Kā tīru un brīnišķu sniegu, kas vīst no skūpsta un dzimst...

Mīlestību jau neizvēlas. Tā atnāk pati pa tikai sev zināmiem ceļiem un pašas izraudzītajā stundā. Daudziem tā iekrīt klēpī jaunībā kā pasakains zelta ābols. Daži šo brīnumu gaida gadiem, reizēm gandrīz visu mūžu, lai beidzot tiktu atalgoti. Ir arī tādi, kas pamazām vien samierinās ar acīmredzamo un nepārsūdzamo kaut kur augstāk pieņemto lēmumu, ka viņiem dzīve būs nabagāka un sirds savu otru pusīti neatradīs.

Aleksandra Čaka dzejā mīlestība ir viņa esības pamatu pamats.

Gluži tāpat kā savas dzimtās pilsētas Rīgas pielūgsme, kas nepārprotami un nebeidzami strāvo cauri autora daiļradei. Kaut arī dzejnieks, tāpat kā tobrīd un arī tagad jo daudzi latvieši, ir rīdzinieks tikai pirmajā paaudzē.

Būtu pārspīlēts, ja apgalvotu, ka Čaks ir bijis pats pirmais Rīgas apdzejotājs. Tik klaja nepatiesība noteikti spiestu viduslaiku zinātnieka un dzejnieka Basilija Plīnija (?—1605) garu kādā aizsaules simpozijā sarosīties iebildēm. Tiesa, šis autors savu apceri "Rīgas slavinājums" savulaik uzrakstījis pantos latīņu valodā, bet jau šajā gadsimtā vācu dzejnieka traktāts pārcelts arī latviešu mēlē.

Aleksandram Čakam dzejoļa virsraksts mazliet atšķiras — "Rīgas slavināšana", darbs ievietots žurnāla "Karogs" 1946. gada otrajā burtnīcā. Plašāk pazīstams ir krājumā "Zem cēlās zvaigznes" 1948. gada izdevumā iespiestais dzejojums "Rīgai", kur "Rīgas slavināšana" ir dzejojuma pirmā daļa ar stilistiskiem labojumiem, svītrojumiem un atkāpēm no pamatteksta. Tādā veidā darbs vēlāk ievietots arī dzejnieka Rakstos.

Tomēr — ko uzskatīt par pamattekstu?

Šo jautājumu jau uzdevis nenogurstošais Aleksandra Čaka pētnieks un Kopoto rakstu sastādītājs Valdis Rūmnieks. Jo, izrādās, dzejolis "Rīgai" izlasāms četros variantos — bez jau diviem pieminētajiem ir arī manuskripts Mildas Grīnfeldes arhīvā un publikācija grāmatā "Zem cēlās zvaigznes" 1946. gada izdevumā. Iespējams, ka publikācija šoreiz gan nav īstais vārds, jo grāmata "Zem cēlās zvaigznes" sākotnējā veidā Latvijā, šķiet, atrodama tikai dažos eksemplāros. Latvijas Nacionālajā bibliotēkā 1946. gada izdevuma nav. Misiņa grāmatu krātuvē šis sējums mīkstajos vākos ir vienīgais līdzās korektūras loksnēm ar Kārļa Egles rakstisku norādi, ka krājums ir ļoti rets izdevums un īpaši glabājams. Ja tā, tad dzejolis "Rīga" uzskatāms gandrīz par pirmpublikāciju.

Vairāk nekā 50 gadus Aleksandra Čaka dzeju krājuma "Zem cēlās zvaigznes" 1946. gada izdevumu savās mājā glabājusi Ruta Koka, šīs grāmatas korektore. Tagad viņa to nodevusi Čaka muzejam, kas savukārt pantus no krājuma dzejoļa "Rīga" ievietojis dzejnieka kārtējā logā "Latvijas Vēstneša" preses namiņā uz Bruņinieku un Krišjāņa Barona ielas stūra.

Rutas Kokas vārds lasītājiem Latvijā nav gluži svešs. Daudzus gadus kopusi latviešu valodu un gādājusi par stila tīrību žurnālā "Padomju Latvijas Sieviete", pēc tam šo pašu pienākumu loku turpinājusi Enciklopēdiju redakcijā. Tagad pensijā. Dzīvo Rīgas guļamrajonā Imantā. Sākumā kautrīgi bilst, ka viņai ir gaužām maz ko stāstīt par savas jaunības laiku un tā saistību ar Aleksandru Čaku. Vispirms atbild tikai uz jautājumiem. Bet pamazām atraisās un vairs bažīgi neseko diktofona lentes riņķojumam.

