Starp šiem gadiem, gadsimtiem un gadu tūkstošiem. Latvijas prāta un gara pasaulē

Šodien, 18.februārī, savā gada pilnsapulcē sanāk visi Latvijas Zinātņu akadēmijas locekļi

Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents Jānis Stradiņš:

Kārtējā Latvijas Zinātņu akadēmijas gada pilnsapulcē atskatāmies uz 1999. gadu un iezīmējam dažus metus šim 2000. gadam, pēdējam vai pirmajam Millennium gadam. Aizvadītajā gadā no mums šķīrušies kolēģi. 11. maijā aizgāja akadēmiķis Censonis Šķiņkis, autoritatīvs un lietpratīgs Latvijas ūdenssaimniecības un enerģētisko resursu pārzinātājs, kas nerimās brīdināt sabiedrību par dažām nopietnām briesmām. 24. septembrī Kanādā, Toronto, mūžībā aizgāja cildenā dzejniece Velta Toma, kura atdusas vietu rada dzimtenē, Neretas Ķesteru kapos. "Maize no mājām" uzturēja viņu dzīvu un aizrautīgu ilgajos trimdniecības gados; ar krājumu "Maize no mājām" viņa paliek latviešu dzejā. Nule, 25. janvārī, esam zaudējuši akadēmiķi Jāni Kalniņu, literatūrzinātnieku, rakstnieku, kritiķi, izcilu personību Zinātņu akadēmijas dzīvē, gaišu cilvēku, goda vīru, kura devums laika gaitā vēl atklāsies. Zinātņu akadēmijas goda doktors — teologs un kultūrvēsturnieks Edgars Ķiploks tika aizsaukts 1999. gada 2. augustā, atstājot daudz vērtīgu publikāciju, sakārtotu bibliotēku un arhīvu. Godināsim šos izcilos cilvēkus ar gaismas svecīti un klusuma brīdi!

Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidenta Jāņa Stradiņa sagatavotā ievadruna LZA pilnsapulcei 2000. gada 18. februārī

Bet dzīve ir gājusi tālāk

Jā, dzīve mūs ir šūpojusi pārvērtību laika šūpotnēs, likusi vēl un vēlreiz pārdomāt zinātnes lomu un vietu mazā valstī, mūsu Latvijā, pieredzot gan sarūgtinājumus, gan mazus gandarījumus. Plašos vilcienos situācija Latvijas zinātnē ir tāda pati kā pirms gada, finansējuma ziņā vēl mazliet bēdīgāka valdības un Saeimas dieotologi atvēlējuši mums 0,2% IKP, kas ir zemākais rādītājs Baltijā un viens no zemākajiem Centrālaustrumeiropā. Klāt gan ir nācis Latvijas zinātnisko projektu izvērtējums Eiropas Savienības 5. satvarprogrammā, kur mūsu kolēģi ir guvuši 2,5 miljonus eiro, tātad startējot samērā veiksmīgi. Taču šis finansējuma avots ne tagad, ne pārskatāmā nākotnē diez vai kļūs izšķirīgs Latvijas zinātnes saglabāšanai un pārstrukturēšanai, īpaši ievērojot to, ka pašu valsts atbalsts zinātnei procentuāli un absolūtos skaitļos rūk, kas var padarīt nekonkurētspējīgus mūsu iesniegumus uz Eiropas projektiem, turklāt 5. satvarprogrammas ievirze ir tīri pragmatiska un tematiski ierobežota.

Pamatproblēma joprojām paliek valsts un sabiedrības atbalsts vietējai zinātnei, fundamentālajai un lietišķai, finansiāls un morāls atbalsts. Šo jautājumu esam diskutējuši ar daudzajiem izglītības un zinātnes ministriem, ar atbildīgiem Saeimas deputātiem. Ideja par īpaša Zinātnes fonda iedibināšanu pēc Kultūrkapitāla fonda principiem pašreiz nešķiet īsti reālistiska, gan ievērojot Kultūrkapitāla fonda pieredzi, gan arī valdības tendenci iespējami ierobežot vai pat atcelt t.s. iezīmētos (speciālos) nodokļus, ko nesen deklarēja finansu ministrs attiecībā uz ceļu fondu, ievērojot arī Starptautiskā Valūtas fonda ieteikumus. Ja jau apdraudēts ir definētais ceļu fonds, tad zinātnes fonds tāds būtu permanenti. Reālāk, kā to ieteica deputāts Ivars Godmanis, kas tagad ir LZA pārstāvis Latvijas Zinātnes padomē, būtu zinātnes budžeta saistīšana ar kopējo valsts budžetu — kā likumā noteikta valsts budžeta daļa — teiksim 2% no valsts budžeta (neskaitot procentus inovatīvām izstrādnēm), kā tas ir pieņemts Igaunijā; vai pagaidām vismaz 1,5%, ja vēl nevaram turēt līdzi Igaunijai. Šim nolūkam būtu jāpilnveido jau 1998. gadā izstrādātā Latvijas Zinātnes nacionālā koncepcija, kas pēc apspriešanas Krasta valdības pēdējā sēdē ir iegulusi plauktā, panākot, lai Saeima to akceptē kā programmatisku dokumentu ar likuma spēku.

