pateikt Gundaram Bērziņam: ir ļoti slikti vienlaicīgi melot un moralizēt. Divkosība, tas ir ļoti precīzs termins. Divkosība manā sapratnē ir solīt pirms vēlēšanām un pēc vēlēšanām paziņot, ka solījumu izpilde ir akmens laikmeta palieka. Divkosība, ja runā par morāles vērtībām un trijiem bērniem ģimenē, bet balso pret Tikumības policijas izveidošanu un pret sociālajām garantijām. Tā ka ar to mērkaķošanos nu tā ir, kā ir.

Sēdes vadītājs.

Arnis Kalniņš — otro reizi.

A.Kalniņš

(LSDSP). Cienījamie kolēģi! Es tiešām negribēju otrreiz runāt, bet es gribu vērst uzmanību uz to, ka jebkurā Eiropas kandidātvalstī "Sapard" finansējums tiek izdalīts papildus nacionāliem finansiāliem resursiem, nevis "Sapard" aizvieto nacionālos finansiālos resursus, kas tiek subsidēti vai nu kredītprocentu atbalstam vai tā tālāk. Tā ir pirmā tēze.

Otrkārt. Kā citās valstīs? Mēs jau dzirdējām Godmaņa kungu. Pat Amerikas Savienotajās Valstīs ir atbalsts fermeriem. Tātad kur tad ir pasaulē tā oāze, kur pasaules tirgus cenas ir vēl zemākas nekā Amerikas Savienotajās Valstīs? Lūk, oāzes ir tur, kur netiek apmaksāts darbs. Tas ir Argentīnā, tas ir tur, kur iegūst cukurniedres, un tā tālāk, kur par vienu stundu fermeris saņem krietni mazāk nekā Amerikā fermeris. Tā ka šis mehānisms nav tik vienkāršs. Par atbalstu lauksaimniecībai kā tādai.

Trešais. Es gribu piebilst, ka Bērziņa kungs ļoti labi teica par hipotekāro kreditēšanu. Bet, redziet, tam vīnam ir jānorūgst reizēm ātrāk. Es atceros, 1996.gadā Šķēles valdības laikā tika amputēts likums par Latvijas Hipotēku un Zemes banku. Tur bija iekšā visu ķīlu zīmju emisijas mehānisms. Hipotekārais, kreditēšanas, izsniegšanas mehānisms. Lūk, jāpaiet ir pāris gadiem, lai pielektu šī doma, lai tiešām paņemtu šo ekonomisko instrumentu, klasisko, pasaulē pielietojamo, un atjaunotu un ieviestu. Bet šāds noilgums kaitē tautsaimniecībai. Cerams, ka tādi noilgumi jeb saprašanās periods nākotnē būs īsāks. Paldies par uzmanību!

Sēdes vadītājs.

Egils Baldzēns — otro reizi.

E.Baldzēns

(LSDSP). Godājamie kolēģi! Saeimas priekšsēdētāj! Latvijas Republikas pilsoņi! Es arī gribētu tomēr mazliet iebilst savam kolēģim Ivaram Godmanim, kas runāja ļoti daudz un nopietni un teica, ka te ir deputāti, kas praktiski no lauksaimniecības tikpat daudz saprot kā mērkaķi no svētdienas.

Es gribētu šeit atzīmēt sekojošo: laikam jau, Godmaņaprāt, ir mērkaķi ne tikai opozīcijā, bet arī tie deputāti, kas atbalstīja iepriekšējo reizi opozīcijas priekšlikumus, gribēja aizstāvēt zemnieku, lai viņiem būtu iespējams saņemt zināmu papildu finansējumu, kuru jau tā valdības partijas reāli apcērp. Ja aizstāvēt zemniekus nozīmē mērkaķoties, tad, protams, ir diezgan bēdīgi šajā valstī, un mēs saprotam, ka liberālisms te ir kļuvis 50 reizes lielāks nekā Amerikas Savienotajās Valstīs, kura ir viena no pašām liberālākajām valstīm. Tad laikam mūsu valsts ir galīgi slima, un jāsāk domāt, kur tad viņu ievietot, vai Eiropas Savienībā, varbūt kādā citā mājā, ko, mēs zinām, parasti sauc par trako māju.

Tāpēc es gribētu pateikt pavisam skaidri un gaiši. Mēs daudz te runājām, ka esot tukšas runāšanas, tukši solījumi un tamlīdzīgi. Zemniekiem nevarot dot šo iespēju 100 litrus kompensācijai par apstrādātu hektāru. Es vēlreiz uzsveru vārdus: apstrādātu hektāru. Ja mēs runājam par neapstrādātiem hektāriem, kā teica mans kolēģis Ivars Godmanis, tādā gadījumā mēs neuzticamies pašvaldību darbiniekiem. Mēs neuzticamies tām kontrolēm, ko Zemkopības ministrija var veikt.

Es nezinu, es Kalvīša kunga darbu tik slikti nevērtēju. Es viņam uzticos. Ja viņš kaut ko kontrolē, tad es domāju, ka viņš ir izkontrolējis. Tāpēc es domāju, ka šeit arī šis arguments ir pilnīgi lieks.

Es gribētu uzsvērt arī to, ka, protams, ir pozitīvi, ka ministrs ar savu rīcību nav nogremdējis nevienu "Sapard" sadarbības iespēju, bet teikt, ka tas ir tieši ministra nopelns, nu, man liekas, tas būtu varens pārspīlējums arī Gundaram Bērziņam, ja vienīgi tādā nozīmē, ka ministrs neko nav darījis, lai šo labo lietu izgāztu. Es pilnīgi piekrītu, ka Kalvīša kungs ir lauksaimniecības patriots un neko sliktu negrib darīt. Līdz ar to tas neapšaubāmi ir nopelns — neko sliktu nedarīt un atgādināt, ka šis "Sapard" taču galu galā ir Pirmsiestāšanās fonda Eiropas Savienībā, un līdz ar to, kā jau norādīja arī Kalniņa kungs, tas nāk mums papildus nacionālajiem resursiem. Protams, mēs katrs varam par šo fondu teikt, ka tā mēs virzāmies visi, šīs Saeimas frakcijas ir atzinušas virzību uz Eiropas Savienību. Un beigu beigās tas ir tikai valdības nopelns, ja mēs visi te kopā kaut kur virzāmies. Var jau arī tā to pagriezt. Man nav iebildumu. Bet tad ir jāatzīst, ka visi iepriekšējie nopelni, kas bija Krištopana kunga valdībā, ir "Latvijas ceļa" valdības nopelns un Tautas partija un Tautas saskaņas partija nav pienesušas ne graša. Tad ir jābūt konsekventiem. Tad kāpiet tribīnē un sakiet. Pirms tam mēs nevarējām dot ne santīma klāt, toreiz strādāja tātad "Latvijas ceļa" valdība Viļa Krištopana personā. Tad būs varbūt godīgi. Jo pretējā gadījumā jums tie kritēriji ir ļoti atšķirīgi.

Es vēl gribētu teikt sekojošo. Mums ir ļoti daudz dažādu projektu, kas tā vien prasās, lai atkal opozīcija tos virzītu uz Satversmes tiesu, piemēram, šis dubulttarifs "Window" un "Latvenergo" attiecībās. Mani vienkārši reizēm pārsteidz, cik daudz valdības pārstāvju nepārtraukti grib nonākt ar likumdošanu tādās pretrunās. Vai jums nav vairs Ministru kabinetā neviena normāla jurista? Vai jums nav konsultantu juristu? Vai jūs vienkārši steidzaties kaut ko nokārtot, kaut ko sakārtot, kā jūs sakāt. Pilnīgi pretēja ir situācija likumdošanai. Es domāju, ja jau reiz ir 61 balss Saeimā, ja jūs esat par viņām, šo 61 balsi tik pārliecināti, tad virzieties taču dabisko likumdošanas ceļu. Nemēģiniet pārlēkt paši savam augumam pāri tā kā kādi kārtslēcēji. Es domāju, ka tas ir galīgi lieki, un tas pats attiecas arī uz šo noklausīšanās aparatūru. Es jau varu vienkārši atgādināt. Šie 2 miljoni arī bija nepieciešami steidzīgi. Manuprāt, es šinī gadījumā atbalstītu vismaz "Tēvzemei un Brīvībai"/LNNK frakcijas priekšsēdētāja Požarnova kunga izteikumus "Neatkarīgajā Rīta Avīzē", un viņš ar savu balsojumu vakardienas plenārsēdē to arī apliecināja, ka praktiski tā ir afēra. Požarnova kungs teica skaidri un gaiši: es tajā nepiedalos. Nu bet ir cilvēki, kas tajā piedalās. Bet redziet, kad ir jārunā par zemniekiem, tad ir afēras, kurās piedalās valdības pārstāvji. Un tāpēc es domāju — izšķiraties godīgi. Katrā ziņā es domāju — zemnieki ievēros jūsu vēlmi.

Sēdes vadītājs.

Atis Slakteris.

A.Slakteris

(TP). Cienījamie kolēģi! Prezidij! Gandrīz ar asarām acīs klausījos, kā par mani šeit rūpējas daudzi kolēģi, jo es esmu viens no tiem zemnieku saimniecību īpašniekiem, kuriem tā ir sagadījies — būt šajā Saeimā. Nu patiesas bažas. Nu jāsaka, ka skaitļi un cipari, lati un litri juka krustu krustām. Tas patriotisms nu pilnīgi mirdzēja acīs, bet sajēgas patiešām bija ļoti maz.

No tiem draugiem… Es varētu jums pastāstīt pilnīgi reālas lietas tā, lai jūs patiešām saprotat, un pēc tam arī opozīcija, sitot pozīciju, varētu kvalificēti to darīt, un lai viņiem būtu vieglāks darbs. Nu jūs minējāt piemēru, ja nemaldos, Baldzēna kungs, varbūt kļūdos, ka kādā ļoti labā saimniecībā esat pamanījušies iztērēt daudz vairāk nekā 120 litru dīzeļdegvielas uz hektāru. Jūs ļoti mani atvainojat, es varbūt nezinu konkrēto saimniecību, manā izpratnē ļoti slikts rādītājs. Ir ļoti jāpūlas, lai tieši tik daudz degvielas notērētu. Varbūt var atrast paņēmienus. Man tādi nav zināmi. Jo reāli, gatavojoties šodienas sēdei, es paskatījos, kas notiek man piederošajā zemnieku saimniecībā. Man ir ļoti intensīva saimniecība. Visi hektāri aparti, tehnoloģija arī. Pilnīgs ārprāts, neviens hektārs brīvas zemes, cukurbietes simt hektāru, kvieši, viss aparts, viss izdarīts, un man patiešām ar tiem 80 litriem mazliet pietrūka. Man ir kaut kur 90 notērējušies. Nu ko lai jums saka. Ja kāds stāsta, ka viņš notērē un viņam ar 120 nepietiek, man rodas lielas šaubas, vai tā ir patiesība.

Bet ne par to es stāstu. Ne par to, cienījamie kolēģi, es stāstu. Nepatiesības bija daudz. Grīga kungs, labs kolēģis, arī nav sapratis, ka tā dīzeļdegviela, ja to oficiāli pērk un saņem akcīzes kompensācijas, nu patiešām nemaksā vairāk par 12—13 saantīmiem, pat ja neņem vērā to PVN un ja vēl to noskaita nost, es nezinu, kur pirka to degvielu, es nezinu, kur jūs pirkāt, bet patiesība ir tāda, kā Gundars Bērziņš teica. Es jums dokumentus varu parādīt. Nu tādas vienkāršas lietas. Tie, kas patiešām nodarbojas, visu to zina, un it kā parasti nekāpj te runāt.

Par politiku. Nenoliedzami, ka labāk būtu varbūt mazliet vairāk nekā tie 80 litri, un tanī pat laikā taupīgu tehnoloģiju lietošana nenoliedzami veicina šādu normu. Nenoliedzami, ka Latvijas valstī lauksaimniecības atbalsta koeficients pēc OECD ir zems un ir zemāks nekā ASV un Kanādā, Lietuvā vai pat Igaunijā pēdējos gados. Tā tas ir, bet es nedomāju, ka ar pārspīlētu normu ieviešanu kaut kādā vienā sektorā var kaut ko jēdzīgu panākt.

Un bez tam Tautas partijas deputātiem vairākiem ir grūti par šo normu balsot, bet tukšu solījumu došana nav mūsu specialiāte. Tas vairāk attiecas uz sociāldemokrātiem, viņi var visiem visu ko solīt par to, ko skaidri zina, ka neizpildīs. Un bez tam tas, ka mēs esam spiesti taupīt pat šajā lietā, lielā mērā ir sociāldemokrātu lielais nopelns, jo, kā Baldzēna kungs tikko lepojās, ka tieši viņš bija iepriekšēja valdībā un rūpējās, lai tās jostas visiem būtu cieši jāsajož nākamajā gadā. Tā nu tas diemžēl ir. Tas attiecas par visu ko. Gan par lauksaimniecību, gan par skolotāju algām — viņš noteikti ar lepnumu var teikt, ka tajā valdībā, kur bija sociāldemokrāti, neviens lats netika pielikts skolotāju algām, neba arī lauksaimniekiem dižs kas tika izdarīts. Paldies!

Sēdes vadītājs.

Pēteris Salkazanovs — otro reizi.

P.Salkazanovs

(LSDSP). Cienījamie deputāti! Man tiešām prieks, ka Atis šoreiz nerunāja par vecotēvu, kas viņu izvadīja šodien uz plenārsēdi. Bet runājot par šo saimniecību, tā ir agrofirmas "Turība" saimniecība. Es gan nezinu, man liekas, premjeram padomnieks ir Strautiņa kungs. Kādus padomus tad viņš dod… ja tik daudz viņi tērē degvielu.

Bet kopumā jāsaka, ka tiešām ir ļoti daudz saimniecību, un, kā jau Bērziņa kungs teica, vidējais rādītājs ir no 120 līdz 80 litru. Un pa vidu tur ir 100. Un tāpēc arī varbūt nerunāsim par to, kurš ko un kad ir darījis. Darīsim šodien priekš zemniekiem.

