"Mums jāpanāk, lai elektroniskais dokuments iegūtu ticamību un tiesiskumu"

Prof. Dr.sc.ing. Edvīns Karnītis, Ministru prezidenta padomnieks, — "Latvijas Vēstnesim"

Foto: Māris Kaparkalējs, "LV"

— Novembra beigās jūs apmeklējāt Latvijas Uzņēmumu reģistru (UR), tā vadība informēja jūs par izstrādāto vienota juridisko personu reģistra koncepciju, kā arī par veikto, lai nodrošinātu elektronisko dokumentu, kam ir juridisks spēks, lietošanu UR darbā. Taču īpašu interesi izraisīja šīs vizītes laikā pārrunātais par tādas vienotas koncepcijas un normatīvo aktu izstrādi, lai elektroniskajiem dokumentiem un parakstiem būtu juridisks pamatojums un tos varētu lietot visā valstī. Lūdzu, pastāstiet par šo ieceri sīkāk!

— Pašlaik cilvēkiem iespējams sazināties ne tikai tiešos kontaktos, bet arī distancē ar dažādu tehnoloģisko un tehnisko sistēmu starpniecību, un šis attīstības process turpinās. Labi saprotams, ka ir nepieciešams sazināties citam ar citu par dažādiem jautājumiem ikdienā — darbu, mācībām, atpūtu, biznesa lietām u.tml. Tagad ir parādījušās iespējas sazināties, nekur nebraucot, sēžot mājās, darbavietā. To visu, ko agrāk uzlika uz papīra, sūtīja pa pastu, telegrāfu un tamlīdzīgi, tagad iespējams izdarīt daudz ātrāk, izmantojot datortehniku, elektronisko pastu. Tehniskais un tehnoloģiskais progress nodrošina, ka īsā laikā var nosūtīt informāciju, ziņu, dokumentu no vienas iestādes, ministrijas uz otru, arī uz citu valsti. Šī informācija pienāk adresātam momentā un tādā veidā, ka to var tūlīt izmantot. Tā ir šīs elektroniskās formas priekšrocība, jo elektroniskā veidā tekstu var apstrādāt, koriģēt, labot, sūtīt atpakaļ utt. Tomēr pastāv problēma — vai šī informācija ir autentiska. Tas ir tas, ko esam pieraduši apliecināt ar savu parakstu dokumenta beigās vai īpaši svarīgos dokumentos — uz katras lapas. Naudas lietās vēl joprojām šis dokuments papildus jāapstiprina ar zīmogu. Lūk, tāpēc izvirzījies jautājums par elektronisko dokumentu juridisko spēku. Mūs interesē, vai tas dokuments, ko minūtes laikā nosūtām citai iestādei, ir patiess, jo tajā šis paraksts neparādās un tādējādi to var nosūtīt jebkurš.

— Bet kā nodrošināt sūtījumu ticamību, tā juridisko spēku?

— Ir nepieciešamas divas lietas: pirmkārt, man ir jābūt ticamībai, ka to uzrakstījis tas cilvēks, tā persona vai organizācija, kas uzdodas šo dokumentu sastādījusi. Tātad ir vajadzīgs elektroniskais paraksts, kas apliecina šo ticamību. Šim nolūkam būs kāds kods, ko zinās tikai attiecīgā persona. Tam, protams, jābūt pietiekami sarežģītam, kuru tik vienkārši nevar uzminēt un kuru man kā saņēmējam iespējams tādā vai citādā veidā pārbaudīt. Ir jābūt iedibinātam tādam mehānismam, koda pazīmēm, kas apliecina — jā, tas ir šis konkrētais cilvēks, iestāde vai organizācija. Tātad viena lieta ir sūtītāja apliecināts elektroniskais paraksts, otra — jābūt garantijai, ka kāds pa šo īso ceļu tomēr nav ko pierakstījis, izdzēsis vai mainījis, piemēram, naudas dokumentos divu miljonu vietā pierakstījis trīs u.tml. Lai to novērstu, dokuments tiek šifrēts jeb, kā tehnoloģiskā valodā dēvē, kriptēts. Tā ka bez šī koda zināšanas praktiski nevar to atšifrēt.

