1992.gada 31.marta sēdes stenogramma

Rīta sēdē

*/ Šeit un turpmāk atzīme, ka sākas teksta tulkojums no krievu valodas; /– atzīme, ka tulkojums beidzas. Šīs sēdes materiālos – Jāņa Britāna tulkojums.

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs.

Priekšsēdētājs: Labrīt! Lūdzu reģistrēsimies! Rezultātu! Zālē 109 deputāti. Apspriedīsim plenārsēžu darba kārtību 31.martam un 1.aprīlim.

Par pašu kārtību. Vispirms par Augstākās padomes Prezidija ieteikto darba kārtību. Pirmais – svītrojumi. Otrais – izskatām priekšlikumus par secību, varbūt arī par speciālajiem laikiem un citiem atsevišķiem jautājumiem. Pēc tam papildinājumi.

Par svītrojumiem priekšlikumu nav. Balsosim par Prezidija piedāvāto darba kārtību! Lūdzu rezultātu. Viena papildu balss “par”. Par – 93, pret – nav, 3 – atturas. Augstākās padomes prezidija piedāvātā darba kārtība ir apstiprināta.

Lūdzu – papildinājumi. Deputāts Aleksejevs.

A.Aleksejevs: */Es lūdzu iekļaut darba kārtībā jautājumu par pasākumiem, kas veicami, lai uzlabotu bērnu patversmju un bērnu bāreņu materiālo apgādi. Es domāju, ka tas pikets, uz kuru bāreņi bija izgājuši pagājušajā nedēļā, mūs un jūs pavisam negrezno. Mums jāveic paši steidzamākie pasākumi, lai bāreņus apgādātu ar pašu nepieciešamāko, lai viņiem nebūtu jāstāv piketā pie Augstākās padomes./

Priekšsēdētājs: Deputāts Bojārs, lūdzu!

J.Bojārs: Cienījamais priekšsēdētāj! Cik es varu iedomāties, mūsu iekšlietu ministram slavenās 100 dienas jau ir pagājušas, par prokuroru nemaz nerunājot. Tāpēc mēs varbūt varētu ietvert nevis šīsnedēļas, bet nākamās nedēļas darba kārtībā abu šo institūciju vadītāju atskaiti par cīņu ar noziedzību, sevišķu uzmanību pievēršot cīņai pret organizēto ekonomisko noziedzību.

Tātad viņiem vajadzētu dot nedēļu laika, varbūt pat divas, lai tam sagatavotos, ja tas ir nepieciešams. Bet pēc nedēļas vai divām vajadzētu iekļaut darba kārtībā iekšlietu ministra un ģenerālprokurora noklausīšanos par cīņu ar noziedzību, kā viņi to veic. Paldies par uzmanību!

Priekšsēdētājs: Deputāts Ābiķis. Lūdzu!

Dz.Ābiķis: Ļoti labi, ka pirms manis uzstājās deputāts Bojārs. Es ierosinu vēl uzaicināt arī Čevera kungu ar tādu mērķi, lai noklausītos ziņojumu par viņam pakļauto struktūrvienību darbību, konkrēti – par Vīzu departamentu. Vakar pie manis griezās ģimnāzijas skolotāji, kuri bija ārkārtīgi sašutuši par to, ka mūsu valdības struktūra… Es atkārtoju – Vīzu departaments nav nekāds kantoris, tā ir valdības struktūra! Šis departaments pieprasa šīs skolas skolotājiem iesniegt bērnu sarakstu, kuri brauc uz ārzemēm. Viņi to ir iesnieguši valsts valodā, bet Vīzu departaments pieprasa, lai būtu obligāti krievu valodā un lai būtu arī krievu alfabēta secībā. Es uzskatu, ka tā ir publiska ņirgāšanās, un šādi departamenta vadītāji Čeveram nekavējoties ir jāatlaiž no darba vai arī šādas idiotiskas pavēles jāatceļ. Tāpēc atbalstu Bojāra priekšlikumu, ka mums obligāti būtu jānoklausās arī Čevera kungs.

Priekšsēdētājs: Papildinājumu nav. Lūdzu, Gavrilova kungs!

M.Gavrilovs: */Lūdzam iekļaut Latvijas Republikas Augstākās padomes sesijas 31.marta sēdes darba kārtībā Latvijas Republikas ģenerālprokurora informāciju par lapiņām, kuras izplata Latvijas Republikas Pilsoņu komiteja. Tās aicina braukt prom no Latvijas, kurina starpnacionālu naidu. Šeit ir lapiņu saturs. Pie mums griežas vēlētāji ar jautājumu, ko tas nozīmē. Saturs sākas ar pārspriedumiem par to, vai mēs esam otrās šķiras pilsoņi. Nē, neesot. Ne pirmās, ne otrās, mēs vispār neesot Latvijas Republikas pilsoņi, un tā tālāk. Es saprotu, ka kaut kam tā ir taisnība pēdējā instancē, bet mēs tomēr prasām ģenerālprokuroru atskaitīties par šo jautājumu. Ja tas ir tikai sākums, tad ar ko tas viss var beigties?/

Priekšsēdētājs: Deputāts Freimanis.

J.Freimanis: Godājamais Gorbunova kungs! Es lūgtu, lai Bojāra kunga priekšlikumu par Čevera un Skrastiņa uzaicināšanu noformētu kā divus darba kārtības punktus. Jo mums tiešām vispirms būs ļoti daudz darba ar Čevera kungu. Mums, iespējams, tur vajadzēs vienu otru nomainīt. Tam jābūt nevis kopējam punktam, bet atsevišķiem, kuri būtu dalīti varbūt pat laika ziņā. Jo Čevera kungs ir svarīgāks.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vairāk papildinājumu nav. Vispirms reģistrēsimies! Daži kolēģi ir aizkavējušies. Reģistrāciju! Lūdzu rezultātu. 104 deputāti.

Pirmais ir deputāta Aleksejeva ierosinājums. Deputāts Aleksejevs ierosina iekļaut plenārsēdes darba kārtībā jautājumu par pasākumiem bērnunama un bāreņu materiālās apgādes nodrošināšanā. Tā varētu būt labklājības ministra informācija. Lūdzu! Rezultātu! 48 – par, 6 – pret, 25 – atturas. Iekļauts darba kārtībā.

Nākamais ir deputāta Bojāra ierosinājums. Šo ierosinājumu atbalstīja un precizēja arī deputāti Ābiķis un Freimanis. Par šo ierosinājumu, lūdzu, deputāt Grūbe!

G.Grūbe: Man būtu lūgums tomēr šādu praksi neturpināt, ka vienkārši šeit izvirza un nobalso. Vispirms tomēr šie jautājumi ir jāizskata un jāsagatavo attiecīgi pastāvīgajās komisijās. Jo pretējā gadījumā mēs šeit plenārsēdi pārvēršam par pļāpātavu. Tāpēc man būtu lūgums (ja arī citi šādu priekšlikumu atbalstīs) vispirms šo jautājumu tomēr izskatīt attiecīgajās komisijās. Tad komisija varētu dot savus priekšlikumus par izskatīšanas gaitu un arī materiālus, kādā veidā mēs šo jautājumu varētu izskatīt. Pirms tam deputāts Bojārs aiziet uz šo komisiju, kurai šis jautājums ir piederīgs, izskata to kopā ar speciālistiem un tad arī pasniedz plenārsēdē. Pretējā gadījumā mēs šeit lieki nositam laiku.

Priekšsēdētājs: Tā gan ir, bet tāda ir mūsu prakse. Lai to lauztu, mums ir jāpieņem speciāls lēmums.

Lūdzu, deputāt Bojār!

J.Bojārs: Man absolūti nav nekas pret cienījamā Grūbes kunga priekšlikumu. Es tāpēc teicu, ka vajag dot nedēļu vai divas kapitālai šā jautājuma sagatavošanai. Vai tas notiks komisijās vai ne – to lai lemj Prezidijs, taču jautājumam jābūt ļoti nopietni sagatavotam, jo, atvainojiet, tautas mērs ir pilns.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, Edmund Krastiņ!

E.Krastiņš.Es parasti cenšos neatbalstīt šādus ārkārtējus ministru izsaukumus, bet gribētu deputātus informēt, ka jau 18.martā virkne deputātu parakstīja deputātu pieprasījumu, kas bija adresēts gan Iekšlietu ministrijai, gan Augstākās padomes Aizsardzības un iekšlietu komisijai. Kaut arī likums par deputātu statusu paredz termiņus, kādos ir jāatbild uz šādiem pieprasījumiem, mēs neesam saņēmuši ne mazāko informāciju, ka šis jautājums vispār ir ticis skatīts. Proti, šajā deputātu pieprasījumā ir aicināts nekavējoties mainīt vīzu izsniegšanas kārtību Latvijas Republikā, jo pašreizējā kārtība ir pretrunā ar Latvijas Republikas konstitucionālo likumu par pilsoņu un personu tiesībām. Tāpēc arī es tomēr aicinātu ar plenārsēdes lēmumu šoreiz varbūt šo jautājumu pēc divām nedēļām iekļaut darba kārtībā, lai būtu laiks sagatavoties, jo citādi, man liekas, Iekšlietu ministrija un attiecīgā pastāvīgā komisija diemžēl šo deputātu pieprasījumu vienkārši ignorē.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, deputāt Silār!

I.Silārs: Es gribētu norādīt arī tiem, kuri uzskata, ka jautājums vispirms ir jāizskata komisijās. Es domāju, ka katrai komisijai ir regulāri jāstrādā ar savu attiecīgo ministriju. Ja kādas komisijas priekšsēdētājs ir tik kompetents un ir gatavs atbildēt šeit plenārsēdei ministra vietā – lūdzu, nav iebildumu, taču ministriem atskaitīties ik pa laikam plenārsēdēs nemaz nav par ļaunu. Es domāju, ka visiem deputātiem ir jāzina, kā strādā viņu pašu ievēlētās un pakļautībā esošās ministrijas.

Priekšsēdētājs: Paldies. Kolēģi, tagad balsosim par to, lai nākamās nedēļas plenārsēdes darba kārtībā iekļautu iekšlietu ministra un ģenerālprokurora atskaiti par cīņu ar noziedzību un Augstākās padomes Prezidijs ierosinātu kārtību, kādā veidā sagatavot un šeit noklausīties šo atskaiti. Tāds bija priekšlikums. Lūdzu balsosim! Lūdzu izslēdziet balsošanas režīmu!

Lūdzu, deputāt Ābiķi!

Dz.Ābiķis: Es atvainojos! Šo jūsu formulējumu, ko balsot, varbūt varētu vēl papildināt ar “…un arī Vīzu departamenta darbību”. Aptuveni tādā veidā.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu balsosim! Rezultātu! 89 – par, pret – nav, 5 – atturas.

Tātad tas ir iekļauts nākamās nedēļas darba kārtībā, bet Prezidijam attiecīgi ir jāiesaka plenārsēdei atskaites kārtība un, protams, arī tie visi jautājumi, par kuriem tika ierosināts, – gan cīņa ar noziedzību, gan vīzu lietas un, protams, arī citas, kuras deputāti uzskatīs par vajadzīgām.

Nākamais ir deputāta Gavrilova ierosinājums – Latvijas Republikas ģenerālprokurora informācija par Pilsoņu komitejas izplatītajām lapiņām, kuras aicina izbraukt no Latvijas un kurina starpnacionālo naidu. Par balsošanas motīviem. Lūdzu!

A.Aleksejevs: */Cienījamie kolēģi! Es lūdzu jūs atbalstīt šo priekšlikumu, jo tas pilnīgi saskan ar mūsu republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja Gorbunova kunga paziņojumu par to, ka mūsu republikā strauji saasinās starpnacionālās attiecības. Es domāju, ka tādā gadījumā, ja mēs un jūs šodien neveiksim nekādus pasākumus, lai novērstu šādu konfrontāciju, mēs un jūs izrādīsimies atbildīgi par šo attiecību saasināšanās sekām./

Priekšsēdētājs: Juris Dobelis, lūdzu!

J.Dobelis: Cienījamie kolēģi, pirms balsoju par kaut ko tādu, man vispirms ir jāredz šāda lapiņa. Es šādu lapiņu neesmu ne reizi redzējis. Tas ir pirmais.

Otrais. Man liekas, ka te dažiem cilvēkiem ļoti gribas, lai tiktu sakurinātas šīs starpnacionālās attiecības. Viņi par visu varu cenšas to ieviest Augstākajā padomē. Es aicinātu balsot pret šādu priekšlikumu, jo tas ir absolūti bezjēdzīgs.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Gavrilov!

M.Gavrilovs: */Pirmkārt, šī informācija jau ir izskanējusi presē, korespondents par to iztaujāja vienu no Pilsoņu kongresa vadītājiem. Tas atzina, ka šī ir viņu lapiņa. Pēc lapiņu izplatīšanas rakstura ir pilnīgi skaidrs, ka tās kāds nav vienkārši bāzis pastkastītēs, bet lapiņas ir akurāti liktas avīzēs, ka tas ir darīts pastā pietiekami organizēti. Šīs lapiņas paraugu es iesniedzu prezidijam, tas šeit ir. Ja Dobeļa kungs kā sekretariāta vadītājs to vēlas, viņš šo lapiņu var pavairot un izdalīt visiem deputātiem. Lapiņa ir. Es to iedevu Gorbunova kungam. Kas attiecas par starpnacionālajām pretišķībām, tad ir vēl viens fakts. Tas ir incidents divās skolās kautiņa dēļ. Tādēļ vajag noskaidrot, kādā stāvoklī ir drošības dienesti, kurus vada Krastiņa kungs, uz kāda pamata tie aiztur skolēnus par neko, ved viņus šurp, tur šeit, ņirgājas par viņiem, pēc tam ved uz policiju. Tas ir ļoti bēdīgs fakts, mums šādiem faktiem jāseko ļoti uzmanīgi, jo tagad, kā saka, vēl nav vakars./

Priekšsēdētājs: Deputāt Aleksejev, mūsu attiecības atkal saasināsies, jo jūs nāksit par vienu jautājumu jau trešo reizi.

A.Aleksejevs: */Es lūdzu atvainot, man paskaidrojums. Nu, trešo reizi, kas par to? Ko var darīt. Lieta tā, ka man jāpasaka, ka par starp­nacionālo attiecību stāvokli neziņoja ne Aleksejevs un ne kas cits, bet mūsu parlamenta vadītājs. Tāpēc uzskatu, ka Dobeļa kungs ir apvainojis Augstākās padomes priekšsēdētāju, apvainodams kādu, kas vēloties uzkurināt starpnacionālās attiecības. Es domāju, ka Dobeļa kungam jāatvainojas parlamenta vadītājam./

Priekšsēdētājs: Lūdzu balsosim par deputāta Gavrilova iesniegto jautājumu. Es vēlreiz to noformulēšu – “Par Latvijas Republikas ģenerālprokurora informāciju “Par Pilsoņu komitejas izplatītajām lapiņām””. Lūdzu balsojiet! Viena papildus “par”. Rezultātu! 28 – par, 35 – pret, 14 – atturas. Jautājums nav iekļauts darba kārtībā.

Visi papildinājumi ir izskatīti un nobalsoti. Varam sākt izskatīt darba kārtību.

M.Gavrilovs: */Anatolij Valerianovič! Vai var mazu paskaidrojumu?/

Priekšsēdētājs: Pusminūti.

M.Gavrilovs: */Man ir lūgums tomēr uzdot Dobeļa kungam pavairot šo lapiņu, lai katrs deputāts iepazītos ar to, kas cilvēkiem tiek izplatīts. Gorbunova kungs! Šodien to var izdarīt./

Priekšsēdētājs: Paldies. Jūsu ierosinājums ir pieņemts. Kolēģi, šodien visus plenārsēdes jautājumus, kurus izskatīs, vadīs priekšsēdētāja vietnieks Andrejs Krastiņš, bet rīt – Valdis Birkavs.

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja vietnieks Andrejs Krastiņš.

Priekšsēdētājs: Godājamie kolēģi! Darba kārtības pirmais jautājums – lēmuma projekts “Par Latvijas Republikas Augstākās Tiesas tiesneša A.Eglīša pirmstermiņa atbrīvošanu no amata”. Tas ir 330.dokuments. Lūdzu, kurš būtu ziņotājs? Apsīša kungs? Lūdzu! Un laikam par pārējiem jautājumiem arī.

R.Apsītis: Godātie deputāti! Jūsu uzmanībai un izlemšanai tiek piedāvāti trīs lēmuma projekti. To ierosinātāja ir Latvijas Republikas Tieslietu ministrija un mūsu Likumdošanas jautājumu komisija, kas, balstoties uz šo priekšlikumu, ir izstrādājusi trīs lēmuma projektus. Atļaujiet īsi ziņot par visiem šiem lēmuma projektiem.

Priekšsēdētājs: Es atvainojos, Apsīša kungs… Godātie kolēģi, ja kādam ir kas pārspriežams, tad, lūdzu, atstājiet plenārsēžu zāli! Balsošana mums te no vieniem ir atzīmēta obligāti, bet pārējie, lūdzu, netraucējiet ziņojumu! Lūdzu, Apsīša kungs!

R.Apsītis: Tātad ir trīs lēmuma projekti. Tie ir 329., 330. un 331.dokuments. Kā redzat, lēmumi pēc sava apjoma ir ļoti lakoniski un arī pietiekami skaidri. Tāpēc aicinu jūs izlemt šo jautājumu. Paldies.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vai ir kādi jautājumi Apsīša kungam? Preinberga kungam ir. Lūdzu!