Sēdes vadītājs.

Debates slēdzu. Komisijas vārdā — deputāte Aija Poča. Lūdzu balsošanas režīmu! Balsosim par likumprojekta "Grozījums likumā "Par akcīzes nodokli naftas produktiem"" pieņemšanu pirmajā lasījumā. Lūdzu rezultātu! Par — 55, pret — 37, atturas — 1. Pirmajā lasījumā likumprojekts pieņemts.

A.Poča.

Ņemot vērā debatēs vairākkārt izskanējušo domu, ka šīs naudas vairāk nākamā gada budžetā nav, tātad vairāk kā nepieciešams apmaksai 80 litriem par vienu hektāru, es ierosinu šo likumprojektu pieņemt tūlīt arī otrajā, galīgajā lasījumā.

Sēdes vadītājs.

Tiek celti iebildumi. Lūdzu priekšlikumus!

A.Poča.

Tādā gadījumā priekšlikumu iesniegšanas termiņš ir pirmdiena. Otrais lasījums — nākamā ceturtdiena.

Sēdes vadītājs.

Otrais lasījums — 9. decembrī.

A.Poča.

Jā, 9. decembrī.

Sēdes vadītājs.

Paldies!

Nākamais darba kārtības jautājums — lēmuma projekts "Par deputāta Edgara Zalāna atsaukšanu no Budžeta un finansu (nodokļu) komisijas". Lūdzu balsošanas režīmu! Balsojam par šo lēmuma projektu. Lūdzu rezultātu! Par — 56, pret — 1, atturas — 9. Lēmums pieņemts.

Nākamais — lēmuma projekts — "Par deputāta Arņa Razminoviča atsaukšanu no Juridiskās komisijas" . Lūdzu balsošanas režīmu! Balsojam par šo lēmuma projektu. Lūdzu rezultātu! Par — 54, pret — 2, atturas — 11. Lēmums pieņemts.

Nākamais — lēmuma projekts "Par deputāta Edgara Zalāna ievēlēšanu Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijā". Lūdzu zvanu! Balsosim par šo lēmuma projektu. Lūdzu rezultātu! Par — 58, pret — 1, atturas — 13. Lēmums ir pieņemts.

Nākamais — lēmuma projekts "Par deputāta Arņa Razminoviča ievēlēšanu Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijā". Lūdzu balsošanas režīmu! Balsosim par šo lēmuma projektu. Lūdzu rezultātu! Par — 60, pret — nav, atturas — 12. Lēmums ir pieņemts.

Nākamais darba kārtības jautājums — likumprojekts "Par nekustamā īpašuma tiesību atjaunošanu Līvu (lībiešu) savienībai "LĪVŲT ĪT"" . Juridiskās komisijas vārdā — deputāts Dzintars Rasnačs.

Dz.Rasnačs

(TB/LNNK). Labrīt, godātie deputāti! Juridiskā komisija saņēma desmit deputātu iesniegto projektu 21.oktobrī, jau vairāk nekā pirms mēneša, un nolēma, ka šim projektam jāizstrādā alternatīva, kam savukārt piekrita arī visi projekta iesniedzēji. Tā projekts tika sagatavots un iekļauts jau 25.novembra darba kārtībā, taču mūsu lielās noslogotības dēļ, protams, to neizdevās izskatīt, tāpēc Juridiskā komisija vakar pieņēma lēmumu lūgt Saeimu atzīt šo likumu par steidzamu, lai to varētu pieņemt šogad vēl un lai tas varētu stāties spēkā nākamā gada 1.janvārī.

Sēdes vadītājs.

Par vai pret steidzamību runāt neviens nevēlas. Lūdzu balsošanas režīmu! Balsosim par likumprojekta "Par nekustamā īpašuma tiesību atjaunošanu Līvu (lībiešu) savienībai "LĪVŲT ĪT"" atzīšanu par steidzamu. Lūdzu rezultātu! Par — 87, pret — nav, atturas — nav. Likumprojekts par steidzamu ir atzīts.

Dz.Rasnačs.

Godātie deputāti! Tātad komisija uzklausīja visu iespējamo ieinteresēto pušu viedokļus — bija gan tas rakstiski, gan arī mutiski, sākot ar Līvu savienību un beidzot ar pašvaldībām un valsts resoriem. Un komisija nonāca pie secinājuma, kādā veidā jābūt šim alternatīvajam projektam, kādam tam vajadzētu izskatīties. Tātad, ja sākumā runa bija par īpašuma nodošanu, tad tika pieņemts lēmums, ka alternatīvais būs tieši par īpašumu atjaunošanu. Un komisijā pamatā tātad bija šī vienprātība, ka alternatīvajam projektam vajadzētu izskatīties šādā veidā no diviem pantiem un ar konkrētu normu par spēkā stāšanos ar 1.janvāri. Katrā ziņā jāpiebilst, ka Līvu savienībai šis zemes gabals jau piederēja līdz 1940.gadam, un, protams, mūsu likumdošanā nav universāls likums par visām sabiedriskajām organizācijām, bet mēs pieņemam katrā gadījumā speciālu likumu un katrā gadījumā izvērtējam, vai tur ir kādi apgrūtinājumi vai nav. Šajā gadījumā tautas nams, kas ir uzcelts uz Līvu savienības zemes, arī saskaņā ar arhīva dokumentiem ir celts par Līvu savienības līdzekļiem, un šis būs viens ļoti liels un pareizs solis mūsu atbalstā lībiešu tautai.

Sēdes vadītājs.

Atklājam debates. Anna Seile, apvienības "Tēvzemei un Brīvībai"/LNNK frakcija.

A.Seile

(TB/LNNK). Cienījamie deputāti! Es varu paskaidrot, ka šis jautājums ir saskaņots ar visām institūcijām, kuras ir ieinteresētas. Tātad Lībiešu savienība grib atgūt savu īpašumu, Kolkas pagasta padome tam neiebilst, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija atbalsta un arī Slīteres valsts rezervāta administrācija, kuras bilancē pašlaik atrodas lībiešu tautas nams, ir ar mieru šo tautas namu atdot likumīgajiem īpašniekiem, jo tautas nams ir celts 1939.gadā par somu—ugru valodu grupai piederošiem līdzekļiem. Tagad taisnība tiks atgriezta, aicinu atbalstīt.

Sēdes vadītājs.

Debatēs vairāk neviens pieteicies nav. Lūdzu balsošanas režīmu! Balsosim par likumprojekta "Par nekustamā īpašuma tiesību atjaunošanu Līvu (lībiešu) savienībai "LĪVŲT ĪT"" pieņemšanu pirmajā lasījumā. Lūdzu rezultātu! Par — 87, pret — nav, atturas — 1. Pirmajā lasījumā likumprojekts ir pieņemts.

Dz.Rasnačs.

Priekšlikumu iesniegšanas termiņš, nevis komisija, bet iesniedzēji ierosina priekšlikumu iesniegšanas termiņu noteikt 8.decembri.

Sēdes vadītājs.

Un izskatīšanas?

Dz.Rasnačs.

Un izskatīšanu šā gada 16.decembrī.

Sēdes vadītājs.

Paldies! Deputāti piekrīt.

Nākamais darba kārtības jautājums — likumprojekts "Grozījumi Alkohola aprites likumā" . Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas vārdā — deputats Kārlis Leiškalns.

K.Leiškalns

(LC). Godātais priekšsēdētāja kungs! Godātie kolēģi! Mēs strādājam ar dokumentu nr.1168 "Grozījumi Alkohola aprites likumā" pirmajam lasījumam. Komisija ir saņēmusi šo likumprojektu no valdības, jo ir jāizdara dažas administratīvas izmaiņas. Un tāpēc es jūs aicinu atbalstīt sākumā desmit deputātu parakstīto steidzamību šim likumam un vēlāk arī likuma izskatīšanu pirmajā lasījumā.

Sēdes vadītājs.

Vispirms mums jālemj par steidzamību saskaņā ar desmit deputātu ierosinājumu atzīt šo likumprojektu par steidzamu. Lūdzu balsošanas režīmu! Balsosim par to, lai atzītu par steidzamu likumprojektu "Grozījumi Alkohola aprites likumā". Lūdzu rezultātu! Par — 81, pret — 1, atturas — nav. Likumprojekts par steidzamu ir atzīts.

K.Leiškalns.

Augsti godātie deputāti! Jūs visi esat saņēmuši finansu ministra parakstītu anotāciju, tāpēc es neaizkavēšu laiku, aicinot jūs nobalsot par likumprojektu pirmajā lasījumā.

Sēdes vadītājs.

Lūdzu balsošanas režīmu! Balsosim par likumprojekta "Grozījumi Alkohola aprites likumā" pieņemšanu pirmajā lasījumā. Lūdzu rezultātu! Par — 91, pret — nav, atturas — nav. Likumprojekts pirmajā lasījumā ir pieņemts.Lūdzu par priekšlikumu iesniegšanas termiņu un otrā lasījuma datumu.

K.Leiškalns.

Godātie deputāti! Ņemot vērā, ka likumam jāstājās spēkā ar 1.janvāri, jo citādi attiecīgā pārvalde nesaņem vairs finansējumu no vakar pieņemtā budžeta, es aicinu jūs priekšlikumu iesniegšanai atbalstīt 6.decembri un izskatīšanai — 9.decembri šajā gadā.

Sēdes vadītājs.

Deputāti piekrīt.

K.Leiškalns.

Paldies!

Sēdes vadītājs.

Paldies! Nākamais — likumprojekts "Tautas skaitīšanas likums" , otrais lasījums. Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas vārdā — deputāte Jevgenija Stalidzāne.

J.Stalidzāne

(JP). Cienījamais Prezidij! Cienījamie kolēģi! Tātad Valsts pārvaldes un pašvaldības komisija sagatavojusi otrajam lasījumam likumprojektu "Tautas skaitīšanas likums". Tātad skatāmies, tas ir dokuments nr.1243. Atbildīgā komisija iesaka apmainīt, izteikt 1.pantu kā otro un 2.pantu kā pirmo.

Sēdes vadītājs.

Deputāti piekrīt.

J.Stalidzāne.

Juridiskais biroja ir izteicis priekšlikumu — 4.pantā aiz vārdiem "tautas skaitīšana" ielikt vārdu "veids". Komisija to atbalsta.

Sēdes vadītājs.

Nav iebildumu.

J.Stalidzāne.

Juridiskais birojs vēl ir ieteicis izteikt mazliet citā redakcijā 5.pantu. Komisija atbalsta.

Sēdes vadītājs.

Deputāti atbalsta.

J.Stalidzāne.

Tad Juridiskais birojs bija izteicis priekšlikumu 6.panta redakcijai. Komisija izskatīja šo priekšlikumu un daļēji atbalsta un iekļauj komisijas izteiktajā priekšlikumā.

Sēdes vadītājs.

Deputāti piekrīt atbildīgās komisijas viedoklim par 4. un 5.priekšlikumu.

J.Stalidzāne.

6.priekšlikums. Juridiskais birojs ieteica izslēgt 7.panta pirmo daļu. Atbildīgā komisija daļēji to atbalsta un ir sagatavojusi 7.panta pilnu redakciju. Līdz ar to arī Juridiskā biroja 7.priekšlikums tika noraidīts.

Sēdes vadītājs.

Deputāti piekrīt atbildīgās komisijas atzinumam par 6., 7. un 8.priekšlikumu.

J.Stalidzāne.

Juridiskais birojs bija izteicis 9.priekšlikumā 8.pantu izteikt kā 10., bet likumprojekta 10.pantu kā astoto. Komisija šo priekšlikumu noraidīja.

Sēdes vadītājs.

Deputāti arī noraida.

J.Stalidzāne.

Arī 10.priekšlikumu, ko izteica Juridiskais birojs, komisija noraidīja.

Sēdes vadītājs.

Deputāti noraida.

J.Stalidzāne.

Un atbildīgā komisija ir izteikusi savu viedokli 11. priekšlikumā, un ir vēlams to atbalstīt.

Sēdes vadītājs.

Deputāti atbalsta.

J.Stalidzāne.

Atbildīgā komisija ir izteikusi 8.pantu piedāvātā redakcijā.

Sēdes vadītājs.

Nav iebildumu.

J.Stalidzāne.

Atbildīgā komisija 8.pantu arī ir sagatavojusi piedāvātā redakcijā.

Sēdes vadītājs.

Deputāti piekrīt.

J.Stalidzāne.

Atbildīgā komisija ir ieteikusi 9.pantam jaunu pirmo daļu piedāvātā redakcijā. Un apmainīt, un līdz ar to uzskatīt esošā 9.panta pirmo daļu par otro daļu un otro par trešo daļu.

Sēdes vadītājs.

Nav iebildumu.

J.Stalidzāne.

Juridiskais birojs bija ieteicis tātad izmainīt 9.panta pirmo daļu, kas tagad jau ir otrā daļa. Komisija piekrita to atbalstīt.

Sēdes vadītājs.

Tiek atbalstīts.

J.Stalidzāne.

16. priekšlikumā Juridiskais birojs bija ieteicis 9.panta otro daļu, tagad trešo daļu, izteikt citādi, ko arī komisija ir atbalstījusi.

Sēdes vadītājs.

Iebildumu nav.

J.Stalidzāne.

Atbildīgā komisija ir piedāvājusi 9.pantam ceturto daļu attiecīgā redakcijā.

Sēdes vadītājs.

Deputāti piekrīt.

J.Stalidzāne.

18.priekšlikums nav balsojams sakarā ar to, ka tas ir daļēji atbalstīts un iekļauts 9.pantā, par ko mēs jau nobalsojām.

Sēdes vadītājs.

Paldies! Tālāk, lūdzu!

J.Stalidzāne.

Juridiskais birojs ieteica 19.priekšlikumu. Komisija to neatbalstīja.

Sēdes vadītājs.

Deputāti arī neatbalsta.

