Adventa sarunas Latvijas novados. Šoreiz — Kurzemes krastā, Pāvilostā

Foto: Arnis Blumbergs, "LV"

Vai esat ievērojuši, kā jūrmalā aug priedes? Tās, kas pašas pirmās sagaida vētru no jūras. Vētras priedes Pāvilostas jūrmalā

Lai iezīmētu gaismas ceļus apkārt mūsu tēvuzemei, tēlnieks Vilnis Titāns izkala četrus pamatīgus Saules akmeņus, lai tos uzstādītu Latvijas tālākajos robežpunktos visās četrās debespusēs. Kad tie pirms promvešanas pērn vēl bija visi kopā pašā Rīgas viducī, "Grodi" un vesels pulks rīdzinieku tiem deva līdzi dziesmas no visiem novadiem. Un mākslinieks šajā svinīgajā brīdī teica: "Meklējot akmeņiem īsto vietu, kopā ar ģeodēzistiem pārstaigājām mūsu zemi krustu šķērsu. Krietni ir, ko iet! Liela un ļoti skaista ir Latvija. Visos savos novados un visos gadalaikos." Jā, savulaik taču Kronvalda Atis sacīja: "Tikai tas, kas savu tēvu zemi pazīst, var to patiesi mīlēt." Un kādos tēvzemes iepazīšanas gājienos Fricis Brīvzemnieks folkloras krājēja gaitās no savas dzimtās Kurzemes devās uz Latgali, pa ceļam iemaldīdamies Lubānas purvos, kā Krišjānis Barons nāca mājās no Tērbatas, iedams cauri Smiltenei un tālāk uz Kurzemi, kā Rainis izstaigāja Daugavas krastus, un Kārlis Skalbe izstaigāja ceļu ceļus ar kolportiera somu plecos. Kad brāļi Kaudzītes, kas laikam taču bija paši lielākie kājāmgājēji, arī pēc "Mērnieku laiku" pabeigšanas sev dāvināja ceļojumu. Pielikuši punktu un devušies ceļā.

Par to visu bija jādomā, pavadot ceļā Saules akmeņus, kas nu atrodas Latvijas rītos un vakaros, ziemeļos un dienvidos, aicinādami spraust maršrutus uz visām četrām debespusēm un iepazīt savu zemi. Un, protams, ļaudis. "Latvijas Vēstnesis" centies stāstīt lasītājiem par rajonu un pagastu dzīvi, par kultūras aktivitātēm un it sevišķi — dzīvot līdzi Zinātņu akadēmijas izbraukuma konferencēm novados.

Ejot pretim gadumijai, esam iecerējuši vēl pa fotoreportāžai no katra novada. Pirmais apciemojums — Kurzemē.

Kapteini Haraldu Lukševicu un zvejniekus Jāzepu Skudru un Krišu Pētermani pirmoreiz ieraudzīju Rīgā Elitas Viliamas gleznotajos portretos. Valsts svētku priekšvakarā māksliniece tos aizveda uz Pāvilostu, kur tika atklāta viņas personālizstāde. Patiesību sakot, divas izstādes. Bibliotēkā iekārtota plaša grāmatzīmju ekspozīcija, bet Kultūras namā viņa rāda pasteļus, kas tapuši šajā klusajā Kurzemes mazpilsētā, kur varot gleznot tik labi kā nekur citur pasaulē. Cilvēki te dzīvojot apbrīnojamā saskaņā ar dabu, ar savu lielo jūru, baltajām kāpu smiltīm un sāļiem jūras vējiem. Šī Pāvilostā bijusi jau ceturtā vasara, un pa šo laiku viņa te kļuvusi kā savs cilvēks. Tālab arī jūras vīru portreti nav nekādi momentuzņēmumi. Tajos jaužami likteņi, raksturi, domas un darbi. Lai tiktos ar šiem cilvēkiem, arī pievienojāmies māksliniecei, kad viņa devās uz savu Ulubeli.