G.Preinbergs: Cienījamais Apsīša kungs! Es uzskatu, ka būt par tiesnesi Augstākajā tiesā vai jebkurā rajonā ir ļoti augsts goda pienākums. Un ne tikai profesionāls pienākums. Taču man nav saprotams, kāpēc gan no Augstākās tiesas, gan no atsevišķām rajonu tiesām tiesneši aiziet. Vai tas ir saistīts ar šo kriminogēno situāciju, vai tas ir…? Mēs gandrīz katru mēnesi divus vai trīs tiesnešus atlaižam. Paldies.

R.Apsītis: Man grūti atbildēt par visiem iepriekšējiem gadījumiem, bet šoreiz tie nav saitīti ar kriminogēno situāciju Latvijas Republikā. Tie ir dažāda rakstura iemesli. Piemēram, ja ieskatāmies lēmumprojektā, proti, 329.dokumentā, tad tur ir rakstīts: “Atbrīvot pirms termiņa Rasmu Kaniņu no Valkas rajona tautas tiesas tautas tiesneses amata pēc pašas iniciatīvas.” Viņa nopietni slimo, un slimības dēļ viņai nav iespējams tālāk pildīt tiesneses amata pienākumus.

Tālāk – 330.dokuments. Tur tik tiešām ir konstatēta nopietna nepieciešamība pāriet citā amatā, proti, tagadējais Augstākās tiesas tiesnesis Agris Eglītis tiek aicināts darbā uz Uzņēmumu reģistru”. Un, ja runājam par 331.dokumentu, tad arī tur ir analoģiska situācija – abu Rīgas pilsētas rajonu, tātad Latgales priekšpilsētas tautas tiesas tiesnesis Andris Guļāns un Kurzemes rajona tautas tiesas tautas tiesnesis Eduards Pupovs tiek aicināti darbā uz Tieslietu ministriju sakarā ar vakantajām štatu vietām, kas tur ir atklājušās.

Priekšsēdētājs: Vai ir vēl kādi jautājumi Apsīša kungam? Nav. Paldies, Apsīša kungs! Vai kāds ir pieteicies debatēs par šiem lēmumiem? Arī nav. Paldies. Tādā sakarībā varam balsot tādā kārtībā, kādā mums šeit ir minēts – sākumā par Eglīša kungu, pēc tam – par Kaniņas kundzi un pēc tam – par Guļāna un Pupova kungiem.

Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim par 330.dokumentu – “Par Latvijas Republikas Augstākās Tiesas tiesneša A.Eglīša pirmstermiņa atbrīvošanu no amata”. Viena papildu balss “par”. Pat divas. Lūdzu rezultātu. 81 – par, 1 – pret, 2 – atturas. Lēmums ir pieņemts.

Nākamais balsojums par 329.dokumentu – lēmuma projektu “Par Valkas rajona tautas tiesas tiesneses R.Kaniņas pirmstermiņa atbrīvošanu no amata”. Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim! Divas papildus balsis “par”. Lūdzu rezultātu. 81 – par, 1 – pret, 3 – atturas. Lēmums pieņemts.

Un pēdējais balsojums. Es domāju, ka mēs varētu balsot kopā par visu lēmuma tekstu, tātad par abām amatpersonām, jo nekādu pretenziju laikam nebija. Tātad balsosim par 331.dokumentu – lēmuma projektu “Par dažu Rīgas pilsētas rajonu tautas tiesu tautas tiesnešu pirmstermiņa atbrīvošanu no amata”. Lūdzu balsosim. Divas papildu balsis “par”. Lūdzu rezultātu. 77 – par, pret – nav, atturas – 3. Lēmums pieņemts. Paldies.

Godājamie kolēģi, ceturtais darba kārtības jautājums ir lēmuma projekts “Par komisijas izveidošanu totalitāro režīmu noziegumu izmeklēšanai”. Tas ir 336.dokuments.

Lūdzu, Lazdas kungs!

P.Lazda: Godātie deputāti! 336.dokuments, kā jūs atceraties, ir parāds no 25.martā pieņemtā lēmuma, papildinājums šim lēmumam. 25.martā komisija netika izveidota sakarā ar to, ka radās domstarpības par to, vai deputāte Ruta Marjaša būtu ar mieru šinī komisijā darboties. Šodien jūsu priekšā ir pilns šīs komisijas vārdiskais sastāvs. Arī šīs komisijas locekļi atrodas šeit, zālē. Ja jums ir kādi jautājumi kādam no viņiem, varat tos uzdot. Šos komisijas locekļus, kuri ir deputāti, jūs, protams, pazīstat, bet pārstāvjiem no sabiedriskajām organizācijām jūs varat uzdot jautājumus. Mēs būtībā esam ar viņiem kopā sanākuši un runājuši. Viņi visi piekrīt strādāt šinī atbildīgajā darbā, un tāpēc, lūdzu, ja ir kādi jautājumi, uzdodiet tos, ja ne, tad varam balsot. Un arī es aicinu balsot par šo komisijas sastāvu.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vai ir kādi jautājumi Lazdas kungam? Lazdas kungam jautājumu nav. Paldies. Vai ir, lūdzu, kādam no deputātiem jautājumi šīs komisijas kandidātiem? Nav. Paldies! Kādi būtu ierosinājumi par balsošanu, par šo lēmumu? Parastā kārtība mums bija tāda, ka personāls balsojums bija par katru personu atsevišķi. Un vajadzēja saņemt attiecīgu skaitu balsu. Vai šinī gadījumā, ja nav pretenziju, mēs varētu balsot kopumā par visu lēmuma projektu? Nav iebildumu? Ja kādam no deputātiem ir pretenzijas pret kādu no konkrētajiem komisijas locekļiem, tad jūs varētu izteikties. Nav pretenziju. Lūdzu balsošanas režīmu. Un balsosim par 336.dokumentu – “Par komisijas izveidošanu totalitāro režīmu noziegumu izmeklēšanai”. Trīs papildu balsis “par”.

Lūdzu rezultātu. 71 – par, pret – nav, atturas – 8. Lēmums pieņemts. Paldies.

Nākamais darba kārtības jautājums ir lēmuma projekts “Par nacionalizēto uzņēmumu un citu saimniecisko objektu īpašnieku tiesību nodrošināšanu valsts un pašvaldību īpašuma privatizācijas procesā”. Lūdzu! Ziņo Ēlerta kungs. Lūdzu godājamos kolēģus sagatavoties jautājumu uzdošanai un debatēm, pierakstoties sekretariātā.

I.Ēlerts: Cienījamais priekšsēdētāj, cienījamie deputāti! Runa būs par 342.dokumentu. Starplaikā starp šā dokumenta izskatīšanu ir saņemti rakstiski priekšlikumi no diviem deputātiem – no Cilinska kunga un Raimonda Krūmiņa kunga, kā arī no Lauksaimniecības un mežsaimniecības komisijas. Tie priekšlikumi, kuriem Rūpniecības komisija nevarēja piekrist, ir doti kā varianti. Daudzu deputātu izteiktais un divu frakciju atbalstītais princips šajā lēmumā ietver pieteikšanos tikai uz tiem objektiem, uz tiem uzņēmumiem, kuru sastāvā ir nekustamais īpašums. Tas jau pilnīgi tika iestrādāts lēmumā, un pēc Juridiskās pārvaldes priekšlikuma uzsvars visā lēmumā tika likts uz nekustamajiem īpašumiem. Lēmuma forma tika izmainīta tādējādi, ka lēmumā papildus ir paredzēts uzdot rajonu un pilsētu Tautas deputātu padomju pārvaldēm un Latvijas Republikas diplomātiskajām iestādēm un konsulātiem nodrošināt pieteikumu pieņemšanu. Līdz ar to ir mainījies arī lēmuma virsraksts un tas ir tāds, kādu jūs to redzat. Arī virsrakstā ir uzsvērta pieteikšanās uz nekustamo īpašumu, taču ir atstāts arī galvenais vārds – “uzņēmumi”.

Ņemot vērā to, ka visvairāk jautājumu apspriešanas gaitā ir bijis par kompensāciju, komisija uzskatīja par vajadzīgu preambulā ietvert pagājušā gada 20.marta lēmuma “Par valsts īpašumu un tā konversijas pamatprincipiem” galveno tēzi par kompensāciju, tas ir, ka bijušajiem īpašniekiem vai viņu mantiniekiem īpašums ir atdodams tieši vai kompensējams ar valsts vērtspapīriem tādā apjomā, kādā tas saglabājies līdz pēckara periodam un pēc Otrā pasaules kara ir fiksēts pamatfondu inventarizācijas aktos. Tas ir galvenais mūsu pieņemtais lēmums, kas nosaka, kā principā noteikt kompensāciju.

Tālāk par priekšlikumiem, kas paredz atjaunot akciju un paju īpašnieku tiesības. Tie izsauc ļoti plašas diskusijas, un visumā noskaidrojās viedoklis, ka akciju un paju tiesību atjaunošana, pirmkārt, būtu sarežģīta, otrkārt, tā neatbilstu nesen, 3.martā, pieņemtajam lēmumam, kurā ir noteikts, ka bijušās uzņēmējsabiedrības, tātad tie uzņēmumi, kuri Latvijas Republikas laikā bija juridisko personu īpašums, var tikt privatizēti bez kavēšanās. Līdz ar to zināmā mērā būtu pretruna starp to, ka mēs neatjaunojam šo juridisko personu tiesības, bet atjaunojam viņu atsevišķo dalībnieku tiesības. Šeit parādās jautājums par piensaimnieku sabiedrībām, kuras Lauksaimniecības un mežsaimniecības komisija, kas gatavo likumu “Par tiesību atjaunošanu”… Un līdz ar to it kā rodas zināma pretruna, jo šis lēmums nekādi nekavē atjaunot atsevišķu uzņēmējsabiedrību dalībnieku tiesības ar īpašu likumu vai īpašu lēmumu.

Kas tad būs, ja nepieņemsim šādu lēmumu vai lēmumā pieņemsim vēlu pieteikšanās termiņu? Tātad no pirmskara Latvijā bijušajiem uzņēmumiem apmēram viena piektā daļa bija akciju sabiedrības. Tās saskaņā ar 11.marta lēmumu, protams, jau tagad var pārdot izsolē, un šeit it kā kavēšanās nebūtu. Taču ar viena īpašnieka uzņēmumiem, kādi bija četras piektdaļas, līdz pieteikšanās termiņam neko nevar darīt. Pat nevar pārdot to daļu, kas pēc ieguldījuma šajos uzņēmumos it kā piederētu valstij, jo gan Civilkodekss, gan Civillikums paredz, ka, vienam kopīpašniekam pārdodot savu daļu, tā, pirmkārt, ir jāpiedāvā citiem kopīpašniekiem, tas ir, bijušajiem īpašniekiem. Līdz ar to arī ar šiem uzņēmumiem līdz pieteikšanās termiņam nav nekas darāms, un Latvijas Republika, nosakot pārāk vēlu pieteikšanās termiņu, var palaist garām izdevīgus piedāvājumus šo uzņēmumu pirkšanai un līdz ar to arī ārvalstu tehnoloģijas piesaistīšanai.

Ievērojot to, ka tomēr daži deputāti varbūt nav bijuši iepriekšējās nedēļas otrdienas plenārsēdē, es gribētu atkārtot īsu pamatojumu šādam īsam pieteikšanās termiņam, ko piedāvā komisija. Un tas ir šāds: pirmkārt, uzņēmumi, kuru sastāvā ir nekustama manta, lielāko tiesu atrodas pilsētās un lielākajai daļai to īpašnieku piederēja arī zemes īpašumi zem šā uzņēmuma. Pilsētu zemes reformas likumā ir noteikts pieteikšanās termiņš – šā gada 20.jūnijs. Ir loģiski, ka bijušais īpašnieks vienlaikus iesniegs pieteikumu gan uz pilsētu zemes gabalu, kas atbilst uzņēmumam, gan uz pašu uzņēmumu.

Otrkārt, jau pērnā gada 20.martā tika izsludināta bijušo īpašnieku pieteikšanās uz uzņēmumiem, taču nenosakot pieteikšanās kārtību un termiņu, bet izsludināta tā tika. Tātad jebkuram kārtīgam uzņēmējam, kuram interesē atjaunot savas īpašumtiesības, šis dokuments jau ir gatavs.

Treškārt, lai atvieglotu pieteikšanos un nenoslogotu ar darbiem apkrautos arhīvus, netiek prasīts uzreiz līdz pieteikuma termiņam iesniegt īpašuma tiesības apliecinošus dokumentus. Tiek uzskatīts, ka, pirmkārt, tos var gādāt arī valsts vai pašvaldība, kas ir ieinteresēta savu uzņēmumu privatizēt, un tieši tad, kad tā ir ieinteresēta to darīt. Vēl ir paredzēta pieteikšanās arī Latvijas Republikas konsulātos un citās diplomātiskajās iestādēs, lai ārzemniekiem obligāti nebūtu jāmēro ceļš uz Latviju. Un, protams, ir jāņem vērā tas, ka garāks termiņš bloķē viena īpašnieka uzņēmuma pilnīgu privatizāciju līdz šim pieteikšanās termiņam.

Tas ir viss, ar ko es varēju papildināt savu uzstāšanos pirms nedēļas. Man jāsaka, ka Rūpniecības komisija atbalsta 1.punkta 2.apakš­punkta otro variantu, tas ir, ka pieteikumi no uzņēmējsabiedrību dalībniekiem netiek pieņemti.

Es esmu gatavs atbildēt uz jautājumiem. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Kādi ir jautājumi? Pirmais jautājumu uzdod deputāts Bojārs.

J.Bojārs: Cienījamais Ēlerta kungs! Kāpēc tāda nevienlīdzīga pieeja? Tātad lielīpašniekam, kuram vienam piederēja uzņēmums, ir šādas tiesības – viņa īpašumtiesības tiks atjaunotas saskaņā ar Civillikumu, turpretim mazīpašniekiem (mums tieši ir jāatbalsta mazie un vidējie īpašnieki) šādu tiesību nav. Kāpēc tā?

Es piektdien tikos ar saviem vēlētājiem, siguldiešiem, viņi ir kategoriski pret šādu pieeju, jo viņi tikpat kā visi bijuši šajās paju vai piensaimnieku sabiedrībās vai mazajās akciju sabiedrībās. Kāpēc mēs cenšamies atbalstīt tikai lielās uzņēmējsabiedrības? Kāda starpība – ja mēs atzīstam īpašuma tiesības un atgriežam atpakaļ īres namu vai zemes gabalu un ja mēs atgriežam atpakaļ to, kas pieder paju sabiedrībām? Šīs pienotavas taču vēl visur Latvijā ir, vismaz ēkas ir saglabājušās. Tas ir rupjš 1937.gada Civillikuma principu pārkāpums. Ja mēs iestājamies par īpašumtiesību atzīšanu, tad nedrīkstam tā šķirot. Ar ko viens īpašnieks ir sliktāks par otru?

I.Ēlerts: Cienījamais Bojāra kungs! Tātad par piensaimnieku sabiedrībām es jau teicu – Lauksaimniecības un mežsaimniecības komisija šeit gatavo īpašu likumu, kurā būs paredzēti arī šo sabiedrību dalībnieku tiesību atjaunošanas principi.

Vakar Latvijas Tautas frontes frakcijas dalībnieki dzirdēja, ka valdībai līdz 30. aprīlim ir jāiesniedz likumprojekts par bijušo īpašnieku īpašumu atjaunošanu un kompensāciju, kur viss šis strīds mums būs jāizstrīd no jauna, bet nu jau likuma veidā. Godmaņa kungam tas jau ir sagatavots. Šeit mēs nosakām pieteikšanos, lai nekavētu privatizāciju un lai nepārdotu kādu bijušā īpašnieka īpašumu izsolē, ko mēs nekādā gadījumā nedrīkstam darīt.

Priekšsēdētājs: Tagad deputāts Silārs jautā. Pēc tam būs replikas. Pie tam Bojāra kungs ir pierakstījies arī debatēs kā pirmais. Tā ka…

Lūdzu, deputāt Silār!

I.Silārs: Es gribētu precizēt, jo īsti nesaprotu 1.punkta pirmo sadaļu, ka “Latvijas Republikas teritorijā nacionalizēto un citādi nelikumīgi atņemto nekustamo īpašumu īpašniekiem…”. Bet te iekavās ir “…izņemot namīpašumus”. Jo šeit šis nekustamā īpašuma pretstatījums namīpašumam man īsti nav izprotams. Jo es zinu, ka bieži vien šīs slimnīcas bija ārsta daudzstāvu namīpašuma pirmajā stāvā. Arī aptieka bija aptiekāra mājas pirmajā stāvā, bet otrajā dzīvoja pats aptiekārs. Vai arī viesnīcā dzīvoja pats viesnīcas īpašnieks. Es tiešām īsti nesaprotu šo pretstatījumu starp namīpašumu un nekustamo īpašumu, ja ir piebilde “izņemot namīpašumu”.

