Uzturoties valstsvizītē Kanādā 20.–26.septembrī

Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga pirmdien, 25.septembrī, Kanādas galvaspilsētā Otavā parlamenta ēkā tikās ar Kanādas premjerministru Stīvenu Hārperu (Stephen Harper), Senāta spīkeru Noelu Kinselu (Noel A.Kinsell) un Senāta Apakšpalātas spīkeru Pīteru Milikenu (Peter Milliken), uzsverot Latvijas un Kanādas diplomātisko attiecību atjaunošanas 15 gados paveikto darbu abu valstu sadarbības veidošanā. Prezidente pateicās Kanādai par Latvijas inkorporācijas PSRS neatzīšanu, diplomātisko attiecību ātru atjaunošanu pēc neatkarības atjaunošanas, kā arī par atbalstu valsts demokratizācijas gaitā. Savukārt V.Vīķei-Freibergai visi tikšanās dalībnieki pauda atzinību par ieguldīto darbu Kanādas zinātnes un sabiedrības attīstībā, savas valsts prasmīgā vadībā, kā arī augstu novērtēta Latvijas prezidentes kandidatūra ANO ģenerālsekretāra amatam.

Sarunā ar premjerministru S.Hārperu tika pārrunāti veidi, kā attīstīt divpusējos ekonomiskos kontaktus un veicināt jauniešu apmaiņu. Šajā ziņā pozitīvi tika novērtēts Kanādas parlamentā parakstītais starpvaldību līgums (līgumu parakstīja Latvijas bērnu un ģimenes lietu ministrs Ainars Baštiks un Kanādas ārlietu ministrs Pīters Makkeijs (Peter MacKay), kas paredz atvieglot abu valstu jauniešu apmaiņu, kā arī Latvijas uzņēmēju delegācijas klātbūtni vizītē.

Apspriežoties par jautājumiem, kas saistīti ar vīzu režīmu starp Latviju un Kanādu, Kanādas premjerministrs informēja, ka valdības atbildīgās institūcijas rūpīgi seko līdzi šā jautājuma virzībai un ka Latvija ir tuvu visu to prasību galīgai izpildei, kas Kanādai ļautu ieviest bezvīzu režīmu ar Latviju.

Liela uzmanība sarunā tika pievērsta starptautiskās drošības jautājumiem, starptautiskajām miera misijām pasaulē un gaidāmajai NATO galotņu sanāksmei Rīgā šā gada novembra beigās. V.Vīķe-Freiberga atzīmēja, ka S.Hārpers ir gaidīts viesis Rīgā sanāksmē. Kā uzsvēra S.Hārpers, kura vadītā valdība ir viena no lielākajām miera nodrošinātājām Afganistānā, Latvijas un pārējo Baltijas valstu ieguldījums misijā Afganistānā ir patiesi augstu novērtējams. Viņš arī izteica viedokli, ka Rīgas NATO galotņu sanāksmē liela uzmanība būtu jāpievērš Afganistānas mierīgas nākotnes veidošanai.

V.Vīķe-Freiberga un S.Hārpers pārrunāja Baltijas reģiona dinamisko attīstību, kā arī Baltijas valstu lomu Eiropas jauno demokrātiju atbalstīšanā, sniedzot savu sekmīgo reformu pieredzi Moldovai, Ukrainai, Gruzijai.

Savas valstvizītes Kanādā ietvaros Latvijas Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga 25.septembrī Otavā apmeklēja Senātu, kur tikās ar Senāta spīkeru Noelu Kinselu un Senāta Apakšpalātas spīkeru Pīteru Milikenu Foto: Juris Krūmiņš, VPPD

25.septembrī Kanādas galvaspilsētas Otavas universitātē Valsts prezidentei Vairai Vīķei-Freibergai tika piešķirts Otavas universitātes goda doktora grāds. Uzrunājot prezidenti, Otavas universitātes rektors Žils Patrijs (Dr.Gilles Patry) pateicās viņai par lielo ieguldījumu Kanādas zinātnē un tai svarīgu institūciju vadībā, kā arī veltīja atzinīgus vārdus prezidentes izcilajai Latvijas vadīšanai, kas sekmējis valsts demokrātisku izaugsmi. Turklāt fakts, ka Latvijas prezidente ir izvirzīta par oficiālu kandidāti ANO ģenerālsekretāra amatam, sacīja rektors, liecina par dziļu cieņu un uzticību visā plašajā pasaulē. Ž.Patrijs arī pieminēja, ka šī kandidatūra daudzām pasaules sievietēm ir paraugs, kuram sekot savā dzīvē.

Ar aizkustinājuma vārdiem saņemot goda doktora grādu, V.Vīķe-Freiberga atcerējās neskaitāmās reizes, kas vadītas, strādājot dažādu Kanādas zinātnes un izglītības institūciju un asociāciju labā. Prezidente arī pateicās Kanādai par visu to bēgļu uzņemšanu valstī, kas, Otrā pasaules kara seku vadīti, bija devušies meklēt patvērumu, darba un dzīves iespējas. Viņa pieminēja Kanādas multikulturālismu, kas ļāvusi latviešiem saglabāt savas tautas identitāti, veiksmīgi iesaistoties arī Kanādas sabiedrībā.

Pēc goda doktora grāda saņemšanas Latvijas prezidente savukārt pasniedza Atzinības krustu Otavas universitātes profesoram Žanam Dutrio (Jean Doutriaux), pateicoties par viņa nesavtīgajām pūlēm Rīgas Biznesa augstskolas nodibināšanā.

