Daidžests. Citu rakstītais

"Ekscentrisks viedoklis"

"Business Central Europe"

— 1999.g. decembris/

2000.g. janvāris

ES apgalvo, ka Latvija esot salīdzināma ar Čehijas Republiku.

Ja jūs pētīsiet pēdējos ES ziņojumus par progresu [kandidātvalstīs], tad jūs sastapsieties ar ekscentrisku viedokli par šo reģionu. Piemēram, tiek apgalvots, ka Latvijas rūpniecība varētu izturēt atklātu konkurenci Eiropas Savienībā gluži tāpat kā Čehijas rūpniecība, ja vien abas valstis turpināšot reformas. No tā varētu rasties iespaids, ka Latvijas kompānijas ir tikpat attīstītas kā čehu. Protams, ka tā nav, un tikai daži bezkaislīgi vērotāji iedrošinātos apgalvot, ka ekonomiskajā ziņā latvieši var līdzināties čehiem.

Sākumā izkliedēsim dažus mītus. Pirmkārt, absolūtā ienākuma līmenis ir svarīgs pat tad, ja ES ir atteikusies to atzīt par kritēriju līdzdalībai Savienībā. Ar absolūto ienākuma līmeni tiek mērīta tā pievienotā vērtība, kuru ir saražojusi visa kādas valsts saimniecība. Tas ir svarīgi, jo gadījumā, ja kādas valsts kompānijas neražo dārgu produkciju, tad tās arī nevar atļauties algot dārgi izmaksājošus strādniekus. Čehijas Republika ir trīskārt bagātāka par Latviju, jo lielākā daļa no Latvijas kompānijām neražo neko vērtīgu. Un Latvija nebūs gatava līdzdalībai ES, ja situācija nemainīsies.

Jā, ir tiesa, ka lielākā daļa no Latvijas tirdzniecības ir ar Eiropas Savienību, un tāpēc Latvijas spējas eksportēt maz ietekmēs līdzdalība ES. Taču vienīgais iemesls, kāpēc Latvija kaut ko spēj pārdot Rietumos, ir tas, ka Latvijā ir zemas algas. Tāpēc arī latvieši var lēti ražot vienkāršas lietas, piemēram, kokmateriālus un apģērbus. Ja algu līmenis paaugstināsies, Latvijas kompānijas nespēs izturēt cenu konkurenci un daudzas no tām sabruks.

No tā izriet: lai gan ir tiesa, ka Latvijas kompānijas varētu kulties uz priekšu tādas, kādas tās ir, pat tādā gadījumā, ja tā iestātos ES, nav tiesa tas, ka tās ļaus Latvijai kļūt par līdzvērtīgu ES dalībvalsti. Ja Latvija neradīs vismaz dažas labākas kompānijas, tās iedzīvotāji joprojām būs nabadzīgi. Un tas labākajā gadījumā ļaus tiem kļūt par trešās šķiras ES dalībvalsti, kuras iedzīvotājiem netiks dota iespējas strādāt Rietumos vēl ilgi pēc tam, kad tiesības strādāt Vācijā vai Francijā būs saņēmuši poļi un ungāri.

No otras puses, čehi jau tagad ražo daudz dārgu produktu, turklāt lielu daļu no tiem eksportam. Šī iemesla dēļ tā ir relatīvi pārtikusi valsts. Ja tā beidzot nopietni ķersies pie reformām, komercializēs savas kompānijas un radīs tādu struktūru, kurā varēs veidoties jaunas un tikpat progresīvas kompānijas, tad tā varēs iestāties Eiropas Savienībā pēc visumā līdztiesīgiem noteikumiem.

Vai tas nozīmē, ka ES vērtējums ir kļūdains? Patiesībā nē, taču tas tikai norāda uz šādu it kā objektīvu ziņojumu ierobežoto vērtību. Ekonomiskā pārveidošanās nenozīmē vienīgi komunistu laika kompāniju izpārdošanu un tirdzniecības liberalizāciju. Tā nozīmē pietiekami attīstītas saimniecības radīšanu ienākumu un dzīves līmeņa straujai paaugstināšanai līdz Rietumu līmenim. Tas čehiem varētu izdoties relatīvi viegli, ja vien tie saprastu reformu nepieciešamību. Taču tādām valstīm kā Latvija tas ir kolosāls uzdevums.

"Ceļojums ar cerībām"

"Business Central Europe"

— 1999.g. decembris/

2000.g. janvāris

Eiropas Savienībai patīk Latvija. Taču ir grūti iedomāties, no kurienes radīsies izaugsme šajā valstī.

Baltieši vienmēr sūdzas par to, ka to valstis tiekot salīdzinātas savā starpā. Taču viņi paši no tā nespēj izvairīties. Pajautājiet kādam latvietim, kā viņa valsts attīstās saimnieciskajā ziņā, un atbilde parasti reducēsies līdz vienai frāzei: "Labāk nekā Lietuva, bet sliktāk nekā Igaunija."

Tas ir visai precīzs vērtējums. Taču, paskatoties uz reģionu plašāk, rodas interesants jautājums, kāpēc analītiķi, ekonomisti un pat oktobrī klajā laistie ES progresa ziņojumi Latviju vērtē tik pozitīvi salīdzinājumā ar Slovākiju vai pat ar Čehijas Republiku. Galu galā, reālos skaitļos vērtējot, Latvija ir nabadzīga, daudz nabadzīgāka par jebkuru citu ES kandidātvalsti.

Tas nenozīmē, ka nabadzība pati par sevi ir kaut kāds progresa rādītājs, taču Latvijas gadījumā tā norāda daudz būtiskāku problēmu: tā kā Latvijas saimniecība sastāv no veselas virknes sīku kompāniju, kas cīnās ar grūtībām, ir grūti saskatīt, kā radīsies izaugsme nākotnē.

Eiropas Savienībai Latvija patīk, jo tā pēdējos gados ir ātri virzījusies uz priekšu. Tā ir ļoti atklāta, lielākā daļa tās kompāniju ir privatizēta, un tā pat ir saņēmusi tīri pieklājīgu daļu no ārvalstu investīcijām. Atšķirībā no nepakļāvīgajiem centrāleiropiešiem Latvija ir izdarījusi gandrīz visu, ko vēlas ES. Tā ir ieviesusi lielu skaitu ES likumu, un 1998.gada beigās tā arī atteikusies no iebildumu izraisītājām sadaļām savā pilsonības likumā, ar to radikāli uzlabojot savu reputāciju.

Taču Latvijas situāciju ranga tabulā visvairāk uzlaboja ES vērtējums, ka tās rūpniecība vidējā laika termiņā varētu būt spējīga konkurēt Eiropas Savienībā. Tomēr, runājot nopietni, par to ir stingri jāšaubās.

Latvija ir valsts, kuras saimniecība pēc neatkarības atgūšanas ir sašaurinājusies divkārtīgi. Šis trieciens, kurā savu ieguldījumu deva arī Krievijas blokāde, bija pietiekams, lai iznīcinātu lielāko daļu no Latvijas rūpniecības, kas bija orientēta uz militāro elektroniku padomju bloka valstīm. Tagad rodas jautājums, kas Latvijai ir atlicis, uz kā tā varētu balstīties, lai izvairītos no pašas nabadzīgākās otrās šķiras ES dalībvalsts likteņa.

Ārzemnieki, kas nopirka kompānijas Latvijā 1994.gadā, kad tā sāka izpārdot savus rūpniecības uzņēmumus, ir guvuši panākumus. Tie tagad saražo vienu trešo daļu no Latvijas kopprodukta un vairāk nekā pusi no eksporta produkcijas. Nelaime ir tikai tā, ka lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju strādā nevis ārzemnieku kompānijās, bet gan lielā skaitā mazo uzņēmumu, kas ir izveidojušies pēdējos astoņos gados. Šie uzņēmumi ir konkurētspējīgi tikai tāpēc, ka darbaspēks ir tik lēts, bet tas nozīmē, ka Latvija joprojām paliks nabadzīga, ja vien tā pilnīgi nepārveidos visu savu saimniecību. Taču tās valdību vairāk nodarbina kašķēšanās par dažu lielo kompāniju tālāko likteni.

