Latvijas Zinātņu akadēmijas korespondētājloceklis Vilnis Zariņš:

Jānosargā latviska valodas vide

Latvija joprojām ir kā Saulcerīte, kas no ledus kalna gan nonesta, taču nevar atspirgt. Melnie prinči staigā šurp un turp, meklēdami savu labumu un diemžēl atrazdami daudz lokanu muguru.

Latviešu tauta pēc neatkarības formālās atjaunošanas ir dārgi maksājusi par savu negatavību prasmīgi pārvaldīt valsti, jau no pirmajām neatkarības atjaunošanas dienām, paturot vērā savas intereses. Un maksās vēl ilgi, ja negribēs to mācīties. Tiesa, pēc neatkarības atjaunošanas ir bijuši arī daudzi ieguvumi. Dārgi maksājot, latviešu tauta ir pirkusi laiku savas valsts izveidošanai. Valsts veidošana, lai gan gausi, tomēr visumā sekmīgi virzās uz priekšu. Tieši tādēļ tā aktivizējušies Latvijas valsts iekšējie un ārējie ienaidnieki, kas cenšas nepieļaut neatkarīgas Latvijas valsts nostiprināšanos. Tālāka atkāpšanās var nodarīt grūti labojamu postu mūsu tautas nākamajām paaudzēm. Tādēļ tā būtu ne tikai amorāla, bet, kā man šķiet, arī nevajadzīga. Šodien mums apgalvo, ka vajagot upurēt latviešu valodu. Tā būšot cena par iekļūšanu Eiropas Savienībā. Vajagot tikai piekāpties vakardienas okupantiem, izrādīt pretimnākšanu tiem kolonistiem, kas nicina mūsu tautu, mūsu valsti un mūsu valodu, jo kaut gan viņi jau daudzus gadus nodzīvojuši mūsu zemē, taču nav vēlējušies iemācīties mūsu valsts valodu. Tad jau drīz par pārdotajām pirmdzimtības tiesībām mēs varēšot cerēt uz bļodiņu lēcu viruma. Tāda prasība ir maksimāla stulbuma izpausme!

Tagad daudzi objektīvi vērotāji atzīst, ka svarīgs nosacījums Latvijas valsts stabilitātei ir apstāklis, ka pēc neatkarības atjaunošanas tā neizdāļāja pilsonību visiem svešzemniekiem, kas te iesūtīti. Pretējā gadījumā okupantu vietvalži būtu daudz enerģiskāk cīnījušies par savas politiskās kundzības saglabāšanu un šajā cīņā ciestu visi Latvijas iedzīvotāji. Arī nepilsoņi.

Arī Latvijas iedzīvotāju integrācija, par ko tagad tik daudz runā, iespējama tikai tad, ja visi ciena valsts valodu kā vienīgo oficiālo valodu un kā vienīgo starpetnisko saziņas līdzekli dažādu tautību iedzīvotāju starpā. Jo sekmīgāk izveidosim vienotu valodas telpu, kurā visi oficiālie paziņojumi būs tikai latviešu valodā, jo sekmīgāk veiksies sabiedrības integrācija. Tālāka latviešu piekāpšanās valodas jautājumos būtu muļķīga nevērība pret savām un savas tautas interesēm. Jo jādzīvo mums ir reālā pasaulē. Mums un mūsu bērniem ir vajadzīgs darbs, lai varētu dzīvot un attīstīt savas spējas. Ir svarīgi panākt, lai latvietis savā tēvu zemē vairs nebūtu diskriminēts, lai savas izcelšanās vai savas valodas dēļ viņš neatrastos sliktākā stāvoklī nekā citu tautu piederīgie. Latviešu diskrimināciju uzturēja abas okupantu varas, bet daudzās jomās tā joprojām turpinās.