25.septembrī, uzrunājot Kanādas Baltiešu federācijas locekļus, V.Vīķe-Freiberga izteica atzinības vārdus visām trim Baltijas tautu – igauņu, latviešu, lietuviešu – kopienām Kanādā, kas ilgu gadu garumā ir cīnījušās par Baltijas valstu tiesībām un brīvību, kā arī pēc neatkarības atjaunošanas par Latvijas, Lietuvas un Igaunijas attīstību. Viņa runāja par Kanādas parlamenta un valdības lomu, uzklausot baltiešu prasības, neatzīstot Baltijas valstu inkorporāciju PSRS, kā arī dodot bēgļiem patvēruma, darba un izglītības iespējas. Pēc prezidentes sacītā, arī šodien baltieši vēlas sadarboties ar Kanādu multilaterālas pasaules veidošanā, kur katras valsts balss vispārējo cilvēces mērķu vārdā ir sadzirdama, neraugoties uz tās lielumu.

Valsts prezidenta preses dienests

Runa “Multilaterālisms kā atbilde uz mūsdienu izaicinājumiem” Kanādas Impērijas klubā Toronto 2006.gada 21.septembrī:

Ekselences! Dāmas un kungi!
Es esmu pagodināta būt šeit un uzrunāt Impērijas klubu Toronto, pilsētā, kur vispirms dzīvoju, kad 1954.gadā kā 16 gadus veca kara bēgle ierados Kanādā, un pievienoties daudzajiem izcilajiem runātājiem, kas ir uzstājušies šeit agrāk. Starp pirmajiem runātājiem, kas pēc Otrā pasaules kara Impērijas klubā runāja par transatlantisko attiecību tēmu, bija Kanādas pēdējais britu ģenerālgubernators lords Harolds Aleksandrs. Jau ilgi pirms tam, kad viņš kļuva pazīstams kā Tunisas Aleksandrs, viņš bija dienējis manā valstī Latvijā. Aleksandram, 28 gadus vecam pulkvežleitnantam, bija uzdots komandēt Baltijas vācu landesvēru Latvijas atbrīvošanas karā 1920.gadā. Komandējot landesvēra vienības, kas bija lojālas jaundzimušajai republikai, Aleksandrs palīdzēja atbrīvot Latviju no boļševiku varas.
Latvija savu neatkarību bija deklarējusi 1918.gada 18.novembrī, bet pirmās nacionālās vēlēšanas varēja noturēt tikai 1920.gada pavasarī. Mūsu pirmais brīvās vēlēšanās ievēlētais parlaments – Satversmes sapulce – izstrādāja konstitūciju, ko lietojam vēl šodien. Attiecības starp Latviju un Kanādu, kas tolaik vēl bija domīnija, iesākās 1921.gada 26.janvārī, kad Antante atzina mūsu valsts suverenitāti. Šo dienu mēs Latvijā svinam kā Latvijas de iure atzīšanas gadadienu.
Latvija, tāpat kā Kanāda, kas piedalījās Tautu Savienības nodibināšanā, ar multilaterālisma palīdzību centās atrast savu vietu starp pasaules valstīm. Tomēr 1936.gadā, kad Latvija tika ievēlēta Tautu Savienības padomē, negaisa mākoņi jau bija savilkušies pār Eiropu un Āziju. Tautu Savienība zaudēja savu nozīmi.
Vēsturnieka Ineša Feldmaņa vārdiem sakot, “Vudro Vilsona cerības…, ka Tautu Savienība varētu pacelt starptautiskās attiecības no spēka izmantošanas jaunā līmenī, proti, visu valstu sadarbības līmenī, lai nodrošinātu mieru visā pasaulē, bija lemts palikt par nepiepildāmu sapni. Savienotās Valstis atteicās pievienoties Tautu Savienībai, bet Vācija un Krievija jau sen bija ārpus tās”. Rietumu demokrātiskās valstis atteicās no kolektīvās drošības principa, tā vietā izvēloties samierināšanās politiku.
Atrodoties bīstamā situācijā starp nacistisko Vāciju un padomju Krieviju, Tautu Savienības arvien pieaugošajai neefektivitātei kļūstot acīm redzamai, Latvija atteicās no Tautu savienības kolektīvās drošības neveselīgajiem principiem 1938.gadā un deklarēja sevi par neitrālu valsti. Tas nenovērsa iebrukumu tajā 1940.gadā, kas notika 1939.gada slepenā Molotova-Ribentropa pakta rezultātā, kas sadalīja Austrumeiropu ietekmes zonās starp divām totalitārām valstīm.

Godinot Otrajā pasaules karā kritušos Kanādas karavīrus: Latvijas Valsts prezidente kopā ar (attēlā no kreisās) Latvijas vēstnieku Kanādā Ati Sjanīti, Imantu Freibergu, Kanādas veterānu lietu ministru Gregu Tomsonu un Latvijas delegācijas pārstāvjiem Otavā 25.septembrī nolika ziedus pie Nezināmā kareivja kapa Foto: Valda Kalniņa, A.F.I.

