1992.gada 7.aprīļa sēdes stenogramma

Vakara sēdē

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja vietnieks Andrejs Krastiņš.

Priekšsēdētājs: Es ļoti atvainojos, bet pie manis bija Ungārijas vēstnieks, un es gluži nevarēju viņu lūgt tā… Tā ka ļoti atvainojos par nokavēšanos.

Godājamie kolēģi, turpinām darbu! Kā mani informēja mūsu Ekonomikas komisija, tad mēs varētu kā nākamo skatīt nevis likumprojektu “Par bankām”, bet gan likumprojektu “Par grozījumiem un papildinājumiem Latvijas Republikas likumā “Par peļņas nodokli”” pirmajā lasījumā. Vai deputātiem nav iebildumu? Nav. Lūdzu, Kodoliņa kungs mums ziņos.

A.Kodoliņš: Cienījamie kolēģi! Mēs izskatām 355.dokumentu, kurš pavisam nesen tika izskatīts plenārsēdē. Toreiz plenārsēde pieņēma lēmumu– atdot atpakaļ Ekonomikas komisijā, lai vēlreiz pārbaudītu šā likumprojekta normas un atkārtoti izskatītu pirmajā lasījumā. Es uzskatu, ka īpaša iepazīstināšana ar šo likumprojektu nav nepieciešama, bet drīzāk varam turpināt to diskusiju, kura izvērtās par šo likumprojektu, izskatot to pirmoreiz plenārsēdē.

Tātad Ekonomikas komisija, atkārtoti izskatot likumprojektu, ņēma vērā konceptuālo balsojumu, vadoties pēc kura, no likumprojekta svītrots 33. un 39.pants. Tiesa, 39.pantā bija nepieciešami grozījumi bez konceptuālas ievirzes, proti, nevis par apjomiem, bet par to, ka līdzšinējā redakcijā ir runa par to, ka tiek atbalstītas meistarkomandas. Tad šajā brīdī mēs vairs nevaram runāt par tādu jēdzienu kā meistarkomandas, un tāpēc šeit tomēr atstāts pēc 39.panta. Šo grozījumu būtība– turpmāk šie atvieglojumi attiecas uz starptautiski atzītām sporta veidu federācijām.

Otrs moments, kuru mēs, Ekonomikas komisija, ņēmām vērā. Tā kā konceptuāli ir svītrota šī iespēja Ministru padomei apstiprināt, tad mēs no likumprojekta svītrojam arī punktu, kas attiecas uz 23.pantu, kur bija dota iespēja šo sarakstu apstiprināt Ministru padomei, nevis Augstākajai padomei. Jāsaka, ka par pārējiem pantiem plenārsēdē bija dažādi viedokļi. Mēs rūpīgi izanalizējām šos dažādos viedokļus un tomēr pamatā uzskatām, ka Ekonomisko reformu ministrijas sagatavoto likumprojektu normas vairāk atbilst lietas būtībai un tiem mērķiem, kuriem kalpo šie grozījumi, nekā šeit debatēs izteiktie viedokļi.

Tātad divi pamatjautājumi. Pirmais jautājums ir par zināmu peļņas nodokļa daļas ņemšanu valūtā. Šeit izskanēja viedoklis, ka pirmām kārtām ir nepareizi ņemt šo maksājumu valūtā nevis no valūtas peļņas, bet ņemt, kā paredzēts likumprojektā, no ieņēmumiem. Jāsaka, ka principā, bez šaubām, ir iespējams ņemt arī nodokli no valūtas peļņas, bet tikai tādā gadījumā visa uzņēmējdarbība, uzņēmuma darbība jāsadala divās bilancēs: valūtas bilancē un tajā bilancē, kura ir par rubļiem. Faktiski tomēr uzņēmējdarbība ir cieši saistīta gan ar šo valūtas daļu, gan nevalūtas daļu. Un tāpēc praktiski šāda bilance gan ļoti sarežģī aprēķinus, gan arī neatspoguļo lietas būtību.

Otrs piedāvājums– atteikties no peļņas nodokļa ņemšanas valūtā, bet ieviest nodokli uz valūtas maksājumiem. Tādā gadījumā mēs it kā sodām tos uzņēmējus, kuri pelna valūtu, kas arī, no komisijas viedokļa, ir galīgi nepareizi tāpēc, ka mums drīzāk būtu jāatbalsta tie uzņēmumi, kas spēj pelnīt valūtu, nevis tie jāsoda ar vēl vienu papildu nodokli. Tieši šie apsvērumi nosaka mūsu uzskatu, ka pareiza tomēr ir šī redakcija, kas, no vienas puses, apliek uzņēmumus ar valūtas nodokli, bet tajā pašā laikā attiecīgi samazina peļņas nodokļa maksājumu rubļos. Tā ka uzņēmēji praktiski no šiem valūtas maksājumiem necieš nekādus zaudējumus. Šeit ir iespējami pat tādi varianti– tiesa, mazāk gan praktiski, bet vairāk teorētiski–, ka uzņēmums saņem no budžeta atpakaļ naudu rubļos, ja tas ir samaksājis pārāk lielas summas valūtā. Teorētiski tādi varianti ir iespējami, bet pie noteiktā 10 procentu nodokļa par maksājumiem valūtā tomēr šādi gadījumi ir iespējami ļoti reti.

Tālāk– otrs principiālais jautājums ir par jauno uzņēmumu aplikšanu vai neaplikšanu ar nodokļiem, proti, par 20.panta redakciju.

Kad savā laikā mēs Augstākajā padomē noteicām šo uzņēmumu atbrīvošanu no jebkādas nodokļu maksāšanas uz diviem gadiem, tad pamatdoma un pamatiecere bija veicināt uzņēmējdarbības attīstību jaunu uzņēmumu veidošanā. Tomēr dzīves prakse pierāda, ka šis nodokļu atvieglojums tiek izmantots ne tikai šiem mērķiem. Daudz vairāk un daudz plašāk šo nodokļu atvieglojumu izmanto, lai praktiski izvairītos no nodokļu maksāšanas. Un šī situācija ir tāda, ka pēc diviem gadiem uzņēmēji dibina jaunu firmu, tādējādi ienākumi praktiski pārceļo uz šo jauno firmu un vecā firma paliek tikai kā izkārtne, lai nogaidītu tos trīs gadus, kuriem paejot, tā jau var likvidēties. Un tālāk tātad turpina funkcionēt šī jaunā firma. Tādējādi šie līdzšinējie kooperatīvi parasti tika veidoti nevis kā reorganizētas akciju vai paju sabiedrības, vai sabiedrības ar ierobežotu atbildību, bet parasti visi uzņēmēji centās noformēt šos savus kooperatīvo īpašnieku jaunos uzņēmumus, veidojot tos kā jaunus uzņēmumus, un līdz ar to ieguva šos nodokļu atvieglojumus.

Bez tam jāņem vērā, ka iepriekšējās likuma normas stimulēja ļoti īpašas starpnieku organizācijas, jo tām visvieglāk bija pārveidot jaunus uzņēmumus, radot fiktīvus. Un ļoti viegli bija šos savus ieņēmumus, savu peļņu pārnest uz jauno uzņēmumu. Ja tiks pieņemts attiecīgais grozījums 20.pantā, tad mēs stimulēsim ne tikai to, ka visiem ir jāmaksā nodoklis, bet veicināsim tieši ražojošo uzņēmumu attīstību un līdz ar to bremzēsim starpniekuzņēmumu ļoti plašo attīstību, kāda ir vērojama mūsu valstī.

Tālāk– vēl diezgan daudz tika debatēts par 22.panta līdzšinējās redakcijas svītrošanu. Jāsaka, ka par invalīdu uzņēmumu atbrīvošanu no peļņas nodokļa iepriekšējā likumā runā trīs panti: 22.pants, 23.pants un 25.pants. Tātad 22.pantā līdzšinējā redakcijā ir paredzēti nodokļu atvieglojumi invalīdu uzņēmumiem, kuros strādā vairāk par 50 procentiem invalīdu. Jāsaka, ka šādi uzņēmumi praktiski, cik esam saņēmuši izziņas no invalīdu biedrībām, Latvijā ir tikai divi. Pie tam šie uzņēmumi var saglabāt pilnīgi visus atvieglojumus, izmantojot iespējas, kuras dod likuma “Par peļņas nodokli” 23.pants. Tāpēc, svītrojot no likuma līdzšinējo 22.pantu, nekādā veidā nevar ietekmēt to faktu, ka mēs varam tādā pašā mērā atvieglot invalīdu uzņēmumu darbību kā līdz šim. Un jāsaka, ka pie tam šinī līdzšinējā redakcijā ir runa par mācību ražošanas uzņēmumiem. Tomēr praksē vairāki uzņēmumi, kur invalīdu procents ir augsts, ir nevis invalīdu biedrības mācību ražošanas uzņēmumi, bet tādi uzņēmumi kā, piemēram, rūpnīca “Mangaļi”, kuri nemaz nepieder invalīdu biedrībām, nav to mācību ražošanas uzņēmumi, bet kuri tāpat var tikt atviegloti, piemērojot 23.panta prasības. Tāpēc mēs uzskatījām par iespējamu šo 22.pantu svītrot. Tādējādi piedāvātā 22.panta redakcija, bez šaubām, attiecas uz pavisam citu priekšmetu. Šeit ir runa par atvieglojumu tiem uzņēmumiem, kuri nonākuši finansiālās grūtībās. Principā 28.pantā ir nelieli grozījumi, kuri šā panta līdzšinējo redakciju tikai vienkāršo, kā arī atļauj pielietot nedaudz plašāk šos atvieglojumus uzņēmumiem, kuri savu peļņu novirza tālāk savu uzņēmumu attīstībai pēc tam, ja palielinās arī šis atvieglojumu procents šiem uzņēmumiem.

Neapšaubāmi, izskatot likumprojektu otrajā lasījumā pa pantiem, var būt dažādi grozījumi. Mums jau ir iesniegts deputāta Endeles priekšlikums grozīt 10.panta redakciju, nosakot līdzīgi iedzīvotāju ienākuma nodokļa maksājumus nevis no noteiktām summām, bet gan izteikt šīs summas relatīvos rādītājos gada algās. Es gan gribu teikt, ka tad katrā ziņā mums daudziem būtu jāpārskata visi mūsu nodokļu likumi un visi jāizsaka dažāda veida algās. Taču vai šajā brīdī tas ir nepieciešams, ir diskutējams jautājums, jo, manuprāt, tomēr rubļa kurss vairāk vai mazāk ir stabilizējies. Bez tam Finansu ministrijai esam uzlikuši par pienākumu indeksēt šīs summas. Tā ka, manuprāt, šajā brīdī minētā vajadzība nav akūta. Tas ir viss par šo likumprojektu. Paldies.

Priekšsēdētājs: Paldies, Kodoliņa kungs! Lūdzu, vai ir jautājumi? Parasti mums visi pierakstās, bet pirmais startē Felsa kungs, otrais– Ozola kungs. Un pēc tam varbūt pārējie, kas pierakstīsies.

A.Felss: Cienījamo referent! Vai jūsu komisija neparedz šajā likumprojektā iestrādāt tādu mehānismu, kas stimulētu rūpniecības uzņēmumu iegūt peļņu bruto izteiksmē? Proti, lai stimulētu bruto ražošanu, lai šīs peļņas pieauguma procents pārsniegtu, teiksim, cenas pieauguma procentu, vai nav doma par šādu mehānismu?

A.Kodoliņš: Tādi priekšlikumi ir iesniegti. Taču jautājums tomēr ir diezgan sarežģīts. Un vissarežģītākais tas ir tieši no Finansu inspekcijas, tieši no metodoloģiskās puses. Ja jau mums pašlaik ir tāda situācija, ka Finansu inspekcija ar tās pašreizējo tehnisko līmeni un tās darbinieku skaitu, ar iespējām darbu kompjuterizēt, praktiski ar ļoti lielām grūtībām tiekot galā ar saviem pienākumiem, tādējādi daudzas nodokļu deklarēšanas vienkārši netiek kontrolētas, un nav nekāda noslēpuma, ka pašreizējais budžeta ieņēmuma samazinājums nav saistīts tikai ar ražošanas samazinājumu, bet arī ar veiksmīgāku izvairīšanos no nodokļu maksāšanas, tāpēc uzlikt Finansu inspekcijai par pienākumu vēl šādu sarežģītu procedūru, manuprāt, šajā brīdī nav lietderīgi. Mēs šo priekšlikumu iesniedzām Finansu inspekcijai un principā būsim ar mieru to iestrādāt likumā “Par peļņas nodokli” tikai tad, ja inspekcija apņemas veikt arī šāda veida ļoti sarežģītu aprēķinu kontroli. Turpretim, ja tā nav spējīga šādu likumu normu nodrošināt, tad, manuprāt, minēto likuma normu izmantot nav lietderīgi.

A.Felss: Paldies. Bet vai tādā gadījumā šī Finansu inspekcijas mazspēja tik tiešām nekļūs par regulējošo faktoru, kas ietekmēs mūsu ekonomiku? Tas izriet no nupat iepriekš teiktā.

A.Kodoliņš: Šis jautājums ir diezgan sarežģīts. Cik esmu konsultējies ar ārvalstu speciālistiem, kuri pie mums brauc diezgan regulāri un izskata mūsu nodokļu likumus, viņi uzskata, ka viņu pašu, ārvalstnieku, nelaime ir ļoti sarežģītie nodokļu likumi. Un viņi neiesaka mums turpināt šo praksi. Minētie speciālisti tomēr uzskata, ka nodokļi ir labāki, ja tie ir pēc iespējas vienkāršāki. Un, vai ir nepieciešams šis sarežģījums, lai panāktu efektu, par kuru mēs vēl nevaram galvot, es arī neesmu pārliecināts.

A.Felss: Paldies. Tādā gadījumā būtu vēlams, lai nākamajā lasījumā tās panta redakcijas arī parādītos.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Ozol!

I.Ozols: Cienījamais Kodoliņa kungs! Mums, jau pagājušajā reizē apspriežot šo likumprojektu, tika izvirzīts jautājums, ko un kādā veidā praktiski kompensēsim ar šo labojumu ieņēmumu daļu valūtas budžetā, kura šeit nav paredzēta attiecībā uz valūtas pirkšanas, uzpirkšanas un pārdošanas punktiem jeb veikaliem. Kā jūs zināt, peļņa un ieņēmumi tiem ir tikai rubļos, jo, ko tie valūtā nopērk, to pārdod. Tādējādi tiem nav nekādu valūtas ieņēmumu. Un līdz šim spēkā esošais Ministru padomes lēmums paredzēja pusotru procentu no kopējās valūtas uzpirktās masas, kas tika nodots uz zināmiem finansiāliem nosacījumiem republikas Valūtas fondā. Šeit es to neredzu iestrādātu. Un tad man ir jautājums: cik valūtas budžets praktiski zaudēs? Man ir informācija, ka tikai “Parex” vien viena gada laikā mums pārskaitīja apmēram 1,7 miljonus valūtas rubļu par šo pusotra procenta summu.

A.Kodoliņš: Šis jautājums vairāk vai mazāk ir mēģināts atrisināt lēmumā par likuma spēkā stāšanos. Šeit ir minēts Ministru padomes pagājušā gada 27.februāra 60.lēmums. Ir atcelti tikai šā lēmuma divi punkti, proti, 2. un 3.punkts. Tātad nav atcelts punkts par 1,5 procentu atskaitījumu no šiem valūtas maiņas punktiem, kā arī nav atcelts punkts par 30 procentu maksājumiem no kazino un līdzīga veida valūtas ieņēmumiem. Te gan jāsaka, ka vēl šodien mēs pārrunājām šo jautājumu ar Ekonomisko reformu ministriju un iespējams, ka pareizāk ir atcelt šo lēmumu pilnībā, bet lēmumā par spēkā stāšanos tomēr noteikt, ka attiecīgie maksājumi no valūtas maiņas saglabājas.

I.Ozols: Es tieši to vēlējos dzirdēt, jo principā atstāt spēkā atsevišķus lēmuma punktus, kuri paredz ieskaitīt jau mūsu pašu atceltajā Valdības valūtas fondā, nebūs korekti.

A.Kodoliņš: Jā.

I.Ozols: Tas ir pirmkārt. Tātad šajā jautājumā jūs esat vienisprātis ar mani.

Un otrs jautājums. Ja nemaldos, ar peļņas likumu ir noteikts, ka loterijas arī tiek apliktas ar 30 procentu peļņas nodokli. Laikam tā bija?

A.Kodoliņš: Nē, pat lielāku– 65 procenti.

I.Ozols: Reizi četros gados mums ir Dziesmu svētki. Mums nebūs līdzekļu, ar ko finansēt šos pasākumus. Pieņemsim, būs šo Dziesmu svētku loterijas, proti, latviešu tautai vitāli svarīgu svētku loterijas, lai varētu finansēt Dziesmu svētkus, vai arī, pieņemsim, lai reizi četros gados varētu piedalīties olimpiskajās spēlēs. Vai minētās loterijas mēs arī apliksim ar to pašu 65 procentu nodokli?

A.Kodoliņš: Nē. Tātad mūsu pašu likuma grozījumos, ko pieņēmām 4.septembrī, ir deklarēts, ka tiek apliktas loterijas, izņemot valsts loterijas. Tātad, ja Dziesmu svētku loterijai un attiecīgi arī olimpiskajai loterijai ir valsts loterijas statuss, tad tā netiek aplikta ar minēto nodokli.

I.Ozols: Paldies.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Muciņ!

