Eduards Ciblis

No 17, 18, 19–gadīga jaunekļa 1944., 1945. un 1946. gada dienasgrāmatas

Pirmpublikācija

Dienasgrāmata

Turpinājums. Sākums "LV" nr.355, 28.10.1999., nr.356/357, 29.10.1999., nr.366/367, 5.11.1999., nr.370/371, 10.11.1999., nr.372/373, 11.11.1999., nr.374/377, 12.11.1999. nr.386/387, 23.11.1999., nr.390/391, 25.11.1999., nr.394/396, 30.11.1999., nr.397/398, 1.12.1999., nr.399, 2.12.1999., nr.400/403, 3.12.1999., nr.406/407, 8.12.1999.

Krievija, 1945.gada 22.decembris

Vakar un šodien ir siltāks laiks. Pirmo reizi šeit jūtams kaut kas atkusnim līdzīgs. Divas dienas bijām lādēt malku vagonos. Izbadējušies un bez spēka dabūjām lādēt smagos bluķus līdz vēlai naktij. Pa tumsu krievi sit un lamā novārgušos gūstekņus, īsts katorgas darbs. Šeit apkārt mežos daudzas un dažādas gūstekņu nometnes. Ir vācu gūstekņu nometnes, veco krievu gūstekņu nometnes, kurās strādā sarkanarmieši, kas bijuši vācu gūstā. Brīvību viņi nav dabūjuši, tikai labāk ģērbti un paēduši. Netālu no mūsu nometnes ir kāda sieviešu gūstekņu nometne, tajā ievietotas vācietes, kuras sarkanarmieši no Vācijas līdzi paņēmuši. Kā šo vietu sauc, neviens nezina, tas nav arī svarīgi. Netālu no mūsu nometnes kādu mazu meža staciju uz šīs jaunās dzelzceļa līnijas sauc Sazanovo. Mūsu nometnē arvien nekāda kārtība nenodibinās. Viens "sprogainais" atnāk un paņem strādniekus savai firmai malku uzlādēt, citādi darbā neejam. Dažu dienu dabūjam kādu drusku maizes, dažu — nemaz. Divreiz dienā ūdenszupa. No tās lielai daļai sākuši tūkt locekļi. Staigājam apkārt badā uztūkušām sejām. Man pampst acis. Šodien nometni pārņēma atkal cita vadība.

Krievija, 1945.gada 24.decembris

Ziemsvētku vakars. Ārā silts, kluss laiks. Tāds tas parasti bija arī Dzimtenē Ziemsvētkos. Šodien bijām mežā pēc malkas, malku nesot, līdzi pārnesām eglītes un skujas, lai piekvēpušajā, tumšajā bunkurā ienestu mazliet svētvakara sajūtu. Kad no gūstekņu puses prasīja kaut ko svētkiem, krievu nometnes vadība atbildēja — nav ko dot. Savu šīsdienas maizi esam pusdienā apēduši, vakarā dabūsim ūdens zupas porciju un dzersim kausētu sniega ūdeni. Bijām domājuši visi latvieši šovakar sanākt kopā, bet vakarā daudzus no mums paņēma darbā uz staciju un tie nav vēl atpakaļ. Arī šovakar, tāpat kā citus vakarus, būs jāiet gulēt nemierīgā miegā, visu nakti ar blaktīm kaujoties.

Zēniem sejas kļuvušas tik vājas un bālas kā vēl nekad. Daudzi slimi ar māgas kaitēm. Dažu zēnu grūti pazīt. Nometnes apsardzības tikpat kā nav, daži var brīvi staigāt uz sādžu. Pagājušo nakti bijām sādžas pirtī. Pie sādžas ir vēl dažas darba nometnes, tajās ievietoti civilisti, kuri kara laikā bija aizvesti uz Vāciju. Netālu ir viena karagūstekņu nometne, tajā ir arī Kurzemē sagūstītie vācieši. Viņi ir strādājuši Maskavas fabrikās, tur tiem nav slikti gājis. Viņi stāstījuši labas ziņas par Kurzemes cīnītājiem, man tās rada cerības. "Paroles" nometnēs vairs neiet tā kā gūsta sākumā, ja kāds vēl mēģina ko stāstīt, neviens tam netic un nemēģina tālāk stāstīt.