Ko nozīmē "praktiski"? Tas ir atkarībā no tā, cik šī lieta būtiska un cik ilgā laikā būtu pieļaujams atšifrēt, kad fakts jau zaudē nozīmi. Ir informācija, ko svarīgi saņemt dažās minūtēs, bet, ja aizritējušas vairākas stundas un, tā sakot, bumba tev jau nokritusi uz galvas, atšifrēšanai vairs nav nozīmes.

Šeit minētās divas lietas jānosaka, lai elektroniskais dokuments iegūtu ticamību. Tie ir divi aspekti, lai varētu runāt par dokumentu tiesiskumu.

Turklāt vēl kas svarīgs. Kā zināms, dokumentiem ir noteikts uzglabāšanas laiks. Kā perspektīvā tiks nodrošināta šo elektronisko dokumentu saglabāšana?

Nav tik svarīgi, ja dokuments, šis ziņu nesējs, ar laiku noveco (tā ir tehnoloģiska problēma), galvenais, ka elektroniskā veidā tas atrodams arhīvā un var tikt pieprasīts valsts institūciju, cilvēku vajadzībām, finansu un sociālo jautājumu kārtošanai.

Nesen Ministru prezidents kādā pašvaldību pārstāvju sanāksmē, runājot par administratīvo reformu, īpaši uzsvēra jautājumu, ko daudzi negrib saprast, īpaši tie, kuri uzskata, ka administratīvais dalījums ir atkarīgs no tā, kādā attālumā centrs būs no reģiona attālākās vietas iedzīvotāja. Kāpēc gan bieži būtu jābrauc uz šo centru? Tiesa, pašlaik, lai cilvēks kaut ko nokārtotu, bieži vien tiek sūtīts no vienas iestādes uz otru, trešo... Taču reformas mērķis ir virzība arī uz to, lai cilvēks no publiski pieejama termināla tuvākajā skolā, bibliotēkā, vietējā ciema padomē ar šī elektroniskā pasta starpniecību spētu ātri nokārtot visas savas lietas. Paies laiks, un arvien biežāk arī dzīvokļos būs datori, (statistika liecina, ka patlaban tie ir 2,5 procentos mājokļu), tā ka cilvēks ar šādas tehnikas palīdzību tiešām varēs arī šķirt laulību... Tas nebūt nav joks. Piemēram, Anglijā jau tagad to var izdarīt, protams, ar noteikumu, ja nav bērnu vai strīdu par mantu.

Par šādām sazināšanās iespējām un dažādu lietu kārtošanas atvieglošanu tika domāts jau agrāk. Bet, kamēr nebija saskaņotības starp valstīm, bija maz jēgas to ieviest Latvijā. Eiropas Savienība arī ilgi un rūpīgi strādāja šai virzienā, jo bija dažādas pieejas. Patlaban Eiropas Savienība pietuvojusies galīgajam projektam, un nekādas sevišķas pārmaiņas vairs nenotiks. 30. novembrī ES valstu ministru sanāksmē tika nolemts visās ES valstīs 18 mēnešu laikā saskaņoti ieviest elektronisko dokumentu pielietošanu. Tāpēc arī mēs Latvijā varam sākt šo procesu virzīt. Turklāt, zināmā mērā pateicoties tieslietu ministra un Uzņēmumu reģistra aktivitātēm un ieinteresētībai informācijas un reģistra pilnveidošanā. Uzskatu, ka Uzņēmumu reģistrs ir viena no vissakārtotākajām iestādēm valstī ar labu darba organizāciju salīdzinājumā ar daudzām citām institūcijām. Tagad UR izstrādājis vienotu juridisko personu reģistra koncepciju, kurā īpaša nozīme būs elektronisko dokumentu juridiskajam pamatojumam, to izmantošanai darbā ar Valsts ieņēmumu dienestu un dažām citām institūcijām.