L.Muciņš: Cik man zināms, jūs esat uzmanīgi studējis stenogrammu, kurā redzams, ka pagājušajā reizē vismaz es pacēlu jautājumu pirmām kārtām par šo 3.pantu. Proti, ar ko ir pamatots tas, ka šā panta redakciju jūs vispār metat ārā? Ar nodokli apliekamā peļņa tiek aprēķināta, kas šajā likumā noteiktu uzņēmuma darbības ieņēmuma un izdevuma starpību– kāpēc mēs nerakstām, teiksim, papildināt ar 3.1.pantu šādā redakcijā? Es nesaprotu, kādēļ mums ir šāda skaidra un diezgan vispārēja norma jāiznīcina ar šo papildinājumu?

A.Kodoliņš: Jā, šeit jāsaka, ka Ekonomisko reformu ministrijas darbinieki, kuri sagatavoja likumprojektu, nav pareizi lietojuši šo papildinājumu. Ir runa par to, ka pašreizējā 3.panta redakcija saglabājas. Tātad šeit ir runa par šā panta papildināšanu ar jaunām daļām, nevis par esošo daļu svītrošanu.

L.Muciņš: Vai nu papildināt arī ar 3.1.pantu, jo šeit tālāk ir runa par tādu atšķirīgu lietu kā par ārvalstu valūtu.

A.Kodoliņš: Piekrītu, ka varētu būt runa arī par 3.1.pantu.

L.Muciņš: Un otrs jautājums. Klausoties atbildi uz Ozola kunga jautājumu un lasot 3.panta otro daļu, es galu galā nesaprotu, par ko mēs runājam. Vai šeit runājam par apgrozības nodokli vai šodien runājam par peļņas nodokli? Mēs ieviešam šādu 10 procentu drošību, bet tajā pašā laikā jūs nez kādēļ apgalvojat, ka tas pusotrs procents saglabājas minētā 60.lēmuma noteiktajā kārtībā, kaut gan, cik es sapratu no pēdējā redakcijā pieņemtā apgrozības likuma labojumiem, mēs esam vienojušies, ka šo apgrozības nodokli maksā valūtā par valūtas ieņēmumiem. Ja tā ir pirkšana un pārdošana, tad no šīs starpības, ja tas ir valūtā, tad valūtā. Ja ne, tad tas ir jāieliek. Bet tajā gadījumā es to saprotu vairāk kā apgrozības 10 procenti. Kādēļ tad varbūt vēlreiz mēs nevarētu labot apgrozības likumu un noteikt, ka 10 procentu apgrozības nodoklis valūtā attiecas uz visiem neatkarīgi no tiem atbrīvojumiem, kas ir apgrozības nodoklī? Ja tirgošanās notiek par valūtu, tad viņiem visiem uzliekam 10 procentu apgrozību, jo galu galā, ja pareizi saprotu, tad tik un tā pēc tam šis peļņas nodoklis tiek samazināts par apgrozības nodokļa daļu. Vai pareizi esmu sapratis? Un ko jūs par to teiktu?

A.Kodoliņš: Nē, šeit tomēr nav tieša sakara ar apgrozības nodokli. Šeit ir runa par to, ka daļa no peļņas nodokļa ir jāmaksā valūtā. Un šo daļu nosaka tas, cik lieli ir uzņēmuma ieņēmumi valūtā. Trešajā daļā tātad ir skaidri runāts par to, ka par šo summu, ko iemaksājām budžetā valūtā, attiecīgi tiek samazināts peļņas nodoklis rubļos. Tātad šeit tomēr ir runa nevis par apgrozības nodokli, bet gan par daļas no peļņas nodokļa nomaksāšanu valūtā tiem uzņēmumiem, kuri ir saņēmuši ieņēmumus valūtā.

L.Muciņš: Atļausit jautāt– no kurienes jūs ņemat šos 10 procentus? Kāpēc ir 10 procenti?

A.Kodoliņš: Sākotnējā redakcijā bija 15 procenti. Mēs paņēmām vairākus uzņēmumus, uz kuriem balstoties izskatījām, un iznāca, ka ļoti daudziem uzņēmumiem būs jāatmaksā no budžeta atpakaļ, jo tie būs pārmaksājuši. Tādējādi radās šie 10 procenti, proti, lai pēc iespējas retāk būtu gadījumi, kad no budžeta ir jāatmaksā peļņas nodoklis atpakaļ uzņēmumam, jo tas būs par daudz iemaksājis valūtā. Tieši tā radās šie 10 procenti.

L.Muciņš: Personīgi man tāds ceļš liekas apšaubāms. Par 20.pantu jūs teicāt, ka komisija rūpīgi ir izsvērusi.

Ja ir atļauts, man vēl ir viens jautājums. Vai tomēr nebūtu pareizi katram uzņēmumam– gan jaunam, gan vecam–, kurš izdara investīcijas, lai uzsāktu kaut kādu… Labi, mēs varam nedot visās jomās, bet tautas patēriņa preču ražošanā šīs investīcijas tomēr arī veciem uzņēmumiem atbrīvot, tad tā jau ir šā uzņēmuma lieta– uzskaitīt atsevišķi grāmatvedībā šā jaunā ceha un tā tālāk izdevumus un ieņēmumus. Bet, teiksim, kādēļ tikai jaunajiem uzņēmumiem gribam atļaut investīcijas atbrīvot no nodokļa? Iedomājieties– kooperatīvs pagājušā gadā visu gadu nostrādāja. Patlaban sakarā ar likumu tas 1.oktobrī vai 1.decembrī pārveidojas. Tagad jūs 20.panta otrajā daļā rakstāt, ka tas uz tiem neattiecas, jo faktiski nav pat divus gadus nostrādājuši, tādēļ mēs tiem nedodam šos atvieglojumus. Vai jūs šeit nesaskatāt pretrunas?

A.Kodoliņš: Pirmām kārtām mēs jau rūpīgi iepazināmies ar likumprojektu, proti, 28.pantā visiem uzņēmumiem paredzam investīcijas.

L.Muciņš: Vai 50 procentu apmērā?

A.Kodoliņš: Jā, 50 procentu apmērā, kas, bez šaubām, nav 100 procentu apmērā, bet mums ir jādomā arī par fiskālo momentu. Galu galā mūsu pienākums tomēr ir domāt arī par valsts budžeta interesēm. Mēs vienkārši nevaram šogad paredzēt šādu normu, jo esam paredzējuši, ka budžetā ienāks zināmas summas, kuru diemžēl nav. Šajā brīdi vienkārši nevaram izdarīt tādu grozījumu. Ja mums izdosies sabalansēt budžetu ar mazākiem peļņas nodokļa atskaitījumiem uz nākamo gadu, tad mēs, protams, varam arī paplašināt šādu pretimnākšanu uzņēmumiem gadījumā, ja tie attīsta uzņēmējdarbību. Bet es tomēr uzskatu, ka mūsu likuma grozījumi nevar iespaidot pašreizējo budžetu, kuru esam pieņēmuši ar likumu.

L.Muciņš: Jā, fiskālam skatam redzams, ka veikali ir tukši.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Zaščerinski!

J.Zaščerinskis: Kodoliņa kungs! Vai jūs nedomājat, ka 3.panta papildinājums tomēr var samazināt mūsu valūtas ienākumus budžetā, pamatojoties uz to, ka peļņa kādā saimnieciskā darījumā var būt pat mazāka nekā 10 procenti no ienākumiem? Tādā gadījumā firmas vienkārši darījumus neveiks.

A.Kodoliņš: Redziet, pirmām kārtām mums ir jāņem vērā jaunā situācija, ka, sākot ar jauno gadu, visi nodokļu aprēķini notiek pēc Latvijas Bankas noteiktā kursa. Tātad pretēji iepriekšējam gadam visā grāmatvedībā, visos nodokļu aprēķinos– gan ienākumu daļā, gan izdevumu daļā– grāmatvedībā ir jālieto Latvijas Bankas noteiktais kurss, kurš mainās atbilstoši valūtas tirgus cenām. Tātad vajag lietot to kursu, kuru uz nedēļu publicē laikrakstā “Diena” un kurš mainās un pašlaik ir mainījies robežās, ja nemaldos, zemākā robeža ir apmēram 80 rubļi un augstākā– 125 rubļi.

Tātad principā valūta un rublis šajā noteiktajā brīdī ir sabalansējami lielumi. Un pilnīgi iespējams būtu pielietot arī citu principu, ka mēs it kā nemaz neņemam budžetā, bet valsts– to, starp citu, mums iesaka arī Valūtas fonds un Pasaules banka– vispār neņem nekādus valūtas nodokļu atskaitījumus, bet iet uz biržu un pērk valūtu par kursu. Bet tikai tādā gadījumā tas pie mums valstī ietekmēs valūtas kursu. Tāpēc, varbūt neskarot jūsu jautājumu, es neredzu šeit nekādas ne samazinājuma, ne palielinājuma iespējas.

J.Zaščerinskis: Kodoliņa kungs! Var būt darījums, kura rezultātā, teiksim, ienākums ir 100 000, kad 10 procenti ir 10 000 dolāru. Bet šā darījuma rezultātā peļņa varbūt ir tikai 5000. Tātad gadījumā uzņēmējs vai firma vispār neveiks šo darījumu. Un mēs pazaudēsim arī iespēju iegūt kaut kādu nodokli no tiem 5000.

A.Kodoliņš: Pirmām kārtām, vai uzņēmums tāpēc veiks darījumu vai neveiks darījumu? Es teicu, mēs varam, protams, pielietot principu, ka vispār neņemam nodokļa atskaitījumus un tā tālāk. Bet jūs zināt, ka valstij ir vajadzīga valūta. Tātad valsts būs spiesta tāpat kā pagājušajā gadā pielietot kaut kādus citus valūtas iegūšanas veidus. Jūs zināt, ka pagājušajā gadā valsts pielietoja tādu veidu, ka bija šie piespiedu maksājumi, kurus principā atcēlām ar savu lēmumu. Šie piespiedu maksājumi bija pēc nenormāla kursa, pēc izdomāta kursa. Un praktiski bija vēl viens nodoklis. Bez šaubām, zināmā mērā šie 10 procenti ir saistīti ar iepriekšējo praksi. Bet šeit ar šo maksājumu mēs gan valstij garantējam valūtas ienākumus, bet tajā pašā laikā vismaz tieši mēs neapzogam valūtas ieguvējus, jo mīnusojam pēc Latvijas Bankas noteiktā kursa, kas ir tuvs tirgus kursam. Tātad mīnusojam par ļoti lielām summām peļņas nodokli, kas ir jāmaksā rubļos. Tā ka saprotu, ka tie uzņēmēji, kuri grib iegūt valūtu un kuriem ir ļoti vajadzīga valūta, bez šaubām, nebūs apmierināti ar šo mūsu pieņemto grozījumu. Bet neapšaubāmi katrā ziņā šiem uzņēmējiem tas ir daudz pieņemamāk nekā līdzšinējā prakse.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vai ir vēl jautātāji? Lūdzu, Plotnieka kungs!

A.Plotnieks: Godātajam referentam šajā sakarībā tomēr ir vēl viens precizējošs jautājums. Vai jūs uzskatāt, ka ir korekti likumā, kas reglamentē vienu noteiktu nodokļa veidu, tas ir, nodokli no peļņas, nerēķināties ar peļņu, bet gan ar ieņēmumiem, kas paši par sevi var būt ne vien, kā šeit runāja Zaščerinska kungs, nedaudz lielāki par izdevumiem, bet var būt arī pilnīgi identiski? Tādā gadījumā jūs, pateicoties šādai normai, faktiski nobremzēsit visu saimniecisko darbību.

A.Kodoliņš: Cienījamais Plotnieka kungs! Es vēlreiz atkārtoju, manuprāt, šodien jau ceturto reizi, ka kopējā nodokļa maksa ir reglamentēta likuma 10.pantā. Un nevienu kapeiku šis nodoklis neprasa lielāku. Ir runa tikai par to, kādu proporciju no šā nodokļa viņš samaksās valūtā un kādu proporciju viņš samaksās rubļos. Tā ka šeit nebūt nav runas par kaut kādu uzņēmumu papildu maksājumu.

Es jums varu pateikt, ka esmu runājis ar uzņēmumiem, kas ir lielākie valūtas ieguvēji Latvijā. Proti, esmu runājis ar Latvijas kuģniecības direktoru un komercdirektoru. Viņi abi ir galvenie valūtas maksātāji. Viņi uzskata, ka, bez šaubām, viņiem nav izdevīgi maksāt nodokli rubļos, jo tad viņiem ir jāiet un jāpārdod valūta, lai varētu nomaksāt nodokli rubļos. Viņi arī šajā procedūrā zaudē. Tā ka principā, ja uzņēmums saņem lielas summas valūtā, tas arī ir ieinteresēts šādos maksājumos, jo līdz ar to atkrīt nepieciešamība atkal mainīt šo naudu attiecīgi no valūtas uz rubļiem. Kā tad minētie uzņēmumi nomaksās šo nodokli citādi, ja to ieņēmumi ir valūtā, es nesaprotu.

A.Plotnieks: Es atvainojos, tad vēlreiz precizēšu savu jautājumu. Vai tomēr nebūtu jāmaksā nodoklis valūtā no tās peļņas, kas ir iegūta brīvi konvertējamā valūtā, jo ieņēmums un peļņa ir divas dažādas lietas? Un nevar prognozēt, kā saka, tās mehāniski savienojot, ka galarezultāts būs viens un tas pats. Par to ir runa, ka jālieto visur peļņa. Peļņa valūtā, tātad– nodoklis valūtā.

A.Kodoliņš: Es vēlreiz atkārtoju– arī uz šo jautājumu es jau devu izskaidrojumu. Tīri teorētiski mēs varam rēķināt peļņu valūtā, bet peļņa ir peļņa– nav peļņas valūtā un peļņas rubļos. Peļņa ir ienākumi mīnus izdevumi. Turklāt izdevumi ir gan valūtā tai produkcijai, ko pārdos par rubļiem, gan tai produkcijai, ko pārdos par valūtu. Nejauciet kopā dažādas lietas. Tas taču ir pilnīgi neiespējami sastādīt divas bilances! Tad uzņēmums ir jāsadala divās daļās: viens uzņēmums, kas strādās rubļu tirgū, otrs– kas strādās valūtas tirgū. Tas ir nereāli.

Priekšsēdētājs: Endeles kungs laikam noslēdz jautājumu uzdošanu.

J.Endele: Pirmais jautājums. No jūsu teiktā sapratu, ka jūs uzskatāt, ka šimbrīžam nav lietderīgi (runājot par 10.pantu) pāriet uz manis piedāvāto gada algu, kā esmu to nosaucis, bet ir lietderīgāk lietot inflācijas koeficientu.

A.Kodoliņš: Es neuzskatu, ka tas būtu principāli svarīgāks jautājums, kas mums jāizskata. Manā izpratnē, tīri no tāda vizuāla konteksta, mums būs likumi, kuri būs izteikti relatīvajos rādītājos, un būs likumi, kur būs absolūtie rādītāji. Tomēr labāk ir, lai visā likumdošanā mums būtu lietots viens princips. Un, ja mēs pārejam uz principu, ka absolūtos ciparus mainām ar relatīvajiem, tad iesaku tomēr to darīt visos likumos par nodokļiem, nevis vienā likumā.

Izņēmums mums ir iedzīvotāju ienākuma nodoklis. Es saprotu, tas vispār ir izņēmums, jo, atšķirībā no citiem likumiem, šeit ir visi ierobežojumi, visas sodu sankcijas. Tas ir pietiekami autonoms likums, kas tieši saistīts ar minimālās algas lielumu. Ja plenārsēde nolems, ka tomēr labāk ir izteikt relatīvajos rādītājos, es uzskatu, ka arī tāds risinājums ir pilnīgi pieņemams.

J.Endele: Otrs jautājums. 39.pants skar tikai sportu. Diemžēl man šobrīd nav klāt paša likuma, bet man liekas, ka peļņas nodokļa atbrīvojumu, teiksim, veselības aizsardzības būvēm, izglītības būvēm nekur nav. Kāpēc sportam ir, kaut arī neliels, tomēr zināms labvēlības režīms?

A.Kodoliņš: Jā, šis jautājums tiešām ir vietā. Šeit gan jāsaka, ka tas ir jautājums, kuru mēs risinājām gandrīz pirms diviem gadiem, kad izveidojām šo likumu. Grozījumi tiek veikti, kad rodas attiecīgas nepieciešamības mainīt šo likumu. Bez šaubām, es piekrītu, ka šajā brīdī vienlīdzīgā situācijā nav nostādīti kultūras, veselības un izglītības resora uzņēmumi, kas pieder uzņēmumiem ar attiecīgajām sporta bāzēm. Tā ka, ja būs attiecīgie priekšlikumi un plenārsēde akceptēs šādu grozījumu, es pieļautu, ka varam nolīdzināt šo lietu.

J.Endele: Paldies.

Priekšsēdētājs: Paldies. Jautājumu uzdošana beigusies. Paldies, Kodoliņa kungs, par atbildēm. Debatēs neviens nav pierakstījies, visi guva atbildes uz jautājumiem.

Godājamie kolēģi, ja nav debašu, mums nekas cits neatliek kā balsot par akceptu pirmajā lasījumā.

Lūdzu, reģistrēsimies. Rezultāts: reģistrējies 91 deputāts. Paldies. Muciņa kungs, vai par balsošanas motīviem?

L.Muciņš: Par balsošanas motīviem. Tā kā man liekas, ka runas tika izteiktas pagājušajā reizē, tiešām negribētos atkārtoties, tomēr jautājums par 3.pantu ir konceptuāls. Un es tomēr aicinātu likt uz balsošanu šā panta izslēgšanu. Pēc būtības tas ir apgrozības nodoklis. Ja mēs gribam nosegt visu valūtu, kas pienāk uzņēmumam, netaisot šīs divas bilances– vienu naudā un otru– valūtā, tad tiešām varbūt grozīsim apgrozības nodokli un noteiksim, ka iekšzemē apgrozības nodoklis par valūtu pārdodamajām precēm attiecas uz visām precēm un pakalpojumiem neatkarīgi no tiem izņēmumiem, kas apstiprināti likumā par apgrozības nodokli, un 10 procentu apgrozības nodokli par eksportējamo produkciju. Un tādā veidā atrisinām šo problēmu, nevis liekam iekšā apgrozības nodokļa kategorijas peļņas nodoklī. Es aicinātu izslēgt, tagad konceptuāli atsevišķi balsojot par 3.pantu. Par pārējo varētu diskutēt otrajā lasījumā.