Maz cerību, ka zinātnes budžetu 2001. gadam palielinās, taču Latvijas Zinātnes padome sadarbībā ar Zinātņu akadēmiju varētu izstrādāt pārdomātus ierosinājumus 2002. gadam, kas Latvijas zinātni beidzot izvestu no stagnācijas, no izdzīvošanas režīma Latvijas realitātēm atbilstošā dzīvošanas režīmā. Gribētos ticēt, ka priekšnoteikumi tam sāk veidoties — Ministru prezidents A.Šķēle pēdīgi pulcina kopā cilvēkus apspriest Latvijas tautsaimniecības nākotnes stratēģiju. Spriedēju vidū ir arī akadēmiķi Ekmanis, Grēns, Cimdiņš, virmo doma izveidot stratēģijas padomi, kur lemtu gan par informatizāciju, gan par bibliotēku aprīkojumu, gan par zinātni, kaut arī ir zināmas bažas, vai šādā konglomerātā pētniecība ja ne pazudīs, tad vismaz aizvirzīsies sarakstā pašā apakšgalā.

Mūsu pilnsapulcē šodien ticis uzaicināts Somijas Zinātņu akadēmijas prezidents pazīstamais mediķis un ilggadīgais Tamperes universitātes rektors prof. Jarmo Visakorpi un jaunievēlētais Somijas ZA ģenerālsekretārs prof. Mati Sārnisto. Šī ir atbilde manai pērnā gada oktobra vizītei Helsinkos, kur parakstījām Somijas un Latvijas ZA sadarbības līgumu un man bija gods nolasīt referātu par Latvijas zinātnes tradīcijām un problēmām. Somija toreiz bija ES prezidējošā valsts, un, kā zināms, pāris mēnešus vēlāk Helsinkos Latvija saņēma aicinājumu sākt tiešas sarunas par iestāšanos Eiropas Savienībā. Mēs esam iekļuvuši "Helsinku grupā", un mūsu uzdevums ir ļoti ātri skriet, lai iedzītu "Luksemburgas grupu", kurā ir mūsu kaimiņvalsts, draudzīgā konkurente Igaunija. Ļoti ceram, ka Somija un citas Ziemeļvalstis varētu būt arī Latvijas aizgādņi šajās sacensībās, taču izprotam, ka šis ceļš nebūs viegls. Kā nule lasījām, ja ne 82%, tad 67% Latvijas iedzīvotāju dzīvo trūkumā un pagaidām nav īsti reālu ierosinājumu, kā no tā izkļūt, izvērstas ražošanas joprojām nav. Bet iestājoties Eiropas Savienībā, šķiet, jāsasniedz zināms turības līmenis, ne formāls vidējais rādītājs, bet sociāls izlīdzinājums, jo Latvijai diez vai pievilcīgs būtu "trešās pasaules" valsts modelis.

Mēs esam mēģinājušies ar dažādām idejām — vispirms Latviju deklarēja par "banku paradīzi", par lētas un ekoloģiski tīras pārtikas eksportētāju, tad par tranzītzemi un "trubu republiku", tagad runājam par intelekta eksportu vai vietējā intelekta komerciālu izmantošanu. Jā, šis pēdējais modelis zinātniekiem būtu vispievilcīgākais. Te nu varam vaicāt: "Kur ir Latvijas Nokia ?" Jā, kur tā ir? Vai tā varētu būt informāciju tehnoloģiju vai pārvaldes tehnoloģiju izstrāde un eksports, ko sāk daudzināt? Vai tā varētu būt tradicionālā jaunu ārstniecības preparātu izgudrošana, ar ko tik slavens bija Organiskās sintēzes institūts? Vai mūsu pieredzes izmantošana kompozīto materiālu mehānikā, magnētiskajā hidrodinamikā, materiālzinībās un cietvielu fizikā? Vai jaunas biotehnoloģijas un E.Grēna vērienīgi izvirzītā cilvēka genoma pētniecība? Visās šajās jomās Latvijas zinātniekiem ir ievērojams potenciāls, tomēr saka, un ne bez pamata, ka mums pietrūkstot saimnieciskas uzņēmības, ķēriena, varbūt zināmas nekaunības, lai iestrādes īstenotu dzīvē.

