Daidžests. Citu rakstītais

"Krievija vēl var apdraudēt Latviju"

"Dagens Nyheter"

— 99.12.02.

Pieci jautājumi Vairai Vīķei-Freibergai, Latvijas prezidentei, kas patlaban atrodas vizītē Stokholmā.

Viņa ir pirmā prezidente sieviete Austrumeiropā un otra valsts galva, kas ir atgriezusies no emigrācijas. (Pirmais ir Lietuvas prezidents Valds Adamkus).

Kas šodien ir Latvijas svarīgākais mērķis?

Mēs gaidām uzsaicinājumu Helsinkos, lai varētu sagatavoties iestājai Eiropas Savienībā. Iestāšanās ES ir mūsu ilgtermiņa mērķis, un šo mērķi atbalsta gan latviski, gan nelatviski runājošie iedzīvotāji.

Eiropas Savienībā jūs nokļūsiet ūnijā, kur likumi jau ir gatavi. Latvijai šādā gadījumā nav nepieciešams izgudrot riteni, taču varbūt jūs kaut ko pazaudēsiet pa ceļam uz turieni, ja nevarēsiet izveidot paši savu demokrātisku formu?

Mēs jau no paša sākuma visu esam darījuši, kā mums ir izdevīgi! Paņemsim kaut vai mūsu dziesmoto revolūciju - kā pretestību mēs lietojām dziesmu, nevis vardarbību.

Jūs savu darbu prezidentes amatā šovasar sākāt, nosūtot atpakaļ Pilsonības likumu. Kāds ir jūsu viedoklis par krievvalodīgajiem iedzīvotājiem kā pilsoņiem?

Likumā bija tādi formulējumi, kurus es gribēju mainīt. Palielinājies ir to skaits, kuri vēlas iegūt Latvijas pilsonību, taču cik daudziem pie mums ir Krievijas pavalstniecība, to Krievija nevēlas teikt! Mēs domājam, ka tādu ir 60 000. Latviešu valoda taču ir neatkarības valoda, tomēr Rīgas taksometru šoferiem ar to vēl ir grūtības. Redzēsim, vai viņi iemācīsies latviešu valodu ātrāk nekā es krieviski!

Kā jūs vērtējat attiecības ar kaimiņvalsti Krieviju tagad un nākotnē?

Es domāju, ka Krievija vēl aizvien var būt drauds - to taču rāda karš Čečenijā. Mēs tomēr ceram uz demokratizācijas procesu Krievijā, jo tieši tas nodrošināja komunisma likvidēšanu mierīgā veidā - un par to mums krievus vajadzētu apbrīnot. Šī ir tauta ar lieliem cilvēciskiem un kultūras resursiem, to taču pierāda literatūra.

Šovasar parlaments jūs gluži negaidīti ievēlēja pēc tam, kad pārējie kandidāti bija cietuši neveiksmi. Vai jums kā mājās pārbraukušai emigrantei nebija bail no šī uzdevuma?

Es šādu priekšlikumu jau biju saņēmusi pirms gada, tāpēc varēju sagatavoties un domāju, ka mani ievēlēja manu labo īpašību dēļ (smejas). Es ierados no Kanādas un esmu dzīvojusi arī Marokā. Tas, ka mēs, emigranti, atgriežamies, ir dabīgs process, un tas ir veids, kā Latvija saņem atpakaļ savu cilvēku kapitālu.

Dīsa Hostade

"Komentārs"

"Upsala Nya Tidning"

— 99.12.03.

"Krievija ir interesants kaimiņš ar bagātu kultūru un vēsturi. Krievu tauta gāza komunismu, par ko tā ir pelnījusi apbrīnu.

Mēs varam vienīgi cerēt, ka demokrātiskie procesi Krievijā turpinās attīstīties un ka šī valsts spēs atbrīvoties no savas imperiālistiskās domāšanas. Tad tā būs ieguvums kā tirdzniecības un kultūras partnere. Tomēr pašlaik Čečenijā notiekošais rada satraukumu, un tāpēc, ka Krievija izmanto militāru spēku, tā vēl aizvien ir jāuzskata par draudu."

To, tiekoties ar preses pārstāvjiem, savas vizītes pirmajā dienā Zviedrijā teica Latvijas jaunā prezidente Vaira Vīķe-Freiberga.

Nupat pensijā aizgājusī Monreālas universitātes psiholoģijas profesore bija, lai gan ļoti cienīta, tomēr autsaidere Latvijas politikā, kad šovasar viņu kā kompromisa kandidāti ievēlēja par prezidenti. Viņa kūleniski tika iemesta ikdienas politikā, kad viņai nācās nekavējoši izteikt savu nostāju pret Saeimas nupat pieņemto Valodas likumu.

Viņa šo likumu nosūtīja atpakaļ Saeimai, lai formulējumi astoņos no tā paragrāfiem tiktu precizēti un lai tie labāk atbilstu Latvijas Satversmes garam un burtam, kā arī Latvijas parakstītajām starptautiskajām konvencijām. Septiņus no šiem astoņiem paragrāfiem Juridiskā komisija un starptautiskie lietpratēji tagad ir atbilstoši pārstrādājuši. Atlikušais punkts ir saistīts ar jautājumu, cik stingri tiks regulēta latviešu valodas lietošana publiskās vietās.

"Katrā intervijā, ko es sniedzu, jau pirmajā jautājumā tiek vaicāts par valodu. Tas kļūst mazliet monotoni. Mēs taču negribam neko citu kā nodrošināt un nostiprināt latviešu valodas stāvokli Latvijā, tāpat kā, piemēram, Francija rūpējas par savu valodu, cita starpā pieprasot lietot franču valodu visās sabiedriskās vietās", Vaira Vīķe-Freiberga teica.

Viņa stāstīja, ka iesniegumu skaits pilsonības iegūšanai ir ievērojami audzis un ka lielākā daļa arī nokārto nepieciešamo eksāmenu. Visvairāk pilsonību pieprasa personas ar augstu izglītību, un tas palielina izredzes, ka viņi patiešām integrēsies, pilnvērtīgi piedalīsies un veicinās politisko, ekonomisko un sociālo dzīvi Latvijā. Šīs attieksmes pamatā ir apstāklis, ka dzīve Latvijā ir labāka un, lai cik tas nebūtu interesanti, arī tas, ka daļa krievu, kuri mēģināja repatriēties uz Krieviju, tur tika tik negatīvi sagaidīti, ka viņi nolēma atgriezties Latvijā.

Ja šī tendence turpināsies, tad samazināsies draudi no Krievijas potenciālās piektās kolonnas un nostiprināsies Latvijas neatkarība.

Niklāvs Lapukins

"Aukstais miers"

"Izvestija"

— 99.12.01.

ASV un Krievijas specdienesti apzināti rada konfliktu.

Krievija un Rietumi strauji virzās uz konfrontācijas pusi. Tik strauji, ka reizēm pat aizraujas elpa. Rodas iespaids, ka politiķi abpus okeāna skrupulozi īsteno anonīmi sastādītu ļaunu vēstošu scenāriju. Pēc pēdējo dienu paziņojumiem, draudiem un apsūdzībām šaubu vairs nav: vēl viens solis - un mēs atradīsimies uz otrā aukstā kara sliekšņa.

Bet kas gan ir aukstais karš bez spiegu skandāliem? Un, lūk, jau Krievijas un ASV specdienesti vienlaikus kā pēc komandas ziņo par saviem "panākumiem". Vašingtonā ir atmaskots Krievijas izlūkdienestu aģents - amerikānis. Maskavā "ar lietišķiem pierādījumiem ir notverta" Amerikas Savienoto Valstu vēstniecības otrā sekretāre ("CIP kadru darbiniece"), kura esot mēģinājusi iegūt slepenu informāciju. Viss kā vecajos, labajos laikos. Bet pats šausmīgākais ir iespaids, ka ne Maskavā, nedz arī Vašingtonā, tas, šķiet, nevienu pat nebaida. Visi it kā būtu samierinājušies ar jaunas konfrontācijas neizbēgamību.