Latvijas lielās kompānijas ir vairāk nekā tikai politizētas. Tās spēlē noteicošo lomu valsts politikā. Politiskais analītiķis Nils Muižnieks uzskata, ka Latvijas politiskajā arēnā eksistē trīs komerciālās varas grupējumi. Pie tiem ir pieskaitāma lielā naftas un gāzes kompānija Ventspils Nafta , ko pārstāv Ventspils mērs Aivars Lembergs. Otro grupējumu vada privātā Parex banka, kurai par spīti plašajiem darījumiem ar Krieviju izdevās izkulties sveikā gandrīz bez zaudējumiem. Un trešais grupējums ir premjerministra Andra Šķēles Avelat pārtikas ražotāju grupa.

Kā jau varēja paredzēt, plaša apjoma privatizāciju aizkavē strīdi starp dažādajiem grupējumiem. Kašķēšanās par Latvijas Kuģniecības privatizāciju šovasar veicināja valdības krišanu. Cits strīds par to, kā pārdot atlikušo Lattelekom kompānijas daļu, kuras 44% jau tagad pieder Somijas Sonera , ir iedragājis sabiedrības atbalstu privatizācijai. Turklāt priekšā stāv vēl sarežģītāki privatizācijas procesi, pārdodot Latvenergo , Latvijas Gāzi un pat daļu no pašas Ventspils uzņēmuma.

Šīs kompānijas ir jāpārdod pēc iespējas ātrāk, kaut vai tā iemesla dēļ, ka Latvijai ir nepieciešami ienākumi no privatizācijas, lai balstītu Krievijas krīzes iedragātās valsts finanses. Taču ir arī vēl svarīgāki iemesli, lai valsts šos uzņēmums ātri pārdotu. Kamēr politiķu un masu mediju uzmanība ir piesaistīta lielajiem uzņēmumiem, pārējā Latvijas rūpniecība tiek atstāta peldam savā vaļā.

Aptuveni 60 procenti latviešu strādā mazos un vidējos uzņēmumos (MVU), kas saražo vairāk nekā divas trešdaļas no Latvijas IKP. Iemesls šādai situācijai nav nekāds labais: Latvijā vienkārši nav pamatīgu kompāniju. Taču ir arī daži labi iemesli: privatizācija sadalīja lielās padomju tipa kompānijas dzīvotspējīgākās mazākās daļās; arī daudzi latvieši ir izveidojuši paši savus uzņēmumus. Tālab ir radušās daudzas mazas kompānijas, kas eksistē praktiski ikvienā ciematā un jebkurā rūpniecības nozarē.

Taču šie uzņēmumi galvenokārt ir mazi, pat ļoti mazi, turklāt šausmīgi trūcīgi. "To konkurētspēja ir ļoti zema, jo tie saražo ļoti niecīgu pievienoto vērtību," saka Veiko Vuorikāri, soms, kas vada ES finansēto MVU projektu Latvijā. "Turklāt algas ir tik zemas, ka vispār ir jābrīnās, kā cilvēki spēj izdzīvot." Tāpat nav iedomājams, kā šādi uzņēmumi varētu daudz paplašināties, ņemot vērā zemo peļņu, pārlieku piesardzīgās bankas un tādu vērtspapīru biržu, kura nav pat pieminēšanas vērta.

Tas nozīmē, ka valdībai būtu jāuzņemas sava daļa riska, garantējot kredītus vai subsidējot procentu likmes, ja tā vēlas panākt mazo uzņēmumu izaugsmi. Vuorikāri salīdzina Latvijas mazos un vidējos uzņēmumus ar līdzīgiem uzņēmumiem Somijā 1970. gadu sākumā. Tas būtu visai uzmundrinošs salīdzinājums, ja vien neeksistētu atšķirības valdību attieksmē. Somijā valdība veicināja strauju MVU izaugsmi, ik gadu uzņemoties riska daļu kādās 5000 līdz pat 10000 kompānijās. Tas nozīmē, ka Latvijai tas pats būtu jādara kādām 3000 līdz 5000 kompānijām. Pagaidām valdības atbalstu ir saņēmušas tikai kādas 3 līdz 5 kompānijas.

Noderīgs varētu izrādīties plāns izmantot vienu no atlikušajām valsts bankām - mazo Hipotēku un Zemes banku kā attīstības banku mazajiem un vidējiem uzņēmumiem. Taču šī banka droši vien spēs palīdzēt vēl kādām 40 kompānijām gadā. Vuorikāri Phare projektā ir izstrādātas vēl daudzas citas idejas par palīdzību MVU, kaut vai tikai uzlabojot apmācību un informāciju. Problēma ir tikai tā, ka valdība jau kopš 1998.gada ir pārtraukusi projekta finansēšanu. Un neviena pazīme neliecina, ka naudu piešķirs turpmāk.

"Droši vien valdība uzskata: ja tā nepiešķirs finansējumu, tad to izdarīs ārzemnieki," skumji saka Vuorikāri. Tā nav vienīgā joma, kurā rodas iespaids, ka Latvija kopē Igaunijas laissez-faire attieksmi, kaut arī tai nav igauņu iespēju piesaistīt ārzemju kapitālu. Investīciju bankas sūdzas, ka valdībai vērtspapīru tirgus attīstība ir pilnīgi vienaldzīga. Un par spīti tam, ka valsts lauksaimniecības sektors atgādina Polijas lauksaimniecību, valdība tikai tagad ir izstrādājusi pienācīgu reģionālo politiku, pakļaujoties spiedienam no Eiropas Savienības.

Latvijas Ekonomikas institūta speciāliste Raita Karnīte skar vēl kādu nopietnāku problēmu. Tā kā Latvijā nav nekādu dabas resursu, atskaitot mežus, Latvijai ir jāpaļaujas uz saviem cilvēku resursiem. Tomēr valdība gandrīz pilnībā ignorē izglītību, pētījumus un attīstību. Algas izglītības sfērā ir tik zemas, ka skolotāji nesen organizēja streikus. Pētījumiem ir atvēlēti tikai 0.45 procenti no IKP, turklāt saites starp rūpniecības kompānijām un zinātnisko pētījumu institūtiem ir ārkārtīgi vājas. Lai gan augsto tehnoloģiju nozares tiek skaļi reklamētas kā viena no potenciālās izaugsmes jomām, Latvijas kompānijas sūdzas, ka viena no lielākajām problēmām tām esot zemas kvalifikācijas darbaspēks.

Bet pagaidām Latvija joprojām ir nabadzīga. Nav jau nekāds brīnums, ja pati nozīmīgākā tās eksportprece ir kokmateriāli. Kokmateriāli un nevis mēbeles, bet gan lielākoties baļķi, labākajā gadījumā sazāģēti plankās vai arī papīrmalka. Nākamais svarīgākais eksportprodukts ir tekstilpreces, kas galvenokārt tiek balstīts uz ārzemju pasūtījuma darbiem. Te algas ir tik zemas, ka britu mazumtirdzniecības kompānija Marks and Spencer nesen Lielbritānijā tika apvainota par faktisku vergu darba izmantošanu Latvijā. Un tad nāk lauksaimniecība, kur 19 procenti no Latvijas darbaspēka saražo tikai 5 procentus no iekšzemes kopprodukta. Lielākā daļa no zemnieku saimniecībām ir naturālās saimniecības.

Ir grūti iedomāties, kā šajos saimniecības sektoros saražotā niecīgā virsvērtība varētu augt pietiekami strauji, lai ļautu panākt pietiekami strauju algu celšanos un lai lauksaimniecībā un mežsaimniecībā nodarbinātie cilvēki izkļūtu no naturālās saimniecības līmeņa. Latvijas politiķi šo problēmu vismaz apzinās. Taču viņu vienīgais reālistiskais risinājums ir lielāku ārvalstu investīciju piesaistīšana, kas kļūs aizvien grūtāka laikā, kad privatizācijas process tuvojas nobeigumam un kaimiņos esošais Krievijas tirgus ir pamiruma stāvoklī.

Arī citās jomās skaidri izjūtams ideju vai centienu trūkums. "Vispār neeksistē nekāda rūpniecības politika, nav nekādas stratēģijas," sūdzas Karnīte. "Valdības ziņojumi ir par vakardienu vai šodienu, taču nekad tā nerunā par nākotni." Šādu apsūdzību bieži vien izsaka arī par Latvijas baltiešu kaimiņiem, taču Latvijā situācija ir sliktāka. Latviešiem patīk mētāties ar brīvā tirgus frāzēm igauņu stilā, taču īstenība patiesībā ir nedaudz savādāka. "Bizness visumā saņem visai niecīgu atbalstu," saka Karnīte, "taču atsevišķi īpaši izvēlēti uzņēmumi tai pašā laikā saņem daudz."