Šonakt domāšu par mājām, piederīgiem un draugiem. Arī mani piederīgie tagad domā par mani. Lai priecīgi viņiem šie svētki tālumā! Šajā zemē viņu nav. Vienreiz arī es atgriezīšos dzimtenē, varbūt tad atkal būs Ziemsvētki. Šie ir mani otrie Ziemsvētki svešumā.

Krievija, 1945.gada 26.decembris

Ziemassvētki pagājuši. Svētku naktī zēniem darbā nebija slikti gājis. Tie bija strādājuši pie pārtikas izlādēšanas no vagoniem un izmetuši tādu "ješku", kā vēl nekad. Ziemassvētkos tiem nebija izsalkums jājūt. Tā kā svētku nakts bija izjaukta, latvieši vakar vakarā dedzinājām eglīti. Eglītes zaros dega arī svecītes, tās bija pašu taisītas no stearīna gabala. Sanācām kopā visi latvieši un mūsu ciemiņi — igauņi un leiši. Izskanēja latviešu dziesmas, un eglītes vakars bija cauri. Kuri ir pastāvīgās darba komandās, tiem arī Ziemassvētkos bija jāstrādā, es vismaz šīs divas dienas nodzīvoju brīvā. Domas ir vienmēr skaistākais, ko gan citu gūsteknis var vēlēties. Šodien sāk sastādīt darba rotas pēc veselības grupām. Rotām jāiet dzīvot kopējos bunkuros. Lielākai daļai latviešu ir ūdeņaini sapampušas kājas. Tā ir smaga gūstekņu slimība, jau Landsbergā ar to daudzi mira, lai arī zupas tur bija daudz labākas. Es turos vesels.

Krievija, 1945.gada 30.decembris

Bija uznācis atkal aukstums, vienu dienu — 35°. Paēdušam un attiecīgi ģērbtam cilvēkam šeit tas nav it nekas. Izsalkums mūs nomāc visvairāk, knapi velkam paši savas kājas. Viena daļa gūstekņu ir jau ieģērbti vatētās biksēs un jakās, tāpat krievu vaļenkos. Ar laiku tā ieģērbt sola visus. Pašlaik visvairāk dabū salt kājas.

Vienu dienu atkal lādējām vagonus. Reizē strādāja arī krievietes — Maskavas strādnieces. Tās ir arī brašas meitenes. Viņas no mazsvarīgākiem darbiem Maskavā atsūtītas šurp uz ziemas darbiem. Viņas arī dzīvo zemes bunkuros nometnē un strādā smagajos uzlādēšanas darbos. Šeit tuvākajā apkārtnē esot pavisam kādas piecpadsmit dažādas nometnes, bet visi to iemītnieki strādā vienādu darbu.

Tiem, kas pašlaik vēl neesam ieģērbti, parastais darbs ir staigāt uz mežu un stiept malku mājās. Gluži tāpat kā Možaiskā. Mežā malkas ir daudz, bet neviens to nav gatavojis, nokaltušie un sakritušie koki pašiem jānolauž. Savas kājas velkot, pa kādam zaram katrs atnes līdzi. Īsā ziemas diena drīz atkal satumst. Vakarā varam priecāties par vienu aizgājušu dienu, tai līdzi ziema ir kļuvusi par vienu dienu īsāka, tāpat arī mūsu vārguļu dzīve, vakar igauņi esot iesnieguši nometnes komandantam lūgumu par mums, Baltijas gūstekņiem. Visi gaidām, ko tas atbildēs, varbūt arī neatbildēs neko.