I.Ēlerts: Silāra kungs, pretnostatījums te ir tādēļ, ka īpašumtiesību atjaunošanu uz zemi un namīpašumiem nosaka īpaši Latvijas Republikas likumi. Tur pieteikšanās kārtība ir jau noteikta un ir stājusies spēkā. Tātad jums patiešām ir taisnība, ka šis lēmums nenosaka to uzņēmumu īpašnieku pieteikšanos, kuru uzņēmumi atradās nomātās telpās. Tātad viņiem nepiederēja nekustamais īpašums. Tas mums būs jāregulē likumā par īpašuma tiesību atjaunošanu, ko mēs acīmredzot izskatīsim maijā. Šeit tiek noteikta tikai pieteikšanās, nevis tas, kam atjaunos. Te ir noteikts, kam vajag pieteikties. Tā ir atšķirība no likuma.

I.Silārs: Es pieņemu jūsu atbildi. Bet tālāk šeit, 4.punktā, ir konkrēti minēts 20.jūnijs, lai gan 3.punktā ir paredzēti arī varianti – 20.jūlijs, 1.septembris. Kādēļ tā?

I.Ēlerts: Gluži vienkārši. Ja pieņemsim citu termiņu, tad attiecīgi mainīsies arī 4.punkta un papildus punktu termiņi. Protams, tie būs saskaņoti.

I.Silārs: Paldies.

Priekšsēdētājs: Deputāts Grūbe uzdod jautājumu.

G.Grūbe: Es gribētu runāt par 1.apakšpunktu. Šeit 1.variants ir tas, par kuru iestājās Lauksaimniecības un mežsaimniecības komisija. Es sapratu, ka pamatā frakcijas šādu variantu tomēr nav atbalstījušas, bet ir atbalstījušas 2.variantu. Tāpēc man būtu priekšlikums. Varbūt mēs varētu panākt tādu kompromisa variantu, ka šo 2.variantu… papildina ar šādu palīgteikumu:”…ja Latvijas Republikas likumos un lēmumos nav noteikts citādi”. Tajos gadījumos, kad Augstākā padome tomēr atzīst, ka ir iespējams atjaunot šo akciju vai paju sabiedrību īpašniekiem pajas vai arī noteikt šo pieteikšanos, tad tomēr šādi gadījumi nebūtu izslēgti. Un tad tas būtu zināms kompromisa variants starp 1.un 2.variantu.

I.Ēlerts: Jā, Grūbes kungs, es jums pilnīgi piekrītu. Tātad varētu būt šis papildinājums, kādu jūs izteicāt, vienīgi varbūt nedaudz citā redakcijā: “…ja īpaši Latvijas Republikas likumi vai Latvijas Republikas Augstākās padomes lēmumi neparedz citādu kārtību”.

G.Grūbe: Jā, es varētu piekrist. Un tad, ja cienījamie kolēģi piekristu, mēs tādā gadījumā noņemtu arī 4.punkta šo 2.variantu. Tad paliktu mazāk balsošanas par variantiem. Taču te ir vajadzīgs ne tikai komisijas, bet arī klātesošo akcepts.

I.Ēlerts: Es piekristu šādam priekšlikumam.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Salīti!

B.Salītis: Man ir šāds jautājums: vai šis lēmums attiecas arī uz Latvijai atņemtajiem dažāda veida kuģiem, kuri tika atņemti 1940.gadā? Vai tas ir nekustamais īpašums vai nav?

I.Ēlerts: Salīša kungs, lai gan esmu ļoti pavirši iepazinies ar Civillikumu, tomēr kuģi tika uzskatīti par kustamo īpašumu. Tātad šeit ir jābūt kādam atsevišķam…

B.Salītis: Nē, kuģi pārstāv katras valsts daļiņu, ja tie ierodas citā valstī. Es neticu… Es nedomāju, ka tas tomēr ir kustamais īpašums.

I.Ēlerts: Es saprotu, iespējams, ka šī lieta būs jāregulē kopējā īpašumtiesību atjaunošanas likumā, bet pieteikšanās kārtība acīmredzot tādā gadījumā būs cita.

B.Salītis: Paldies.

Priekšsēdētājs: Jautājumu uzdošana ir beigusies. Vairāk jautātāju nav. Paldies Ēlerta kungam!

Debates uzsāk deputāts Bojārs.

J.Bojārs: Cienījamie kolēģi! Jūs jau zināt, cik rezervēta bija mana attieksme pret visām šīm īpašuma atdošanām tad, kad sākām šo jautājumu apspriest. Bet, ja vienreiz esam izsprieduši konceptuālo pieeju, tad, manuprāt, nedrīkstam būt netaisnīgi pret vienu daļu īpašnieku, dodami kaut kādas priekšrocības otriem īpašniekiem.

Paskatīsim uzmanīgāk šo lēmuma projektu! Es uzskatu, ka tad, ja pieņemam 2.variantu, kur ir uzrādīti varianti, mēs vienkārši diskriminēsim tieši mazos īpašniekus un vidējos īpašniekus – tieši tos, kas varētu tagad ļoti aktīvi strādāt šajās piensaimnieku sabiedrībās, kuras varētu atjaunot, arī dzirnavās… Lūk, tieši visus šos mazos īpašumus, kur vēl joprojām nereti īpašnieki dzīvo uz vietas.

Paskatīsim uzmanīgāk šo tekstu. Redziet, kas tur ir rakstīts: “…lai nodrošinātu Latvijas Republikas teritorijā pēc 1940.gada 17.jūnija nacionalizēto un citādi nelikumīgi atņemto nekustamo īpašumu”. Tās bija arī, lūk, šīs mazās sabiedrības, arī tās bija īpašums, kas tika nelikumīgi atņemts.

Tālāk ir rakstīts: “Īpašnieku – fizisko personu – un viņu mantinieku tiesības”. Atvainojiet – bet akciju sabiedrības locekļi? Arī akcionārs ir īpašnieks un arī viņš ir fiziskā persona. Tāpēc jebkurā gadījumā akcionārs ir šo personu vidū, kuru īpašumtiesības būtu jāatjauno. Tāpat arī paju sabiedrību locekļu tiesības.

Tālāk ir rakstīts, ka attiecībā uz Latvijas valsts un pašvaldību īpašumu privatizācija nav atliekama. Es domāju, ka tieši uz šiem mazajiem īpašumiem privatizācija nekādā ziņā nav atliekama.

Vēl tālāk ir rakstīts, ka īpašums ir atdodams tieši vai kompensējams. Šis īpašums ļoti lielā mērā ir saglabājies un to ir iespējams atdot, pat vecos gaterus, kam uz rāmja čugunā lasāms 1912. vai 1909.gads, jo šie gateri vēl strādā. Arī tie piederēja sabiedrībām. Tie vēl tagad kaut kā – labāk vai sliktāk, droši vien slikti, tomēr zāģē baļķus. Es domāju, ka arī akcionāram tikpat labi var kompensēt ar vērtspapīriem un tādā apjomā, kas ir saglabājies pēckara periodā. Es domāju, ka to, kas nav saglabājies, nekādā veidā kompensēt vai atdot nevar un nav arī iespējams.

Tad, kad parādīju siguldiešiem šo lēmuma projektu, viņi bija galīgi sašutuši un visi teica, ka tādā redakcijā, kāds ir šis 2.variants, lēmumu pieņemt nedrīkst nekādā ziņā. Un tie cilvēki, kuri sēdēja zālē, bija ar sirmām galvām. Tie ir tieši tie, kuriem ir nodarīts pāri. Viņu vidū ir izsūtītie un dažādā citādā veidā represētie.

Bet kas notiks tādā gadījumā, ja mēs viņiem šo īpašumu neatdosim? Šos īpašumus gluži vienkārši pārtvers jaunbagātnieki, kuru morāle, manā uztverē, ir visnotaļ apšaubāma. Paskatieties, kas notiek visapkārt. Es domāju, ka šāda pieeja, ja pieņemam 2.variantu, būs pretrunā ar Civillikumu. Tad iznāks, ka vienpersoniskam īpašniekam, tātad tam, kurš bija ļoti bagāts, tam monopolistam, tam atdosim visu – īres namu, zemes gabalus, atdosim Ķuzem rūpnīcu, jo viņš bija vienpersonisks īpašnieks, sameklēsim vēl arī tos citus īpašniekus, kam tiešām bija lielie īpašumi, un atdosim tūlīt, bet, lūk, šim mazajam, kuru vispār nav kam aizstāvēt, tam mēs neko nedosim atpakaļ. Referents teica, ka lēmuma projekts ir domāts, lai sekmētu īpašnieku reģistrāciju. Ļoti labi, nu tad reģistrēsimies! Reģistrēsim arī tos cilvēkus, kuri ir bijušie akcionāri, kuri bija paju sabiedrību locekļi, un pēc tam redzēsim, ko ar viņiem darīt. Manuprāt, te neko vairs nevajag labot, vienīgi vajag izmest ārā šo otro variantu, un tad visu var pieņemt ļoti labi. Tas man apmēram būtu viss. Paldies par uzmanību!

Tātad vēlreiz skaidri un gaiši saku, ka šoreiz uzstājos savu Siguldas vēlētāju uzdevumā.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Freimani!

J.Freimanis: Godājamais priekšsēdētāj, cienījamās dāmas un kungi! Šis dokuments tiešām ir izmainīts, un acīmredzot šodien droši varam apspriest tā pieņemšanu galīgajā redakcijā. Tomēr man gribētos, lai mēs šo apspriešanu vadītu kā reāls parlaments, nevis kā kāda augsta virsmākoņu iestāde, kas, runājot par abstraktām, nez no kurienes grābtām formulām un par kaut kādu mistisku vēlētāju vēlējumiem, absolūti aizmirstam mūsu reālo dzīvi. Mēs šo jautājumu vakar apspriedām “Satversmes” frakcijā. Un, neskatoties uz to, ka “Satversmes” frakcija ir visvairāk orientēta uz visas vecās likumdošanas atjaunošanu, mēs tomēr ar smagu sirdi izšķīrāmies par to risinājumu, ko jums darīšu zināmu.

Tātad pirmais. Frakcija iestājas par 1.apakšpunkta otro variantu, līdz ar to šķirojot jautājumu par vecā kustamā īpašuma un vecā nekustamā īpašuma tiesību piekritību. Šis jautājums par spīti tam, ko mums apgalvo godājamais likuma tulks Bojāra kungs… Viņš, protams, nemaz neklausās… Tas šeit, šajā zaļajā grāmatiņā, nav šķirots. Līdz ar to mums ir visas iespējas arī no Civillikuma tiesību viedokļa šo jautājumu izlemt atbilstoši reālajiem šodienas apstākļiem. Taču šodienas reālie apstākļi ir tādi, ka ne tie, ne arī godājamais Bojāra kungs, kurš pašlaik iziet no zāles, vairs negaida piemērotu situāciju. Pēc tam, kad bijušie īpašnieki varēja pieteikties, kā jums Ēlerta kungs jau teica, jau no pagājušā gada, šodien mums reālā situācija lielajās Latvijas rūpnīcās ir izveidota tāda, ka procesi draud kļūt pilnīgi nevadāmi. Kas notiek ar “Radiotehniku” – bijušo “popovu”, to jūs jau zināt. Tālāk ir pienākusi kārta veselai virknei citu rūpnīcu, kuras bijušie platformisti mērķtiecīgi vada tādā veidā, lai tās sabruktu, lai strādnieki paliktu bezdarbnieki, un tad vainīgi būsim mēs ar jums, kuri būsim vilcinājušies līdz bezgalībai.

Var jautāt – ko mums iesākt ar šo sociālo taisnīgumu, kas atspoguļojas, piemēram, termiņos? Es domāju, ka reāli pēdējie mums šodien liek tomēr vadīties pēc šīs šodienas ļoti nopietnās un ļoti draudīgās situācijas, par kuru sīkāk varētu vēl pastāstīt kāds cits mūsu frakcijas pārstāvis. Un tādēļ, reāli skatoties, mums pirmām kārtām ir jāvadās pēc tiem īpašniekiem un to īpašnieku iniciatīvas, kuri reāli vēlas ar šo īpašumu kaut ko darīt un nenolaist šo īpašumu absolūti dibenā. Es uzsveru – īpašums ir īpašums tikai tad, ja tas tiek apsaimniekots un netiek abstrakti nolaists dibenā.

Tādēļ apspriedām šo jautājumu un ar smagu sirdi, balsojot par katru punktu, izšķīrāmies par šo variantu, godājamie kolēģi! Frakcija “Satversme” aicina atbalstīt 1.punkta otro variantu. Tātad šinī gadījumā ir runa par lielākās daļas akciju īpašnieku, kas principā ir fiziskās personas, pirmkārtēju tiesību atjaunošanu. Tas ir tādēļ, lai šis privatizācijas process varētu reāli ritēt uz priekšu, ieskaitot arī ārzemju investīcijas, kuras nevar tikt izdarītas nekādā veidā, ja mēs šo procesu vēl turpinātu bremzēt.

Šajā sakarībā mēs apspriedām arī 3.punkta termiņus. Es jau teicu, ka šie termiņi var tikt apskatīti dažādi – agrāk vai vēlāk. Mēs nobalsojām par vidējo variantu, par 20.jūliju, bet, protams, Augstākās padomes plenārsēdei ir jālemj par šo galīgo termiņu. Jo – es uzsveru – mums absolūti vairs nav laika. Tāpēc šodien ir jādomā, ko iegūsim, ja pagarināsim termiņu, tas ir, ja termiņu saīsināsim, un ko zaudēsim, ja termiņu atliksim. Tādēļ attiecībā uz šo termiņu, es domāju, mums ir jābalso par visiem trim variantiem. Un kurš variants vinnēs, tas, es ceru, būs vistaisnīgākais risinājums.

Par 3.punkta pēdējo daļu, kurā jūs redzat variantus, kas segti ar nekustamo īpašumu. Tātad frakcija izšķīrās par to, ka mums ir jāpieņem šis variants, jo, ja centrējamies uz īpašumu, kas ir segts, kas ir, tā sakot, iemiesots ar nekustamo īpašumu, tad šinī gadījumā arī tā nodrošinājumam ir jābūt atbilstošam, kas segtu šo nekustamo īpašumu.

Un beidzot. Atbilstoši tam mēs izšķīrāmies arī par 4.punktu, kas būtu pieņemams bez šā papildu punkta – (tur ir minēts arī variants ar papildu punktu). Tātad bez šā papildu punkta.

Godājamie kolēģi! Es domāju, ka šīsdienas dokuments, ko mums liek priekšā Rūpniecības komisija, ir ļoti atbildīgs dokuments un ļoti steidzams dokuments. Un tādēļ, es domāju, mums šodien ir jābūt reālai likumdošanas iestādei, kas reāli šo procesu atbrīvo. Pateicos par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Bērz!

A.Bērzs: Augstais nams! Savulaik Jeļcins paziņoja, ka Krievija rūpēsies par “rossijaņinu tiesībām” neatkarīgi no tā, kur viņi dzīvotu. Tātad arī Latvijā. Latvijā krievi par savām cilvēktiesībām uzskata privileģēto stāvokli, pie kāda viņi ir pieraduši okupācijas gados. Un, tiklīdz rodas draudi šīm privilēģijām, tūdaļ saceļas negants troksnis par minoritāšu vajāšanu un cilvēktiesību pārkāpumiem. Taču pats fantastiskākais ir tas, ka, liekas, liela daļa no šā parlamenta un valdības tam tic un ir solidāri. Es nezinu, kādi valdībā ir citi, bet vismaz ārlietu ministrs Jurkāns atrodas tādās pašās pozīcijās. Turpretim nav neviena, kas aizstāvētu Latvijas pilsoņu tiesības Latvijā. To darīt ir pat bīstami. Piemēram, 27.martā laikraksts “Diena” ziņoja, ka Latvijas goda konsuls Losanželosā Aivars Jerumanis ir atbrīvots no amata, jo viņš, lūk, publiski sniedzis politiska rakstura paziņojumus, kas esot bijuši pretrunā ar Latvijas Republikas valdības viedokli. Ko tad viņš tādu ir pateicis? Citēju: viņa publicētajā vēstulē esot bijis stāstīts par impērijas pusgadsimtu ilgo genocīdu Latvijā, pārkrievošanos un pamatiedzīvotāju diskriminācijas politiku. Ir paziņots, ka Latvijas likumus noteiks latvieši. Lūk, šīs domas ir pretrunā ar Latvijas valdības viedokli. Tātad Latvijas valdība uzskata, tā domā, ka impērija nav realizējusi pusgadsimtu ilgu genocīdu Latvijā, tā domā, ka pārkrievošanas Latvijā nav bijis, tā domā, ka pamatiedzīvotāji nav tikuši diskriminēti, un tā domā, ka Latvijas likumus nenoteiks latvieši, bet acīmredzot kādi citi.

Un lūk, pie visām šīm tiesībām pirmais jautājums par Latvijas pilsoņu tiesībām būtu Latvijas pilsoņu tiesības uz īpašumu. Normālā loģika prasītu to, ka Latvijas nacionālā bagātība privatizācijas procesā kļūtu par Latvijas pilsoņu īpašumu. Un tad, kuri grib investēt šeit savus kapitālus, lai nāk pēc tam no jauna. Bet laikam jau pareizi ir teicis kāds amerikāņu ekonomists, kas šos procesus, kuri šeit notiek, ir raksturojis nevis kā privatizāciju, bet kā personalizāciju, tas ir, sociālistiskā īpašuma personalizāciju, tā nodošanu bijušajai partijas nomenklatūrai. Tā sekmīgi pārņem līdzšinējos valsts un citus sociālistiskā īpašuma veidus. Un lūk, šai īpašuma personalizācijai rodas draudi. No tās, lūk, draud atraut kādu kumosiņu, tas ir, to daļu, kas piederējusi Latvijas pilsoņiem līdz 1940.gadam. Un tāpēc tiek veiktas visādas mahinācijas un manipulācijas ar likumiem un lēmumiem, lai arī šī daļa nonāktu šajā pašā personalizācijas “grozā”, kā tagad mēdz teikt.