Par iemeslu tam ir kļuvusi Čečenija. Taču tā nav nekas vairāk par iemeslu. Abpusējais aizkaitinājums ir krājies jau sen. Irākā, Bosnijā, Kosovā un daudzos citos reģionālajos konfliktos Krievija un Rietumi arvien biežāk atradās dažādās barikāžu pusēs. Maskava nevar piedot amerikāņiem un viņu sabiedrotajiem NATO paplašināšanu. Vašingtona nav aizmirsusi Kremļa koķetēšanu ar diktatoriskajiem režīmiem Tuvajos Austrumos.

Līdz pat pēdējam laikam par vienīgo tiltiņu, kas Krieviju sasaistīja ar Rietumiem, bija SVF kredīti, mūsu atkarība no starptautiskās finansu palīdzības. Tagad, pēc lielu troksni sacēlušā Mišela Kamdesī paziņojuma, ir sabrucis arī šis bastions. Kļuva skaidrs: pārskatāmā nākotnē aizdevumu vairs nebūs. Atkarības vairs nav. Un, tātad, rokas ir brīvas.

Spiegu skandālam starp Krieviju un ASV nav gadījuma raksturs. Šādas lietas vispār nekad nenotiek gadījuma pēc. Ārvalstu aģentus, vēl jo vairāk ārvalstu izlūkdienestu "kadru darbiniekus" "gana" mēnešiem, ja ne gadiem ilgi. Un, ja arī visai pasaulei skaļi tiek paziņots par viņu atmaskošanu, tad tas nozīmē, ka tiek izpildīts atbilstošs politisks pasūtījums.

Tas nozīmē, ka kādam bija nepieciešams, lai skandāls iegūtu plašu atbalsi sabiedrībā. Tas nozīmē, ka abu valstu līderi ir ieinteresēti konflikta uzpūšanā (pretējā gadījumā visi "kutelīgie" jautājumi varētu tikt atrisināti konfidenciālu sarunu ceļā - un neviens neko par to neuzzinātu).

Nesenais "spiegu stāsts" ir satraucošs simptoms. Agrākos laikos amerikāņi ne vienu reizi vien ziņoja par savas valsts pilsoņu aizturēšanu par spiegošanu Maskavas labā. Savukārt Krievija parasti reaģēja atturīgi - neatbildot (turklāt jau nākamajā dienā!) ar "adekvātiem pasākumiem". Kremlis nevēlējās uzkurināt kaislības. Taču šodien viss ir savādāk - viss notiek daudz asāk, agrāko laiku garā.

Maskava ar pacilātību un pat ar sava veida azartu pacēla amerikāņu nomesto izaicinājuma cimdu. Izaicinājums ir pieņemts. Divkauja, kuru pārtrauca perestroika un demokrātiskās reformas, ir atsākusies. Bet kādēļ gan tā ir vajadzīga Amerikai? Un pats galvenais - kādēļ tā ir nepieciešama Krievijai?

Maksims Jusins

"Krievijas Ārlietu ministrija "vanaga" lomā"

"Izvestija"

— 99.12.02.

Asajā vārdu divkaujā starp Rietumiem un Maskavu arvien lielāku lomu sāk spēlēt Krievijas Ārlietu ministrija. Veikli uztvēris lielum lielā krievu politiķu vairākuma pretrietumniecisko noskaņojumu, Igora Ivanova vadītais resors ir pasteidzies ieņemt vietu kaujas pirmajās līnijās. Šajās dienās no Smoļenskas laukuma atskan paši nepiekāpīgākie, paši asākie un nesaudzīgākie Rietumiem adresētie paziņojumi.

Ārlietu ministrija lauž iedibinātās tradīcijas. Gan pasaulē, gan arī pašā valstī visi bija pieraduši pie citādas rīcības. Kopš 90. gadu sākuma, kopš Andreja Kozireva laikiem Krievijā tika iedibināts skaidri izteikts lomu sadalījums. Attiecībās ar Rietumiem "vanagu" lomā uzstājās Aizsardzības ministrija, Ģenerālštābs, Augstākās Padomes un Domes deputāti. Savukārt diplomāti nogludināja raupjākās vietas, atgādināja par "stratēģisko partnerību" ar Ameriku un Eiropu, centās mīkstināt viskareivīgāko izteikumu un paziņojumu toni.

Mums var iebilst - labi, tas notika Kozireva laikā, kurš, kā zināms, bija pazīstams Rietumu "ietekmes aģents". Tiklīdz ieradās Primakovs - arābists, patriots un impērists [ģeržavņik] - viss tūdaļ izmainījās. No vienas puses, tā ir tiesa: nav šaubu, ka Krievijas diplomātija mainīja savu orientāciju un pasludināja kursu uz "daudzpolāro pasauli". Taču valsts iekšienē lomu sadalījums palika iepriekšējais.

Galvenajos ārpolitikas jautājumos Ārlietu ministrijas izteikumi bija daudz mērenāki nekā militāristu vai Valsts Domes komunistiskā vairākuma teiktais. Diplomāti neskrēja pa priekšu gaitu uzņemošajai nacionālisma lokomotīvei. Bet "patriots" Primakovs reizēm pat uzņēmās sev neraksturīgu un pat pretdabisku lomu: no parlamentāriešu uzbrukumiem viņš aizstāvēja … valsts sekretāri Madlēnu Olbraitu.

Rodas iespaids, ka Igors Ivanovs ministra krēslā tik brīvi nejūtas. Viņš nevar atļauties tādas "vaļības", bet, gluži otrādi, cenšas sevi iztēlot par lielāku "vanagu" nekā (gribētos ticēt) viņš patiesībā ir.

Pēdējā laikā Ārlietu ministrija ir sākusi izmantot visai apšaubāmu taktiku: uz katru kritisku Rietumu paziņojumu sakarā ar Čečeniju tā atbild ar vēl asāku izlēcienu. Turklāt ministrija izsakās par jebkādu jautājumu - par Irāku, Irānu, Kosovu. Apmaiņa ar sitieniem kļūst aizvien nopietnāka. Ar katru dienu Krievija un Rietumi arvien vairāk tuvojas jaunam Aukstajam karam. Bet Ārlietu ministrija izturas tā, it kā tas arī būtu tās slepenais mērķis.

Piemēri nav tālu jāmeklē. Vēl šajā nedēļā viens pēc otra tika izdoti divi asi paziņojumi. Igors Ivanovs apvainoja Rietumus par "piekrišanu klusuciešot" "atklātam genocīdam attiecībā pret nacionālajām minoritātēm" Kosovā. Savukārt Vašingtonas un Londonas politiku attiecībā pret Irāku Ārlietu ministrija nosauca par "atklātu starptautisko tiesību un morāles principu pārkāpumu".

Genocīds ir pārāk nopietna apsūdzība, lai ar to mētātos, kā pagadās. Irāka, savukārt, ir pārāk delikāta tēma, lai iestātos par advokātu tikai vienai pusei. Jo vairāk tādēļ, ja šī puse - Sadams Huseins ir diktators, kas ir izraisījis agresiju pret Irānu un Kuveitu.

Un, visbeidzot, pats galvenais: Ārlietu ministrija savam propagandistiskajam uzbrukumam ir izvēlējusies pagalam nepiemērotu laiku. Kādēļ gan pašā Čečenijas kara karstumā, kara, kuru ārpus mūsu robežām nesaprot un kritizē, Rietumu politiķiem dot vēl papildus iemeslus aizkaitinājumam? Kādēļ gan meklēt kašķi tur, kur tas nebūt nav nepieciešams? Jau arī bez visa tā starptautiskā situācija veidojas Krievijai visai nelabvēlīga.

Maksims Jusins

"Cerību pilnie kandidāti rindojas pie Eiropas durvīm"

"Financial Times"

— 99.12.02.

Arvien pieaugošā rinda uz pievienošanos ES klubam spiež dalībvalstis lemt, kāda veida savienību tās vēlas.