Hitlers bija sākotnējais ieguvējs no “zaudētā miera”, kas nepielūdzami virzījās uz priekšu, izraisot Otrā pasaules kara plaša apjoma konfliktu, bet Staļins bija tas, kas galarezultātā triumfēja un guva labumu. Latvija bija tikai viens no daudzajiem upuriem. Kad Tunisas Aleksandrs, Itālijas un Ziemeļāfrikas atbrīvotājs, 1946.gadā uzrunāja Impērijas klubu, Latvija nevarēja no jauna rasties kā valsts un censties piepildīt ideālistisko sapni par pasaules mieru. Manai valstij vēl bija jācieš no padomju okupācijas gandrīz pusgadsimtu ilgi, līdz 1991.gadā beidzot tika atjaunota tās suverenitāte. Kanāda, kas nekad nebija atzinusi Baltijas valstu vardarbīgo iekļaušanu PSRS, bija pirmā no G-7 valstīm, kas atjaunoja diplomātiskās attiecības ar Latviju.
Piecpadsmit gadu laikā, kas pagājuši kopš tā brīža, Latvija ar savu partneru, tai skaitā Kanādas, palīdzību ir pārveidojusi sevi, kas ir pierādījums tam, ka dažreiz ir iespējams ātri īstenot sāpīgas reformas, jo ir politiskā griba un saskaņota rīcība. Latvija pusgadsimtu bija tikai totalitāras impērijas province. Šodien tā ir pilntiesīga Eiropas Savienības dalībvalsts. Pusgadsimtu vārda brīvība tika apspiesta ar represijām un deportācijām. Šodien, pēc “Reportieru bez robežām” datiem, mēs kopā ar Kanādu ierindojamies starp valstīm, kur ir visbrīvākā prese. Pirms piecpadsmit gadiem mēs bijām daļa no stagnējošas centralizēti plānotas ekonomikas, kur privāta iniciatīva tika uzskatīta par noziegumu. Šodien mums ir brīva ekonomika, kuras pieauguma tempi mērāmi divciparu skaitļos. Šā gada pirmajā ceturksnī Latvijas ikgadējais iekšzemes kopprodukta pieaugums sasniedza nepieredzēti lielu skaitli – 13,1%, kas bija augstākais rādītājs Eiropas Savienībā. Ir pagājuši tikai divpadsmit gadi kopš tā laika, kad no Latvijas tika izvestas pēdējās padomju okupācijas karaspēka daļas. 2004.gadā mēs jau bijām pilntiesīga NATO dalībvalsts, un šā gada novembrī mūsu galvaspilsētā Rīgā tiks sarīkots NATO samits.
Ekselences! Dāmas un kungi!
Sapnis par pasaules mieru patiesi ir ideālistisks – bet tas nav nereāls. Izprotot vēsturi, mēs varam mācīties no savām kļūdām un turpmāk nepieļaut tās. Tautu Savienība cieta smagu neveiksmi un nespēja izpildīt savu galveno misiju – novērst vēl vienu pasaules karu. Neraugoties uz to, Tautu Savienības darbība nebija absolūti neveiksmīga. Pasaules veselības organizācija sāka savu darbību kā Tautu Savienības institūcija. Starptautiskā tiesa, kas tagad ir Apvienoto Nāciju galvenā tiesiskā institūcija, ir Tautu Savienības lolojums. Starptautiskā darba organizācija, kas tagad ir speciāla ANO aģentūra, arī sākotnēji bija Tautu Savienības aģentūra. Ne mazums starptautisko tiesību institūciju ir attīstījušās saistībā ar Tautu Savienību. Latvija lepojas ar to, ka ir to valstu starpā, kas devušas nozīmīgu ieguldījumu šīs institūcijas darbībā.