J.Stalidzāne.

Juridiskais birojs ieteica izteikt 11.pantu atbilstošā redakcijā. Atbildīgā komisija ir ieteikusi šo pantu atbalstīt un iekļaut atbildīgās komisijas 11.panta redakcijā.

Sēdes vadītājs.

Deputāti piekrīt atbildīgās komisijas viedoklim par 22. un 21.priekšlikumu.

J.Stalidzāne.

Juridiskais birojs ir aizstājis 12.panta pirmajā daļā vārdu "iestādēm" ar vārdu "institūcijām". Komisija atbalsta.

Sēdes vadītājs.

Nav iebildumu.

J.Stalidzāne.

Atbildīgā komisija ierosina izslēgt 12.panta otro daļu.

Sēdes vadītājs.

Deputāti piekrīt.

J.Stalidzāne.

Atbildīgā komisija ir sagatavojusi 13.pantam piedāvāto redakciju.

Sēdes vadītājs.

Iebildumu nav. Pieņemts.

J.Stalidzāne.

Juridiskais birojs ir piedāvājis izslēgt 13.pantā astotā daļā vārdus "bez maksas". Atbildīgā komisija to ir atbalstījusi. Tas ir iestrādāts 13.panta devītajā punktā.

Sēdes vadītājs.

Paldies! Neviens neiebilst.

J.Stalidzāne.

Juridiskais birojs bija izteicis priekšlikumu — izslēgt 14.pantu. Komisija to noraidīja un iesaka 27.priekšlikumā izteikt 14.pantu piedāvātā redakcijā.

Sēdes vadītājs.

Deputāti piekrīt.

J.Stalidzāne.

Juridiskais birojs piedāvāja izteikt 15.pantu attiecīgā redakcijā. Atbildīgā komisija to atbalsta savā izteiktajā redakcijā, kas ir 29.priekšlikums.

Sēdes vadītājs.

Deputāti piekrīt atbildīgās komisijas viedoklim par 28. un 29.priekšlikumu.

J.Stalidzāne.

Atbildīgā komisija ierosina izslēgt 16.panta otro daļu.

Sēdes vadītājs.

Nav iebildumu.

J.Stalidzāne.

Līdz ar to ir priekšlikums pieņemt likumu otrajā lasījumā.

Sēdes vadītājs.

Lūdzu balsošanas režīmu! Balsosim par likumprojekta "Tautas skaitīšanas likums" pieņemšanu otrajā lasījumā. Lūdzu rezultātu! Par — 92, pret un atturas — nav. Likumprojekts otrajā lasījumā pieņemts. Lūdzu par priekšlikumu iesniegšanas termiņu.

J.Stalidzāne.

Priekšlikumu iesniegšanas termiņš — 7.decembris.

Sēdes vadītājs.

Priekšlikumu iesniegšanas termiņš trešajam lasījumam — 7.decembris. Deputāti piekrīt. Paldies!

Nākamo likumprojektu izskatīsim pēc pārtraukuma.

Pirms pārtraukuma ir jālemj par desmit deputātu priekšlikumu . Ierosinām slēgt 2.decembra Saeimas plenārsēdi pulksten 12.30 sakarā ar Baltijas asamblejas piecpadsmitās sesijas darba sākumu. Vai ir iebildumi? Ir iebildumi? Ir iebildumi. Lūdzu balsošanas režīmu! Balsosim par šo 10 deputātu ierosinājumu. Lūdzu rezultātu! Par — 87, pret — 1, atturas — 2. Priekšlikums atbalstīts.

Lūdzu reģistrācijas režīmu! Reģistrēsimies ar identifikācijas kartēm. Saeimas sekretāres biedru Aleksandru Bartaševiču lūdzu nolasīt reģistrācijas rezultātus. Vārds paziņojumam deputātam Guntaram Krastam.

G.Krasts

(TB/LNNK). Ārlietu komisija tiek aicināta uz ārkārtas sēdi pulksten 12.30 komisijas telpās.

A.Bartaševičs

(7.Saeimas sekretāres biedrs). Godātie deputāti! Nav reģistrējušies: Jānis Leja, Jānis Čevers, Dzintars Ābiķis, Andris Bērziņš, Raimonds Pauls, Ainārs Šlesers, Ingrīda Ūdre, Ģirts Kristovskis. Paldies!

Sēdes vadītājs.

Paldies! Pārtraukums līdz pulksten 11.00

 

Sēdi vada Latvijas Republikas 7.Saeimas priekšsēdētājs Jānis Straume.

Sēdes vadītājs. Lūdzu, ieņemiet vietas! Turpināsim izskatīt likumprojektus. Nākamais darba kārtības jautājums — likumprojekts "Grozījumi likumā "Par svētku un atceres dienām"" , pirmais lasījums. Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas vārdā — deputāts Antons Seiksts.

A.Seiksts

(LC). Godātais Saeimas priekšsēdētāj! Godātie kolēģi deputāti! Darba dokumenti ar numuriem 1246 un 1166. Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisija savā sēdē izskatīja Tautas partijas deputātu Bērziņa, Razminoviča, Greiškalna un citu Tautas partijas deputātu iesniegto projektu, kur doma ir svītrot no svētku un atceres dienām 16.martu kā Latviešu karavīru atceres dienu un šo dienu pārcelt uz 11.novembri.

Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisija saņēma arī Aizsardzības un iekšlietu komisijas pozitīvo atzinumu, kuri konceptuāli atbalsta, un mēs lūdzam apstiprināt, akceptēt projektu pirmajā lasījumā. Paldies!

Sēdes vadītājs.

Atklājam debates. Juris Dobelis, frakcija "Tēvzemei un Brīvībai"/LNNK.

J.Dobelis

(TB/LNNK). Cienītie kolēģi! Šoreiz būs jāatgādina vārdi, kas kādreiz mūsu tautā bija ļoti mīļi. Ka runa nevar būt šoreiz par krekliem, bet runa ir par sirdsapziņu. Jāpaskatās, kā ir ar mūsu tautas sirdsapziņu, domājot par mūsu latviešu leģionāriem. Var te teikt, ko grib. Es varu tikai atkārtot vienu — latviešu leģionāri ir pelnījuši vislielāko apbrīnu, vislielāko cieņu un godu. Un diez vai daudz Latvijā ir citu cilvēku, kas būtu pelnījuši kaut ko vairāk. Un nevienam nekad un nekur nav tiesību ne šeit, Saeimā, ne ārpus Saeimas, nevienam, kas kaut cik ciena latviešu tautu, teikt kaut ko negatīvu par mūsu leģionāriem. Tādus cilvēkus es esmu spējīgs vienkārši nolādēt. Lūk, tādai ir jābūt tai pārliecībai, ar kuru es patlaban uzstāšos.

Par ko ir šeit runa priekšlikumā? Priekšlikumā ir runa par dienas svītrošanu. Es jau, nododot šo te grozījumu komisijām, atgādināju: kā jūs varat izsvītrot to, kas ir noticis? Ar kādām tiesībām! Kas ir devis tiesības — svītrot ārā. Vēl smieklīgāk ir vārdus pārcelt. Tad ir jautājums — vai jūs esat prasījuši tiem cilvēkiem, uz kuriem tas tieši attiecas? Jūs viņu viedokli esat uzklausījuši? Diemžēl neesat. Diemžēl. Un te jau ir tā lieta, ka šo rīcību ir vadījuši ne sevišķi glīti vadmotīvi. Vai tiešām jūs neesat lasījuši atklāto vēstuli, kas adresēta arī Saeimai? Vēstuli, ko ir parakstījuši triju nacionālpatriotisko organizāciju vadītāji: Nacionālo karavīru biedrības Centrālās valdes priekšsēdētājs, Latviešu virsnieku apvienības priekšsēdētājs un Nacionālo partizānu apvienības priekšsēdētāja vietnieks. Tas laikam nenozīmē neko.

Ja jau mēs runājam par to, ka esam tautas priekšstāvji un mums jārēķinās ar to, ko vēlas tauta, tad kā tad mēs tā nemaz neesam parunājuši? Kaut vai Valsts prezidente nav atradusi par vajadzīgu pieņemt šos cilvēkus. Un mēs jau šeit viņu vietā lemjam. Vai ir runa par dažiem cilvēkiem? Vai ir runa par kādu grupējumu? Atgādināšu par ko ir runa. Runa ir par 150 000. Par 150 000! Vairāk nekā piecas reizes lielāku skaitu nekā pirms Otrā pasaules kara bija Latvijas armijā. Vairāk nekā divas reizes pārsniedz to skaitu, kas piedalījās brīvības cīņās šo cīņu beigu posmā. Jā, ir ironiska izrunāšanās šodien, ka maz viņu ir palicis. Viena sakņupusi dāmiņa atļaujas saukt mūsu vēlētājus par izmirstošo elektorātu. Laikam pašai radusies pārliecība, ka no nāves ir jābaidās. Tad šī savas bailes grib pārcelt uz citiem.

16.martu ir noteikuši paši leģionāri. Jā, Latvijā šo dienu atzīmēja slepus. Bet ārpus Latvijas, toreiz brīvajā pasaulē, šo dienu neatzīmēja slepus. Leģionāri sanāca kopā ar tiem latviešiem, kas bija patrioti, un atklāti runāja par šo dienu. Mēs piedāvājām to atstāt kā Atceres dienu. Vai mums ir jāatceras šo latviešu tautas neapšaubāmi labāko daļu? Vai mums ir jāatceras kā valstij, vai arī mums tajā dienā ir slapstoties jāiet, kā nu kuram tas liksies vajadzīgs? Tā, kā tas ir darīts daudzus gadus.

Šeit, šajā dokumentā, kur runā par šā likumprojekta anotāciju, ir teikts, ka, lūk, šī diena nekonsolidējot sabiedrību. Vai jums pašiem nenāk smiekli par šiem vārdiem? Ko tad jūs vēlaties konsolidēt? Varbūt arī tos sarkanos salašņas, kas regulāri pulcējas? Vai jūs vēlaties konsolidēt tos paklīdeņus — vairāk nekā 20 000 atvaļinātās militārpersonas, kurām pat nav bijis tik daudz goda kā braukt atpakaļ uz savu dzimteni. Nē! Viņi ienāca kā okupanti un šeit kā okupanti ir palikuši. Varbūt mēs gribam konsolidēties ar tiem visiem jauneklīšiem melnās ādas jakās, kas patlaban pulcējas Rīgā un citās Latvijas pilsētās un spriež lielkrievu šovinisma garā? Jā, konsolidēties ar tādiem ir kauna lieta! Un 16.martu kā konsolidācijas dienu ar tādiem diez vai kāds nopietns cilvēks atbalstīs.

Tagad šī mākslīgā brēka, kas nesen izcēlās. Ka, lūk, redziet, jūs iedibinājāt Atceres dienu un ārzemes sāks protestēt. Nu, nezinu, cik procentu no smadzenēm piedalījās šādu spriedumu pasludināšanā. Es gribētu atgādināt — 1998.gada marta notikumu laikā 16.marts nebija toreiz Atceres diena. Šie Krievijas provokatīvie gājieni, kas sākās pie Rīgas domes, galīgi nebija saistīti ar 16.martu kā Atceres dienu. Tikai pēc tam 6. Saeima pieņēma lēmumu par šo Atceres dienu. Diemžēl to nezin kāpēc gribas aizmirst. Izlikties, ka tā nav bijis.

Tālāk. Tagad ir runa, ko tālāk darīt 16.martā. Paldies šī dokumenteļa autoram, kurš uzrakstījis: "Likumprojekts neizslēdz iespēju 16.martā atcerēties." Paldies par atļauju! Bet varbūt mēs atcerēsimies bez šādiem padomiem. Tie, kas vēlēsies 16.martu atcerēties, to izdarīs tāpat. Šāds teikums tikai parāda to steigu, nemākulību un mākslotību, ar kādu šis papīrelis tika sacerēts.

Šeit ir arī teikts, ka, lūk, Latviešu karavīru atceres diena nav vēsturiski precīzi saistāma ar 16.martu. Ļoti labi! Mēs jau 6.Saeimā piedāvājām šo dienu saukt kā Leģionāru atceres dienu. Toreiz arī diemžēl liela Saeimas daļa bailēs no nezin kā piedāvāja šo kompromisa nosaukumu. Un tāpēc, neapšaubāmi, uz otro lasījumu, es ceru, atradīsies deputāti, kas parakstīsies zem ierosinājuma. Jā, nosauksim skaidri un gaiši 16.martu kā Latviešu leģiona dienu. Tiešām, tam es varu pilnīgi piekrist, ka jābūt ir šādam skaidram nosaukumam. Šāds ierosinājums arī būs.

Tagad par salikšanu kopā. Vienā dienā salikt dažādus vēsturiskos notikumus. Vēl ir daži tā saucamie vēsturnieki. Bet mums ir Latvijā tādi vēsturnieki, kam ir vienalga, ko rakstīt. Viņus interesē, ko prasa, lai uzrakstītu vēsturi. Tādi ir gatavi salikt kopā Pirmo pasaules karu ar Otro pasaules karu. 22. jūniju ar 11. augustu. Viss kopā! Lūdzu! Kā jūs varat salikt divus pasaules karus kopā vienā Atceres dienā?

Vai jūs saprotat, ko nozīmē 11. novembris? Ko nozīmē Lāčplēša diena? Tā vairāk ir saistāma ar svētku dienu. Tā ir pacilātības diena. Jā, tiešām, 11. novembrī no Pārdaugavas izdzina ārā bermontiešus. Nodibināja Lāčplēša ordeni par godu šīm uzvarām. Viss kārtībā!