Pats populārākais valstu klubs pasaulē gatavojas savai pēdējai galotņu tikšanās reizei šajā tūkstošgadē, kura nākošajā nedēļā norisināsies Helsinkos. Kā ierasts, tur būs arī dedzīgu uzņemšanas kandidātu rinda, kuri klauvēs pie durvīm, lai tiktu ielaisti.

Šis klubs, protams, ir ekskluzīvā, eliptiskā un pārsteidzoši veiksmīgā Eiropas Savienība.

Vai jums tas patīk, vai nē, vienalga, vai jūs domājat, ka tā ir dažu bagāto kliķe, čīkstoša birokrātija vai federālistiskas supervalsts iedīglis, izskatās, ka tai vēlas pievienoties vairāk valstu nekā jebkurai citai līdzīgai organizācijai pasaulē.

Nelaime ir tā, ka arvien pieaugošā rinda pie ES durvīm nostāda tās dalībvalstis negribēta patiesības momenta priekšā, kuram tās nav īsti gatavas. Tām ir jāizlemj, kāda veida klubu tās vēlas saglabāt, un kur novilkt robežu ar jaunajiem dalībniekiem.

Jau tagad notiek sarunas ar sešām valstīm, kā, kad un par kādu cenu tās varēs pievienoties 15 laimīgajām dalībvalstīm, kuras jau pašreiz ir saistītas kopā Briselē. Polija, Ungārija, Čehija, Igaunija, Slovēnija un Kipra cer pievienoties klubam līdz 2003. gadam.

Tagad sarunu spēlei gatavojas pievienoties vēl sešas valstis - Latvija un Lietuva, Bulgārija, Rumānija un Slovākija, kā arī Malta (kura jau ir gatava pievienoties kaut vai rīt). Un septītā - Turcija, kas līdz šim tika uzskatīta par mūžīgo autsaideru, vēlas tikt atzīta par pilntiesīgu līdzdalības kandidātu, pat ja arī tā neuzstāj uz tūlītēju sarunu aizsākšanu.

Pazīmes liecina, ka šīs septiņas valstis Helsinkos saņems to, ko tās vēlas. Taču tas var palēnināt visu paplašināšanās procesu.

Esošajām dalībvalstīm to popularitāte izrādās par nopietnu apgrūtinājumu. To sistēmu jau tagad pamatīgi sarežģī administratīvā un politiskā spriedze, kas rodas, mēģinot samierināt 15 valstu intereses. Parastie pilsoņi visu šo struktūru uzskata par attālu un neizprotamu. Iespējām, ka Savienībā paredzamā nākotnē varētu būt 27 vai pat vēl vairāk dalībvalstis, vajadzētu dot pauzi pārdomām. Tas var nozīmēt strupceļu.

Taču ar to tas nebeigsies. Lielākā daļa no bijušajām Padomju Savienības republikām nesaskata iemeslus, kādēļ būtu jāizslēdz tās, ja jau pārējai Centrālajai Eiropai un Austrumeiropai ļaus pievienoties.

Šajā grupā pirmajā vietā ir Ukraina, kas pieprasa, lai tā būtu vienā pozīcijā ar Turciju. Gruzija un Moldova, draudīgu kaimiņu aizēnotas, nelokāmi uzstāj uz savu vēlmi pievienoties. Ja tās saņems zaļo gaismu, tām sekos Armēnija un Azerbaidžāna.

Tad nāk Centrālāzija. Pagājušajā nedēļā Berlīnē notikušajā konferencē Kirgizstānas, visattālākās bijušās padomju republikas, premjerministrs Amangeldi Muralijevs izteica satraucošu frāzi: "Mēs sapņojam par to, ka mēs būtu Eiropas sastāvdaļa."

Tas bija aizkustinošs moments, jo fakts ir tas, ka ES visiem šiem cerību pilnajiem pievienoties gribētājiem pārstāv divas lietas: drošību un labklājību. Aukstā kara laikā tie ir dzīvojuši ārpusē aukstumā. Skaidrs taču, ka noraidīt tos būtu nepieklājīgi.

Taču, ja ES vēlas atbilstoši atbildēt uz šādiem lūgumiem, tai ir jābūt skaidrākai idejai par savu finale politique - savu galamērķi. Ja tās dalībnieki novelk līniju, tad kur tā atradīsies? Un kā tie varēs uzturēt labu kaimiņattiecību politiku, nodrošināt, ka Eiropa atkal netiek sadalīta, ja ne gluži ar dzelzs priekškaru, tad ar bagātnieka žogu?

Pazīmes liecina, ka Helsinku tikšanās būs vēl viens tipisks ES izkulšanās cauri piemērs. Atverot durvis dažiem jauniem kandidātiem, pašreizējās dalībvalstis tajā pašā laikā piedāvā noturēt iespējami šaurākas debates pašas par savām iekšējām reformām.

Tās noturēs jaunu konstitucionālo konferenci ar striktu noteikumu noslēgt to līdz nākamā gada beigām. Tai tiks dots uzdevums neapskatīt neko vairāk kā vien dalībvalstu balsu svaru, arvien smagnējākās Eiropas Komisijas veidojumu, kā arī kvalificēta vairākuma balsojuma paplašināšanu. Taču ar to nepietiks, lai risinātu problēmas, ko varētu radīt dalībvalstu skaita palielināšanās līdz 27 ne tik attālā nākotnē.

ES paplašināšanās ir neapšaubāmi lielākais izaicinājums, ar ko Eiropai jāsaskaras gadsimtu mijā: tā ir iespēja mazāk ne kā 100 gados apvienot kontinentu, kurš ir izraisījis divus pasaules karus, veselu rindu smagu pilsoņu karu ar miljoniem upuru. Tā ir politiskā imperatīva. Taču, ja tas netiks veikts pareizi, tas var izvērsties par ekonomisku monstru un administratīvu murgu. Patiesībā tas var visai viegli iznīcināt to ES, kādu mēs to pašreiz zinām.

Vienīgais paņēmiens, kā patiešām pieņemt tik daudz iespējamo dalībnieku, kuru ekonomiskās un demokrātiskās pārejas stadijas ir tik dažādas, būtu ieviest līdzdalības "slāņus" vai "fāzes".

Iekšējais loks balstītos uz pilnīgu līdzdalību eiro un vienotajā tirgū. Otrajam lokam būtu pieeja brīvajai tirdzniecībai un muitas savienībai. Ārējais loks varētu pievienoties savienības politiskajām jomām - kopīgai ārpolitikai, pilnīgai demokrātijai un cilvēktiesībām. Katrs līmenis būtu iekļaujošs, nevis izslēdzošs, un tam būtu skaidri līdzdalības nosacījumi.

Tas ir vienkāršots skats, un šī ideja nav jauna. Nelaime ir tā, ka to apsvērt ir pārāk sarežģīti. Kandidāti nevēlas uz 10 vai 20 gadiem pieņemt otrās šķiras līdzdalību. Bet pašreizējie dalībnieki baidās sagraut konsensu, ko ir panākuši.

Taču alternatīva būs briesmīgs sajukums: daži veiksmīgākie kandidāti tiks uzņemti ES, bet lielākā daļa paliks ārpusē, kad kļūs skaidras paplašināšanās izmaksas. Vai citādi lielākā daļa tiktu uzņemta arvien neērtākā un nesakarīgākā birokrātijā, no kuras sākotnējās dalībvalstis drīzumā mēģinās attālināties. Tad tas kļūs par vismazāk kārotāko klubu pasaulē.

Kventins Pīls

Dienas citāts

"Newsweek"

— 99.12.06.

Es vaicāju Borisam Jeļcinam, lai viņš man īsumā pastāsta, kāda ir situācija Krievijā. "Laba," viņš atbildēja. Es lūdzu viņam nedaudz plašāku raksturojumu divos vārdos. "Nav laba," atteica Jeļcins.