Priekšsēdētājs: Paldies. Tātad Muciņa kungs konceptuāli aicina izslēgt 3.pantu, kas konceptuāli neatbilst varbūt šim likuma raksturam.

Lūdzu, deputāt Ziediņ!

Z.Ziediņš: Pilnīgi atbalstu Muciņa kunga izvirzīto priekšlikumu un gribu to papildināt ar šādu domu. Mums jau pašreiz, pretēji Černaja kunga viedoklim, tieši neskaidrības grāmatvedības un uzskaites jautājumos visvairāk gulstas uz ražotāju pleciem, nevis uz kaut kādu teorētiķu pleciem. Tādējādi, ieviešot tikai viena panta labojumā principā viena nodokļa jēgu, atkal dodam iespēju šiem kungiem kabinetu klusumā izstrādāt instrukcijas un tā saputrot un sarežģīt nodokļu iekasēšanu valūtā, ka to neviens īsts uzņēmējs vairs nav spējīgs izdarīt. Arī es balsoju par šā panta izslēgšanu.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Černaja kungs!

R.Černajs: Tomēr es aicinātu deputātus minēto pantu saglabāt, jo šis jautājums ir konceptuāls. Ja mēs 3.pantu svītrosim, tādā gadījumā mums tomēr jāvienojas, vai ieviesīsim speciālu nodokli par valūtu. (Zālē troksnis, sarunas.) Vai arī tomēr mēģināsim iet pretī uzņēmējiem, kuriem ir ieņēmumi valūtā, lai nebūtu jāstrādā pie šīs dubultās grāmatvedības.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, deputāt Edmund Krastiņ!

E.Krastiņš: Es domāju, ka tomēr ir atrasts tas optimālākais risinājums. Un varu iedomāties, kādu protesta vētru sabiedrībā un uzņēmēju vidū radīs vēl viens jauns nodokļu likums par valūtas ieņēmumiem. Un šādu risinājuma variantu negatīvi ir novērtējuši arī Rietumu eksperti. Man, protams, grūti pateikt, kādas intereses šajā gadījumā aizstāv kolēģi, kuri iestājas pret, bet man bija iespēja pagājušajā nedēļā piedalīties arī valdības sēdē. Un, atliekot šo valūtas ieņēmuma veidošanas avotu radīšanu, būtībā mēs sagraujam paši savas valsts valūtas budžetu. Un būs ļoti grūti atrast līdzekļus tām visneatliekamākajām vajadzībām, kas ir Latvijas valstī. Tā, piemēram, kaut vai nacionālās valūtas iespiešanai, savu pasu iespiešanai, nerunājot nemaz par daudzām citām vajadzībām, kuras nav atliekamas un kurām ir jāatrod valūtas līdzekļi. Es tomēr aicinu kolēģus šajā brīdī apdomāties un balsot par šo 3.pantu.

Priekšsēdētājs: Paldies. Ir izteikti visi par un pret. Lūdzu, reģistrēsimies. Rezultāts: 96 deputāti reģistrējušies. Tātad pirmais un vienīgais konceptuālais balsojums par 3.panta svītrošanu, ko ierosināja deputāts Muciņš un deputāts Ziediņš.

Lūdzu, balsosim par deputāta Muciņa un deputāta Ziediņa priekšlikumu izslēgt 3.pantu. Rezultāts: par– 29, pret– 26, atturas– 29. Minētais ierosinājums nav guvis vairākumu, tādējādi 3.pants pagaidām šeit paliek.

Un tagad es aicinu godājamos kolēģus balsot kopumā par likumprojektu “Par grozījumiem un papildinājumiem likumā “Par peļņas nodokli””.

Z.Ziediņš: Par balsošanas motīviem!

Priekšsēdētājs: Es atvainojos, lūdzu, nesteidzieties! Ziediņa kungam vēl par balsošanas motīviem kopumā.

Z.Ziediņš: Cienījamie kolēģi! Te atkal parādījās mūsu balsošanas kuriozi. Tā kā 3.pants tiešām ir konceptuāls un es nevaru piekrist Krastiņa kunga izvirzītajai domai, ka mēs it kā negribētu saglabāt republikas valūtas budžetu… Tieši otrādi– mēs to gribam veidot uz noteiktiem likumīgiem pamatiem, nevis iebāžot kādas trīs rindiņas citā likumā. Es aicinu šoreiz jūs visus neatbalstīt šo likumprojektu kopumā, jo citādi nogursim, dodoties pie šīm Ministru padomes institūcijām ar nepārtrauktiem labojumiem, lūgumiem, kuri, ja jūs salīdzināt šo projektu ar iepriekšējo, absolūti nav ņemti vērā. Katrā ziņā, ja ir ņemti vērā, tad kā skices vai fasādes uzkrāsojumi. Tāpēc aicinu jūs neatbalstīt šo lēmuma projektu kopumā.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vai vēl kāds vēlas par likumprojektu kopumā? Nē. Lūdzu, balsosim par šā likumprojekta akceptēšanu pirmajā lasījumā. Viena balss papildus “par”. Rezultāts: par– 38, pret– 24, atturas– 28. Likumprojekts nav akceptēts pirmajā lasījumā. Lūdzu komisiju turpināt darbu. (Zālē sarunas, troksnis.) Nav akceptēts.

Godājamie kolēģi! Nākamais mūsu darba kārtības jautājums– likumprojekts “Par bankām” otrajā lasījumā. Kas būtu ziņotājs šajā jautājumā? Vai esam gatavi skatīt likumprojektu “Par bankām”? Lūdzu, deputāts Edmunds Krastiņš tūlīt paskaidros vai arī ziņos. Paldies.

Tātad otrais lasījums. Nekādas pierakstīšanās uz jautājumiem un debatēm, kā tas bija iepriekš. Apspriežam pa pantiem.

E.Krastiņš: Cienījamie kolēģi! Es mazliet informēšu par to darbu, kas veikts laikā no pirmā lasījuma līdz otrajam lasījumam. Un, ja attiecībā uz atsevišķiem pantiem radīsies debates, Latvijas Bankas viedokli pārstāvēs Vēciņa kungs, kurš par šo likumprojektu jums referēja pirmajā lasījumā.

Tātad darba grupa un Ekonomikas komisija laikposmā starp šiem lasījumiem veikusi diezgan lielu darbu, saīsinot likumprojektu par 12 pantiem un arī precizējot daudzus pantus juridiski, kā arī veicot zināmu valodas redakciju Augstākās padomes attiecīgajos dienestos.

Pēc šā īsā ievada gribu teikt, ka laikam būtu lietderīgi skatīt pa pantiem. Liela daļa priekšlikumu, kurus iesniedza Likumdošanas komisija un Juridiskā pārvalde, ir ņemti vērā. Noraidītie priekšlikumi arī ir redzami likumprojekta beigu daļā, tā kā ir nodrukāti uz atsevišķas lapas.

Priekšsēdētājs: Paldies. Tātad sāksim skatīt pa pantiem. Vai deputātiem ir komentāri par likumā lietotajiem terminiem?

E.Krastiņš: Šī terminu daļa lielā mērā ir saīsināta. Tajā pašā laikā mēs iebildām par terminu daļas pārvēršanu par skaidrojošo vārdnīcu. Rezultātā uzskaitīti tikai nozīmīgākie termini, kuri attiecas uz šo likumu.

Priekšsēdētājs: Vai deputātiem ir kādas piezīmes pie šīs likuma daļas? Nav. 1.nodaļa. 1.pants. Nav. 2.pants. Nav. 3.pants. Arī nav. 4.pants. Nav. 5.pants. Nav.

Godājamie kolēģi! Situācija izveidojusies tāda, ka šeit pie noraidītajiem priekšlikumiem ir darbojies tikai viens deputāts– mūsu kolēģis Juris Karlsons. Pārējie ierosinātāji bija dažādas organizācijas un tā tālāk. Pirmais Karlsona kunga noraidītais labojums attiecas uz 13.pantu. Man būtu jautājums: vai līdz 13.pantam deputātiem ir iebildumi? Ir!

Deputāt Muciņ, lūdzu!

L.Muciņš: Es pat nezinu… Man būtu priekšlikums vai nu izsvītrot, vai, ja komisijas priekšsēdētājs šeit izvirza kādu jaunu koncepciju un var paskaidrot, tad es varbūt tai piekristu. Proti, 9.panta 2.apakš­punktā ir rakstīts: “Tiesām un prokuratūrām šīs ziņas ir nepieciešamas krimināllietās vai civillietās, lietās par alimentu piedziņu un par noguldījumu sadalīšanu, kas ir laulāto kopīpašums.” Un pēc tam tas pats atkārtojas 10.pantā. Es šeit redzu, ka mēs ejam to pašu ceļu, kāds ir bijis PSRS likumdošanā par bankām. Varbūt tas ir starptautiski atzīts– es nezinu.

Man ir priekšlikums par vārdiem “vai civillietās”. Tātad 9.panta 2.punkts. Un tas pats ir 10.panta pēdējā daļā– “uz fizisko personu noguldījumu… vai civillietā”. Tātad, lai visu to saskaņotu, man ir priekšlikums 10.pantā izsvītrot “vai civillietā”, jo uz fiziskajām personām attiecas tikai divi civillietu veidi (uz kuru tad šis pieprasījums tiek izdarīts)– alimenti un noguldījumu sadalījums, kas ir laulāto kopīpašums. Un tad 9.pantā aiz “vai civillietās” iekavās nepieciešams ielikt, ka tas attiecas tikai uz juridiskajām personām. Jo tas, kas tālāk nāk par alimentiem un laulāto kopnoguldījumu sadalīšanu, loģiski attiecas uz fiziskajām personām.

E.Krastiņš: Es ļoti atvainojos, Muciņa kungs! Vai nu jums ir cita šā likumprojekta redakcija… 9.pantā ir runāts tikai par fiziskajām personām, 10.– par juridiskajām personām. 10.pantā vispār nav tādu vārdu– “vai civillietā”.

L.Muciņš: Es pārskatījos, 11.pantā– “vai civillietā”. Nē, tādēļ jau es jums prasu par 9.pantu. Šeit 9.pantā ir– “ziņas par fizisko personu”…Proti, ziņas par fizisko personu kontiem. Tātad fiziskajām personām līdz šim par kontiem izziņas deva ne visās civillietās, bet divās civillietu kategorijās– par alimentiem un par noguldījumu sadalīšanu, kas ir laulāto koppīpašums. Ja jūs šeit ierakstāt “vai civillietās”, tad šeit ir kaut kas jauns. Man ir prasība šos divus vārdiņus svītrot. Jo tad zūd jēga šīm divām civillietu kategorijām…

E.Krastiņš: Mums likumdošana ir mazliet mainījusies. Ir pieņemts likums par uzņēmuma maksātnespēju un bankrotu, kas var attiekties tajā skaitā arī uz fiziskajām personām par individuālo uzņēmumu bankrotu, kur ir īpašnieka pilna atbildība. Iespējams, arī vēl citās lietās par kādu zaudējumu piedziņu un tamlīdzīgi.

L.Muciņš: Šeit tas ir skaidrs. Ja tā ir kaut kāda jauna koncepcija, tad tā ir jāatrunā, kuras civillietas vēl nāk klāt. Zūd jēga. Vai civillietās var pielikt punktu? Nav nepieciešams izdalīt šīs laulības un šo noguldījuma sadalīšanu. Vai jūs saprotat mana jautājuma jēgu?

E.Krastiņš: Jūs uzskatāt, ka beigās šis palīgteikums ir lieks?

L.Muciņš: Es uzskatu, ka 9.pantā “vai civillietās” ir lieks. Un tas pats ir 11.pantā. Es pirmīt pārteicos– 10. un 11.panta pēdējā daļā– “vai civillietās”, jo tur seko divi šie civillietu uzskaitījumi. Savukārt, ja jūs tā paskaidrojat, tad “vai civillietā”, kas saistīts ar uzņēmējdarbību, mums parādās trešais gadījums, kurš ir izņēmums. Visādā ziņā šo pretrunu vajadzētu novērst.

E.Krastiņš: Es tomēr negribētu tā ierobežot, ka tikai lietās par alimentu piedziņu un par noguldījuma sadalīšanu. Jo es teicu, mums likumdošana mainās. Pilnīgi no jauna ir radusies visa daļa par uzņēmējdarbību, visas lietas, kas saistās ar uzņēmējdarbību, kur privātpersonas un fiziskās personas ar to var nodarboties un kur var rasties visdažādākās šīs prasības, kur var būt bankroti un visas šīs lietas. Un, ja mēs vienkārši ierobežosim ar šiem diviem gadījumiem, tad faktiski es paredzu, ka nebūs pat nekādu iespēju realizēt šo piedziņu no personu, kas būs bankrotējušas, banku kontiem. Nekādā gadījumā nevaru piekrist šādam variantam. Bet, protams, uz trešo lasījumu mēs vēlreiz varam uzdot Juridiskajai pārvaldei veikt precīzu ekspertīzi, kā arī jūsu rakstveidā iesniegto priekšlikumu ekspertīzi. Jo tieši 8. līdz 11.pants ieskaitot ir precizēts, tieši darbojoties Juridiskajai pārvaldei. Ņemot vērā visas izmaiņas, kas notikušas likumdošanā. Šīs izmaiņas tomēr vēl var notikt arī turpmāk.

Priekšsēdētājs: Es gribētu atbalstīt Krastiņa kungu tādā nozīmē, ka svītrojumu varam izdarīt arī trešajā lasījumā.

E.Krastiņš: Es piekrītu, ka tas ir konceptuāls.

Priekšsēdētājs: Bet, ja Muciņa kungs rakstveidā motivētu un iesniegtu, tad komisija izskatīs un tad mēs vienosimies trešajā lasījumā. Paldies. Līdz 13.pantam, lūdzu. Nav.

13.pants. Deputāt Karlson, lūdzu!

J.Karlsons: Es tomēr gribētu pastāvēt uz sava priekšlikuma balsošanu, jo 13.pantā ir uzsvērts, ka Latvijas Republikā reģistrētās komercbankas un citas juridiskās personas var pirkt un pārdot ārvalstu valūtu. Saprotiet, komercbanku prerogatīva un darbošanās operācija jau ir šīs valūtas konversācija un visas pārējās darbības ar valūtu. Un vēl jo vairāk! Šā paša likuma 20.pantā ir rakstīts, ka komercbankas ir tiesīgas veikt šādas operācijas. 4.punktā teikts, ka var pirkt un pārdot vekseļus, ārvalstu valūtu un tā tālāk. Šeit 13.pantā komercbankas ir pilnīgi lieki pielīdzināt citām juridiskajām personām, kuras varbūt var atvērt valūtas punktus. Iespējams, Krastiņa kungs varētu piekrist šim jautājumam, un tad nebūtu jābalso.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, vārds Edmundam Krastiņam.

E.Krastiņš: Principā es personīgi varu piekrist kolēģa Karlsona loģikai, jo komercbankām būtībā iznāk it kā dubultlicencēšanās par to, ka tās jau veic šīs banku operācijas, kuru sastāvā saskaņā ar 20.pantu ietilpst ārvalstu valūtas pirkšana un pārdošana.

Otrām kārtām saskaņā ar likumu “Par uzņēmējdarbību” tām nepieciešams izņemt licenci arī Latvijas Bankā, īpaši ārvalsts valūtas pirkšanai un pārdošanai. Ja mēs to noteiktu šajā likumā, tad viennozīmīgi jau būtu pateikts, ka līdz ar to komercbankas saņem licenci kā bankas, iegūstot tiesības pirkt un pārdot ārvalstu valūtu. Man personīgi pret to iebildumu nebūtu. Kaut gan nezinu, kāds varētu būt un vai Latvijas Bankai ir kāds cits viedoklis. Bet tā kā es redzu, ka klātesošie Latvijas Bankas pārstāvji neprotestē…

Priekšsēdētājs: Nupat laikam sāk protestēt, Krastiņa kungs! Paklausīsimies Repšes kungu par šo jautājumu, un pēc tam, ja būs nepieciešams, arī balsosim.

E.Repše, Latvijas Bankas prezidents: Šobrīd ir šāda situācija. Mums ir nodalītas uzņēmējdarbības atsevišķi… banku darbība, banku operācijas. Kā zināt, mums ir atļauta valūtas pirkšana un pārdošana, ko var veikt jebkurš uzņēmums, saņemot licenci. Tāpēc arī šobrīd prakse ir tāda, ka bankas licencē, komercbankas licencē ir pateikts, vai šai bankai ir tiesības veikt operācijas ārzemju valūtā vai tā var turēt klientu valūtas kontus, vai viņi var iziet uz ārzemēm ar korespondējošām attiecībām. Un bankai ir jāapmierina zināmas prasības, lai tās licencē būtu ierakstīts, ka tiek atļauta ārzemju kontu vešana.