Nupat mūs gandarīja UNDP 1999. gada pārskats par tautas attīstību, kas centrēta ne tikai uz globalizāciju, bet arī uz modernām tehnoloģijām, augsti kvalificētu darbaspēku, zinātnisko un tehnoloģisko pētniecību, nepārtrauktām inovācijām. Pārskata autori, kuru skaitā ir LZA korespondētājloceklis T.Tisenkopfs, pauž viedokli, ka tautas attīstību Latvijā vislabāk spētu nodrošināt tāda tipa ekonomika, kas balstītos uz programmēšanas industriju, jaunu materiālu un jaunu sakaru līdzekļu ražošanu, biotehnoloģiju, optoelektroniku, vispār informācijas tehnoloģijas un augsto tehnoloģiju izmantošanu, turklāt minēts, ka 20 gadu laikā programmēšanas nozare varētu dot darbu 40 tūkstošiem speciālistu Latvijā un kļūt par galveno eksporta nozari. Varbūt tas varētu dot Latvijai izrāvienu no stagnācijas, varbūt. Man šķiet, Zinātņu akadēmija šādu ievirzi var atbalstīt, tomēr brīdinot, nesalikt visas olas vienā grozā, radot Latvijā modernu, racionālu, uz indivīdu privātuzņēmību balstītu daudznozaru saimniecību.

Ir dzirdēts apgalvojums, ka sarunās par iestāšanos Eiropas Savienībā sadaļa par zinātni un pētniecību (17. tēma) būšot tā pati vieglākā, jo šī joma pie mums jau tradicionāli esot pietiekami sakārtota. Tomēr valdošā elite visu neatkarības gadu desmitu šo jomu nepamatoti ignorējusi, turējusi pētniecību visai stingrā, gandrīz vai Indijai raksturīgā diētā. Vai neveidosies klasiskā situācija — kamēr pavasarī sazels zālīte, būs nosprādzis zirgs? Atkārtoju: valsts atbalsts zinātnei un augstākajai izglītībai ir vajadzīgs, lai cik trūcīga būtu valsts — 10–15 miljoni latu, ko ik gadus mēģinām izlūgties zinātnei, taču ir mizerabla summa kopējā budžetā. Manuprāt, valdībai ir publiski jādeklarē: Latvijas nākotne, inovatīvās tehnoloģijas nav domājamas bez pētniecības.

Es domāju, ka šodien mums īpaši jāpateicas tiem zinātniekiem, kas par spīti neiedomājami nelabvēlīgai situācijai 1999. gadā ir veikuši reālus pētījumus zinātnē — sintezējuši jaunas bioloģiski augsti aktīvas vielas, īstenojuši oriģinālu magnetohidrodinamisku eksperimentu, pirmoreiz reāli ieveduši Ventspils Starptautisko radioastronomijas centru starptautiskā pētniecības apritē, publicējuši ne mazāk kā divdesmit vērtīgu pirmreizēju monogrāfiju humanitārajās un sociālajās zinātnēs un vairāk nekā trīssimt zinātnisku rakstu lielajos SCI uzrādītajos žurnālos (starp citu, Rīgā izdodamais žurnāls "Heterociklisko savienojumu ķīmija" ir viscitējamākais krievu valodā iznākošais un ASV apgāda "KLUWER" tulkotais ķīmijas žurnāls pasaulē), kas uzturējuši dzīvu fundamentālo zinātni Latvijā. Lai kā daži nevēlētos, pētniecība Latvijā joprojām ir dzīva. Tā ir zinātne, bet ne zinātņveidīga darbošanās nabadzības apstākļos vai algādžu darbs, kā atļāvās izteikties kāds mūsu akadēmijas loceklis. Vismaz daudzās jomās. Tādēļ lai šodien šajā zālē ir mazi zinātnes svētki.

Tie zinātnieki, kam ir balss un kas ir mēģinājuši bļaut, pa šiem gadiem ir krietni vien aizsmakuši — nesadzirdēti, noniecināti un krietni vien nosirmojuši arī. Zinātnē aktīvi strādājošo pētnieku skaits Latvijā ir sarucis zem 2000, un to vidējais vecums pieaudzis līdz 57 gadiem. Zinātne Latvijā kļūst par vecu ļaužu profesiju. Tomēr, domāju, kaut ko vēl spējam darīt, ja ne lielās zinātnes virzīšanā, tad vismaz civilizēta placdarma ierīkošanā Latvijas 21. gadsimta zinātnei, līdz ar to inovatīvajām tehnoloģijām un kultūras mantojuma apzināšanai. Uz zināšanām, nevis uz skandāliem balstītai Latvijai jākļūst par sabiedrības debašu, politikas veidotāju galveno saturu kodolu.

