"Pēc Atmodas neesam gulējuši. Esam domājuši un cīnījušies par savu valodu"

Par plašākas sabiedrības viedokli liecina daudzās vēstules, ko Latvijas Zinātņu akadēmija un personiski akadēmiķe Aina Blinkena saņem ik dienas. Vēstule no Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolas docētājiem un studentiem pienāca diskusijas laikā un tika arī nolasīta. Akadēmiķe nodeva "Latvijas Vēstneša" redakcijai arī daudzas citas vēstules. Dažas citējam.

 

Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolas docētāji un studenti:

Mēs visu laiku sekojam mūsu nelabvēļu saceltajam troksnim ap valodas likumu. Pašlaik rodas iespaids, ka šis likums ir vajadzīgs tikai valodniekiem, bet tie, kam tas būtu jāaizstāv ar tautas dotām pilnvarām (deputāti), iegrimuši ērtā nogaidīšanā. Vai tiešām nav neviena, kas varētu augstiem kungiem no EDSO pierādīt ar dokumentiem un skaitļiem, cik vairs ir atlicis valsts uzņēmumu, kur runā latviski, un cik jau tagad ir sveštautiešiem piederošu firmu? Vai kāds var nosaukt vēl kādu vietu uz pasaules, kur latviešu valoda ir valsts valoda? Kāpēc tiek aizstāvēta tikai krievu valoda un nevis citu minoritāšu valodas?

Vai tiešām ar likuma spēku paši atgriezīsim un nostiprināsim to situāciju valodu ziņā, kāda bija PSRS laikā?

No sirds atbalstām zinātnieku pūles taisnīga valodas likuma un latviešu tautas labā!

Zem vēstules — 24 paraksti.

Evalds Paeglis no Austrālijas:

Ļoti cien. Blinkenas kundze!

Ar lielu interesi šovakar izlasīju "Latvijas Vēstnesī" Jūsu vēstuli par latviešu valodas problēmām un Jūsu aicinājumu plašākai sabiedrībai izteikties par šo jautājumu. Es nemaz nešaubos, ka Jūsu aicinājums gūs plašu atbalsi un tad varbūt arī mūsu politiķi beigs klanīties ES birokrātu priekšā. Jums ir taisnība, ka tieši mūsu nespēja vai nevēlēšanās bezbailīgi prasīt mūsu tiesu ir novedusi mūs pašreizējā nevēlamā situācijā.

Nosūtu Jūsu informācijai mūsu atbildi EDSO birokrātu notai par jauno latviešu valodas likumu. Tagad visā pasaulē žurnālisti par to vien runā — kā liels papagaiļu bars. Tikai žēl, ka šim papagaiļu korim pievienojas arī mūsu amatpersonas visaugstākajā līmenī.

 

16 cilvēku parakstīta vēstule no Rīgas:

"Mēs, latvieši, pamazām atdodam savu pirmdzimtību savā valstī citu rokās. Mēs dienu no dienas zaudējam pozīcijas, no kurām mēs gandrīz vairs nekad vai tikai ar lielām grūtībām varēsim izsist savu pretinieku, pareizāk — savus jaunradušos kaklakungus, kas par spīti mūsu uzvarām Latvijas brīvības cīņās pieveikuši mūs tieši miera laikā". Tā esot rakstījis latviešu dzejnieks un publicists Leonīds Breikšs. Vai šie vārdi neskan pārāk mūsdienīgi?

Tuvojas diena, kad tiks izlemts Valsts valodas likuma liktenis, pareizāk būtu teikt — latviešu valodas liktenis Latvijā.

Mums nav jābaidās, ko teiks ES, EDSO, Krievija vai vēl kāds. Mums jābaidās, kas notiks ar latviešu valodu Latvijā, ko teiks mūsu bērni un bērnu bērni, ja Valsts valodas likums nespēs nodrošināt latviešu valodas pastāvēšanu nākotnē.

 

A.Šnore Tīrainē:

Nekādā gadījumā nedrīkst vēl vairāk mīkstināt normas par valsts valodas lietošanu privātajā uzņēmējdarbībā, uzrakstos, kas paredzēti sabiedrības informēšanai, un publiskos pasākumos.