Bijušais britu premjerministrs Džons Meidžors par kādu tikšanos ar Krievijas prezidentu Meidžora valdīšanas laikā.

"Francijas un Vācijas atbildība par Eiropas nākotni"

"Frankfurter

Allgemeine Zeitung "

— 99.12.01.

Saīsināts Vācijas kanclera Šrēdera runas teksts no uzstāšanās Francijas Nacionālajā sapulcē Parīzē 30. novembrī.

Francija un Vācija savstarpēji ir lielākās tirdzniecības partneres - ievērojami nozīmīgākas par ASV un Japānu, 1997.gadā no Francijas uz Vāciju tika eksportēti 16% preču, kuru vērtība sasniedza aptuveni 271 miljardu franku, savukārt no Vācijas uz Franciju tika importēti 17% preču aptuveni 316 miljardu franku apjomā.

Francija ir iecienīts mērķis vācu investīcijām. Tāpat arī franču investīcijas sekmē jauno federālo zemju attīstību. Tās pēc atkalapvienošanās devušas ieguldījumu jaunam startam, kas savukārt radīja ievērojamu franču eksporta pieaugumu uz Vāciju.

Raugoties uz šo ciešo sasaisti, nav brīnums, ka tieši starp abu mūsu valstu uzņēmumiem vērojama apvienošanās. Rhóne-Poulenc un Hoecht apvienojuši savus spēkus. Jaunais uzņēmums Aventis savu mītni atradis abos Reinas krastos izvietotajā Eiropas pilsētā Strasbūrā.

Ciešā, trīsdesmit gadu ilgusī sadarbība aviācijas un kosmonautikas jomā novedusi pie Dasa apvienošanās ar Aerospatiale , kā arī Matra . Šeit vadošie uzņēmumi mūsu kontinentā brīvprātīgi apvienojuši spēkus, lai kopīgi varētu rīkoties no spēka pozīcijas.

Šo uzskaitījumu varētu turpināt. Tas liecina par neskaitāmām saitēm, kas pastāv visās dzīves jomās.

Drošība: Pēc pārcelšanās uz Berlīni Vācijas pārvaldes ietvars ir izmainījies. Tagad Vācijas politika dinamiskā, kustības pilnā pilsētā tiek veidota atbilstošāka reālajai situācijai. Viens katrā ziņā ir tikpat droši: Vācijas ārpolitikas parametri Berlīnē nav mainījušies un arī nemainīsies. Vācijas ārpolitika bija un ir, tāpat kā mūsu partneru politika, Eiropas Savienībā un Ziemeļatlantijas Savienībā iesakņota, tā ir "bezaizspriedumu" interešu politika. Man pareizi izprasta interešu politika nozīmē virzienu uz mērķiem, kuri mums, eiropiešiem, bet jo sevišķi mums, vāciešiem un frančiem, ir kopēji: es šajā sakarībā galvenokārt domāju par miera nodrošināšanu, brīvību, labklājību un mūsu pašu nacionālo, kā arī eiropeisko identitāti.

Eiropas Kopienas, vēlāk Eiropas Savienības panākumi nav mērāmi tikai ar tautsaimniecības rādītājiem, kas atspoguļo mūsu augošo labklājību, bet arī ar augošo Eiropas Savienības pievilkšanas spēku. Eiropu ietekmē vācu un franču sadarbība. Šis darbs jau pašā sākumā izjauca bilateriālo tendenci. Runa bija par samierināšanos nākotnes labā, kas bija ieplānota attiecībā uz Eiropu. Izejas punkts abās valstīs bija lielā vēlme darboties, kas nosaka ilgtermiņa mērķus. Specifiskā vācu un franču saistība bija, ir un arī nākotnē būs lieta, no kuras nedrīkst atteikties. Tas ir pamatojums mūsu abu tautu kopējai atbildībai par Eiropas nākotni.

Uz 21.gadsimta sliekšņa vīzija par vienotu, mierīgu un demokrātisku Eiropu vairs nav utopija, bet gan konkrēta mūsu ikdienas dzīves sastāvdaļa. Eiropas iekšējais tirgus, ekonomikas un valūtas savienība, kopēja tieslietu politika un iekšpolitika, kā arī kopēja ārlietu un drošības politika veido pamatu jaunai politiskai, ekonomiskai un sabiedriskai kārtībai Eiropā.

Eiropa rēķinās ar Vāciju un Franciju. Neviens no lielajiem Eiropas uzdevumiem nekad nav atrisināts, nepastāvot vienotībai starp Vāciju un Franciju. Neviens no lielajiem Eiropas integrācijas projektiem nekad nebūtu īstenots, ja Francija un Vācija tam nedotu stimulu.

Šī gadsimta nobeigumā atkal uzmanība tiek pievērsta Vācijai un Francijai. Eiropas Savienībai jārada iekšējie priekšnoteikumi, lai tā būtu gatava jaunu dalībnieku uzņemšanai. Vācijas prezidentūras laikā Berlīnē tika panākta vienošanās par finansu ietvaru 2000.gadam, kas padara iespējamu pirmo kandidātvalstu uzņemšanu Savienībā. Ķelnes tikšanās laikā Eiropas Padome izstrādāja laika grafiku institucionālo reformu veikšanai ES.

Šī reforma Francijas prezidentūras vadībā 2000.gada otrajā pusgadā būtu jāpabeidz, ja Savienība, - kā tas tika apspriests vācu un franču priekšlikumā oktobrī Somijas pilsētā Tamperē, - līdz 2003.gadā būs gatava jaunu dalībnieku uzņemšanai.

Šis laika grafiks nosaka, ka nākamās valdības konferences mandāts jāierobežo:

Mēs risināsim trīs institucionālos jautājumus, kas Amsterdamā palika atklāti - Komisijas lielums, Padomes tiesību paplašināšana ar kvalificētu vairākumu lēmumu pieņemšanā, kā arī balsu sadalījums Padomē. Līdzās tam jāizdara secinājumi no Komisijas atkāpšanās un tas pat līdz sasniegtajiem panākumiem kopējā Savienības drošības un aizsardzības politikā jāiesakņo līgumos.

Ar prezidentu Žaku Širaku un premjeru Lionelu Žospēnu es esmu vienisprātis, ka laika ietvara normas šajos jautājumos, lai izdotos paplašināšanās, ir obligātas. Franciju un Vāciju mūsu draugi un partneri Viduseiropā un Dienvideiropā piemin. Paplašināšanās ir mūsu vēsturiskās atbildības piedāvājums šīm valstīm, tāpat politiskā un ekonomiskā gudrība. Tāpēc mēs decembrī Helsinkos kopīgi izdarīsim spiedienu, lai tiktu sāktas sarunas ar pārējiem kandidātiem. Un mēs ar īpašu akcentu iestāsimies par to, lai Turcijai piešķirtu iestāšanās kandidātes statusu.

Nākotnē Eiropai savas intereses vajadzētu iedarbīgi pārstāvēt pasaules mērogā. Eiro nostājies līdzās dolāram kā pasaules valūta, iekšējais Eiropas tirgus ir lielākā ekonomiskā telpa un, PTO sarunām sākoties, ES spēlēs galveno lomu. Eiropa starptautiskā līmenī nedrīkst būt novērotāja, tai jākļūst par aktīvu darītāju, kas 21.gadsimtā noteicoši ietekmēs globālo kārtību. Priekšnoteikums ir fakts, ka eiropieši pasaulē runā vienotā valodā un savas intereses realizē kopīgi.

Ieceļot Havjeru Solanu par augsto pārstāvi kopējai ārlietu un drošības politikai, mums izdevies spert pirmo soli šajā virzienā. Nākamajam solim vajadzētu būt Eiropas drošības un aizsardzības politikas pamata un ietekmīga Eiropas krīžu menedžmenta izveide. Vācu prezidentūras laikā ar Francijas atbalstu mēs Eiropas Padomē jūnijā Ķelnē izdarījām maiņas šajā virzienā. Savā darbības plānā jūlijā prezidents Širaks iesniedza priekšlikumus par Ķelnē pieņemto lēmumu īstenošanu, kurus arī mēs ļoti atbalstām. Helsinkos decembrī Eiropas Padomei jāizstrādā orientācija tālākai Eiropas drošības un aizsardzības politikai. Vācija un Francija šajā sakarībā velk aiz vienas auklas. Es ierosinu, ka tieši kontaktos starp Nacionālo Asambleju un Vācijas Bundestāgu nepieciešams apspriest šos jautājumus.