Daži ierosinājumi 2000.gadam

Tie te būtu daži ierosinājumi Zinātņu akadēmijas dzīvei un funkcijām 2000.gadā:

1. Kopā ar Latvijas Zinātnes padomi un tās ekspertu komisijām izvērtēt zinātni kopumā un tās atsevišķās nozares. Kas sasniegts un kas zaudēts 10 gados kopš neatkarības atgūšanas? 1990.g. jūnijā sāka darboties Zinātnes padome, šogad beidzas arī iepriekšējo grantu izpildes posms, tiek sadalīti jauni granti un jaunas pētnieciskas programmas. Mainīt sistēmu kardināli diez vai būtu lietderīgi, jauni revolucionāri lēmumi var sagraut to pozitīvo, kas mums ir izveidojies, taču daži evolucionāri stratēģiski pārkārtojumi varbūt jāpārdomā. Un jātiek skaidrībā, vai esam patiešām spējīgi veidot inovatīvās tehnoloģijas, nevis sasolīt sabiedrībai nereālas gaisa pilis, kas izraisītu tikai lielāku vilšanos par zinātnes lomu sabiedrībā.

2. Pērn izskanēja ierosinājums 2001. gada vasarā sarīkot II Pasaules latviešu zinātnieku kongresu Rīgā, orientējoties ne tik daudz uz trimdas vecākās paaudzes zinātniekiem, cik uz tiem zinātniekiem, kas emigrējuši no Latvijas (vai atrodas ilgākā prombūtnē) pēc 1991.g., tāpat uz Latvijas izcelsmes mazā un vidējā biznesa pārstāvjiem ārzemēs. Pagaidām kongresa lieta reāli nav pavirzījusies. Vajadzētu izlemt, vai vispār spējam un gribam "šo lietu pacelt" — ja jā, tad būtu jāizveido rīcības komiteja, jāsāk apzināt Latvijas zinātnieki ārzemēs, izsūtīt viņiem anketas, aptaujājot par nodomiem, pētniecības virzieniem u.tml. Šī reemigrācija vai sakaru uzturēšana varētu kļūt viens no nākamās zinātnes elites veidošanas elementiem Latvijā.

3. Stimulēt jaunus pētniekus ar modernu domāšanu, to dzīves ceļa izvēli saistībā ar pētniecību un universitātēm. Pētniecības smaguma centram jāpārvietojas uz universitātēm, reālāk integrējot tajās arī pētnieciskos institūtus, kas formāli jau skaitās universitāšu pakļautībā.

4. Par universitāšu reformu: vajadzētu to veikt tomēr ne no augšas un ne ar skubu, bet pēc korektas diskusijas akadēmiskā sabiedrībā. Vai Latvijai optimāla ir viena nacionāla megauniversitāte vai vairākas dinamiskas nelielas universitātes ar konkurenci un programmu dažādību — pārdomāsim to.