 

12 cilvēku parakstīta vēstule no Rīgas:

Nulles variants un divkopienu valsts ideologi ir mērķtiecīgi strādājuši, lai no latviešu mutēm izrautu pēdējo — viņu valodu!

 

Dr. Ed.Vimba Rīgā:

Par citvalodu uzrakstiem — Riga–food, "Art is everywhere" u.c.

Jāatceras: Lai kādu Valodas likumu LR Saeima pieņemtu, tas nekad nebūs pietiekoši labs Krievijai!

 

Gavaru ģimene Valmierā:

Ļoti baidāmies, ka pēc 9.decembra mums, latviešiem, savā zemē būs jāstaigā ar tulkiem. Vēsture to 7. Saeimai nekad nepiedos, ja tā būs.

 

Alise Drātniece no Birzgales pagasta:

Varu sacīt, ka galēja piekāpšanās nekur neko labu nedod. Ir vajadzīgs stingrs valodas likums visās dzīves jomās. Grāmatvedībai jābūt vienīgi latviešu valodā. Jārada apstākļi, kuros nevar iztikt bez latviešu valodas.

Mēs taču prasām tik maz — vienīgi to, lai mūsu zemē skanētu latviešu valoda. Lai neviens neuzdrošinātos to saukt par suņu valodu. (..) Mūsu skaisto un bagāto valodu ar brīnišķo, gudro tautasdziesmu klāstu...

 

Viesturs Graiksts Slampē:

Nekādā ziņā nedrīkstam pieļaut, ka Valsts valodas likumā nestrādā tādas normas, ka privātos uzņēmumos un publiskos pasākumos nav obligāta latviešu valoda. Tāpat nedrīkst būt uzraksti un nosaukumi citās valodās.

Vai tādā gadījumā, kā to vēlas Krievijas un Rietumu emisāri, latviešu cilvēktiesības nebūs pārkāptas? Kāpēc par tām neuztraucas mūsu Rietumu "labdari"? Krievijas prasības arvien pieaugs, un tām pakļausies Rietumu emisāri. Un mēs to pieļaujam savu lokano muguru dēļ.

 

M.Linde Aizputē:

Šodien mūsu acu priekšā ir neslēpts mēģinājums uz krievu minoritātes rēķina nelietot latviešu valodu un panākt tiesības jebkuram — ne tikai krievu minoritātei — lietot krievu valodu. (..) Likumam jābūt uzrakstītam tā, lai latviešu valodas aizstāvība nebūtu nekādi citādi apstrīdama, kā tikai atklāti nostājoties pret nācijas pamattiesībām!

 

Elizabete Strautiņa Ugālē:

Nepavisam nepiekrītu, ka jāizdod nauda, jārīko kursi, lai nelatvieši iemācītos valsts valodu. Tā ir liela kļūda! Taisni tas ir viņu lielais prieks, lai nemācītos. "Lūk, tie latviešu skolotāji neprot iemācīt!" Lai viņi cenšas, lai mācās mūsu valsts valodu, ja grib še mūsu valstī dzīvot, ieņemt priekšnieku vietas vai citus darbus ar lielām algām. (..)

 

Daudzās vēstulēs lasītāji izteikušies par latviešu valodas mācīšanu cittautiešiem un milzu līdzekļiem, kas tērēti šim nolūkam, un tomēr nav mērķi sasnieguši. Valodu var iemācīties, ja to grib, bet to nevar, ja negrib. Un jāsecina, ka valodu mācīšana diemžēl nesaistās ne ar kādu atbildību, jo rezultāti netiek pārbaudīti. Kā liecina vērojumi, latviešu valodu cittautieši pēdējos mēnešos lieto arvien retāk un klients, darba ņēmējs vai pacients spiests atkal lietot krievu valodu. To ļoti veicina krievu prese, kas mēdz ļoti nicinoši izteikties par valsts valodu un pat atļaujas lietot izteicienus, kas robežojas ar krimināliem vērtējumiem, salīdzinot latviešu valodas tiesību aizstāvību ar vācu fašistu rīcību pret ebrejiem.

Ik dienas saņemot desmitiem vēstuļu, akadēmiķe Aina Blinkena ar gandarījumu secina: "Pēc Atmodas neesam gulējuši. Esam domājuši un cīnījušies par savu valodu"