Krievija, 1946.gada 2.janvāris

Ir sācies jauns gads. Mums pašlaik tas ir tāds pats kā vecais. Viena pēc otras aiziet pelēkās dienas. Izsalkums kļūst arvien lielāks, ēst sāk dot arvien mazāk. Vecgada vakarā un Jaungada dienā bija silts, jauks laiks. Vēlu Vecgada vakarā nesām malku no meža, tad ar dziesmām gaidījām jaungadu. Vecgada vakarā vēl pārgājām uz citu bunkuru dzīvot. Te tagad esam kopā galvenā kārtā latvieši, čehi, serbi, poļi. Latviešu Jaungada sagaidīšanā piedalījās arī nometnes vecākais. Aizdedzinājām eglīti. Pienākot Jaungadam, spiedām viens otram rokas un vēlējām labāko vēlējumu — šajā gadā veselam atgriezties Dzimtenē. Līdz ar to bija pienākusi arī mana dimšanas diena, kļuvu deviņpadsmit gadus vecs. Vēl viens latvietis kļuva divdesmit vienu gadu vecs. Biedri mums vēlēja laimi. Vecgada vakarā biju dabūjis sasalušus, pussapuvušus kartupeļus. Ar tiem mēģinājām mazināt izsalkumu. Jauno gadu iesākām tāpat kā vecajā — no meža malku nesot, Vispār, svētdienas un svētkus šajā zemē nepazīst. Sasodītā nekārtību, posta un bada zeme. Garajos ziemas vakaros jo sevišķi smagi kļūst. Nav ko darīt un arī nevar neko darīt, jācenšas pēc iespējas mazāk kustēties. Arī mana seja jau sāk rādīt izsalkuma un bada sekas. Sevišķos izsalkuma brīžos arī domas nevar mierīgi darboties. Nekas, arī tas viss dzīvē pāriet.

Krievija, 1946.gada 5.janvāris

Sākot ar trešo janvāri, ik dienas strādājam meža darbos. Līdz ar to uzturs kļūst arī mazliet labāks, un izsalkuma izmisums ir pāri. Strādājam kopā ar bijušajiem krievu gūstekņiem un krievu strādniecēm. Mūža mežos, kur nekad vēl cilvēks ar cirvi un zāģi nav strādājis, cieši cita pie citas paceļas malkas grēdas. Sniegs ir sasnidzis viscauri pāri ceļgaliem, zem tā augsti celmi un zari. Daži zāģē, daži iznes malku pie ceļa un ielādē automašīnās, citi atkal lādē vagonos. Darbs ir smags. Smagie bluķi bieži noliec sniegā badā novājējušos gūstekņu augumus. Mūsu apģērbi un apavi nav piemēroti meža darbiem. Visvairāk jau salst kājas smagajos šņorzābakos. No sava apģērba vēl lūkojam ko iemainīt vai pārdot par maizi. Šodien vēl izdevās, stacijā lādējot vagonos, dažas siļķes nospert. Uz speršanu te visi lūko un cer. No mūsu nometnes divi ir mēģinājuši bēgt, bet tepat noķerti, tāpat divi blakusnometnē. Tajā ir Kurzemē gūstā kritušie vācieši un arī astoņi latvieši. Bēgšana tomēr šeit visiem ir vienīgā cerība. Ar bijušajiem krievu gūstekņiem saprotamies labi, daudzi no viņiem ir Latvijā dzīvojuši, arī pie saimniekiem. Tagad viņu stāvoklis nav neko labāks kā mums, tikai dzīves apstākļi labāki. Arī viņi lād meža darbus kā sliktākos.