Viena no neapšaubāmajām jomām, kuras būtu attīstāmas, ir Latvijas potenciālā iespēja kalpot par tramplīnu iekļūšanai Krievijā. Latvija varētu būt ideāli vārti uz Krieviju un no Krievijas. Jau šī ideja vien bija pietiekama, lai piesaistītu vairākus ārvalstu investorus, kas nevēlējās riskēt pašā Krievijā. Un pat tagad Latvija joprojām saņem 15 procentu no Krievijas eksporta ārpus NVS valstīm, bet viena piektdaļa no Latvijas eksporta dodas austrumu virzienā.

Taču ideju par Latviju kā vārtiem [uz Krieviju] nopietni iedragāja krīze Krievijā, kura ierāva valsti recesijā un oficiālo bezdarba līmeni paaugstināja par 3 procentiem. Vēl vienu triecienu tai pagājušajā mēnesī sagādāja Krievijas parlaments, kurā populistiskajā priekšvēlēšanu gaisotnē tika izvirzīts likumprojekts par visu valsts un privāto uzņēmumu tirdzniecības sakaru pārtraukšanu ar Latviju sakarā ar Latvijas izturēšanos pret etniskajiem krievu iedzīvotājiem. BCE publikācijas brīdī likumprojekts turpina savu ceļu parlamentā.

Neviens īsti nezina, cik smagi Krievijas boikots varētu skart Latviju. Daži analītiķi uzskata, ka Krievijas likums neskaršot svarīgās tranzīta tirdzniecības nozares, tādas kā Krievijas naftas un gāzes eksportu caur Ventspils Naftu . Viņi uzskata, ka kompānijas saites ar krieviem esot vienkārši lieliskas un Krievijai pašai Ventspils esot pārāk nepieciešama. No otras puses, lietuvieši klusītēm berzē rokas, cerēdami uz eksporta palielināšanos caur savu jauno Būtiņģes terminālu.

Taču, ja naftas tirdzniecība tikai pakluptu, tad citas saimniecības nozares varētu vienkārši sabrukt. Piemēram, lauksaimniecības produktu sektorā gandrīz 80 procentu produkcijas tika eksportēti uz NVS valstīm, bet zivju produkti - gandrīz pilnībā. Lai gan dažiem sektoriem, īpaši maz apmaksātajām tekstila un mežrūpniecības nozarēm,ir izdevies pārorientēt tirdzniecību, citām nozarēm to izdarīt nāksies ārkārtīgi grūti. Rietumniekiem negaršo šprotes, kas sastāda lielāko daļu no Latvijas zivrūpniecības eksporta.

Daži eksperti uzskata, ka tirdzniecības attiecību nāve ar Krieviju galu galā nāks tikai par labu. Tā likvidēs tās saimniecības nozares, kas joprojām barojas uz veco padomju sakaru rēķina. "Dažas kompānijas vienkārši bija pārāk slinkas un paļāvās tikai uz vecajiem kontaktiem," uzskata Nils Muižnieks. Taču, diemžēl, tās bija arī dažas no Latvijas saimniecības nozarēm, kurās tika ražota lielākā virsvērtība. Ar pāri palikušo rūpniecību varētu nepietikt, lai uzturētu Latvijas izaugsmi.

Tiesa gan, tagad lielākā daļa no tirdzniecības notiek ar Eiropas Savienību, kas aprij 65 procentus no Latvijas eksporta. Taču, lai gan tas var izskaidrot, kāpēc ES uzskata, ka Latvijas rūpniecība būtu spējīga konkurēt Savienības ietvaros, tomēr šī konkurētspēja būtu balstīta vienīgi uz zemajām darba izmaksām. Un, ja situācija nemainīsies, tad Latvija paliks tikpat nabaga kā līdz šim. Ir jāatceras, ka divas trešdaļas no latviešiem dzīvo nabadzībā. Lauku apvidos trūcīgo skaits sasniedz trīs ceturtdaļas.

Lai situāciju mainītu, Latvijai ir jāizstrādā tāda rūpniecības politika, kas palīdzētu uzņēmumiem izkļūt no pašreizējā nabadzības slazda. Tāpat kā Igaunija, Latvija jau ir veikusi lielāko daļu no pamatreformām, 1990. gadu sākumā liberalizēdama tirdzniecību un investīcijas un privatizēdama lielāko daļu no komunistu laika uzņēmumiem. Tagad, pēc lielākās daļas komunisma atstāto brikšņu iztīrīšanas, Latvijai ir jāatrod veids, kā izauklēt kapitālisma asnus. Un tas ir kaut kas vairāk nekā tikai cerēšana uz veiksmi.

Ieklausieties, ko saka ekonomikas ministrs Vladimirs Makarovs, kas, kā šķiet, uzskata, ka, braši atbildot, var neievērot valstī vadošo nabadzību. Desmit gados Latvija var sasniegt ES vidējo labklājības līmeni, viņš svinīgi pasludina, ja vien "kāds laimīgs gadījums mums dos nepieciešamo uzrāvienu." Patiešām - vajadzētu būt ārkārtīgi lielai laimei, lai sasniegtu gandrīz 15 procentu ekonomisku izaugsmi gadā. Tieši šāda izaugsme ir nepieciešama, lai panāktu iecerēto pat tādā gadījumā, ja ES izaugsme šajā laikā paliktu uz vietas.

Ana Nikolsa

"Vollebeks sūdzējies Olbraitai par Krieviju"

"Ņezavisimaja Gazeta"

— 99.12.04.

KF ĀM satraucis NATO Padomes paziņojums par Ziemeļkaukāzu.

Vēl līdz vakardienai nevarēja nopietni runāt par iejaukšanās iespējām no ārpuses Čečenijas konfliktā, izmantojot spēku. Tomēr NATO Padomes aizsardzības ministru sanāksmē, kas beidzās ceturtdien vēlu vakarā, pieņemtais beigu komunikē šos teorētiskos apcerējumus padarīja diezgan tuvus realitātei.

Jau agrāk tika gaidīts, ka Ziemeļatlantijas alianses aizsardzības orgānu vadītāju sanāksmes gala dokumentos tiks iekļauts jautājums par situāciju Ziemeļkaukāzā, tomēr tik stingru formulējumu Maskava nebija gaidījusi. NATO aizsardzības ministri faktiski grib Maskavu pamācīt, kā tai risināt savas problēmas. Līdzās parastajam izteicienam "bažas par situāciju Ziemeļkaukāzā" sanāksmes dalībnieki iesaka Maskavai "sekot, lai konflikts nepārsviestos uz citām valstīm, ņemot vērā stabilitātes un reģionālās drošības svarīgumu". Atcerēsimies, kad Bils Klintons pirmajās Dienvidslāvijas bombardēšanas minūtēs skaidroja nepieciešamību NATO iejaukties Kosovas konfliktā, viens no galvenajiem (ja ne pats galvenais) viņa argumentiem par labu agresijai bija "bīstamība, ka konflikts pārsviedīsies uz kaimiņvalstīm". Analoģijas - turklāt skaidri nodomātas - ir acīmredzamas.

Krievijā NATO Padomes paziņojumu uzņēma ar nopietnu satraukumu. Kā teikts KF ĀM oficiālajā paziņojumā, "alianses valstu aizsardzības ministri, šķiet, mērķē uz Čečenijas notikumu situācijas pastiprināšanu. Savādāk nevar iztulkot to "raizes" par konflikta iespējamo izplatīšanos uz kaimiņvalstīm".

Dabiski, ka oficiālā Maskava vērsa uzmanību arī uz Balkānu analoģijām. "Diezgan ciniski izskatās ... to darboņu "miermīlība", kas pavisam nesen izraisīja vērienīgu militāru agresiju pret suverēno Dienvidslāvijas Republiku, kas meta tūkstošiem bumbu un raķešu uz Dienvidslāvijas civilajiem objektiem, nogalinot un sakropļojot šīs valsts nevainīgus pilsoņus".