Pēc Otrā pasaules kara Rietumi neatteicās no kolektīvās drošības par labu samierināšanās politikai, kā tas bija noticis pirms šī kara uzliesmošanas. Parakstot Ziemeļatlantijas līgumu 1949.gadā, Kanāda un pārējās vienpadsmit demokrātiskās valstis pauda stingru apņēmību saglabāt demokrātiskās vērtības un brīvu tirgus ekonomiku.
Varšavas līguma noslēgšana apstiprināja to, kas bija acīm redzams jau 1945.gadā. Pār kontinentu bija nolaists dzelzs priekškars. Totalitārie režīmi, kas atradās uz austrumiem no šī priekškara, noliedza vērtības, ko mēs augstu vērtējam šodien. To cilvēku centieni, kas mēģināja atjaunot šīs vērtības, tika salauzti ar brutālu spēku, visuzskatāmāk tas notika pirms piecdesmit gadiem Ungārijā un 1968.gadā Čehoslovākijā.
NATO dalībvalstis, tai skaitā Kanāda, pusgadsimtu ieņēma stingru nostāju, neraugoties uz padomju draudiem, tādējādi radot spēku līdzsvaru, ko Padomju Savienība neuzdrošinājās izaicināt. Šīs demokrātiskās valstis saliedēja savus spēkus, nodrošinot patiesu kolektīvo drošību. Kad pēc PSRS galīgā sabrukuma beidzās aukstais karš, transatlantiskajai aliansei nebija jāmeklē iegansts, lai turpinātos tās pastāvēšana. Demokrātijas saglabāšana un tās drošības telpas paplašināšana bija kļuvusi par mūsdienu starptautisko attiecību vitāli nepieciešamu sastāvdaļu.
Ekselences! Dāmas un kungi!
Transatlantiskās alianses spēka apliecinājums ir tās efektivitāte un reālās spējas reaģēt uz reāliem draudiem. Atšķirībā no pirmskara Tautu Savienības NATO nav cietusi neveiksmi. Eiropas valstis, kam totalitāra vara bija atņēmusi brīvību, varēja redzēt pierādījumus kolektīvās drošības efektivitātei, ko NATO bija nodrošinājusi aukstā kara laikā. Latvijai dalība NATO nozīmē drošību, kas bija izrādījusies tik nesasniedzama tad, kad mēs bijām ieguvuši neatkarību pēc Pirmā pasaules kara. Nesenās aptaujas rezultāti liecina par to, ka gandrīz 80 procenti iedzīvotāju atbalsta mūsu dalību NATO un 57 procenti uzskata, ka mūsu piedalīšanās miera uzturēšanas operācijās pasaulē ir nepieciešama. Mēs esam pateicīgi par lielo atbalstu, ko esam saņēmuši no Kanādas, lai varētu kļūt par NATO dalībvalsti, kā arī par to, ka Kanāda bija pati pirmā valsts, kas 2003.gadā ratificēja protokolus par jaunu dalībvalstu uzņemšanu NATO.
Transatlantiskajai aliansei nav nepieciešams, lai būtu pilnīga vienprātība visos jautājumos, tās dalībvalstis saglabā savas nacionālās intereses – savu atšķirīgo ģeopolitisko, kultūras un vēsturisko pieredzi. Mūs vieno mūsu kopīgās vērtības. Mūs vieno mūsu kopīgais nākotnes redzējums un mūsu apņēmība darboties saskaņoti, lai aizsargātu mūsu demokrātiskās sabiedrības. Mums ir arī vienāda izpratne par to, ka kopš dzelzs priekškara krišanas lielā mērā ir mainījušies draudi, ar ko mēs saduramies. Mēs tagad saduramies ar tādām aktuālām problēmām kā starptautiskais terorisms, masu iznīcināšanas ieroču izplatīšana, narkotisko vielu un cilvēku tirdzniecība. Lai novērstu šos jaunos draudus mūsu vērtībām un mūsu drošībai, NATO, kas iepriekš ir bijusi radošs instruments pārmaiņu radīšanā, jāturpina pārveidošanās un atjaunošanās process. NATO jāsaglabājas kā aktīvai aliansei, kas rada stabilitāti ne tikai Eiropā, bet arī citur pasaulē.
Ņemot vērā eiroatlantiskās kopienas sirsnīgo attieksmi, ko tā izrādīja Latvijai, mūsu valsts ir īpaši uzticīga atvērto durvju politikas saglabāšanai, kas ļāva tai pašai pārveidoties. Ir jāpasniedz palīdzīga roka tām valstīm, kas aizstāv mūsu vērtības un sāk īstenot reformas. Atbalstot to valstu centienus, kas vēlas integrēties tajās multilaterālajās struktūrās, pie kurām mēs piederam, piedāvājot tām partnerattiecības un apsolot pilntiesīgu dalībvalsts statusu nākotnē, mēs nostiprinām paši savu drošību.
Latvija veltī saskaņotas pūles, lai palīdzētu Ukrainai, Gruzijai un it īpaši Moldovai. Mēs atbalstām to, ka Rīgas samitā vai drīz pēc tā Ukrainai tiktu piedāvāts NATO dalībvalsts rīcības plāns, ja šajā valstī būs politiskā griba turpināt reformas un progresu. Mēs atbalstām arī Gruzijas centienus izveidot ciešākas attiecības ar aliansi.
Latvija arī cer, ka Eiropa var izveidot pragmatiskas sadarbības attiecības ar Krieviju, kam ir svarīga loma pasaules drošības arhitektūrā. Krievijas aktīva piedalīšanās ir ļoti būtiska, lai cīnītos pret starptautisko terorismu un masu iznīcināšanas ieroču izplatīšanu. Tajā pašā laikā mēs nedrīkstam izvairīties no konstruktīva dialoga ar Krieviju pat par vissensitīvākajiem jautājumiem, ieskaitot konsekventu demokrātisko principu ievērošanu un tiesību virsvaru.
Eiropai ir jānostiprina savas spējas dot ieguldījumu mūsu kolektīvajā drošībā. Eiropas Savienības loma tā saukto iesaldēto konfliktu atrisināšanā ir īpaši svarīga. Eiropai ir arī jāsaprot, ka tā vairs nevar paļauties uz Ziemeļameriku tikpat lielā mērā, kā to darīja agrāk. Eiropiešiem ir jāturpina darbs, lai izveidotu kopīgu ārpolitiku. Nesenā krīze Libānā parāda, ka ir jāpaaugstina Eiropas spējas ātri un efektīvi reaģēt krīzes gadījumos.
Ekselences! Dāmas un kungi!
Transatlantiskā alianse ir jāuzskata par lielu sasniegumu pēc neveiksmīgiem centieniem panākt kolektīvu drošību laikā starp abiem pasaules kariem. NATO ir devusi drošību tās dalībvalstīm, bet tā nav un nav domāta kā globāla organizācija. Galvenie izaicinājumi, ar ko mēs šodien saduramies, ir globāli pēc sava mēroga. NATO bija nepieciešams pārveidoties, lai reaģētu uz 21.gadsimta draudiem mūsu drošībai, un arī Apvienoto Nāciju Organizācijai šobrīd ir nepieciešams pārveidoties. ANO ģenerālsekretārs Kofi Annans iestājās par vistālejošākajām reformām ANO vēsturē, bet tas, ko mēs esam paveikuši līdz šim, ir tikai paši pirmie soļi.