Daudz diskutētais Latvijas Universitātes un Medicīnas akadēmijas apvienošanas jautājums diez vai risināms ar ķirurģiskām vai, es pat iedrošinos sacīt, "Rīgas miesnieka" metodēm. Personiski allaž esmu domājis un domāju, ka medicīnas augstākā izglītība kaut kādā veidā ir saistāma ar Latvijas Universitāti. Drīz nāks revolūcija medicīnā, balstoties uz izdibinātā cilvēka genoma lietošanu praktiskajā medicīnā. Biomedicīnas zinātnes attīstība vislabāk sasniedzama lielas, kompleksas universitātes ietvaros. Taču ir arī otra puse — praktisku ārstu, ķirurgu, rehabilitācijas speciālistu, zobārstu, farmaceitu, praktiķu sagatavošanas tradīcijas. Šajā jomā Latvijas Medicīnas akadēmijā ir izveidota laba, racionāla sistēma, ko aizsāka veidot jau pirms 80 gadiem tieši LU Medicīnas fakultātē, sistēma ar savām tradīcijām, dažkārt antitradīcijām, krasiem pagriezieniem. Būtu aplami pretstatīt Medicīnas akadēmiju Universitātei. Medicīnas akadēmijas problēma nav Jāņa Vētras vai Marinas Gulmanes problēma vien, tā ir moderni domājošu profesionālu ārstu sagatavošanas problēma, samērā lēta, kvalificēta un pieejama medicīnas aprūpes sistēma pagaidām vēl ne bagātajai Latvijai. Medicīnas akadēmija, pretēji cienījamā P.Cimdiņa paustajām domām, manuprāt, ir sakārtota augstskola, un nebūtu saprātīgi to aši sagraut, lai apstiprinātu abstraktas teorijas. Jā, arī jaunizveidotā LU Medicīnas fakultāte var izaugt, tā jau aug, īpaši teorētisko disciplīnu ziņā, taču, manuprāt, pašreiz Latvijai ne mazāk nozīmīgi par medicīnas maģistriem ir labi, moderni ārsti. Ka tādi tiek audzināti, varu apliecināt no paša pieredzes, jo diemžēl pēdējo gadu laikā jāārstējas ir bijis pārāk bieži. Neuzklausīt šajā lietā Medicīnas akadēmijas Senāta viedokli un rīkoties vienpusīgi, voluntāri — būtu ne tikai netaktiski, bet arī nesaprātīgi. Domāju, ka tikai pakāpenisks, secīgs, pārdomāts tuvināšanas un iekļaušanas plāns var īsti saliedēt abas augstskolas, nepazeminot medicīnas līmeni Latvijā. Nav dzirdēts, ka ārsti Latvijā pašreiz būtu mazāk kvalificēti nekā Igaunijā vai Lietuvā un par Latvijā sagatavoto ārstu kvalifikāciju labas atsauksmes ir arī tālās zemēs. Medicīnas akadēmija, manuprāt, nav pelnījusi Rīgas Aviācijas universitātes likteni, starp citu, neņemos arī apgalvot, vai Rīgas Aviācijas universitātes likvidēšanas process, pats process — pasvītroju — ir ritējis pietiekami korekti un cēlis Latvijas prestiža augstskolu pasaulē. Šī ir tā reize, kad buldozeru tehnoloģija diez vai ir vietā. Un ja valdība grib taupīt uz medicīnas izglītības rēķina, tad jāapzinās, ka nez vai tuvākajos gados Latvijas iedzīvotāji lielā skaitā brauks operēt sirdi vai ārstēt muguru, teiksim, uz Vācijas klīnikām, bet medicīnas studentu procents kopējā studentu bilancē Latvijā jau tā ir neliels.

Bija jau nupat arī viena skaista ietaupīšana uz strādājošo zinātnieku — pensionāru rēķina. Diemžēl man jāziņo, ka ar šo gadu darbu bijuši spiesti atstāt mūsu Zinātņu akadēmijas īstenie locekļi — Arnolds Alksnis, Kārlis Arājs, Mārtiņš Beķers, Anatolijs Bļugers, Oļģerts Lielausis, Viktors Kalnbērzs, Bruno Puriņš, Uldis Sedmalis, Alberts Skudra, Gundars Teters, Vera Vāvere, goda locekļi — Jānis Latvietis, Nikolajs Skuja, Imants Kokars, un saraksts ne tālu nav pilnīgs. Atstājuši darbu ar zināmu aizvainojuma sajūtu. Citi, netaisnīgi zaudējuši godīgi nopelnīto pensiju, turpina strādāt. Vai no šīs jezgas kaut ko ieguvusi zinātne un Latvija, es atturētos spriest, bet to, ka vairākiem no šajā sarakstā minētajiem augstākās raudzes zinātniekiem aizstājēju pašreiz nav un tuvākajā laikā nebūs, varam apgalvot droši. Nav taisnība, ka pensionāri ir atņēmuši un atņem vietas jaunajiem — kamēr šāda būs valsts attieksme pret zinātni, šie jaunie zinātnieki neradīsies vai arī — daudzos gadījumos — nāks kāds surogāts.

Un tomēr, un tomēr

Un tomēr, un tomēr — paceļoties pāri nievājumiem un aizvainojumiem, par nākotni, tieši par jaunajiem ir jādomā, jādomā prioritāri, saistībā ar viņu skolotājiem, ar pārdomātu stažēšanos ārzemēs, ar bibliotēku un informācijas tehnoloģiju darba uzlabošanu, ar patiešām jēdzīgas promociju sistēmas izveidošanu, novēršot tajā nepārdomātus pārspīlējumus un birokrātu galvās sadomātas neīstenojamas normas. Par to atbildīga ir arī Zinātņu akadēmija, saistībā ar Zinātnes padomi. Ceram, ka Elmāra Grēna vadībā radīsies jauni risinājumi, tomēr — atkārtoju — nesagraujot pašreizējo zinātnes vadības sistēmu, kas visumā darbojas atbilstoši Eiropas valstu kritērijiem. Nekādā ziņā neuzstājoties pret reformām augstākajā izglītībā un zinātnē, uzskatu tomēr, ka nav vajadzīgas reformas reformu dēļ, viss jāveic secīgi, pārdomāti, papildinot, pārkārtojot, bet neiznīcinot.