Kopā ar mūsu britu draugiem Vācija un Francija attīstīs lietas tā, ka darbu šajā jomā pabeigs nākamajā gadā Francijas prezidentūras vadībā. Līdzās efektīvu lēmumu pieņemšanas mehānismam krīžu noregulēšanā priekšplānā galvenokārt ir Eiropas Savienības militārās spējas. Ne tikai krīze Kosovā vien parādījusi, ka mums, eiropiešiem, gan izlūkošanā, gan aviācijas pārvadājumos pastāv trūkumi. Mums jārīkojas, jo mēs vienmēr nevaram rēķināties ar neierobežotu mūsu amerikāņu draugu palīdzību. Mūsu atbildība un vērtību sistēma atļauj, ka mēs, eiropieši, paši esam spējīgi sevi apgādāt ar šādiem līdzekļiem. Sperot pirmo soli, šodien no rīta es ar prezidentu Širaku vienojos par vācu un franču iniciatīvu, kuras mērķis ir kopīgas aviācijas transporta komandas izveide.

Pašreiz sasniegtais integrācijas līmenis un gaidāmais paplašināšanās raunds rada pavērsuma punktu Eiropas integrācijas vēsturē. Šajā pilnīgi vēsturiskajā dimensijā rodas jautājums, kurp iet šī Eiropa, kādus apveidus tā ieņems. Nonākot pie kopsaucēja: arvien biežāk rodas jautājums par Eiropas integrācijas procesa mērķi.

Mēs kopīgi stāvam jaunu izaicinājumu priekšā. Mums nepieciešama vienota Eiropas atbilde uz globalizāciju, efektīvu mūsu interešu pārstāvniecību ārpusē, Eiropas Savienības paplašināšanu, mūsu kopējo institūciju politiskās rīcībspējas stiprināšanu un to demokrātisko leģitimācijas pastiprināšanu. Tie ir uzdevumi uz kuriem jākoncentrējas Vācijai un Francijai.

Francijā radies termins "Europe Puissance", kas ļoti precīzi raksturo mūsu kopējo mērķi. Debatēs par Eiropu Vācijā šī doma līdz šim gan radījusi mazu rezonansi. Es šo trāpīgo franču apzīmējumu par mūsu kopīgo nākotnes vīziju šodien un šeit paskaidrošu saviem vārdiem. Mēs gribam Eiropu, kura pašpārliecināti un sekmīgi pārstāv savas intereses, līdz ar konkurenci pasaules mērogā nav labāko svarīgu nākotnes jautājumu risinājumu. Es neatliekamu rīcības nepieciešamību saskatu piecās jomās.

Pirmkārt, Eiropas pašapliecināšanās kultūrā. Mūsu kontinents ir ļoti daudzveidīgs, gan valodas, mākslas, gan mūzikas un humanitāro zinātņu jomā. Šī dažādība ir mūsu kopējais mantojums un mūsu bagātība. Mums jāmācās savu kultūru popularizēt gan Eiropas iekšienē, gan ārpus mūsu kontinenta. Turklāt mums jārod jauni ceļi.

Otrkārt, Eiropas sabiedrības modeļa nodrošināšanā un izveidē. Vācija un Francija ir pārliecinātas, ka individuālā atbildība un sociālais taisnīgums veido mūsu sabiedrības balstus. Abi pamatprincipi sakņojas sociālajā tirgus ekonomikā, nesavieno konkurences spēku un pievilcību ar iespēju vienlīdzību. Mēs zinām, ka mēs, iestājoties par un nevis pret tirgu, spēsim nodrošināt attīstību un labklājību mūsu valstīs ilgākam laikam. Tomēr es piekrītu Lionelam Žospēnam, ka nedrīkstam pieļaut pilnīgu visu dzīves jomu komercializāciju.

Mūsu sabiedrības sociālai vienotībai politiskajā dienas kārtībā prioritāte ir pārāk augstā bezdarba apkarošana - gan Vācijā, gan Francijā, gan Eiropā. Tāpēc mēs lielu vērību piegriežam jaunieviesumiem un investīcijām. Mēs lielas cerības liekam arī uz produktīvu sociālu valsti, kas sekmē individuālo atbildību un patstāvību, kas neaprobežojas ar tās aizsardzību, bet uz to iedarbojas aktivizējoši.

Mēs lielu ievērību veltījām izglītībai, mācībām visa mūža garumā, pamatojot to ar atziņu, ka tā ir atslēga cilvēku dalībai augošajā informācijas sabiedrībā.

Treškārt, Eiropai savas intereses - arī ekonomiskās - sekmīgi jāpierāda arī starptautiskajā arēnā. Mums, eiropiešiem, jānoturas pret saviem konkurentiem. It sevišķi tas attiecināms jomās, kurās līdzās darbavietām un know-how runa ir par neatkarīgu, rīcībspējīgu un politiski tālredzīgu Eiropu. Arī tālab nākamās PTO sarunas mums ir ļoti nozīmīgas.

Ceturtkārt, Eiropas Savienībai jākļūst par brīvu telpu mūsu pilsoņiem, kurā viņi varētu izjust Eiropas apvienošanās priekšrocības. Eiropas Padome valstu un valdību vadītāju tikšanās reizē Tamperē pieņēma ambiciozu darba programmu, lai sasniegtu Amsterdamas līguma mērķi, brīvas, drošas un tiesiskas telpas radīšanu. Turklāt runa ir par to, ka mēs arī Eiropas līmenī atradīsim līdzsvaru starp indivīda brīvību un visu kopējām tiesībām uz augsta līmeņa iekšējo drošību. Tampere ir sākums patiesai, daudzus gadu desmitus veidotai iekšējai un tieslietu politikai Eiropas līmenī. No Vācijas un Francijas lielā mērā būs atkarīga, šī milzīgā integrācijas projekta sekmīga realizēšana. Mums bieži būs jālec pār savu ēnu. Tālab mums nepieciešama abpusēja izpratne un atbalsts.

Savienības rīcībspēja, kas vērsta uz āru gājusi kopsolī ar integrāciju. Tāpēc ES nepieciešams - un tas ir mans piektais punkts - izveidot kopēju ārējo un drošības politiku. Francijas prezidentūras laikā nepieciešams izstrādāt lēmumus par eiropeisku drošības un aizsardzības politiku, lai tādējādi Savienība varētu iegūt lielāku rīcībspēju krīžu menedžmentā. Tas ir svarīgs posms, kurā Francija saņems pilnīgu mūsu atbalstu. Ilglaicīgā perspektīvā Vācijai un Francijai kopīgi būs jāpārdomā, kā veidot Eiropas Savienības līgumā noteikto kopīgo aizsardzību, vienlaikus neapšaubot transatlantisko aizsardzības solidaritāti.

Gerhards Šrēder

"Sadursmes Sietlā"

"The Times"

— 99.12.02.

PTO protestētāji pasaulei nav devuši neko vērtīgu.

Uzbrukumi, kas vērsti pret Pasaules tirdzniecības organizācijas galotņu apspriedi Sietlā - sarkano piparu gāzes mākoņi, saplēsti stikli un vardarbība ielās, - tikšanās dalībniekiem nebija nekāds pārsteigums. Vairāk nekā 1200 grupu pārstāvji ar visdižākajām aizstāvamajām interesēm jau iepriekš bija skaidri likuši saprast, ka tie grasās paust savu neapmierinātību ar, viņuprāt, arvien stingrākajiem žņaugiem, ko lielais bizness uzliek tradicionālajam dzīvesveidam. Gāze izkliedējās, taču vēl joprojām nav skaidrs, vai asākā pilsoniskā vardarbība kopš ASV protestiem pret Vjetnamas karu ir devusi pasaulei kādu vērtīgu jaunu mācību.