Bet 16.marts ir dziļa traģisma un izmisuma pilna diena. Viena no retajām, praktiski vienīgā reize, kad Otrā pasaules kara laikā divas latviešu divīzijas parādīja, ko nozīmē, ja viņas karo kopā. Parēķiniet, 150 000! Salīdziniet ar tiem skaitļiem, kas ir šodien Latvijas Zemessardzē, kas ir šodien Latvijas armijā! Salieciet kopā šodienas zemessardzi, armiju, policiju, un visi kopā ne tuvu nesanāks šis skaitlis. Iedomājieties, cik ģimenes te ir skartas, cik likteņu šeit ir skarti. Joprojām simtiem leģionāru guļ Latvijas zemē, un mēs nezinām tieši, kurā vietā. Un mēs viņus meklējam. Un mēs nelielu daļu atrodam, un ir šie pārapbedījumi Lestenes Brāļu kapos.

Un tāpēc neko nevar darīt. Acīmredzot šī pilnīgi skaidrā vēlēšanās izpatikt svešām varām un nekas cits nevada jūs, cienītie kolēģi, šodien. Šeit savijās kopā laikam šī vēlēšanās izpatikt svešām varām un dzīvniecisks naids pret tiem cilvēkiem, kam pietika drosme un apņēmība parādīt šiem tā saucamajiem neuzvaramajiem, ka ar ieročiem rokās ir iespējams viņiem sekmīgi pretoties. Un kauns, ko Latvija piedzīvoja 1940. gadā, zināmā mērā tika novērsts. Jā, un es pilnīgi esmu pārliecināts, ka latviešu leģionārs mūžīgi paliks kā tāds dadzis vai nu galīgi gļēvu, vai garīgi tizlu iznireļu acīs. Tā tas būs. Jo gļēvam cilvēkam nekad nebūs drosmes atzīt to, ka otrs par viņu ir pārāks. Protams, ar balsojumu var izdarīt visu, ar balsojumu var sevi nodrošināt, drošs paliek drošs. Rezultāts būs ļoti vienkāršs — 16. martā būs arvien vairāk cilvēku, kas, dažādu iemeslu vadīti, ieradīsies piemiņas vietās. Un, ja kāds domā, ka šīs atceres dienas izsvītrošana mazinās vajadzīgo saziņas līdzekļu interesi par latviešu leģionāriem, tad viņš dziļi kļūdās. Tā interese parādīsies tieši tanī dienā, un tas troksnis būs tieši tanī dienā. Tā kā, godātie, ne sevišķi drosmīgie kolēģi, kas vēlas svītrot šo datumu, tās ir jūsu iespējas.

Apvienība "Tēvzemei un Brīvībai"/LNNK to neatbalstīs un darīs visu, lai pārliecinātu sabiedrības vismaz krietnu daļu par to, ka šī rīcība ir nelietīga. Paldies!

Sēdes vadītājs.

Aleksandrs Kiršteins, Tautas partijas frakcijas deputāts.

A.Kiršteins

(TP). Godājamais priekšsēdētāj, godājamie deputāti! Šodien faktiski mums vajadzētu izlemt nevis pret kaut ko, bet debatēs izrunāt dažus jautājumus un iestāties par.

Es gribētu uzdot pats sev un arī pārējiem četrus jautājumus. Kāpēc nevarētu būt divas dienas, ko mēs atzīmējam? Tieši tā, kā teica Juris Dobelis. Kāpēc 16. marts pašreiz netiek atzīmēts ar nosaukumu — Leģionāru diena? Mēs liekuļojam, kad sakām, ka mums ir leģionāru diena. Vai kāds šaubās, ka Latviešu karavīru atceres dienai ir jābūt dienai, kas saistīta ar Latvijas valsts izveidotas armijas vai militārās vienības cīņām, un vai leģionu var uzskatīt par Latvijas valsts formējumu, un vai šim datumam — Latviešu karavīru atceres dienai — nav jābūt tādai, kas apvieno visus karavīrus, kas ir karojuši? Un ceturtais — vai ir kādas sekas mūsu iepriekšējam lēmumam, ka mēs šo 16. martu nosaucām par Latviešu karavīru atceres dienu?

Visvieglāk ir atbildēt uz pēdējo jautājumu. Jā, sekas ir, un mēs esam pie tā vainīgi, nevis pieņemot šo lēmumu, bet neprotot izskaidrot starptautiskajai sabiedrībai. Un grūti pateikt, vai tur ir vairāk vainīga Ārlietu ministrija, vai valdība, vai mēs visi kopā, bet sekas ir konkrētas. Un es jums tūlīt pateikšu. Jūnijā ASV kongress apturēja pēc kongresmeņa Toma Lankova pieprasījuma senāta un apakšnama kopējo rezolūciju par ASV atbalstu Baltijas valstīm NATO paplašināšanas procesā. Es domāju, ka visiem, kas iesniedza priekšlikumu un arī atbalstīja šo 16. martā kā Latviešu karavīru atceres dienu, nebija tāda doma, ka kaut kādā mērā Latvijai vajadzētu pašreiz ciest par mūsu Saeimas nespēju izskaidrot savus lēmumus, bet diemžēl tā tas ir iznācis. ASV kongress ir apturējis, es vēlreiz atkārtoju, kopējo rezolūciju, kas ir Latvijas nākotnei daudz būtiskāka nekā iekšējie strīdi par dažādiem datumiem.

Nākamais. Par to, ka mēs esam zināmā mērā drusciņ liekuļi. Mums nav pašreiz šādas dienas attiecībā uz leģionu, un es domāju, un es arī te piekrītu Jurim Dobelim, ka šādai dienai vajadzētu būt, bet kādai tai vajadzētu būt, es pateikšu drusciņ vēlāk.

Tagad par leģiona nozīmi. Mani vienmēr ir aizvainojis tas, ka mūsu vēsturnieki nav pratuši arī starptautiski pietiekami izskaidrot šī leģiona nozīmi. Es domāju, ka Rietumu vēsturnieki diemžēl to ir izdarījuši vairāk. Tas ir pārmetums tam, ka mums ļoti daudzi vēsturnieki strādā Ārlietu ministrijā. Un nespēj ar to tikt galā, ar ko tik labi ir ticis galā gan Ezergailis, gan vesela rinda citu vēsturnieku. Bet es gribēju tikai pateikt vienu, ka latviešu leģiona virsnieku vidū nebija neviena, kurš negribēja neatkarīgas Latvijas valsts atjaunošanu. Un to neviens nenoliedz. Jau 1943. gada 6. oktobra radio runā Bangerskis pateica par paredzamo neatkarības atjaunošanu. Sekas bija tādas, ka tika izsūtīts, piemēram, kā jūs ziniet, Valdmanis momentā uz Vāciju. 1944. gada 22. martā 189 latviešu politiķu prasība par pilnīgi neatkarīgas valsts atjaunošanu tika nosūtīta Vācijas tā laika vadītājiem. Sekas bija ļoti dzelžainas. Jau 6. aprīlī Hitlers pavēlēja Himleram likvidēt jebkādas nacionālās pretestības vai dažādu nacionālo virzienu, teiksim, centienus Latvijā. Un jūs visi zināt, ka tas viss 1944. gada 27. septembrī beidzās ar latviešu pašpārvaldes likvidēšanu un ģenerāldirektora nosūtīšanu uz Vāciju. Lai ko mēs runātu par leģionu, lai kā mēs apskatītu šo leģiona nodibināšanas datumu vai cilvēkus, kas tur bija iesaistīti, mēs redzam, ka visi no zemākajiem instruktoriem līdz augstākajiem virsniekiem pašpārvaldē dažādos veidos iestājās par Latvijas neatkarības atjaunošanu, bet traģisku iemeslu dēļ bija dažādas sekas.

Vai šis ir pietiekams iemesls, lai mēs 16. martu izmantotu, uz kura bāzes varētu konsolidēt visus tos latviešu karavīrus, kuri cīnījās pret Sarkano armiju, pret komunistiem, pret visu pārējo? Diemžēl nē. Tikai Vācijā tika nogalināti 2 tūkstoši nacionālās pretestības kustības dalībnieku. Es atkārtoju. Nevis komunistus, nevis sarkanos partizānus, bet latviešu virsniekus, latviešu kareivjus, latviešu nacionālo pretestības kustību, kuri iestājās par pilnīgu Latvijas neatkarības atjaunošanu.

Es gribētu atgādināt, ka Flosenburgas koncentrācijas nometnē tika sadedzināti 1123 latvieši. Tātad mums vajadzētu tomēr padomāt, ka ne visiem šī diena ir pieejama. Es jau šeit nerunāju par kureliešiem, starp kuriem bija ļoti dadz leģionāru, es šeit negribētu sīkāk stāstīt par Liepājas 1944. gada 19. novembra karatiesu, kur latviešu nacionālajiem virsniekiem, arī leģionāriem, vācieši piesprieda nāvessodu, tajā skaitā tādiem kā kapteinis Upelnieks, Mucenieks, leitnantam Rubenim, pulkvežleitnantam Liepiņam, virsleitnantam Prikulim. Es te varētu skaitīt ļoti lielu un plašu sarakstu. Tie bija gan leģionāri, gan Latvijas armijas virsnieki, gan Latvijas nacioinālie patrioti, kuri cīnījās gan pret komunistiem, gan pret vāciešiem, un viņiem nebūtu tagad pieļaujama, viņu tuviniekiem nekāda kareivju piemiņas dienas saistīšana ar jebkādu vācu armijas bruņoto formējumu. Vai nu tas mums patīk vai nepatīk, tas mums ir jāpasaka godīgi. Mums vajadzētu pieminēt arī 7000 mobilizētos zēnus, kuri tika iesaukti dažādos palīgdienestos, tajā skaitā vācieši nekautrējās pat iesaukt 400 meitenes un izmantot viņas armijas palīgdienesta vajadzībām. Bet ne par to ir runa.

Vēl par leģionāriem runājot. Kāpēc 356 leģionāri tika nosūtīti uz Tukovas koncentrācijas nometni? To vēl vajadzētu izpētīt. Arī šo cilvēku piederīgajiem ne vienmēr varbūt ir pieņemams šis datums. Bet es šeit negribu būt vēsturnieks, un es gribu vēlreiz atkārtot savu personīgo viedokli, ka leģionam bija ļoti liela nozīme Latvijas neatkarības atjaunošanā tādā mērā, ka leģiona cīņas izglāba ļoti daudz latviešu inteliģences pārstāvju un nacionālo cīnītāju, kuri paspēja emigrēt un kurus būtu jebkurā gadījumā nogalinājuši komunisti. Nelolosim ilūzijas, bet es nevaru piekrist Nacionālo karavīru biedrības priekšsēdētāja izteikumam televīzijā, ka leģions to nodrošināja viens pats, jo, ja mēs atceramies vēsturi un atceramies, paskatāmies, kas notika Kurzemes katla beigās, tad tikai 1181 kareivis bija kapitulācijas laikā Kurzemē, tātad tur bija 21 divīzija, 2 armijas, 8 korpusi, tas ir pēc Edgara Andersona datiem, 25 700 kareivju paguva aizbraukt uz Vāciju, 450 uz Zviedriju. Bet es vēlreiz atkārtoju, tas ļāva noturēt Kurzemes cietoksni, ļāva izglābties 200 tūkstošiem bēgļu, no kuriem 20 tūkstoši cilvēku aizbrauca uz Rietumiem, kur izauga jauna paaudze, kura uzturēja Latvijas ideju un palīdzēja mums atgriežoties — gan viņi paši, gan viņu bērni, gan dažādos valsts amatos palīdzēja atjaunot Latvijas neatkarību.

Tāpēc, nenoliedzot šo leģiona dienu, Tautas partijas uzskats ir, ka ir jābūt divām dienām, viena diena ir tā, kā ierosināja "Daugavas vanagi", tas ir 16.marts, tā ir, lūk, šī leģiona piemiņas diena jeb leģionāru diena, bet otrs datums ir datums, kas apvieno visus Latvijas armijas cīnītājus, kas apvieno visus kareivjus, tā ir 11.novembrī svinamā Latviešu karavīru atceres diena. Es aicinu atbalstīt šo Tautas partijas priekšlikumu. Paldies!

Sēdes vadītājs.

Juris Sinka, apvienības "Tēvzemei un Brīvībai"/LNNK frakcija.

J.Sinka

(TB/LNNK). Dāmas un kungi! Kas notika 1944.gada 16.martā? Dienā, kuru trimdas latvieši Rietumos atklāti pieminēja kā Leģiona dienu daudzus gadus, ko latviešu tauta un bijušie leģionāri Latvijā un Sibīrijā atzīmēja savās sirdīs okupācijas gados un ar godu sešus gadus līdz 1998.gada martam. Sarkanā armija, kas kopā ar čeku bijusi atbildīga par "baigo gadu", atkal tuvojās Latvijas austrumu robežai un nesa uz saviem pleciem asiņaino staļinismu atpakaļ uz mūsu tēvu zemi. Vācija jau tad patiesībā bija karu zaudējusi. Hitlerisms bija saņēmis nāvīgus triecienus no rietumiem, dienvidiem un austrumiem. Tas notika nepilnus trīs mēnešus pirms Rietumu sabiedroto invāzijas Normandijā un četrus mēnešus un četras dienas pirms atentāta mēģinājuma pret Hitleru viņa paša zemē.