Okupācijas laikā visi vadošie amati, arī saimnieciskie amati, vairumā gadījumu atradās nelatviešu, it īpaši ieceļotāju rokās. Sevišķi raksturīgi tas bija lielajās pilsētās, arī tur, kur pieņem svarīgus lēmumus un arī tur, kur apgrozās lielas vērtības. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas šīs cilvēku grupas savas pārvaldītās vērtības bieži pievāca savā privātīpašumā. Vai arī joprojām turpina darboties kā valsts īpašuma pārvaldītāji, sevišķi ostās, energosaimniecībā, dzelzceļu transportā un citās vitāli svarīgās nozarēs. Tā kā Latvijas valsti viņi nemīl, viņi neveicina saimniecības augšupeju, bet savas īpašnieka pozīcijas vai vadītāja stāvokli izmanto, lai diskriminētu latviešu tautības strādniekus, speciālistus un citus darbiniekus, kurus pēdējos pieņem darbā un pirmos atlaiž. Tāpēc Latvijas specifiskajos apstākļos okupācijas ekonomisko seku kaitīgās izpausmes attiecībā pret latviešiem iespējams vājināt vienīgi, panākot valsts valodas likuma ievērošanu arī uzņēmējdarbībā. Aptuvenu priekšstatu par to, kā Latvijā joprojām darbojas okupantu realizētā kolonizācijas politika, rāda dati par pilsoņu un nepilsoņu izvietojumu Latvijā. Vairāk nekā 99,5% latviešu ir Latvijas pilsoņi. Bet arī daudzi cittautieši, kas jau paaudzēm ilgi dzīvo Latvijā, ir Latvijas pilsoņi. Latvijas pilsoņi ir 91% Latvijas čigānu, vairāk nekā 40% Latvijas krievu, aptuveni divas trešdaļas Latvijā dzīvojošo poļu, mazliet vairāk nekā puse Latvijā dzīvojošo ebreju, daudzi lietuvieši, baltkrievi un citu tautu piederīgie. Bet svarīgākajos Latvijas politiskajos un ekonomiskajos centros kolonizācijas rezultātā joprojām lielā skaitā izvietoti nepilsoņi, kuri nav latvieši. Kopā ar tiem cittautiešiem, kas ir Latvijas pilsoņi, viņi šajās pilsētās veido vairākumu.

Tabula, kas redzama zemāk, rāda, ka Latvijas kolonizācija okupācijas periodā nav notikusi stihiski un nejauši, bet ir bijusi okupētājvalsts pavalstnieku aprēķināta iepludināšana okupētās Latvijas stratēģiskajos un ekonomiskajos centros. Šī pret Latvijas valsti un latviešu tautu vērstā politika joprojām turpina darboties. Ja paturam vērā, ka uzņēmumu direktori, kadru daļu vadītāji un partijas sekretāri Latvijas lielākajos uzņēmumos gandrīz simtprocentīgi bija iebraucēji, bet Latvijā dzimušajam latvietim karjeras augstākā virsotne bija galvenā inženiera amats, kur nebija pieejas ne pie kadru, ne pie finansu jautājumu izlemšanas, tad nav jābrīnās, ka arī šodien latviešiem Latvijā ir diezgan maza līdzdalība liela mēroga uzņēmējdarbībā, bet sīkos uzņēmējus, ieskaitot arī it kā gluži turīgus zemniekus, varas iestādes un lieluzņēmēju mafijas cenšas turēt pussoli no bankrota.

Latvijas iedzīvotājus attiecībā uz latviešu valodu vispārīgos vilcienos var sadalīt trīs grupās. 1) Latvijas pilsoņi, kādi ir 73,34 procenti Latvijas iedzīvotāju. No viņiem 77,77 procenti ir latvieši. Arī citu tautību Latvijas pilsoņi, kas pieder pie minoritātēm, daudzu paaudžu dzīves laikā dzīvojuši Latvijā, bijuši ilgstošā saskarsmē ar Latvijas valsti, latviešu valodu un kultūru. Latvijas pilsoņi, tātad gandrīz trīs ceturtdaļas Latvijas iedzīvotāju, latviešu valodu vairumā gadījumu labi prot vai arī ģimenes tradīciju ietekmē to var viegli iemācīties, tādēļ likums, kas prasa lietot latviešu valodu, viņiem nevar sagādāt nekādas neērtības. Tie Latvijas iedzīvotāji, kas nav latvieši un nav pilsoņi, protams, nav uzskatāmi par minoritāti. Bet arī viņiem saskaņā ar Latvijas likumiem ir iespēja iegūt Latvijas pilsonību. Daļa nepilsoņu tiešām vēlas Latvijā palikt un integrēties Latvijas dzīvē. Tos varētu saukt par okupācijas laika imigrantiem. Šie nepilsoņi vēlas kļūt par Latvijas pilsoņiem, gatavojas pilsonības pārbaudījumiem un tādēļ jau prot vai pašlaik mācās latviešu valodu. Arī viņiem likums, kas prasa latviešu valodas lietošanu, nesagādās neērtības, jo viņi latviešu valodu prot vai centīgi mācās un drīzumā pratīs. Bet ir arī tādi Latvijas nepilsoņi, kas neciena un nemīl ne Latviju, ne latviešu tautu. Tādēļ viņi nemācās latviešu valodu un necenšas integrēties Latvijas dzīvē. Drīzāk viņi grib Latvijai un latviešiem uzspiest savu valodu, savas tradīcijas un savus kritērijus. Visbiežāk tā ir krievu valoda, kaut gan ar tādām pašām tiesībām Latvijā varētu mēģināt latviešiem uzspiest baltkrievu, čigānu, ebreju, igauņu vai kādu citu valodu, taču citu tautu nepilsoņi lielajā vairumā gadījumu ciena valsti, kurā dzīvo, un ciena tautu, kuras vidū uzturas. Iebraucējus, kas nevēlas Latvijā integrēties, ir pamats saukt par okupācijas laika kolonistiem. Šie mūsu tautas un mūsu valsts nicinātāji ir vienīgie, kam stingrs valsts valodas likums sagādātu neērtības. Bet vai mūsu valsts likumdošanai vajadzētu pirmkārt rūpēties par to ļaužu ērtībām, kuri Latviju neciena un drīzāk jūtas kā citai valstij piederīgi. Es te neminēju to aptuveni vienu procentu Latvijas iedzīvotāju, kuri ne tikai dvēselē, bet arī pēc papīriem ir citu valstu pilsoņi. Tādu šī gada sākumā bija nedaudz vairāk par 23 tūkstošiem. Tie lielākoties ir bijušās okupantu armijas amatpersonas. Lieki teikt, ka attiecībā uz tām Latvijas valstij valodas ziņā nav nekādu pienākumu.