Tāpēc tiek noteikti nereāli mazi termiņi, lai pieteiktos uz bijušo īpašumu. Tātad tas vienkārši ir visprimitīvākais veids, kā izslēgt kādreizējo īpašnieku tiesības pretendēt uz saviem īpašumiem. Un tad, lūk, viņi reālo īpašumu nevarēs saņemt atpakaļ, un mēs varam blefot, cik tik mums patīk, par kompensāciju. Tas tiek noorganizēts, un nomenklatūra to nodemonstrēs lieliskā veidā.

Redziet, tas, ka kādreiz īpašums būtu jāatdod tā kādreizējam īpašniekam, jau nenozīmē, ka šis īpašums būtu jāiekonservē, jāizņem no apgrozības, jānoliek zem stikla kupola, bet demagoģiski to tā varētu traktēt. Un tas lieliski tiek parādīts arī televīzijā. Lūk, grūst kopā Rīgas nams. Kāpēc grūst? Tāpēc, ka privātīpašnieks vēl nav pieteicies un Augstākā padome neļauj ar to neko darīt. Mīļie cilvēki, vai tad tam privātīpašniekam, kam šis nams 1940.gadā piederēja normālā tehniskā stāvoklī, tagad būtu jāatdod atpakaļ mūru veidā? Viņam taču ir tiesības saņemt atpakaļ šo namu tādā stāvoklī, kādā tas bija 1940.gadā. Es ļoti labi zinu, kā ar šādiem likumiem to var apgriezt otrādi un nostrādāt pretēji. Tāds gadījums Liepājā bija jau septiņdesmitajos gados. Valdemāra ielā blakus stāvēja divi nami, divas koka ēkas. Un tās abas piederēja namu pārvaldei. Un lūk, vienu namu, kurā bija dzimusi Anta Klints, pasludināja par kultūras pieminekli. No tā brīža namu pārvalde šim namam vairs nelika ne notekcauruli, ne laboja jumtu, jo to, lūk, vairs remontēt nedrīkst, to drīkst tikai restaurēt. Un rezultāts bija tāds, ka blakus tas sliktākais nams saglabājās, bet kultūras piemineklis sagruva. Tikai tāpēc, ka pieņēma likumu, ka tas ir jāaizsargā. Šāda politika arī tagad tiek realizēta. Un šis lēmums, par kura nereālo termiņu – 20.jūniju… Arī 20.jūlijs nav reālāks termiņš, es par to izteicos jau iepriekšējā reizē, tāpēc uzskatu, ka tas nav pieņemams.

Priekšsēdētājs: Deputāts Biezais.

J.Biezais: Cienījamais sēdes vadītāj, cienītie kolēģi! Šā lēmuma nozīme, protams, ir augsta, taču to arī nevar vispārināt un padarīt smagu līdz bezgalībai. Tā galvenā doma tātad ir pieteikšanās izsludināšana un tā mērķis – nekavēt privatizāciju. Lai gan tekstā ir teikts, ka pieteikumam jāpievieno informācija, kurš vēlas atgūt īpašumu un kurš vēlas saņemt kompensāciju, no teksta tas tieši neizriet, kā tāda atgūšana vai kompensācija būtu iespējama. Protams, tā var domāt un saprast, taču, lai tas realizētos, visos gadījumos ir vajadzīgs daudz plašāks mehānisms – likumi un lēmumi, tāpēc šim lēmumam nevar uzlikt tādas prasības.

No pagājušā gada 20.marta lēmuma ir apmēram skaidrs, ka diezgan droši var atgūt īpašumu vai saņemt kompensāciju par nekustamo īpašumu, kas saglabājies līdz kara beigām, taču inventarizācijas aktos ir minēti arī pamatfondi, tā ka principā mašīnas, iekārtas vai kaut kāda iekšējā instalācija varētu it kā būt, vismaz tas nav izslēgts. Taču, es domāju, un tā ir mana pārliecība, ka mums neizdosies bijušajiem īpašniekiem nekādā veidā atdot atpakaļ izejvielas, preces, naudu, kā arī citus vērtspapīrus kaut cik pilnā vai pieņemamā apmērā. Tiekoties ar vēlētājiem, es viņiem tā arī teicu. Protams, cilvēki varbūt ir sašutuši, jo uzskata, ka ir notikusi netaisnība. Ko lai dara – tāda ir dzīve! Sašutums varbūt ir vietā un neizbēgams, netaisnība – arī. Ja vispār savelkam mūsu parādu pasīvu un aktīvu, tad rodas bažas, jo tas parāda, ka šis kauss var kļūt pārāk smags. Un parāds tātad ir jau šie minētie neatgrieztie un nekompensētie nekustamie īpašumi, arī zeme. Tad vēl acīmredzot parāda nozīmē attiecībā uz valsti paliks arī darba sertifikāti. Varbūt atceraties, ka represētie bija iesnieguši prasības, kuras kuluāru līmenī arī tika apspriestas, un tagadējās Labklājības ministrijas pārstāve Bites kundze par tām izteicās. Represētie prasīja kompensēt zudušās dzīvības un izsūtījumā nekompensēto darbu. Tad acīmredzot kā valsts parāds parādīsies arī noguldījumi, obligācijas, laimesti. Bez tam parāda kauss noteikti pieaugs uz sociālās nodrošināšanas rēķina, uz budžeta deficīta rēķina, izejot no reālā bezdarba un citām ekonomikas mīnusa perspektīvām, kā arī, ja nemaldos, ir iecerēts diezgan prāvs valsts ārējais aizņēmums.

Aktīvā varētu minēt, ja to pieņemam un arī es to ieteiktu, šīm kompensācijām izmantot vērtspapīrus, kas segti ar nekustamo īpašumu, daļu – no valsts zemes fonda, daļu – no valsts mežu fonda. Taču vai ar to pietiks – grūti spriest. Tā ka es lūgtu necensties īpaši palielināt šo parāda kausu.

Attiecībā uz termiņiem iesaku balsot par vidējo termiņu, tas ir, par 20.jūliju, kas varētu būt arī noapaļots uz 1.augustu. Lēmumu iesaku atbalstīt tādā variantā, kā to traktēja referents Ēlerta kungs un Freimaņa kungs. Paldies.

Priekšsēdētājs: Deputāts Lagzdiņš noslēdz debates.

J.Lagzdiņš: Godātais priekšsēdētāj, kolēģi deputāti! Esmu spiests uzstāties ar īsu repliku par trijām problēmām. Un, proti, pirmā no tām ir jautājums par to, kāpēc saskaņā ar šo lēmuma projektu tiks kompensēts vai atdots tas nacionalizētais īpašums, kura sastāvā bija nekustamais īpašums. Gluži vienkārši tas notiek viena prozaiska iemesla dēļ – ja mēs denacionalizētu vai kompensētu visu nacionalizēto īpašuma masu, tad tādā gadījumā, kolēģi, nebūtu iespējams tuvāko 20 gadu laikā reāli kompensēt to vērtību. Jo nacionalizēts tika ne tikai nekustamais īpašums, bet arī inventārs, preču rezerves, izejvielas, finansu līdzekļi un tā tālāk, tad praktiski, ja pieņemtu šādu pozīciju, šis lēmuma projekts nebūtu izpildāms.

Otrkārt, kāpēc ar šo lēmumu netiek aptvertas arī akciju sabiedrības, arī paju sabiedrības un komandītsabiedrības? Gluži vienkārši tādēļ, ka akciju turētājiem un paju īpašniekiem reāli šobrīd, pēc 50 gadiem, nav iespējams kompensēt. Jo nav saglabājusies attiecīgā uzskaite, nav saglabājušās akcijas, un arī jāsaka tāds būtisks moments, ka, piemēram, neviena no 317 akciju sabiedrībām, kuras tika nacionalizētas, šobrīd reāli nav saglabājusies. Arī neviena no sešām akciju komercbankām, kuras nacionalizēja 1940.gadā, nav saglabājusies. Arī kopdarbību sabiedrības, tajā skaitā Piensaimnieku sabiedrība, šobrīd reāli neeksistē, lai gan Bojāra kungs uzskata, ka šobrīd joprojām daudzviet pagastos ir saglabājušies šie nekustamie īpašumi, šīs ēkas. Un tādēļ Lauksaimniecības un mežsaimniecības komisija, izstrādājot lēmumu vai likumprojektu, kas noteiks šo bijušo piensaimnieku sabiedrību likteni, šo jautājumu risinās tādējādi.

Nākamais. Šeit tika izteikts tāds viedoklis, ka lēmuma projekts ir orientēts uz lielīpašnieku interešu aizsardzību. Nebūt, kolēģi, tas tā nav. Jo, piemēram, no 49 000 nacionalizēto rūpniecības uzņēmumu tikai 6000 bija tādi, kuros strādāja vairāk nekā pieci algoti strādnieki vai kuri izmantoja mehānisko dzinējspēku. Bet no šiem 43 000 nelielo amatniecības un tirdzniecības uzņēmumu lielākā daļa tika nacionalizēta, un bijušiem īpašniekiem vai to mantiniekiem būs iespēja pieteikties uz saviem īpašumiem. Arī es gribētu pievienoties Biezā kunga viedoklim, ka Ēlerta kunga izstrādātais lēmuma projekts ir ne tik vien optimāls politisks kompromiss, bet arī ekonomisks kompromiss. Un arī es, kolēģi, lūdzu apsvērt Bērza kunga izteikto priekšlikumu, ka obligāti ir jāpagarina kaut vai par nedaudziem mēnešiem pieteikšanās termiņš. Paldies par uzmanību!

Priekšsēdētājs: Vēl debatēs ir pieteicies Ģirts Krūmiņa kungs. Lūdzu!

Ģ.Krūmiņš: Cienījamie deputāti! Es gribētu ļoti īsi piebilst pie visa tā, kas šeit jau tika runāts, arī savas domas. Šā mūsu sagatavotā lēmuma projekta mērķis nav atdot šos īpašumus vai izmaksāt kompensācijas. Ņemiet vērā situāciju, ka Rūpniecības ministrijas pakļautībā pašreiz ir aptuveni 500 valsts uzņēmumu. Šo uzņēmumu privatizāciju vai kompensāciju, to atdošanu īpašniekiem realizēsim ar speciāliem likumiem, nevis uz šā lēmuma pamata. Šis lēmums galvenokārt ir nepieciešams, lai Rūpniecības ministrija varētu savus uzņēmumus sašķirot, lai zinātu, uz kuriem vispār neviens īpašnieks nepiesakās, kurus viņi grib saņemt kompensāciju veidā, kurus viņi grib pirkt tā, kā tie stāv, un no kuriem grib saņemt kādu daļu ar šā uzņēmuma akcijām un tamlīdzīgi. Šo lēmumu varētu uzskatīt par zināmu sagatavošanās posmu, lai mēs varētu noskaidrot, kas ir kas, un palīdzētu valdībai šo privatizācijas procesu virzīt uz priekšu.

Šajā sakarā arī es gribētu teikt, ka tas kompromisa variants, ka varētu pierakstīt klāt, ka to regulēs atsevišķs likums par akciju, paju un tamlīdzīgu sabiedrību īpašniekiem… Jā, to varētu pierakstīt, bet pēc savas būtības tas neko nemaina, jo arī šeit pašas kompensācijas un visu pārējo regulēs atsevišķs likums. Šeit runa ir tikai par pieteikšanos, lai īpašnieki uzrāda, kādā veidā viņi grib saņemt – naudā, graudā vai tamlīdzīgi. Tas vajadzīgs tādēļ, lai šo procesu varētu turpināt. Paldies par uzmanību! Aicinu visus atbalstīt šo likumu, jo tas tiešām ir ļoti nepieciešams, lai rūpniecībā varētu ievest zināmu kārtību un virzīt tālāk šo procesu.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, Ēlerta kungs, sakiet galavārdu!

I.Ēlerts: Paldies cienījamajiem kolēģiem par izteiktajām domām! Es vienīgi gribu izteikt atziņu, kuru diemžēl Bērza kungs savā kvēlajā runā neminēja. Tas ir, runāt par to apstākli, ka ne visi īpašnieki, it īpaši mantinieki, ņems savus īpašumus atpakaļ. Uzņēmums un tā apsaimniekošana ir milzīgs slogs, tāpēc viņi daudzos gadījumos izvēlēsies kompensāciju, taču valstij un pašvaldībai, lai privatizētu uzņēmumu, ir jābūt rakstiskai bijušā īpašnieka piekrišanai, ka viņš grib saņemt kompensāciju un atteikties tiešā veidā no īpašuma. Viss pārējais tātad ir balsojams, un es aicinātu uzsākt šo procesu.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu reģistrāciju. Reģistrēsimies! Rezultātu! Reģistrējušies 106 deputāti. Paldies.

Tātad sāksim balsošanas procesu par preambulu. Vai par to ir kādas piebildes vai ierosinājumi? Nav. Paldies. Par 1.punktu. Ir balsojami divi varianti. Pie tam 2.variants, kā es saprotu, Ēlerta kungs, jau ir ar šo piebildi, kam jūs piekritāt.

I.Ēlerts: Jā, pilnīgi pareizi! Vai man to nolasīt pilnībā?

Priekšsēdētājs: Varbūt nolasiet šo palīgteikumu, kurš ir pievienots.

I.Ēlerts: Otrā varianta tekstam tiek pievienots Grūbes kunga ierosinātais teksts: “… ja īpaši Latvijas Republikas likumi vai Latvijas Republikas Augstākās padomes lēmumi neparedz citādu kārtību”. Vai Grūbes kungs tam piekrīt?

G.Grūbe: Es piekrītu un tāpēc, ka mūsu komisija ir 1.varianta autore, šo variantu noņemu.

Priekšsēdētājs: Paldies. Tātad pirmais variants tiek noņemts, jo pats autors to lūdz. Tātad paliek 2.variants ar šo papildinājumu. Lūdzu, nobalsosim par šā 1.punkta 2.daļas 2.variantu ar Grūbes kunga papildinājumu! Viena papildu balss “par”. Lūdzu rezultātu! Par – 73, pret – 3, atturas – 12. Tātad šis variants ir akceptēts. Paldies.

Par 2.punktu? Nav.

Tātad 3.punktā mums ir šie varianti: 20.jūnijs, 20.jūlijs, 1.septembris. Jābalso par visiem trim un laikam tādā kārtībā, kādā tie uzrakstīti. Pieņemsim ar vienkāršu balsu vairākumu. Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim par 20.jūnija termiņu! Viena papildu balss “par”. Lūdzu rezultātu! 37 – par, 18 – pret, 28 – atturas. Paldies.

Nākamais balsojums – 20.jūlijs. Balsosim par 20.jūlija termiņu! Viena papildu balss “par”. Lūdzu rezultātu! 59 – par, 8 – pret, 21 – atturas. Paldies.

Un pēdējais balsojums – par 1.septembri, divas papildu balsis “pret” un viena – “par”. Lūdzu rezultātu! Par – 31, pret – 14, atturas – 33. Tātad ar balsu vairākumu lēmumā paliek variants ar 20.jūlija pieteikšanās termiņu. Lūdzu atzīmēt to dokumentos!

I.Ēlerts: Tātad 3.punkta 2.apakšpunkta 2.rindkopā ir Cilinska kunga iesniegtais priekšlikums, kas ir dots kā variants, tas ir, “…saņemot kompensāciju valsts vērtspapīros, kas segti ar nekustamo īpašumu”. Šis priekšlikums, protams, ir ļoti pareizs un paskaidrojošs, taču Rūpniecības komisijas viedoklis bija tāds, ka tas ir likuma, nevis lēmuma jautājums. Taču tā ir balsojama lieta.

Priekšsēdētājs: Paldies. Tātad mums ir jābalso par šo papildinājumu, ko iesniedzis deputāts Cilinskis, – “kas segta ar nekustamo īpašumu”, par šā palīgteikuma pievienošanu. Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim par šo deputāta Cilinska priekšlikumu! Viena papildu balss “par”. Lūdzu rezultātu! 49 – par, 6 – pret, 18 – atturas. Tātad ar balsu vairākumu šis deputāta Cilinska priekšlikums ir iekļauts. Paldies.

Par 4.punktu. Lūdzu, deputāt Grūbe!

G.Grūbe: Mēs jau teicām, ka noņemam šo variantu.

Priekšsēdētājs: Paldies. Tātad variants tiek noņemts.

I.Ēlerts: Jā, un tas bija saistīts arī ar balsojumu. Ja pieņemam 2.variantu, tad šis variants automātiski krīt laukā. Tas ir papildu punkts. 4.punkts paliek.

Priekšsēdētājs: 4.punkts paliek.

Par 5.punktu. Datums – jā, tas ir tehniski jāizlabo. Te ir 20.jūlijs. Tātad ar 5.punktu nav problēmu. Paliek vienīgi jautājums par to, ka ir jāpublicē mēneša laikā no lēmuma pieņemšanas brīža vai no lēmuma spēkā stāšanās brīža ārvalstīs, jo te nav noteikts, kad lēmums stājas spēkā.