Jaunie latviešu karavīri, zemnieku, strādnieku un pilsētnieku dēli, piedzīvojušu latviešu virsnieku vadīti, cerēja, ka varēs saglābt savu Latviju, pasargāt to no sarkanā mēra un pēc tam atbrīvot to arī no brūnā, kā jau tas reiz bija bijis brīvības cīņās 1919.un 1920.gados. 1944.gada 16.martā latviešu leģiona divas divīzijas, 15. un 19., pie Mudes upes, krievu mēlē sauktas Veļikajas, savā frontes sektorā apturēja apmēram četrus padomju armijas uzbrukumus. Mūsu leģionāriem nebija NKVD vienību aiz muguras, tikai priekšā. Latviešu tautas zieds asiņoja, un sevišķi 15.divīzijas vīri cieta smagus zaudējumus, bet tie uzbrukumu izturēja. Taču, tāpat kā strēlniekiem Ziemassvētku kaujās, viņiem nācās vēlāk atkāpties, tad, kā ziniet, nāca kaujas pie Mores un citām tēvzemes vietām. Latviešu zēni turējās un būtībā palika nesakauti līdz kara beigām Kurzemes cietoksnī. Vēl joprojām gaidot palīdzību no Rietumu sabiedrotajiem, daudzi no viņiem cīnījās tālāk vairāk nekā desmit gadus kā nacionālie partizāni, mūsu mežabrāļi. Pateicoties mūsu leģionāru varonībai, turpat 200 tūkstoši latvju tautas cilvēku varēja izbēgt no Staļina bendes cirvja un gulaga šausmām. Šeit mazlietiņ precizēšu. Rietumvācijā nonāca apmēram 150 tūkstoši un vairāk par 4000 ar laivām, to starpā arī mani radi, nokļuva Zviedrijā. Daudzus nogremdēja, Dancigas līcī vien pieci kuģi ar bēgļiem nogrima. Par to parūpējās padomju zemūdenes. Bet tomēr tas bija iespējams, pateicoties arī mūsu karavīru cīņām. Latviešu leģionāri atguva mūsu tautai lepnumu, ko tā bija zaudējusi, ienākot sarkanajiem okupantiem 1940.gada 17.jūnijā.

Es jums atgādināšu to rūgto patiesību, ka, kamēr latviešu leģions tika izmeklēts un pilnīgi amerikāņu, angļu un franču rehabilitēts, jau 1946.gada pavasarī okupētajā Latvijā mūsu leģionārus dēvēja par kara noziedzniekiem, slepkavoja tos vai izsūtīja uz Sibīriju pārskoloties. Pat pēc atbrīvošanas no gulaga tiem bija jādzīvo kā trešās šķiras pilsoņiem un jāpanes pazemojumi un komunistu nievas. Tie kļuva par spitālīgajiem, no kuriem bija jāizvairās. Un kas notiek tagad brīvajā Latvijā? Mūsu cienījamiem kara veterāniem atkal jānoliec galvas, jāslapstās un jājūtas kā lepras slimniekiem. Kāpēc mēs kaunamies no viņiem? 11.novembris pieder Lāčplēšiem, bermontiādes varoņiem, tāpat kā 6.marts pieder Latvijas armijas pirmajam virspavēlniekam pulkvedim Oskaram Kalpakam. Tāpat kā 3.jūlijs pieder Ziemeļlatvijas armijas komandierim pulkvedim Jorģim Zemitānam. Latviešu leģionārs ir nopelnījis savu dienu — leģiona dienu 16.martā. Vai jūs to neredzat? Pēc tā, ko Kiršteina kungs te nule teica, man nav gluži skaidrs, ko šis likumprojekts tagad mūsu priekšā grib panākt? Tāds, kā tas ir, man liekas, tas ir ļoti nepareizs, un tādēļ es pieprasītu to noraidīt pirmajā lasījumā. Paldies! Bet, pirms es aizeju, es tomēr gribēju atgādināt, kad es pieminēju trimdas latviešus, viņu starpā biju es, viņu starpā bija Vaira Paegle, viņu starpā bija Inese Birzniece, viņu starpā bija Andris Melakals. Paldies!

Sēdes vadītājs.

Oskars Grīgs.

O.Grīgs

(pie frakcijām nepiederošs deputāts). Cienījamie Saeimas deputāti! Saeimas priekšsēdētāja kungs! Prezidij! Arī es diemžēl nesaprotu, ko šis dokuments grib pateikt, kas ir iesniegts mums izskatīšanai šodien. Ja skatāmies, kas šeit rakstīts, un to ir parakstījis Tautas partijas deputāts Rihards Pīks, un te rakstīts tā: izmaiņas likumā "Par svētku un atceres dienām" — likuma normu papildināšana ar 16.martu kā Latviešu karavīru atceres dienu nav konsolidējusi latviešu sabiedrību, radījusi kaitējumus Latvijas tēlam pasaulē. Es domāju, ka varētu teikt, ka nekad Latvijas sabiedrība nav konsolidēta, un arī šis likumprojekts — par 16.marta svītrošanu vēl vairāk, man liekas, sašķels latviešu tautu. Jo nav jau noslēpums, ka latvieši vienmēr ir bijuši divos ierakumos visā savā vēsturē. Izņemot varbūt Latvijas laiku, kad mēģināja Kārlis Ulmanis vienotībā aicināt latviešu tautu. Viņam tas daļēji arī izdevās.

Tālāk lasām: 16.marts pēc organizācijas "Daugavas vanagi" iniciatīvas trimdā tika iedibināta kā Latviešu leģionāru atceres diena. Tādēļ nosaukums — Latviešu karavīru atceres diena — vēsturiski precīzi nav saistāms ar 16.martu, jo 20.gadsimtā latviešu karavīri cīnījušies arī citās frontēs.

Es varu piebilst, ka par maz mūsu Ārlietu ministrijas pārstāvji skaidro latviešu leģiona nozīmi un šo faktu pasaulē. Jā, latviešu karavīri ir cīnījušies citās frontēs. Ne tikvien frontēs, bet praktiski visos pasaules kontinentos. Un, ja pienāks diena, varbūt latviešu karavīri cīnīsies uz mēness arī vēl. Latviešu karavīriem tas ir iedzimts asinīs. Bet ja gribam būt patiesi, patiesi pret sevi, kā dažas dienas atpakaļ to teica deputāts Dalbiņa kungs, un es viņam piekrītu, Dalbiņa kungs sacīja — ja gribam būt patiesi. Un es jums, Dalbiņa kungs, pilnīgi piekrītu, ka jūs gribat būt patiess, un arī es gribu būt patiess. Un jūs savu patiesību pierādījāt vakar, nobalsodams vienīgais no Tautas partijas par Lestenes brāļu kapu piemiņas vietas atjaunošanu, piešķirot naudas līdzekļus. Un jūs parādījāt arī pietiekamu drosmi, kaut gan es mazlietiņ šaubījos par to. Bet jūs pierādījāt. Paldies jums par to! Un to cilvēki atcerēsies.

Tālāk lasu šajā dokumentā. Uzskatām, ka jānosaka datums, kas dod iespēju atcerēties visus karavīrus, latviešu karavīrus, tāpēc arī tiek ierosināts pārcelt Latviešu karavīru atceres dienu no 16.marta, kas vēsturiski tiek saistīta ar leģionāru atceri, uz 11.novembri. Tam es galīgi nevaru piekrist. Nevar 16.martu, un šeit nemaz nav jāskaidro dziļāk, pārcelt uz 11.novembri. Te pietiekami jau kolēģi par to runāja. Un tālāk teikts, ka pēc uzvaras pār Bermonta armiju tika izcīnīta Latvijas neatkarība. Nu es domāju, ka šis cilvēks, kas šo dokumentu ir sastādījis, viņam galīgi nav saprašanas, kad izcīnīja Latvijas neatkarību. Vai tad 11.novembrī izcīnīja Latvijas neatkarību? Man liekas, ka vēl pēc bermontiādes cīņām, kas beidzās 22.decembrī, vēl bija Latgales atbrīvošana no Sarkanās armijas, un tad tika izcīnīta Latvijas brīvība. Galīgi analfabētiski sastādīts šis dokuments. Tas bija, cienītais Pīka kungs, tikai viens moments Latvijas atbrīvošanas cīņās, kad tika lauzts mugurkauls vienam no draņķīgākajiem pretiniekiem — vācu spēkiem apvienojoties ar krievu monarhistiskajiem spēkiem, ar tā saucamajiem Bermonta–Avalova spēkiem. Vēsturi taču vajag zināt! Tika lauzts mugurkauls tam baismīgajam spēkam. Un es domāju, ka 16.marts, lai to svinētu atzīmējot vai to, teiksim, pieņemt likumā kā svētku dienu, tas ir cits jautājums. Un, ja gribam būt patiesi, kā Dalbiņa kungs minēja, šī nav karavīru atceres diena — 16.marts. Tā ir Latviešu leģiona diena.

Un es domāju, ka uz otro lasījumu, ja šis likumprojekts pirmajā lasījumā tiks pieņemts, tad to varētu iesniegt kā leģiona atceres dienu. Bet vai to svinēt kā svētku dienu, par to lai lemj parlaments. Dabiski, vispirms izdiskutējot. Tikpat labi es varētu sacīt arī, ka 4.maijs faktiski ir tikai formalitāte un 18.novembris ir pamatā Latvijas proklamēšanas diena. Un 4.maijs var būt tikai formāli atzīmēts. Un visu cieņu padomju armijai, kas savu karavīru varonīgās cīņu vietas un varonīgās cīņas ir atzīmējuši, un katra valsts atzīmē savu karavīru varonības kaut kādas lapaspuses, atzīmē attiecīgos datumos, attiecīgās vietās un attiecīgos laikos. Es domāju, ka mēs varam šeit svītrot šo dienu vai nesvītrot, es domāju, ka to atzīmēs, un cilvēki pulcēsies un svinēs šo dienu bez mūsu atļaujas vai neatļaujas. Tas bija tāpat kā Kalpaka piemiņas vietu 1987.gada 8.novembrī, kad man bija gods ar grupu cilvēkiem to atjaunot. Kad VDK pulkvedis sacīja, ka mēs to vietu iznīcināsim, es viņam atbildēju ļoti vienkārši: jūs jau varat izrakt bedri, jūs varat kalnu uzbērt, bet vietu taču jūs prom neaiznesīsiet. Tāpat tiks ziedi likti tajā vietā, un cilvēki to vietu apmeklēs.

Bet mani pārsteidz vairāk Tautas partijas izturēšanās. Tad, kad bija priekšvēlēšanu kampaņa, es atceros, tieši notika gadījums Lestenes pārapbedīšanas ceremonijā, kad atnāca pulkvedis un runāja ar tautu. Runāja uz cilvēkiem, kas piedalījās pārapbedīšanas ceremonijā. Viņš runāja tā, ka beidza raudāt bērni, satverdami mātes rokas, un sievu asaras no vaigiem žuva, un sirmie karavīri cēla galvas augstāk, zemu liektās. Viņš runāja Tautas partijas idejas un tās vadoņa vārdā. Viņš teica, ka viņš ir Tautas partijas prāta un ideju paudējs. Un viņš labi runāja. Viņš runāja latviski. Viņš runāja par nodevību, par karavīru pienākuma apziņu, par gļēvulību no deputātu puses. Un viņš runāja patiesi. Ja viņa runu varētu salīdzināt ar dziesmu, tad viņš tiešām dziedāja mūsu dziesmu, pašu dziesmu. Bet nepagāja ilgs laiks, un nebija vēl dziedājuši trešie gaiļi, kad jūs, Tautas partija, un viens otrs sākāt dziedāt pavisam citu dziesmu. Jums vajadzēja tikai šo pirmsvēlēšanu kampaņu. Un, manuprāt, es personiski domāju, ka izmantot priekšvēlēšanu kampaņu pārapbedīšanas vai bēru ceremonijā, ziniet, tas ir zem katras kritikas.

Es ierosinu šo dokumentu noraidīt šodien un strādāt pie jauna dokumenta. Tā kā pulkvedis Dalbiņš teica — būt patiesiem pret sevi. Un, ja gribam šo dienu atzīmēt, tad tā ir jāatzīmē kā latviešu leģiona diena. Paldies par uzmanību!

Sēdes vadītājs.

Pēteris Tabūns.

P.Tabūns

(TB/LNNK). Cienījamie kolēģi! Godīgi sakot, es nācu uz tribīni visai nikns. Jā, jā. Bet būšu mierīgs un runāšu mierīgi. Un man ir ļoti žēl, ka zālē, klausoties manus kolēģus, un ne tikai manus kolēģus, par šo likumprojektu, zālē ļoti daudzi pļāpā vienkārši, smīkņā, tas ir nožēlojami. Un nožēlojams, cienījamie kolēģi, ir piedāvājums — svītrot no atceres dienu saraksta 16.martu. Tas ir patiešām kaunpilns piedāvājums latvietim. Kauns un negods! Savādāk es to nevaru nosaukt. Un es saprastu, tas būtu pilnīgi normāli priekš mūsu sabiedrības, ja šāds piedāvājums būtu nācis no Jurkāna, Rubika konglomerāta, kuri sapņo, kā jau nereizi vien šeit ir izskanējis, par sociālistisko revolūciju, un viņi to nenoliedz. Bet, ka nāca no jums, man, visiem simpātiskie Tautas partijas kungi un jaukās dāmas, es esmu pārsteigts, un es vēl aizvien nesaprotu, goda vārds, nesaprotu. Jo sākumā man viens otrs no jums skaidroja, ka leģionāri paši esot piekrituši. Jā, varot vienoties, it kā varot vienoties par kaut kādu kopēju citu datumu. Bet nav tā! Jūs taču esat saņēmuši šo organizāciju cilvēku, Romanovska kunga parakstītu vēstuli. Un tur skaidri un gaiši pateikts — kategoriski nē! — par šī datuma izsvītrošanu un par pārcelšanu uz kādu citu, vienalga kuru datumu.

Jā, te tika pieminēts arī tas, ka anotācijā rakstīts, ka Latviešu karavīru atceres diena — 16.marts — neesot konsolidējis sabiedrību. Cienījamie kolēģi! Vai tad kāds ir gaidījis no Latviešu karavīru atceres dienas panākt sabiedrības konsolidēšanos? Es ļoti brīnos! Tas vienkārši nav iespējams! Mēs atceramies savus latviešu karavīrus tāpat kā krievi, poļi, vācieši un tā tālāk atceras savus karavīrus. Un neprasa tāpēc konsolidēt sabiedrību. Šai atceres dienai vajadzētu konsolidēt latviešus, tas gan, latviešus vajadzētu konsolidēt. Bet diemžēl iznāk tā, ka šī diena nav konsolidējusi latviešus, jo daudzi latvieši, arī Saeimā, negrib konsolidēties, bet grib integrēties kaut kur. Es pat nesaprotu, kur tad mēs gribam integrēties?