Mūsu tuvākās nākotnes uzdevums — šo sistēmu veidot plašākā mērogā. Tāpēc arī mūsu nesenās apspriedes laikā Uzņēmumu reģistrā kopā ar Satiksmes ministrijas Informātikas departamenta direktoru A.Virtmaņa kungu un reģistra vadību pārrunājām, kādus speciālistus lietderīgi iesaistīt darba grupā, lai tā izstrādātu vienotu koncepciju par elektronisko dokumentu un elektronisko parakstu lietošanu visas valsts mērogā. Tuvākajā laikā šāda grupa tiks izveidota ar Ministru kabineta rīkojumu, un darba grupas uzdevums būs izstrādāt šo konceptuālo pieeju un normatīvo aktu projektus. Šajā ziņā ir ļoti svarīgi arī — kas konkrēti būs šo elektronisko parakstu publiskās daļas turētājs, tas ir, kur būs šī noliktava, izziņu birojs. Šie uzdevumi ietverti gan valdības deklarācijā, gan konkretizēti valdības rīcības plānā. Jāpiebilst, ka mēs šajā jomā ejam kopsolī ar Eiropas valstīm, pašlaik tikai Itālijā ir puslīdz atrisināts jautājums par elektronisko parakstu. Ceram, ka jau nākamā gada pirmajā ceturksnī šāda koncepcija taps, bet līdz 2000.gada beigām jābūt izstrādātiem arī attiecīgajiem likumiem. Uzņēmumu reģistrs varētu būt pirmais pilots, kas iedzīvinās koncepcijas galvenos principus.

— Šādas valstij nozīmīgas koncepcijas ieviešana droši vien prasīs arī prāvas naudas summas?

— Protams, bet tā ir tīra investīciju lieta.

— Jau sarunā iepriekš pieskārāmies nākotnes iecerei, laikam, kad cilvēks, pat Latvijas nomaļākā ciematā dzīvodams, varēs ātri saņemt informāciju viņu interesējošā lietā, nokārtot to, nebraucot uz tuvāko pilsētu un nestaigājot pa dažādām iestādēm. Kā tas būs reāli iespējams?

— Jūs ieminējāties par tādu lietu kā publiskās informācijas pieejamība. Šajā sakarībā tiek gatavota koncepcija par publisko pakalpojumu kvalitātes pieaugumu, ko vienu reizi Ministru kabineta komitejā jau apsprieda, taču nolēma vēl papildināt. Katrai valsts, arī pašvaldību, institūcijai jāsniedz pilna informācija par savu darbību elektroniskajā vidē. Un cilvēkam būs iespēja vai nu no mājas (vai arī darba) vietas vai arī tikai atnākot uz jau pieminēto publiski pieejamo terminālu — vietējā skolā, bibliotēkā vai citā iestādē — uzzināt, kādi dokumenti vajadzīgi, piemēram, kārtojot pensiju, pabalstu, komunālo pakalpojumu vai citas ar cilvēka sadzīvi, mācībām, darbu saistītas lietas. Tas būs līdzīgi kā tagad piekļūt telefona automātam... Un pēc elektronisko dokumentu juridiskā spēka noteikšanas arī visas izziņas, deklarācijas, iesniegumus valsts un pašvaldību institūcijām būs iespējams iesniegt elektroniskā veidā, netērējot laiku un naudu ceļam uz centru.

Manuprāt, pašlaik vistuvāk šī uzdevuma izpildei ir Centrālā dzīvojamo māju privatizācijas komisija, kuras Interneta mājas lapā ir relatīvi vispilnīgākā informācija par privatizācijai nepieciešamajiem dokumentiem, to noformēšanu, dažādas izziņas utt. No 12 ministrijām deviņās ir šīs mājas lapas ar plašāku vai mazāk plašu informāciju par savu darbību. Un šīs elektroniskās informācijas apjoms arvien paplašināsies. Tas tuvākajā nākotnē ienāks katras valsts institūcijas savstarpējā apritē un kalpos sabiedrības, katra cilvēka interesēs.

Rita Belousova,

"LV" nozares redaktore