Droši vien šī ir pirmā reize krievu - Rietumu polemikas par Čečenijas jautājumu laikā, kad Vašingtona un tās sabiedrotie mērķtiecīgi uzbrūk Krievijai par draudiem reģionālajai stabilitātei Čečenijas kara dēļ. Vakar dažas stundas pēc NATO aizsardzības vadītāju Briseles sanāksmes noslēguma ASV valsts sekretāres pirmais vietnieks Stroubs Talbots nāca klajā ar līdzīga satura paziņojumu. Uzstājoties ar lekciju Brauna universitātē Providensā (Rodailendas štats), Talbots paziņoja, ka "tā, kā Krievijas valdība rīkojas ar savu tautu, nav vairs "iekšēja lieta" - tā ir starptautiskās sabiedrības lieta, tā kā "uz spēles liktas universālas vērtības un reģionālā drošība", ziņo Krievijas informācijas aģentūra "Novosti".

Gan Talbots, gan NATO ģenerālsekretārs Džordžs Robertsons praktiski unisonā skaidroja, kāpēc pēkšņi tik strauji izmainījusies pozīcija, un jau apšaubāms ir tas, ka konflikts Ziemeļkaukāzā ir tīri iekšēja Krievijas problēma. Starp citu, Robertsons, pārmetot Maskavai, pats demonstrē, kā Rietumos mīl teikt par Krieviju, "impērijas ambīcijas". Dzimis Skotijā, viņš kritizēja Skotijas nacionālistisko partiju, kas, runājot viņa vārdiem, atklāti aicina saraut saites starp Skotiju un NATO. Skotijas separātisms Lielbritānijā ir atsevišķs jautājums, taču šobrīd tas skar arī Ziemeļatlantijas aliansi, un, pēc visa spriežot, ģenerālsekretāram īpaši nepatīk skotu centieni, ar kuriem līdzīgiem (tikai nu jau no čečenu puses) jācīnās Krievijai Kaukāzā.

Vakar arī turpinājās nu jau detektīvkomēdijā pārvērties stāsts par EDSO priekšsēdētāja Knuta Vollebeka braucienu uz Ziemeļkaukāzu. Kā ziņojis "ŅG" korespondents Oslo Pjotrs Čerņakovs, Vollebeks ir diezgan pesimistiski noskaņots par savām iespējām turp doties. Vollebeks pat sūdzējies ASV Valsts sekretārei Madlēnai Olbraitai, un tā it kā apsolīja viņam iespaidot krievu pusi gaidāmās telefona sarunas laikā ar KF ĀM vadītāju Igoru Ivanovu, ziņo norvēģu aģentūra NTB. Pēc "ŅG" ziņām, Ivanova un Olbraitas saruna notikusi vakar vēlu vakarā. Taču Ivanovs, pasteidzoties, izdarīja diezgan veiksmīgu gājienu. Viņš noņēma jautājuma asumu, vakar dienā paziņojot, ka EDSO priekšsēdētāja brauciens notiks. Taču termiņi vēl tiek saskaņoti. Patiesību sakot, atkārtoja to pašu, ko divreiz jau teicis Vollebekam pašam: pagājušā pirmdienā personīgās tikšanās laikā Maskavā un atbildot uz Vollebeka pieprasījumu nedēļas vidū. Starp citu, norvēģis toreiz prasīja atļauju apmeklēt Ziemeļkaukāzu 13. - 14. decembrī, uz ko krievu diplomāti ar izbrīnu atbildēja: mums valstī 13. decembris ir brīvdiena. Starp citu, Norvēģijas vēstniecība Maskavā varētu sagatavot šādu izziņu savam ministram. Savādāk viņš izskatās diezgan bezpalīdzīgs: nedz zina vārdu "Ičkērija", nedz kolēģu darba grafiku.

Ievērības cienīgs ir fakts, ka Maskavas principiālās piekrišanas apstiprinājumu EDSO priekšsēdētāja vizītei izdarīja Ivanovs pēc tikšanās ar Jozefu Daisu, kolēģi no Šveices - neitrālas valsts, - kas pasvītro, ka nav saiknes šim paziņojumam ar iespējamo spiedienu no ASV puses. Runā, ka Olbraita diezgan kareivīgi bija noskaņojusies uz sarunu. Kā ziņo NTB, atsaucoties uz viņas sarunu ar Vollebeku, valsts sekretāre "izteicās, ka Krievija it kā gatavojas novirzīties no teksta, kas tika pieņemts Stambulā novembrī, kad Krievija piekrita, ka EDSO spēlēs zināmu lomu" Ziemeļkaukāza krīzē. Taču nez kāpēc Rietumu diplomāti "piemirst" precizēt, ka Maskava piekrita tikai humānā rakstura lomai, bet tieši to EDSO nesteidzas spēlēt: humānā palīdzība no šīs organizācijas bēgļiem no Čečenijas netiek sniegta.

Dmitrijs Gornostajevs

"Krieviem pašiem ir jāizkļūst no pašu radītā haosa"

"International

Herald Tribune"

— 99.12.04.

Pagājušajā nedēļā uz dažām dienām Parīzē ieradās bijušais Krievijas premjerministrs Jevgēņijs Primakovs. Šis žests bija saistīts ar šajā mēnesī gaidāmajām parlamenta un nākamgad gaidāmajām prezidenta vēlēšanām.

Lai kas arī nebūtu noticis Krievijā kopš Padomju Savienības sabrukuma un kopš Komunistiskā partija zaudēja savas monopoltiesības, uzmanību ir piesaistījusi vēlēšanu kampaņas taktika. Primakovs, ko uzņēma prezidents Žaks Širaks un premjerministrs Lionels Žospēns, nenodeva nekādu specifisku vēstījumu, tomēr uzsvēra savu ārpolitikas eksperta statusu.

Līdztekus nesen notikušajai vizītei Vācijā tā bija krievu versija tam, ko amerikāņi sauc par "trīs "I" tūri" (kas ietver Īriju, Itāliju, Izraēlu), lai parādītu vēlētājiem, ka viņi tiek labi uzņemti vietās, par kurām interesējas vietējās vēlētāju grupas. Tā ir vēl viena pazīme, kas liecina, ka krieviem vēl arvien šķiet nozīmīgas attiecības ar Rietumiem, lai cik arī neapmierināti un vīlušies viņi nejustos. Atbildot uz jautājumiem, Primakovs sacīja, ka "pilnībā atbalstot" pašreizējo Maskavas politiku Kaukāzā - tas nozīmē karu Čečenijā, un ka Rietumiem esot radies "neadekvāts priekšstats" par notiekošo. Tā ir savaldīga un diplomātiska reakcija uz Rietumu izteikto kritiku, ja ņem vērā to, ka Primakovs tikās ar Širaku, kas ir atklāti un bargi izteicies pret militāro kampaņu. Viņš tomēr bija piebildis, ka "mēs vēlamies nepieļaut Krievijas izolāciju." Čečenijai nevajadzētu kalpot "par ieganstu jauna dzelzs priekškara radīšanai ap Krieviju," kas ir visai dīvains salīdzinājums, ja ņem vērā to, ka pirmais dzelzs priekškars bija vienīgi padomju iniciatīva savas varas sfēras izveidei. Tomēr nekas neizraisīja aizdomas, ka Primakovs tiecas uz sadarbību ar Ķīnu un Indiju, lai stātos pretī Rietumiem.

Tas atgādina, cik sarežģīti ir Rietumiem ietekmēt Krieviju šajā izšķirošajā laikā.

Neapšaubāmi, Krievijai nav izdevies paveikt kaut ko tādu, kas liecinātu par relatīvi mierīgu pāreju uz tirgus ekonomiku un demokrātisku politiku, ko ir panākusi lielākā daļa bijušo komunistisko valstu. Gan principiāli, gan arī tāpēc, ka patiesībā Rietumiem nebija citas izvēles, kā vien pieņemt prezidentu Borisu Jeļcinu kā līderi, lai cik arī nedrošu, tiem nācās izlikties, ka viņš kontrolē situāciju. Nav neviena cita, ar kuru vienoties. Tomēr nav skaidrs, kurš, ja vispār ir kāds, kontrolē situāciju, ne arī tas, cik lielā mērā vēlēšanas ļaus noskaidrot situāciju. Pašreizējais premjerministrs Vladimirs Putins no nepazīstamas figūras ir kļuvis īpaši populārs ar savu bargo politiku attieksmē pret Čečeniju, taču šī situācija mainīsies, kad uzkrāsies milzīgie cilvēciskie un naudas upuri, nedodot nekādu atdevi.