I.Ēlerts: Te ir pateikts, ka ārvalstīs jāpublicē mēneša laikā no lēmuma pieņemšanas brīža. Spēkā tas stāsies piecas dienas pēc tam, kad to publicēs laikraksts “Diena”.

Priekšsēdētājs: Paldies. Godājamie kolēģi! Lūdzu pārreģistrēsimies! Reģistrāciju! Lūdzu rezultātu. Reģistrējušies 109 deputāti. Paldies. Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim par 342. dokumentu – par lēmumu par pieteikumu pieņemšanu. Balsosim par lēmumu kopumā! Lūdzu rezultātu. Par – 79, pret – 8, atturas – 13. Lēmums ir pieņemts. Pārtraukums līdz pulksten 12.

(Pārtraukums)

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja vietnieks Andrejs Krastiņš.

Priekšsēdētājs: Sekretariātu lūdzu vēlreiz zvanīt! Mums ir jāizskata svarīgs jautājums, turklāt tas nav pārāk garš. Tā ka lūdzu visus deputātus, kuri vēlas, zālē! Reģistrēsimies pēc tam.

Sestais darba kārtības jautājums ir likumprojekts “Par grozījumiem un papildinājumiem Latvijas PSR Valodu likumā” trešajā lasījumā. Lūdzu, Ābiķa kungs! Atgādinu kolēģiem, ka trešajā lasījumā apspriežam tikai tos pantus, kuros ir izdarīti labojumi. Turklāt redakcionāli labojumi.

Lūdzu, Ābiķa kungs!

Dz.Ābiķis: Cienījamais priekšsēdētāj, cienījamie kolēģi! Es aicinātu jūs paņemt 341. un 339.dokumentu, kurā ir deputātu iesniegtie labojumi uz trešo lasījumu. Preambulā praktiski nekādu izmaiņu nav. Arī 1., 2., 3. un 4.pantā nekādu izmaiņu nav. 5.panta pēdējā daļā ir šāda norma, ka atklātajos pasākumos tā rīkotājiem ir jānodrošina tulkojums valsts valodā, bet pēc Cilvēktiesību un nacionālo jautājumu komisijas priekšlikuma ir ieviests jauns teikums: “Šis nosacījums neattiecas uz nacionālo kultūras biedrību un reliģisko konfesiju pasākumiem.” Ja deputātiem nav iebilžu, tad par to varbūt varētu arī nebalsot.

Priekšsēdētājs: Vai deputātiem ir iebildes? Nav. Godājamie deputāti, tā kā apstājāmies tikai pie 5.panta, tad man ir jautājums pieklājības pēc: vai no 1. līdz 5.pantam kāds nav pamanījis kādu neprecizitāti un iesaka redakcionālu labojumu? Nav. Paldies. Lūdzu, Ābiķa kungs, skatīsim tālāk!

Dz.Ābiķis: Par 6.pantu nekādu iebildumu nav.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāti, par 6.pantu! Nav. Paldies.

Dz.Ābiķis: 7.pantā deputāts Ēlerts ierosina svītrot no panta pirmās daļas palīgteikumu: “…kam saskaņā ar pastāvošajiem likumiem vai noteikumiem jāsniedz pārskati par savu darbību”. Es domāju, ka deputāts Ēlerts pats motivēs savu priekšlikumu.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Ēlert!

I.Ēlerts: Ņemsim vēl vērā to, ka patlaban palīgteikuma redakcija ir mainījusies: “…kam saskaņā ar pastāvošajiem likumiem vai noteikumiem jāsniedz pārskati par savu darbību lietvedībā”.

Dz.Ābiķis: Tur vajadzēja komatu…

I.Ēlerts: Jā, komats – es atvainojos! Tātad mana priekšlikuma pamatojums ir tāds, ka patlaban tādi likumi vai noteikumi nepastāv, un, ja pieļaujam likumā šo palīgteikumu, tad faktiski atceļam 7.panta pirmās daļas darbību. Pants nedarbosies. Tas ir viss mans pamatojums. Es vēlos, lai šis pants darbojas, tāpēc aicinu izslēgt šo palīgteikumu, kas to ierobežo un padara nedarbīgu.

Dz.Ābiķis: Komisijā bija tāds viedoklis, ka tādi noteikumi, lai gan nav rakstīti, tomēr it kā pastāv, jo Finansu inspekcijai ir jāsniedz atskaites un tā tālāk. Taču man principā personīgi nav iebildumu pret šo priekšlikumu.

Priekšsēdētājs: Paldies. Tātad ir ierosinājums… Lūdzu, deputāt Muceniek!

V.Mucenieks: Par 7.panta 1.rindkopas pēdējo daļu: “Sarakstē ar adresātiem iekšzemē jālieto valsts valoda.” Taču var būt arī tādi adresāti, teiksim, vēstniecības un citas iestādes, kur šī valsts valoda vienkārši…

Dz.Ābiķis: Nākamā rindkopa, es domāju, izslēdz šo jūsu iebildumu, jo vēstniecība tomēr ir citas valsts struktūra. Un šeit ir skaidri un gaiši rakstīts, ka saskarsmē ar ārvalstīm šos noteikumus piemēro tiktāl, ciktāl tie netraucē normālu darbību.

V.Mucenieks: Skaidrs! Paldies.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Edmund Krastiņ!

E.Krastiņš: Par šo pantu mēs taču nobalsojām otrajā lasījumā, sakiet, kāpēc ir notikusi terminu izmaiņa?

Dz.Ābiķis: Jā, es atvainojos, piemirsu pateikt. Tiešām Krastiņa kungs pareizi aizrādīja, ka vārds “grāmatvedība” ir nomainīts ar vārdu “lietvedība”. Jo komisija tomēr nonāca pie slēdziena, ka tad, ja esam ieviesuši panta 2.sadaļu, saskarsmē ar ārvalstīm tiek piemēroti šie noteikumi tiktāl, ciktāl tie netraucē normālu darbību, tad tomēr mums ir jāatgriežas pie pirmā lasījuma formulējuma, kur bija lietots vārds “lietvedība”, jo “lietvedība” tomēr ir nedaudz plašāks jēdziens nekā grāmatvedība, un, ja likuma pantā ir šī 2.sadaļa, tad tas netraucēs šo likumu reāli ieviest.

Priekšsēdētājs: Deputāts Bojārs.

J.Bojārs: Par 8.panta 3.daļu.

Priekšsēdētājs: Es atvainojos, pašlaik ir runa par 7.pantu.

J.Bojārs: Atvainojiet, tomēr gribu vienu vārdu precizēt. Kāpēc jūs ielikāt tur vācu valodu? Vācu valoda nav ne ANO valoda, ne…?

Priekšsēdētājs: Es atvainojos, Bojāra kungs, tūlīt nobalsosim par 7.pantu, un tad jūs varēsit runāt par 8.pantu.

J.Bojārs: Jā, paldies.

Priekšsēdētājs: Godājamie kolēģi! Tātad ir deputāta Ēlerta ierosinājums – svītrot 7.panta 1.daļā šo palīgteikumu. Komisijas viedokli jūs dzirdējāt, tāpēc mums atliek tikai balsot. Lūdzu, reģistrēsimies! Reģistrāciju! Lūdzu rezultātu. Reģistrējušies 86 deputāti. Varbūt Dobeļa kungs vai kāds no sekretariāta pārstāvjiem varētu painteresēties, kur atrodas Aizsardzības un iekšlietu komisijas deputāti un visi pārējie, kuriem tomēr būtu jānāk zālē. Un viņiem tomēr ir jānāk zālē, jo mums ir arī darba kārtībā ieviests, ka no pulksten 13.00 – 13.30 tagad ir tikai šis balsojums, un tomēr.

Tātad balsosim par deputāta Ēlerta ierosinājumu – svītrot šo palīgteikumu no 7.panta 1.daļas. Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim par deputāta Ēlerta ierosinājumu! Divas papildu balsis “par”. Lūdzu rezultātu! 50 – par, 13 – pret, 14 – atturas. Deputāta Ēlerta labojums ir pieņemts, un šis palīgteikums no 7.panta 1.daļas ir svītrots. Paldies. Vēl par 7.pantu? Nav. Lūdzu, par 8.pantu, Bojāra kungs!

Dz.Ābiķis: Par 8.pantu atļaujiet man teikt kādu vārdu. Šeit man Bojāra kungam ir jāatvainojas, jo tehnisku iemeslu dēļ ir pazudis vārds “angļu” aiz vārda “latviešu”. Te tālāk ir jābūt “latviešu, angļu, vācu un krievu valodā”. Tur vienkārši tehnisku iemeslu dēļ ir izlaista angļu valoda.

J.Bojārs: Tādam variantam es varētu piekrist. Paldies.

Dz.Ābiķis: Tehnisku iemeslu dēļ ir radies šis pārpratums.

Priekšsēdētājs: Tātad, lūdzu, atzīmējiet, godājamie kolēģi, lai tekstā nebūtu pārpratumu. Tā ka balsot par 8.pantu mums nav nepieciešamības.

Dz.Ābiķis: Bez tam 8.pantā pēc deputāta Preinberga un vairāku citu deputātu mutiska priekšlikuma otrajā lasījumā ir nedaudz izmainīta 2.sadaļa. Šeit ir nedaudz precizēts 2.sadaļas teksts, ka dokumentos, kurus iedzīvotājiem izsniedz privātas iestādes, uzņēmumi vai organizācijas, līdztekus valsts valodai var lietot arī citas valodas. Šeit ir ierakstīts nedaudz precīzāk, nekā tas bija iepriekšējā lasījumā.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Bojāra kungs!

J.Bojārs: Vai jums tomēr ir pārliecība, ka saskaņā ar šā panta 1.daļu, piemēram, Civilās aviācijas institūtā izdos diplomus latviešu, nevis krievu valodā?

Dz.Ābiķis: Būs jāizdod! Es domāju, ka tā ir tīri tehniska rakstura problēma, kas nav saistīta ar valodas apgūšanu un mācīšanos. Bez tam domāju, ka jebkura iestāde ir spējīga šo problēmu atrisināt. Tā nav liela problēma, vismaz manā uztverē.

Priekšsēdētājs: 8.panta problēmas esam atrisinājuši. Tātad balsojums nav nepieciešams.

9.pants.

Dz.Ābiķis: 9.pants ir nedaudz redakcionāli izmainīts arī pēc deputāta Preinberga un atsevišķu citu deputātu priekšlikumiem. Šeit nedaudz ir izmainīta redakcija, jo iepriekšējo panta variantu varēja it kā nedaudz pārprast – vai valsts valodā vai citā valodā – un radās zināmi pārpratumi, tāpēc šeit ir nedaudz precizēta redakcija, lai nerastos tādi pārpratumi, nepareizi tulkojot likumu.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vēl par 9.pantu? Nav.

10.pants.

Dz.Ābiķis: Par 10.pantu nekādi labojumi nav iesniegti.

Priekšsēdētājs: Paldies. 11.pants.

Dz.Ābiķis: Arī 11.pantā tāpat.

Priekšsēdētājs: 12.pants.

Dz.Ābiķis: Arī 12.pantā.

Priekšsēdētājs: 13.pants.

Dz.Ābiķis: Tas pats attiecas arī uz 13.pantu.

Priekšsēdētājs: 14.pants.

Dz.Ābiķis: 14.pantā pēc deputāta Rikarda priekšlikuma ir precizēta panta pēdējā daļa, ka zinātnisko grādu iegūšanai darbi iesniedzami publiskai aizstāvēšanai latviešu vai citā valodā, ko pēc vienošanās ar autoru akceptē attiecīgā zinātnisko grādu piešķiršanas padome. Tas ir deputāta Rikarda priekšlikums, kas iepriekšējā variantā nebija ierakstīts.

Priekšsēdētājs: Nav iebildumu? Nav. Paldies.

15.pants. Lūdzu, deputāt Ģirt Krūmiņ!

Ģ.Krūmiņš: Man būtu priekšlikums precizēt 15.panta 2.daļu, lai tur būtu runa tikai par lībiešu valodu, nevis par kultūras saglabāšanu, jo šis ir valodu likums, nevis likums par minoritāšu kultūras jautājumiem.

Dz.Ābiķis: Ja deputātiem nebūtu iebildumu, tad varbūt zināma taisnība Krūmiņa kungam ir. Šis ir pants, kurš nav mainīts un ir palicis no 1989.gada likuma. Varbūt mēs varētu pēc dzirdes nobalsot par šādu variantu, ka valsts garantē arī lībiešu valodas saglabāšanu un attīstīšanu? Es dzirdu no zāles, ka nav lielas nepieciešamības to darīt.

Priekšsēdētājs: Tātad, godājamie kolēģi, domāju, ka nekāds ļaunums katrā ziņā no tā necelsies, ja arī šis likums tomēr proponēs, ka valsts garantē lībiešu kultūras saglabāšanu. Vēl par 15.pantu? Nav. Tātad deputāti pareizi aizrāda, ka šis jautājums ir izdebatēts un nobalsots, tāpēc varbūt vairs patiešām neatgriezīsimies pie tā.

16.pants. Lūdzu, Preinberga kungs!

G.Preinbergs: Mēs pārāk žigli aizskrējām garām 12.pantam. Un 12.pants saskan ar manu iesniegto priekšlikumu, kurš ir noraidīts. Es neesmu dzirdējis šo pamatojumu – kālab? Mans paskaidrojums ir šāds: 12.pantā ir rakstīts, ka kārto eksāmenus, ka jākārto eksāmens valsts valodā. Cienījamie kolēģi, ņemiet vērā, ka pašreiz virknē augstskolu ir krievu valodas plūsmas un jūs tām nevarat prasīt to – šobrīd izpildīt 12.panta prasību. Tāpēc es arī savu priekšlikumu liku priekšā, lai viņi vēl šogad kārto, bet pirms tam lai nokārto eksāmenu latviešu valodā.

Priekšsēdētājs: Tātad jūs, Preinberga kungs, pastāvat uz balsojumu par jūsu papildinājumu šajā pantā?

G.Preinbergs: Jā, es noteikti pastāvu.

Dz.Ābiķis: Mēs jau balsojām par šo deputāta Preinberga priekšlikumu, bet motivāciju izteicu otrajā lasījumā. Es personīgi atbalstu komisijas variantu un aicinu deputātus arī balsot, jo eksāmens ir paredzēts, un turpmāk eksāmenus Latvijā būs…

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāte Marjaša!

R.Marjaša: Es gribu paskaidrot, ka šeit runa ir nevis par to, ka viņi liks eksāmenus latviešu valodā, bet ka viņi latviešu valodā kārtos eksāmenu priekšmetā. Un tāpēc mūsu komisija to akceptēja.

Priekšsēdētājs: Godājamie kolēģi, šis jautājums, ja nemaldos, tika nobalsots otrā lasījuma laikā.

Dz.Ābiķis: Otrajā lasījumā deputāti atbalstīja redakcijas variantu.

Priekšsēdētājs: Mēs šeit balsojam tikai par redakcionāliem labojumiem, Preinberga kungs! Jūsu variantu noraidīja iepriekšējā lasījumā.

Dz.Ābiķis: Mutiski tas bija, bet rakstiski nebija pavairots. Es atvainojos!

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Muceniek! Par kuru pantu?

V.Mucenieks: Par 15.pantu.

Priekšsēdētājs: Godājamie kolēģi, varbūt reaģēsim tomēr adekvātāk uz to, kas notiek likuma pieņemšanā, jo atkal atgriežamies atpakaļ.

Lūdzu, 15.pants!

V.Mucenieks: Pēdējā rindiņa – par lībiešu kultūras saglabāšanu. Es tomēr domāju, ka ir jāpieņem šie redakcionālie labojumi, jo saglabāt un attīstīt kultūru lībiešu valodā, jēdzieniski nav īsti pareizi. Te taču iznāk: “garantē lībiešu kultūras saglabāšanu lībiešu valodā”, bet pie lībiešu kultūras pieder arī daudz kas tāds, kas nav izsakāms nekādā valodā, tātad vajadzēja rakstīt, ka valsts garantē lībiešu valodas un kultūras saglabāšanu un attīstību. Un tad būtu skaidrs. “Valodas un kultūras saglabāšanu un attīstību”, nevis kultūras saglabāšanu lībiešu valodā.

Priekšsēdētājs: Varbūt Geiges kungs var paskaidrot? Es domāju, ka vienīgais, kas šinī zālē var kompetenti kaut ko izteikties, būs Geiges kungs. Un, kā viņš teiks, tā arī būs.

I.Geige: Ja šeit ir ierakstīts: “Valsts garantē lībiešu kultūras saglabāšanu un attīstīšanu lībiešu valodā”, tad tur ir pietiekami pateikts, tāpēc, ka lībiešu kultūras saglabāšana… Nu kā tad nav? Cik ir iespējams, tik lībiešu valodā to var saglabāt.

Priekšsēdētājs: Godājamie kolēģi! Mēs te gribam būt lielāki lībieši par pašiem lībiešiem. Es domāju, ka šis jautājums ir izsmelts, ja Geiges kungs piekrīt šādam formulējumam.

I.Geige: Tādam, kāds šeit ir.

Priekšsēdētājs: Tādam, kāds šeit ir. Paldies. Mēs to esam izlēmuši. Paldies! Nē. Marjašas kundze, Geiges kungs visu paskaidroja. Mucenieka kungs vēlreiz grib runāt.