Un tad, kad es pateicu skaidri un gaiši, un par to uzrakstīja avīzes, ka es kā latvietis nekur negrasos integrēties. Lai integrējas tie, kuri šeit sabraukuši, latviešu sabiedrībā tā, kā to igauņi izdarīja likumprojekta veidā un pateica, ka integrēties vajag cittautiešiem. Skaidri un gaiši. Tad mani Kļockina kungs, kurš māca žurnālistus un jauno paaudzi, nosauca par fašistu faktiski. Laikrakstā "Diena" tas ir rakstīts, un jūs lasījāt. (No zāles deputāts M.Lujāns: "Nelasījām.") Lūk, tādas ir tās lietas! Cilvēku, kurš aizstāv savu zemi, savu tautu. Jā, es esmu nacionālists, bet es neesmu fašists, es atvainojos! (No zāles deputāts J.Urbanovičs: "Esi, Pēter, esi!") Un Kļockina kungam un daudziem citiem to vajadzētu sajēgt!

Tāpat kā padomju laikā, šīs divas lietas tiek absolūti jauktas un saliktas vienkopus. Pamēģiniet aizliegt svinēt savu karavīru atceri vienalga kurai tautai. Un tad jūs dzirdēsiet, ko viņi jums pateiks. Bet mēs paši tagad mēģinām izdarīt šo kauna darbu. Nu tad jau, cilvēki mīļie, ja jau jūs gribat visu apvienot vienos svētkos, nu tad pamēģiniet, piedāvājiet mums likumprojektu, ka Ziemsvētkus apvienosim ar Lieldienām. Vai tas nebūs absurdi? Tas ir absolūti absurdi, un tikpat absurds ir arī šis piedāvājums. Un to vajadzētu saprast! Kiršteina kungs, te nekādi neder pozitīvais, ko jūs teicāt par, kaut ko noliedzot, izsvītrojot šoreiz šo 16.martu.

Vai daudzi no jums ir bijuši Lestenē? Vai daudzi no jums ir bijuši nacionālo partizānu apbedīšanas vietās, kur mēs pēdējos gados esam atklājuši, vietējo cilvēku par saviem līdzekļiem saziedots, lielākoties izveidojuši pieminekļus, piemiņas vietas. Ļoti, ļoti retais. Jo Lestene nav tā vieta, kur izrādīties, kur papriecāties. Tur jāpadomā, jānoliec galva un jāpadomā par savas tautas un valsts likteni agrāk, tagad un nākotnē. Kas notiks pēc 50 un pēc 100 gadiem? Vai šeit latvieši kā tauta dzīvos vai nedzīvos? Lūk, ir jautājums. Tā mēs noplicināsim visu, visas Latvijas garamantas, ar kurām mēs esam lepojušies, vērtības, vēsturi pārsvītrosim. Pārrakstīsim pa jaunam tā, kā vienam otram vai dažai partijai patīk.

Man patiešām, cienījamie kolēģi, ļoti sāp šī attieksme, kas ir Saeimā, jo balsojums jau iepriekšējais, kad tika virzīts šis likumprojekts, liecināja, ka par to, lai 16.marts — Leģionāru diena — paliktu kā mūsu Latviešu nacionālo karavīru atceres diena, balsoja tikai "Tēvzemei un Brīvībai"/LNNK un vēl pāris deputātu. Bet ļoti sāp šī attieksme cilvēkiem, kuri cīnījās par Latviju, kuri atdeva dzīvības.

Te jau daudz tika runāts un pieminēti fakti no vēstures. 150 000 leģionāru! Tie nav desmit vai divdesmit, vai simts cilvēku. Viņu mātes un tēvi, brāļi un māsas, saskaitiet, ko tas nozīmē! Tas ir vismaz miljons cilvēku, kurus skar šī lieta. Vismaz miljons no mūsu mazās tautiņas. Un tagad mēs gribam visu sabāzt vienā maisā, un lai tad tie leģionāri, redziet, mēs viņiem atļausim, nesodīsim, ka viņi tur iet un piemin savus varoņus, savus kritušos biedrus. Tad jau mēs sagaidīsim un nebūtu brīnums, ja turpināsies šāda locīšanās, šāda izdabāšana vietējiem un ārējiem dažādiem spēkiem. Tad es nebaidos teikt, un es nebrīnītos, ka nākotnē vēl kāds izdomās un notiks droši vien tā, ka pie leģionāru apbedīšanas vietām, uz šīm vietām nāks paslepus un liks svecītes. Vai to jūs gribat? Redziet, lai nāk bez atceres dienas. Lai nāk! Tā nevar, kolēģi! Tā nevar, latvieši! Tā nedrīkst! Tas ir kauns! Tas nedara mums godu — Saeimai!

Lībanes kundze vai jaunkundze! Jūs vienmēr smīkņājat, kad Tabūns vai Dobelis, vai Vidiņš, vai vēl kāds runā par šīm lietām. Nesmīkņājiet! Tas nav labi! Tā nedrīkst rīkoties! Tagad jūs esat nikna un skrienat pie mūsu frakcijas vadītāja, lai sūdzētos par mani, kad es jūs apsaucu. Jā, tā nedrīkst rīkoties! Es gribu redzēt, kā jūs balsosiet.

Sēdes vadītājs.

Rišards Labanovskis.

R.Labanovskis

(LSDSP). Godājamā Saeima! Es nevaru pieņemt likumprojektu triju iemeslu dēļ. Pirmkārt, 11.novembris ir pavisam cita diena. Ar citu vēsturisko nozīmību, ar citu sūtību. Otrkārt, 16.marts un leģions ir Latvijas vēstures sastāvdaļa, un likumprojektā piedāvāt nevis labot, domāt par nosaukuma maiņu, par ko acīmredzot varētu arī diskutēt, bet svītrot no vēstures, no tautas atmiņas, no mūsu būtības — tas neder! Un treškārt. Pagājis jau ir tikai nedaudz vairāk par gadu, kopš Saeima ir nobalsojusi par šo dienu. Tātad daudzi no jums bija 6.Saeimā, toreiz jūs bijāt dumji, un tagad jūs esat kļuvuši gudri. Nevar tā ar savu pašapziņu mētāties. Man pašam bija ne sevišķi patīkama pieredze, es piedalījos tās videofilmas tapšanā, ko Varšavas televīzija šeit gatavoja Latvijā un šā gada sākumā parādīja Polijas televīzijas pirmajā programmā vēlā vakara stundā.

Polijas presē uz to bija reakcija dažāda, un diezgan daudz bija pret, un tad, kad es nevis tikos, bet pa telefonu sazinājos ar vienu no saviem radagabaliem, tēvoci, kurš ir armijas Krajovas virsnieks, kurš bijis Gestapo nagos un izmucis, un viņš stipri vēsi reaģēja uz manu līdzdalību šajā filmā. Tur bija gan vēsturnieki, gan leģionāri, gan bijušais prezidents Ulmanis. Un es un visi kā viens centāmies skaidrot, kāpēc tāds leģions radās, kāpēc tas pastāvēja un ka tā nebija latviešu zēnu mīlestība pret Hitleru, fašismu un Lielvācijas ideju, bet tas bija naids pret Staļinu un komunistisko teroru, un ka nebija citas alternatīvas toreiz, ka tas bija Molotova—Ribentropa pakta rezultāts. Es nezinu, vai man izdevās pārliecināt šo savu radagabalu, viņš palika diezgan vēss. Un tas ir saprotams, ka Polijā, kur Varšavā uz katra stūra ir uzraksti, ka šeit vācu fašisti nošāvuši 20, 30, 50 un 80 poļus, ir grūti acīmredzot to ieskaidrot. Ja mums, politiķiem, vēsturniekiem, valstsvīriem ir pietrūcis argumentācijas, lai pasauli pārliecinātu par šā datuma eksistenci un par latviešu leģiona attaisnošanu šajā vēsturiskajā situācijā, tad nepareizi un politiski nepareizi ir vispār cilāt šo jautājumu Saeimā, atkal saasināt uzmanību uz to un atļaut mūsu nedraugiem atkal attiecīgi mūs slānīt.

Es gribu teikt, ka mūsu mīkstčaulībai reiz vajadzētu pielikt punktu. Es atgādināšu to faktu, ko es dzirdēju tad, kad bija šeit seminārs par Ziemas karu — izrādās, ka mūsu bijušais ārlietu ministrs Munters neieradās 1939.gada decembrī uz Tautu savienības sēdi, kurā Padomju savienību izslēdz no Tautu savienības. Tas neglāba no okupācijas pēc pusgada. Mūsu šis referenduma rezultāts neglāba no Krievijas nicinājuma, ja salīdzinām Krievijas attieksmi pret igauņiem, somiem un latviešiem, kurus viņi visvairāk nicina, kā jūs domājat? Tos, kas ir vismīkstčaulīgākie. Tālab varbūt atstāsim vēsturei izvērtēšanai šo datumu. Varam strīdēties, varbūt citādāk nosaukt, pareizāk vai nepareizāk, taču nevajadzētu saasināt uzmanību uz to, un taktisku apsvērumu dēļ. Katram ir tiesības atzīmēt vai neatzīmēt šo dienu, iet pie pieminekļa ar ziediem vai neiet, ne visas mūsu atzīmējamās un svinamās dienas ir pieņemamas absolūti visai sabiedrībai. Lai valdība, vadošie politiķi, parlamenta vadītāji atturas, tā ir viņu brīva izvēle, šīs dienas atzīmēšanā, svinēšanā. Tā nav svinamā diena, bet ļausim tiem cilvēkiem, kuri ir pelnījuši godu un atzinību, paust savas atmiņas, savas sāpes un savu attieksmi pret mūsu vēsturi. Tāpēc es aicinu balsot pret 16.marta svītrošanu no atceres dienu saraksta. Paldies par uzmanību! (Starpsauciens: "Pareizi!")

Sēdes vadītājs.

Juris Vidiņš.

J.G.Vidiņš

(TB/LNNK). Cienījamais Prezidij un cienījamie kolēģi! Labanovska kungs, varbūt neiet runa par mīkstčaulību, man šķiet, ka iet runa par mazvērtības kompleksu. Mazvērtības kompleksu valstij, katram no mums, un tas mazvērtības komplekss izpaužās, pēc jūsu vārdiem, tajā mīkstčaulībā, ka mēs gribam savu vērtību pašu acīs un citu acīs paaugstināt ar to, ka mēs gribam iztapt kādam. Kad mums kāds aizrāda, kas ir spēcīgāks, tad mums kļūst neērti, un tad mēs mēģinām laboties. Sakarā, Pīka kungs, ar jūsu sagatavoto anotāciju par tā saucamo sabiedrības konsolidāciju, par ko te vairāki cilvēki jau runāja. Ziniet, es nezinu, vai var konsolidēties Sinkas kungs ar Samsona kungu, vai es varu konsolidēties ar Bekasova kungu, kas balsoja pret Latvijas neatkarību vai nebija zālē. Tā kā nevar konsolidēt nekonsolidējamas lietas, kuras nav savienojamas, kuras ir pretstats kā uguns un ūdens. Tā kā nekad mēs visa sabiedrību nekad nekonsolidēsimies.

Otrā daļa no jūsu anotācijas skar to, ka jūs gandrīz vai atzīstat, ka būtu labāk iedibināt leģionāru atceres dienu. Pīka kungs, pagājušajā Saeimā bija šis iesniegums no mūsu frakcijas vai no manis personīgi, es te īsti labi neatceros. Un tad mēs, Labanovska kungs, aiz šīs mīkstčaulības pieņēmām šo kompromisa variantu, lai mūsu varasvīriem, braukājot pa ārzemēm, nebūtu jāsarkst un lai mēs varētu taisnoties Krievijas priekšā. Lai gan mana stingra pārliecība ir, ka vajadzētu tomēr būt leģionāru atceres dienai. Un kamdēļ? Kiršteina kungs, jūs vēsturiski ļoti labi šeit izgaismojāt par leģionāru nozīmi un visu pārējo, un tad iznāk faktiski, ka leģionāri ir bijuši upuri, upuri Vācijas rokās, tāpat kā sarkanie strēlnieki it kā ir bijuši upuri PSRS rokās. Ne visam tam, protams, var piekrist. Jā, viņi, cīnoties Vācijas pusē, aizstāvēja Vāciju kā tādu, bet motīvi, kamdēļ viņi tur cīnījās, tie ir dažādi.

Un man ļoti patika pagājušajā reizē, kad mūsu kolēģis Slakteris uzstājās un stāstīja par savas ģimenes sašķeltību. Slaktera kungs, mans tēva brālis iestājās Vērmahtā, nevis SS leģionā trešā dienā pēc vācu ienākšanas šeit. Un kamdēļ viņš to izdarīja? Tamdēļ, ka viņa brāļa ģimene, tanī skaitā arī es, tapa izvesta simtprocentīgi un tamdēļ, ka viņa sieva ar mazu meitiņu arī tapa izvesta, un viņš palika viens, jo viņš Daugavpilī par advokātu strādāja, viņš bija komandējumā Rīgā, viņš vienkārši izbēga no šīs izvešanas. Un viņš iestājās, lai atriebtos. Un, paldies Dievam, ka viņa ģimene, viņa sieva un meita izdzīvoja. Un ka tagad Latvijas sabiedrībā ir viņa mazdēls Ilmārs Mežs, kas mums palīdz izjust mūsu demogrāfijas, mūsu latviešu tautas katastrofālo stāvokli. Tātad viņš iestājās, lai atriebtos.