Savukārt valūtas pirkšana un pārdošana valūtas maiņas kioskos ir mazliet cita operācija jeb uzņēmējdarbības veids, kuru veicot, ir nepieciešamas kases telpas, atbilstoši aparāti, kvalificēts personāls, kas ir spējīgs noteikt dažādu valstu valūtas, vai tās nav viltotas un vai tās atbilst visiem standartiem. Un tāpēc gan bankām, gan savām Latvijas Bankas nodaļām, gan komercbankām, gan arī citiem uzņēmumiem mēs izsniedzam atsevišķas licences. Nekādas problēmas šajā ziņā mums nerodas, ja vien banka vai cits uzņēmums uzrāda atbilstošo valūtas maiņas punktu iekārtojumu un gatavību veikt operācijas. Manuprāt, te nekādas pretrunas nav. Tomēr tās ir mazliet atšķirīgas lietas. Es atbalstu, ka šis ir jāatstāj Latvijas Bankas redakcijā. Tas nerada nekādas problēmas.

J.Karlsons: Tad tas radīs problēmas ar 20.panta redakciju. Minētajā pantā ir noteikts, ka komercbankas ir tiesīgas veikt ārvalstu valūtu pirkšanu un pārdošanu. Tādējādi zināma pretruna ir starp 13. un 20.pantu.

E.Repše: Mums ir Augstākās padomes lēmums, ka Latvijā ir brīva valūtas pirkšana un pārdošana, bet tas nenozīmē, ka nav nepieciešama licence, lai to veiktu kā uzņēmējdarbību. Šeit arī neviens nenoliedz komercbanku tiesības nodarboties ar ārvalstu valūtas pirkšanu un pārdošanu. Ja minētās bankas to dara bezskaidras naudas norēķina veidā, tad pilnīgi pietiek, ja tām ir atbilstošā licence operāciju veikšanai ar ārzemju valūtu. Ja šīs bankas pie reizes grib atvērt valūtas maiņas punktu, kur ir darīšana ar dažādu valstu papīra naudu, tādā gadījumā tomēr ir vajadzīga valūtas maiņas punktam nepieciešamā licence. Tas sakrīt ar likumu “Par uzņēmējdarbību”.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Karlson!

J.Karlsons: Es tomēr gribētu vērst cienījamo deputātu uzmanību uz to faktu, ka šo valūtas pirkšanas un pārdošanas operāciju tikpat labi var nosaukt par valūtas konversāciju. Jebkura valūtas konversācija ir banku prerogatīva un obligāta darbība, kas te tiešām tiek atrunāta, proti, ka to drīkst darīt komercbankas. Līdz ar to varētu šo konversācijas darbību it kā pavilkt zem valūtas pirkšanas un pārdošanas.
Un absolūti nav nekādas vajadzības banku novietot līdzās kaut kādai citai juridiskajai personai, kas nodarbojas ar valūtas pirkšanu un pārdošanu tikai paralēli kā ar visparastāko uzņēmējdarbību. Tāpēc vēlreiz lūdzu nobalsot par šo jautājumu, lai 13.pantā komercbankas netiktu nolīdzinātas ar pārējām šīm juridiskajām personām un tiktu izsvītrotas.

Priekšsēdētājs: Vai deputāts Bojārs par šo pašu 13.pantu?

J.Bojārs: Nē, ne par 13.pantu.

Priekšsēdētājs: Tad izlemsim jautājumu par 13.pantu. Deputāts Karlsons ierosināja svītrot no 13.panta vārdu “komercbankas”. Argumentus par un pret jūs dzirdējāt.

J.Bojārs: Man tomēr ir par 13.pantu.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Bojāra kungs!

J.Bojārs: Krastiņa kungs! Vai mums nevajadzētu tomēr 13.pantā fiksēt kaut kādu peļņas normu? Jo tas, ko pie mums pieprasa pērkot un pārdodot, ir fantastisks peļņas procents, kas līdzīgs augļošanas procentam. Man gadījuma pēc rokās ir tieši tas, ko pieprasa, proti, par valūtas pirkšanas un pārdošanas operāciju. Tā, piemēram, Rietumvācijā tas ir vismaz desmit reižu mazāk nekā tas, ko pieprasa Latvijā. Es domāju, ka gan šim likumam, gan vispār šai valūtas situācijai Latvijā nāktu vienīgi par labu, ja mēs šeit fiksētu, cik lielu procentu var prasīt par savu pakalpojumu, tas ir, pirkšanas un pārdošanas operāciju.

E.Krastiņš: Jūs domājat starpību starp iepirkuma cenu un pārdošanas cenu? Cik ir tajā jūsu kvītiņā?

J.Bojārs: Tās summas ir fantastiski mazas. Bet parasti tās ir divas trīs markas.

E.Krastiņš: Pašreiz, teiksim, viens dolārs un desmit centu vai pat mazāk.

J.Bojārs: Starpība starp pirkšanas un pārdošanas cenu pie mums ir aptuveni desmit reižu lielāka nekā kapitālistiskajās valstīs, kur ņem fiksētu procentu. Es jums varu parādīt šos čekus.

E.Krastiņš: Bojāra kungs! Es nekādi nevaru iedomāties, kā šajā likumā iestrādāt kādu rentabilitātes pakāpi vai peļņas normas ierobežojumu. Vienīgi, ja nu tā ir tik ienesīga lieta, tad acīmredzot te būtu jāveidojas zināmai konkurencei un šim piedāvājumam vienkārši būtu jākļūst zemākam.

J.Bojārs: Mēs vienkārši varam samazināt starpību starp pirkšanas un pārdošanas cenu. Jo, atvainojiet, šis bizness ir absolūti bez putekļiem un atkritumiem, un bez sviedriem– tīra nauda, ko bāž kabatā. Es uzskatu, ka peļņas procentam nevajadzēja būt lielākam nekā kapitālistiskajās valstīs to ņem bankas.

Priekšsēdētājs: Paldies. Es gribētu atgādināt godājamajiem deputātiem, ka mums visi labojumi, kas balsojami otrajā lasījumā, ir tikai rakstveidā iesniegtie labojumi. Ar to jautājums ir izslēgts.

E.Krastiņš: Un svītrojumi.

Priekšsēdētājs: Un svītrojumi. Karlsona kungs šo priekšlikumu par minēto svītrojumu ir iesniedzis rakstveidā. Tāpēc mēs par to balsosim.

Lūdzu, Ziediņa kungs!

Z.Ziediņš: Cienījamie kolēģi! Pats likums saucas likums “Par bankām”. Šā likuma 14.pants nosaka, kuras bankas var izmantot šādu reklāmu– kredītiestāde vai banka. Tajā pašā laikā 13.pantā tiek runāts par tādu īpatnēju jautājumu, kā citas juridiskās personas, kas nodarbojas ar uzņēmējdarbību. Es tagad saprotu, ka šīs juridiskās personas– SIA, paju sabiedrības un tā tālāk–, kas savos statūtos ir ierakstījušas arī to, ka ir tiesīgas pirkt un pārdot valūtu, tagad būs spiestas griezties Latvijas Bankā, lai saņemtu šo licenci.

Krastiņa kungs, sakiet, kāpēc mēs šeit liekam vārdus “citas juridiskas personas”: ja jau jums ir izdarīts šāds fatāls spiediens un jūs šeit tādus vārdus gribat ierakstīt, kāpēc netiek grozīts likums “Par Uzņēmumu reģistru” vai arī likums “Par uzņēmējdarbību”?

E.Krastiņš: Tāpēc, ka likums “Par uzņēmējdarbību” paredz, ka valūtas pirkšana un pārdošana uzņēmējdarbības veidā ir atļauta tikai ar Latvijas Bankas izdoto licenci. Tas noteikts 32.panta piektajā daļā.

Z.Ziediņš: Jūs uzskatāt, ka juridiskās personas ies uz Latvijas Banku pēc licences, pat ja nebūs šīs kredītiestādes?

E.Krastiņš: Tā tas arī notiek. Tā ir likumā “Par uzņēmējdarbību”. Tā bija attiecīgajā Augstākās padomes lēmumā par valūtas tirgus izveidošanu Latvijā. Tas viss saskan ar šiem likumiem. Tā nav jauna norma. Varbūt varētu strīdēties, vai to vēlreiz vajadzētu ietvert šajā likumā. Tas ir cits jautājums. Bet es domāju, ka tas tomēr ir likums, kur koncentrētas šīs normas, kas attiecas uz kredītiestādēm. Tā kā viena no banku operācijām, kredītoperācijām, ir arī valūtas pirkšana un pārdošana, tad varbūt nebūtu par ļaunu šo normu te dublēt.

Priekšsēdētājs: Esam nonākuši pie balsojuma. Ierosina reģistrēties, laikam tiešām jāreģistrējas, jo daudzi jau ir aizgājuši.

Lūdzu, reģistrēsimies. Rezultāts. 83 deputāti reģistrējušies. Lūdzu, balsosim par deputāta Karlsona ierosinājumu svītrot no 13.panta vārdu “komercbankas”. Rezultāts: par– 22, pret– 15, 41– atturas. Paldies. Šis ierosinājums nav pieņemts. Komercbankas tur paliek.

Godājamie kolēģi! Tātad nākamais labojums, kuru ir iesniedzis mūsu godājamais kolēģis Karlsons, attiecas uz 17.pantu, proti, par tā trešās daļas svītrošanu. Vai līdz 17.pantam deputātiem ir kādi iebildumi? Nav. Vai par 17.pantu Karlsona kungs vēlas motivēt savu iesniegumu? Nevēlas, jo viņš sarunājas ar Silāra kungu.

Lūdzu, deputāt Kirštein!

A.Kiršteins: Es saprotu, ka mēs balsosim. Taču gribu runāt par balsošanas motīviem. Mums jau ir 4., 5. un 13.pants, kurus mēs nenosvītrojām. Šeit jau visas bankas ir saistītas “ar rokām un kājām” saskaņā ar Latvijas Bankas noteikumiem. Neskatoties uz to visu, parādās atkal šis (tikai nepareizi labojumā uzrakstīts– nevis trešā, bet otrā daļa), ka ar Latvijas Bankas licenci var darboties ārvalstu banku un citu kredītiestāžu filiāles un tā tālāk. Tas ir politisks jautājums: vai mēs Latvijā atļaujam vai neatļaujam darboties ārzemju bankām? Ja mēs tām atļaujam, tad minētās bankas jau saskaņā ar šo likumu darbojas. Saskaņā ar 4., 5. un 13.pantu tās jau ir spiestas darboties atbilstoši šim likumam. Kāpēc tādā gadījumā šis otrais ierobežojums vispār ir vajadzīgs? Tas ir jāsvītro ārā.

E.Krastiņš: Es pateikšu, kāpēc ir vajadzīgs. Es gan sevišķi neesmu protekcionisma piekritējs, tomēr mūsu pašreizējā situācijā, kāda ir izveidojusies, var jau būt tie visi ceturtie, piektie un trīspadsmitie panti. Bet tad, kad Latvijā savas filiāles sāks atvērt lielās Rietumu bankas, jūs varat būt droši, ka tās bez kādām lielām pūlēm izkonkurēs pilnīgi visas šīs nupat jaunradītās Latvijas komercbankas, kuru lielākajai daļai pat nemaz nav savu kārtīgu telpu, kuras nav varējušas kārtīgi startēt savā darbībā. Savukārt šeit tiks atvērtas lielo ārvalstu banku, kuru rīcībā ir miljardiem līdzekļu, filiāles, kuras varēs nodrošināt visplašāko pakalpojumu klāstu: protams, klientiem tas it kā varētu būt izdevīgi. Bet tajā pašā laikā mēs faktiski sagrausim to privāto banku sistēmu, kura mums tikai sākusi veidoties, kura tikai pa pusei ir privāta, kurai no visām pusēm maksimāli vēl tiek likti iespējamie šķēršļi. Tāpēc, kaut arī es vispār nepiekrītu protekcionismam, šajā periodā tomēr esmu par šīs lietas atstāšanu, jo nevaram pieļaut, ka pilnīgi visu Latvijas banku sistēmu pārņemtu ārvalstu bankas.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vai Karlsona kungs pats nevēlas kaut ko teikt?

E.Krastiņš: Karlsona kungam tomēr bija par trešo daļu.

Priekšsēdētājs: Par trešo daļu. Vai Karlsona kungs pastāv uz balsojumu?

J.Karlsons: Situācija ir tāda, ka laikam ir kāda kļūda. Man gan bija tiešām par otro daļu. Par trešo daļu šeit nav loģiski. Par licenču izsniegšanu tas viss ir loģiski un pareizi. Bet man bija arī par otro daļu. Un faktiski arī šo pašu politisko apsvērumu dēļ. Bet varu piekrist Krastiņa kunga skaidrojumam par šo lielo banku smago iespaidu uz Latvijas pašreizējām bankām. Tā ka tas arī varētu palikt, tas ir, es nepastāvu uz balsošanu.

Priekšsēdētājs: Paldies. Tā kā deputāts Karlsons nepastāv uz balsojumu un citu rakstveida labojumu pie 17.panta mums nav, citus balsojumus nevaram izdarīt.

Lūdzu, Bojāra kungs!

J.Bojārs: Krastiņa kungs, par jūsu pēdējo izteikumu. Ko šajā sakarā teica IMF, kad šī delegācija bija šeit?

E.Krastiņš: Man nav zināms, ka viņi kaut ko būtu teikuši šajā ziņā. Protams, viņiem ir zināma negatīva attieksme pret protekcionismu, taču viņus pirmām kārtām uztrauca, lai cik tas būtu dīvaini, mūsu pretējā veida protekcionisms. Proti, mūsu neapdomīgā eksporta politika, kura noteikusi daždažādus ierobežojumus. To gan viņi nespēja saprast. Bet principā attiecībā uz importa ierobežojumiem un arī zināmu protekcionismu savas jaunās, privātās ekonomikas aizsardzībā, cik runāju gan ar Starptautiskā valūtas fonda, gan ar Pasaules bankas pārstāvjiem, es tomēr redzēju sapratni.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Fels!

A.Felss: Cienījamais Krastiņa kungs! Ņemot vērā jūsu iepriekš teikto par šīm ārvalstu bankām, vai jūs nedomājat, ka, aizliekot tām kāju priekšā, lai tās nevarētu šeit nākt ar savu kapitālu, mēs arī zināmā mērā nenogriežam vienu no to iespējām attīstīt savas investīcijas?

E.Krastiņš: Bet atvainojiet, Felsa kungs, kur jūs redzat, ka tur ir aizlikta kāda kāja priekšā? Tur ir vienkārši vispārējā kārtība. Tāpat kā jebkurai Latvijas komercbankai ir jāsaņem licence savai darbībai Latvijā, tieši līdzīgā veidā jebkurai ārvalstu bankai ir jādodas uz Latvijas Banku un tur ir jārunā par šīs licences saņemšanu ar visiem attiecīgajiem noteikumiem.

A.Felss: Paldies.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Repše!

E.Repše: Jā, es to pašu gribēju uzsvērt, ka mums ir dažādas bankas: ir bankas no Austrumiem, ir bankas no Rietumiem. Tām visām ir dažādas kvalitātes un iespējas. Šis pants ir nepieciešams, lai te varētu realizēt kaut kādu elastīgu politiku. Ģenerāllēmums– vai nu visu aizliegt, vai visu atļaut– te vienkārši neder. Es pilnīgi piekrītu Krastiņa kungam.

Priekšsēdētājs: Neaizmirsīsim, kolēģi, to banku, kur stāv Latvijas valsts valūtas budžets, ko skatīsim rīt.

Lūdzu, Kiršteina kungs!

A.Kiršteins: Es gribētu atgādināt godājamajiem deputātiem tikai vienu lietu, proti, kāpēc preču eksportam licences mums neizsniedz birža, bet izsniedz valdības ierēdņi? Un kas notiek? Vajag izanalizēt situāciju, kur pārceļas tā aktivitāte– uz Kaļiņingradu, uz Pēterburgu. Valsts iestādes izdotā licence nav nekas cits kā kaut kāda korupcijas iespēja. Ja ļaujam bankām darboties saskaņā ar Latvijas Bankas noteikumiem, viņi vienkārši var šeit atvērt savu filiāli un strādāt. Bet tagad iedomājieties, kas notiks, ja vienai bankai šo licenci var izsniegt, otrai– nevar. Kas būs tas, kas noteiks, kurai šo licenci dot un kurai nedot? Un to jau Krastiņa kungs ļoti labi pateica, ka tai bankai, kurai būs labas telpas, labi līdzekļi un varbūt ārkārtīgi zemi procenti, mēs, lūk, nedosim šo licenci. Tātad cita banka, kura Rietumos varbūt bankrotētu, par attiecīgajiem pakalpojumiem šo licenci šeit saņems. Es tikai tā saprotu.

Priekšsēdētājs: Godājamie kolēģi! Mēs te tā parunājāmies, bet Karlsona kungs neierosināja balsot par viņa labojumu. Tā ka turpināsim.

E.Krastiņš: Kiršteina kungs! Es saprotu, ka Kiršteina kungu šī problēma nemaz neinteresē. Pašlaik situācija ir tāda, ka Latvijas komercbankām, kurām ir miljardiem rubļu liels apgrozījums, nav normālu telpu, kur strādāt. Un tā banka, kura vienīgā ir saņēmusi šādas normālas telpas pilsētas centrā, drīz kļūs par monopolisti, jo tai ir visas iespējas izvērst savu darbību. Mums pirmām kārtām vajadzētu atrisināt savu pašu banku problēmas un pēc tam mesties uz ārvalstu bankām.

Priekšsēdētājs: Godājamie kolēģi! Karlsona kungs, jums kā autoram te ir jāpasaka, ka mums vienkārši jāiet tālāk.

J.Karlsons: Tieši tāpēc jau pienācu pie mikrofona, jo argumentācija šeit ir izskanējusi daudz un diezgan plaša– gan tā, ko es aizstāvēju pirms šā ierosinājuma iesniegšanas, gan arī pretējās domas. Varbūt tiešām būtu mērķtiecīgi balsot, un tad tā lieta tiktu turpināta.