V.Mucenieks: Es tomēr negribētu, ka tieši valodu likumā mums ir šāds aplams, neloģisks formulējums. Tas tomēr kaut kādā veidā atstāj iespaidu uz Augstākās padomes prestižu kā tādu. Šeit taču nav loģikas. Paldies.

Priekšsēdētājs: Marjašas kundze, lūdzu!

R.Marjaša: Cienījamie kolēģi! Runa ir par to, ka lībieši kā viena no latviešu pamattautībām ir gandrīz izzuduši.

Priekšsēdētājs: Godājamie kolēģi, kāpēc vajag runāt no vietas? Vai Mucenieka kungs pastāv uz balsojumu? Mucenieka kungs pastāv uz balsojumu. Tātad viņš grib “kultūru” svītrot ārā. Lūdzu, pasakiet vēlreiz savu redakcionālo variantu!

V.Mucenieks: Tad redakcija skanētu šādi: “Valsts garantē arī lībiešu valodas un kultūras saglabāšanu un attīstīšanu.” Arī lībiešu valodas un kultūras attīstīšanu!

Priekšsēdētājs: Mucenieka kungs, arī Geiges kungs māj ar galvu, ka tā būtu labi.

V.Mucenieks: Paldies.

Priekšsēdētājs: Vai tad mums ir jābalso? Nav jābalso. Ābiķa kungs, vai jūs piekrītat šādam formulējumam?

Dz.Ābiķis: Nē, tāds formulējums, kādu piedāvāja deputāts Mucenieks, īpaši loģisks nav, jo tā kultūra tur saglabājas tik un tā. Man nav nekas pretī.

Priekšsēdētājs: Ābiķa kungam nav iebildumu. Godājamie kolēģi, lūdzu nobalsosim par šādu redakciju, kādu ierosināja Mucenieka kungs un atbalstīja arī visi ieinteresētie deputāti! Balsošanas režīmu! Balsosim par šo Mucenieka kunga variantu. Divas papildu balsis “par”. Lūdzu rezultātu! Par – 58, pret – 7, atturas – 4. Tātad 15.panta 2.daļa ir izteikta deputāta Mucenieka ierosinātajā variantā.

Dz.Ābiķis: No 16. līdz 19.pantam rakstisku iebildumu nav.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Silār!

I.Silārs: Es 19.pantā gribētu redakcionāli papildināt, ka Ārlietu ministrijas pakļautībā esošo iestāžu zīmogteksti var būt arī citās valodās.

Dz.Ābiķis: Man personīgi nav iebildumu, jo laikam tiešām vēstniecībās ārzemēs var būt arī citās valodās.

Priekšsēdētājs: Un vēl viena nianse. Ja jau mēs ņemam tā, tad Romas Katoļu baznīcas kūrijā ir jābūt arī zīmogam latīņu valodā. Reliģiskajām konfesijām varētu būt arī šie apzīmējumi citās valodās. Tas būtu tad, ja vadāmies pēc analoģijas ar Ārlietu ministriju.

Dz.Ābiķis: Vai drīkstu piebilst? Varbūt, lai nedaudz paplašinātu deputāta Silāra priekšlikumu, mēs varētu šajā pantā ieviest vēl šādu teikumu, ka šā panta piemērošanu reglamentē Latvijas Republikas Ministru padomes apstiprināts nolikums, un tas tad attiektos arī uz reliģiskajām konfesijām. Taču, ja deputāti neiebilst, var pieņemt arī Silāra kunga priekšlikumu.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Freimani!

J.Freimanis: Es ierosinu atbalstīt Silāra kunga priekšlikumu, un tas ir pilnīgi korekts no ārlietu viedokļa.

Priekšsēdētājs: Paldies. Tātad vai mēs atbalstām Silāra kunga priekšlikumu? Vai visiem ir skaidrs? Mums ir jānobalso par šo priekšlikumu, jo mēs ar to papildinām trešā lasījuma laikā. Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim par Silāra kunga ieteikto papildinājumu 19.pantā. Divas papildu balsis “par”. Lūdzu rezultātu! 58 – par, 4 – pret, 10 – atturas. Silāra kunga labojums tiek pieņemts.

20.pants.

Dz.Ābiķis: Par 20.pantu deputāts Teikmanis ir izteicis priekšlikumu – izteikt šo pantu citā redakcijā. Tāpēc ierosinu deputātiem uzmanīgi iepazīties ar šo redakciju 339.dokumentā. Personīgi man iebildumu pret šo Teikmaņa priekšlikumu nav, jo mēs esam 3.pantā paredzējuši jaunu normu, kuras nebija otrajā lasījumā, – ka šā panta piemērošanu reglamentē Latvijas Republikas Ministru padomes apstiprināts nolikums, kas tomēr pieļautu arī izņēmuma situācijas atsevišķās apdzīvotajās vietās un tā tālāk. Tomēr būs labāk, ja deputāts Teikmanis pats pamatos savu priekšlikumu.

Priekšsēdētājs: Paldies. Pirmais pie mikrofona gan ir deputāts Cālītis… Lūdzu!

I.Cālītis: Man ir neliels redakcionāls labojums, jo pie atklātiem izziņojumiem pieskaitāmi arī masu informācijas līdzekļu izziņojumi. Un tātad šeit blakus reklāmai vajadzētu pielikt vienu vārdu – “sludinājumi”. Jo reklāma un sludinājumi nav viens un tas pats, it īpaši tad, ja uz to skatās no masu informācijas līdzekļu viedokļa.

Priekšsēdētājs: Vai ir iebildumi, Ābiķa kungs, ja mēs papildinām ar “sludinājumiem”?

Dz.Ābiķis: Es gan nezinu, vai tas ir tik būtiski, lai to vajadzētu šeit rakstīt?

Priekšsēdētājs: Vai tas kaitētu likumam, ja mēs pieliktu klāt “sludinājumus”?

Dz.Ābiķis: Šeit jau ir runa par tiem, kuri ir rakstiski. Uz tiem, kuri ir mutiski, arī sludinājumi televīzijā, uz tiem attiecas pavisam cits pants. Tas ir 13.pants, kur ir runa par radio un televīziju.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, deputāt Teikmani!

A.Teikmanis: Mana labojuma būtība ir vienkārša – otrajā lasījumā apstiprinātais šā panta teksts tiek sadalīts. Jau otrajā lasījumā apstiprinātajā tekstā bija teikts, ka visiem šiem pārskaitītajiem, kas tur ir, – izziņojumiem, reklāmai un tā tālāk – jābūt valsts valodā, bet līdztekus tos var lietot arī citā valodā.

Cienījamie kolēģi, šis pants ir jāsadala. Piemēram, nav nekādu šaubu, ka etiķetēm un lietošanas instrukcijām ir jābūt vairākās valodās, bet man arī nav nekādu šaubu, ka, teiksim, nosaukumiem: “veikals”, “maize”, dārzeņi” vai “piens” nav tādas nepieciešamības un tie pat nedrīkst būt citā valodā, jo mums valsts valoda ir tikai viena. Tāpēc ir jānodala tas, kam ir jābūt tikai valsts valodā, un ir jānodala tas, kam ir jābūt tulkojumiem arī citās valodās. Šajā gadījumā, es domāju, jābūt pat ne tikai krievu, bet var būt arī angļu, vācu un citās valodās. Protams, tas neattiecas uz firmu nosaukumiem. Varētu vēl būt, teiksim, jautājums par plakātiem. Jo, piemēram, plakāts var reklamēt kādu firmu, un plakāta tekstu uzreiz autentiski… ja tas ražots kaut kur citur. Taču tas nav principiāli. Princips ir tāds, ka tomēr ir jāpaskatās sīkāk un jāsadala.

Priekšsēdētājs: Paldies. Deputāts Edmunds Krastiņš.

E.Krastiņš: Es pēc Teikmaņa kunga teiktā gan sapratu, ka naudas maiņas punktiem nedrīkstēs būt uzraksts “currency change”, un tad ārzemniekiem vispirms būs jāpainteresējas, kā latviski ir šī naudas maiņa. Es domāju, ka piedāvātais variants tomēr ir daudz labāks. Kāpēc gan mums vajag ierobežot tirgotājus uzlikt citu uzrakstu, ja tur tālāk viss ir reglamentēts, kādām prasībām jābūt? Un, ja ir pateikts, ka šim uzrakstam noteikti ir jābūt valsts valodā…

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāte Zeile!

V.Zeile: Es gribētu atbalstīt Teikmaņa piedāvāto variantu, jo šāda pieeja varētu nākt tikai par labu tiem cilvēkiem Rīgā, Latvijā, kuri vēlas mācīties latviešu valodu. Tas ir papildu stimuls un ļoti labs uzskatāmais līdzeklis valsts valodas apgūšanā.

Attiecībā uz Krastiņa kunga piedāvāto variantu varu teikt, ka tie varbūt ir atsevišķi uzņēmuma momenti, kur var būt rakstīts šajā starptautiskā biznesa valodā, tomēr dominējošajai ir jābūt valsts valodai.

Dz.Ābiķis: Vai drīkstu komentēt?

Priekšsēdētājs: Jā, protams, Ābiķa kungs – jums galavārds!

Dz.Ābiķis: Komisijā šis Teikmaņa variants nav apspriests tāpēc, ka tas tika iesniegts tikai vakar. Es personīgi gribētu iebilst Krastiņa kungam tādā sakarībā, ka likuma 20.pantā pašreiz esam ieviesuši pēdējo rindkopu – “šā panta piemērošanu reglamentē Latvijas Republikas Ministru padomes apstiprināts nolikums”. Tātad Ministru padome apstiprinās nolikumu, kas paredzēs visas šīs izņēmuma situācijas. Es pat personīgi pieļauju, ka, teiksim, Daugavpilī, kur valodas situācija ir stipri sarežģītāka nekā citur, Ministru padomes nolikums atļaus lietot arī plakātos, uzrakstos un tā tālāk arī citas valodas papildus valsts valodai, ņemot vērā specifisko situāciju. Tāpat specifiska situācija būs arī lidostās, jo Rīgas lidosta tomēr zināmā mērā ir starptautiska lidosta. Tāpat specifiska situācija varētu būt valūtas maiņas punktos, un attiecīgais Ministru padomes nolikums visas šīs situācijas reglamentēs. Tā ka es personīgi saprotu Teikmaņa kunga sāpi par Rīgas ārējo izskatu. Es nupat biju Igaunijā, un tur tiešām vismaz lielie uzraksti un veikalu izkārtnes… Vismaz vizuāli Tallina kļūst igauniska.

Priekšsēdētājs: Man ir jautājums jums, Ābiķa kungs: kādā veidā Ministru padomes nolikums varēs pārkāpt likumu?

Dz.Ābiķis: Juristi un Teikmaņa kungs pats man apgalvo, ka tad, ja ir šāda norma, ka piemērošanu reglamentē nolikums, tad acīmredzot varēs šīs izņēmuma situācijas būt.

Priekšsēdētājs: Jā, bet Ministru padome nevarēs pieņemt tādu nolikumu, jo saskaņā ar likumu par Ministru padomi, tā darbojas tikai Augstākās padomes likumu un lēmumu ietvaros. Taču tas ir jau cits jautājums.

Lūdzu, Mucenieka kungs!

V.Mucenieks: Man nav īsti skaidrs par afišām un plakātiem. Vai piketētāji pēc šā likuma pieņemšanas pie Augstākās padomes drīkstēs lietot plakātus angļu un citās ārvalstu valodās vai ne?

Dz.Ābiķis: Par piketētājiem jums varbūt lai atbild jurists, kurš labāk orientējas piketa problēmās. Principā tas ir atklāts izziņojums, un piketētājam arī būs…

Priekšsēdētājs: Jā, godājamie kolēģi, jautājums par piketētājiem paliek atklāts. To noskaidrosim likuma piemērošanas gaitā. Tātad mums ir divi varianti – šis iesniegtais un Teikmaņa kunga dotā redakcija. Vispirms mums jābalso par šo 20.panta variantu, ko piedāvāja komisija, un pēc tam balsosim par Teikmaņa kunga ieteikto. Pantu pieņemsim ar vienkāršu balsu vairākumu. Lūdzu balsošanas režīmu. Pirmais balsojums būs par komisijas variantu, kas ir lasāms šajā 341.dokumentā. Lūdzu rezultātu. Par – 28, pret – 8, atturas – 17. Paldies.

Un nākamais balsojums būs par deputāta Teikmaņa ieteikto variantu, kas lasāms 339.dokumentā lappuses beigās. Lūdzu rezultātu. Viena papildu balss “par” – tā ir Teikmaņa kunga balss. 51 – par, pret – 2, atturas – 16. Tātad ir pieņemts deputāta Teikmaņa ieteiktais variants. Lūdzu, atzīmējiet to, godājamie deputāti! Paldies.

Lūdzu, par 21.pantu.

Dz.Ābiķis: Par 21., 22. un 23.pantu praktiski nekādu iebildumu nav, izņemot to, ka ir ņemts vērā deputāta Apsīša ieteikums – vārdi “vietējās pašvaldības” ir aizvietoti ar vārdu “pašvaldības”.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Apsīti!

R.Apsītis: Man tagad ir radies jautājums par 23.pantu. Sakiet, lūdzu, vai komisija arī nāks ar kādiem jauniem priekšlikumiem par atbildības noteikšanu?

Dz.Ābiķis: Jā, esmu vienojies ar Likumdošanas jautājumu komisijas vadītāju Endziņa kungu, ka viņš palīdzēs praktiski nokārtot jautājumus, lai tuvākajā laikā tiktu izdarīti papildinājumi Administratīvo pārkāpumu kodeksā, kā arī Darba likumdošanas kodeksā, jo faktiski bez šiem labojumiem likums, protams, ir tukša deklarācija. Tā ka pie tā mēs tūlīt ķersimies un strādāsim.

R.Apsītis: Pilnīgi pareizi! Šajā sakarā gribētu atgādināt, ka 1935.gada likumā “Par valsts valodu” bija noteikta ļoti stingra administratīvā atbildība, naudas sodu ieskaitot.

Dz.Ābiķis: Jā, tas faktiski bija viens pants, kas paredzēja, ka par Valodu likuma pārkāpšanu var sodīt ar naudas sodu līdz 10 000 latiem, kā arī ar cietumsodu līdz 6 mēnešiem, ko savā laikā mīkstināja Ulmanis, aizvietodams sešus mēnešus ar trim mēnešiem.

Priekšsēdētājs: Paldies. Esam noskaidrojuši šo jautājumu. Tātad visi panti ir apspriesti. Lūdzu balsosim kopumā par šo likumprojektu, bet pirms balsošanas, protams, reģistrēsimies.

Lūdzu, deputāt Ivar Krastiņ!

I.Krastiņš: Es ļoti atvainojos, bet tomēr gribētu Ābiķa kungam vēlreiz pavaicāt par 12.pantu. Redziet, šis formulējums par eksāmenu valsts valodā ir tik neskaidrs, ka es īsti nesaprotu. Vai man, medicīnas studentam, psihiatrijas eksāmens būs jākārto valsts valodā vai, lai tiktu pie psihiatrijas eksāmena, vispirms būs jānokārto latviešu valodas ek­sāmens? Kā jūs to esat domājis?

Dz.Ābiķis: Šeit deputāte Marjaša tomēr īsti precīzi neizteicās. Pagaidām ir paredzēts eksāmens valsts valodā, respektīvi, latviešu valodas eksāmens. Tā tas ir. Taču, kad iedarbosies Izglītības likums un arī Valodu likums, kur ir runa par mācību valodu augstskolās, tad atceramies, ka ar nākamo, ar 1993.gadu, sākot no 2.kursa, mācību pamatvaloda būs latviešu valoda. Tā ka mācības pamatā notiks latviešu valodā tad, kad tie beidzēji, kuri uzsāks šo procesu nākamgad, būs tikuši līdz beigšanai, tad automātiski viņiem vairs eksāmens latviešu valodā jākārto nebūs, jo viņi būs mācījušies latviešu valodā. Es domāju, ka tad vairs nebūs nepieciešams paturēt šo likuma normu un Saeima to atcels.

I.Krastiņš: Marjašas kundze man pilnīgi pretēji izskaidroja šo teikumu.

Priekšsēdētājs: Likuma pieņemšanu vada Ābiķa kungs. Lūdzu, deputāt Dīmani! Pēc tam runās deputāts Strazdiņš, deputāts Gorbunovs un deputāts Ščipcovs.

S.Dīmanis: Frakcija jau izteica savu attieksmi pret šo likumprojektu. Tā ir noraidoša. Es domāju, ka te daudz nevajag runāt, bet būtu jāievēro daži apsvērumi. Savā laikā Valodu likums tika plaši apspriests – publicēts
un apspriests. Tagad tam visam tiek pārvilkta svītra. Es domāju, ka parlaments pieņem šo likumu it kā zaglīgi, “pa kluso”. Pie tam likumu, kurš skar simtiem tūkstošu cilvēku intereses. Jums liekas, ka jūs esat malači, pieņemdami praktiski necivilizētu likumu, redzot, ka Eiropa klusē, bet man liekas, ka… Jums liekas, ka Eiropas politiskā maniere ir politiskā attieksme. Pēdējā laikā man ir nācies ļoti daudz runāt ar Rietumu politiķiem, politologiem. Viņi saka tā: neskatoties uz šādiem īslaicīgiem braucieniem uz Latviju un varbūt uz šādām diplomātiskām runām, ļoti daudzi sāk just, ka Latvijā kaut kas nav kārtībā politiskajās struktūrās. Tas izpaudīsies tad, kad tiks lemti jautājumi par Latvijas iekļaušanu dažādās Eiropas organizācijās, tajā skaitā Eiropas Padomē. Es tomēr lūdzu parlamentu vēlreiz padomāt, pirms balsojam par šo likumu. Paldies.