Par Pāvilostas labajiem gariņiem māksliniece sauc muzeja meitenes Maritu un Irinu, kas viņai savulaik palīdzējušas atrast mājvietu un arī mums ir atsaucīgas ceļvedes. Irina Kurčanova ir muzeja direktore, Marita Horna — fondu glabātāja. Strādājot roku rokā, viņas tur svētu savas priekšteces un skolotājas Oridas Grinbergas (1931–1994) lielo ieguldījumu muzeja izveidošanā un cenšas turpināt gan novadpētniecības, gan sabiedrības izglītošanas darbu.

Novadpētniecības muzejs iekārtots mūra namā, kas ir tikpat vecs kā pati Pāvilosta. Tā ir bijusī Loču māja, kuras pamatakmens svinīgi ielikts ostas atklāšanas dienā. Nams atrodas Sakas upes grīvā uz zemes strēles starp upi un jūru.

Šogad Pāvilosta svin savu 120. dzimšanas dienu. Tas noticis saulainā 1879. gada 16.maija rītā, kad Upesmuižas barons Oto fon Lilienfelds svinīgi iesvētījis jauno ostu Sakas upes grīvā, kas viņam bija izmaksājusi 80 tūkstošus zelta rubļu. Pilsētu, kuras vēl nebija, par godu viņa brālim Pāvilam nosauca par Paulshāfenu, vēlāk tā dēvēta arī tādos vārdos kā Pavlovskaja gavaņ un Pavlovska, bet latviešu mēlē kļuvusi par Pāvilostu. Taču arī pēc ostas izbūves tuksnesīgais jūras krasts vēl ilgi palicis neapdzīvots. Rosība atnāca ar 1893.gadu, kad ķeizara Aleksandra III dibinātās Liepājas kara ostas būvei nepieciešamos akmeņus sāka vest no Sakas un Pāvilostas apkaimes. Ierīkoja sliežu ceļu, pa kuru akmeņus ar zirgiem aizvilka līdz Sakas grīvai. Tur tos pārkrāva uz prāmjiem un velkoņiem un veda uz Liepāju, jo jūras ceļš bija lētāks. No Sakas, Ulmales, Ziemupes, Jūrkalnes un arī Latgales te sāka plūst namdari, krāvēji, celtnieki, strādnieki, jūrnieki un tirgoņi.

Pāvilostu radīja akmeņi un cilvēku darbs. Tik ātri tas tomēr nenotika. Vēl 1927.gadā tas minēts kā vienīgais miests apriņķī, kuram nav savas pašvaldības. Krišjāņa Valdemāra dibinātajā latviešu kolonijā Novgorodas apgabalā dzimušais un vēlāk zemes meklējumos uz Brazīliju izceļojušais Žanis Kūdriņš, kas 1924.gadā kopā ar ģimeni bija atgriezies Latvijā, saviem draugiem uz Brazīliju rakstīja: "Pāvilostā nav nevienas biedrības, nav pasta, nav satiksmes ar ārieni. Redzu, ka esmu ienācis vēl tumšākā stūrī nekā Brazīlijas "džungļi" ." Tas gan jauno Latvijas patriotu nav nobaidījis. Viņš atvēris savu fotodarbnīcu un frizētavu, ticis ievēlēts par Sakas pagasta padomes sekretāru un strādājis par jaunatvērtās pasta nodaļas pārzini, nodibinājis Latvijas Sarkanā Krusta biedrības nodaļu un Brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrību, piedalījies visos Lejaskurzemes dziesmu svētkos un darbojies aizsargu organizācijā. Žaņa Kūdriņa dzīves stāsts sasaucas ar daudzu latviešu pieredzēto. Bijusi tā sauktā filtrācija tālu ziemeļos, no kurienes viņš atgriezies fiziski galīgi novārdzināts, ticis dzenāts no vienas darbavietas uz otru, tomēr paspējis kļūt arī par kora diriģentu, līdz atkal ticis izsūtīts (kā vēlāk noskaidrojies, aiz pārskatīšanās, kāda cita vietā), bet, 1955.gadā atgriezies no lēģera, viņš atkal ceļ Pāvilostā māju. Latvijas valsts atdzimšanu nesagaidījis, viņš septiņdesmit gadu vecumā aiziet Viņsaulē.

