Latvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķe Aina Blinkena:

Sabiedrībai jāparāda sava attieksme pret valodu

Patlaban latviešu valodas tiesības un pastāvēšana nākotnē atkal ir sabiedrības uzmanības centrā, jo šajā nedēļā Latvijas Saeima atkal spriedīs par jauno Valsts valodas likumu.

Diemžēl mūsu valsts likumdevēji ir inerti pret zinātnes atzinumiem un tos neņem vērā ne ekonomikas, ne valodas jautājumu risināšanā — visu izlemj pēc saviem ieskatiem.

Starptautisko likumu pietiekama nepārzināšana novedusi pie gluži aplamiem, tautai un valstij kaitīgiem secinājumiem arī valsts valodas reglamentēšanas jautājumā. Nav, piemēram, neviens pamanījis, kas teikts "Eiropas reģionālo un minoritāšu valodu hartas" preambulā:

"Reģionālo vai minoritāšu valodu aizsargāšana un lietošanas veicināšana nedrīkstētu kaitēt oficiālajām valodām un nepieciešamībai tās apgūt."

Tieši šī svarīgā atzinuma neievērošanas dēļ radušies spriedumi par minoritāšu diskrimināciju un cilvēktiesību pārkāpumiem Latvijā, kur visiem iedzīvotājiem, īpaši pilsoņiem, prasīta valsts valodas prasme.

Turklāt nekad cilvēktiesību aizstāvji, runājot par Latvijas Valsts valodas likumprojektu, nepiemin nevienas citas etniskas vienības tiesības kā vien krievu un krievu valodas tiesības; varētu domāt, ka latvieši stāv ārpus cilvēku kategorijas.

Pret ko iebilst Valodas likumprojekta kritiķi?

1) Pret valsts valodas prasībām privātuzņēmējdarbībā, jo tas kavēšot ārzemju investīcijas. Bet nedrīkst aizmirst, ka privātuzņēmējs ir arī ārsts, advokāts, aptiekārs un tirgotājs, un, ja viņi nebūs apguvuši valsts valodu savas profesijas vajadzībām nepieciešamā līmenī, latvietis atkal savā zemē nebūs tiesīgs lietot savu valodu.

2) Ir iebildumi pret valsts valodas prasību publiskos pasākumos un informācijā. Bet mēs zinām, cik liela nozīme ir valodas videi. Ja kādā valstī šīs nacionālās valodas vides nav, zūd valstiskās piesaistes apziņa. Tēvzemes izjūtu rada latviešu valoda; ja tās nebūs, jaunā paaudze brīvi aizklīdīs uz citām zemēm. Par viņiem varēs teikt, tāpat kā to tagad jau saka par mūsu trimdas jauno paaudzi — "latviešu izcelsmes".

Ir svarīgi salīdzināt mūsu likumu ar Francijas 1994.gadā pieņemto valsts valodas likumu, kur, piemēram, teikts: "Franču valodas lietojums ir obligāts norādījumos, piedāvājumos, lietošanas pamācību un instrukciju, preču un pakalpojumu garantijas dokumentos, kā arī rēķinos un veidlapās. Līdzīgi noteikumi piemērojami attiecībā uz jebkura veida rakstisku, mutisku vai audiovizuālu reklāmu."

Vai tāpēc Francija tiek izslēgta no ES, vai tāpēc Francijā nav ārvalstu investīciju?

Diemžēl, Eiropas Savienības vadošās organizācijas dažādām valstīm piemēro atšķirīgas mērauklas un attiecībā uz Baltijas valstu valodas likumiem izvirza prasīābasa, kāādas netiek izvirzītas nevienai citai dalībvalstij.

Mēs nedrīkstam tik viegli pakļauties šim ārvalstu spiedienam un arī histērijai, ko saceļ Latvijai nelojālie mūsu valsts iedzīvotāji, kuri, gribēdami saglabāt krievu valodas privilēģijas, visiem spēkiem cenšas nomelnot valsts valodas aizstāvību, pat izmantojot tādus ar kriminālpārkāpumu robežojošus apzīmējumus kā nacims un fašisms.

Būsim piesardzīgi, pieņemot Rietumu komisāru ieteikumus, jo zinām, ka tie kļūst arvien prasīgāki! 1994.gadā mūsu valodu likums tika atzīts par pieņemamu, vēl 1997.gadā pirms referenduma par pilsonību augstie komisāri mums apgalvoja, ka pēc nobalsošanas par liberālu Pilsonības likumu citu prasību vairs nebūs. Izrādās, ka šiem vārdiem ticēt nevar.

Cienījamie kolēģi! Mēs nedrīkstam stāvēt malā, kad izšķiras mūsu valodas liktenis! 9.decembris ir pie durvīm, un mums atkal jāparāda sava attieksme pret latviešu valodu. Tāpat kā 1998.gadā — par latviešu valodas tiesībām iestājas Latvijas radošās savienības un Latvijas Zinātņu akadēmija.

Zinātnes uzdevums ir ne vien risināt teorētiskas problēmas, bet arī rūpēties par aktuālu prakses problēmu zinātniski pareizu atrisinājumu.

Ziņojums Latvijas Zinātņu akadēmijas un Latvijas Radošo savienību padomes diskusijā "Par latviešu valodas tiesībām" Rīgā 1999.gada 6.decembrī