Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas priekšsēdētājs Dzintars Ābiķis:

Valodas likumprojekts atbilst Latvijas un pasaules prasībām

Man ir bijis lemts piedalīties valodas likumdošanas procesā no pašiem pirmsākumiem, vēl Augstākās padomes laikā strādāju Valodas komisijā un kopīgi ar daudziem šeit klātesošajiem veidoju Valodu likumu, kas Latvijā sekmīgi darbojas gandrīz jau astoņus gadus.

Taču gribu pavisam konkrēti paskaidrot, kāda ir situācija tagad, kas konkrēti tiek piedāvāts Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas sagatavotajā Valsts valodas likumprojektā (likumprojekts pilnā apjomā publicēts "LV" vakardienas, 6.decembra, numurā — L.P. ), par kuru ceturtdien lems Saeima. Kāda ir latviešu valodas situācija mūsu valstī, to mēs visi aptuveni zinām, tāpēc vēlreiz atkārtoju, ka runāšu par tiem valodas likumprojekta punktiem, kuros ir notikusi zināma piekāpšanās, par tiem, kuros nekādas izmaiņas nav izdarītas.

Šobrīd sagatavotais Valsts valodas likumprojekts tika iesniegts izskatīšanai Saeimā pirms četriem gadiem, bet tikai tagad mēs esam pietuvojušies finišam, ja tā var teikt. Kāds tas ir pēc visām garajām diskusijām ar ekspertiem — gan pašmāju, gan Eiropas, ar valodniekiem, politiķiem, visiem šajā jautājumā ieinteresētajiem? Vispirms ir jāsaprot viens — gribam mēs to vai ne, bet dialogs ar Eiropas institūcijām mums ir jāuztur. Mēs tās nevaram ignorēt un pateikt — sakiet, ko gribat, mēs vienalga darīsim pa savam. Jā, mēs darīsim tā, kā uzskatām par vajadzīgu, bet dialogs nedrīkst izpalikt. Mēs taču esam civilizēta valsts.

Bet atgriezīšos pie likumprojekta, kas ceturtdien tiks piedāvāts izskatīšanai Saeimas plenārsēdē. Domāju, ka tas vairs nemainīsies, jo esmu gandrīz pārliecināts, ka Saeimas frakcijas savas pozīcijas nemainīs, pamatnostādnēs nemainīgs paliks arī Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas viedoklis. Tad, kad Latvijas Valsts prezidente nodeva Valsts valodas likumu atpakaļ Saeimai otrreizējai caurlūkošanai, atsaucoties uz tā pretrunu ar Latvijas starptautiskajām saistībām un to, ka iejaukšanās privātā jomā ir attaisnojama tikai tad, ja tā ir pamatojama ar sabiedrības likumīgajām interesēm, galvenais politiķu uzdevums bija saglabāt likumā pietiekami stingras normas, turklāt ietērpjot tās tādā valodā, tādā juridiskā noformējumā, kas ļautu šo likumu aizstāvēt starptautiskās institūcijās. Un es ar pilnu atbildību varu teikt, ka likuma pamatnostādnes nav mainītas, pamatpieeja būtiskākajos jautājumos ir saglabāta pietiekami konsekventa. Ar piebildi — juridiski tas ir formulēts tādā veidā, lai pēc iespējas samazinātu starptautisko institūciju iespējas vērsties pret mums.

Pirmkārt, kas attiecas uz valodas lietošanu valsts un pašvaldību institūcijās, uz privātpersonu un privāto uzņēmumu attiecībām ar valsti. Šajā jautājumā valodas likumprojektā ir iekļauta ļoti stingra norma, par kuru, starp citu, neviens nerunā, kaut gan, manuprāt, to būs visgrūtāk piemērot. Šī norma paredz, ka līdz ar jaunā valodas likuma stāšanos spēkā visiem iesniegumiem un citiem valsts un pašvaldību institūcijām, iestādēm adresētiem papīriem būs jābūt tikai un vienīgi valsts valodā.

Otrkārt, pilnīgi lieka ir diskusija par to, ka valodas likumprojektā varētu izpalikt norma, kas paredzētu, ka privātuzņēmumos, privātās organizācijās strādājošajiem nebūtu jāprot latviešu valoda. Ir saglabāta līdzšinējā valodas likumprojekta norma, proti, pašnodarbinātajiem un privātajā sektorā strādājošajiem ir jāprot un jālieto valsts valoda Ministru kabineta noteiktajā kārtībā. Visur tur, kur tiek skartas patērētāju un strādājošo intereses, valsts valoda ir obligāta — likums to paredz, un nekas šajā punktā nav mainījies.