Tātad Zinātņu akadēmijai ir ciešāk jāsadarbojas ar Izglītības un zinātnes ministriju, jauno ministru M.Vītola kungu, ar Zinātnes padomi, un arī ar citām zinātņu institūcijām, radot Latviju aptverošu zinātnes un kultūras nevalstisku organizāciju tīmekli, kas spētu organizēti aizstāvēt kopējās zinātnes un kultūras intereses Latvijā, saglabāt Latviju kā kultūras un zinātnes valsti. Zinātņu akadēmija ir veids, kā zinātniekiem un kultūras cilvēkiem uzturēt elementāru pašcieņu šajos laikos, tādēļ arī mēs varbūt pārāk strauji paplašinām akadēmijas sastāvu, iekļaujot arvien jaunus cilvēkus, īpaši akcentējot jaunāko un vidējo paaudzi, lai akadēmija nekļūtu par vecu cienījamu ļaužu klubu. Pēdējā laikā esam slēguši sadarbības līgumus ar Latvijas lauksaimniecības un Mežzinātņu akadēmiju, ar Latvijas Universitāti, ar Rīgas Latviešu biedrību, ar Latvijas Kultūras fondu, ar Latvijas Inteliģences apvienību. Sāk veidoties sadarbība ar Reģionālās arhitektūras akadēmiju, šogad tāda varētu tikt fiksēta arī ar Rīgas Tehnisko universitāti, ar Latvijas Medicīnas akadēmiju, varbūt arī ar Latvijas Rakstnieku savienību, Gētes institūtu un citām institūcijām par kopējiem pasākumiem un rīcību, kas celtu zinātnes un kultūras prestižu Latvijā.

Īpašs gandarījums ir par to, ka sāk izvērsties zinātnes mecenātisms, kur kā mūsu ZA partneri uzstājas ražotāji — a/s "Grindex", a/s "Aldaris", a/s "Dati", a/s "Latvenergo", Latvijas Izglītības fonds, subsidējot vērtīgu grāmatu izdošanu un balvas zinātniekiem — jauniem un veciem. Tam, protams, vēl nav izšķirīgas materiālas nozīmes, toties ir liela morāla nozīme tai ziņā, ka zinātne un rosīgākie zinātnieki nejūtas atstumti un sabiedrībā neievēroti. Savukārt mēs varam popularizēt vietējos ražotājus, jo bez inovatīvas pašmāju ražošanas nebūs Latvijas.

1999. gadā aizsākts regulārs TV raidījumu cikls par zinātni, pateicamies par to Mārītei Balodei un viņas kolēģiem. Zinātņu akadēmija ar sponsoru atbalstu ir izdevusi grāmatu "Millenium. Skats uz Latviju", veidojas tās II daļa. Mazliet pieaug sabiedrības interese par zinātni un tās popularizāciju, tomēr nav mums vēl universāla, vispārizglītojoša populārzinātniska žurnāla, kādi joprojām iznāk Igaunijā un Lietuvā. Nupat sarakstāmies ar Viesītes pašvaldību, lai varētu tikt iedibināta Stendera medaļa par zinātnes popularizāciju un zinātnes svētki novadā, kur tapusi "Augstas gudrības grāmata iz pasaules un dabas" latviešu dzimtcilvēkiem. Tas būtu arī turpinājums LZA pērn organizētajam I Sēlijas kongresam un mūsu atbalstam Latvijas novada attīstībai, reģionāli harmonizētas Latvijas veidošanai.

Cits nozīmīgs pasākums, ko pērn īstenoja Latvijas ZA sadarbībā ar Igaunijas un Lietuvas ZA, ir VII Baltijas intelektuālās sadarbības konference septembrī ar Valsts prezidentes un ļoti prominentu lektoru līdzdalību. Laikā, kad sāk apšaubīt Baltijas vienotību vispār, mēs mēģinām līmēt Baltijas intelektuālo antanti un turpināsim to darīt. Jau pēc diviem mēnešiem tiksimies Helsinkos III Baltijas un Ziemeļvalstu zinātņu akadēmiju konferencē, kurai pamati likti Lielupes Zinātnes namā 1996. gadā.

Zinātņu akadēmija ir uzstājusies kā organizators ļoti daudzām konferencēm, sākot no III starptautiskās konferences "Ebreji mainīgajā pasaulē" un konferences par Latvijas neatkarības deklarāciju (kuras meti 1990. gadā aprīlī ir veidojušies tieši šeit, šajā zālē) un beidzot ar simpoziju "Alus un sabiedrības veselība". Esam noturējuši 12 LZA publiskas sēdes, dažas no tām veiksmīgas un plašāku rezonansi guvušas, citas — ar šaurāku ievirzi. Aicinu akadēmiķus un goda locekļus izteikt domas, kā turpmāk darīt dzīvāku sēžu tematiku un norisi, tāpat ierosmes, kā uzlabot "LZA Vēstu" darbu un vispār humanitāro un sociālo zinātņu jomās izdodamo žurnālu profilu, kvalitāti, saskaņotību un arī par jebkurām citām ZA problēmām. Ceru, ka debates un kuluāru sarunas būs rosīgas un rosinošas.