Dz.Ābiķis: Vai drīkstu tikai dažus vārdus atbildēt?

Priekšsēdētājs: Ābiķa kungs tagad grib izteikties par balsošanas motīviem… Jūs vispār tagad varat iet un mierīgi sēdēt… Mums nav paredzēts, Ābiķa kungs, runāt par motīviem. Jūs varat ieņemt savu vietu zālē, jo jūs galavārdu jau teicāt.

Lūdzu, deputāt Strazdiņ!

I.Strazdiņš: Es uzskatu, ka visi pieņemtie labojumi tagad ir solis uz priekšu šā likuma attīstībā un izvēršanā. Un tam piestāvētu tas, ka mēs to nosauktu par Latvijas Republikas likumu “Par valsts valodu”. Atcerēsimies, kā pirms trim gadiem noritēja cīņa par šā likuma pieņemšanu! Tad vajadzēja vispār pierādīt, ka latviešu valodai vēl ir vieta pasaulē. Un šeit, šinī vecajā likumā, ir ļoti daudz kompromisu, no kuriem tagad esam spējīgi atteikties, lai parādītu, ka latviešu valoda tiešām ieņems cienīgu vietu. Es ierosinu pieņemt arī šādu likuma nosaukumu un aicinu balsot par to. Tagad beidzot ir pienācis laiks to atjaunot.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, deputāt Gorbunov!

A.Gorbunovs: Es arī atbalstu Ābiķa kunga izteiktos priekšlikumus par to, ka šis likums atšķirībā no iepriekšējā tiešām vairs nepieļauj nekādu kompromisu un ka valsts valodas lietošana ir strikti un viennozīmīgi noteikta šajā likumā. Es katrā ziņā par to balsošu. Protams, tas neizslēdz pretrunu starp latviešu un krievu valodu. Tā paliks, jo gandrīz puse runā krievu valodā, un pilsētās šī krievvalodīgā vide būs. Bet, atspēkojot apgalvojumu, ka šis likums diskriminē krievu valodā runājošos, es apgalvoju to pašu, ko jau teicu tad, kad pieņēmām iepriekšējo likumu. Diemžēl situācija ir tāda, ka krievu valodā runājošajiem ir jāuzņemas papildu grūtības un papildu saistības pret latviešu valodu un latviešu tautu. Jo tieši vai netieši visi tie, kuri nezināja, negribēja zināt, nelietoja vai vienkārši nemācēja latviešu valodu, ir piedalījušies šīs situācijas izveidošanā un rusifikācijā, kura ir notikusi.

Es jau otrajā lasījumā runāju jautājumā par izglītību. Atšķirība ir tāda, ka šis likums neparedz, negarantē nekādu izglītību krievu valodā. Es šeit runāju par vispārējo izglītību, nevis par pamatizglītību, lai gan tagad nav tādu terminu – ne pamatizglītības, ne vidējās izglītības. Tas vairs negarantē krievu valodā.

Protams, ir sākušās politiskās spekulācijas. Šajā sakarā pagājušajā reizē mani pārsteidza varbūt neprecīzi izteiktais Ābiķa kunga viedoklis, ka Izglītības ministrijai ir tieši tāds pats viedoklis par formulējumiem, kurus iesniegusi komisija. Šodien avīzē lasīju, ka ministrijas viedoklis ir pilnīgi pretējs. Viņi iestājas par to (vismaz ministra personā), lai vispārējā vidējā izglītība būtu garantēta arī krievu valodā. Un tāpēc šis publicējums manī izsauc bažas, kas tiešām saistītas ar politiskām spekulācijām šajā jautājumā. Protams, par šo pantu jau ir nobalsots, bet mūsu procedūra ir tāda procedūra, kur vairs neko nevar darīt. Par šo svītrojumu ir nobalsots ar šo valodas faktu Piedņestrā vai kur citur. Es domāju, ka mēs katrs varam izteikt savu viedokli, balsojot par trešo un galīgo variantu. Es personīgi šā iemesla dēļ balsošu “pret”. Es savus apsvērumus jums izteicu.

Priekšsēdētājs: Deputāts Ščipcovs.

O.Ščipcovs: */Cienījamie deputāti! Es nekādā gadījumā neuzstājos pret valsts valodu, taču uzskatu, ka jaunais priekšsēdētājs, kas komisiju vada mazāk nekā mēnesi, pagājušajā reizē pavisam neapmierinoši man atbildēja uz jautājumu, kāpēc praktiski ir nepieciešams jaunais likums. Tas ir, kāpēc mēnesi pirms tam, kad stājas spēkā likums par valodām, mums jāievieš pilnīgi jauns likums. Man liekas, ka tas izsauks zināmu spriedzi, nervozitāti, daudzskaitlīgas drāmas, pat traģēdijas, un mēs nevaram pēc mēneša iedarbināt šādu likumu. Man liekas, ka pēdējā laikā kādam ir kļuvis izdevīgi mūsu Augstāko padomi nostādīt smieklīgā vai pat, es nebaidos tā izteikties, idiotiskā situācijā. Man liekas, ka tā būs mūsu darbības karikatūra, ļoti izteiksmīgs zīmējums, ja mēs šim likumam liksim stāties spēkā 1992.gada 5.maijā. Es uzskatu, ka šī likuma saturs un jaunā priekšsēdētāja darbība ap šo likumu ir politiski netālredzīga, mūsu sabiedrībai sprādzienbīstama. Man liekas, ka visiem saprātīgi domājošiem deputātiem šim jautājumam jāpieiet bez emocijām. Cilvēki ir sagatavojušies, ka spēkā stāsies viens likums, bet patiesībā sāks darboties cits likums. Tāpēc ierosinu kompromisa variantu, ka šim likumam jāstājas spēkā tikai pēc gada. Ja tādā veidā to iedarbināsim tagad, tad mūsu sabiedrībai tā būs provokācija./

Priekšsēdētājs: Deputāts Bojārs.

J.Bojārs: Es aicinu balsot par šo likumu, citādi tiešām izskatīsimies pēc idiotu bara paši savā dzimtenē, savā parlamentā.

Priekšsēdētājs: Paldies. Deputāts Laķis.

P.Laķis: Cienījamie kolēģi, šī situācija ir izveidojusies vispār kā diezgan dīvains apburtais loks, jo būtībā šīm normām par valodas jautājumu izglītībā vajadzētu būt fiksētām Izglītības likumā. Un principā, izņemot augstāko izglītību, tur ir norādes atpakaļ uz Valodu likumu.

Ja runa, kā es sapratu no Gorbunova kunga, ir par 10.pantu, tad šādā situācijā, protams, mēs varētu darīt šādi. Saprotot, ka šis dokuments būtībā ir pārejas posms līdz Latvijas Republikas likumam “Par valsts valodu”, es Strazdiņa kungam nevaru piekrist. Tas būtībā ir acīmredzams Latvijas PSR likuma labojums, un tādēļ mēs varētu, protams, šeit, 10.pantā, fiksēt šo reālo “status quo”, to situāciju, kāda šobrīd ir Latvijā. Tā ir saistīta ar vispārējo vidējo izglītību, kura ir, kāda tā šodien praktiski ir. Tā būtu realitāte, bet attiecībā uz augstskolu Izglītības likumā ir precīzi fiksēts.

Priekšsēdētājs: Es atvainojos, Laķa kungs! Jūsu ierosinājums attiecas uz pirmo vai, labākajā gadījumā, uz otro lasījumu, nevis uz trešo. Jūs tagad varat ierosināt svītrot kādu pantu.

P.Laķis: Tādā gadījumā var ierosināt šo 10.pantu vispār svītrot ārā.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, deputāt Eglāj!

V.Eglājs: Es pilnīgi atbalstu variantu par izglītību, kas ir fiksēts šajā likumā, bet nepiekrītu Gorbunova kungam par to, par ko viņš iebilda, jo mums konstitucionālajā likumā par cilvēku un pilsoņu tiesībām ir šāds 38.panta formulējums: “Valsts garantē iespēju iegūt obligāto izglītību, kā arī nodrošina turpmāko izglītošanos atbilstoši katra spējām.” Tātad valsts garantē obligāto izglītību, bet ne vidējo izglītību. Par to bija ilga strīdēšanās. Un nevar būt tā, ka mēs ierakstām, ka valsts garantē vidējo izglītību krievu valodā, bet latviešiem vispār nemaz vidējo izglītību negarantē! Jo šeit ir šāds formulējums. Es tomēr aicinātu atbalstīt tādu variantu, kāds ir lasāms šeit attiecībā uz izglītību.

Priekšsēdētājs: Paldies. Reģistrāciju! Lūdzu rezultātu. Reģistrējušies 113 deputāti.

Godājamie kolēģi, pie mikrofona ir izvirzījies Kides kungs. Vai turpināsim apspriest par motīviem? Viņš ļoti neatlaidīgi stāv. Lūdzu, Kides kungs, jums vārds!

E.Kide: Manuprāt, Laķa kungam tomēr ir zināma taisnība, jo 11.pants, kurš atļauj izglītību citās valodās, to skaitā krievu valodā, tagad runā pretī 10.pantam. Jo 11.pantā ir rakstīts, ka Latvijas Republika nodrošina vidējās speciālās un arodvidusskolas mācības valsts valodā un citās valodās. Vai šīs divas izglītības nav izglītības, par kurām runā 1.pants? Tā tomēr ir pretruna. Šeit Laķa kungam zināmā mērā ir taisnība.

Priekšsēdētājs: Paldies, ņemsim vērā! Godājamie kolēģi, mums ir ierosināti divi balsojumi, kuri būtu pieļaujami trešajā lasījumā.

Tātad deputāts Strazdiņš tika ierosinājis balsot par citu likuma nosaukumu. Taču atgādinu, ka jau esam par to nobalsojuši otrajā un arī pirmajā lasījumā. Likums saucas – “Latvijas PSR Valodu likums”. Tā ka šis balsojums neattiecas uz trešo lasījumu. Šādam priekšlikumam vajadzēja nākt krietni agrāk – pirmajā lasījumā.

Otrs ir deputāta Laķa ierosinājums – svītrot no likuma 10.pantu. Šis ierosinājums ir balsojams. Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim par deputāta Laķa ierosinājumu – svītrot 10.pantu, kas reglamentē valodas lietošanu izglītībā. Lūdzu rezultātu. Par – 35, pret – 47, atturas – 21. Labojums nav pieņemts, 10.pants paliek. Paldies.

Tādējādi, kolēģi, mums stāv priekšā balsojums kopumā par likumprojektu “Par grozījumiem un papildinājumiem Latvijas PSR Valodu likumā”. Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim par šā likuma pieņemšanu! Rezultātu! Par – 83, pret – 20, atturas – 6. Likums ir pieņemts.

Godājamie kolēģi, mums vēl ir jāpieņem lēmums “Par likuma “Par grozījumiem un papildinājumiem Latvijas PSR Valodu likumā” spēkā stāšanās kārtību. Lūdzu, Ābiķa kungs! Godājamie kolēģi, lūdzu neatstājiet zāli! Vai tiešām pāris minūšu nevar paciesties?

Dz.Ābiķis: Cienījamie kolēģi! Lēmuma 11.panta otrā daļa ir saskaņota ar Izglītības likumu, tāpēc tas stājas spēkā ar 1993.gada 1.jūliju, un atsevišķu deputātu pārmetumi, ka tas kaut ko radikāli izmaina valodas zināšanu apguvē, ir nevietā. Faktiski likums tikai ienes konstruktīvu skaidrību atsevišķos pantos, bet attiecībā uz valodas zināšanu apguvi, uz valodu prasmi šeit nav nekādas starpības starp 1989.gada likumu un tagadējo likumu. Praktiski nav! Tātad tās prasības, kas par zināšanām ir izteiktas 1989.gadā, ir saglabājušās. Taču es ļoti lūgtu deputātus nobalsot pēc dzirdes par vēl vienu lēmuma punktu, kurš diemžēl manas vainas dēļ ir paslīdējis garām. Proti, ka lēmumā būtu otrais punkts: “Uzdot Latvijas Republikas Ministru padomei laikā līdz 1992.gada 5.maijam izveidot Latvijas Republikas Valsts valodas inspekciju.” Mēs būsim pieņēmuši šos labojumus kodeksos, bet, ja nebūs institūcijas, kas kontrolē Valodu likuma ieviešanu, tad diemžēl būs ārkārtīgi sarežģīti ieviest likumu. Pat tādā valstī kā Lietuvā, kur valodas situācija ir daudz labāka, Valodu inspekcija jau ir izveidota. Tā jau ir radīta arī Daugavpilī, ir izveidota Liepājā, bet šādai inspekcijai vajadzētu būt visā Latvijas teritorijā. Protams, tai būtu jābūt nelielai inspekcijai, paredzot arī sabiedrisko inspektoru institūciju. Tomēr šādai inspekcijai būtu jābūt. Tāpēc ierosinu par to nobalsot. Vēlreiz atkārtošu otro punktu: “Uzdot Latvijas Republikas Ministru padomei laikā līdz 1992.gada 5.maijam izveidot Latvijas Republikas Valsts valodas inspekciju.”

Priekšsēdētājs: Paldies. Vai pieņemsim šādu? Tas ir ļoti vienkāršs labojums, paldies!

Lūdzu, deputāt Ščipcov!

O.Ščipcovs: */Lūdzu priekšsēdētāju likt uz balsošanu manu priekšlikumu, ka šis likums stājas spēkā ar 1993.gada 5.maiju, bet tā 11.pants – ar 1993.gada 1.jūliju. Vēlreiz to motivēju. Praktiski nevar jaunu likumu, pēc kura būs eksāmeni, pieņemt mēnesi pirms tā stāšanās spēkā, jo cilvēki būs nesagatavoti. Zināms laiks ir vajadzīgs, lai kā mēs to negribētu. Es vēlreiz lūdzu padomāt un atbalstīt manu priekšlikumu./

Dz.Ābiķis: Vai es drīkstētu pateikt pavisam īsus komentārus?

No zāles. Nē!

J.Freimanis: Nevajag.

Dz.Ābiķis: Pavisam īsus…

Priekšsēdētājs: Ābiķa kungs, varbūt sākumā izteiksies Freimaņa kungs. Iepriekš jūs jau komentējāt Šcipcova kunga izteikumus. Lūdzu, Freimaņa kungs!

J.Freimanis: Tagad drīkst?

Priekšsēdētājs: Jā, lūdzu!

J.Freimanis: Pirmkārt, es gribētu atbalstīt Ābiķa kunga ierosinājumu par šo papildu punktu, jo tas ir vitāli svarīgs. Un, otrkārt, es aicinātu cienījamos kolēģus nobalsot par šo lēmumu tādā redakcijā, kādā tas ir, jo šis likums nav jauns likums, tas ir iepriekšējais likums. Visi cilvēki, kuri gribēja mācīties latviešu valodu, jau ir sākuši to darīt, bet tie, kuri negribēja, tiem būs jāsāk. Tādēļ ierosinu šo lēmumu pieņemt un vairāk par to nestrīdēties.

Dz.Ābiķis: Es gribu pavisam īsi piebilst par Ščipcova teikto. Atestācijas nolikums paredz, ka atestācija vai valodas zināšanu pārbaude tiks veikta praktiski gada laikā, un, kamēr vēl attiecīgā persona nebūs atestēta, viņu par valodas nezināšanu sodīt nevarēs, tā ka reāli atestācija jau ietver šo Ščipcova kunga priekšlikumu.

Priekšsēdētājs: Godājamie kolēģi! Tātad mums ir šis lēmuma projekts ar Ābiķa kunga ieteikto papildinājumu, ko te mutiski pieņēmām. Tātad vispirms balsosim par šiem komisijas ieteiktajiem datumiem – 1992.gada 5.maiju un 1993.gada 1.jūliju. Pēc tam, dabīgi, nobalsosim arī par Ščipcova ierosinājumu par attiecīgajiem 1993.gada un 1994.gada datumiem.

Lūdzu balsošanas režīmu. Tātad balsosim par komisijas ieteikto variantu, kas sastāv no diviem punktiem. Pirmais jums ir lasāms, otrais ir par Valodas inspekciju. Lūdzu! Rezultātu! Par – 84, pret – 19, atturas – 3. Paldies.

Un otro balsosim alternatīvo variantu, ko iesaka deputāts Ščipcovs – tātad visu pārcelt par gadu. Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim par deputāta Ščipcova ierosinājumu! Lūdzu rezultātu. Par – 19, pret – 54, atturas – 19. Tātad lēmums ir pieņemts komisijas variantā un stājas spēkā ar 1992.gada 5.maiju, bet 11.panta otrā daļa – ar 1993.gada 1.jūliju, bet Ministru padomei līdz 5.maijam jāizveido Valodas inspekcija. Paldies. Lēmums ir pieņemts.