Tāpat ir saglabāta prasība, ka privātajos uzņēmumos, organizācijās lietvedības valoda ir latviešu valoda. Gluži tāpat ir saglabāta norma, kas paredz, ka visa informācija privātajiem uzņēmējiem ir jāsniedz latviešu valodā.

Turpinājumā par diviem "smagākajiem" pantiem, kas ir izraisījuši nopietnākās diskusijas un kam veltīta sakāpināta uzmanība. Tas ir valodas likumprojekta 11.pants — par valodas lietojumu publiskajos pasākumos, un 21. pants, kas skar publisko informāciju — uzrakstus, afišas utt. Runājot par 21.pantu, es uzskatu, ka nav notikusi nekāda piekāpšanās. Izņēmumus, kad latviešu valodas vietā pieļaujams svešvalodas lietojums, nosaka Ministru kabinets. Domāju, ka šos Ministru kabineta noteikumus uzticēs sagatavot Valsts valodas centram un tie būs tādi, kas situāciju nepasliktinās. Domāju, ka uztraukumam šajā jautājumā nav pamata, jāuztraucas būtu par ko citu — ja šis valodas likums tiks pieņemts, kā būs ar tā izpildi? Arī tagad spēkā esošais likums nav nemaz tik slikts, bet arī tas netiek pildīts. Piemēram, pirms trim dienām nācās pabūt viesnīcā "Radisson", kur redzami uzraksti tikai angļu valodā.

Par publiskajiem pasākumiem. Ir nedaudz mainīts šī panta juridiskais noformējums, bet tajā pašā laikā 11.pantā ir ietverta norma, ka, ievērojot valodas likumu un tā pamatprincipus, Ministru kabinets ir tiesīgs noteikt gadījumus, kad, ņemot vērā sabiedrības likumīgās intereses, arī privāti organizētos pasākumos ir jānodrošina tulkojums valsts valodā. Tulkojumam latviešu valodā obligāti ir jābūt valsts un pašvaldību rīkotos pasākumos, to uzņēmumu un uzņēmējsabiedrību rīkotos pasākumos, kuros lielākā kapitāla daļa pieder valstij vai pašvaldībām. Visos pārējos gadījumos, uzsveru to vēlreiz, valsts Ministru kabineta personā būs tiesīga uzlikt par pienākumu tulkojuma nodrošināšanu. Ja pavērojam, kā tiek izpildīta spēkā esošā likuma norma šajā jautājumā, esam spiesti atzīt, ka pilnīgi sterila tās ievērošana nav iespējama. Un, lai izvairītos no muļķīgajiem pārmetumiem, piemēram, par nepieciešamību tulkot teātra izrādes, tur, kur tas nav iespējams, ir ieviesta norma par reglamentējošiem Ministru kabineta noteikumiem.

Jā, es varētu piekrist, ka visu šo minēto pienākumu deleģēšana Ministru kabinetam varbūt nav pats labākais risinājums, kaut gan tāda ir arī līdzšinējā kārtība. Taču sagatavotajā likumprojektā ir ietvertas tādas normas, kuras mēs varam aizstāvēt. Pie manis ir bijuši ASV un lielāko Eiropas valstu vēstnieki, dažāda ranga diplomāti, tāpat nāk signāli no mūsu draugiem, un visi apgalvo — jūs varat rīkoties, kā jūs gribat, tā ir jūsu kompetence, bet sagatavojiet to likumu tādu, ietērpiet to tādā juridiskā valodā, lai jums neviens nevarētu izvirzīt pārmetumus par neatbilstību starptautiskām konvencijām un tamlīdzīgi. Esmu pārliecināts, ka izstrādātais likumprojekta variants ir tāds, kuru mēs varam aizstāvēt, kuru visticamāk, kaut ar nelielām iebildēm, akceptēs starptautiskā sabiedrība un kuru var reāli izpildīt.

Pēc ieraksta "LV" diktofonā

Runa Latvijas Zinātņu akadēmijas un Latvijas Radošo savienību padomes diskusijā "Par latviešu valodas tiesībām" Rīgā 1999.gada 6.decembrī