Uzturoties valstsvizītē Kanādā 20.–26.septembrī

Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga 21.septembrī Toronto aicināja biznesa forumā Kanādas uzņēmējus uz Latviju, lai iepazītos ar valsti, “vienu no vislabāk glabātajiem noslēpumiem Eiropā”, kas paver dažādas sadarbības iespējas uzņēmējdarbībā. Prezidente iepazīstināja ar Latviju, kur notiek Eiropas un pasaules mēroga notikumi politikā, sportā un kultūrā, kā arī ir pievilcīgi uzņēmējdarbības noteikumi. Pēc V.Vīķes-Freibergas sacītā, Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā (ES) un NATO ir būtiski veicinājusi starptautisko biznesa aprindu uzticamību valstij, kā arī veicinājusi jaunu ieguldījumu ienākšanu. Prezidentes runā tika uzsvērts, ka Latvijas un Kanādas saimnieciskie kontakti skatāmi arī plašākā ES un Kanādas, kā arī Āzijas, ES un Kanādas sadarbības mērogā, jo bizness ar Latviju paver 450 miljonu iedzīvotāju lielu tirgu Eiropas Savienībā, kā arī tā dēvētā jaunā Zīda ceļa biznesa priekšrocības, kurš iekļauj Latviju.

Kā svarīgu nosacījumu pievilcīgas Latvijas biznesa vides veidošanā prezidente minēja izglītību. Ar gandarījumu tika minēts fakts, ka Latvija ir otrajā vietā pasaulē tūlīt aiz Kanādas studentu skaita ziņā: Kanādā ir 580 studentu uz 10000 iedzīvotāju, Latvijā – 556. Viņa pateicās par Kanādas valdības un Kanādas latviešu kopienas atbalstu Rīgas Biznesa augstskolas dibināšanā.

Ar runu “Multilaterālisms kā atbilde uz šodienas izaicinājumiem” Valsts prezidente 21.septembrī uzrunāja kluba “Empire Club of Canada” locekļus un citus ārpolitikas jomas interesentus Toronto. Klubs ir plaši pazīstams ar pasaulslaveniem runātājiem, kas sniedz savu redzējumu par būtiskākajiem ārpolitikas un citu aktualitāšu tematiem.

Iepazīstinot klātesošos ar Latvijas valstiskuma vēsturi un valsts ārpolitiskās darbības ietvaru dažādos laikposmos, V.Vīķe-Freiberga atzīmēja, ka “līdzīgi kā Kanāda, kura ir viena no Nāciju līgas dibinātājvalstīm, arī Latvija centās panākt savu vietu pasaulē ar multilaterālisma jeb daudzpusējības principa starpniecību kontaktos ar citām valstīm. ... Latvija ir lepna, ka ir viena no nācijām, kas deva lielu ieguldījumu Nāciju līgas darbībā.” Pēc viņas sacītā, šodienas ANO ir iedibinātas vairākas institūcijas, kuru darbības pamati rodami Nāciju līgā. Lai arī Otrais pasaules karš un tā sekas neļāva Latvijai turpināt savu valstiskumu un ārpolitisko klātbūtni, teica prezidente, šodien valsts atkal aktīvi iesaistās Eiropas un transatlantiskās drošības un izaugsmes garantēšanā. Savā runā viņa pievērsa lielu uzmanību Rīgā novembra beigās gaidāmajai NATO galotņu sanāksmei un NATO jaunajai lomai, atzīmējot, ka Latvijai ir būtiski, lai NATO durvis paliktu atvērtas ciešai sadarbībai ar valstīm, kas vēlas būt daļa no NATO kā drošības un demokrātisko vērtību telpas garanta. Tika atzīmēta arī ES loma tā dēvēto “iesaldēto konfliktu” atrisināšanā, kā arī nepieciešamība ES turpināt darbu pie vienotas kopējās ES ārpolitikas, tā kā “nesenā krīze Libānā atspoguļoja vajadzību pēc daudz plašākas ES spējas ātri un efektīvi reaģēt uz krīzēm”.

Runājot par ANO reformu turpināšanu, V.Vīķe-Freiberga uzsvēra nepieciešamību nodrošināt līdzsvaru starp debatēm kā būtisku demokrātiskās saziņas un pārvaldes daļu un efektivitāti problēmu un krīžu risināšanā. “Latvija vēlas arī turpmāk sadarboties ar Kanādu, lai atgūtu uzticamību ANO, līdzsvaru starp valstīm, kā arī apliecinātu darbībā vienu no ANO deklarētajiem mērķiem – “apstiprināt ticību fundamentālajām cilvēktiesībām, cieņai pret cilvēka vērtību vienlīdzībā starp sievietēm un vīriešiem tikpat labi kā starp lielām un mazām valstīm”.