Godājamie kolēģi! Nākamais darba kārtības jautājums ir likumprojekts “Par grozījumiem Latvijas Dzīvokļu kodeksā” otrajā lasījumā. Liepiņa kungs ir ziņotājs. Taču Liepiņa kungs pagaidīs, kamēr deputāti atstāj zāli, lai mēs mierīgi varētu strādāt tālāk. Pagaidīsim vēl, Liepiņa kungs! Godājamie kolēģi, kuri iet ārā no zāles, lūdzu ejiet ātrāk! Nekavējieties un nedrūzmējieties zālē pie žurnālistiem! Interviju labāk ir dot dzeltenajā zālē vai lejā kafejnīcā. Lūdzu, Liepiņa kungs, mēģināsim sākt!

K.Liepiņš: Cienījamie kolēģi! Es šodien piedāvāju otrajam lasījumam likumprojektu “Par grozījumiem Latvijas Dzīvokļu kodeksā”. Kā jūs atceraties, kolēģim Punovskim radās tikai viena iebilde un šaubas par to, ka cilvēkam, kas nepilnus sešus mēnešus pavadījis ieslodzījumā, bet pirms tam ir dzīvojis kopmītnē, tagad pēc atbrīvošanas jeb pēc amnestēšanas pēkšņi būs jāpiešķir labiekārtots dzīvoklis. Varbūt arī manas vainas dēļ tehniski nebija sagatavoti papildinājumi, tā sauktās ielīmes, Dzīvokļu kodeksā, kā arī Ministru padomes nolikums par dzīvojamās platības piešķiršanu. Un tagad es sameklēju šos materiālus – gan nolikumu, gan šīs izmaiņas. Tās nav garas, tāpēc jums nolasīšu. Ceru, ka ar to izgaisināšu arī, lūk, šīs kolēģa Punovska šaubas, jo pēc mūsu piedāvātā projekta šāds variants nav iespējams.

49.pants – “Dzīvojamajām telpām izvirzāmās prasības”. Tā bija tā tēma – vai tā ir bijusi kopmītne vai labiekārtots dzīvoklis. Un, lūk, 1990.gada 1.martā ir pieņemts papildinājums, ka pilsoņiem, kuri attiecīgajā apdzīvotajā vietā dzīvo mazāk nekā pēdējos desmit gadus, var piešķirt jebkurām sanitārajām un tehniskajām prasībām atbilstošu dzīvojamo telpu. Piešķiramo dzīvojamo telpu labiekārtojuma noteikšanas kārtību nosaka Latvijas Republikas Ministru padome. Šis dokuments ir pieņemts 1990.gada 1.martā.

Un tagad jums nolasīšu, lūk, šo izvilkumu, precīzāk pantu, no šā nolikuma. Tas ir 15.pants: “Nav atļauts piešķirt dzīvojamās telpas personām, kuras nav uzskaitē, izņemot gadījumus, kas lasāmi 15.panta 8.apakšpunktā. Dzīvojamo telpu piešķir personām, kas atbrīvotas no brīvības atņemšanas vietām, ja tās nosūtītas dzīvot pēc pēdējās pastāvīgās dzīvesvietas un ja nav citas iespējas nodrošināt tās ar dzīvojamo platību.” Tālāk seko paskaidrojums, ka 15.panta 8.apakšpunktā norādītie pilsoņi nodrošināmi ar atbrīvotām, daļēji labiekārtotām dzīvojamām telpām, kuras atbilst noteiktām sanitārajām un tehniskajām prasībām. Tās ir: platība un apkure. Lūk, galvenie noteikumi! Tāpēc mēs noraidījām šo Punovska kunga labojumu, jo šie labojumi bija vērsti tieši uz šiem jau gatavajiem formulējumiem, kuri jau ir pieņemti un stājušies spēkā gan noteikumos, gan kodeksā. Mēs atstājām tādu tekstu, kāds tas bija pirmajā lasījumā.

Mēs vēlreiz konsultējāmies ar Juridiskās pārvaldes speciālistiem tieši Dzīvokļu kodeksa jautājumos, un arī viņu atzinums bija tāds, ka šādas parādības tas neizsauks, kā uzlabot, pieņemsim, dzīvokļa apstākļus un tā tālāk.

Priekšsēdētājs: Paldies. Tātad tagad ir otrais lasījums un apspriedīsim pa pantiem. Labojumu te gan minimāli maz, Liepiņa kungs jums ziņoja par tā apspriešanas rezultātiem komisijā. Punovska kunga paša šodien nav.

Tātad par 1.pantu. Ierosinājumu nav. Par 2.pantu, lūdzu? Arī nav. 3.pants – 70.panta 7.punkta redakciju? Nav. 4.pants – par izslēgšanu no 98. un 99.panta? Nav. Un par stāšanos spēkā arī nav. Tas nozīmē, godājamie kolēģi, ka varam balsot kopumā par šā likumprojekta akceptēšanu otrajā lasījumā.

Lūdzu reģistrāciju. Reģistrēsimies, godājamie kolēģi! Rezultātu! Reģistrējušies 77 deputāti. Paldies.

Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim par likumprojekta “Par grozījumiem Latvijas Dzīvokļu kodeksā” akceptēšanu otrajā lasījumā. Lūdzu balsosim! Viena papildu balss “par”. Tā ir Preinberga kunga balss. Lūdzu rezultātu! Par – 65, pret – 2, atturas – 2. Vienas balss pietrūka, lai mēs šo likumprojektu pieņemtu otrajā lasījumā arī galīgajā variantā. Paldies.

Astotais darba kārtības jautājums ir likumprojekts “Par grozījumiem un papildinājumiem Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksā”. Tie izdarīti sakarā ar Iedzīvotāju reģistru.

Lūdzu, Apsīša kungs! Otrais lasījums.

R.Apsītis: Godātais priekšsēdētāj, godātie kolēģi deputāti! Es neesmu gatavojies ziņot par šo jautājumu, tikai informēšu jūs par to, ka es tikko gan no mūsu Likumdošanas jautājumu komisijas darbiniekiem, gan arī no Juridiskās pārvaldes saņēmu nelaimes signālu par to, ka šajā likumprojektā tehnisku iemeslu dēļ ir izlaisti divi būtiski administratīvo pārkāpumu sastāvi, divi kodeksa panti. Un tāpēc, lai šo defektu novērstu un sagatavotu likumprojektu pilnībā, ir priekšlikums pārnest šā likumprojekta izskatīšanu uz nākamo nedēļu.

Priekšsēdētājs: Vai ir iebildumi?

No zāles. Nav.

Priekšsēdētājs: Nav. Paldies Apsīša kungam! Devītais darba kārtības jautājums – likumprojekts “Par grozījumiem un papildinājumiem likumā “Par sabiedrībām ar ierobežotu atbildību””. Lūdzu, Špoģa kungs!

K.Špoģis: Godājamie kolēģi! Izskatīsim 325.dokumentu, kurā ir ietverti gada laikā sakrājušies nepieciešamie prakses izvirzītie papildinājumi un grozījumi, kas ienākuši no dažādām komisijām, no deputātiem un no speciālistiem, kā tas šeit projektā augšā ir uzrādīts.

6.pantā nepieciešamos papildinājumus nosaka prakse un vajadzība saskaņot šo redakciju ar citiem likumiem, kuri praktiski jau ir pieņemti un darbojas.

7.pantā arī, kā redzams, ir paredzēta un uzlabota redakcija salīdzinājumā ar iepriekšējo, kas lasāma kreisajā pusē.

8.pantā sakarā ar likuma “Par ārvalstu ieguldījumiem” pieņemšanu ir nepieciešama piebilde, jo uz tiem tas nav attiecināms.

10.pants. Uzņēmumu reģistrs savā darbībā ir secinājis šāda papildinājuma nepieciešamību, kāds te tagad ir projektēts.

12.pants. Lai novērstu iespējamās mahinācijas, arī šāda norma, pēc iesniedzēju uzskatiem, ir vajadzīga, lai tiktu novērstas nelikumības.

19.panta 2.punkts ar šo papildinājumu kļūst atvērtāks. 2.punkts ir par citiem nosacījumiem, kādi var būt nepieciešami, lai to nenoslēgtu tā, kā tur bija, bet tikai ar šiem četriem strikti nosauktajiem gadījumiem.

21.panta papildinājums ar 5. un 6.apakšpunktu ir Rūpniecības komisijas priekšlikums. Pēc būtības tas ir vērsts pret valsts īpašuma piesavināšanos un izlaupīšanu.

36.panta papildinājums ir vērsts pret valsts mantas piesavināšanos vai izsaimniekošanu.

38.panta papildinājums būtībā ir par to, kas var pildīt izpildinstitūcijas un revīzijas komisijas pienākumus. Šos papildinājumus ierosinājusi praktiskā darbība, un tos mūsu komisija ir atzinusi.

43.panta 4.punktā minētā prasība par aizklāto balsošanu praktiski ir pārspīlēta tieši tādā pašā veidā kā kreisajā pusē redzamais otrais un trešais punkts. Praktiski tagad jau ir izveidojušās un nodibinājušās vairāk nekā 9000 sabiedrības, un izrādās, ka šāda norma nav vajadzīga.

44.pantā arī ir praktiskās dzīves izvirzīts papildinājums.

53.pantā ir papildinājums: “…kā arī valsts pārvaldes institūcijām un pašvaldībām”. Šeit vēl es lūdzu svītrot vārdus “vai arbitrāžā”. Kreisajā pusē tas vārdiņš ir redzams.

Tie ir priekšlikumi, kurus Ekonomikas komisija ir atzinusi un nodod jūsu izskatīšanai, cienījamie kolēģi!

Kā redzams, pielikumā ir lasāmi daži tie priekšlikumi, kuri Ekonomikas komisijā neguva vairākuma atbalstu. Tas ir “Uzņēmuma reģistrs”, tas ir arī viens Rūpniecības komisijas priekšlikums par 51.pantu. Paldies.

Priekšsēdētājs: Paldies. Tātad sāksim pirmo lasījumu. Vai ir kādi jautājumi Špoģa kungam? Jautājumu nav. Paldies, Špoģa kungs!

Vai ir deputāti, kas vēlētos uzstāties debatēs? Nav. Nē, tomēr ir! Debatēs uzstājas deputāts Biķis.

V.Biķis: Cienījamais sēdes vadītāj un cienījamie kolēģi! Neiebilstot pret izmaiņām tajos punktos, kurus nosauca ziņotājs Špoģis, es tomēr lūgtu paskatīties šā 325.dokumenta nepieņemtos priekšlikumus un 2. un 3.punktu tomēr izšķirt ar balsošanu. Proti, es uzskatu, ka Rūpniecības komisijas priekšlikums – papildināt ar rindkopu: “…Ja sabiedrības pamatkapitālā vairāk nekā puse ir valsts īpašums, statūtus apstiprina Ministru padome vai attiecīgā ministrija”, uzskatu, ka tā noraidīšana nav pietiekami argumentēta, tāpēc vajadzētu tomēr nobalsot. Valstij vajadzētu ļaut pilnībā rīkoties ar savu īpašumu. Tāpat arī vajadzētu balsot par 3.punktu, kas ir lasāms nepieņemtajos priekšlikumos.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vēl kāds vēlas uzstāties debatēs? Nav. Mums ir jābalso par akceptēšanu vai neakceptēšanu pirmajā lasījumā, tātad konceptuāli. Vai neviens vairs nevēlas uzstāties debatēs? Laikam arī nav jāreģistrējas, jo neviens klāt nav nācis. Mums ir jābalso par šā likumprojekta akceptēšanu pirmajā lasījumā. Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim par 325.dokumenta akceptēšanu pirmajā lasījumā! Viena papildu balss “par”. Lūdzu rezultātu. Par – 57, pret – 1, atturas – 5. Akceptēts pirmajā lasījumā. Paldies.

Lūdzu, Špoģa kungs, jums ir arī nākamais likumprojekts – “Par grozījumiem un papildinājumiem likumā “Par akciju sabiedrībām””.

K.Špoģis: Tas ir 326.dokuments. Te izdarīti ļoti nedaudzi precizējumi. Kā redzat, tas noticis 10., 15., 32.pantā, un tie ir, teiksim, formāli labojumi. 35.pantā izdarīta saskaņošana ar likumu “Par uzņēmējdarbību” un kreisajā pusē jūs redzat, ka tur agrāk bija pretruna – likumā “Par uzņēmējdarbību” bija domāti divi miljoni, šeit tagad bija trīs miljoni. Tātad arī 52.pantā ir formāls labojums. 53.pantā mēs, likuma teksta autori, esam pieņēmuši priekšlikumu, lai skaidrāk, pilnīgāk un precīzāk tiktu noteikts pamatkapitāla palielināšanas process 55.pantā. Lai šo tekstu labotu, tas jāpublicē, kā redzams, vecajā redakcijā. Arī šeit tas vienkārši ir lieks, pēc tā nav nekādas īpašas vajadzības. 56.pantā – tas pats: lai statūtu teksts nav jāpublicē, ja samazina pamatkapitālu. Praktiski tas ir nereāli un neviens to arī nedara. 65.pantā, kā šeit redzams 2.punktā, to nevar attiecināt uz 91.panta 1.punktu, jo 91.panta 1.punkts to nosaka ārkārtīgi bargi – ka likvidācija notiek ar pārtraukšanu… šeit tas ir četras piektdaļas, bet tur ir teikts, ka pietiek ar trīs ceturtdaļām. Tāpēc, lai būtu vienādi, 91.panta 1.punkts jāsvītro. Te tātad 5.punktā jāsvītro arī 2. un 3.teikums, lai vienkārši tuvinātos reālajai dzīvei, lai šo kārtību nosaka paši statūti.

71.pantā labojumi ir nepieciešami, jo šos labojumus ir noteikusi prakse, kur ir tāda situācija.

73.pants bija pārāk reglamentēts, tagad mēs liekam izslēgt 2.daļu – par valdes locekļu kandidātu ievēlēšanu, lai sagatavotos reālajai dzīvei un nebūtu nevajadzīgu pārspīlējumu.

87.pantā šis labojums ir izdarīts saskaņā ar attiecīgā likuma nosaukumu.

89.pantā, rakstot un pieņemot šo likumu, šāda situācija nebija paredzēta. Tagad te ir papildinājums, kur tas ir paredzēts.

96.pantā dalījuma punktos nav, tāpēc šeit 99.pantā ir šis labojums. Arī šeit ir visam jāatbilst, kolēģi!

Bija arī citi priekšlikumi, kā redzat. Viens – Rūpniecības komisijas priekšlikums – nav pieņemts. Tas bija tas pats, kas iepriekšējā likumprojektā. Mēs uzskatījām, ka tad, ja ir tik spēcīgs balsu… teiksim, 50 procenti vai pat 40 procenti, tad jau šis cilvēks, kurš pārstāv šo valsts daļu statūtu pieņemšanas procesā, var iestrādāt jebkuras normas un pilnīgi nodrošināt valsts intereses. Tāds bija vairākuma viedoklis komisijā, praktiski vienprātīgs viedoklis.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vai ir kādi jautājumi? Jautājumu nav. Paldies. Vai kāds vēlas uzstāties debatēs? Nevēlas. Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim par šā likumprojekta akceptēšanu pirmajā lasījumā. Lūdzu! Viena papildu balss “par”. Lūdzu rezultātu. Par – 59, atturas – 3, pret – 1. Likumprojekts ir akceptēts pirmajā lasījumā.

Vēl mums ir jāizskata darba kārtības 11.punkts – likumprojekts “Par grozījumiem un papildinājumiem Latvijas Civilprocesa kodeksā” pirmajā lasījumā. Tas ir ļoti īss likumprojekts, kas lasāms 328.dokumentā. Vai ir ziņotājs? (Zālē balsis: “Nav! Nav!”). Pēc vecas tradīcijas, mēs atliekam šo uz pašām nedēļas beigām. Rīt vakarā to varēs skatīt. Ierosinātājs – Augstākā tiesa. Patlaban nav tās pārstāvju. Šo likumprojektu akceptējusi Likumdošanas jautājumu komisija. Priekšnieku katrā ziņā nav. Vai Apsīša kungs varētu komentēt to, kas ir domāts ar šo likumprojektu? Lai mēs zinātu, ko ar to darīt.

R.Apsītis: Diemžēl neesmu pilnvarots runāt par šo jautājumu, jo apsolīja būt klāt pats komisijas priekšsēdētājs. Acīmredzot viņš ir iestrēdzis kādā iepriekš neparedzētā ļoti svarīgā darbā.

Priekšsēdētājs: Vēl jo vairāk… Tātad 328.dokuments tiek izņemts no darba kārtības. Ja Endziņa kungs tomēr lūgs balsot par tā iekļaušanu, tad tā ir viņa problēma…

Godājamie kolēģi, mums ir arī vēl rītdienas darba kārtība. Tomēr par laikrakstu “Diena” laikam nespriedīsim, jo pašlaik nav neviena “Dienas” korespondenta.

Otrais jautājums – “Par politiski represēto personu statusa noteikšanu” otrajā lasījumā. To laikam mēs 10 minūtēs nekādā gadījumā neizskatīsim, bet attiecībā uz likumprojektu “Par zemes īpašuma privatizēšanu lauku apvidos” neriskēju jūs lūgt sākt skatīt šo jautājumu. Tas ir rītdien paredzētais jautājums. Es domāju, ka esam izskatījuši visu šīsdienas darba kārtību, lai gan palicis viens neizskatīts jautājums. Es domāju, būsim solīdi pret Endziņa kungu un pulksten 15.00 klusi sapulcēsimies šeit. Ja viņa arī tad nebūs, tad lemsim, ko darīt tālāk.

Tātad pārtraukums līdz pulksten 15.

(Pārtraukums)