Krievija, 1946.gada 10.janvāris

Vakar, vagonus lādējot, sasitu labās rokas īkšķi, tā ka lāgā parakstīt nevar. Visas šīs dienas nostrādājām meža darbos, gan zāģējot kokus, tos iznesot vai lādējot vagonos. Uzturs ļoti vājš, ar to nevar ne lāgā dzīvot, kur nu vēl normas izstrādāt. Par izstrādāšanu virs normas sola labāku uzturu, bet tas arī paliek tikai solījums. Baigās normas neizstrādājam ne pusē, pusdiena arī paiet jau ceļā uz darba vietu. Līdz šim arī darba vieta katru dienu jauna. Te viss iet tā kā pa elli, jo šis ir soda rajons. Krāpj mūs te uz katra soļa, nav neviena, kuram varētu sūdzēties. Galvenais tas, ka neizdod to uztura mazumiņu, kas mums pienākas, bet tikai sola visādus labumus. Kādu laiku nevarēšu strādāt, atbrīvots pagaidām esmu tikai uz šodienu. Dažs, no darba izvairoties, iekrīt bunkurā, tā gan ir īstā katorga. Laiks pieturas silts, ir atkusnis. Šī esot silta ziema, tā ir mūsu laime. Daļa gūstekņu jau ir ieģērbti ziemas drēbēs, mēs vēl ne. Mežā pa dziļo sniegu bradājot, kājas vienmēr kļūst slapjas. Malka savam bunkuram jāatnes, no darba mājās nākot, lai arī cik tālu tas iznāk. Tomēr dienas iet uz priekšu, tas mūsu vienīgais prieks. Bijušie krievu gūstekņi ir tikuši pie teikšanas mūsu nometnē, un tie prot saimniekot. Vakar, no darba mājās ejot, tie mums atņēma pat kabatā iebāztos dažus sasalušus kartupeļus. Kādu dienu nometnē bija komisija no Maskavas. Virtuvē tika uzrakstīts uz papīra un pielikts pie sienas tas, ko mums pienākas saņemt, un ar to arī bija cauri. Mēs nevaram saprast šo zemi un cilvēkus, kuri dzīvo tikai vienai dienai un kurus nekas neinteresē.