Aptaujās liela popularitāte ir arī Primakovam. Viņš ir vienojies ar Maskavas mēru Juriju Lužkovu, izveidojot kopīgu parlamenta vēlēšanu sarakstu. Atkarībā no vēlēšanu rezultātiem viņi izlems, kurš no abiem kandidēs uz prezidenta posteni. Primakovs savas attiecības ar ietekmīgo mēru raksturo kā "izcilas."

Kāds Krievijas novērotājs pēc Primakova vizītes paziņoja: "Cik žēl, ka mūsu lielākās cerības uz atbildīgu krievu līderi izrādās padomiskas. Viņi vēl arvien nav spējuši tikt pie jauna domāšanas veida."

Tāpēc jāšaubās, vai Savienotajām Valstīm un tās sabiedrotajām būs iemesls vai pamudinājums iesaistīties Krievijas politikā.

Krieviem būs pašiem jātiek galā ar to haosu, ko viņi ir radījuši, pārveidojot savu sabiedrību.

Vēlme tikt iekļautiem, vēlme netikt no jauna izolētiem ir visdaudzsološākās pazīmes, kas liecina, ka viņi centīsies izkļūt no briesmām, kādas paši sev ir radījuši.

Čečenijas iznīcināšana nav pieņemama un ir jāpārtrauc. Korupcija bremzē ekonomisko pieaugumu. "Partnerattiecības" nenozīmē vienīgi Rietumu palīdzības saņemšanu, bet arī līdzdalību kopīgu mērķu - miera, drošības, brīvas sabiedrības - sasniegšanā.

Iesaistīšana un partnerattiecības ir iespējamas, taču nebalstoties uz maldinošiem nosacījumiem. Krieviem ir jāpieņem lēmumi.

Flora Luisa

"Pagrieziena punkts Helsinki"

"Der Standard"

— 99.12.06.

Šonedēļ Helsinkos ES dalībvalstu valstu un valdību vadītāju sanāksmē dominēs trīs lielas tēmas: Savienības paplašināšana uz austrumiem, starts patiesi kopīgai ārējai un drošības un aizsardzības politikai, kā arī eiro.

Par katru no šo tēmu atsevišķi ir jāpieņem principiāli lēmumi, tomēr nenoskaidrotas joprojām paliks daudzas svarīgas detaļas, par kurām vēl ilgi strīdēsies. Attiecīgie interešu pretstati starp ES partneriem, ņemot vērā šo politikas jomu lielo ietekmi uz visiem, ir tikpat izteikti kā agrāk.

Tā, piemēram, iezīmējas krahs finansu politikā, jo līdz šim pret to atturīgā Lielbritānija noraida nodokļu harmonizācijas minimumu. Kas attiecas uz paplašināšanos, tad ir paredzēts pieņemt lēmumu par sarunu sākšanu ar visām kandidātvalstīm (izņemot Turciju), lai gan tas nepalielina klāt pienākušo kandidātu izredzes iestāties. Drošības politikā ir jāvienojas par pamatprincipiem.

Pirmajā mirklī tas viss var šķist mazāk sensacionāls nekā normāla "galotņu sanāksmes rutīna". Taču tieši tā nav. Dažas dienas pirms pāriešanas uz 2000. gadu arvien vairāk kļūst redzams, ka Eiropa desmit gadu pēc dzelzs priekškara krišanas tagad atrodas tuvu tam, lai īstenotu sapni par samierināta (militāri nodrošināta) kontinenta mieru un labklājību.

Trīs nosauktie politikas lauki ne jau nejauši dienas kārtībā ir cits ar citu cieši saistīti: tie visi ir loģiski saderīgi. Pagājušais gads ar Kosovas karu šajā ziņā attīstīja pavisam jaunu dinamiku.

No vienas puses tā ir atziņa, ka tad, ja eiropieši krīzes perēklim Balkānos nestāsies pretī ar lielāku politisko noteiktību un efektīvāku attīstības politiku, tiks apdraudēta Savienības paplašināšana uz Dienvidaustrumeiropu un draudēs jauni pilsoņu kari (no Melnkalnes līdz Moldāvijai). Tāpēc tagad attieksme pret kopējo militāro politiku ir nopietna, cieši piesaistīta NATO, kas saskaņā ar Vašingtonā aprīlī pieņemtajiem lēmumiem ir jāturpina iekšēji reformēt un eiropeizēt, un ka jāturpina tās ar Poliju, Ungāriju un Čehiju iesāktā paplašināšana.

No otras puses, ES dalībvalstu vadītāji uzskata, ka iekšējo stabilitāti ilgākā termiņā var garantēt tikai tuvināšanās tempu paātrināšana Austrumeiropas kandidātvalstīs ar to uzņemšanu ES kā vainagojumu. Neveiksmi Rietumos neviens nevar un arī negrib pieļaut, jo nav nekādu garantiju, ka kādai no šīm valstīm, iespējamās dziļākās Krievijas krīzes dēļ, atkal neradīsies nopietnas problēmas.

Tāpēc ES galotņu sanāksmē tiks apzīmogots arī gaidāmo Savienības iekšējo reformu termiņu plāns, lai līdz 2003. gadam tā jau būtu spējīga uzņemt jaunus dalībniekus. Turklāt svarīga sastāvdaļa ir arī 11 dalībvalstu (kurām jau ir eiro) Valūtas savienības nostiprināšana.

Tomass Maijers

"Paplašināšanos ierobežot"

"Der Spiegel"

— 99.12.06. - Nr. 49.

ES komisārs Kriss Patens par Helsinku galotņu tikšanos, par Viduseiropas un Austrumeiropas iestāšanās kandidātiem, kā arī par patstāvīgu Eiropas bruņoto spēku nākotnes uzdevumiem.

Spiegel:

Patena kungs, saskaņā ar prezidenta Prodi izteikumiem ES Komisija ir sava veida Eiropas valdība. Vai jūs sevi saskatāt kā ES ārlietu ministru?

Patens:

Es esmu komisārs, kas atbild par starptautiskajām attiecībām, bet tas nav gluži viens un tas pats. Mēs esam pašreiz tādā stadijā, lai radītu ko jaunu. Havjers Solana kā Padomes Augstais pārstāvis balsta ES ārlietu ministrus un īpaši ir iesaistīts drošības jautājumos. Viņa mītne atrodas ielas pretējā pusē. Es šeit sēžu kā atbildīgais par ārpolitisko kompetenču koordinēšanu Komisijas iekšienē.

Sp.:

Kisindžers vienmēr jautāja, kur tad Briselē atrodoties telefons, pa kuru viņš varētu sazināties ar cilvēku, kurš sniegtu nepieciešamo informāciju. Vai tas tagad atrodas pie Solanas?

P.:

Šis Henrija Kisindžera jautājums vienmēr bijis mazliet nekorekts. Jo pēdējos 30 gados tikpat bieži varēja jautāt arī pretēji: kur jāzvana tad, ja vēlas uzzināt, kas notiek Vašingtonā? Šeit arī atrodas telefons, kura klausuli es paceļu tajā gadījumā, kad ASV ārlietu ministre Madelaina Olbraita grib runāt ar mani.

Sp.:

Komisāriem Ferhoigenam un Lami ir stingri noteiktas kompetences, kas saistītas ar Savienības paplašināšanu vai ar pasaules tirdzniecību. Vai jūs esat kas vairāk kā komisārs, kurš atbildīgs par vizītēm un rokas spiedieniem?

P.:

Es to tā nevaru atstāt. Es esmu atbildīgs par mūsu palīdzības programmas gada budžetu trīs miljardu eiro vērtībā, par mūsu izdevumiem Balkānos, Krievijā, NVS valstīs, Latīņamerikā un Āzijā.

Sp.:

Vai jūs ES saskatāt lielvalsti ar savu valūtu, milzīgu ekonomisko potenciālu un drīzumā arī ar savu armiju?

P.:

Jūs jautājat, vai pasaulē ietu labāk, ja Eiropa savu nozīmi starptautiski politiskajos un drošības jautājumos parādītu tik izteiktā veidā, kā mēs to darām humanitārajā palīdzībā? Atbilde ir skaidrs "jā".

