Tikko — 27.novembrī — apritēja 100 gadu, kopš dzimis viens no ievērojamākajiem latviešu arheologiem Valdemārs Ģinters, kas vērā ņemamu atzinību un ievērību guvis arī Eiropas mērogā. Turklāt Valdemārs Ģinters aizvien neuzkrītoši bijis priekšplānā, aizstāvot savas tautas tiesības un savas valsts neatkarību gan Latvijā esot, gan 35 gadus trimdā Zviedrijā uzturoties. Pieminot Valdemāra jeb Valda Ģintera nopelnus zinātnes un mūsu valsts labā, Latvijas Vēstures muzejs 3.decembrī bija sarīkojis zinātnisku konferenci, kurā ar priekšlasījumiem uzstājās vairāk nekā desmit senvēstures pētnieku. Par Valdi Ģinteru kā arheologu un personību stāstīja viņa mazmeita Baiba Eglāja. Rakstu par izcilo vēsturnieku un sabiedrisko darbinieku viņa sagatavojusi speciāli "Latvijas Vēstnesim".

Valdemārs Ģinters Latvijas armijas kaprāļa tērpā

Valdemārs Ģinters (27.11.1899.— 24.07.1879.) uzskatāms par vienu no interesantākajām divdesmitā gadsimta personībām gan Latvijas arheoloģijas zinātnes, gan Latvijas politikas vēsturē.

Dzimis 1899.gada 27.novembrī Rīgā kā vācu guvernantes ārlaulības dēls, bērnībā audzis izteikti vāciskā vidē, vēlāk sava tēva latviešu kupča (tā dokumentos) Dāvida Ģintera ģimenē adoptēts. Valdemārs Ģinters mācījies Rīgas pilsētas reālskolā — beidzis latviešu izglītības biedrības reālskolu.

Tad, kā viņš raksta savā autobiogrāfijā, lieliniekiem ienākot Rīgā, pārcēlies uz Liepāju un — pavisam netipiski savai izcelsmei (bērnībā pat slikti pratis latviešu valodu) — brīvprātīgi iestājies t.s.Kalpaka bataljonā kā ierindas kareivis, darbojies kā sapieris un piedalījies visās cīņās pret lieliniekiem un Bermontu gan studentu rotā, gan vēlāk 3.Jelgavas kājnieku pulkā, uzdienot līdz kaprālim. Par izcilību kaujās Latgalē pie Dzinagales 1920.gada 25.janvārī V.Ģinters saņēma Lāčplēša Kara ordeni.

Jau šajā laikposmā Valdemāra Ģintera raksturā izcēlās visas tās īpašības, kas viņu atšķīra starp mūsu valsts ierindas pilsoņiem. Tā bija nacionāla pārliecība, drosmīga un konsekventa rīcība savas tautas un valsts kritiskos brīžos, arī dažkārt avantūrisma gars, kam paralēli bija absolūti pedantiska pienākumu izpilde, zinātniska attieksme pret katru problēmu un vēlēšanās vienmēr būt labāko vidū.

1921.gadā jaunais karavīrs iestājās Latvijas Universitātes vēstures nodaļā, kur kļuva par skolnieku vienam no tā laika ievērojamākajiem arheoloģijas zinātniekiem profesoram Maksim Ebertam. Profesoram pārceļoties uz Karalaučiem jeb Kenigsbergu, Ģinters sekoja viņam uz turieni un pēc laika ieguva slavu kā labākais M.Eberta skolnieks (Meisterschueler). Ievērojot M.Eberta ļoti stingrās prasības pret saviem studentiem, tā ir ļoti augstu vērtējama uzslava. V.Ģinters izstrādāja disertāciju ar starptautisku nozīmi par skitu un sarmatu zobenu tipoloģiju. Šis darbs pēc tā publikācijas 1928.gadā autora vārdu padarīja pazīstamu visas Eiropas arheologu saimē. Šajā Valdemāra Ģintera biogrāfijas posmā izpaudās otra viņa raksturīgākā īpašība — Latvijai mierīgās dzīves posmā viņš bija mērķtiecīgs zinātnieks, vienmēr un visur profesionālis, cilvēks, ar kura vārdu rēķinās. 1931.gadā viņš pabeidza Latvijas Universitāti, aizstāvot cand.hist.grādu. Jau no 1934.gada 35 gadu vecumā kļuva par Vēsturiskā muzeja direktoru. Bija arī Mākslas akadēmijas docents un Latvijas Universitātes privātdocents. Līdztekus akadēmiskajam un organizatoriskajam darbam Valdemārs Ginters vadīja arheoloģiskos izrakumus, no kuriem ievērojamākie Daugmales (1933—1939) un Mežotnes (1938–1940) pilskalnos, kā arī bieži publicējas. Par nopelniem zinātnē apbalvots ar Zviedrijas Vāsas ordeni, Igaunijas Ērgļa krustu, Lietuvas Ģedimina ordeni, Latvijas Triju Zvaigžņu ordeni.