Tušino, 1946.gada 17.janvāris

Desmitā janvāra vakarā atkal reiz sāka runāt par prombraukšanu. Es ar savu sasisto pirkstu jau biju iedalīts nometnes darba komandā, vilku ragavas ar ūdens mucām virtuvei. Vakarā vēlreiz taisīja garas rakstīšanas, bet otrā rītā darbā vairs nebija jāiet. No mūsu nometnes prombraukšanai izlasīja latviešus, igauņus, leišus, Krievijas vāciešus, beļģus, holandiešus, dienvidslāvus, frančus, čehus un slovākus. Citi ārzemnieki palika tepat. No mūsu nometnes sanāca simt piecdesmit, klāt vēl pienāca daļa no blakusnometnes. Pirms iziešanas visu dienu taisīja baigo kratīšanu, atņēma visas tur dotās drēbes un vēl vairāk, tā ka prom gājām vēl plikāki, nekā šurp atnākuši. Sadalīja divās grupās pa simtam katrā, pēdējo reizi vēl nošmauca pārtiku, un mūsu grupa vēlu vakarā gāja uz to pašu meža staciju Barmino, kurā izkāpām, šurp atbraukuši. Pāris apsargi, kuri bija mums līdzi, mūs vairs nesargāja, bija patīkama, brīva sajūta. Laiks nebija auksts, sniga. Lai nebūtu jāiet kājām kādi trīsdesmit vai vēl vairāk kilometri līdz vecajai dzelzceļa līnijai, pieturēja kādu malkas ešelonu un sākām braucienu uz malkas platformām. Laiks noskaidrojās, sāka pieņemties sals. Malkas vilciens pa laikam kādā piekalnē vai līkumā nejaudāja kustēties, mēs uz platformām dabūjām salt. Līdz vecajai dzelzceļa līnijai tomēr aizbraucām. Mums bija jātiek vēl vienu staciju tālāk — uz Šaturu, bet pasažieru vilcienā braukt neatļāva, un atlikušos 8 km nogājām kājām. Lai arī daļa dabūja pamocīties ar lielajiem vācu sardzes zābakiem, rītā bijām Šaturā. Tur mūs neņēma pretī, ielaida gūstekņu nometnē tikai līdz vakaram vilcienu pagaidīt. Šī vieta bija daudziem liktenīga. Pēkšņi mums uztaisīja it kā ārsta apskati, kā utu meklēšanu un izlasīja atsevišķi ar asinsgrupu tetovētos. Tāpat bija rīkojušies ar otro simtu, kuri stacijā vilcienu gaidīja. No mums izņēma trīsdesmit, tā ka mēs no četrdesmit astoņiem latviešiem palikām tikai astoņpadsmit. Izlasītos tūlīt negulējušus un neēdušus visstingrākā apsardzībā aizveda darbā, un tikai vēlu vakarā, kad mēs, ceļa uzturu saņēmuši, gājām uz staciju, viņus ieveda nometnē. Tas atstāja ļoti drūmu, nospiedošu iespaidu. Uz mājām braucot, no mums nošķīra biedrus, tādus pašus kā mēs, ar kuriem kopā bijām visu šo grūto laiku pavadījuši. Vilciens uz Maskavu gāja tikai nākamajā rītā, nakti pavadījām, stacijā snaužot vai lūkojot kādu maizes gabalu nopirkt. Rītā iekāpām pasažieru vilcienā, drīzi nobraucām 130 km un bijām Maskavā. Mans sasistais pirksts tajā rītā bija sācis sāpēt, tā ka ne varēju snaust, ne gribējās apkārt skatīties. Izskatā bēdīgi gājām pa Maskavu. Mūsu noskrandušo un novārgušo baru pavadīja garāmgājēju izsaucieni un izteicieni par fričiem. Stacija vecmodīga, Rīgas stacijai līdzīga. Nekā sevišķa tur nebija ko redzēt. Vēl laiciņu uzgaidījām un braucām ar elektrisko vilcienu 20 km uz vienu Maskavas priekšpilsētu — Tušino. Šeit ienācām gūstekņu nometnē. Priekšā bija jau daudz latviešu, arī tie, kuri bija Maskavā palikuši. Šajā nometnē jāsabrauc ārzemniekiem uz atlaišanu, tas ir, nosūtīšanu uz dzimteni. Ne visiem ārzemniekiem, bet padomju pilsoņiem. Latvieši šeit ir jau pāri simtam. Visa nometne dzīvo vienā fabrikas ēkā, pāris tūkstošu. Maizi šeit dabū tik, cik pienākas, bet zupas tādas pašas, kā bija meža nometnē, tamdēļ arī te liela daļa dzīvo ar sapampušām ūdenskājām. Galvenais ir salšana, nav ne malkas, ne citu kurināmo līdzekļu, arī sals uznāca pāri divdesmit grādiem. Arī šeit izdarīja ārsta apskati, it kā iedalīja darbu grupās, bet arī meklēja asinsgrupu tetovējumus padusēs. Pirtī atkal nogrieza matus, nu salst plikais pauris. Tagad četri simti ārzemnieku dzīvojam atsevišķā zemes bunkurā. Būtu jau labi, bet nav ar ko kurināt, ārā sals un vējš. Dienu jāsalst ārā darbā, naktī — aukstā bunkurā. Dažu nakti guļam saģērbušies tāpat kā pa dienu ārā, tomēr salst arī zābakos apautās kājas. Es, šeit atbraucis, sāku slimot ar savu pirkstu un temperatūru. Ārsts plēsa nagu tā, ka samaņa bija jāzaudē. Tagad pats esmu vesels, bet pirksta dēļ vēl arī rītdien darbā nav jāiet. Es šajā nometnē vēl neesmu strādājis, citi strādā visu laiku. Tepat visapkārt ir lidmašīnu fabrikas, tajās strādā, it kā atkal karam bruņojoties. Tur strādā arī daļa gūstekņu, daļa brauc darbā uz pilsētu — Maskavu. Līdz šim katru dienu brauca šurp jauni latvieši klāt. Es vēl neesmu nevienu pazīstamu latvieti sastapis, vispār arī visā gūsta laikā ne. No vienas nometnes ieradās latvieši ar dūšīgākiem vaigiem. Tā bijusi vienīgā nometne, kur latvieši bijuši visos vadošos un saimniecības amatos un "jājuši" vāciešus. Tur vācieši vairāk gaidījuši latviešu prombraukšanu nekā viņi paši. Ik dienas visi gaidām, kad sāksim braucienu uz Dzimteni. Uz 10. februāra vēlēšanām vajadzētu būt jau mājās. Stacijā jau esot ešelons priekš mums. Šeit taisa vēlreiz tādu pašu pierakstīšanos, kā no Možaiskas un no meža nometnes projām braucot.