Un kopumā

Un kopumā tomēr Zinātņu akadēmijas darbs 1999. gadā, manuprāt, ir bijis daudzpusīgs, rosīgs un rezultatīvs, noturēts neparasti liels skaits ZA pilnsapulču (4), Lielo medaļu laureātu lekcijas, arī inteliģences konferences ar LZA līdzdalību guvušas rezonansi, vestas sarunas ar vismaz 10 ārvalstu vēstniekiem. Par visu to var izlasīt J.Kristapsona un kolēģu sastādītajā "Gadagrāmatā 2000", par to ziņos mūsu ģenerālsekretārs A.Siliņš, tādēļ savu ieilgušo ievadrunu noapaļošu.

Veidojot šo uzrunu, uzmanīgi izskatīju Londonas Karaliskās biedrības prezidenta sera Ārona Klūga pēdējā gada uzrunu (1999.g. 30. novembrī) un ar gandarījumu varu sacīt, ka mērķu un funkciju ziņā Latvijas ZA sāk tuvoties šai prominentajai pasaules akadēmijai. Tiesa, Karaliskā biedrība balvām, pētniecisko profesoru, konferenču un pētījumu grantu subsidēšanai vien 2000. gadā tērēs 20 miljonu mārciņu, mūsu Akadēmijā šī summa labākā gadījumā ir 20 tūkstoši latu, bet Latvija jau nav Anglija ne kvalitatīvi, ne kvantitatīvi. Varbūt šodien tas vēl liekas utopiski, tomēr būtu jāmēģina pagaidām sākt veidot neatkarīgu Zinātņu akadēmijas fondu zinātnieku (jaunu un vecu) atbalstam, atsevišķiem pētnieciskiem projektiem, grāmatu izdošanai vai nu ar goda mecenātu, vai kādu inovatīvu tehnoloģiju centru atbalstiem, vai nu ZA gūstot kādus savus īpašumus, vai kā citādi, tāpat veidojot pārdomātas stratēģijas Augstceltnes un Lielupes Zinātnes nama racionālākai izmantošanai, par ko pēdējā laikā daudz esam diskutējuši.

Un vēl viens komentārs: pērn divas pēdējās akadēmiskās lekcijas saistījās ar fizikas sasniegumiem (J.Upatnieks un O.Lielausis), bet šodien gribam parādīt, ka arī otra Latvijai tradicionālā zinātnes nozare — ķīmija ar tās karognesi Organiskās sintēzes institūtu joprojām ir dzīva, joprojām nāk ar oriģinālām idejām jaunu medicīnas preparātu jaunu pieeju radīšanā. Joprojām darbīgi ir Latvijas izgudrotāji; to nesen demonstrēja arī attiecīgās interneta mājas lapas atklāšana un semināri par intelektuālā īpašuma aizsardzību.

Sabiedrības īpašu uzmanību šie momenti saistīja nesenās gripas epidēmijas laikā, kad visos masu saziņas līdzekļos pavīdēja mūsu ZA Goda doktors Jānis Polis ar viņa izstrādāto preparātu remantadīnu un reizē ar savu nespēju atrisināt ne cilvēka cienīgas pensijas, ne sava dzīvokļa lietas, kaut tūkstošiem viņa preparāts atdevis veselību un devis lielu ekonomisko ietaupījumu. Mēs gribētu aicināt "Olainfarm" un tās prezidentu Maligina kungu nodibināt Jāņa Poļa palīdzības fondu ar nelieliem atskaitījumiem no remantadīna pārdošanas ienākumiem. Tā būtu ne tikai palīdzība Polim, bet arī precedents zinātnieku reālai aizsardzībai. Vienlaikus jāatceras arī, ka preparāts nav tapis Poļa dzīvoklī vai privātlaboratorijā, bet labi apgādātā Organiskās sintēzes institūtā. Un te nu atkal jāatgriežas pie jautājuma par to, vai un kādi Latvijā būs valsts nozīmes zinātniekie centri, ko sabiedrība gaida no zinātnes un ko atvēl tai. Un atkal paraudzīsimies vēl plašāk — vai un kāds būs "Letonikas centrs", vai un kā attīstīsies modernas sociālās zinātnes Latvijā, kuru mums pietrūkst, kā notiks mūsu vēsturiskā mantojuma apzināšana, kas to subsidēs un kas pētījumus reāli veiks?