Ja jūs esat lasījis Janovska pēdējā sējumā publicēto grāmatā "Torna", tad jūs labi sapratīsiet, ka latviešu leģionāru atmosfēra nebija par cīņu par Vāciju, bet galvenais motīvs bija cīņa pret otrreizējo boļševiku okupāciju. Un tas bija galvenais. Jūs saprotiet, nebija jau tas, ka aizstāvēt tās Lielvācijas intereses. Es esmu ticies ar vairākiem leģionāriem un arī tāpat ar Dzelzs krustu kavalieriem kā Trušiņa kungs, un man ar viņu ir bijuši strīdi, kad viņš vispār noliedza, ka Vācija šeit ienāca un viņa it kā nebija okupējusi mūs. Un viņš nepiekrīt tam, ka viņus izmantoja Vācijas interesēs. Jūs saprotiet, mums ir jāciena šī pārliecība, ka viņi uzskata, ka viņi cīnījās tikai par Latviju. Bet es vēlreiz ieteiktu visiem kolēģiem izlasīt to Janovska grāmatu "Torna", jo tur tā atmosfēra ir no iekšpuses aprakstīta, un tā tāda ļoti silta un ļoti laba grāmata, kur tie leģionāri ar smīnu un ar jokiem attiecās pret tiem vāciešiem. Tā ka esat lūdzu tik laipni, varbūt iepazīties un izlasīt.

Bet katrā ziņā, kolēģi, mums tomēr ir jānāk pie viena kaut kāda kopsaucēja. Es neapelēju par to, ka Birzniece, pateicoties leģionāriem, vispār eksistē šeit. Ka Vaira Vīķe–Freiberga arī šeit ir, jo es domāju, ja viņa būtu bijusi, viņas vecāki būtu tikuši krievu okupācijā, ļoti iespējams, ka viņa būtu aizgājusi bojā Sibīrijā. Es negribu pie tā apelēt. Es gribu apelēt pie tā, ko mūsu kolēģis Dobelis teica. Viņu bija 150 tūkstoši. Jā, viņi bija upuri Vācijas rokās. Jā, bet viņi cīnījās pret Latvijas otrreizējo okupāciju. Un tādēļ es arī šo cilvēku piemiņai atcerējos, ka viņi, varbūt neizprotot to vēsturisko situāciju, bet cīnījās par mums katru, kas šeit sēž. Es aicinātu tomēr noraidīt šo iesniegto likumprojektu. Paldies!

Sēdes vadītājs.

Atis Slakteris.

A.Slakteris

(TP). Cienījamie kolēģi! Piedošana un liekulība ir tie vārdi, kas man nāk prātā pēc visām šīm runām. Sākšu ar liekulību. Jau pagājušajā reizē pieminēju, ka mūsu vidū sēž gandrīz vienīgais, jā, vienīgais Saeimas deputāts, kas ir politiski represēts pēdējos gados. Tas ir Juris Dalbiņš, kuru noņēma no amata tajā laikā, kad pie varas bija "Tēvzemei un Brīvībai"/LNNK, no kuras bija ministru prezidents. Tieši par savu nacionālo stāju 16.marta sakarā. Tā ir patiesība. Tā nav patiesība visa. Patiesības otra daļa, ka augstas amatpersonas no tās pašas "Tēvzemei un Brīvībai"/LNNK muka pēc tam pa pasauli, lai izvairītos no tā oficiālā atzīmējamā datuma — 16.marta. Un arī tā ir patiesība. Es saprotu, ka cilvēks, kas teica, ka godam šis datums ir atzīmēts līdz 1998.gadam, to domāja no visas sirds. Un viņš redzēja to patiesības daļu, kas viņam patika. Bet es redzēju arī to otru. Un tāpēc liekulības ir bijis daudz. (Starpsauciens: "Ko muldi!")

Par piedošanu. Es domāju, ka piedošana ir jālūdz Saeimai, valdībai par to, ka politisku intrigu dēļ ir izmantoti cienījami, sirmi karavīri, un rezultātā sapratne nav panākta, ne Latvijā iekšpusē, ne ārpasaulē to nav spējuši politiķi veikt. Tajā skaitā "Tēvzemei un Brīvībai"/LNNK politiķi. Tautas partija ir gatava uzņemties atbildību gan par iekšpolitiku, gan par ārpolitiku. Mūsu deputāti vislielākā skaitā bija 16.martā pagājušajā gadā, būs nākamajā gadā. Ne jau oficiālos vai neoficiālos svētkos ir tā problēma. Un arī 11.novembrī mēs bijām un būsim visvairāk. Aicinu atbalstīt, kolēģi! Es saprotu, ka atsevišķiem politiķiem gribētos šo dienu atcelt un pieņemt reizi gadā. Varbūt tas par kādu desmitdaļu paceltu viņu reitingu. Un tomēr domāsim valstiski un pieliksim punktu šai diskusijai.

Sēdes vadītājs.

Dzintars Kudums.

Dz.Kudums

(TB/LNNK). Aizsardzības un iekšlietu komisijai bija nodots izskatīšanai šis likumprojekts, un šeit arī stāv apakšā mans paraksts. To bija visgrūtāk izdarīt man. Es esmu daudz dokumentu savā dzīvē parakstījis, bet šis paraksts bija viens no grūtākajiem. Protams, komisijas vadītājam tas ir jādara. Tas ir viņa pienākums, jo arī komisija lemj balsojot. Balsis izšķīrās tikai par vienu balsi. Šis lēmums bija pozitīvs. Bet ir viena lieta, ko mums nevajadzētu aizmirst šinī sakarībā. Manuprāt, katram kareivim ir jābūt motivācijai, lai viņš atdotu savu dzīvību par kaut ko. Es domāju, ka leģionāriem šī motivācija bija, un viņi bija desmitiem tūkstošu, kas to izdarīja. Bija motivācija tāda, ka, okupējot padomju Latviju, okupējot Latviju un ieviešot padomju varu šeit, notika visādas zvērības, izsūtīšanas. Un viņi ļoti labi saprata, ka, atkal Sarkanajai armijai ienākot Latvijā, notiks tas pats, vēl drausmīgāk. Tātad viņi nežēloja savu dzīvību, lai aizsargātu mūsu tautu.

Tagad mēs veidojam jaunu armiju. Un mums ir tagad jādomā, kāda būs mūsu jauno kareivju motivācija. Ja mēs politiski pasakām — ziniet, tā tomēr bija kļūda. Mums ļoti grūti bija izskaidrot to pasaules sabiedrībai. Mēs to paši iekšēji saprotam. Viss it kā būtu ļoti labi. Jā, bet tomēr, ziniet, nevajadzētu. Nezinu, ja tāda attieksme ir pret kareivi, kāda motivācija mūsu jaunajam kareivim būs, mūsu jaunajai armijai? Politiska kļūda? Varbūt nogaidīt. Varbūt politiķi pēc tam teiks, ziniet, tā arī ir kļūda, ja kaut kas tāds notiksies, Dievs nedod! Tāpēc es uzskatu, ka šis likumprojekts ir noraidāms.

Sēdes vadītājs.

Andrejs Panteļējevs.

A.Panteļējevs

(LC). Cienījamais priekšsēdētāj! Cienījamie klātesošie! Ja runā par gļēvulību, tad, man liekas, vislielākā gļēvulība ir bailes paskatīties pašiem patiesībai acīs un pašiem novērtēt savu vēsturi. Latvieši ir karojuši ļoti daudzās un dažādās armijās. Sāksim beigu beigās konsekventi ar Pirmo pasaules karu, ar latviešu strēlniekiem, ar latviešu sarkanajiem strēlniekiem, kuri liela daļa no viņiem, liela daļa no viņiem, godīgi es jums teikšu, karoja ar domu par to, ka viņi karo par Latvijas neatkarību. Starp citu, atšķirībā no Hitlera, Ļeņins šo neatkarību iedeva. Ar kādiem apsvērumiem, es te negribu teikt. Tie bija pietiekami makiavelliski. Bet tad jau latviešu strēlnieki, sarkanie, var būt daudz vairāk lepnāki par to, ka viņi ir izkarojuši Latvijas neatkarību, nekā varbūt Otrā pasaules karā karojošie leģioni. Tas nozīmē, ka ievedīsim tomēr speciālu dienu, lai atzīmētu latviešu strēlnieku dibināšanas dienu. Jo es jums gribu teikt atklāti — mēs visu laiku uztraucamies par skaidrojumiem virzienā uz Rietumiem.

Man pašam ir personīgi nācies saskarties ar ļoti lielām grūtībām izskaidrot mūsu latviešu lomu virzienā uz Austrumiem, rajonā aiz Krasnojarskas. Padomju laikā, jūsu zināšanai, vienīgais īstais pretpadomju akts, kas notika Krasnojarskā, bija, kad tika uzspridzināts latviešu sarkano strēlnieku piemineklis kā pateicība par Sibīrijas zemnieku dumpja apspiešanu, kurā latviešu sarkanie strēlnieki ļoti aktīvi piedalījās, protams, ar ļoti cēlām domām par Latvijas neatkarību. Es nezinu, vai mēs esam bijuši līdz šim gatavi skaidrot krieviem to lomu, ko nospēlēja Krievijas vēsturē latviešu sarkanie strēlnieki. Bet labi, ja mēs ejam par šo te līniju, tad beigu beigās atzīmēsim atsevišķi visās dažādās armijās un varbūt, ļoti cēlu mērķu vadītu, mūsu latviešu karotāju piemiņas dienu, ieskaitot varbūt franču leģiona dienu, kurā, starp citu, ir karojuši latvieši. Un, manuprāt, varbūt arī tajā laikā viņi karoja franču leģionā, domādami, es varu nosaukt konkrētus uzvārdus, sagadīšanās pēc, piemēram, viens no viņiem bija Jānis Ādamsons, ir karojis franču leģionā ar domu, ka viņš karo pret komunismu. Tātad ievedīsim arī franču leģiona dienu.

Es domāju, ka tomēr sapratīsim, ka Latvijas vēsture 20.gadsimtā ir bijusi traģiska. Bet beigu beigās, ja mēs atzīmējam latviešu leģiona dibināšanas dienu, tad, manuprāt, tas ir negods, ka mēs neatzīmējam to dienu vai nepieminam to dienu, kad vācieši nošāva Konstantīnu Čaksti — mūsu pirmā prezidenta Čakstes dēlu. Nošāva tieši par to, ka Konstantīns Čakste atklāti vācu laikā nebaidījās un iestājās par Latvijas neatkarību. Atšķirībā varbūt no daudziem citiem, kas šo domu slēpa kaut kur sirdī. Pieminēsim varbūt šo Konstantīna Čakstes nāves dienu, un tā tiešām būs vairāk mūsu neatkarības aizstāvju diena nekā leģiona diena.

Bet tajā pašā laikā es nevienu brīdi negribu pārmest nevienam leģionāram, jo es ļoti labi zinu to vēsturi. Arī manu radinieku vidū ir bijuši cilvēki, kas bijuši iesaukti leģionā un kas ir karojuši vācu armijas pusē. Bet, manuprāt, būsim godīgi. Vai nu mēs tad tiešām pēc kārtas atzīmēsim visas tās armijas, kurās ir karojuši latvieši ar domām, ka viņi cīnās pret komunismu, un tādā gadījumā, es domāju, ka vismaz 5–6–7 šādas dienas mēs varēsim Latvijā izdomāt un atzīmēt, vai arī tomēr mēģināsim kvintesenci savilkt vienā dienā, un visloģiskāk tā būtu Lāčplēša diena, jo Lāčplēša dienā mēs varētu atcerēties visus tos, kas neatkarīgi no tā, vai tas bija franču leģionā, vai tas bija Indoķīnā amerikāņu karaspēka sastāvā, vai tas bija sarkano strēlnieku sastāvā tajā pašā Krasnojarskā, apspiežot krievu zemnieku dumpi pret boļševismu, vai tas būtu bijis kaut kādās citās armijās. Bet par tiem cilvēkiem, kas sirdī uzskatīja, ka viņi karo par neatkarību. Bet atzīmējam to tajā dienā, kad tie cilvēki, kas to darīja šeit, Latvijā, Rīgas krastmalā, nevis tikai sirdī, bet arī praktiski un nepārprotami karoja par Latvijas neatkarību. Paldies!

Sēdes vadītājs.

Oskars Grīgs — otro reizi.

O.Grīgs

(neatkarīgais deputāts). Es domāju, ka jautājums ir pietiekami svarīgs, lai varētu arī padiskutēt, bet, kas attiecas, Andrej Panteļējev, uz jūsu teikto, ka mēs gribam atjaunot leģiona dibināšanas dienu, tas ir aplami, leģiona atceres dienu, tā varbūt būtu precīzāk. Jūs te dižojāties ar vēsturiskajām zināšanām, es arī tā īsi gribētu pateikt, atbildēt Kiršteina kungam, kad viņš pieminēja kureliešus, kuri cīnījās, un viņu virsniekus, kuri cīnījās pret vāciešiem, tur nosauca veselu virkni virsnieku, tad es gribēju teikt, ka tikai viens virsnieks no kureliešu grupējuma, kurš izprata, teiksim, vācu atriebību un vācu politiku perfekti, tas bija leitnants Rubenis ar savu bataljonu, kas aizgāja no Stikliem, pāri par desmit kilometriem un pie Ilziķu ezera izveidoja savu apmetni, un tad, kad viņš redzēja, viņa izlūki, ka aplenca vācu Jekelna SD vienības, tad viņš 14. novembrī 1944. gadā noņēmās vienā naktī pārvietot savu bataljonu un 38 kilometrus forsētā gājienā no Ilziķu ezera pa bezceļiem nokļuva līdz Abavas krastiem netālu no Rendas. Un 18. novembra rītā viens no maniem tuviem cilvēkiem arī tajā bataljonā bija, viņi dziedot himnu "Dievs, svētī Latviju!", kad vācu štukači jau pikēja viņiem virsū un apšaudīja viņus, viņi pieņēma kauju. Viņi cīnījās neatlaidīgi vairākus mēnešus pret vāciešiem. Tā bija cīņa, vienīgā virsnieka cīņa, kas cīnījās. Tas nebija leģions. Tie bija leģionāri, bet tas nebija leģions. Tā ka šīs lietas jaukt nevajadzētu.

Es zinu, ka mūsu latviešu karavīri visos pasaules kontinentos, kā saka, ir karojuši. Ir pat pret turkiem un ir uzspridzinājuši cietoksni, lai nepadotos turku gūstā. Tādi arī ir bijuši. Tos arī varētu atzīmēt. Panteļējeva kungs, nu nevajag visu salikt vienā maisā.