Laiks šodien atkal kļuvis siltāks. Varbūt šajā nometnē man neiznāks darbā iet.

Tušino, 1946.gada 20.janvāris

Ik dienas gaidot prombraukšanu, šajā nometnē pagājusi jau visa nedēļa. Ar transportu krievi arvien vilcinās. Šajā nedēļā gan ir jāizbrauc. Uzturs šeit labāks nekā meža nometnē, maizes devu katrreiz saņemam tik, cik pienākas, tā dod tik daudz, ka izsalcis neesmu. Sliktākais ir aukstais bunkurs. Noģērbties nevar nevienu nakti. Pasaka, ka malka darbā jānozog un zem drēbēm jāienes caur vārtiem nometnē. Man pirksts vēl netaisās vesels, tomēr darbā jāiet, lai arī tikai ar vienu roku varu strādāt. Virs normas izstrādājot, dabū vairāk maizes. Lielāko daļu strādā dažādus gadījuma darbus. Tušino ir Maskavas rietumu priekšpilsēta. Te ir lidmašīnu fabrikas. Te dzīvojot, vērojam Padomju Savienību, tās dzīvi un cilvēkus. Šodien ir svētdiena. Šajā nometnē to var arī redzēt, darbā ir jāiet tikai dažām komandām, citi var atpūsties, apkopties, drēbes salāpīt. Šajā nometnē ir arī alga izmaksāta par veselu nostrādāto mēnesi. Tā dzīvojam un gaidām.

Tušino, 1946.gada 27.janvāris

Katru dienu darbā ejot, ir pagājusi vēl viena nedēļa. Šodien svētdiena. Daža brigāde ir aizgājusi darbā, mājās palikušie guļ, lāpa drēbes un dzen bārdas. Pagājušo svētdienu manai brigādei vakarā bija jāiet darbā — uzlādējām pāris smagas mašīnas uz vilciena platformas. Arī šodien mūs kuru katru brīdi var paraut darbā.

Pagājušo pirmdien bija Ļeņina 21. nāves diena. Nosvinējām, darbā nebija jāiet. Pārējās dienas nostrādāju pie dzelzceļa, uzlādējot mašīnas vai dzelžus un nolādējot ogles, malku. Es vēl nevaru kārtīgi strādāt, pirksts nav vesels. Sliktākais ir aukstums, salst kājas. Šajā nometnē arī apģērbu sola, bet nedod. Gūstekņu pastāvīgais draugs — izsalkums — arī liek sevi just visu laiku. Mūsu braukšana mājās bija un arī šoreiz palika tikai tā pati vecā dziesma "skoro domoi". Nekas, vilšanās arī gūstā jau labi pierasta, pāris nedēļas nodzīvojām mundrākā garastāvoklī. Pāris nedēļās atgriešanās mājās, piederīgie bija gandrīz vienīgās domas. Tās paliek man arī tagad, citādi nebūtu kā vārdā dzīvot, ne arī ko domāt.

Vakar aizgāja no mūsu nometnes pirmais transports — pāris simti čehu, dienvidslāvu. Pārējos darbā vakar sargi ļoti stingri apsargāja, tātad šis transports gāja laikam uz māju pusi.

Pie dzelzceļa bieži strādājam to pašu darbu, ko krievu strādnieki. Viņiem dzīve nav daudz labāka kā mums. Krievijā ir brīva tirdzniecība, par savu mantu katrs var prasīt, cik grib. Šeit pie Maskavas ir lēta tabaka, bet maize ļoti dārga. Krievu strādnieks maz ko var nopirkt, gaļu nevarot nemaz. Bieži nākas dzirdēt, ka strādnieki apskauž gūstekņu dzīvi.