Pāvilostnieki Kūdriņu atceras ar fotoaparātu rokās, uzcītīgi iemūžinot viņu ikdienas dzīvi un svētku priekus.

Žanis Kūdriņš nepieredzēja arī Pāvilostas pacelšanos pilsētas godā. Kaut gan divdesmitajos gados Pāvilosta bija lielākā no Latvijas mazajām ostām, tai nebija pat ciemata tiesību. Līdz pat Otrajam pasaules karam tās statuss bija un palika — Sakas pagasta biezi apdzīvota vieta. Tūlīt pēc kara radās Aizputes apriņķa Sakas pagasta Pāvilostas ciems, kas vēlāko reformu gaitā iekļāvās te Alsungas, te atkal Aizputes un pēc tam Liepājas rajonā un saucās gan par strādnieku ciematu, gan pilsētciematu. Pilsētas tiesības Pāvilosta oficiāli ieguva tikai 1991.gada 28.novembrī. Tās ģerboņa autors ir arhitekts Gunārs Lūsis–Grīnbergs, kura dzīve un radošā darbība cieši saistīta ar Pāvilostu. Ģerboņa aprakstā teikts: "Sudraba laukā sarkana kāpu priede uz tādas pašas akmeņu pamatnes; sarkanā galvā trīs zelta lilijas." Te atspoguļojas gan skarbās jūrmalas dabas skaistums, gan vēsturiskā saistība ar Lilienfeldu dzimtu.

Ar pilsētas domes gādību pilsētai ir savs laikraksts, kas iznāk reizi mēnesī. "Pāvilostas Avīzes" redaktore Marita Horna pratusi iesaistīt tās veidošanā kuplu autoru loku, tāpēc avīze ir ļoti daudzpusīga, informatīvi bagāta un ļoti gaidīta. Te ir pašvaldības ziņas līdz pat pilsētas domes pateicībai kārtīgajiem komunālo pakalpojumu maksātājiem, te ir saimnieciskās, kultūras, sporta un draudžu dzīves aktualitātes, lappusītes informācijai no skolām un bērnudārza. Protams, godā tiek turētas arī novadpētnieciskās tradīcijas. Piemēram, ostas kapteinis Haralds Lukševics raksta par pāvilostniekiem — dzīvības glābējiem.

Gatavojot gadu mijas numuru, redakcijas kolēģija apcer tādu tematu kā XX gadsimta zīmes Pāvilostā. Kādas tās ir? Marita vispirms min izglītības gaismu, ko te iedeguši tautskolotāji, sākot ar Ernestu Šneideru (1892–1948), kas bija pirmais 1922. gadā atvērtās Pāvilostas pamatskolas pārzinis un kopā ar dzīvesbiedri Idu godprātīgi un atdevīgi te strādāja līdz pat 1945.gadam, kad tika izsūtīts spaidu darbos uz Karēliju. Viņš vadīja visus skolas darbus, aktīvi piedalījās sabiedriskajā dzīvē, organizēja svētkus un dažādus pasākumus, ik pavasari kopā ar skolēniem stādīja kokus, izzināja Pāvilostas senvēsturi un rakstīja hroniku. Ernesta un Idas Šneideru meita Velta Vītola arī visu darba mūžu bijusi skolotāja. Četras viņas meitas tāpat gājušas vectēva pēdās un neesot izslēgts, ka skolotājas darbu izvēlēsies arī kāda no viņas meitām. (Veltas Vītolas stāstījums — zemāk pa labi).