Anti-PTO pūlis (plaši ņemot, arodbiedrību un zaļo pārstāvji) vēlējās dot divkāršu vēstījumu. To pirmais apgalvojums bija šāds: PTO pasludinātais mērķis veicināt brīvo tirdzniecību būtībā nav nekas vairāk kā ārkārtīgi spēcīgs ierocis transnacionālo korporāciju interešu aizstāvēšanai, graujot atsevišķo valstu nodarbinātību, vidi un tradīcijas. Otrs to apgalvojums: lai arī PTO ir dzimusi demokrātiskas līdzdalības laikmetā, savus mērķus tā īsteno vecmodīgiem, slepeniem un neatbildīgiem paņēmieniem.

Neapšaubāmi, ka specifiskas un leģitīmas bažas, it īpaši par vides aizsardzības jautājumiem, nedrīkst ignorēt. Strīdīgā un sarežģītā Daudzpusējā vienošanās par investīcijām, kura joprojām vēl atrodas sarunu stadijā, paredz dot korporācijām starptautiskas juridiskas tiesības neņemt vērā nacionālo valdību vēlmes; tas ir viens no līgumiem, kuram varētu būt vajadzīga tālāka izskatīšana, lai nodrošinātu pieņemamu līdzsvaru starp brīvo tirdzniecību un nacionālo nepieciešamību aizsargāt mežus vai ezerus no korporāciju darbības, kurām vietējās vajadzības ir vienaldzīgas. Taču vieta, kur izteikt šādas bažas, ir pie sarunu galda, nevis uz ielas; iespējams, ka skaidrākais secinājums, ko PTO dalībnieki var izdarīt šonedēļ, būtu tas, ka atklātās diskusijās nepieciešams iekļaut vairāk sabiedrības pārstāvju.

Punkts, kurā protestētāji pieļauj lielāko kļūdu, ir nevis to krasās metodes, bet gan to pamatviedoklis par PTO pastāvēšanas mērķi. Šī jaunā organizācija savos piecos dzīves gados ir milzīgi palielinājusi savu nozīmību. Tās mērķis pasaulē, kurā pēkšņi ir izzudušas daudzas aukstā kara laiku sienas un barjeras, ir izstrādāt pietiekami daudz pamatnoteikumu, lai veicinātu lielāku tirdzniecību, ļaujot lielākam valstu skaitam veidot tiešas attiecības citai ar citu un padarot vecos nacionālistiskā protekcionisma instinktus arvien mazāk pievilcīgus. Taču protestētāji šo loģiku apgriež kājām gaisā, apgalvojot, ka PTO ir spēcīgāka un ļaundabīgāka, nekā tā ir patiesībā, un apsūdzot to, ka tā ir kā "lielais brālis", globāla valdība, kas kontrolē tirdzniecību un uzspiež to tiem, kuri to nevēlas.

Šī greizā loģika var neērti atgādināt novērotājiem, ka PTO, ko pārsvarā veido tieši vēlētas valdības, patiesībā ir vairāk atbildīga to vēlētāju priekšā nekā lielākā daļa pret to protestējošo viena jautājuma nevalstisko organizāciju. Pēdējā desmitgadē demokrātiskais process ir radījis liberālākas, nevis mazāk liberālas valdības. Nekas daudz neliecina par to, ka protestētāji Sietlā uzjundītu niknas cilvēces vilni, ko aizšķērso neatbildīga korporatīvā betona siena. Novērotājiem ir jācer, ka šie protestētāji ar savu sentimentālo pieķeršanos dažādām protekcionisma formām un savu gatavību lietot vardarbību, pārstāv atplūdu vilni cilvēces lietās.

"Bezpalīdzība Sietlā"

"The Economist"

— 99.12.04./10.

Protestētāji pret Pasaules tirdzniecības organizāciju (PTO) un ministri, kuriem ar tiem nācās samierināties, daudzējādā ziņā ir līdzīgi cits citam.

Ir grūti teikt, kas bija sliktāk - vērot kareivīgi noskaņotos stulbeņus izrādām savu muļķību un nezināšanu Sietlas ielās vai klausīties, kā viņu aprobežotās valdības reaģē uz demonstrantu "argumentiem". Nē, ir jāatvainojas, otrais variants noteikti bija sliktāks. Skandālisti vismaz izpriecājās pēc sirds patikas. Tieši politiķi bija tie, kuri visu salaida grīstē. Bils Klintons vēlējās atvērt durvis protestētājiem. Francijas tirdzniecības ministrs apgalvoja, ka tas esot pierādījums, ka ekonomika un politika nevarot eksistēt atsevišķi: tātad valsts iejaukšanās ir nepieciešama! Lielbritānijas tirdzniecības ministrs ar zināmam šaubām balsī apgalvoja, ka "brīvā tirdzniecība var būt godīga tirdzniecība", itin kā piekrizdams, ka bieži vien tā nav (taču nebaidieties, viņš jau nu parūpēšoties, lai iznīdētu ikvienu negodīguma pazīmi). Dievs, stāvi mums klāt!

Mierīgi un līdzsvaroti liberāļi (pie kuriem mēs parasti pieskaitītu arī sevi) izteiks pārmetumus par mūsu sašutumu. Viņi norādīs, ka valdībām ir jādzīvo reālajā pasaulē. Bažas par tirdzniecību un globalizāciju ir reālas un var būt pat pamatotas; tām ir jāpievērš uzmanība. Tā patiešām arī ir. Mēs ierosinām: lai valdības sāk ar to nodarboties. Lai tās izskaidro, ka tirdzniecība pirmkārt un galvenokārt ir jautājums par brīvību, - ja kāda valdība aizliedz saviem pilsoņiem pirkt preces no citas valsts, tad līdz ar to tā ir ierobežojusi viņu brīvību. (Starp citu, kāpēc gan starp visiem šiem "anarhistiem" nebija neviena patiesa anarhista?) Lai valdības izskaidro, ka tirdzniecība padara cilvēkus bagātākus, jo īpaši trūcīgākos cilvēkus trūcīgākajās valstīs. Lai valdības izskaidro, ka tirdzniecība uzlabo apkārtējo vidi, jo tā palielina ienākumus, un, jo bagātāki kļūst cilvēki, jo vairāk tie ir gatavi atvēlēt līdzekļus savas dzīves telpas sakopšanai. Lai valdības izskaidro, ka PTO nav nekāda globālā valdība, bet tikai un vienīgi vieta, kur valdības izstrādā vienošanās un tad pakļauj sevi arbitrāžai strīdu gadījumos.

Nevienā no šiem jautājumiem valdības nav spējušas aizstāvēt brīvās tirdzniecības nozīmi. Tās ir mēģinājušas pielabināties saviem (neapmierināmajiem) kritiķiem, tās ir krietni vien piekāpušās, lai izpildītu viņu prasības un ar to ir padarījušas par ticamām viņu samākslotās bailes. Kad runas nonāk līdz tirdzniecībai, valdības pat neiedomājas, ka patiesībā cilvēki paši varētu vislabāk zināt, kas viņiem der vislabāk. Vienmēr ņemot vērā ražotāju lobiju domas, valdības padara par nenozīmīgu vai pat pilnībā noliedz faktu, ka brīvā tirdzniecība paaugstina ienākumus, un tādēļ tām esot jārūpējas, lai tirdzniecība noritētu "godīgi". Savukārt bagāto valstu valdības pašas ir izraisījušas dibinātas bažas par to, ka PTO uzņemsies tādu lomu, kas pārsniedz tās īstās pilnvaras. Aicinājumi šai organizācijai izstrādāt jaunu dienaskārtību apkārtējās vides un darba apstākļu standartu jautājumos - prasības, kas to iesaistīs tādu jautājumu risināšanā, kas, labākajā gadījumā, ir jārisina citos forumos, un kas visai ātri varētu nodarīt kaitējumu nabadzīgākajām valstīm - galvenokārt atskan no Savienotajām Valstīm. Atzīstot šādas dienaskārtības nepieciešamību, ASV administrācija ir devusi plašākas iespējas saviem kritiķiem, kuri mētājas ar akmeņiem, un ir arī radījusi šķēršļus plašākam atbalstam tirdzniecības brīvībai.

