• Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Atkāpjoties no savas valodas principiem, mēs kļūsim par "makdonaldiem". Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 8.12.1999., Nr. 406/407 https://www.vestnesis.lv/ta/id/14417

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Bagātīgajā tautas mākslas pūrā

Vēl šajā numurā

08.12.1999., Nr. 406/407

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Latvijas Juristu biedrības prezidents Aivars Borovkovs:

Atkāpjoties no savas valodas principiem, mēs kļūsim par "makdonaldiem"

Atrodoties šodien šajā auditorijā, man šķiet, ka esmu atmests atpakaļ desmit gadus tālā pagātnē, jo par ko gan mēs īsti diskutējam? Mēs diskutējam par desmit gadus atpakaļ neatkarību atguvušas valsts valodu. Tas šķiet mazliet absurdi, ka mums nākas runāt par to, kādas būs latviešu valodas tiesības Latvijas valstī. Es nevaru pretendēt uz tādu ziņojumu par valodas lietošanas normām, kas būtu balstīts uz sīku gan starptautisko, gan pašmāju juridisko dokumentu analīzi, bet, saņēmis uzaicinājumu uzstāties šajā auditorijā, es tomēr gribēju izteikt dažas domas par to, kāpēc vispār ir radusies diskusija un kāpēc Latvijas valstī vispār ir aktuāls jautājums — būt vai nebūt valodas likumam, būt vai nebūt latviešu valodai kā valsts valodai. Pirmo reizi ar šo problēmu šajā gadā sastapos tad, kad kopā ar citiem inteliģences pārstāvjiem tiku uzaicināts pie Valsts prezidentes, kura bija tikko saņēmusi Saeimas apbrīnojami vienprātīgi atbalstīto Valsts valodas likumprojektu. Šī tikšanās parādīja kādu ārkārtīgi interesantu tendenci — ir naiva inteliģences daļa, kura redz Valsts valodas likuma nozīmību un latviešu valodas apdraudētību, ir daļa cilvēku, kas ir nelatvieši, bet sabiedriski ļoti aktīvi, un ir arī tā saucamie Rietumu latvieši. Saruna pie Valsts prezidentes parādīja, ka nav pretrunu starp nelatviešiem un Rietumu latviešiem. Kāpēc? Es varbūt pateikšu nepopulāru domu, bet, manuprāt, ir jāapzinās, ka liela daļa latviešu, kas atgriezušies Latvijā, pēc savas mentalitātes ir amerikāņi, vācieši, austrālieši, angļi, kas prot latviešu valodu. Dziļākā nozīmē par viņiem kā par latviešiem laikam nevajadzētu runāt.

Atgriežoties pie Valsts valodas likumprojekta un šīsdienas diskusijas, man šķiet, ka šajā auditorijā nevienam neko nav nepieciešams pierādīt, runa varētu būt tikai par atsevišķu pantu juridiskiem formulējumiem. Jurists jau ir kā drēbnieks — viņš var uzšūt uzvalku jebkuram kroplim, tāpat jurists var uzrakstīt jebkuru dokumentu, un jebkuru normu tā, kā to vajag. Runa ir par to, vai valstī ir politiska griba pieņemt tādu Valsts valodas likumu, kāds tas Latvijas valstij ir vajadzīgs. Ir jārunā par galvenajām lietām un viena no tām, kas slēpjas aiz šī likumprojekta, ir jautājums — vai Latvijai vajag būt un par kādu cenu tai vajag būt Eiropas Savienībā. Varu pateikt auditorijai, ka esmu samērā konsekvents eiroskeptiķis, jo es neredzu — ko tādu Eiropa mums var dot, ko tādu Latvija no Eiropas var saņemt un vai par to, lai mēs tur būtu, mums netiek prasīta pārāk augsta cena? Arī šodien izskanēja apgalvojumi, ka ar laiku nebūs vairs Latvijas lata, zudīs mūsu nacionālās īpatnības — es nezinu, vai es to gribu. Katrā ziņā padomju laikā, mācoties Juridiskajā fakultātē, kur gatavoja sistēmas domāšanai atbilstošus speciālistus, manī pārdomas radīja Padomju savienības nākotnes vīzija — padomju tauta, cilvēki, kas runās vienā valodā — krievu valodā. Tie nebūs krievi, bet cilvēki, kas runās nepareizā, kroplā krievu valodā. Šis "homo soveticus" daudz kritizēts gan pašmāju, gan ārzemju presē. Mēs tikko esam izkļuvuši no vienas "piecpadsmit māsu ģimenes", nav pagājuši ne desmit gadi, kad mēs raujamies iekļūt citā "ģimenē". Man var nepiekrist. Varbūt Eiropas Savienība mums dos drošību, pārticību, stabilitāti. Varbūt. Bet vai pretim mums netiek prasīta nesamērīga cena? Tas ir jautājums, uz kuru es līdz šim neesmu saņēmis atbildi. Un arī tie, kas nemitīgi aicina šajā virzienā, man neko vairāk par plakātiskiem avīžu virsrakstiem nav varējuši pateikt. Tātad jautājums ir un paliek par samērīgumu — ko iegūsim, ko zaudēsim.