Priekšsēdētājs: Paldies. Balsosim par deputāta Karlsona ierosinājumu– 17.pantā svītrot otro daļu, kas sākas ar vārdiem “ar Latvijas Bankas” un beidzas ar vārdiem “pārstāvniecības”. Viena balss papildus “pret”. Rezultāts: par– 35, pret– 9, atturas– 24. Šis labojums ir ieguvis vairākumu, tādējādi no 17.panta ir svītrota otrā daļa.

Nākamais Karlsona kunga labojums attiecas uz 22.pantu. Vai līdz 22.pantam ir priekšlikumi?

Lūdzu, deputāt Eglāj!

V.Eglājs: Runājot par 20.pantu, man liekas, ka jāsvītro 6.punkts, kur ir sacīts: “veikt dažādas operācijas valsts iestāžu uzdevumā”. Jo te ir daudz pārskaitītas tās operācijas, ir arī valsts iestāžu uzdevumā. Un te nosaukumā teikts: “veikt šādas operācijas”. Vai nu svītrot, vai vārdu “dažādas” svītrot, jo galu galā rakstīt, ka veikt operācijas valsts iestāžu uzdevumā, manuprāt, tas neatbilst saturam.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Krastiņa kungs, jūsu komentārs!

E.Krastiņš: Var būt, ka te bankai ir kaut kas piebilstams. Man, godīgi runājot, arī nav īsti skaidrs, kādas šeit operācijas ir domātas.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, kurš izteiksies no Latvijas Bankas? Lūdzu, Vēciņa kungs!

Ē.Vēciņš, Latvijas Bankas prezidenta konsultants: Mēs šajā pantā iestrādājām nevis pilnu operāciju uzskaitījumu, kurš atspoguļojas šajā 6.punktā, bet “dažādas”. Kaut gan virsrakstā rakstām: “tiesīgi veikt šādas”. Varbūt cienījamajam deputātam būtu taisnība, ja mēs vārdu “šādas” no šā punkta svītrotu. Un tad būtu pilnīgi loģiski, ka atstājam iespēju, ja tas ir paredzēts attiecīgajos statūtos, veikt arī dažas citas operācijas, kuras nevaram uzskaitīt, kā arī nevaram šeit paredzēt. Tātad, ja jūs apmierina variants, ka no 20.panta virsraksta mēs svītrojam vārdu “šādas” un 6.punktu atstājam bez grozījumiem, tad man iebildumu nebūtu.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Eglāja kungs!

V.Eglājs: Es gribētu teikt, ka jāsvītro “dažādas”. Proti, vienkārši rakstīt: “veikt operācijas valsts iestāžu uzdevumā”. Jo tad tam “dažādas” nav vairs nekāda seguma.

Priekšsēdētājs: Vēciņa kungs arī piekrīt. Problēmu tad vairs nav. Vai Krastiņa kungam nav iebildumu?

E.Krastiņš: Vārdu “dažādas” svītrojam.

Priekšsēdētājs: Jā. Tikai, atklāti sakot, tas, ko pašlaik izdarījām, vairāk attiecas uz trešo lasījumu. Lūdzu, deputāt Muciņ!

L.Muciņš: Par 19.pantu bija Likumdošanas jautājumu komisijas ierosinājums, kā es šeit rakstu: “svītrot 19.pantu”.

E.Krastiņš: Jā, bet Juridiskā pārvalde veica ekspertīzi un analīzi un uzskata, ka 19.pants atbilst pašreizējai likumdošanai.

L.Muciņš: Paldies.

Priekšsēdētājs: Paldies. Jautājumu nav. Tātad paliek 22.pants un deputāta Karlsona ierosinājums. Vai jūs, Karlsona kungs, pastāvat uz balsojumu par savu noraidīto ierosinājumu? Nepastāvat. Paldies. Varam turpināt.

Lūdzu, deputāt Plotniek!

A.Plotnieks: Ja jūs uzmanīgi izlasāt 22.panta otro normu, tad redzat, ka tā starp valsts banku un šīm dažādajām komercbankām faktiski nosaka tādas attiecības, ka šīs bankas ir pilnīgi beztiesiskas. Ko nozīmē formula “var jebkurā laikā”? Tas nozīmē: no rīta es nosaku vienu normu, vakarā– otru. Pilnīgi pietiktu, ja izsvītrotu vārdus “un var jebkurā laikā grozīt”, saglabājot tekstu– “normas nosaka Latvijas Banka”. Tādā gadījumā tomēr ir garantēta kaut kāda finansiāla stabilitāte.

E.Krastiņš: Kas tur vairāk garantēts? Tik un tā šis nosacīšanas mehānisms kaut kur būs jāparedz.

Priekšsēdētājs: Plotnieka kungs, tīri loģiski, ja viņi var to darīt, tad viņi var to darīt jebkurā laikā. Lūdzu. Krastiņa kungs pateica savu komentāru. Repšes kungs par šo pašu.

E.Repše: Redziet, šis ir ļoti nozīmīgs punkts un ļoti svarīga norma. Lai jums nerastos maldīgs priekšstats, ka obligātās rezerves komercbankas glabā, lai nodrošinātu, teiksim, savas saistības pret klientiem vai likviditāti, jāsaka, ka tā nav rezerve tādā nozīmē. Vismaz šī rezerves funkcija ir tikai viena.

Otra obligāto rezervju funkcija ir apgrozībā esošā naudas daudzuma regulēšana valstī. Tas ir viens no četriem klasiskajiem, visās mācību grāmatās uzrādītajiem centrālās bankas instrumentiem, ar kuriem vajadzības gadījumā nedaudz sašaurina tā saukto kredīt­ekspansiju. Un tāpēc ir absolūti nepieciešams saglabāt centrālajai bankai tiesības jebkurā laikā šo obligāto rezervju normu grozīt, ja tā nolemj Bankas padome. Vēciņa kungs man palīdzēs pateikt, kur tas ir precīzi formulēts, pēc cik dienām pēc publikācijas presē izmaiņas stājas spēkā. Tas nav tā, ka no rīta izmaina un vakarā maina atkal.

E.Krastiņš: Es domāju, te nevajadzētu izvērst diskusiju. Šā teikuma redakciju mēs precizēsim uz trešo lasījumu un saskaņosim to ar likumu par Latvijas Banku, tā kā mēs vienlaicīgi gatavojamies izskatīt, es ceru– nākamnedēļ, likumu “Par Latvijas Banku” otrajā lasījumā, kur arī šīs normas ir regulētas. Un zināmā mērā var piekrist, ka te tā redakcija nav īsti izdevusies. Tātad to precizēsim uz trešo lasījumu, kad arī vēl varēsim diskutēt, ja kolēģi nebūs mierā ar šo redakciju.

Priekšsēdētājs: Paldies. Šāds izskaidrojums laikam ir pieņemams. Lūdzu, vai par 22.pantu ir vēl?

J.Bojārs: Es par 19.pantu. Es šajā gadījumā tomēr gribētu atbalstīt Muciņa kungu. Es uzskatu, ka alimentu prasība arī ir prasība. Un, ja banka aptīrīs šo cilvēku– vainīgo, tad nevarēs samaksāt alimentus. Un es uzskatu, ka tomēr ir labāk, ka necieš bērns, nevis ka necieš banka. Tāpēc šo pantu varētu pieņemt, manā uztverē, vienīgi tādā gadījumā, ja mēs pierakstām vēl frāzi “izņemot alimentu un hipotēku” jeb “izņemot hipotēku un alimentu prasījumus”. Cienījamie kolēģi! Juristi un visi pārējie deputāti! Jā, es uzskatu, ka tāda redakcija neder, un atbalstu Muciņa kungu, lai šī panta redakcija tiktu pilnveidota.

Priekšsēdētājs: Es atvainojos, Muciņa kungs uzturēja Likumdošanas jautājumu komisijas prasību vispār svītrot 19.pantu. Tā ka, ja ir kaut kas balsojams un kāds ir tiesīgs Likumdošanas jautājumu komisijas vārdā (laikam ir tiesīgs) prasīt, lai tiktu svītrots 19.pants , tad to var darīt. Tādu balsojumu var izdarīt.

Lūdzu, Muciņa kungs!

L.Muciņš: Es esmu komisijas sekretārs. Priekšsēdētāja nav. Savukārt es sēdē nepiedalījos. Plotnieka kungs, lūdzu, tad sakiet!

Priekšsēdētājs: Tātad var runāt par svītrošanu, jo rakstveidā ir iesniegts jūsu labojums par svītrošanu.

L.Muciņš: Bojāra kunga iebilde man neienāca prātā. Tiešām, kādēļ mums šeit ir jārisina tie jautājumi, kas ir Civilkodeksā un risināmi Civilkodeksā?

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Plotnieka kungs!

A.Plotnieks: Godātie kolēģi, tā kā komisija šādu piedāvājumu ir izteikusi un mēs to neesam atsaukuši, es tomēr ierosinātu par to balsot.

Priekšsēdētājs: Paldies. Balsosim par Likumdošanas jautājumu komisijas ierosinājumu svītrot 19.pantu. Rezultāts: par– 38, pret– 5, atturas– 17. 19.pants svītrots otrajā lasījumā.

Godājamie kolēģi, vai praktiski līdz likumprojekta beigām, ir kādi labojumi, papildinājumi un grozījumi? Lūdzu, Eglāja kungs! Līdz pārtraukumam ir divas minūtes.

V.Eglājs: Es par 23.pantu. Apmēram pirms gada bija pirmais lasījums par bankām, tur arī bija tāds defekts. Proti, 1.punktā ir teikts: “Nosaka maksimālo attiecību starp paškapitālu un aktīvu posteņu kopsummu.” Tur jābūt vārdam “minimālo”, jo paškapitālu var audzēt, cik patīk. Tādējādi tā attiecība visu laiku augs, un neviens nevar noteikt maksimālo robežu. Man liekas, tas ir tīri tehnisks defekts, jo skaitītājā ir viens un saucējā– otrs.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Vēciņa kungs, varbūt jūs atbildēsit uz šo neizpratnes pilno jautājumu.

E.Vēciņš: Jā, neizpratne varbūt rodas no tā, ka mēs šeit formulējam kā maksimālo attiecību. Bet, ja pieņemam šo labojumu, ko ierosināja deputāts Eglāja kungs, tad mums ir jāliek koeficients. Mēs ar nolūku nelietojam vārdu “koeficients”, piemēram– 0,1, kas būtu attiecība starp 1 un 10, bet lietojam tieši šo attiecības jēdzienu, lai pateiktu, ka šī attiecība ir tāda un tāda, kuru mēs nosakām savos norādījumos, proti, viens pret desmit. Tāpēc mēs lietojam šo vārdu “maksimālo”. Tā var būt mazāka. Tas ir, komercbankai var būt labāka situācija– 1 pret 2, 1 pret 3, 1 pret 5. Ja mēs lietotu koeficientu, tad jums būtu taisnība. Mēs negribam ar šo vārdu sarežģīt un iziet no tās struktūras, kāda ir pieņemta banku praksē. Lūk, tur varbūt ir šī neizpratne. Bet pēc būtības es šeit kļūdu nesaskatu.

E.Krastiņš: Eglāja kungam kā matemātiķim tomēr ir taisnība. Un, lai mēs saglabātu šeit to maksimālo attiecību, mēs varētu samainīt vietām aktīvu posteņu kopsummas un paškapitālu maksimālo attiecību, un tad viss būtu kārtībā.

E.Vēciņš: Varam tā darīt.

E.Krastiņš: Tātad mēs apsolāmies to darīt uz trešo lasījumu.

Priekšsēdētājs: Visas puses piekritušas. Paldies. Lūdzu, deputāt Bojār!

J.Bojārs: 20.pants. Krastiņa kungs, ja nemaldos, tad 20.pantā par tiem dārgmetāliem ir 4.punkts. Savā laikā, kad mums bija pirmais lasījums, tur bija Finansu ministrijas iebilde, proti, par iespējām pārdot. Tātad, ja privāta komercbanka pērk un pārdod dārgmetālus stieņos.

E.Krastiņš: Es atvainojos, mēs tagad, priekšsēdētāja kungs…

Priekšsēdētājs: Jā, mēs 20.pantam jau sen esam garām. Mēs esam izskatījuši, Bojāra kungs. Ja jūs vēlaties…

J.Bojārs: Šādi lēkšiem nevar iet pāri lietām, kas ļoti ilgi ir bijušas valsts monopols.

Priekšsēdētājs: Paldies. Bojāra kungs, es neredzu jūsu rakstveida labojumu. Lēmuma par likumprojekta pieņemšanas kārtību 2.pantā, teikts, ka tiek balsoti un apspriesti rakstveidā iesniegtie labojumi. Lūdzu, uz trešo lasījumu…

Lūdzu, vai ir vēl par rakstveidā iesniegtajiem labojumiem pie pantiem otrajā lasījumā? Vai deputātiem vēl ir kādas piezīmes un jautājumi?

E.Krastiņš: Jūs taču redzat visus noraidītos priekšlikumus, kuri ir nodrukāti un pievienoti likumprojektam.

Priekšsēdētājs: Pašās beigās ir visi nodrukātie priekšlikumi. Tātad tāda nav bijis. Lūdzu, vai ir kopumā? Lūdzu, Kiršteina kungs! Es apzināti pārkāpju šo laiku, jo pulksten 17.00 ir jāklausās Čevera kungs. Un pie šā likumprojekta mēs vairs neatgriezīsimies.

A.Kiršteins: Tātad 25.pants ir bijis rakstveida ierosinājums, ka pārbaudes taisīt ne biežāk kā reizi gadā.

E.Repše: Bet, ja nu tomēr veidojas situācija, ka kāda banka ir jāpārbauda biežāk, tā kā ir šīs visas rādītāju izmaiņas. Var tikt izdarīti brīdinājumi par kaut kādu normatīvu neievērošanu. Tas nozīmē, ja vienreiz gadā pārbaude būs notikusi, tad banka droši zinās, ka otrreiz šī pārbaude netiks sarīkota, un banka visu atlikušo gada daļu varēs darboties tā, kā vēlas.

Priekšsēdētājs: Loģiski. Godājamie kolēģi, vai kopumā mums vēl ir kaut kas? Nav. Lūdzu, balsosim par šā likumprojekta akceptēšanu otrajā lasījumā. Rezultāts: 63– par, 1– pret, 3– atturas. Akceptēts otrajā lasījumā.

Lūdzu, Repšes kungs vēl vēlas izteikt repliku.

E.Repše: Jā, es tikai vēlējos pie šā likumprojekta teikt pēcvārdu. Redziet, pēc Bojāra kunga ierosinājuma, neapdomāti izsviežot 17.panta otro rindkopu, šobrīd esam pilnīgi izmetuši jebkādu reglamentāciju pār ārzemju bankām. Tātad ar šo brīdi jebkura ārzemju, ārpus Latvijas teritorijas reģistrēta banka var brīvi nākt iekšā pilnīgi bez Latvijas Bankas, bez Latvijas Augstākās padomes ziņas.

E.Krastiņš: Tad, kad kolēģi nobalsoja, es varbūt nepateicu– man jau šis svītrojums liekas galīgi nebūtisks. Tas vienkārši izslēdz liekvārdību. Bez šaubām, uz visām ārvalstu bankām, līdzīgi kā uz Latvijas komercbankām, attiecas visa licencēšanas kārtība. Vienīgi tām nevarētu būt kādas speciālas, īpašas priekšrocības vai reglamentācija.

Priekšsēdētājs: Paldies. Godājamie kolēģi, šī plenārsēdes daļa ir slēgta. Visi balsojumi ir izdarīti, par visiem pārējiem jautājumiem, lūdzu, diskutējiet komisijā un pirms trešā lasījuma iesniedziet rakstveidā. Pulksten 17.00 klausīsimies Čevera kungu un, cerams, arī Baltača kungu.

(Pārtraukums)

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja vietnieks Andrejs Krastiņš.

Priekšsēdētājs: Cienījamie kolēģi, pulkstenis ir pieci. Lūdzu ieņemt vietas! Mūsu šīsdienas pēdējais darba kārtības jautājums un visas nedēļas priekšpēdējais, kā tas ir minēts– iekšlietu ministra atskaite par Vīzu un ārzemju pilsoņu reģistrācijas daļas darbību. Es redzu, ka šeit ir Čevera kungs, kā arī Baltača kungs. Tā ka mums būtu jāvienojas par procedūru, kā šo atskaiti noklausīsimies. Proti, vai noklausīsimies gan Čevera kungu, gan Baltača kungu un pēc tam uzdosim jautājumus, vai katram atsevišķi? Lūdzu, kādi ir ierosinājumi? Un laikam pēc šiem ziņojumiem, jautājumiem un atbildēm ir jādod iespēja arī deputātiem vai komisijām izteikt savu viedokli. Lūdzu, kas varētu izteikt savas domas? Lūdzu, Vaivada kungs! Un Silāra kungs arī izteiks savu viedokli.

Lūdzu, Vaivada kungs!

J.Vaivads: Es varbūt liktu priekšā sākt ar Baltača kungu. Viņš varētu raksturot vienu daļu no Iekšlietu ministrijas kompetencē esošā jautājuma. Čevera kungs varētu raksturot to lietu plašāk. Tas būtu secības nozīmē. Un pēc tam, protams, arī katram tiktu uzdoti jautājumi.

Priekšsēdētājs: Jautājumi. Paldies. Vai ir nepieciešamas debates par šo jautājumu?

J.Vaivads: Es domāju, ka debates varētu būt.

Priekšsēdētājs: Paldies. Lūdzu, Silāra kungs!

I.Silārs: Es gan gribētu vadīties pēc jau pieņemtās darba kārtības, kurā ir paredzēta ministra atskaite. Uz jautājumiem varētu atbildēt abi.