"Bezpalīdzība" šajā gadījumā ir pats maigākais vārds.

"Eiropa veido savu armiju"

"Der Spiegel"

— 99.11.29. – Nr.48

Nobeigums.

Sākums — iepriekšējā preses pārskatā

Ilgākā laika perspektīvā spānis tiecas pēc ārpolitiski rīcības spējīgākas Eiropas Savienības ar patstāvīgu vietu ANO Drošības padomē.

Jau 2000.gada janvārī - līdzīgi kā NATO - līdzās augstajiem pārstāvjiem tiks izveidota politiska komisija un militāra komiteja, kurā ietilps ES dalībvalstu pārstāvji. Pēc pārejas perioda komisijām jāiegūst tiesības patstāvīgu lēmumu pieņemšanai.

Ar "Eiropas drošības un aizsardzības identitāti" (ESDI), kā tas tiek saukts Briseles žargonā, vajadzētu pilnībā izbeigties ilgstošajiem pazemojumiem un eiropiešu nespējai veikt kopīgas akcijas. Tā, piemēram, eiropieši vieni paši nebija spējīgi apstādināt Balkānu despotu Slobodanu Miloševiču. Tikai pateicoties amerikāņu ieroču pārākumam, NATO karagājiens Kosovā uzvarēja. Tomēr amerikāņi tāpat kā neitrālās ES valstis, kurām WEU noteiktie obligātās palīdzības pienākumi nav tīkami, uz ES armijas izveides projektu skatās ar neuzticību.

No ASV pār Atlantijas okeānu atklāti un lielos apjomos plūda neuzticēšanās. ASV ārlietu ministra vietnieks Stroubs Talbots Londonā oktobra sākumā atklāti šaubījās par pasākuma jēgu: "Mēs nevēlamies, ka ESDI sāk eksistēt tikai NATO iekšienē un vēlāk kļūs par NATO konkurentu".

Lai izkliedētu šādus apsvērumus, britu premjers Tonijs Blērs un Francijas prezidents Žaks Širaks pagājušās ceturtdienas galotņu tikšanos pārsātināja ar NATO labvēlīgu retoriku. Kā uzsvēra valstsvīri, tad Eiropas iniciatīva " NATO pilnībā neradot nekādas negatīvas sekas".

Gadu desmitiem amerikāņi eiropiešiem nemitīgi atgādināja, ka viņiem pašiem jāgādā par savu aizsardzību. Tomēr Vecā kontinenta spēki diezgan lēnām saņēmās sākt savu militāro akciju, un arī tas lielvarai nebija pa prātam. Kad WEU gribēja būt par starpnieku Dienvidslāvijā, Vašingtona to nobloķēja.

Vēl pagājušajā nedēļā Vašingtona pieprasīja to, lai tiktu panākta formāla vienošanās starp NATO un ES, kas Ziemeļatlantiskajam paktam garantētu lielāku nozīmi nekā ES savrupgājienam.

Šim nodomam briti un franči tagad izteica negaidīti nepārprotamu noraidījumu. Par formālām attiecībām NATO un ES starpā varot izšķirties tikai tad, kad eiropieši būšot vienojušies par kopīgiem pūliņiem aizsardzības jomā.

Arī izstrādātais lēmuma projekts, kas paredzēts Helsinku sanāksmei, kā to formulējuši ES ārlietu ministri sadarbībā ar Solanu, Vašingtonai nepatiks. Kā 42. un pēdējais punkts vēlīgi paredz, ka nākamajā - Portugāles - ES prezidentūras laikā varētu "izteikt ieteikumus" par attiecībām starp ES un NATO.

Jau dokumenta sākumā, tā otrajā punktā, rakstīts: ES jāsaņem "autonoma spēja pašiem izšķirties par to, lai sagatavotu ES vadītas militāras operācijas kā atbildi uz starptautiskajām krīzēm un kopējas Savienības ārlietu un drošības politikas atbalstam, nekaitējot jebkādām NATO akcijām".

Kā tas šķiet Vašingtonai, tad dokumentā nav minēts neviens vārds par ASV veto tiesībām saistībā ar ES patstāvīgi veiktajiem uzbrukumiem un ka tam tradicionāli pret NATO dominanci protestējošie franči nekad nepiekristu.

Vienīgi ES būtu jāiegūst tiesības pieņemt lēmumus par militāro līdzekļu izmantošanu, ja arī valstis, kas nav ES dalībvalstis, šādās operācijās nepiedalās. Eiropas valstīm NATO dalībniecēm, kas neietilpst ES, kā to paredz galotņu dokuments, būtu jāpiedalās lēmumu sagatavošanā ( decision-shaping ) par iesaistīšanos operāciju veikšanu, nevis pašā lēmumu pieņemšanā ( decision-making ), un tā arī jānotiek, ja operāciju veikšanā nepieciešami NATO līdzekļi.

Ja kāda valsts, nebūdama ES dalībniece, tās rīcībā nodod "karaspēka daļas vai citus nozīmīgus resursus", tā tik un tā nesaņem tiesības "bloķēt ES Padomes izšķiršanos par lēmumu pieņemšanu". Pāri gatavībai konsultēties un kooperēties "jābūt respektam pret ES lēmumu pieņemšanas autonomiju".

No kādiem līdzekļiem tiks maksāts par nepieciešamo ES armijas bruņojumu nav īsti skaidrs. Tāda transporta kapacitātes izveide, kāda nepieciešama Eiropai, lai vairāku tūkstošu kilometru attālumā varētu pārvietot deviņas līdz desmit divīzijas un tās atbalsta gaisa karaspēku, pēc speciālistu domām, varētu prasīt 125 miljardus marku. Bet tas ir tikai viens maksājums, kas atrodas garajā nepieciešamību sarakstā, ko pēc Kosovas kara sastādījusi WEU.

Stratēģiskā izlūkošana ar dārgiem satelītiem, precizēšanas ieroči, kā bezapkalpes zemu lidojoši lidaparāti, uz kuriem var atrasties parastie vai kodolieroči, lāzerbumbas vai videoraķetes, ar kuriem labi tehniski nodrošinātas armijas gandrīz bez zaudējumiem savā pusē varētu sodīt vājāk apbruņotu pretinieku, visbeidzot arī karaspēka daļu apgādes struktūras, lai varētu vairāk nekā divpadsmit mēnešu nodrošināt karaspēka korpusus, kas atrodas tālu prom no dzimtenes - tam visam nepieciešamas milzu summas.

Eiro ieviesušās valstis, kurās strikti noteikts budžeta sadalījums, netraucējot savai jaunajai savienības valūtai, šādus maksājumus tikpat kā nevar iegūt. "Ja eiropieši bez iemesla nevēlas riskēt ar valūtas savienību, tad saprātīgāk liekas turpināt attīstīt drošības identitāti", atgādina "Handelsblatt".

Liekas, ka Vācijas valdība šo padomu vēlas ņemt vērā. Aizsardzības ministrs Rūdolfs Šarpings savā runā par budžetu gan žēlojas: "Bundesvēram trūkst elementāras spējas iedarbīgam un starptautiski piemērotam ieguldījumam kolektīvajā aizsardzībā Savienības ietvaros, iesaistei militārās operācijās krīžu pārvarēšanai un lai izvairītos no konfliktiem." Tomēr viņa bruņotajiem spēkiem pēc taupības ministra Hansa Aihela plāniem, arī nākamajos gados būs jārēķinās ar budžeta samazināšanu. Līdzīgi ir daudzās Eiropas armijās.