Mums jāsper daudz lielāki un ambiciozāki soļi šajā procesā. Mums jāpatur prātā, ka tas, ko daži uzskata par ANO vājumu, var tikt vērtēts arī kā tās spēks. ANO lēmumi bieži ir novilcināti un nepietiekami iedarbīgi, ko var izskaidrot ar grūtībām panākt vienošanos starp gandrīz 200 dalībvalstīm, kam var būt atšķirīgi viedokļi. Tomēr, kad ir panākta vienprātība, raugoties uz nesaskaņām, šiem lēmumiem ir unikāla leģitimitāte, morāla nozīme un politiska autoritāte.
ANO ģenerālsekretārs Dāgs Hammaršelds uzrunāja Impērijas klubu 1954.gadā. Viņš runāja par to, ka “pasaulei, kas ir kļuvusi tik ļoti un neatgriezeniski savstarpēji atkarīga, kāda ir mūsu pasaule”, ir nepieciešama “pasaules organizācija – centrs, kā tas ir teikts ANO hartā, “lai harmonizētu valstu darbību” kopīgu mērķu sasniegšanai”. Šodien mēs dzīvojam pasaulē, kur valstis ir pat vēl “vairāk un neatgriezeniskāk savstarpēji atkarīgas” nekā pirms pusgadsimta. Hammaršelds piebilda, ka, “protams, ir taisnība, ka katrā ANO sesijā var atrast vairāk pierādījumu disharmonijai nekā harmonijai. Šajā ziņā Apvienotās Nācijas ir tikai spogulis, kas precīzi parāda patieso stāvokli pasaulē. Taču disharmonija ir tieši tas iemesls, kāpēc ir nepieciešams harmonizēšanas centrs. Mēs varam nožēlot un pat skaļi žēloties par asajām debatēm, kas bieži notiek Apvienotajās Nācijās, bet nekad nedrīkstam pieļaut kļūdu, domājot, ka mums klātos labāk, ja šīs debates nenotiktu. Nesaskaņas un konflikti pastāv. Tie ir neizbēgami. Mums ar tiem jādzīvo un jārisina tie.”
Dāga Hammaršelda viedoklis ir vēl pamatotāks mūsdienu pasaulē. Es kā ANO ģenerālsekretāra īpašā sūtne Apvienoto Nāciju reformu jautājumos esmu uzsvērusi, ka neviena no šīs globālās organizācijas dalībvalstīm nevarēs saņemt visu, ko tā vēlas iegūt no šī reformu procesa. Mēs nevaram atļauties izturēties pret ANO reformēšanu kā pret spēli “visu vai neko”. Ir dabiski, ka dažādiem pasaules reģioniem ir atšķirīgas prioritātes un uzskati par apdraudējumu, bet ir skaidrs, ka mūsu kopējās interesēs ir, lai mums būtu visaptveroša un demokrātiska attieksme pret ANO reformēšanu un lai panāktu pozitīvas izmaiņas, no kā ieguvēji būtu visi.
Kaut gan es atzīstu līdz šim panākto progresu valdības reformās, es uzskatu, ka tie ir tikai pirmie soļi ANO pārveidošanas procesā par efektīvāku un atbildīgāku organizāciju, par ko tika panākta vienošanās Ģenerālajā asamblejā pagājušajā gadā. Sekretariāts, kam ir nepieciešamie resursi, lai atrisinātu mūsdienu problēmas, ir svarīgs elements jebkurā kolektīvās drošības sistēmā. Jautājumi par pārvaldību, uzraudzību un atbildīgumu, cilvēku resursu menedžmentu un iepirkumu reformu ir starp tiem, kuri turpmāk būs jārisina.
Attiecībā uz atjaunošanas darbiem pēc konfliktu izbeigšanas mēs liekam cerības uz Miera komisiju. Apkopojot ANO lielo pieredzi konfliktu novēršanā, starpniecībā, miera uzturēšanā, cilvēktiesību ievērošanā, tiesu virsvaras nodrošināšanā,
humānās palīdzības sniegšanā, rekonstrukcijā un ilgtermiņa attīstībā, Miera komisija nostiprinās Apvienoto Nāciju spējas panākt ilgstošu mieru un drošību.
Atjaunota, efektīvāka Ģenerālā asambleja ir mērķis, ko cenšas sasniegt ANO dalībvalstis. Daudz ir runāts arī par nepieciešamību reformēt Drošības padomi. Kaut gan šim jautājumam nevajadzētu aizēnot pārējo reformu procesu, es nešaubos, ka progress šajā jautājumā stiprinātu vispārējos ANO reformēšanas centienus.
Viena no galvenajām izmaiņām starptautiskajā sistēmā kopš aukstā kara beigām ir tā, ka rūpes par nacionālo suverenitāti vai teritoriālo integritāti dažreiz tiek uzskatītas par mazāk svarīgām nekā rūpes par cilvēku drošību. To ir izraisījusi starptautiskās sabiedrības arvien lielāka pievēršanās cilvēktiesību ievērošanai. ANO Cilvēktiesību padomes izveidošana šā gada jūnijā bija mēģinājums novērst lielo neatbilstību starp dažu dalībvalstu saistībām un rīcību attiecībā uz cilvēktiesību ievērošanu.
Kā nesen teica Kanādas ārlietu ministrs Pīters Makkejs Cilvēktiesību padomes atklāšanas sesijā, “Kanāda vienmēr ir iestājusies par multilaterālismu – bet galvenokārt mēs atbalstām efektīvu multilateriālismu, kas dod priekšroku konkrētiem rezultātiem nevis procesiem”. Es piekrītu godājamajam Makkeja kungam. Kanāda jau ilgu laiku ir bijusi aktīva cilvēktiesību aizsargātāja un veicinātāja. Latvija arī domā, ka valstīm cilvēktiesību ievērošana ir jāuzskata par galveno prioritāti lēmumu pieņemšanas procesos. Lai Cilvēktiesību padomes darbs dotu rezultātus, kādus mēs cerējām sagaidīt, kad šī institūcija tika izveidota, mums jāpieliek kopīgas pūles, lai panāktu, ka šī padome kļūst par reālu un efektīvu vadošo spēku. Šai padomei ir jāspēj laikus un efektīvi reaģēt cilvēktiesību pārkāpumu situācijās neatkarīgi no tā, kur tas notiek, lai palīdzētu cilvēkiem, kuru labklājība ir apdraudēta. Šīs padomes efektivitāte ir pilnībā atkarīga no ANO dalībvalstu politiskās gribas.
Ekselences! Dāmas un kungi!
Mums vienmēr ir jāatceras, ka to cilvēku dzīvības, kas ir apdraudētas, bieži ir atkarīgas no mūsu multilaterālo institūciju ietekmes spēka. ANO ģenerālsekretārs Kofi Annans ir mudinājis valstu un valdību vadītājus uzskatīt “atbildību aizsargāt” par pamatu kolektīvai rīcībai pret genocīdu, etnisko tīrīšanu un noziegumiem pret cilvēci. Latvija uzskata, ka Kanāda ir tās stratēģiskā sabiedrotā un uzticama partnere ne tikai šajā ziņā, bet arī daudzos citos aspektos. Mēs vēlamies sadarboties ar Kanādu, lai atjaunotu ticību ANO, radītu lielāku uzticēšanos un līdzsvaru starp tās dalībvalstīm un no jauna apliecinātu, kā deklarēts ANO hartā, “ticību cilvēku pamattiesībām, cilvēka cieņai un vērtībai, vīriešu un sieviešu, lielu un mazu valstu vienlīdzīgām tiesībām”.