Sp.:

Valstu un valdību vadītāji šajā nedēļā Helsinkos pieņems tālejošus lēmumus Savienības paplašināšanā. Vai ES nekļūs pārāk liela, pārāk neefektīva?

P.:

Tas ir interesants paradokss, ka Eiropā šodien ir vairāk nacionālu valstu nekā tas bijis jebkad agrāk, un no tām lielākais vairākums vēlas kļūt ES dalībnieces. Paplašināšanās nav tikai ekonomisks un stratēģisks jautājums, bet arī morāls. ES ļoti ātri pavērās Spānijai, Portugālei un Grieķijai, pēc tam, kad tur bija izzudušas fašistiskās valdības. Mums vajadzētu tāda paša vēriena un izpratnes steidzamībai attiecībā uz Viduseiropu un Austrumeiropu.

Sp.:

Vai tas jāsaprot tā, ka katrai valstij, kura atbrīvojas no sava diktatora, ir morālas tiesības iestāties ES?

P.:

Nē, tā ne. Paplašināšanās jāierobežo, citādi kādu dienu par ES kandidāti būs Japāna.

Sp.:

Kur, jūsuprāt, būtu jābeidzas Eiropai?

P.:

Mums ir jāatšķir vēlme gribēt būt ES loceklim no vēlmes tikt uzskatītam par eiropeiskas ģimenes daļu. Man bija jāpatērē visai daudz laika, lai to izskaidrotu, piemēram, ministriem no Ukrainas.

Sp.:

Vai jūsu ierobežojums attiecas arī jau uz to kandidātvalstu grupu, par kuru iestāšanās sarunu sākšanu tiks lemts Helsinkos?

P.:

Starp kandidātvalstīm praktiski nav nevienas, kas gandrīz nebūtu sasniegusi noteiktos iestāšanās kritērijus. Dažām no tām gan vēl gaidāmas grūtības. Ja mēs Eiropas Savienību būsim paplašinājuši šīs komisijas darbības laikā …

Sp.:

… kas varētu attiekties uz tām valstīm, ar kurām sarunas jau ir sāktas, tātad, Poliju, Ungāriju, Čehiju, Igauniju un Slovēniju.

P.:

Nebūt nē. Es ceru uz lielāku skaitu, kaut arī vēl nevar pateikt, cik lielu. Pēc tam gan kādam ilgākam laikam pietiks. Tad mums būs jākoncentrējas uz diskusiju, kur patiešām ir Eiropas robežas.

Sp.:

ES Turciju jau 36 gadus maldina, ka tā varot kļūt par pilntiesīgu dalībnieci, tagad Helsinkos tas tiks turpināts. Kāpēc Turcijai nepasaka skaidri pat tad, ja tā visus uzņemšanas nosacījumus izpilda simtprocentīgi, tā nevar kļūt par pilntiesīgu dalībnieci, jo 63 miljoni turku izjauktu līdzsvaru Eiropā?

P.:

Tas ir cits veids, kā uzdot ar Turciju saistīto jautājumu: kad jūs pārtraucāt sist savu sievu? Komisija ieteica Turciju atzīt kā kandidāti. Bet pirms sarunu sākuma tur vēl jānotiek daudzām politiskām pārmaiņām. Bet vairāk es nevaru un nevēlos neko pateikt.

Sp.:

Kāpēc nepaliek pie tā, lai izveidotu Vidusjūras ekonomisko telpu ar ļoti izteiktu Turcijas lomu?

P.:

Līdz 2010.gadam mēs tiecamies ap Vidusjūru izveidot brīvās tirdzniecības zonu. Es gribu dot savu ieguldījumu, lai šis mērķis iegūtu reālu apveidu.

Sp.:

Iespējams, ka Helsinkos tiks izlemts par ES armiju, kas tiks pakļauta Padomei.

P.:

Es ļoti ceru, ka ES bruņotie spēki būs gatavi piedalīties operācijās vēl šīs Komisijas rezidēšanas laikā. Daudz ātrāk mēs varam vest uz priekšu nemilitāro kopīgās ārlietu un drošības politikas daļu. Ja mēs šeit būtu bijuši saimnieciskāki, tad tas mums ļautu ietaupīt 19 miljardu eiro, kurus mēs pēdējos gados esam izdevuši saimnieciskās atjaunošanas darbiem Balkānos.

Sp.:

Helsinku galotņu tikšanās rezolūcijas projektā rakstīts, ka Eiropas Savienība patur tiesības militāri iejaukties, "atbildot uz starptautiskām krīzēm". Ko tas nozīmē?

P.:

Jūs runājat par autonomu ES kapacitāti, kur NATO kā viens vesels nevēlas iejaukties. Es nekādā gadījumā nevēlos pasaulē paredzēt katastrofas un tālab skatos atpakaļ. Deviņdesmito gadu sākumā būtu bijis saprātīgāk, ja Eiropai būtu bijusi intervences iespēja Bosnijā-Hercogovinā, pat tad, ja alianse kā viens vesels to nebūtu gribējusi.

Sp.:

Vai ES armijai būtu jāiejaucas arī tādās krīzēs kā Ruandā vai Austrumtimorā, kā pēc tā tiecas Solana?

P.:

Varbūt ar šādas armijas elementiem. Kas būtu noteikti nepieciešams, lai, piemēram, Austrumtimorā varētu raidīt kaujā "Rapid Reaction Corps", ir atbilstoša gaisa transporta kapacitāte.

Sp.:

Un kā ir ar situāciju Čečenijā?

P.:

Es jau pārāk ilgi esmu politiskajā jomā, lai tagad skaļi nedomātu par eiropiešu intervenci Čečenijā. Ivanova kungam tas iespējams nemaz nepatiktu.

Sp.:

Vai ES Komisijai vajadzētu būt tiesībām ņemt dalību Padomes militāro lēmumu pieņemšanā?

P.:

Komisijai politiskajās diskusijās vajadzētu saņemt sarunu līdzdalībnieka tiesības. Bet es neticu, ka Komisijai vajadzētu piedalīties militārajā plānošanā. Mēs būsim kaut kas līdzīgs ģenerālštāba virsniekam, kurš atbildīgs par karaspēka nodrošinājumu, kuram arī daudz kas svarīgs veicams sekmīgas operācijas realizēšanā.

Sp.:

Vai jūs varat iedomāties, ka arī demokrātijas nākamajā gadsimtā cita pret citu karos?

P.:

Diemžēl ir arī sliktas demokrātijas, kuras izmanto demokrātisko aparātu un ir agresīvas. Ar demokrātiju vien nepietiek, lai novērstu karus. Arī ar brīvo tirgus ekonomiku nepietiek; nepieciešama tiesiska valsts, neatkarīga tiesa, nekorumpēta policija.

Sp.:

Tomēr arī funkcionējošām demokrātijām ir intereses, kuras varētu novest pie kara.

P.:

Vairs nevar teikt, ka nepastāv karš starp valstīm, kurās ir McDonald . "New York Times" žurnālista trāpīgā piezīme Balkānos ātri tika atspēkota. Tas nav neiespējami, ka arī demokrātijas cīnīsies cita pret citu, tomēr es to, ka liberālās demokrātijas cīnīsies cita pret citu, uzskatu par neiespējamu.

Sp.:

Vai no ES sastāva atkarīgs tas, ka Eiropā vēlreiz varētu izcelties karš?

P.:

Es domāju, ka nākamā gadsimta Eiropa, iespējams, vēl vairāk līdzināsies tai, kas pastāvēja viduslaikos, kad bija pilsētas un piepilsētas un kad robežas nebija tik svarīgas. Bet man visu laiku jādomā par līdzību starp situāciju pagājušā gadsimta un šī gadsimta beigās. 19.gadsimtā pamazām nonāca pie atziņas, ka Eiropā miers esot nodrošināts. Divas lielākās 19.gadsimtu ietekmējošās idejas, kapitālisms un demokrātija, Eiropā dzīvi padarīja iespējamu miera apstākļos. Pēc Berlīnes mūra krišanas dažreiz man bija sajūta, ka tagad ideoloģiskā argumentācija beigusies un tiek teikts tas pats, kas agrāk. Mēs nedrīkstam kļūt pašapmierināti.

Sp.:

Patena kungs, mēs pateicamies jums par šo sarunu.

"Eiropai vairāk līdzekļu jāiegulda aizsardzībā"

"The Washington Post"

— 99.12.06.