Priekšsēdētājs: Paldies. Citu ierosinājumu nav. Mums tiešām, kā to saka Silāra kungs, ir jāvadās pēc tā, kā šodien ir nobalsots mūsu darba kārtībā. Tātad lūgsim Čevera kungu tribīnē, lai viņš dotu atskaiti. Pēc tam, ja būs nepieciešamība, noklausīsimies Baltača kungu, bet jautājumus uzdosim viņiem abiem. Un, ja nebūs citu priekšlikumu, arī deputāti varēs izteikties par šo apspriežamo tematu.

Lūdzu, Čevera kungs, tribīnē! Godājamie kolēģi, vai mēs nenoteiksim kādu reglamentu, cik ilgi klausīsimies Čevera kungu? Ierosinājumu nav, tā ka reglamentu Čevera kungs noteiks pats.

Z.Čevers, iekšlietu ministrs: Labvakar, cienījamās dāmas un kungi! Cienījamie deputāti! 1991.gada 10.decembra Latvijas Republikas Augstākās padomes likums par cilvēku un pilsoņu tiesībām un pienākumiem garantē tiesības brīvi izbraukt no Latvijas valsts. Tas nozīmē, ka pēc 1991.gada 10.decembra izbraukšanai no Latvijas Republikas nav nepieciešamas izbraukšanas vīzas un atļaujas. Taču, lai to realizētu, Latvijas Republikas Ārlietu ministrijai, tās Konsulārajam departamentam šajā jautājumā ir jādod savs priekšlikums vai nu Ministru padomei, vai Augstākajai padomei, lai atrisinātu caur diplomātiskajiem kanāliem informācijas nodošanu kā NVS valstīm, tā arī tām struktūrām, kurām tiek pakļauta mūsu iedzīvotāju izbraukšana caur robežu punktiem. Lai realizētu šo Augstākās padomes likumu, Vīzu un pasu daļas vadītāji personīgi runāja ar Baltijas robežapsardzības apgabala vadību– ģenerāli Kostenko, pulkvedi Mirošovu– par to, vai viņi laidīs caur robežas kontrolpunktiem Latvijas Republikas iedzīvotājus bez Ārlietu ministrijas vai Vīzu daļas izdarītajiem ierakstiem ārzemju pasēs par izbraukšanas atļauju. Sekoja kategoriska atbilde: “Nē!” Ja arī saņemšot Latvijas Republikas premjerministra oficiālu dokumentu šajā jautājumā, arī tad– nē, iemesls– viņu pakļautība PSRS, vairs neeksistējošai PSRS. Jūs atceraties, toreiz vēl nebija izlemts jautājums par robežapsardzības karaspēka pakļautību Krievijas struktūrām.

Kas attiecas uz to valstu konsulātiem, kuros pastāv vīzu iebraukšanas režīms, tad neviens nevar saņemt iebraukšanas vīzu, ja nav atļaujoša ieraksta ārzemju pasē, kuru līdz 1992.gada 27.janvārim deva Ārlietu ministrija, līdz funkciju par dienesta komandējumu formēšanu uz ārvalstīm nodeva Iekšlietu ministrijai. Vēl joprojām Ārlietu ministrijas Konsulārā daļa turpina PSRS izdomāto notu rakstīšanu ārvalstu vēstniecībām, lai mūsu pilsoņi, izbraucot dienesta komandējumos pat ar diplomātiskajām pasēm, drīkstētu griezties tur pēc iebraukšanas vīzām.

Jāatzīmē, ka pašreiz Iekšlietu ministrija kopā ar Ārlietu ministriju, Tieslietu ministrijas Pilsonības un imigrācijas departamentu, Latvijas Robežapsardzības dienestu gatavo jaunus likumdošanas aktus–nolikumus par Latvijas Republikas robežas šķērsošanu un par visu veidu vīzām.

Saņemot Latvijas Republikas pilsoņa pasi, jautājums par kaut kādiem vīzu darbinieku ierakstiem un atļaujām izbraukt uz ārvalstīm atkritīs. Jo, reprezentējot šo pasu paraugu citu valstu vēstniecībās, vienlaikus tiks paziņota Latvijas Republikas valdības noteiktā kārtība.

Bez tam šobrīd robežpunktos nav organizēta pārbaudes sistēma, lai neizlaistu uz ārvalstīm mūsu iedzīvotājus, kuri izcieš nosacīto sodu, atrodas izmeklēšanā un ir valsts parādnieki. Mēs esam griezušies Ārlietu ministrijā ar lūgumu ātrāk izskatīt Augstākās padomes izvirzīto izbraukšanas jautājumu praktisko realizāciju. Mēs saņēmām atbildi, ka šie jautājumi tuvākajā laikā tiks atrisināti, izejot no tā laika, kad Latvijas Republikas pilsoņi varēs izmantot savas Latvijas Republikas pases.

Izskatot šo jautājumu un gatavojoties šai sēdei, Iekšlietu ministrija grozījusi kārtību, lai zināmā veidā paātrinātu šo procesu. Proti, praktiski tie republikas iedzīvotāji, kuriem ir ārzemju pases, tās pašas PSRS pases, bez anketas aizpildīšanas, bez lūguma Vīzu daļā bez rindas var saņemt ierakstus izbraukšanai uz Poliju, Čehoslovākiju, Bulgāriju, Rumāniju un citām bijušajām sociālisma bloka valstīm, kā arī atsevišķu ierakstu izbraukšanai uz tā sauktajām kapitālistiskajām valstīm, kaut arī tāda šķirošana šobrīd vairs reāli nepastāv. No visām trijām Baltijas republikām tādu grozījumu izdarīja tikai Latvijas Iekšlietu ministrija. Pārējās mūsu kaimiņvalstīs pastāv vecā kārtība, ka vajag pildīt anketas, kuras tajā pašā laikā tiek saņemtas tikai uz izsaukuma pamata.

Ja runājam drusku par tādiem jautājumiem kā, piemēram, izbraukšana, kad cilvēkiem nav pases, tad viņiem anketas būs jāpilda, bet tikai vienkāršotā veidā, lai saglabātu mums vismaz kaut kādu dokumentu, lai mēs varētu sekot mūsu cilvēkiem, ja gadījumā rodas kaut kāda nelaimes situācija ārzemēs vai arī tiek pazaudēta pase.

Ja runājam par tiem jautājumiem, kas ir radījuši diezgan lielu izbrīnu daudziem cilvēkiem, kuri Vīzu daļā prasījuši izsniegt Latvijas Republikas pasi, es gribu atgādināt, ka vēl pagaidām pasu mums apritē nav. Mēs varam izdot tikai PSRS pilsoņa pasi. Ja runā par to valodu, kādā līdz šim, līdz šīs nedēļas pirmdienai, vajadzēja aizpildīt anketas, tad jāsaka, ka tās patiešām bija nodrukātas divās valodās, kas bija saistīts ar to, ka pasēs tiek lietota divējāda transkripcija, proti, franču un slāvu transkripcija.

Un otrs moments. Tas bija saistīts ar lietām, ja gadījumā mūsu republikas iedzīvotāji ārvalstīs nozaudē pasi. Un tanīs valstīs, kurās nav mūsu vēstniecības, pēc policijas ieteikuma viņi parasti griežas NVS valstu vēstniecībās, kurās viņiem jādod visi personību raksturojošie dati. Tādējādi NVS valstu vēstniecībā viņiem būtu iespējams saņemt zināma parauga dokumentu, kas ļautu viņiem atgriezties dzimtenē.

Es gribētu pateikt, ka uz tiem jautājumiem, kas tiks pacelti šinī sēdē, es gribētu atbildēt līdz tam, kamēr jūs uzklausīsit Baltača kungu. Es esmu gatavs.

Priekšsēdētājs: Paldies. Tātad, lūdzu jautājumi iekšlietu ministram Čevera kungam. Jautāt tikai par vīzām, izbraukšanu un tā tālāk. Pirmais jautājumu uzdod deputāts Bojārs. Gatavojas deputāts Ābiķis.

J.Bojārs: Pirmais. Jūs teicāt, ka uz robežas vajag sekot iedzīvotājiem, lai neizbrauc noziedznieki. Bet uz robežas taču tos noziedzniekus var aizturēt. Tur tos sarakstus var turēt, proti, meklējamo cilvēku sarakstus, tādējādi viņus aizturot, kad viņi brauc ārā. Kāda vaina– visur pasaulē tā notiek! Tas ir pirmais jautājums. Un vai līdz šim valdība neko nav izdarījusi, lai mūsu pilsoņi varētu griezties mūsu vēstniecībās tur, kur tās ir, un latviešu valodā izskaidrot savu problēmu, lai viņiem nebūtu jāskrien uz NVS valstu vēstniecībām. Es domāju, ka valdībai šādu procedūru taču vajadzēja iekustināt.

Z.Čevers: Cienījamais deputāt Bojāra kungs! Tiešām pastāv tāda iespēja, ka mēs varētu sagatavot 25 lapu garus sarakstus par cilvēkiem, kuri atrodas meklēšanā, pret kuriem ierosinātas lietas, kuriem ir parādi vai uz viņiem attiecas cita veida pārkāpumi par Latvijas Republikas likumu neievērošanu, un nosūtīt šos sarakstus uz visiem mūsu kontroles robežposteņiem. Tāda iespēja pastāv. Un jūs pareizi pieminējāt, ka ārvalstīs tāda sistēma pastāv, tikai tā darbojas uz kompjuterizētas sistēmas pamata. Mēs par to esam domājuši un, kad atcēlām šo lietu par izbraukšanu, nolēmām, ka to visu drukāsim un sūtīsim. Tos sarakstus, lai sūtītu uz robežpunktiem, praktiski mums vajadzēs atjaunināt gandrīz ik pēc trijām dienām.

Ja mēs runājam par to, ka mums tomēr ir jāzina, kur mūsu pilsoņi dodas uz ārvalstīm, tad es gribētu atgādināt cienījamajiem deputātiem, ka ļoti daudzi laikam ir pamanījuši: ja izbrauc uz Vāciju, Franciju, ir nepieciešamas apjomīgas anketas, kur jāuzrāda, konkrēti uz kādu adresi mūsu republikas iedzīvotāji dodas. Tas viss tiek ielikts kompjūtera atmiņā, un, šķērsojot robežu, tas tiek pārbaudīts. Tā ka tas viss ir centralizēti, patiešām izmantojot skaitļošanas tehniku. Pie mums tās vēl ir problēmas. Un jums ir labi zināms, kādēļ mēs nevaram atļauties pilnīgi modernizēt visu savu tehnoloģiju. Un tāpēc varbūt arī pastāv diezgan primitīvā veidā, bet es vēl vienu reizi gribētu akcentēt, ka, neskatoties uz tām pašām problēmām, kas ir Lietuvā un Igaunijā, mēs esam gājuši drusku atvieglotu ceļu, lai mūsu republikas iedzīvotājiem pat bez izsaukuma būtu dotas iespējas šķērsot Latvijas robežu. Latvijas robežu iedzīvotāji var šķērsot, bet kādas problēmas var rasties, piemēram, uz Polijas robežas, ja nav izsaukuma, atvainojiet, tas nav Iekšlietu ministrijas kompetencē, bet tas ir atkarīgs no starpvalstu sarunām un nolīgumiem. Bet, šķērsojot Polijas robežu, neskatoties uz to, ka būs Vīzu daļas zīmogs, kas dod tiesības cilvēkam šķērsot Latvijas Republikas robežu un iebraukt Polijas teritorijā, tajā pašā laikā atsevišķs līgums ar Poliju par iebraukšanu bez vīzām nav noslēgts. Un es vēlreiz gribētu pateikt, ka tas nav manā kompetencē.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Ābiķi! Lūdzu, pierakstieties pārējie kolēģi, kas vēlas jautāt!

Dz.Ābiķis: Divas nedēļas atpakaļ man bija saruna ar Natālijas Draudziņas ģimnāzijas administrāciju, kura Vīzu daļā bija iesniegusi sarakstu par personām, kuras gatavojas doties tūrisma ceļojumā uz Helsinkiem caur Tallinu. Vīzu daļas darbinieki, ieraudzīdami, ka saraksts ir sastādīts latviešu valodā, es gan negribētu raksturot, kādā veidā, bet katrā ziņā pavēlēja šo sarakstu iesniegt krievu valodā, pie tam vēl krievu alfabēta secībā. Es saprotu, ka būtu vēl kaut kāda loģika, ja brauktu caur Maskavu, kaut gan arī nebūtu visai loģiski, jo šo sarakstu varētu pārrakstīt, kā vajag, paši Vīzu daļas darbinieki. Bet šāda jautājuma nostādne, kad jābrauc caur Tallinu, kur nebūt nav NVS robežsargu un kur krievu valodā netiek prasīts nekāds saraksts, rada ārkārtīgas antipātijas ne tikai pret Vīzu daļas darbiniekiem, bet izsauc antipātijas pret valdību, pret Augstāko padomi– vispār pret mūsu valsts pārvaldes institūcijām, ka cilvēkiem, kuri jau ilgu laikposmu ir nodzīvojuši neatkarīgajā Latvijā, bez nekāda pamatojuma ir jāiesniedz saraksts krievu valodā un vēl krievu alfabēta secībā. Kā var izskaidrot tādu nenormālu situāciju?

Z.Čevers: Es mēģināšu atbildēt. Man tas arī izraisa antipātijas, ka es nupat šķērsoju robežu ar PSRS diplomātisko pasi kabatā. Turklāt man vēl vajadzēja krievu valodā aizpildīt atsevišķu iebraukšanas dokumentu. Es varēju aizpildīt. Ja mēs runājam par konkrēto gadījumu, es gribētu uzreiz atbildēt: droši vien skolas pārstāvji bija aizmirsuši to, ja viņi ved grupu, tad tāds saraksts jāņem līdzi uz robežu. Un, ja grupas saraksts ir uzrakstīts latviešu valodā, bet pases ir citā valodā, tad es vienkārši gribētu pateikt, ka, šķērsojot to valsti, vienalga, vai tā ir NVS valsts vai Somija, vai Zviedrija, robežsargiem noteikti būs pretenzijas attiecībā uz atšķirību valodā, kādā iesniegts saraksts, un to valodu, kādā izrakstīta pase. Loģiski, tur varētu visu rakstīt franču valodā, tad nerastos tādas problēmas.

Taču otrs moments ir saistīts laikam ar mūsu iespējām regulēt tos procesus, kas jārisina starpvalstu attiecībās, kā jau es teicu– ar NVS valstīm, ar Somiju, ar Franciju, kā arī ar citām valstīm. Es vēlreiz saku– tas nav mūsu kompetencē! Un es gribu pateikt, ja arī viņi uzrakstītu visu to sarakstu krievu valodā, tas bija virzīts tikai uz to, ka viņiem tie saraksti bija jāņem līdzi, lai robežsargs varētu salīdzināt uzvārdus pasēs. Bet pasēs tiek rakstīts krievu valodā, jo pases ir bijušās PSRS pases, kur rakstīts krievu valodā. Ticiet man, arī es izmantoju ne to pasi, kuru gribētu izmantot kā Latvijas Republikas pilsonis.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Bērziņ! Gatavojas deputāts Eglājs.

I.Bērziņš: Es gribētu precizēt vēlreiz, ko nav izdarījusi Ārlietu ministrija un kas traucē tieši no ārlietu ministrijas puses, jo mums bija kopēja sēde, kur piedalījās arī Simsona kungs un Baltača kungs tieši tajā brīdī, kad šīs funkcijas tika pārdalītas, kad praktiski tas viss, kas saistās ar šo izbraukšanu, nonāca jūsu ministrijas rokās. Man ir minētās sēdes protokols. Un man ir tāds jautājums, kuru es pats uzdevu tad, kad tika noskaitīts, kādas funkcijas būs Baltača kunga kantorim. Proti, kas tad paliek Ārlietu ministrijai? Un Baltača kungs (viņš arī šeit ir klāt) atbildēja, ka diplomātisko pasu formēšana (jeb arī kāds no Ārlietu ministrijas, es tiešām nezinu, jo te nav precizēts), diplomātisko pasu formēšana un vīzu izsniegšana, kamēr mums nebūs šīs Latvijas pases un kad katrs varēs iet un tās formēt attiecīgajās vēstniecībās. Lai Ārlietu komisija varētu rīkoties, tādēļ es vēl gribētu (jūs jau teicāt) precizēt, ko tad šobrīd nav izdarījusi Ārlietu ministrija un kas traucē, pieņemsim, jūsu ministrijai veikt šos pienākumus? Paldies.

Z.Čevers: Mums nekas netraucē. Es vēlreiz atkārtoju, mums nekas netraucē. Mēs izsniegsim visiem, kas vēlas, lai viņi brauc. Es vēl vienu reizi gribu pateikt, ka nav noslēgti līgumi par Latvijas Republikas iedzīvotāju, tās pilsoņu izbraukšanu bez vīzām, izmantojot PSRS pases. Par bezvīzu iebraukšanu Polijā, Čehoslovākijā līgumu ir noslēgusi PSRS, nevis Latvijas Republika. Un es atbalstu Ārlietu ministriju tajā jautājumā, ka, pirms taisīt šo apgriezto variantu, labāk vispirms noslēgt ar visām valstīm līgumu par PSRS pasēm, bet pēc mēneša, pēc diviem savukārt sūtīt Latvijas Republikas pasu paraugus. Taču es vēl vienreiz gribu pateikt, ka tas nav Iekšlietu ministrijas kompetencē. Mums ir uzdevums izdot tās pases, bet slēgt līgumus– tas ir atsevišķs valdības un parlamenta starpvalstu sarunu uzdevums. Arī Ārlietu ministrijas amatpersonām diplomātisko apmeklējumu laikā būtu jāpaceļ šie jautājumi. Es atzīstu arī to, ka Ārlietu ministrijai, Augstākās padomes Ārlietu komisijai līdz jauno pasu izsniegšanai ir bezjēdzīgi slēgt tos līgumus. Tāpēc mēs vēl pagaidām turpinām izsniegt tās vecās pases. Būtība ir tāda, ka mēs jau nevienam netraucējam.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Bērziņa kungs!