“LV” (Gunta Štrauhmane) neoficiāls tulkojums no angļu valodas

Uzruna Latvijas un Kanādas biznesa forumā Toronto, Fērmontas Karaliskajā Jorkas viesnīcā, Konfederācijas zālē, 2006.gada 21.septembrī:

Lalona kungs [Ontario ekonomikas ministra parlamentārais sekretārs]! Štokenberga kungs [Latvijas ekonomikas ministrs]!
Ekselences! Uzņēmēji! Dāmas un kungi!
Es esmu priecīga un pagodināta uzrunāt šo izcilo Kanādas un Latvijas biznesa auditoriju. Es vēlos izteikt pateicību visiem, kas palīdzēja organizēt šo nozīmīgo notikumu šeit, Toronto, Kanādas biznesa un finanšu galvaspilsētā.
Man ir ļoti liels prieks vadīt šo Latvijas valstsvizīti Kanādā, kur esmu pavadījusi daudzus gadus, studējot un strādājot Toronto. Šodien esmu pagodināta un priecīga atgriezties Kanādā kā Latvijas Valsts prezidente, lai palīdzētu nostiprināt un paplašināt attiecības starp abām mūsu valstīm. Es esmu lepna pārstāvēt Latviju – valsti, kura no inertas, valsts plānveida komandekonomikas ir kļuvusi par veiksmes stāstu ļoti īsā laika periodā.
Tikai pirms piecpadsmit gadiem Latvija bija okupēta valsts ar centralizēti plānotu padomju tipa ekonomiku. Piecdesmit gadus mūsu tirdzniecības partneri bija gandrīz vienīgi Krievijā un citās agrākajās PSRS republikās. Taču kopš neatkarības atgūšanas 1991.gadā Latvija ir īstenojusi veiksmīgu pāreju uz brīvā tirgus ekonomiku un demokrātiju. Mēs esam arī pārorientējuši lielāko daļu tirdzniecības uz mūsu rietumu kaimiņiem Eiropas Savienībā.
Man ir īpašs prieks uzrunāt šo izcilo auditoriju laikā, kad Latvijai ir viena no visstraujāk augošajām ekonomikām pasaulē. Laikposmā no 2001.gada līdz 2005.gadam Latvijas iekšzemes kopprodukta pieaugums sasniedza vidēji vairāk nekā 8 procentus gadā. Pagājušajā gadā Latvijas iekšzemes kopprodukta pieaugums sasniedza 10,2 procentus, kas ir augstākais rādītājs Eiropas Savienībā un piektais augstākais rādītājs pasaulē. Šī gada pirmajā pusē manas valsts iekšzemes kopprodukts pieauga vēl vairāk, sasniedzot 12 procentus. Līdztekus šai ātrajai ekonomiskajai izaugsmei Latvijā stabili pieaug iekšzemes pieprasījums un turpina pieaugt Latvijas eksports.
Dāmas un kungi!
Mēs esam pateicīgi, ka Kanāda nekad nav atzinusi vardarbīgo un nelikumīgo Baltijas valstu inkorporāciju Padomju Savienībā. 1991.gada 26.augustā Kanāda bija pirmā G-7 valsts, kas atjaunoja diplomātiskās attiecības ar Latviju. Kanāda atbalstīja Krievijas Federācijas armijas izvešanu no Latvijas un citām Baltijas valstīm, kā arī ar CIDA (Kanādas Starptautiskā attīstības aģentūra) starpniecību sniedza nozīmīgu palīdzību pārejas periodā. Mēs esam pateicīgi arī par Kanādas atbalstu mūsu centieniem iestāties NATO aliansē, ko Latvija īstenoja pirms diviem gadiem.
Izmaiņas, kas notikušas pēdējos piecpadsmit gados, tai skaitā Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā 2004.gada maijā, ir atstājušas paliekošu ietekmi uz Latvijas ekonomisko attīstību, kuru ievērojuši ārvalstu investori un biznesa partneru kopiena. Latvijas ilgstošā un ievērojamā izaugsme, ārvalstu investīcijas Latvijā un ārvalstu tirdzniecības plūsmas turpina strauji palielināties. Latvija ir atguvusi savu vietu kartē, pārvietojot agrākās Padomju Savienības robežas, pozicionējot sevi Eiropā un Baltijas jūras reģionā, kā arī piedāvājot ārvalstu uzņēmējsabiedrībām, tai skaitā no Kanādas, konkurētspējīgu un pievilcīgu uzņēmējdarbības vidi, kādu nodrošina dalība Eiropas Savienībā un NATO, kura dod iespēju darboties starp Krieviju, NVS un rietumu valstīm. Latvijas dalība Eiropas Savienības vienotajā tirgū, kas aptver 450 miljonus patērētāju, piedāvā tiem Kanādas uzņēmējiem, kas vēlas veikt uzņēmējdarbību Latvijā, neierobežotas iespējas piegādāt preces un pakalpojumus visās divdesmit piecās Eiropas Savienības dalībvalstīs.
Latvijas lielākā priekšrocība ir tās stratēģiskais novietojums ceļu krustojumā starp Austrumeiropu un Rietumeiropu, Baltijas jūras reģiona pašā centrā. Tā, piemēram, kopš 9.gadsimta Latvija ir atradusies pie svarīga tirdzniecības ceļa, kas savienoja Baltijas jūras reģionu ar Melno jūru. Rīga, valsts lielākā pilsēta, 1282.gadā iestājās Hanzas savienībā, kas apvienoja tirdzniecības pilsētas ap Baltijas un Ziemeļu jūru. Tradīcijām un pieredzei, kas iegūta daudzu gadsimtu gaitā, un vēsturiski spēcīgajai vāciešu, zviedru, poļu un krievu klātbūtnei Latvijā ir svarīga loma ekonomisko attiecību veidošanā mūsdienās.