Kā otra svarīgākā laikmeta zīme tiek nosaukta zvejniecība, kas piedzīvojusi gan kāpumu, gan kritumus un pašlaik briest jaunām pārmaiņām, jo, kā saka Krišs Pētermanis: "Zemāk jau vairs nav kur krist. Bet cilvēkiem tā reņģe garšo, un zvejnieks grib jūrā iet. Un kur vēl ir tik labas zvejas vietas! Atklātā jūra un vēl neaizsalstoša osta." Patlaban kādreizējā zvejnieku kolhoza "Dzintarjūra" saimniecības ēkās nekādu rosmi nemana. Zvejnieki teic: "Tā tikai tāda dzīvības vilkšana. Atved kādu reņģi, sasaldē un nosūta uz Maskavu. Tāda te tagad tā zvejniecība." Kā liecina hronikas un zina stāstīt veci ļaudis, mūsu gadsimta sākumā te vilkti brangi reņģu, brētliņu, mencu un arī lašu lomi, zivju nekad nav trūcis. Darbojušās arī trīs kuģu būvētavas un pāvilostniekiem piederējuši 35 buru kuģi, ar kuriem viņi pārvadājuši kokmateriālus, spirtu, ķieģeļus un citas preces. Tam visam svītru pārvilka Pirmais pasaules karš, kad zvejnieki tika izklīdināti un gandrīz visi zvejasrīki un piederumi aizgāja bojā. Latvijas laikā zvejniecība sāka pamazām atspirgt. 1930.gadā Pāvilostā nodibināja kooperatīvu, kas no vietējiem zvejniekiem uzpirka zivis un apgādāja viņus ar zvejasrīkiem. Paralēli darbojās arī uzpircēji. Zivis pārdeva Aizputē, Skrundā un Saldū. Valsts ieguldīja lielus līdzekļus zvejniecības attīstībā. 1936.gadā uzcelta Zivju māja ar zivju tīrītavu, sālītavu, žāvētavu un ledus pagrabu. Tā kā iepriekšējā Zivju māja drīz vien pēc svinīgās atklāšanas bija nodegusi, šī tiek būvēta no ķieģeļiem, ar šīfera jumtu. Celtniecība izmaksā 15 tūkstošus latu.

Vērienīgi uzsāktos darbus pārtrauca Otrais pasaules karš. No Sakas pagasta un Pāvilostas 1941.gada 14.jūnijā uz Vjatlagu Kirovas apgabalā un uz Sibīriju deportēja 36 cilvēkus. Tā paša gada 29.oktobrī Sakas pagastā pie Karpas upes tika iznīcināti 63 Pāvilostā dzīvojošie ebreji. Kopā ar sievu un bērniem nošāva arī ārstu A.Lēvenšteinu, ko te ikviena ģimene varēja pieminēt tikai ar labu vārdu. Pāvilostā viņš strādāja kopš 1927.gada un bija priekšzīmīgi organizējis bērnu veselības pārbaudes un ārstēšanu. 1942.gadā ciemā nebija vairs ne veikalu, ne tirgus. Rudenī ar laivām un kuģiem no Pāvilostas aizbrauca daudzi vietējie iedzīvotāji un bēgļi. 1945.gada 9.maijā ciemā ieradās padomju karavīri un visus vīriešus aizsūtīja kājām uz Liepāju, kur notika tā sauktā filtrācija. Divdesmit pāvilostnieki tika aizturēti un nosūtīti uz ziemeļiem. Secen negāja arī 1949.gada deportācijas.

Kad 1947.gadā tiek dibināts zvejnieku artelis "Dzintarjūra", kurā apvienojas Pāvilostas un Jūrkalnes zvejnieki ar ģimenēm, kopējā manta ir visai pieticīga: 10 vecas motorlaivas, 20 airu laivas, 280 reņģu tīkli, 17 brētliņu tīkli, 8 lentu vadi un 380 tūkstoši mencu āķu. Taču nebija iznīkušas vecās jūrnieku un zvejnieku dzimtas. Dēli gāja tēvu pēdās, un līdz 1956.gadam tika apmācīti ap astoņdesmit kuģu vadītāji, stūrmaņi un mehāniķi motoristi.