I.Bērziņš: Es atvainojos, es vienkārši precizēšu, ka dažas valstis šos līgumus jau ir noslēgušas, teiksim, ar Lielbritāniju. Ar Latvijas Republikas pasi, kas izdota kaut vai tajā pašā Lielbritānijā, jūs droši varat braukt iekšā, jo nav vajadzīga nekāda vīza. Daži darbojas vēl no starp­karu perioda. Jautājums tiešām ir par šīm jaunajām pasēm, tāpēc es arī precizēju. Tiklīdz būs, problēmas zudīs.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Eglāj! Gatavojas deputāts Budovskis.

V.Eglājs: Cienījamais ministr! Man nav īstas skaidrības. Ja, teiksim, es braucu ar jahtu uz Zviedriju un man ir ārzemju pase, Zviedrijā pārstāvniecībā man iespiež atļauju iebraukt Zviedrijā. Man no Vīzu daļas nav atļaujas izbraukt no Latvijas. Kas to pārbauda, ka šīs atļaujas nav? Vai Latvijas robežsargi Irbes jūras šaurumā vai krievu robežsargi, vai zviedru robežsargi kaut kur tajā otrā pusē? Kas ir tas, kas skatās, vai man ir tā atļauja vai nav?

Z.Čevers: Latvijas Republikas robežsargi nepārbauda jūsu ierakstu, tāpēc ka, izejot no tā likuma, kuru jūs pieņēmāt, katram republikas pilsonim ir tiesības izbraukt. Zviedru vēstniecībā, tāpēc ka nav noslēgts bezvīzu iebraukšanas režīms, iebraukšanas vīzu jums neieliks, kamēr netiks saņemta izbraukšanas vīza no Latvijas. Tās lietas nav manā kompetencē, jūs saprotiet mani pareizi. Tāpēc, lai jūs izbrauktu, esmu vienpersoniski pieņēmis lēmumu, ka tad, kad jūs vēlēsities izbraukt uz Zviedriju, jūs ieradīsities Vīzu daļā ar PSRS pasi un pateiksit, ka jums jābrauc uz Zviedriju. Vīzu daļā jums neprasīs neko– vai jūs tur kāds sagaida vai jūs kāds izmitina? Jums pasē iespiedīs to zīmodziņu. Pēc tam jūs dosities uz Zviedrijas vēstniecību. Nezinu, kā strādā zviedri, bet citas valstis prasa izsaukumu un garantētu uzņemšanu, kas arī nav atkarīgs no Latvijas Republikas iedzīvotāja. Lai jums to nepieprasītu, vajag slēgt līgumus, kas atkal nav manā kompetencē.

V.Eglājs: Man tomēr nav īsti skaidrs. Ja gribu iebraukt Zviedrijā, bet sestdienā un svētdienā vēlos apbraukt apkārt Gotlandei– kāds skaists izbrauciens– un doties atpakaļ, vai mani pārbaudīs, kad es braucu ārā? Agrāk mani vienmēr pārbaudīja. Vai tagad pārbaudīs, vai mani laidīs Irbes šaurumā?

Z.Čevers: Jūs varēsit braukt līdz Latvijas Republikas jūras robežai un neitrālajos ūdeņos. Cik man zināms, Latvijas Republikas jūras robeža vēl nav noteikta. Tas nozīmē, ja jūs kuģosit Latvijas Republikas robežā, kura vēl nav noteikta… Bet, ja iebrauksit Zviedrijas teritoriālajos ūdeņos un jums nebūs vīzas, tad, ticiet man, tā ir zviedru robežsargu kompetence.

V.Eglājs: Mani interesē, vai Irbes šaurumā mani aizturēs vai ne?

Priekšsēdētājs: Eglāja kungs, lūdzu, to prasiet Jundža kungam, viņš šeit ir galvenais robežsargs.

Z.Čevers: Ja tiks noslēgts līgums, ka Irbes jūras šaurums ir Latvijas Republikas teritoriālajos ūdeņos, jūs drīkstēsit braukt.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Budovski! Gatavojas deputāts Freimanis.

M.Budovskis: Ministra kungs! Man joprojām nav skaidra situācija lidostā, proti, dubultā vīzu kontrole. Tātad NVS pilsoņi iet savā koridorā, Rietumu pilsoņi un Latvijas Republikas pilsoņi– savā koridorā. Tātad jautājums ir par tranzītvīzām. Tā ir pirmā daļa.

Otrā daļa. Vai mūsu Iekšlietu ministrija ir spējīga kontrolēt, kas tad ir iebraucis, kas iegājis caur NVS koridoru un cik ilgu laiku viņš uzturas šeit? Kā zināms, vairumā valstu tranzītvīza darbojas 24 stundas. Pie mums šis cilvēks var iebraukt un palikt, cik ilgi viņam patīk. Un pēc tam var braukt tālāk. Tātad šinī aspektā pirmais jautājums.

Z.Čevers: Par šiem koridoriem, kur ārzemniekiem iespiež iebraukšanas vīzas Latvijas Republikā. To dara Ārlietu ministrijas darbinieki, to nedara Iekšlietu ministrijas Vīzu un pasu daļas darbinieki. Tas ir Ārlietu ministrijas darbinieku kompetencē. Tas ir jautājums Jurkāna kungam.

Jautājumā par tiem koridoriem, kāpēc tur stāv PSRS robežsargi? Cik es atceros, Jundža kungs bija pateicis: jūs pieņemsit lēmumu viņus no turienes izmest ārā.

Es gribu pateikt to: ja visiem NVS cilvēkiem, kas ierodas Latvijas Republikā caur lidostu, caur dzelzceļu un caur ostām, būs vajadzīga vīzu saņemšana, kā arī tāds starpvalstu līgums būs akceptēts caur parlamentu, mēs kontrolēsim tos, kas ierodas mūsu republikā. Pagaidām varam akceptēt tikai to, ka mēs fiksējam visas automašīnas, kas ierodas Latvijas Republikā. Es vēlreiz gribu akcentēt, ka būtu par to, ko jūs tikko piedāvājāt, proti, lai policija zinātu: NVS pilsonis ierodas komandējumā uz piecām dienām, un viņam uz robežas izsniedz atļauju uz piecām dienām, bet, ja viņš uzturas ilgāk, tad viņam jāgriežas Vīzu daļā saņemt pamatotu atļauju par šīs vīzas pagarināšanu. Jo ātrāk jūs tādu lēmumu pieņemsit, jo ātrāk mēs to sāksim realizēt. Es esmu tieši par tādu pašu struktūru. Jau šodien policijas departaments netiek galā ar tiem cilvēkiem, kuri iebrauc no visām NVS valstīm un pusgadu un gadu aizņem viesnīcas, bet jūs viņus no turienes izdzīt nevarat, tāpēc ka viņi par dzīvošanu viesnīcā maksā naudu. Bet, ja viņam būtu iebraukšanas vīza uz nedēļu, uz mēnesi– jautājumi nerastos.

M.Budovskis: Tātad faktiski mēs šobrīd varam vienoties, ka Iekš­lietu ministrija nezina, kas iebrauc, nezina, ko ieved un nezina, cik ilgi uzturēsies?

Z.Čevers: Es atvainojos, jūs drusku citādi gribat pagriezt jautājumu– vai mēs zinām vai mēs nezinām? Es nesaprotu jūsu jautājuma būtību. Jūs man prasījāt par iebraukšanas vīzām, es jums gribu pateikt, ka NVS iedzīvotājiem iebraukšanas vīzu nepieciešamību nav akceptējis parlaments. Tagad jūs gribat pateikt, vai es kontrolēju katru cilvēku, kas tuvojas Latvijas Republikas teritorijai? Atvainojiet, tā nav policijas kompetence, tā ir robežsargu un muitas kompetence. Ja jūs ierakstīsit likumā par policiju, ka tas ir mūsu kompetencē– mēs to izpildīsim.

M.Budovskis: Paldies. Tādā gadījumā otrs jautājums. Es gribētu papildināt vai pagriezt drusku citā aspektā Bērziņa kunga jautājumu. Tātad ko Vīzu daļa reāli ir ierosinājusi Ārlietu ministrijai, kas neapmierina vai traucē jūsu pašreizējo darbu, proti, ko Ārlietu ministrija ir bremzējusi, kavējusi, uz ko nav reaģējusi, vai arī kādā citādā veidā jūsu priekšlikums nav guvis atbalstu?

Z.Čevers: Es gribu pateikt, ka visbūtiskākā doma (vai nu tas bija pēc likuma pieņemšanas) ir noslēgt līgumus, kas ļautu republikas iedzīvotājiem, izmantojot PSRS pases, doties uz ārzemēm bez vīzu atļaujas tā, kā to ir darījusi Lielbritānija,– tikai attiecībā uz Latvijas pasēm noslēgt tādus līgumus un dabūt tiesības Latvijas Republikas iedzīvotājiem izbraukt uz jebkuru valsti, kā to paredz Latvijas Republikas likums. Es uzskatu, ka tas ir demokrātisks likums, kas nekādā ziņā neaizskar iedzīvotāju tiesības uz brīvu pārvietošanos. Bet šajā sakarā vēlreiz gribētu akceptēt (es izsaku tikai savu subjektīvo viedokli), ka laikam pareizi bija rīkojusies Ārlietu ministrija, gaidot to mirkli, kad parādīsies Latvijas Republikas pase. Jo, ja mēs slēgsim tādus līgumus ar citu valstu ārlietu ministrijām, kad izmantosim neesošās valsts pases, mēs varam sastapties ar kuriozu faktu starptautiskajā diplomātijā, ka prasām saviem republikas iedzīvotājiem tiesības brīvai izbraukšanai, izmantojot to dokumentu, kas pagaidām atrodas citas valsts apritē. Tas var radīt diplomātisko skandālu, jo PSRS tādu akceptu Latvijai nedos, proti, izmantot Latvijas Republikas iedzīvotājiem PSRS pasi bezvīzu izbraukšanai. Ja gadījumā tāds jautājums paceltos starpvalstu sarunās un Krievija tam piekristu, es domāju, Ārlietu ministrijai nebūtu problēmas noslēgt tādus līgumus, negaidot to brīdi, kad Latvijas Republikas pilsoņi saņems savas pases.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Freimani! Gatavojas deputāts Vaivads.

J.Freimanis: Mani tik daudz neuztrauc tas jautājums, kā mums iet uz Rietumu robežas, bet vairāk interesē jautājums par imigrāciju jeb faktisko imigrāciju uz neeksistējošās Austrumu robežas.

Jūs visu laiku runājat par savām kompetencēm, tomēr sakiet, lūdzu, kādas būtu Vīzu daļas iniciatīvas, proti, kā mums vajadzētu nekavējoties rīkoties– vai nu Augstākajā padomē, vai kādā citā vietā– lai pārtrauktu Austrumu (sauksim, kā gribat) cilvēku brīvu iebraukšanu pie mums? Kur jūs redzat savu kompetenci šajā lietā. Vīzu daļas kompetenci tajā skaitā?

Z.Čevers: Runājot par to, kādus priekšlikumus iedevusi Vīzu daļa vai Iekšlietu ministrija, es varu pateikt, ka mēs savus priekšlikumus esam iedevuši ne tikai par Austrumu robežu. Mēs esam iesnieguši savus priekšlikumus par šiem līgumiem par to valstu pilsoņiem, kuri izmanto fiktīvas pases, izmanto Latvijas Republiku kā tranzīta joslu no atsevišķām valstīm, piemēram, no Āfrikas valstīm. Izmanto to, jo viņi tās pases iegūst ļoti brīvi, tās viegli viltojot. Izmanto tranzīta joslu caur Maskavu un dodas caur mūsu valsti uz Ziemeļvalstīm. Tādi pilsoņi tika aizturēti, ko izdarīja robežsargi. Šim procesam momentā tiek piesaistīti Informācijas departamenta speciālisti un kriminālpolicijas speciālisti. Ir atsevišķas krimināllietas par citu valstu pilsoņu pārvietošanos tranzītā caur republiku, izmantojot viltotas pases. Tātad tomēr kaut ko darām. Varu pateikt, ja mēs to nedarītu, tad Latvijas Republikai būtu jāmaksā bargas soda naudas Skandināvijas valstīm par to, ka caur savu robežu mēs izlaižam praktiski citu valstu pilsoņus ar viltotām pasēm.

Ja runājam par Austrumu robežu, es gribētu pateikt, ka viens no tādiem būtiskākajiem soļiem ir šo robežu slēgšana, atzīstot, ka iebraukt Latvijas Republikas teritorijā drīkst, pamatojoties tikai uz vīzām, kuras varētu iegūt Maskavas vēstniecībā; to momentā atrisinātu, ja ar budžetu palīdzību visos kontrolposteņos uzstādītu kompjūterus, kuros tiktu ielaisti visi dati, izveidojot kompjūteru vienoto tīklu saistībā ar policijas iestādēm un Vīzu daļu. Tad tas process ir pilnīgi kontrolējams, jo cilvēkam ir dotas tiesības ierasties tikai uz noteiktu periodu. Tajā brīdī, kad Vīzu un pasu daļas darbinieki šo procesu var kontrolēt ar tām tiesībām, kādas mums ir dotas, mēs pārvaldām situāciju, proti, to, kurā teritorijā viņš atrodas un kurā mājā viņš dzīvo.

J.Freimanis: Es atvainojos, Čevera kungs! Nevajadzētu mums pieminēt starpvaldību vienošanos ar Krievijas Federāciju, jo līgumus var noslēgt tikai tad, ja ir divas slēdzējpuses. Jūs ļoti labi zināt, kā mums iet ar tiem līgumiem ar Krieviju. Ir runa par administratīviem vienpusējiem Latvijas Republikas Iekšlietu ministrijas pasākumiem, lai aizliktu priekšā “klapi”. Par to es runāju, proti, par konkrētiem, uz papīra formulētiem priekšlikumiem.

Z.Čevers: Ārlietu ministrijai esam iedevuši vairākus dokumentus. Es jau mēģināju to motivēt.

J.Freimanis: Tātad kavētāja ir Ārlietu ministrija?

Z.Čevers: Atvainojiet, jūs nupat ļoti labi pateicāt savu priekšlikumu: “Jūs zināt, Čevera kungs, kā iet ar to līgumu noslēgšanu.” Es vēlreiz gribu akcentēt– viss ir atkarīgs no tā, kā strādās, slēdzot starpvalstu līgumus. Tas atkarīgs no tiešā izpildītāja: muitnieka, robežsarga vai policista. Tas atkarīgs no tā, kā tiek slēgti līgumi. Mēs no savas puses varam aiztaisīt “klapi”, un tajā pašā laikā vienpusēji kaut kādu “klapi” aiztaisīs Krievija.

J.Freimanis: Tas jau notiek.

Z.Čevers: Atvainojiet, jūs taču pats to saprotat.

Priekšsēdētājs: Deputāt Vaivad, lūdzu!

J.Vaivads: Man varbūt tāda piezīme. Es te dzirdēju dikti daudz par tiem kompjūteriem. Kompjūteri faktiski reāli parādījās pēc kara– 1946.gadā. Bet Latvijas robeža arī pirms kara tika nosargāta. Bet jautājums ir tāds formāls. Vēl pagājušajā gadā šis Pasu un vīzu departaments no iedzīvotājiem pieprasīja ne tikai anketas aizpildīšanu, bet, izsniedzot dienesta pasi, pat pieprasīja arī tā saukto “spravku–objektivku”, kuru izdod pirmās daļas. Un šāda veida informācija bija jāiesniedz šim departamentam. Tātad tas nozīmē, ka šāda informācija tika vākta. Tas nozīmē to, ka tur bija arī cilvēki, kas šo informāciju apstrādāja, glabāja un tā tālāk. Respektīvi, jautājums reducējas uz to, kas strukturāli ir šajā departamentā mainīts un vai cilvēki joprojām arī ir tie paši, kas kādreiz vāca šo informāciju un to apstrādāja? Vai šie cilvēki tagad atkal ar kaut ko nodarbojas? Respektīvi, pārņemot šo departamentu, kādas pārmaiņas jūs tajā izdarījāt un ar kādu mērķi? Un kas no tā visa ir iznācis?

Z.Čevers: Kādi dokumenti tika prasīti agrāk, par to es nevaru atbildēt, jo par iekšlietu ministru es esmu kļuvis tikai 20.novembrī. Tas ir vēsturiskais process, un daudzi laikam atceras to, kā šajos 50 gados mums virzījās vēsture.

Ja mēs runājam par Vīzu daļu, tad atceros, ka es kā jauns cilvēks atnācu strādāt policijā ar domu, ka Vīzu daļā galvenais jautājums bija, lai tur lielākoties strādātu latvieši. Un tika uzņemti cilvēki, kas pārvaldīja latviešu valodu. Vai jūs domājat, ka tur strādā cilvēki, kuri agrāk vāca kaut kādā veidā informāciju par Latvijas Republikas iedzīvotājiem? Es gribu pateikt, ka šajā iestādē, kuru vada Baltača kungs, tādu cilvēku nav. Kur viņi ir bijuši agrāk? Viņi ir bijuši visās sabiedriskajās organizācijās. Es gribētu vēlreiz akcentēt, ka uz to nevaru atbildēt, es jums gribētu pateikt, ka esmu iekšlietu ministrs. Savukārt ir aizsardzības ministrs, kas atbild par robežapsardzību. Es varu garantēt to, ja Augstākā padome pieņems likumus, mēs tos izpildīsim. Bet, ja likumi nav pieņemti, no manis nevar prasīt izpildīt to, kas nav noteikts likumdošanā. Es vienkārši vēlreiz gribu akcentēt, ka šobrīd republikas iedzīvotājiem nav nekādu šķēršļu un viņiem anketas nav jāpilda.