Šodien Latvija ir unikālā situācijā, lai turpinātu un paplašinātu tās lomu kā nozīmīgs transporta mezgls. Latvija kalpo par dabisku tiltu austrumu un rietumu (Eiropa – Āzija) satiksmei ar transporta savienojumiem uz Transsibīrijas dzelzceļa līniju un tiešiem sakariem ar Krieviju un citām agrākās Padomju Savienības valstīm, kā arī strauji augošajām Baltijas valstīm un pat Austrumāziju, tai skaitā Ķīnu. Aptuveni puse jeb 45 procenti no Krievijas kopējās ārējās tirdzniecības bilances norit caur Baltijas jūras ostām, tai skaitā trim Latvijas lielākajām neaizsalstošajām ostām Baltijas jūrā, kas ir rentablas un ar labi attīstītu infrastruktūru.
Papildus tam Latvija atrodas vienā no visdinamiskākajām un konkurētspējīgākajām pasaules daļām, kur ir desmit pilsētas ar vairāk nekā 90 miljoniem iedzīvotāju un kur darbojas labi pazīstamas uzņēmējsabiedrības un produktu zīmoli, kā arī Eiropā vadošajā informācijas tehnoloģiju (IT) un telekomunikāciju ražošanas reģionā, kurā ir visaugstākais mobilo sakaru pārklājums pasaulē.
Rīgai, Latvijas galvaspilsētai, ir potenciāls kļūt par nozīmīgu komercdarbības, finanšu un transporta centru Baltijas jūras reģionā un Ziemeļeiropā. Rīgas lidosta ir lielākā Baltijas valstīs, un tā atrodas īsa lidojuma attālumā no Eiropas lielākajiem ekonomiskajiem centriem.
Kanādas uzņēmējsabiedrības un investori ir laipni gaidīti Latvijā. Mūsu augstie ekonomiskās izaugsmes rādītāji, izdevīgā atrašanās vieta ceļu krustojumā starp vispāratzītiem rietumu (ES) un daudzsološiem jauniem austrumu (Krievija un NVS) tirgiem, pievilcīga uzņēmējdarbības un investīciju vide, zemi nodokļi, tai skaitā 15 procentu uzņēmumu ienākumu nodoklis, stabila un spēcīga banku sistēma, noteiktās jomās augsti kvalificēts darbaspēks, augsts zinātnes un attīstības potenciāls, kā arī daudzas citas priekšrocības padara Latviju par ideālu vietu uzņēmējdarbības veikšanai gan Rietumeiropas, gan austrumu, Krievijas tirgos.
Dāmas un kungi!
Pēc starptautisku forumu un institūtu pētījumiem, Kanāda ir viena no vadošajām valstīm pasaulē, ņemot vērā tās iedzīvotāju dzīves līmeni, izglītības standartu, konkurētspēju, informācijas sabiedrības attīstības pakāpi, zemo korupciju un ekoloģiski ilgtspējīgu vidi.
Es ar gandarījumu varu atzīmēt, ka Latvija ir otrajā vietā pasaulē studentu skaita ziņā. Kanāda šajā aspektā ir vadošā valsts pasaulē ar 580 studentiem uz 10 tūkstošiem iedzīvotāju, savukārt Latvija tūlīt seko ar 556 studentiem uz 10 tūkstošiem iedzīvotāju. Latvija dara visu, lai veidotu zināšanās balstītu sabiedrību, un mēs uzskatām, ka investīcijas izglītībā, zinātnē un attīstībā, cilvēkresursos un modernajās tehnoloģijās ir būtiskas, lai nodrošinātu ilgtermiņa ilgtspējīgu attīstību.
Latvija ļoti vēlas apgūt Kanādas pieredzi konkurētspējas veicināšanā noteiktos ekonomikas sektoros, informācijas sabiedrības izveidošanā, kā arī citos.
Tā kā Latvija un Kanāda atrodas dažādos kontinentos, tās attīsta savstarpējo ekonomisko sadarbību ar dažādu tirdzniecības bloku palīdzību. Gluži dabiski, ka katrai valstij ir pamatinterese paplašināt savus eksporta tirgus kaimiņreģionos: Latvija Eiropas Savienībā un Kanāda caur NAFTA. Tomēr pastāv ļoti svarīgi iemesli, lai tiktu pētītas jaunas ekonomiskās sadarbības iespējas starp abām mūsu valstīm. Tā, piemēram, kopš 2001.gada tirdzniecības plūsma starp Latviju un Kanādu ir turpinājusi pieaugt un ir bijusi labvēlīga Latvijai.
Latvija aktīvi piedalās transatlantiskās sadarbības ar Kanādu attīstībā ar Eiropas Savienības starpniecību. Mēs atbalstām mērķi noslēgt jaunu līgumu starp Kanādu un Eiropas Savienību, lai harmonizētu noteikumus par investīcijām un tirdzniecību un uzlabotu to caurspīdīgumu. Mēs ceram noslēgt arī jaunu divpusēju līgumu par savstarpēju investīciju veicināšanu un aizsardzību, kas veicinātu ekonomiskās attiecības starp abām mūsu valstīm transatlantiskajā telpā.
Galvenās nozares, kurās Kanādas investori ir devuši savu ieguldījumu, ir viesnīcu bizness, tirdzniecība, ražošana, transports un loģistika. Galvenais ārvalstu investīciju Latvijā avots ir Eiropas Savienība (68,2 procenti 2005.gadā). Bet es ceru, ka arvien vairāk Kanādas uzņēmējsabiedrību izvēlēsies Latviju gan kā mārketinga bāzes vietu Baltijas reģionā, gan arī kā izdevīgu vietu ražošanai ar pievilcīgu uzņēmējdarbības vidi.