NATO ģenerālsekretārs Džordžs Robertsons tomēr saskata rīcības telpu: kopā aprēķināts, ka Eiropas militārie izdevumi sastāda 60% no Pentagona budžeta. Ar šiem līdzekļiem eiropieši var sasniegt tieši 10% no amerikāņu militārā spēka.

Robertsona padoms Eiropai savu naudu izdot "saprātīgāk", lai iegūtu "more bang for the buck", sakrīt ar vācu aizsardzības ministra prasību pēc efektīvākas budžeta līdzekļu izmantošanas. "Jābeidz debates, kas orientētas uz kvantitāti," pieprasa Šarpings. Vispirms jānoskaidro kvalitatīvās prasības un to finansēšana.

Ja nauda ieplūst, tad tā, kā pieprasa Pentagona vadītājs Viljams Koens, gandrīz netiks izdota par ASV ieročiem. Nesen apvienojušies Eiropas bruņojuma koncerni, nevis ASV Hightech industrija, lai Veco pasauli šajā sektorā pasargātu no pārāk lielas atkarības no Jaunās pasaules, no šādiem izdevumiem iekasēšot lauvas tiesu.

Arī Eiropa baidās, ka Vašingtona atklāti distancēsies. Un attiecīgi satraukums Amerikas kongresā bija par iemeslu tam, ka līgums par kodolizmēģinājumu aizliegšanu tajā cieta neveiksmi.

Tikpat lielu satraukumu uzticamākajos ASV sekotājos rada Amerikas gandrīz vai nevaldāmā dziņa pēc valsts mēroga pretraķešu sistēmas, kas līdz šim līgumos bija aizliegta. Ja to izveidotu, Eiropas drošības eksperti ir nobažījušies, ka Amerika atbrīvotos no saviem mazākajiem partneriem. Ja notiktu jauna globāla bruņojuma sacensība vai pat atgriešanās aukstā kara periodā, tad Vecā pasaule būtu neaizsargāta.

Berlīnē aug bažas par transatlantisko atsvešināšanos. Tāpēc aizsardzības ministrs Šarpings šajā nedēļā uz Hamburgu uzaicinājis savu kolēģi Pentagona vadītāju Koenu uzstāties kā vieslektoru Bundesvēra komandieru kongresā.

"Izdevīgā brīdī", tā teicis kāds Šarpinga pārstāvis, "mēs viņam rokā iespiedīsim savu Helsinku dokumentu, lai parādītu, ka mēs aiz Vašingtonas muguras neko nedarām."

Zīgesmunds fon Ilzemans,

Dirks Kohs, Aleksandrs Šandars

No alfas līdz omegai

Polijas presē

Iekšpolitika

Sejma Sabiedrisko finanšu komisija pieņēma projektu par nākamā gada budžetu Sejma, Senāta un Prezidenta kancelejām, kā arī Augstākās kontroles palātas budžeta projektu nākamajam gadam. Diskusijas izraisīja nākamā gada ārzemju vizīšu ceļa izdevumi. Komisija nolēma, ka Senāta un Sejma kancelejai šim mērķim piešķirs par 22,3% līdzekļu vairāk nekā šogad. 400 tūkstoši PLN paredzēti vienas parlamenta zāles grīdas remontam. Augstākās kontroles palātas darbinieki 2000.gadā saņems par 5,4% lielākas algas.

 

1.decembrī demisiju iesniedza Sejma Sabiedrisko finanšu komisijas priekšsēdētājs Henriks Goriševskis. Savu lēmumu pamatoja ar ažiotāžu masu medijos, kas saistīta ar viņa privātās juridisko konsultāciju firmas darbību. Goriševskim tiek pārmesta konsultāciju sniegšana firmām par iespējām izvairīties no nodokļu maksāšanas.

 

Sākot ar nākamā gada janvāri, biļetes par braukšanu sabiedriskajā transportā kļūs dārgākas par 23%. Vienas biļetes cena būs 2,40 PLN, agrāko 2 PLN vietā. Mēneša biļete maksās 63 PLN (šobrīd 50PLN). Dārgākas kļūs braukšanas biļetes nakts līniju autobusos. Braukšanas biļešu cenas kļūs dārgākas inflācijas, degvielas cenu celšanās un pasažieru skaita palielināšanās dēļ.

 

Valdība veica labojumus nākamā gada budžeta projektā. Tika nolemts, ka budžeta deficīts būs lielāks par 2,7mln PLN, nekā plānots iepriekš. Paredzēts, ka vidējais dolāra kurss 2000.gadā būs 4,04 PLN plānoto 3,95 PLN vietā. Inflācija būs 5,7%, ekonomiskais pieaugums 5,2%. Atrasti papildu ienākumi no privatizācijas 8,3 mld PLN apmērā. Paredzētie budžeta ienākumi ir 140 mld 882,4 mln PLN, ienākumi 156 mld 282,4 mln PLN, bet deficīts 15,4 mld PLN jeb 2,28% no iekšzemes kopprodukta. Valdība 2000.gadā paredz 1 mld PLN lielu aizdevumu slimo kasēm. Sejma Veselības komisija sākotnēji pieprasīja par 300 mln PLN lielāku naudas summu. Ministri veica papildu labojumus Sociālā apdrošināšanas fonda finansiālajā plānā.

 

Katovicē notika I Silēzijas vojevodistes Kreiso demokrātu savienības kongress. Kreiso demokrātu partijas vadītājs L.Millers paziņoja, gadījumā, ja viņa partija uzvarēs nākamajās parlamenta vēlēšanās, nopietni izvērtēs sociālās reformas, ko šobrīd realizē valdošā koalīcija. Ja reformas tiks novērtētas kā neefektīvas, nekavējoties būs pārtraukta to realizācija. Viņaprāt, visvairāk domstarpības izraisa veselības apdrošināšanas un izglītības reformas.

 

Ārpolitika

Briselē 2 dienas notika Eiropas Parlamenta priekšsēdētājas tikšanās ar ES kandidātvalstu parlamentu vadītājiem. - 2004.gada jūnijā poļi piedalīsies Eiropas Parlamenta vēlēšanās, jo Polija jau tajā laikā būs ES dalībvalsts – informēja Eiropas Parlamenta priekšsēdētāja Nicole Fontaine pēc tikšanās ar Polijas Sejma maršalku Maceju Plažiņski. Pēc M.Plažiņska domām, lai tā notiktu, Sejmam vajadzēs pasteidzināt darbu Polijas likumu pielāgošanai Eiropas Savienības prasībām. Vislielākās problēmas var sagādāt likumu pieņemšana, kuri poļiem saistās ar vēsturisku un idejisku nozīmi. Turpretī vieglāk būs pieņemt risinājumus likumiem, kas pārkāpj dažas ekonomiskās intereses. M.Plažiņskis apgalvoja, ka šajā gadā tomēr neizdosies pieņemt likumus telekomunikāciju, valsts palīdzības un preču sertifikācijas jomās. Sejms šos likumus plāno pieņemt 2000.gada I ceturksnī. Pēc M.Plažiņska teiktā, šie likumi ir „sarežģīti saturiskā ziņā" un 2 līdz 3 mēnešu nokavēšanās nav nekas briesmīgs. Polija jau kārtējo reizi lauž Briselei doto solījumu par likumu iesniegšanu laikā.

 

Dažas stundas pirms Eiropas Komisijas ES paplašināšanās lietu komisāra Geunter Verhheugen vizītes Polijā paziņots, ka tā tiek atcelta. EK ierēdņi apgalvo, ka tas nav saistīts ar Poliju, bet grūtībām stratēģijas noteikšanā attiecībā uz Turciju. Komisārs mēģinās pārliecināt Grieķiju par nepieciešamību piešķirt Turcijai ES kandidātvalsts statusu. Ferhoigens solīja ierasties vizītē Polijā nākamā gada sākumā.

Sadarbībā ar Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas Preses analīzes nodaļu

"LV" nozares redaktors GINTS MOORS