"Dzintarjūras" augšupejas un spēka gadi ir Haralda Lukševica jaunības un vīra gadi. Atšķirībā no četriem brāļiem Skudrām, kas ar jūru bijuši saistīti jau paaudzēs, viņi ar Krišu Pētermani nāk no zemniekiem. Kapteinis Lukševics atceras: "Tēvs bija kā uzburts uz zemes darbiem. Vecāki paņēma nomā tādas nolaistas mājas "Lakstīgalas", turēja kādas divas trīs gotiņas, un man pirmos četrus gadus vienīgie rotaļu biedri bija virtuves ķeblītis un melnais runcis. Tēvs sūri strādāja, uzcēla jaunu šķūni un ratnīcu, bet tad pēkšņi viss nodega. Māte rautin rāvās projām no laukiem. Viņa bija šneideriene un savā laikā apšuva vai visu miestu. Pēc ugunsnelaimes nopirkām māju Pāvilostā, bet 1941.gada 24.jūnijā krievu lidmašīnas to sabombardēja. Palikām ar to, kas mugurā. Pēc kara gribēju mācīties par inženieri, mani interesēja viss, kas saistīts ar elektrību. Jūra jau mums, zēniem, arī bija prestiža lieta. Vīri kādreiz gāja uz reņģēm, paņēma līdzi. Tas bija liels gods, bet man vienmēr palika slikta dūša. Domāju — tas nu nav priekš manis! Gribēju iet mācīties kur citur, bet tēvs traģiski aizgāja postā, un es nevarēju māti vienu atstāt. Sāku apgūt jūras zinības. Pabeidzu kuģu vadītāju un stūrmaņu kursus un, kad "Dzintarjūra" ap 1950.gadu tika pie pirmajiem zvejas kuģiem, kļuvu par kapteini. Septiņpadsmit gadus nogāju jūrā, līdz sabeidzu muguru un bija jāpaliek krastā. Tie Pāvilostai bija labi gadi. Daudz kas tika uzcelts, cilvēki strādāja ar lielu entuziasmu. Kad jūrā vairs nevarēju iet, kļuvu par zvejnieku kultūras dzīves vadītāju. Mums bija vareni kori, deju pulciņi un dažādi ansambļi. Zvejnieku dienas sarīkojumos dažkārt piedalījās līdz 25 kolektīviem no vairākiem rajoniem un tos jau varēja salīdzināt ar Dziesmu svētkiem. Vērtīgi bija skolēnu konkursi "Vai tu mīli jūru", kur bērni apguva zivju vēršanas un pakošanas, tīklu lāpīšanas, kuģu kursa noteikšanas un mezglu siešanas iemaņas."

No 1988. līdz 1991.gadam Haralds Lukševics bija Pāvilostas ostas pārzinis, bet kopš kapteiņdienesta izveidošanas ir ostas kapteinis. Viņš gan šai amatā palikšot tikai līdz gada beigām, taču par kapteini viņš tiek godāts ne tikai ieņemamā amata dēļ. Haralds Lukševics ir kapteinis pēc būtības. Tāpat kā viņa dzīvesbiedre Rita ir un paliek skolotāja, kaut jau labu laiciņu kā aizgājusi pensijā. Būdama jaunāko klašu skolotāja, viņa ar savu pedagoģisko taktu, tāpat ar skaisti kopto sētu un uzticību dziesmai gadu gados bijusi paraugs pāvilostniekiem — gan mazajiem, gan lielajiem.

Tādā vienas dienas izbraukumā nevar, protams, tuvāk iepazīt ne pilsētu, ne — vēl jo vairāk — cilvēkus, kas tajā dzīvo, kas ir tās sāls un tās gars. Tāpēc Marita un Irina dod līdzi uz pilsētas 120 gadu jubileju izdoto grāmatiņu "Mūsu Pāvilosta", bikli piebilzdamas: "Varbūt kādus uzvārdus vai gadaskaitļus varēsit precizēt. Te jau viss ir iekšā, par ko runājām." Un jāatzīstas, ka tik apbrīnojamu grāmatu šķīru vaļā pirmo reizi. Tikai 64 lappusītes, bet tik daudz autentiskas informācijas ar precīzām atsaucēm uz avotiem, ar konkrētu cilvēku liecībām un viscaur jūtamo goddevīgo attieksmi pret savu pilsētu, pret saviem priekštečiem un nākamajām paaudzēm. Jāpiekrīt pāvilostniekam Arnoldam Reimanim (1925–1997), kas visu mūžu palicis uzticīgs dzimtajam novadam, bijis ar zvejasvīriem kopā gan darba, gan svētku dienās, dziedājis korī un spēlējis teātri, bet par svarīgāko uzskatījis izdot savus atmiņu stāstus, jo — "tā par savējiem prot uzrakstīt tikai savējais". Šo grāmatu acīmredzot rakstījuši daudzi "savējie". Tās veidotājas Marita Horna un Irina Kurčanova pateicību izteikušas 43 (!) pāvilostniekiem. Bet palīgu esot bijis vēl vairāk.

