Latviešu valodas institūta direktors, Latvijas Universitātes profesors Jānis Valdmanis:

Valsts valodai pilnvērtīgi jāfunkcionē visās jomās

Visiem klātesošajiem, man šķiet, ir skaidrs, ka cēlonis gadiem ilgajām batālijām ap Valsts valodas likumu galvenokārt ir tas, ka, izstrādājot likumu, ir grūti līdzsvarot lingvistisko un politisko faktoru. Lingvistisko, kura pamatā ir zinātnisks skatījums uz valodas funkcionēšanu sabiedrībā, atziņas par novērotām un izpētītām objektīvām likumsakarībām valodu funkcionēšanā dažādos pasaules reģionos. Politikā, kā zināms, vadās pēc interesēm, īslaicīgākām vai ilglaicīgākām.

Šajā sakarā gribētos norādīt, ka pat starptautisku dokumentu interpretācija tiek pakļauta šīm interesēm. Tas labi redzams šī gada 5. oktobra EDSO Augstā komisāra Notā par Valsts valodas likuma projektu. Vairākos jautājumos normas, kas fiksētas vispārīgo minoritāšu tiesību aizsardzības konvencijā (Framework Convention for the Protection of National Minorities) ļauj valstīm šo normu piemērošanas kritērijus pieskaņot saviem īpašajiem apstākļiem (kādi Latvijā neapšaubāmi ir!) un tas ir uzsvērts oficiālos komentāros (piemēram, Explanatory report). Turklāt par vairāku normu piemērošanas kritērijiem diskusijas vēl nebūt nav beigušās. Manuprāt, EDSO Augstā komisāra Notā izteiktie pārmetumi ir nekorekti. Jā, tā ir politika, un tāpēc sabalansēt šos faktorus — lingvistisko un politisko — ir grūti.

Šoreiz tas īpaši attiecas uz Valsts valodas likuma 21. pantu (ka uzrakstiem, izkārtnēm, afišām, plakātiem, paziņojumiem, kas paredzēti sabiedrības informēšanai sabiedrībai pieejamās vietās, jābūt valsts valodā) un 11. pantu (ka publiskos pasākumos lietojama valsts valoda, un ja tiek lietota svešvaloda, rīkotājam jānodrošina tulkojums valsts valodā). Un, protams, tas attiecas arī uz 8. pantu (par valodu privātajā uzņēmējdarbībā), par kura pamatotību pēc daudzkārtējām un nenormāli ilgām sarunām EDSO ekspertus esot izdevies pārliecināt.

Jautājums ir — cik būtiskas šīs prasības ir valsts valodas saglabāšanai, saglabāšanai ilgam laikam un arī attīstībai, lai valsts valoda spētu pilnvērtīgi funkcionēt visās dzīves jomās. Tātad — cik būtiskas šim mērķim ir 21. un 11. panta prasības?

Gan valoda informācijā, gan valoda publiskos pasākumos veido valodas vidi. To vidi, kurā cilvēks dzīvo. Vidi, kura lingvistisko attieksmju veidošanās hierarhijā pēc nozīmīguma tiek ierindota otrajā vietā tūlīt pēc lingvistiskās attieksmes, ko rada cilvēka etniskā izcelsme. Šī attieksme veidojas, tikko cilvēks sāk saskarties ar sociālo vidi (tajā skaitā ar valodas vidi). Un vides lingvistisko attieksmi veido "valodas dzīves", valodas funkcionēšanas plānošana jeb valodas politika, tikai un vienīgi tā.

Tātad — vai mēs gribam veidot vienvalodas vidi vai divvalodu vidi, vai varbūt trīsvalodu vidi? Ko īsti gribam? Skaidri formulētas normas, kas attiecas uz valodas vidi, ir jānosaka Valsts valodas likumā (nevis otršķirīgos normatīvos aktos).

Tiesa, tāds Valsts valodas likums var radīt problēmas politikā, taču īslaicīgā politikā. Tāds likums var radīt īslaicīgus sarežģījumus ārpolitikā un iekšpolitikā. Taču tāds likums palīdzētu veidot valodas vidi, kura mums par izdabāšanu īslaicīgām interesēm neiebelztu kā bumerangs ar prasību pēc divām valsts valodām pēc kādiem gadiem, jo valodas vide būtu tādas prasības izaudzējusi.

Runa Latvijas Zinātņu akadēmijas un Latvijas Radošo savienību padomes diskusijā "Par latviešu valodas tiesībām" Rīgā 1999.gada 6.decembrī