Sarunā ar Kanādas Ontario provinces gubernatoru Džeimsu Bartelmanu (James K. Bartelman) galvenie temati bija Latvijas un Kanādas sadarbības akcenti divpusējās attiecībās un starptautiskajā arēnā, kā arī NATO iekšējās pārveides jautājumi saistībā ar gaidāmo NATO galotņu sanāksmi Rīgā. Tika izteikts gandarījums, ka abu valstu diplomātisko attiecību 15.gadadienas laikā norit pirmā Latvijas valsts vadītāja valstsvizīte Kanādā, kas būs labs pamudinājums turpmākai abu valstu sadarbībai.

Valsts prezidenta preses dienests

Uzrunājot Otavas latviešu kopienu Otavas Latviešu Miera draudzes baznīcā 2006.gada 24.septembrī:

Ekselences!
Augsti godātie viesi no tālienes!
Mīļie otavieši!
Augsti godātais mācītāja kungs, mīļais Māri [mācītājs Māris Ķirsons]!
Mīļie draugi!
Man ir prieks atkal būt jūsu vidū, jo daudzu gadu garumā mēs esam ar daudziem no jums staigājuši kopējus ceļus, un vadmotīvs šiem ceļiem ir bijis tas, par ko šorīt dziedājām pirmajā draudzes dziesmā par siržu ilgošanos. Par to kopsaucēju, kas saturēja kopā tik daudzus dažādus ļaudis, kas bija atstājuši savu dzimteni, juzdami, ka tajā režīmā viņiem nav iespējams dzīvot, ka viņiem draudētu izsūtījums vai dzīvošana nemitīgos melos un apspiestības sajūtā. Tā bija smaga izšķiršanās toreiz katram, kas sevi uzskatīja par patriotu, – kurš būtu tas pareizākais lēmums. Vai palikt dzimtenē ar savu zemi un tautu, vienalga, lai ko tas varētu maksāt, vai doties nezināmās tālēs, bīstamības un draudu apstākļos, nezināmā nākotnē ar domu, ka ar šādu izšķiršanos dzīvu varētu saglabāt domu un ideālu par brīvu un neatkarīgu Latviju.
Man šķiet, ka abiem lēmumiem ir savs pamats un attaisnojums, un labi vien, ka visi mēs neizšķīrāmies vienādi. Tiem, kas aizgāja trimdā, sirds ilgošanās bija pēc brīvas un neatkarīgas Latvijas, kuras vārdā mēs pulcējāmies kopā, strādājām, audzinājām vienu pēc otras jaunās paaudzes, centāmies saglabāt savu valodu un latvietību, centāmies uzturēt kontaktus ne tikai starp latviešiem pilsētās un ciemos vienā valstī, bet arī ar latviešiem citās zemēs ar Brīvo pasaules latviešu apvienības starpniecību un citādi arī plašākā pasaulē.
Šajās telpās es redzu daudzus ļaudis, ar kuriem mani ceļi ir krustojušies daudzos un dažādos kontekstos. Ar Māri es pirmo reizi iepazinos kaut kur pie Svētās Helēnas vulkāna rietumkrastā “2x2” nometnē. Tagad mēs esam Otavas pilsētā, un kas to toreiz būtu domājis, ka mūsu ceļi novedīs šeit, šādā vidē, apstākļos un amatos.
Sirds sapņi un ilgošanās ir tas, kam mēs varam veltīt savu mīlestību, ko mēs veidojam savās sirdīs un prātos kā kaut ko, kas būtu labs, vajadzīgs, nepieciešams un mums patīkams. Man šķiet, ka spēja savā iztēlē veidot savas sirds ilgošanos ir nepieciešama, lai jebkas mūsu dzīvē kļūtu par realitāti. Es jau vairākkārt Vecā gada vakarā atgādinu – padomājiet par to, kādas ir jūsu vēlēšanās. Skaidri formulējiet, uzrakstiet sarakstu, lai jūs varat redzēt. Kā gan lai jūsu sirds ilgošanās piepildītos, ja jūs paši savā sirdī neieklausāties un nezināt, ko sirds jums saka un ko no jums prasa. Bet ir arī jābūt uzmanīgiem, jo atgadās, ka sirds ilgošanās piepildās, un