Gaidām, kad nāks pavasaris tuvāk un laiks kļūs siltāks. Šodien arī ārā kārtīgs sals, bet saulīte arī sāk pa dienu mazliet sildīt. Salst naktī, bunkurā uz dēļiem guļot.

Tušino, 1946.gada 3.februāris

Pagājušā nedēļā strādāju turpat pie dzelzceļa, pie oglēm un malkas. Divas dienas noslimoju, un vakar bijām jaunā darba vietā. Tā ir Maskavā, no nometnes kādi septiņi kilometri. No rīta automašīnās aizbraucam turp un vakarā atpakaļ.

Kādu vakaru atnāca nometnes komandants kapteinis un runāja uz mums, padomju ļaudīm. Viņa runa bija viens lamu vārdu, lāstu un apsūdzību izvirdums, tā ka tūlīt sāka rasties šaubas, vai no šīs nometnes, kuras komandantam jau sen esot niknums uz mums, kādreiz cerības tikt atlaistiem uz mājām. Pagājušajā nedēļā atbrauca atkal četri latvieši klāt no kādas tepat netālas nometnes. Pa ceļam braucot, viņi satikuši piecus latviešus no kādas nometnes ar izdotiem dokumentiem un ceļa uzturu piecām dienām, mājās braucot.

Līdz ar februāra iestāšanos sācies siltāks laiks, bet arī mitrāks, pastāvīgi mazliet snieg. Darbā ātri aiziet diena pēc dienas, aiziet nedēļas. Mēs gaidām siltāku laiku, pavasari. Un tas tuvojas, tas mūs nepieviļ. Gribu darbā iepazīties ar kādu krievu un uzrakstīt kādu vēstuli uz Latviju, bet tas neizdodas, netieku tādā darbā, kur strādātu kopā ar krieviem, un darba vieta atkal ir mainījusies. Pēc nedēļas būs vēlēšanas, redzēs, vai arī tajās mēs varēsim ko teikt?

Tušino, 1946.gada 10.februāris

Šodien atkal ir viena svētdiena un svētku diena, Padomju Savienībā — vēlēšanas. Mūs tās neiespaido, mums vienkārša svētdiena. Arī labi, darbā šodien neiet neviens. Pagājušo nedēļu nostrādājām "MAI" fabrikās. Darbs kāds nu kuro dienu gadījās, dažas dienas pie oglēm, dažas dienas attīrījām kādu laukumu, pārnēsājām vecas lidmašīnas. Vakar biju aviācijas institūtā palīdzēt sagatavot zāli vēlēšanām. Tur mūsu fabrikās jau vairākas dienas taisīja lielās bildes ar elektrības spuldzēm apkārt un citas tamlīdzīgas lietas. Institūta audzēkņi atstāj diezgan labu iespaidu, ģērbušies diezgan labi, lai arī pa Krievijas modei. No ārpuses ēkai gan nav skolas skata, vienkārša blokmāja, bet iekšpusē ir glīti un kārtīgi, vienīgi logu stiklus daudz aizvieto finieri, tas varbūt palicis no kara.

Pirms pāris dienām beidzot man iznāca sarunāt kādu dežurējošo krievu dzelzceļnieku, ar kura starpniecību varu sūtīt vēstules uz Dzimteni. Tūlīt uzrakstīju vēstuli radiem, bet nu ir sliktāk tas, ka šis dzelzceļnieks strādā mūsu fabrikā tikai katru trešo dienu. Tā ir iznākusi šodien, neko darīt, jāgaida. Dažas dienas tas bija priecīgs saviļnojums, par to vien domāju, ka arī es reiz saņemšu vēstuli no Dzimtenes, ziņas par piederīgiem. Jau vairāki zēni tās ir saņēmuši, dažs esot saņēmis arī paciņu un naudu. To nu gan izsalkušam gūsteknim nevarētu neviens piesūtīt, tas būtu tikai kā caurā maisā, labāk nemaz. Vēstule uz vienu galu ejot sešas līdz desmit dienas, labs laiciņš ko gaidīt, bet galvenais tas, ka ir ko gaidīt. Beidzamās pāris dienas atkal uznāca sals līdz -25°, bet tas varbūt beidzamais februāra sals. Gan jau daba būs gūsteknim labvēlīga un vienīgā, kas nepievils, tāpat kā līdz šim.