Likās, viss bija iegājis savās sliedēs, veidojas tipiska, cerību pilna jauna cilvēka karjera. Taču vēsture atkal apmeta kūleni, sākas jauns traģisks posms Latvijas valsts vēsturē, un muzeja direktors, pasniedzējs, zinātnieks atkal kļuva par avantūristisku un pārgalvīgu savas zemes kareivi. Savu pedantiskā zinātnieka imidžu saglabājot kā aizsegu, Valdemārs Ģinters neloloja ilūzijas ne par vienu svešu varu. Domājams, jau Otrā pasaules kara sākuma posmā viņš bijis saistīts ar Lielbritānijas izlūkdienestu. Šis aspekts deva viņam iespēju būt labi informētam, un tādēļ Valdemārs Ģinters daļu savas ģimenes aizsūtīja uz Zviedriju jau 1944.gada vasaras sākumā. Pats rūpīgi sakārtoja Latvijas Vēsturiskā muzeja kolekcijas piespiedu evakuācijai uz Vāciju, vērtīgākos mākslas un dārgmetāla priekšmetus iemūrējot Rīgas pils pagrabos, lai tie kara ceļos nezustu Latvijai.

Pēc Jelgavas (kur paliek daļa viņa ģimenes) un vēlāk Rīgas okupācijas Otrā pasaules kara beigu posmā V.Ģinters aktīvi piedalījās Latvijas pretošanās kustībā Kurzemes novadā, būdams Latvijas Centrālās padomes pārstāvis, uztur kontaktus ar Kureļa grupu un LCP delegāciju Zviedrijā. Viņš atmiņās rakstīja: "Tā sauktā Centrālā padome Rīgā ar Konstantīnu Čaksti, Verneru Tepferu un Bruno Kalniņu priekšgalā 1944.gada vasarā noorganizēja nelegālu satiksmi pāri jūrai ar Zviedriju. Rudenī visi pārcēlāmies uz Kurzemi. Pēc Čakstes un Kalniņa apcietināšanas Tepfers ar ģimeni jau pašā sākumā pārceļas uz Zviedriju, mani lūdzot turpināt bēgļu transporta kārtošanu. Toreizējos apstākļos šīs manas darbības posms bija visai dēkains. Visu laiku bija jāvairās no vācu SD un lauku žandarmērijas, kura tvarstīja t.s. "Zviedrijas braucējus". Tāpat bija jāsastopas ar krievu izpletņlēcēju grupām, kas operēja frontes aizmugurē, kā arī ar vietējiem sarkaniem partizāniem." Par V.Ģintera, kuru tagad pazina ar pseidonīmu "melnais doktors", galvu bija izsludināta atlīdzība 30 000 vācu marku. Viņš tika notverts, izbēga, turpināja savu darbību un atstāja dzimteni tikai 1945.gada 8.maija rītā pēc Berlīnes kapitulācijas ar vienu no pēdējiem kuģiem, kas tolaik vēl spēja sasniegt Gotlandi. Simtiem cilvēku tieši viņam ir pateicību parādā par iespēju evakuēties uz Zviedriju.

Kad kara beigu rezultāti pasaules acīs kļuva par notikušu un nevienu neinteresējošu lietu, Valdemārs Ģinters atkal atgriezās savā profesijā. Viņš strādāja Valsts vēstures muzejā Stokholmā, piedalījās izrakumos Bergenā, Birkā un Helgo, lasīja lekcijas, bija Zviedru arheologu biedrības biedrs, darbojās Baltijas pētniecības institūtā Bonnā, pastāvīgi publicējās un veica zinātnisko darbību.

Tomēr līdz pat savai nāvei 1979.gadā lielu savas dzīves daļu V.Ģinters veltījis sabiedriskajiem pienākumiem. Darīja to klusi un it kā nemanāmi, jo reti kurš zināja, ka Latviešu nacionālā fonda, ko parasti asociē ar dzejnieku Andreju Eglīti, valdes priekšsēdētājs aizvien bija tieši Valdemārs Ģinters. Neliela auguma, kluss un nerunīgs, pīpi zobos, kafijas krūzi blakus, vēlīgu smaidu sejā, šis cilvēks visu savu mūžu nerimtīgi strādājis, vienlīdz augstu turot gan profesionālos, gan cilvēciskos, gan nacionālos ideālus. Valdemāra Ģintera pelni ir izkaisīti Zviedrijā un tāpēc nekad neatgriezīsies dzimtajā zemē. Domājams, Latvijas vēsturē nav diez cik daudz tādu personību, kas, atrodoties vēstures krustcelēs starp divām izvēlēm, vienmēr no jauna nemaldīgi izraugās to, kas saistīta ar nacionālu pienākumu, cilvēcisku drosmi un profesionālu godaprātu.

Baiba Eglāja, mākslas vēsturniece