Vēstures stundās skolotājam Ernestam Šneideram bijis teiciens: "Jāsāk vētīt! Graudi te, sēnalas tur." Tā viņš bērnus radinājis pie patstāvīgas domāšanas. Ja sāktu vētīt visu, kas un kā pašlaik notiek Pāvilostā, droši vien kļūtu redzams, ka te ir gan smagi zelta graudi, gan sēnalas. Marita Horna kopā ar savu vīru Andri audzina četrus dēlus un meitu. Viņas māte Velta Vītola jau 36. gadu strādā Pāvilostas bibliotēkā, un tas ir arī viņas nopelns, ka lasītāju loks ir tik plašs un darbs notiek roku rokā ar vidusskolu, tāpat ar mākslas un ar mūzikas skolu. Tālab arī Elitas Viliamas ekslibru izstāde bibliotēkas mājīgajā zālītē tiek kupli apmeklēta un pārrunāta. Gan Hornu, gan Vītolu dzimtas jau paaudzēs sakņojas tepat Kurzemes jūrmalā. Savukārt Irinas Kurčanovas ģimene ir vislabākais sekmīgas integrācijas paraugs. Kad Pāvilosta atradusies tā sauktajā robežjoslā un bijusi stipri nošķirta no ārpasaules, te radusies daža laba jauktā ģimene. Robežsargi bijuši lielākoties inteliģenti ļaudis, labprāt piedalījušies talkās, daži pat iemācījušies latviešu valodu. Bez jebkāda akcenta latviski runā arī Irinas vīrs un bērni. Pāvilostnieki savā latviskajā izjūtā ir tik stipri, ka te latviešu valodu brauc mācīties arī Rīgas krievu skolu bērni. Kā "Pāvilostas Avīzē" raksta skolotāja Inta Vīgante, Rīgas skolēnu vecāki izteikuši vislielāko pateicību par bērniem sagādāto iespēju "mācīties Pāvilostā un izjust apkārtnes dabisko un brīvo pulsu".

Elita Viliama Pāvilostas kultūras namu piepildījusi ar jūras elpu un garu. Viņas pasteļos — jūra un zvejnieki

Pilsētas saimniece jau otro sasaukumu ir Aina Ansone. Arī viņa pāvilostnieku uzticību iemantojusi ar skolotājas darbu. (Irina: "Viņa ir arī mana pirmā skolotāja. Esmu redzējusi viņu vienmēr akurātu, savaldīgu un sakārtotu, vienmēr labā noskaņā.") Kad domes priekšsēdētājai vaicāju, kāds viņai šķiet kurzemnieka raksturs, Ansones kundze sacīja: "Es te esmu tikai ieprecējusies. Ansoni gan ir īsti kurzemnieki, zvejnieki daudzās paaudzēs. Mans tēvs ir no Latgales, no tās pašas Rogovkas, no kurienes nāk arī Anna Rancāne un Pēteris Jurciņš. Bet māte ir īsta vidzemniece, un es mācījos Ērgļu vidusskolā. Par kurzemniekiem mēdz teikt, ka viņi ir skarbi, noslēgti ļaudis. Te, Pāvilostā, klāt nāk vēl ilgā zonas laiku nošķirtība. Es tomēr nevaru teikt, ka toreiz, pēc Liepājas Pedagoģiskā institūta beigšanas sākdama te strādāt, būtu jutusies atstumta. Vecākie kolēģi kaut kā nemanāmi mācīja mani veidot attiecības ar kolēģiem. Jāmācās jau ir visu mūžu. Es joprojām mācos, arī no savām mazmeitām."

Pāvilostas attīstības perspektīvas domes priekšsēdētāja saista galvenokārt ar zvejniecību un tūrismu, paļaujoties uz tiem cilvēkiem, kas mazāk sūrojas par to, kā nav, un vairāk domā par to, kā vislabāk likt lietā to, kas ir.

Aina Rozeniece, "LV" nozares redaktore