"Esmu lauku bērns, kas pirmoreiz ar Aleksandra Čaka dzejoļiem, turklāt rokrakstā, sastapās "Atpūtā", tas bija mūsu ģimenes žurnāls. Vēlāk izlasīju arī dažu viņa grāmatu, aizņēmos no paziņām, pašai šo dzeju nebija.

1943. gadā beidzu ģimnāziju, studēt tolaik nebija iespējams, tālab strādāju par skolotāju, mācīju pašus mazākos.

Pēc kara beigām rudenī posos uz Rīgu, lai studētu filoloģiju. Gribēju uz Baltu nodaļu, bet sapratu, ka tur nāksies pārāk daudz saskarties ar politiku, tāpēc izšķīros par angļu valodu. Iesniedzu dokumentus, bija neliels konkurss — trīs studētgribētāji uz vienu vietu. Kļuvu par studenti. Bet pēc pusgada apstākļi sarežģījās — nācās meklēt darbu.

1946. gada ziemā sāku strādāt VAPP — Valsts apgādniecību un poligrāfisko uzņēmumu pārvaldē par korektori, izdevniecība atradās pretī operai tagadējā akciju sabiedrības "Valters un Rapa" ēkā. Aldziņu nesolīja lielu, tomēr tā divas vai trīs reizes pārsniedza studenta stipendiju.

Drīz pēc pirmās grāmatiņas nodošanas saņēmu pirmo aizrādījumu: šķiet, tā bija pasaciņa par trim sivēntiņiem, kur nebiju pamanījusi kādu burtu kļūdu. Asaras bira pašas no sevis... Šādu nopuņķojušos un raudošu mani, 20 gadus vecu studentīti, pārsteidza tehniskais redaktors Augusts Pētersons, vīrs jau gados, bet ar ļoti gaišu skatu uz dzīvi. Redzot mani asarainu un uzzinot iemeslu, centās skuķīti mierināt: "Bērniņ, vai tad tā ir kļūda? Lūk, savulaik gan "Jaunākajās Ziņās" bija kļūda sludinājumā pirms Lieldienām: "Svētkos tirgus slēgts visas trīs dienas", tur vienā vārdā bija iesprucis cits burts... Visa Latvija smējās..."

Laikam jau šis gadījums mūs satuvināja. Augusts Pētersons savu darbu prata profesionāli. Tehniskā redaktora izturēšanās reizēm šķita pārdroša, reizēm indīga, bet pret darba biedriem viņš arvien bija ļoti omulīgs un jauks.

Vēl pirms Čaka man vajadzēja lasīt dzejoļu kopojumu "Staļina cilts", autorus neatceros, zinu tikai, ka grāmata tā arī līdz veikaliem nenonāca. Iespējams, man kaut kur mājās tās signāleksemplārs ir saglabājies.

Un tad iedeva manuskriptu "Zem cēlās zvaigznes". Korektūrā caurlūkoju mašīnrakstu, kur bija ar Aleksandra Čaka roku izdarīti labojumi. Un mana ģimnāzistes dvēselīte tirpa, kad tos ieraudzīju, jo, kā jau teicu, autora rokraksts man nebija svešs. Īpaši man patika tie trakie mīlestības dzejoļi:

Aiz šīs jaukās nodaļas nāca viss padomju ūdens — tas gan nebija interesanti.

Bet reiz Augusts Pētersons man teica: "Še tev, bērniņ, grāmatiņa, kur esi ielikusi savu darbiņu. Grāmata neiznāks, tāda izdevuma nebūs, tomēr nākotnē tam būs milzu vērtība." Šaurā lokā tobrīd runāja, ka Čaka dzeju krājums ir apturēts. Šķiet, pieredzējušais poligrāfiķis pat nepiekodināja, lai uzdāvināto grāmatu nolieku tālāk no svešām acīm, to jau katrs saprata tāpat, bez vārdiem.