Protams, no 91 uzņēmējsabiedrības ar Kanādas kapitālu, kas dibinātas Latvijā, var minēt daudzus veiksmīgi realizētus biznesa projektus. Es vēlos atzīmēt tikai dažus no tiem, piemēram, Kanādas latvieti Pēteri Brauna kungu, kurš atvēra Latvijā pirmo Best Western Hotel zīmola viesnīcu, Latvijas uzņēmējsabiedrība “Belam–Riga” kopš 1994.gada veiksmīgi sadarbojas ar vienu no vadošajiem telekomunikāciju iekārtu ražotājiem Nortel, Vitakera kungs un kundze un viņu uzņēmējsabiedrība “Ekosaule Consulting” kopš 1992.gada Latvijā aktīvi strādā vides tehnoloģiju un ekotūrisma jomā.
Es vēlos minēt Rīgas Biznesa skolas nodibināšanu 1991.gadā, kuru atbalstīja Kanādas valdība un Latviešu Nacionālā apvienība Kanādā sadarbībā ar Otavas universitāti, Ņujorkas štata universitāti Bufalo un Rīgas Tehnisko universitāti. Rīgas Biznesa skola ir vadošā rietumu stila biznesa skola Latvijā, kas nodrošina valsts uzņēmējus un uzņēmējsabiedrības ar talantīgiem menedžeriem un vadītājiem. Visas Rīgas Biznesa skolas programmas tiek piedāvātas angļu valodā, un tas palīdz piesaistīt ārvalstu studentus. Rīgas Biznesa skolas direktors Jānis Grēviņa kungs arī piedalās šajā vizītē.
Dāmas un kungi!
Domāju, ka daudzi no jums ir sekojuši pasaules hokeja čempionātam, kas šī gada maijā notika Rīgā un kas atveda uz Rīgu slavenus Kanādas NHL hokeja spēlētājus, tai skaitā leģendāro Kanādas hokeja zvaigzni Veinu Grecki, un viņu atbalstītājus.
Es vēlos uzsvērt, ka nākamais NATO samits notiks Rīgā šī gada novembrī un tas būs tikai divus gadus pēc mūsu iestāšanās šajā organizācijā. Es esmu pārliecināta, ka šis notikums vēlreiz apliecinās, cik tālu Latvija ir tikusi dažu pēdējo gadu laikā.
Nobeigumā es novēlu veiksmīgas Kanādas un Latvijas uzņēmēju tikšanās šeit šodien. Es novēlu jums visiem veiksmi biznesā un laimi personiskajā dzīvē.

“LV” (Ivonna Štrauhmane) neoficiāls tulkojums no angļu valodas