Un nobeigumā

Un visa beigās es gribētu atvainoties — ka mēs Zinātņu akadēmijā daudz runājam par problēmām "ap zinātni", būtībā par sīkām problēmām un maz runājam par lielās, īstās zinātnes vispārējām lietām, maz diskutējam par zinātni. "Gadagrāmatā 2000" gan esam latviski publicējuši Budapeštas pasaules zinātnes kongresā pieņemto Deklarāciju par zinātni ( Science Agenda — Framework for Action" , aicinu visus to izlasīt. Šodien būtu bijis jāiztirzā arī visai pamācošo Eiropas Savienības Future Project Synthesis Report sērijas idejas, kur raksturotas ES spēcīgās un vājās vietas sociālajā un tehnoloģiskajā attīstībā nākotnē, salīdzinot ar ASV un Japānu. Eiropas vājā vieta ir vāji materiāli, materiālzinības — Latvija te varētu piedalīties Eiropas izrāvienā ar savu pieticīgo, tomēr pieredzi. Intriģējošs ir amerikāņu žurnāla Discover 2000. gada janvāra numurs par aizvadītā gada zinātnē, kur mēģināts summēt ievērojamāko veikumu zinātnē (varbūt pārāk lielā mērā no amerikāņu viedokļa). Austrumeiropas intelektuālais devums, mūsuprāt, parādīts pārāk skopi, un tieši Latvijas zinātnieku līdzdalība visai netieši pavīd vienīgi saistībā ar PSRS kosmiskajām tehnoloģijām.

Nupat esmu uzrakstījis plašu pārskatu par zinātni Latvijā XIX gadsimtā attiecīgam Latvijas vēstures sējumam, tur pieminēti trīs pasaules mēroga pētnieki no Latvijas — T.Grothuss, V.Ostvalds, P.Valdens; pašreiz mēģinu summēt zinātnes attīstības gaitu Rīgā no Reformācijas laikmeta līdz 1940. gadam A.Caunes rediģētajam Rīgas astoņsimtgades izdevumam, arī tur parādīsies vairāki starptautiski ievērojami veikumi, vairāk — tālākā pagātnē. Kādā no pēdējām intervijām kolēģis Elmārs Grēns sarkastiski izteicās: "Es ceru, ka nākotnē Latvijas zinātnē nebūs tikai viena nozare — zinātnes vēsture." Arī es novēlētu Latvijas zinātnei XXI gadsimtā iet attīstības ceļu, jaunos apstākļos strādāt ar jauniem paņēmieniem, piesaistīt vairāk līdzekļu pašmājās un ārvalstīs, iesaistīties liela mēroga starptautiskos projektos. Tas ir viens no mūsu Latvijas "būt vai nebūt" jautājumiem, mūsu intelektuālās attīstības un labklājības ķīla.

Visi šie jautājumi, dabiski, jāatrisina mums pašiem. Eiropa nākotnē var dot mums zināmu drošību un pārticību, bet to, kāda izskatīsies mūsu valsts no iekšienes, cik tā būs sakārtota, taisnīga, kulturāla un zinātniski veiksmīga, cik tā atvēlēs zinātnei un intelektam, cik ierēdņiem un jaunbagātniekiem, to galu galā noteiks tikai un vienīgi Latvijas sabiedrība un demokrātiski ievēlētas varas institūcijas, mūsu spēja pārliecināt sabiedrību.

Jaunībā man bija laime samērā labi pazīt ģeniālo režisoru un improvizācijas meistaru Eduardu Smiļģi, kurš dzīvoja stagnācijas laikos un kādā toreizējā seminārā uzbūra šādu ainu: "Kom – mū – ūnisms... tas ir tā, ka mēs brauktu un brauktu izplatījumā... Un tad pēkšņi šķiet, ka parādās pilna, silta... bufete, kur viss dabūjams par velti. Taču izrādās, ka tā bijusi tikai ilūzija, fatamorgana tuksnesī, mirāža... Kad tai šķietami tuvojas, tā arvien attālinās, līdz pavisam izgaist kosmosa bezgalībā..."

Atvadījušies no komunisma utopijas, cerēsim šodien, ka Latvijas zinātni un kultūru, Zinātņu akadēmiju mūsu tālākceļojumā patiešām kaut kur sagaidīs pilna, silta, mīļa, mājīga bufete ar ēdieniem, dzērieniem un sirsnīgām sarunām, tikai apzināsimies, ka šī bufete būs mums jāpiepilda pašiem. Citi mūsu vietā to nedarīs.