50 gadu NATO politiskā vienotība un militārā iebiedēšanas spēja saglabāja Rietumeiropu drošu, mierīgu un plaukstošu. Tomēr šīgada iesaistīšanās Dienvidslāvijā atklāja, ka NATO militārās kaujasspējas nesaskan ar politisko solidaritāti.

NATO veiksmīgā gaisa kampaņa pret Dienvidslāviju un 50 000 miera uzturētāju izvietošana Kosovā lika padomāt par dažām nopietnām militārām kļūdām. Savienotās Valstis lielā mērā paļāvās uz augstas precizitātes munīciju, lai precīzi trāpītu objektiem un neizraisītu lielus blakuskaitējumus, kā arī lietoja unikālus elektroniskos līdzekļus, lai iznīcinātu pretinieka pretgaisa aizsardzības sistēmas. Tomēr atsevišķu munīcijas veidu krājumi strauji samazinājās, toties radiotraucējumu un izlūkošanas iekārtas tika paplašinātas. Šīs kļūdas tiks labotas.

Savukārt sabiedrotajām Kosovas mācība ir daudz nopietnāka. Tā parādīja milzīgu militāro plaisu starp Savienotajām Valstīm un 18 NATO sabiedrotajām. Gaisa kampaņas laikā vairākām sabiedrotajām nācās konstatēt, ka tām trūkst nepieciešamo iekārtu, kas ir vajadzīgas izlūkošanas informācijas ieguvei, lai precīzi trāpītu izvēlētajiem objektiem, kā arī nodrošinātu sava karaspēka aktīvu līdzdalību 78 intensīvu operāciju dienās.

Kad tām pienāca laiks izvietot Kosovā savus miera uzturēšanas spēkus, tas izrādījās daudz grūtāk nekā gaidīts. NATO ģenerālsekretārs Džordžs Robertsons nesen raksturoja šo problēmu: "Šobrīd Eiropas armijās kopumā ir ap 2 miljoniem karavīru, tomēr mūsu Eiropas sabiedrotajām nopietnas grūtības sagādāja aptuveni 40 000 karavīru sakopošana nosūtīšanai uz Kosovu. Tas ir aptuveni 2% no armijām, kas ir pieejamas Eiropā, tātad tā neapšaubāmi ir izvietošanas problēma."

Eiropas sabiedrotās ne tikai nav spējušas ieguldīt pietiekami lielas investīcijas kaujasspēju nodrošināšanā, turklāt atsevišķas investīcijas ir izraisījušas neefektīvus rezultātus. Itālijas premjerministrs Masimo D’Alema nesen uzsvēra, ka "Eiropa izlieto pāri par 60% no tā, ko Savienotās Valstis izlieto aizsardzībai, taču saņem tikai 10%," vai nu tāpēc, ka eiropieši neiegādājas jaunāko tehnoloģiju, vai arī tāpēc, ka dublē cits cita investīcijas.

Kritisks pašnovērtējums tomēr nenozīmē nepieciešamību krist izmisumā; tas drīzāk ir pamats uzlabojumiem un pārveidojumiem.

Koens ir tikko atgriezies no Eiropas, kur viņš uzstājās vācu militāristu līderu auditorijā Hamburgā, kā arī ieradās NATO aizsardzības ministru sanāksmē Briselē. Eiropas sabiedrotās ir iesaistījušās asās aizsardzības diskusijās, kuras var uzlūkot kā pretrunīgas. No vienas puses, Eiropas sabiedrotās vēlas izveidot reģionālo aizsardzības struktūru, kas tiktu nosaukta par Eiropas Drošības un aizsardzības identitāti un ļautu tām darboties tādās situācijās, kurās NATO kā tāda nebūtu iesaistīta. No otras puses, eiropieši atzīst, ka viņiem trūkst nepieciešamo militāro kaujasspēju, lai šādu spēku uzturētu.

Šādas diskusijas ir stimulējošas, jo pievērš uzmanību Eiropas nepieciešamībai nostiprināt savu aizsardzību, un spēcīgāka Eiropa nozīmē spēcīgāku Atlantijas aliansi.

NATO spēku izvietošana Bosnijā un Kosovā liek domāt, ka turpmākajām misijām Eiropas drošības aizsardzībai varētu būt nepieciešama valstu spēja īsā laikā pārvietot karaspēku, uzturēt to ārpus savu valstu teritorijām, kā arī nodrošināt to ar moderno tehnoloģiju, kas ļautu šim karaspēkam efektīvi un precīzi darboties.

Ne katrā NATO dalībvalstī ir novērojama dinamiska ekonomika, lai tās spētu atļauties ievērojamu aizsardzības izdevumu paaugstināšanu. Tomēr atsevišķas valstis varētu zināmu naudas daļu izlietot modernizācijai, pārveidojot savu apgādi, samazinot karaspēka apjomu un ierobežojot liekās infrastruktūras. Pārējās valstis varētu būt spiestas apvienot resursus un racionalizēt kaujasspējas ar saviem kaimiņiem un partneriem. Patiesībā norisinās centieni izveidot reģionālās mobilitātes komandu struktūru un ātrās reaģēšanas karaspēku ar nosaukumu Eirokorpuss.

Tomēr galu galā sabiedrotās būs spiestas vairāk naudas izlietot aizsardzībai, ja tās vēlas atbilst NATO militārajām prasībām, kā arī radīt Eiropas Drošības un aizsardzības identitāti, kas ir atšķirama, bet nav atdalāma no NATO.

Pagājušās nedēļas NATO aizsardzības ministru sanāksmē ģenerālsekretārs Džordžs Robertsons bija ļoti tiešs: "Miera dividendu laiks ir beidzies, jo ne Eiropā, ne citur nevalda pastāvīgs miers, un, lai NATO spētu veikt savu nākotnes paaudžu aizsardzības uzdevumu, tā vairs nevar cerēt, ka šis uzdevums izmaksās ļoti lēti."

Eiropas galvenais uzdevums šodien ir pārvērst savus vārdus darbos.

"Klintons ir vislielākais zaudētājs"

"Dagens Industri"

— 99.12.06.

Ņujorka.

PTO tikšanās Sietlā kļuva par pilnīgu fiasko.

Nešķiet ticami, ka nupat pabeigtās PTO tikšanās drupu iespaidā nākošā gada sākumā Ženēvā būs iespējams atsākt sekmīgas sarunas.

Patiesībā sabrukums sākās krietnu laiku pirms Sietlas tikšanās. Gandrīz veselu gadu par PTO vadītāja posteni cīnījās jaunzēlandietis Maiks Mūrs un taizemietis Supatačiai Paničpakdi. Šajā cīņā uzvaru guva Mūrs un ar novēlošanos, 1. septembrī, stājās savā amatā.

Rudenī bieži pienāca ziņojumi par nevienprātību PTO pirms tikšanās Sietlā. Zviedrijas tirdzniecības ministrs Leifs Pagrockis ir viens to tiem, kurš pirms šīs tikšanās brīdināja par katastrofu.

Vislielākais zaudētājs ir ASV prezidents Bils Klintons. 1998. gada pavasarī Monikas Levinskas skandāla pēdās viņš gribēja parādīt savu rīcībspēju un raudzīties nākotnē un tādēļ nolēma kļūt par PTO sanāksmes organizētāju. Tā vietā šī tikšanās kļuva par Klintona lielāko tirdzniecības politikas sakāvi, un viņš pats palīdzēja tai izgāzties.

Klintons nogāza pamatīgus podus, kad apmeklējuma laikā Sietlā sasaistīja kopā nākotnē paredzamo tirdzniecības līgumu ar Trešās pasaules valstīm un darba tiesību jautājumiem, piemēram, bērnu darbu un ļoti zemās algas. Trešās pasaules valstīs tas tiek uzskatīts par slēptu protekcionismu.

"Es Klintonā vīlos. Es domāju, ka viņa politiskais aprēķins ir tāds, ka PTO sanāksmei ir jākļūst par spalvu pie viņa cepures", tā pirms atgriešanās mājās komentēja Leifs Pagrockis.

Ja arī Ženēvā sāksies jaunas sarunas, tad diskusijas būs par daudz ierobežotāku tēmu loku. Šīs sarunas turklāt notiks ar ASV, kurām ir ievērojami vājināts prezidents sakarā ar izgāšanos Sietlā un tādēļ, ka ASV tad jau atradīsies savas prezidenta vēlēšanu kampaņas kulminācijā.