Slaktera kungs, sekojiet sava kolēģa Dalbiņa kunga piemēram. Viņš tiešām bija patiess un drosmīgs. Bet jūs tāds neesat. Un jūs neesat tajā nozīmē, ka jūs, nezinādams faktus, sakāt, ka Dalbiņa kungs bija vienīgais represētais, kad viņu, teiksim, represēja, noņemot no NBS komandiera pienākumiem. Jūs nezināt vai jūs esat nepatiess? Viņu nenoņēma. Viņš uzrakstīja pats atlūgumu. Pilnīgi pareizi — spiediena rezultātā. Viņš uzrakstīja vairākus atlūgumus. Nu bet es ticu papīram, kas ir rakstīts. Tā tas ir, lūdzu. Bet Dalbiņa kungs tiešām parādīja principialitāti, godīgumu un patiesīgumu, un viņš vakar nobalsoja par Lestenes Brāļu kapu atjaunošanu. Tā kā viņam pietiek drosmes, un pietiek drosmes arī viņa patiesībai, un es domāju, ka arī šodien Dalbiņa kungs, tā kā iepriekš savā raidījumā, kad viņš uzstājās televīzijā, viņš sacīja, ka tiešām šī nav karavīru atceres diena, ja grib būt patiess, tā ir leģiona atceres diena. Es domāju, ka viņš arī šodien paliks konsekvents un noraidīs šo likumu, neveiksmīgo likumprojektu noraidīs jau pirmajā lasījumā. Un tad, ja tas nāks dienas kārtībā un kāds ierosinās par leģiona atceres dienu, tad parlaments to izlems. Izlems, vai svinēt, atzīmēt ar sarkanu, vai vienkārši atzīmēt to dienu vai kā svētku dienu. Tas ir cits jautājums.

Tā kā es ierosinu pirmajā lasījumā noraidīt šo dokumentu, šo likumprojektu. Paldies!

Sēdes vadītājs.

Dzintars Rasnačs. Jūsu rīcībā 11 minūtes.

Dz.Rasnačs

(TB/LNNK). Godātie deputāti! Lai nebūtu daudz kas jāatkārto, ko te minēja. Mana uzstāšanās būs vairāk kā replika. Kolēģi no Tautas partijas! Tā nav svētku diena, tā ir atceres diena, Slaktera kungs. Tā nav svētku diena. Tā ir atceres diena. Lūdzu nejauciet. Tā ir atceres diena. Konkrēti latviešu leģionāriem, tas ir, vairāk nekā 150 000. Tā ir atceres diena. Un lūdzu to ņemt vērā.

Un otrs. Lūdzu, Slaktera kungs, neizplatiet no šīs tribīnes melus. Dalbiņa kungs aizgāja no sava amata pēc Valsts prezidenta Gunta Ulmaņa iniciatīvas. Ja jūs par to vēlaties pārliecināties, jūs apskatieties konkrētos sagatavotos rīkojumus un konkrēti Ulmaņa vadītās institūcijas pieņemtos lēmumus. Nevajag melot no šīs tribīnes.

Sēdes vadītājs.

Leons Bojārs. Jūsu rīcībā 10 minūtes.

L.Bojārs

(LSDSP). Cienījamie kolēģi! Nu aizrunāsies tik tālu, kā es tagad dzirdēju frāzi — katram karavīram atdot dzīvi par kaut ko. Katram karavīram atdot dzīvi par kaut ko… Tad kas tad tas ir — kaut kas? Paldies!

Sēdes vadītājs.

Pēteris Apinis. (Starpsauciens: "Apini, beidz!")

P.Apinis

(LC). Godātie kolēģi! Atceres dienas, piemiņas dienas un daudz kas cits nezināmu iemeslu dēļ kļūst par tādām iespējām vienam pateikt par otru kādu sliktu vārdu. Es īsti nezinu, vai tas ir korekti. Var jau atrast arī citas iespējas un savādāk izteikt nepatiku pret otru kolēģi, kas atrodas šajā zālē. Un man ir klusas aizdomas, ka tas tomēr nav ar tīru sirdsapziņu. Brīžos, kad runā par latviešu leģionāriem, par latviešu karavīriem, skatīties uz saviem kolēģiem zālē un velt viņiem virsū ļaunas domas, melus, visādā citādā ziņā viņus aizvainot.

Man šoreiz ļoti patika Vidiņa kunga uzstāšanās. Viņš runāja godīgi, un es saprotu viņa versiju par šiem jautājumiem un viņš tos korekti paskaidroja. Diemžēl "Tēvzemei un Brīvībai/LNNK" ne visi spēj palikt korekti. Un diemžēl viņi arī aizmirst tos brīžus, kad tādām pašām frāzēm, tikpat perfekti izskaidrojot katru vārdu, ar tikpat labu radio diktoru dikciju ir runājuši arī citos laikos un citos laikos aizstāvējuši pilnīgi pretēju ideoloģiju. Tad varbūt nevajag šeit no šīs tribīnes aizskart citus cilvēkus. Paldies!

Sēdes vadītājs.

Viola Lāzo. Septiņas minūtes vēl.

V.Lāzo

(LSDSP). Cienījamais priekšsēdētāj, godājamās deputātes, cienījamie deputāti un visnotaļ cienījamie karavīri un viņu tuvinieki! Mēs šoreiz runājam par ļoti konkrētu lēmuma projektu. No šīs tribīnes droši vien vajadzētu runāt daudz vairāk racionāli, proti, tas ir vairākuma — desmit Tautas partijas deputātu parakstīts dokuments, kurā ir skaidri un gaiši uzrakstīts — no likuma "Par svētku un atceres dienām" svītrot 16. martu un pārcelt vārdus "Latviešu karavīru atceres diena" aiz vārdiem — 11. novembris — Lāčplēša diena. Tādēļ es runāju par šīm jau te nosauktajām lietām. Es saprotu, ka šādas lietas salīdzinājumā ar budžeta lietu, ko mēs skatījām vakar, ir vairāk vai mazāk emocionālas dabas. Proti, jebkura svētku vai svinamā diena nav tikai racionāli uztverama, bet ir arī emocionāls jautājums. Un tā tas ir ne tikai mums šajā zālē sēdošajiem, bet visai tautai.

Tieši, izejot no šī viedokļa, es gribētu runāt par to, ko šeit jau minēja mani sociāldemokrātu frakcijas kolēģi. Un, proti, vai 11.novembris ir tā īstā diena, kurai pielikt klāt vēl ko citu? 11.novembris varbūt padomju laikā dažās ģimenēs netika svinēts pietiekamā apjomā, un varbūt tādēļ daļai no Latvijas iedzīvotājiem 11.novembris tikai tagad pēdējos desmit gados ieguvis savu īsto nozīmi. 11. novembris — Lāčplēša diena — ir saistīta ar pavisam konkrētiem vēsturiskiem notikumiem. Un šie konkrētie vēsturiskie notikumi šajā gadsimtā ir pietiekoši tradicionāli kļuvuši, lai tagad tie vienotu kādas citas atceres dienas. Tas būtu viens arguments, kādēļ es diemžēl nevarēšu atbalstīt Tautas partijas deputātu priekšlikumu.

Otrs jautājums. Par latviešiem dažādās armijās un par to, ka mums tiešām ir nepieciešama viena Latviešu karavīru atceres diena. Man savā žurnālistes profesijā ir nācies veidot raidījumu par latviešiem dažādās armijās. Es esmu ļoti daudz tikusies arī ar latviešu leģionāriem un pilnīgi piekrītu kolēģiem, kas te minēja, ka latvieši ir cīnījušies ārkārtīgi dažādās armijās viens pret otru. Šā gadsimta laikā es saskaitīju 42 dažnedažādas kaujas darbības, 42, kurās latviešu tautības cilvēki ir stāvējuši viens otram pretī. Tātad, ja mēs veidojam jaunu svētku dienu, tai ir jāpieiet ar vislielāko nopietnību. Un diez vai Lāčplēša diena būtu tā diena, kurā mēs varētu automātiski kaut ko pielikt klāt.

Otrām kārtām. Šeit tika minēts par to, ka mūsu tautai ir par maz pašcieņas. Šos faktus ir minējuši ļoti daudzi latviešu domātāji, vairāk vai mazāk populāri, vairāk vai mazāk slaveni. Eiropas Savienības institūcijas, NATO , tās ir sasniedzamas tikai tādā gadījumā, ja mēs paši cienīsim sevi un savu vēsturi. Sabiedrības konsolidācija un sabiedrības integrācija ir ārkārtīgi nopietna problēma. Tādēļ varbūt ļausim dažādiem sabiedrības slāņiem dažādi traktēt dažādas dienas, bet tajā pašā laikā svinēt un atcerēties tos emocionālos, traģiskos, un es pat gribētu teikt, vēsturiski ārkārtīgi nozīmīgos brīžus, kas ir ļoti daudziem mūsu Latvijā dzīvojošiem cilvēkiem, kuru radi, draugi ir bijuši iesaistīti šajos smagajos vēturiskajos notikumos gan pret pašu gribu, gan savas gribas dēļ.

Diemžēl, kā jau es minēju, es nevarēšu atbalstīt šo lēmuma projektu šādā veidā. Es esmu pārliecināta, ka pie šī jautājuma mēs vēl noteikti atgriezīsimies, jo šis jautājums ir jāsakārto. Tas ir pilnīgi skaidrs, arī noklausoties šīsdienas sēdes debates. Bet diezin vai tas ir izdarāms šādā veidā. Es gribētu aicināt cienījamos kolēģus šoreiz neatbalstīt šo lēmuma projektu. Es pateicos par uzmanību!

Sēdes vadītājs.

Debates par šo likumprojektu turpināsim nākamajā sēdē. Tā, ir pieteikušies vēl divi debatētāji.

Lūdzu reģistrācijas režīmu! Reģistrēsimies ar identifikācijas kartēm! Saeimas sekretāres biedru lūdzu nolasīt reģistrācijas rezultātus! Vārds paziņojumam Dzintaram Kudumam.

Dz.Kudums

(TB/LNNK). Pēc reģistrācijas, lūdzu, ja varētu, Aizsardzības un iekšlietu komisiju uz sēdi mūsu telpās, uz nelielu sēdi.

Sēdes vadītājs.

Dzintaram Rasnačam.

Dz.Rasnačs

(TB/LNNK). Administratīvo procesu likumprojekta apakškomisija juridiskās komisijas telpās tūlīt uz sēdi. Paldies!

Sēdes vadītājs.

Lūdzu!

A.Bartaševičs

(7.Saeimas sekretāres biedrs). Godātie deputāti! Nav reģistrējušies: Leons Bojārs, Aija Barča, Jānis Leja, Pēteris Salkazanovs, Jānis Čevers, Pēteris Apinis, Aija Poča, Edvīns Inkēns, Ainars Šlesers, Ģirts Valdis Kristovskis. Paldies!

Sēdes vadītājs.

Paldies! Sēde ir slēgta. Bet tagad uzklausīsim ministru atbildes uz deputātu jautājumiem.

 

 

 

 

Sēdi vada Latvijas Republikas 7.Saeimas priekšsēdētājs Jānis Straume.

Sēdes vadītājs. Kā pirmā iekšlietu ministra Mareka Segliņa atbilde uz deputātu grupas jautājumu par Ceļu policijas pasākumiem gājēju audzināšanai un autobraucēju drošības nodrošināšanai. Vai iekšlietu ministrs ir zālē? Nav. Vai deputāti ir apmierināti ar rakstisko atbildi?

I.Burvis

(LSDSP). Atbildes nav. Faktiski tā ir izvairīšanās no atbildes.

Sēdes vadītājs.

Jautājumu izskatīsim pēc nākamās sēdes. Tāpat nākamais jautājums: iekšlietu ministra atbilde uz deputātu Burvja, Lejas, Bojāra, Labanovska, Salkazanova jautājumu par šā gada 8.novembrī Ceļu policijas veikto akciju alkohola vai narkotisko vielu lietošanas noteikšanā autobraucējiem.

I.Burvis.

Arī tā nav atbilde. Tā ir izvairīšanās no atbildes.

Sēdes vadītājs.

Arī šo atbildi atliekam pēc nākamās sēdes. Nākamā ir Ministru prezidenta Andra Šķēles atbilde uz deputātu grupas jautājumu par Ministru prezidenta Andra Šķēles uzstāšanos Latvijas radio.

I.Burvis.

Arī Ministru prezidenta kungs ir baidījies atbildēt, tāpēc pilnvarojis Birkava kungu, kurš nebija spējīgs atbildēt viņa vietā, jo atbilde tomēr ir jādod pašam Ministru prezidentam.

Sēdes vadītājs.

Tātad iesniedzēji nav apmierināti ar atbildi.

I.Burvis.

Mēs esam neapmierināti ar izvairīšanos no atbildes.

Sēdes vadītājs.

Atvainojiet! Ministru prezidentam ir tiesības deleģēt atbildēt uz jautājumiem kādu no ministriem. Ja jūs neesat apmierināti ar atbildi, tad šo atbildi mēs atliekam uz nākamo sēdi.

I.Burvis.

Paldies!

Sēdes vadītājs.

Kaut gan tieslietu ministrs teica, ka jūs esat apmierināti ar atbildi, bet es to noskaidrošu.

Ārlietu ministra Induļa Bērziņa atbilde uz deputātu Cileviča, Plinera, Mitrofanova, Sokolovska, Maksimova jautājumu par EDSO un Eiropas Padomes ieteiktās Vispārējās konvencijas par nacionālo minoritāšu aizsardzību ratifikācijas nepieciešamību un iespējamību. Lūdzu, ārlietu ministrs Indulis Bērziņš.

I.Bērziņš

(ārlietu ministrs). Ir iesniegta rakstiska atbilde. Man nav ko piebilst.

Sēdes vadītājs.

Deputāti ar atbildi ir apmierināti. Paldies! Jautājumi ir izskatīti.