Pēc pusgada pārgāju strādāt par korektori laikraksta "Padomju Jaunatne" redakcijā. Jo augstskolā tolaik ieviesa pamatskolas režīmu, kad grupas vecākajam vajadzēja atzīmēt katru kavējumu. Redakcijā darbs bija vakaros, to varēja savienot ar studijām. Tolaik algu gan "Cīņas", gan jaunatnes laikraksta darbiniekiem maksāja kopējā kasē turpat Blaumaņa ielā. Reiz pie tās redzējām, kā naudiņu saņēma Aleksandrs Čaks, bet pēc viņa — Ādolfs Talcis. Abi saskatījās un steidzīgā solī aizgāja... Ar darba biedriem nospriedām, ka vīri aizgājuši pasēdēt pie kāda stiprāka malka.

Kad vēlāk iznāca "Zem cēlās zvaigznes" pārtaisītais variants, to nepirku un nemeklēju arī grāmatu krātuvēs — bija skaidrs, ka tā, kas mani aizrāva, šajā izdevumā vairs nav.

"Zem cēlās zvaigznes" glabājās manās mājās. Baltais vāks ir gan balojis, gan nodzeltējis. Esmu devusi lasīt šo grāmatu arī tuvākajām draudzenēm. Kad padzirdēju par dzejnieka muzeju, sapratu, ka izdevums jāatdod tam. Kaut arī bija mazliet žēl. Bet kam gan taupīt? Jo maniem mantiniekiem par šīm lietām var nebūt intereses."

Pārlūkojot dzejoļu krājuma 1946. gada izdevumu, gribas apgalvot, ka tas būtu bijis notikums tā laika literārajā dzīvē. Jo divas trešdaļas grāmatā ir īsta dzeja, ko nespēj atšķaidīt un nomākt pat "padomju ūdens" jeb politiskās nodevas. 1946. gada izdevumā ir 14 dzejoļi no krājuma "Debesu dāvana" un 22 no krājuma "Lakstīgala dzied basu", bet 1948. gada variantā vairs attiecīgi tikai 3 un 15, tāpat izmesti vai sakropļoti vairāki citi dzejoļi.

"Zem cēlās zvaigznes" 1946. gada variants iespiests 8000 eksemplāros, kas pēc tam iznīcināti. Pie lasītājiem nokļuvušas tikai dažas grāmatas, cik zināms, viena bijusi arī literatūrzinātnieka Viļņa Eihvalda bibliotēkā. Izdevums parakstīts iespiešanai 1946. gada 2. augustā, atbildīgais redaktors A. Sakss, redaktors J. Sudrabkalns, tehniskais redaktors A. Pētersons, korektore R. Koka — tas viss izlasāms krājuma pēdējā lapā. Bet tur nav atbildes uz galveno jautājumu: kāpēc? Kāpēc vajadzēja iznīcināt grāmatu, mākslas darbu?

Zināmu atbildi var atrast avīzes "Literatūra un Māksla" 1946. gada 30. augusta ievadrakstā: "Vēl viens moments, kas liek nopietni domāt par apolitiskuma tendencēm mūsu literatūrā, ir vairāk vai mazāk spilgti vērojamais formālisms viena vai otra dzejnieka darbos. Te vispirms jāmin Aleksandrs Čaks, kura dzejnieka talants ir neapšaubāms, bet kas ietiepīgi turas pie mākslotām, meklētām metaforām un tā brīžiem kļūst neīsts."

Nesaprotamību padomju kritiķi Čakam bija pārmetuši jau agrāk, arī par dzejoli "Rīgas slavināšana", esot aplami un nesaprotami salīdzināt pilsētu ar sakaltētu vēju.

Meistaru mācīja amatā. Turklāt mācītāji bija zeļļi un neprašas, kas gribēja salauzt cilvēka garu.

Žēl, bet šis velnišķais plāns izdevās.

Tas bija laiks, kad Aleksandrs Čaks savai aizstāvībai nedrīkstēja piesaukt palīgos pat pagātnes dižgarus. Kaut vai Johanu Volfgangu Gēti ar viņa atziņu: "Pirms pārmest, ka autors ir nesaprotams, jāanalizē paša prāts — vai nesaprašanas cēlonis nav meklējams tur. Pakrēslī grūti izlasīt pat lielus burtus."

Andris Sproģis, "LV" nozaru virsredaktors