Nopietnas sarunas ar ASV diezin vai būs iespējams atsākt pirms 2001. gada janvāra, kad Baltajā namā ienāks jauns prezidents.

Pavasarī Ķīna kļūs par jaunu PTO dalībvalsti un par ceturto lielvaru līdzās ASV, ES un Japānai. Līdz ar to ievērojami nostiprināsies jaunattīstības valstu pozīcijas, it sevišķi darba tiesību jautājumos.

Kad tika saņemts paziņojums par sabrukumu, Sietlas ielās esošie demonstranti uzgavilēja. Viņi šo neveiksmi uzskata par lielu triumfu. Īslaicīgi, protams, tas viņiem ir liels panākums. Vai tas pārvērtīsies par ilgstošu sasniegumu, ir atkarīgs no tā, vai pretestība pret brīvo tirdzniecību kļūs par aktuālu politisko jautājumu vai nē. Par to gan ļoti jāšaubās valstī, kurā jau vēsturiski ir mazs bezdarbs un augsta konjunktūra, kas, kā šķiet, nekad nebeigsies. Globalizācija turpināsies jebkurā gadījumā.

Nav iespējams pateikt, cik lielā mērā protesti sekmēja sabrukumu, tomēr nevar noliegt, ka veicinoša loma tiem noteikti bija.

Leifs Pagrockis tomēr uzskata, ka sarunas nebūtu bijis iespējams izglābt, pat ja PTO tikšanās būtu sarīkota kaut kur citur un pilnīgi bez apkārtējām demonstrācijām. 135 dalībvalstis jebkurā gadījumā nebūtu spējušas vienoties par jauna brīvās tirdzniecības raunda, kas bija paredzēts kā "gadu tūkstoša raunds", darba kārtību.

Jērans Junsons

"Kādēļ Staļinam bija nepieciešams Rībentropa–Molotova pakts"

"Ņezavisimaja Gazeta"

— 99.12.04.

Kopš tā laika, kad PSRS un Krievijā ikvienam ir atļauts "pieturēties pie savām domām", viena no vismīļākajām publiskas apspriešanas tēmām ir iepriekšminētais pakts. "Ņezavisimaja Gazeta" sakarā ar šī pakta 60. gadadienu un Otrā pasaules kara sākuma 60. gadadienu atklājusi polemiku šīs tēmas sakarā, uzdodot tiešu jautājumu: "Kas tas ir - kauns vai uzvara?"

Šādā nostādnē atbilde ir acīmredzama: protams, uzvara! Šīs uzvaras cena PSRS tautām, protams, bija ļoti augsta. Bet 1945. gada 9. maijā neviens PSRS nejutās apkaunots.

1939. gadā Staļins iemiesoja PSRS un uzskatīja sevi atbildīgu par tās likteni (tai skaitā arī par savu personīgo). Pieņemot lēmumu parakstīt līgumu ar Hitleru, viņš, protams, nevadījās no morāliem apsvērumiem. Nav zināms, vai Staļins lasīja Hēgeli, taču pēdējais arī uzskatīja, ka karš un morāle atrodas dažādos līmeņos. Bet 1939. gadā runa nebija tikai par karu, bet par pašas PSRS eksistēšanu.

Šajā laikā pilnīgi reāla bija situācija, kad bēdīgi slavenais kapitālistiskais ielenkums sāktu sakļauties. Japāna jau divas reizes bija pārbaudījusi PSRS reakciju Tālajos Austrumos (Hasana, Halhingola, kur vēl pakta parakstīšanas brīdī gāja kaujas). Hitlers neslēpa savus plānus attiecībā uz slāvu jautājuma "galēju lēmumu", sākot ar Čehoslovākiju un Poliju. Anglija un Francija skatījās caur pirkstiem uz Hitleru, kad 1938. gadā Minhenē tika parakstīta vienošanās. Arī 1939. gadā Maskavā sarunās tās uzvedās tikpat pasīvi. Šo valstu dažām aprindām, acīmredzot, gribējās izmantot vai izveidot situāciju, kad Vācija un PSRS, izsmēlušas savus spēkus asiņainā divcīņā, vērstos pie tām pēc palīdzības. Diez vai viņi palīdzētu komunistiskajai Krievijai. Varbūt šajās valstīs visi tā nedomāja, taču Staļins varēja un viņam vajadzēja izskatīt sliktāko gadījumu.

PSRS (Staļina) ārpolitika šajos gados ņēma vērā minētos apstākļus un PSRS nejuta riebumu noslēgt vienošanās par neuzbrukšanu ar potenciāliem agresoriem (ar ko tad lai tās slēdz?). Tāda vienošanās tika noslēgta ar Japānu, kad tā jau bija iegrimusi Ķīnā. PSRS palīdzēja Čan Kaiši karot ar japāņiem, bet Mao Dzedunam ieteica cīnīties nevis ar Gomindānu, bet pirmām kārtām ar ārējiem ienaidniekiem.

Ar Vāciju lieta bija sarežģītāka. Pirmkārt, Vāciju no Krievijas atdalīja nevis Sibīrija, bet tikai Polija. Otrkārt, Polija baidījās no Staļina vairāk nekā no Hitlera un negribēja laist cauri padomju karaspēku uz Rietumiem pretsparam pret Hitleru (bet Hitlers piekrita Polijas sadalīšanai). Anglija un Francija negatavojās laist pret Vāciju divīziju skaitu, samērojamu ar krievu priekšlikumiem, un vispār sarunas veda ļoti vāji.

Šajos apstākļos Staļins varēja cerēt tikai uz saviem spēkiem, bet to nebija pārāk daudz un tie nebija labākajā stāvoklī (kas arī apstiprinājās 1941. - 1942. gadā). Staļins teica, ka cer ar Vācijas līguma palīdzību attālināt kara sākumu līdz 1942. gadam. Acīmredzot, viņš pārrēķinājās ar savu neizdevušos sabiedroto (Anglija un Francija) iespēju pretoties Hitleram. Bet galvenais viņam bija radīt tādu situāciju, kad Eiropas lielvaras nejustos kā kaujā un nekļūtu par arbitriem Vācijas un PSRS kara gadījumā, kas bija neizbēgams. Lai Hitlers pakaro ar viņiem, lai no abām pusēm līst asinis - tad viņu sazvērestība ar Hitleru uz PSRS rēķina būs neiespējama.

Tāds, acīmredzot, bija Staļina piespiedu politiski - stratēģiskais nodoms, un beigu beigās tas sevi attaisnoja.

PSRS nospēlēja galveno lomu uzvarā pret Hitleru. To atzina visi augstu stāvoši Staļina partneri, kas neapzīmēja viņu ar kauna zīmi, bet piecēlās, viņam ierodoties.

Vienīgais, ko viņi centās noslēpt no Staļina, - tā ir atombumba. Staļins zināja par to, bet neapvainojās - viņš pats arī tā darītu.

Jurijs Kamenskis

"Spēcīga eiropeiska vēlme"

"Norden i Veckan"

— 99.12.06.

Savos centienos nokļūt tuvāk uzņemšanai Eiropas Savienībā trīs Baltijas valstis ir atstājušas novārtā ciešākas sadarbības attīstīšanu starp šīm trim valstīm.

Neraugoties uz to, tās cer, ka dažu gadu laikā tās varēs kļūt par ES dalībvalstīm un ka ziemeļvalstis vēl aizvien vēlas atbalstīt šo procesu. To sacīja Latvijas Eiropas lietu komisijas priekšsēdis Edvīns Inkēns. Šajās dienās Helsinkos notikušajā seminārā, ko organizēja Ziemeļu Padome un Baltijas Asambleja, viņš un vairāki citi baltiešu politiķi minēja spēcīgus argumentus, ka Eiropas Savienībai vajag pēc iespējas drīzāk Baltijas valstis uzņemt Eiropas kopībā, kaut arī šīs valstis dažos punktos vēl nespēj izpildīt ES izvirzītās uzņemšanas prasības. Ziemeļu Padomes priekšsēde Guna Helsvīka padomes vārdā atbalstīja šo vēlmi.

Sadarbībā ar Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas Preses analīzes nodaļu

"LV" nozares redaktors GINTS MOORS