Turpinot domu par iespējamo valodas surogātu, kas varētu rasties, es gribētu auditorijai atgādināt par grāmatu "Mehāniskais apelsīns", kas beidzot ir iznākusi arī latviešu valodā. Es negribētu būt reklāmas devējs kādai izdevniecībai, bet katram, kuru interesē valodas problēmas, es ieteiktu šo grāmatu izlasīt. Tas ir izcils darbs, kas parāda, kāds valodas surogāts rodas neizglītotā bezprincipu sabiedrībā. Šo grāmatu faktiski var lasīt tikai cilvēks, kas zina gan krievu, gan angļu valodu. Tā ir pilna ar žargonu un citiem valodas piesārņojumiem. Krievu satīriķis Mihails Zadornovs ir ieviesis vispārinātu apzīmējumu "makdonalds". Tas nav vispārzināmās ēstuves apzīmējums, bet gan nosaukums visiem surogātiem, kas šobrīd tiek ieviesti sabiedrības dzīvē — sākot ar ēdināšanu, beidzot ar baznīcu, kas ir pārpludināta ar sektām, kuras sludina kaut ko tuvu ticībai — reliģijas makdonaldu. Atkāpjoties no savas valodas principiem, mēs esam ceļā uz latviešu valodas makdonaldu.

Atgriežoties pie tēmas par Eiropas Savienību, atgādināšu kādu teicienu — ja nebūtu laika apstākļu un laika prognozes, 80 procenti cilvēces pazaudētu sadzīviskas sarunas pavedienu. Šobrīd Latvijas politiskajā iekšdzīvē ir parādījusies novatoriska alternatīva šim it kā labajam tonim — ir grūti atrast kādu politisku uzstāšanos, kurā netiktu minēta nepieciešamība doties uz Eiropas Savienību. Tas šobrīd ir politikas labais tonis.

Toreiz sarunā pie Valsts prezidentes Latvija, manuprāt, sevi definēja kā peramo puiku. Kārtējo reizi savas konsekvences vietā raudzījāmies pār plecu uz kaimiņu — ko tas teiks. Un nerēķinājāmies ar to, ka neviens likuma variants kaimiņam neliktos pieņemams. Izņemot varbūt to mūsu prāta aptumsuma gadījumu, ja mēs būtu nolēmuši, ka Latvijā valsts valodai ir jābūt krievu valodai un latviešu valoda saglabājama vien kā etnogrāfisks elements tādiem pasākumiem kā Dziesmu svētki.

Ja runājam par dokumentiem, tad ir vērts pieminēt EDSO Augstā komisāra notu, kas rakstīta mūsu Valsts valodas likuma sakarā. Tas ir reti nekorekts juridisks dokuments, jo satur daudz puspatiesības. Tā arī ir viena no mūsdienu politikas iezīmēm, ka informācija cilvēkiem tiek dota tādā daudzumā, ka ar visu nav iespējams iepazīties. Rezultātā notiek smelšanās no tā, ko kāds pasaka. Izmantojot šo apstākli, informācija tiek kropļota, tiek radīti mīti. Tie dzīvo. Un viens no mītiem, ko var sastapt Augstā komisāra ziņojumā, ir tas, ka valsts prasība ievērot valsts valodu apdraud cilvēka personisko brīvību. Prasība veidlapās lietot latviešu valodu tiek traktēta kā personiskās korespondences aizskārums. Šāds dokuments ienāk mūsu valstī un neviens nevar piecelties un pateikt: "kas jums ir devis tiesības, izmantojot savu amatu, melot?" Arī šajā diskusijā parādās mazi meli un sākas taisnošanās par to, par ko nav jātaisnojas. Bet arī tā ir viena no šodienas politikas kultūras sastāvdaļām, ka tiek citētas grāmatas, kuras neviens nav uzrakstījis, notiek atsaukšanās uz likumiem, kurus neviens nav pieņēmis. Un, izmantojot auditorijas nekompetenci, dažos gadījumos šāds paņēmiens ir rezultatīvs.

Es gribēt uzaicināt tikai uz vienu — lai pēc šis diskusijas paliktu tas, ko sauc par sauso atlikumu. Nozīme šim saietam būs tikai tad, ja ar viedokļiem, kas šeit tiek pausti, tiks veidota sabiedriskā doma Latvijā. Tāpēc ir svarīga dokumenta tapšana. Un ir svarīgi arī izdarīt izvēli — tieši tagad, kad mēs tiekam nemitīgi aicināti uz Eiropas Savienību.

Pēc ieraksta "LV" diktofonā

Ziņojums Latvijas Zinātņu akadēmijas un Latvijas Radošo savienību padomes diskusijā "Par latviešu valodas tiesībām" Rīgā 1999.gada 6.decembrī

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!