Tušino, 1946.gada 17.februāris

Krievu dzelzceļnieku izdevās sastapt pagājušo trešdienu, nodevu viņam izsūtīšanai divas radiem uzrakstītās vēstules. Marta sākumā gaidīšu atbildi. Pagājušo nedēļu nostrādāju pie aviācijas institūta kara katedras inženiera, majora, vecos "kukuruzņikus" kopā montējot. Šī nedēļa pagāja šeit vislabāk. Majors ļoti lādzīgs cilvēks, strādājām maz un vieglu darbu, vairāk sildījāmies katlumājā pie krāsnīm. Arī laiks vairs nav nekāds aukstais, ir jau februāra vidus. Ja arī dažu dienu sals piespiež stiprāk, tad pusdienas laikā jau jūtams februāra saulītes siltums. Citi manas brigādes puiši strādā šodien katlumājā un rītdien neies darbā, mēs seši šodien brīvi un rītdien atkal iesim pie majora strādāt. Procentus par darbu majors mums uzraksta tādus kā nevienam citam. Pāri simt procentiem mūsu brigādē izstrādā visi, kuri iet darbā. Vairāk izstrādāt nav nozīmes, lai 200 g maizes dabūtu, jāizstrādā tikai 101 procents, vairāk izstrādājot, tāpat vairāk nedabū. Strādājot dienā mums iznāk 800 g maizes un šķidrā zupa, labi, ka tā pašlaik nav vairs tīrs ūdens, kā tas bija kādu laiku. Pēc ilgāka pārtraukuma sāka atkal dot nostrīķētu ēdamkaroti cukura, tabaku nedod vairs nemaz. Dažreiz saņemam arī gabaliņu zivs. No šī uztura ir jāiztiek un jāstrādā, izsalkumu jūtam pastāvīgi. Pēc vienas ēdiena reizes sākam gaidīt nākamo. Darba vietā uzlaužam sakņu šķūnītim dēļus un speram laukā sasalušās saknes. Krievi atrod, aiznaglo ciet, un pieliek sargu, laužam atkal citā vietā. Sasalušos un pussapuvušos kartupeļus cepinām centrālapkures krāsns oglēs un tad ar zemēm un ogli apdegušos ar steigu apēdam. Ja būtu kartupeļu mizas, tās jau būtu tīri kārums. Krievu strādnieki arī neēd daudz labāk, bet augstākā šķira ēd vēl amerikāņu konservus. Ļoti daudz gūstekņu pašlaik slimo un mirst. Lazarete pārpildīta un nespēj visus uzņemt.

Ap 5 kilometri no šejienes atrodoties kāda internēto latviešu nometne, tajā esot divi tūkstoši latviešu. Viņi nav kara gūstekņi, un viņiem uzturs un dzīves apstākļi esot labāki. Mūs arī reizēm dēvē nevis par kara gūstekņiem, bet par internētiem, jo arī mēs esam padomju pilsoņi. No kara gūstekņiem tas mūs neatšķir. Mūsu nometnē nesen ievietoja kādu latvieti, tas pēc vācu laika bija dzīvojis Latvijā kā civilais, tad bijis kādā citā internēto latviešu nometnē, bēdzis un notverts.

Publikācijas redaktors — Dr. Sigizmunds Timšāns, "LV" informācijas redaktors

Publikācijā — dienasgrāmatas fragments no Okupācijas muzeja fondiem