Daži vaicā, ko tad latvieši darīšot, ja cittautieši mācīšoties latviešu valodu. Vai tad būšot līdztiesība. Te varu atbildēt: arī latvieši mācīsies latviešu valodu un dziļāk apgūs latviešu kultūru. Integrācijai jānotiek valstij vēlamā virzienā, nevis tā, ka slimie kļūs veselāki un veselie slimāki, negodīgie godīgāki un godīgie negodīgāki. Arī veselajiem jāstiprina sava veselība un arī latviešiem rūpīgi jāapgūst sava valoda.

Latviešiem nav citu iespēju, kā vien cīnīties par savām tiesībām savā zemē, kas ir vienīgā valsts pasaulē, kur latvieši var brīvi veidot savu kultūru savā tēvu valodā. Bet, lai latviešu valoda pēc 50 gadu ilgās diskriminācijas atkal varētu pildīt sev atbilstošās funkcijas, turklāt ne pēc daudziem gadiem, bet tūlīt, ir vajadzīga atbilstoša lingvistiskā vide. To veidot un kopt aicināti likumi.

Pašreizējā situācijā, kāda pastāv pasaulē, nevienam nav un vēl ilgi nebūs reālu iespēju apdraudēt Latvijas neatkarību ar tankiem. It īpaši tad, ja mums būs kaut neliela, bet kaujas spējīga armija un visā valsts teritorijā izvietota zemessardze, kā arī militāras sadarbības līgumi ar mums draudzīgajām kaimiņvalstīm. Tādēļ Latvijas neatkarības ienaidnieki galveno uzmanību pievērš tam, lai Latvijas neatkarības atjaunošanu ievirzītu strupceļā ekonomikas un valodas, kā arī kultūras jomā.

Pašreizējā situācijā Latvijas valsts tālāka attīstība var notikt pa trim ceļiem: 1) Latvija kā mazā Krievija; 2) Latvija kā kosmopolītiska iebraucamā vieta; 3) latviska Latvija. Pirmais variants pašreizējā situācijā nav reāls, tādēļ tā piekritēji ļoti enerģiski cīnās par to, lai Latviju padarītu par kosmopolītisku iebraucamo vietu, kur latviešiem varētu būt sētnieku un šveicaru loma, bet aktīvi darbotos visi citi. Šo kosmopolītisko variantu aktīvi atbalsta arī daži Rietumu politiķi, kuri arī gribētu, lai Latvija būtu teritorija, kur visu pērk un visu pārdod un kur nekas nav svēts. Latviešu tautas vairākumam var būt pieņemams tikai latviskās Latvijas variants. Tieši tādēļ mēs arī atjaunojām neatkarību, lai mūsu tautai būtu sava Tēvu zeme. Ja citas tautas piederīgajam neliekas simpātiska Latvijas valodu politika, viņš var aizbraukt uz savu zemi, kur viņa valoda ir cieņā un godā. Bet, ja Latvijas valodu politika neliekas pareiza latvietim, kur lai viņš brauc? Kur ir latviešu apsolītā zeme? Te atbilde, runājot Plūdoņa vārdiem, var būt tikai: "Mēs gribam būt kungi mūsu dzimtajā zemē, Mēs gribam še paši sev likumus lemt. Šī zeme ir mūsu, šīs pilsētas mūsu, Mēs negribam lūgt to, kas mūsu, bet ņemt."

Ziņojums Latvijas Zinātņu akadēmijas un Latvijas Radošo savienību padomes rīkotajā diskusijā "Par latviešu valodas tiesībām" Rīgā 1999.gada 6.decembrī

Latvijas pilsoņi un nepilsoņi 1998.gadā