tad iznāk, ka tas ir kaut kas ne gluži tas, ko bijām iedomājušies. Diemžēl tas arī jāsaka par brīvu Latviju. Ļoti ilgus gadus gan Latvijā, gan trimdā mēs ilgojāmies pēc brīvas Latvijas, bet tad, kad to ieguvām, konstatējām, ka tā jau nav tik perfekta un ideāla, kādu mēs to bijām cerējuši ieraudzīt. Tieši otrādi – tā ir veidojama, pie tās ir jāstrādā, par to ir jācīnās. Tas it nemaz nav viegli, tas ir grūti, prasa lielas pūles. Ne vienmēr viss izdodas, ko mēs darām, gadās arī vilšanās, un ir arī tā, ka ne visiem tā sirds ilgošanās ir tāda kā mums pašiem. Par to, kas mums šķiet pilnīgi pats par sevi saprotams, citi ar tikpat svētu pārliecību teiks pilnīgi pretējo.
Lai veidotu valsti, ir jāspēj savienot dažādus viedokļus. Tas ir izaicinājums jebkurai suverēnai valstij, un mēs redzam, ka tas ir izaicinājums arī pasaules mērogā, lai zemes un tautas varētu sadzīvot kopā bez asiņainiem konfliktiem, vardarbības un terorisma. Bet labākā vieta, kur sākt, protams, ir katram pašam ar sevi – savā dzīvē, savā ģimenē, savā draudzē, savā biedrībā, darba vietā. Sākt to cīņu tur, lai nonāktu arvien tuvāk sava sirds sapņa piepildīšanai. Arī tas ir ilgs un grūts darbs, bet man šķiet, ka tas ir vienīgais, kas dod gandarījumu. Jo bieži ir tā, ka ļaudīm atgadās kaut kas negaidīts un laimīgs, un tas ir patiesībā īss prieks. Ir skaisti par to papriecāties, bet dziļākais gandarījums nāk no tā, ka izdodas panākt kaut ko, kas no mums ir prasījis lielas pūles, lielu ieguldījumu un lielu, garu cerēšanu uz to rezultātu. To, kas nāk viegli, mēs dažkārt nenovērtējam.
Mums tagad ir brīva Latvija. Mēs varam to tagad veidot bez žņaugiem un spiedieniem, kas tik ilgus gadu desmitus un simtus mūsu tautai ir bijis jāpiedzīvo. Vai mēs tagad esam spējīgi būt uzdevuma augstumos, nenodoties bezcerībai, neieslīgt negatīvismā, neatļauties vilšanās luksusu? Jo ļoti viegli ir teikt: es cerēju uz šo brīvo Latviju, tik cēlu, tik skaistu, šķīstu un nevainīgu, un, lūk, tā izrādās gluži cilvēcīga, tai ir savi trūkumi, savas vājības, tā, izrādās, nav tik perfekta. Bet tā ir tāda, kādi mēs visi esam kopā. Tā jau nav abstrakta un no mums atdalīta.
Mūsu Latvija ir visu mūsu latviešu kopējais veidojums. Tava, mana un visu citu. Un katram no mums, lielam vai mazam, mums ir arī tajā darbā jāpiedalās. Tā ir mūsu Latvija, mūsu darba rezultāts, un mēs visi varam tai palīdzēt. Vienalga, kur dzīvojam, kur atrodamies un kādā darbā strādājam – vai baznīcā par sētnieku vai par mācītāju, vai draudzes locekli, vai Valsts prezidentu. Katram ir savs darbs un sava svētība, un kaut ko ir iespējams panākt.
Es novēlu jums visiem vienmēr paturēt sirdī mīlestību pret skaistu, cēlu un diženu Latviju, tādu, kas atbilst visiem mūsu sapņiem, un novēlu, lai jums nekad nepietrūktu spēka censties un cīnīties, lai to, kas ir jūsu spēkos, jūs palīdzētu veidot. Man prieks būt atkal jūsu vidū.

Latvijas Valsts prezidente 21.septembrī Toronto kopā ar Empire Club of Canada prezidentu Džonu Nailu;		Mācītājs Māris Ķirsons 24.septembrī, saņemot Vairas Vīķes–Freibergas dāvinātās grāmatas Otavas latviešu draudzei Foto: Juris Krūmiņš