Priekšsēdētājs: Vairāk neviens jautātājs nav pierakstījies. Paldies, Čevera kungs, par atbildēm uz jautājumiem. Godājamie kolēģi, vai ir nepieciešamība lūgt Baltača kungu atbildēt uz jautājumiem? (Zālē saucieni: “Nav!”) Paldies. Godājamie kolēģi! Kā mēs iepriekš bijām vienojušies, mēs varbūt dosim iespēju uzstāties arī deputātiem. Ja būs tādi, kas vēlēsies uzstāties, mums ir tikai jāvienojas par reglamentu, jo mums nav tieša reglamenta tādos gadījumos. Ir ierosinājums– piecas minūtes. Pieņemts.

Godājamie kolēģi, pirms deputāti gatavojas uzstāties, informēju, ka uz telefonisku pieprasījumu ir saņemta republikas Ārlietu ministrijas Konsulārās nodaļas informācija. Proti: “Sakarā ar to, ka Latvijas Republikas Augstākajā padomē tiek analizēta iebraukšanas un izbraukšanas dokumentu formēšanas kārtība Latvijas Republikas Iekšlietu ministrijas Vīzu un ārzemnieku reģistrācijas daļā, Latvijas Republikas Ārlietu ministrija ierosina Latvijas Republikas Iekšlietu ministrijai pārņemt arī iebraukšanas vīzu Latvijas Republikā izsniegšanu Latvijas robežpunktos, par ko jau ir panākta principiāla vienošanās ar Čevera kungu un Baltača kungu.

Attiecībā uz izbraukšanas dokumentu formēšanu Latvijas Republikas pastāvīgajiem iedzīvotājiem dienesta un privātajiem braucieniem uz ārzemēm būtu jāņem vērā, ka līdz Latvijas Republikas pasu izdošanai šim nolūkam tiek izmantotas bijušās PSRS ārzemju pasu veidlapas, ievērojot noteiktu to noformēšanas kārtību. Tāpēc saskaņā ar Latvijas Republikas Augstākās padomes 1991.gada 10.decembra konstitucionālā likuma trešās nodaļas 28.pantu būtu mērķtiecīgi saglabāt līdzšinējo pasu formēšanas kārtību Latvijas Republikas Iekšlietu minis­trijā, pasēs bez ierobežojuma noformējot daudzkārtējās izbraukšanas atļaujas uz visām valstīm viena gada laikā, pamatojoties uz organizācijas vai privātpersonu iesniegumu, bez izsaukuma un ielūguma no konkrētas valsts. Šis izsaukums personai būtu jāuzrāda tikai ārvalstu vēstniecībā konkrētas valsts iebraukšanas vīzas saņemšanai, kā arī pirms tam, vajadzības gadījumā formējot Latvijas Republikas Ārlietu ministrijai notu vīzu pieprasīšanai. Tas būtu pietiekami līdz jauno Latvijas Republikas pasu izdošanai. Visa tā rezultātā republikas iedzīvotājiem ievērojami tiktu atvieglota izbraukšana uz ārvalstīm, likvidējot vienu birokrātisku šķērsli un neradot problēmas arī izbraukšanai cauri NVS robežpunktiem. Vienlaicīgi netiktu pieļauti paredzamie starptautiskie incidenti, kad, izmantojot to, ka Latvijas Republikā ir atceltas izbraukšanas atļaujas, caur Latviju mēģinātu izbraukt nekontrolēta ceļotāju plūsma no NVS ar nenoformētām bijušās PSRS ārzemju pasēm, bez trešo valstu vīzām un finansiālajiem līdzekļiem.” Šo dokumentu sagatavojusi Konsulārā nodaļa.

Lūdzu, godājamie kolēģi, kuri no jums vēlas uzstāties? Debatēs uzstāsies deputāts Bojārs un deputāts Vaivads.

Lūdzu, deputāt Bojār!

J.Bojārs: Cienījamie kolēģi! Man liekas, ka mūsu ministra norādei, ka vajag tomēr sekot līdzi, lai noziedznieki neizbrauc ārā, izdodot atļauju, tādējādi viņus it kā pārtverot, es absolūti nevaru piekrist, jo beigu beigās Latvijas robežas nav un pa jebkuru mežu katrs noziedznieks var aiziet praktiski, kur grib, uz jebkuru kaimiņvalsti. Tādējādi šim mehānismam praktiskas nozīmes nav un to pielietot ir lieki. Un, lai mēs varētu sekot līdzi, kā ar mūsu cilvēkiem ir ārzemēs, tad tas jau Iekšlietu ministrijai nav jādara. Es domāju, ka tas jādara mūsu vēstniecībām. Mūsu cilvēkiem ārzemēs ir jādod iespēja griezties mūsu vēstniecībās un meklēt tur palīdzību, izskaidrojoties skaidrā un gaišā valsts, tas ir, latviešu, valodā. Un personas, kas to nemāk, lai griežas NVS valstu vēstniecībās, kur būs plašas iespējas oponēt ar savām krievu valodas zināšanām un agrāko padomju pasi.

Tad mūsu ministrs runāja par iespējamo līguma noslēgšanu, par to, ka Irbes jūras šaurums ir Latvijas Republikas teritoriālie ūdeņi. Es gan nesapratu turpmāko domu, jo kopš kura laika tad Irbes šaurums ir kaut kādi Krievijas teritoriālie ūdeņi? Varbūt impērijas laikos, pirms revolūcijas, bija, bet tagad nekādiem krievu robežsargiem vairs nav nekāda pamata tur stāvēt. Tā ka Eglāja kungam ir pilnīga taisnība un viņš ar savu jahtu var braukt uz Visbiju, atbraukt atpakaļ un mierīgi braukt mājās. Ja viņam ir jūrnieka pase, viņš var Zviedrijā mierīgi izkāpt jebkurā ostā, ja vien viņš var samaksāt naudu par jahtas stāvvietu.

Par robežas slēgšanu. Es visnotaļ esmu par to, jo tik tiešām robeža obligāti jāslēdz un jātaisa tur kompjuterizēta sistēma, bet, kamēr tās nav, es uzskatu, ka to meklējamo cilvēku jau nav tik daudz, tādēļ uz robežas var turēt sarakstus. Bet uzskatu, ka visā šajā izbraukšanas lietā, salīdzinot ar Latvijas pārējiem pilsoņiem, visbeztiesiskākie, atvainojiet, ir Latvijas Republikas Augstākās padomes deputāti. Man rokā ir tāda anketīte, kura ir jāaizpilda un kurā ir uzrakstīts: “Lūdzu atļaut man izbraukt uz…” Atvainojiet, uz kādu likumdošanas aktu pamata man jālūdz cienījamajam Endziņam atļauja izbraukt? Tad jau es jūtos kā vecajos laikos, kad man bija jāiet uz Kirova rajona partijas komiteju, kur sēdēja veca pensionāre, kas man ļāva vai arī neļāva izbraukt. Minētā anketa aizstāj pilnu tādu relikviju. Cienījamie kungi, atvainojiet, ja esmu brīvs deputāts, šeit nekāda atļauja ne no viena nav jāprasa! Augstākā padome var lemt par to, vai mani iekļaut delegācijā vai neiekļaut. Augstākā padome var lemt, vai maksāt man par to laiku, kamēr esmu ārzemēs vai ne. Bet tas ir pavisam cits jautājums. Taču atļaut vai neatļaut man izbraukt uz ārzemēm, kad man ir konstitucionālais likums… Atvainojiet, par ko tad mēs te cīnījāmies un kāpēc mēs ar Eglāja kungu un vēl tā darba grupa rakstījām šo formulu mūsu cilvēktiesību likumā?

Ja mēs turpinām lasīt šo pašu anketu, atvainojiet, te ir tā, it kā doties Augstākās padomes komandējumā (tam es varētu piekrist) vajadzētu atļaut. Organizācijas vai partijas komandējums… Kāda darīšana Augstākajai padomei, ja braucu savas partijas uzdevumā? Atvainojiet, cienījamie deputāti, kur tad ir mūsu neatkarība? Vai tas ir ierakstīts Augstākās padomes pagaidu reglamentā? Kur citur tas ir ierakstīts?

Tālāk– šeit ir rakstīts: personīgā vizītē. Jūs atvainojiet, kāda kuram darīšana, tajā skaitā Augstākajai padomei, kādās personīgās vizītēs es braucu uz ārzemēm? Tas ir galīgi prettiesiski. Man var nemaksāt. Augstākā padome nav maksājusi ne par vienu manu ārzemju braucienu. Tādā ziņā abām pusēm– gan Augstākajai padomei, gan man– ir pilnīgi tīra sirdsapziņa. Paldies par uzmanību, cienījamie kolēģi!

Priekšsēdētājs: Godājamie kolēģi! Neiztirzāsim Bojāra kunga uzstāšanos. Mēs iztirzāsim Čevera kunga informāciju par Vīzu un ārzemju pilsoņu reģistrācijas daļas darbu.

Lūdzu, Vaivada kungs! Piecas minūtes.

J.Vaivads: Cienījamie kolēģi! Es varu informēt, ka mēs šo jautājumu jau sākām kustināt pirms laba laika. Pie mums arī frakcijā ieradās Baltača kungs (toreiz gan Čevera kunga nebija), un mēs par šiem jautājumiem jau izplēsāmies, varētu teikt, frakcijā. Protams, ka šeit var runāt par objektīvām neskaidrībām, objektīvo situāciju un no tās izrietošām, var teikt, nenokārtotām lietām. Gribu pievērst uzmanību vienam pamatvariantam, kas ir tīri formāls. Tātad formāli, un ar to ir jārēķinās.

Likums tika pieņemts jau pietiekami sen. Tātad pietiekami sen bija skaidrs un arī saprotams, ka visi šie jautājumi ir jārisina. Un tikai šodien mēs ar Krastiņa kunga līdzdalību dzirdējām, cik elementāri un vienkārši tos var atrisināt. No visa tā man ir vienīgi tāds secinājums, kāds bija arī mūsu frakcijā, ka minētais departaments… Tā arī es nedzirdēju, kas kvalitatīvi šajā departamentā ir mainīts, Čevera kungam to pārņemot: par to nedzirdēju absolūti neviena vārda, kā arī to, kādi tur joprojām strādā cilvēki, vai tur ir salasīta vispār kaut kāda cita komanda. Skaidrs ir tikai viens, ka šis departaments tādā sastāvā savas funkcijas nespēj pildīt un ka visai republikai ir jānāk palīgā tam strādāt. No tā ir viens vienīgs secinājums, arī frakcijas variants: ja šis departaments netiks pārkārtots un līdz ar to arī nomainītas konkrētās amatpersonas, tādā gadījumā frakcija “Satversme” izvirzīs jautājumu par ministra spēju strādāt. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Silār!

I.Silārs: Cienījamie kolēģi! No visas šīs apspriedes gaitas, no uzdotajiem jautājumiem man personīgi radās tāds iespaids, ka gribam vienmēr sameklēt vienu cilvēku, uz kura pleciem uzvelt atbildību par visiem sasāpējušajiem jautājumiem, kādi ir radušies tagad, kad mēs veidojam neatkarīgu valsti. Prezidijs nolemj ataicināt vienu ministru, protams, pēc deputātu ierosinājuma. Un mēs viņam tagad prasām atbildēt uz jautājumiem, kas ir aizsardzības ministra kompetencē, kas ir ārlietu ministra kompetencē. Mēs paši jau esam paguvuši aizmirst, manuprāt, ļoti ilgi un sāpīgi apspriesto policijas likumu un prasām to, kas absolūti nav šīs ministrijas kompetencē. Protams, mēs šeit saņēmām arī, paldies Dievam, telefonogrammu no Ārlietu ministrijas. Bet, kad darba kārtībā izlasīju, par ko ir uzaicināts atskaitīties iekšlietu ministrs, manī jau radās izbrīns, kādēļ šim pašam Prezidijam, respektīvi, nevienam no Prezidija locekļiem, nav radusies doma pieaicināt arī ārlietu ministru. Jo vīzu jautājums vienmēr galvenokārt ir Ārlietu ministrijas kompetencē un līdz ar to visas valdības kompetencē. Un šeit jautāt, ko viens departaments domā par to, ko vajadzētu darīt uz robežas, tad arī tas ir valdības sēdē apspriežams jautājums. Un es domāju, ka mēs neviens, ceru, neesam aizmirsuši, ka ikvienā valdības sēdē jebkurš deputāts var ņemt dalību.

Es ar prieku klausījos šīs atbildes un uzskatu, ka tās, manuprāt, liecināja par ministra kompetenci ne tikai savas ministrijas ietvaros, bet arī par viņa saitēm ar Ārlietu ministriju, kā arī pārējiem valdības locekļiem. Un nedomāju, ka ministram šeit būtu jāatskaitās par to, kādi uzvārdi un to nēsātāji ir nomainīti un kādēļ ir nomainīti, vai kādi uzvārdi nav nomainīti vienā no departamentiem. Un, ja šāda atskaite nav bijusi, vai tādā gadījumā būtu jāizvirza jautājums par ministra noņemšanu? Es domāju, ka mums katram pašam ir jāuzņemas lielāka atbildība, nevis sava neizdarība, sava nevēlēšanās iedziļināties jautājuma būtībā jānovirza uz vienu cilvēku un jāmeklē grēkāzis. Latvija mums ir jāstiprina visiem kopā– kā Augstākajai padomei, tā valdībai. Un tādēļ arī iestājos par to, lai ministrs tiktu uzaicināts. Es domāju, jūs vēl atceraties, ka šeit pacēlās jautājums, ka tas nav vajadzīgs, ka to var izlemt komisijā. Es saku ministram paldies.

Domāju, ka pēc šīs ministra atskaites šeit ir daudz par ko vērts padomāt. Paldies.

Priekšsēdētājs: Godājamie kolēģi! Man pie Silāra kunga uzstāšanās ir tikai komentārs, ka darba kārtībā ir rakstīts– iekšlietu ministra atskaite par Vīzu un ārzemju pilsoņu reģistrācijas daļas darbību. Tā ka viss ir pareizi. Tieši par tās darbību, nevis par vīzām. Paldies. Vai vēl kāds vēlas uzstāties? Nevēlas.

Godājamie kolēģi, šīsdienas darba kārtības skatīšanu, protams, esam beiguši, bet no rīta tika izdarīts balsojums par to (tas arī nezin kāpēc tā ir palicis), ka rīt 7.darba kārtības jautājumā mums būtu jāklausās, cik saprotu, labklājības ministrs par to, kā viņš šajā gadā plāno veikt Latvijas Republikas iedzīvotāju veselības aizsardzību. Lai cik tas paradoksāli būtu, deputāti nobalsoja par iekļaušanu. Taču padomāsim loģiski– tas ir milzīgs referāts, kas jums būs te jāklausās vai arī nebūs jāklausās. Nekādi dokumenti un pieprasījumi nav iesniegti. Cik zinu, komisija arī nav gatavojusi šo jautājumu. Vai tomēr mums nevajadzētu atvainoties Eniņa kungam par pārpratumu un tomēr lūgt viņu rīt nenākt šeit pie mums un nemēģināt lasīt populārzinātnisku lekciju par veselības aizsardzību Latvijā? Jo ministriem ir pietiekami, ko darīt. Un pie tam rīt mums vēl ir arī valdības sēde.

Lūdzu, Panteļejeva kungs!

A.Panteļejevs: Es atvainojos! Es kļūdījos– labklājības ministrs nebija aicināts runāt par veselību kā tādu.

Priekšsēdētājs: Es atvainojos, Panteļejeva kungs! Jūs nebijāt zālē. Pēc augsti godājamā Aleksejeva kunga ierosinājuma deputāti nobalsoja, ka rīt labklājības ministram mums ir jāstāsta, kā viņš plāno veselības aizsardzību Latvijā.

Lūdzu, Freimaņa kungs!

J.Freimanis: Godājamie kolēģi! Es domāju, ka tas mums ir par sodu, jo mēs absolūti neuzmanīgi klausāmies, kas te notiek. Ja Aleksejeva kunga vienīgais dienesta pienākums ir “jaukt gaisu” un darba kārtībā ielikt muļķīgus punktus, tad esmu par to gatavs atbildēt, ja sapulces vadītājs nav tiesīgs Aleksejeva kungu nolikt pie vietas. Es brīnos, kādēļ mēs vienreiz to paši nesaprotam? Un šodien mums nav citas iespējas, kā vienkārši šo balsojumu atcelt.

Priekšsēdētājs: Tātad, godājamie kolēģi, paldies Freimaņa kungam par atbalstu. Es ierosinu, pirms mēs šodien beidzam plenārsēdi (Batarevska kungs, varbūt jūs uz mirkli paliktu uz vietas un Vaivada kungs tāpat), tomēr reģistrēties un pēc tam nobalsot, ka no rītdienas darba kārtības izslēdzam šo labklājības ministra Eniņa atskaiti par veselības aizsardzības, proti, Aleksejeva kunga ierosināto, jautājumu.

Lūdzu, reģistrēsimies. Rezultāts: 71 deputāts. Lūdzu, balsosim par manu ierosinājumu– izslēgt no rītdienas darba kārtības 7.punktu– labklājības ministra atskaiti par veselības aizsardzības stāvokli Latvijā. Rezultāts: par– 43, pret– 20, atturas– 4. Tātad izslēgts no darba kārtības. Te bija replikas par bāreņiem. Klausīsimies nākamnedēļ. Tas ir palicis. Par šo jautājumu ministrs gatavo atskaiti.

Paldies, plenārsēde ir beigusies. Rīt tiksimies pulksten 10, kad skatīsim valūtas budžetu.

(Sēdes beigas)