Par tautas attīstību Latvijā. 1999

Saturā

Ievads

Globalizācija un tautas attīstība Latvijā

"LV" Nr.47./50., 3.lpp.

Kas ir globalizācija? "LV" Nr.55/57., 9.lpp.

Spēki, kas virza globalizāciju "LV" Nr.55/57., 9.lpp.

Jauni tirgi "LV" Nr.55/57., 9.lpp.

Jaunas tehnoloģijas "LV" Nr.55/57., 9.lpp.

Jauni aģenti "LV" Nr.55/57., 9.lpp.

Jaunas normas "LV" Nr.55/57., 9.lpp.

Globalizācija un latviskā identitāte "LV" Nr.55/57., 9.lpp.

Tautas attīstība Latvijas reģionos "LV" Nr.55/57., 9.lpp.

Iedzīvotāju skaita samazināšanās "LV" Nr.55/57., 9.lpp.

Veselība un sociālā drošība "LV" Nr.55/57., 9.lpp.

Ienākumi un mājsaimniecību labklājība "LV" Nr.55/57., 10.lpp.

Tautas izglītība "LV" Nr.55/57., 10.lpp.

Nodarbinātība un darbaspēka tirgus reģionos "LV" Nr.55/57., 10.lpp.

1999.gada Pārskata struktūra "LV" Nr.55/57., 10.lpp.

1.nodaļa

Globalizācijas ekonomiskās

un sociālās izpausmes

Ievads "LV" Nr.55/57., 10.lpp.

Tiešās ārvalstu investīcijas Latvijā "LV" Nr.55/57., 10.lpp.

Ārējā tirdzniecība un Latvijas preču konkurētspēja

Globalizētai ekonomikai raksturīgu tautsaimniecības nozaru

attīstība

Finansiālā starpniecība

Transports

Tūrisma attīstība Latvijā un Latvijas iedzīvotāju

tūrisms ārvalstīs

Vietējās sabiedrības iekļaušanās globalizācijā

Starptautiskie globalizācijas aģenti

Neatmaksājamā palīdzība

Atmaksājamā palīdzība (aizdevumi)

Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības banka un

Pasaules banka

Multinacionālās korporācijas

Pasaules tirdzniecības organizācija

Latvijas sabiedrības ekonomiskā stratifikācija un

globalizācijas iespējas

Secinājumi

Ieteikumi

Valstij un centrālajai valdībai

Pašvaldībām un reģioniem

Privātuzņēmējiem

2.nodaļa

Pārvaldība un tautas attīstība globalizācijas un eirointegrācijas apstākļos

Ievads

Likumdevējvaras un izpildvaras darbība kopsakarā ar

Latvijas iekļaušanos Eiropas Savienībā un starptautiskajās

organizācijās

Sabiedrības attieksme pret integrāciju Eiropas Savienībā

Eiropas Savienības likumu ieviešana Latvijā

Nevalstisko organizāciju loma eirointegrācijā

Integrēšanās NATO

Valsts pārvaldības reforma: centralizācijas un

decentralizācijas tendences

Reģionālā reforma un globalizācijas iespēju izmantošana

Secinājumi un ieteikumi

3.nodaļa

Informācijas sabiedrība un jaunās tehnoloģijas

Ievads. Informācijas sabiedrības veidošanās Latvijā

Likumiskā vide un valsts politika

Informācijas infrastruktūras attīstība un informācijas

tehnoloģiju pieejamība

Izglītība — pamats tautas attīstībai

Jaunās ar informāciju saistītās iespējas tautas attīstībā

Informācijas tehnoloģiju radītās jaunās problēmas

Valodas un kultūras identitāte globalizācijas kontekstā

Informācijas telpas pārveidošanās globalizācijas ietekmē

Secinājumi

Ieteikumi

4.nodaļa

Tirgus ekonomika, demokrātija, globalizācija un jaunatne

Ievads

Iedzīvotāju attieksme pret brīvā tirgus ekonomiku

Izpratne par demokrātiskajām vērtībām un politiskā kultūra

Korupcijas apkarošana

Jaunatne un globalizācija

Paaudžu attiecības

Skola un mācības

Izglītības ceļu izvēle

Bērni un jaunieši, kas neapmeklē skolu un nestrādā

Jauniešu nākotnes nodomi

Augstākā izglītība

Jauniešu nodarbinātība

Secinājumi un ieteikumi

Nobeigums

Uz zināšanām balstīta tautas attīstība

Globalizācija un inovācijas

Latvijas ekonomikas zinātņietilpība

Pētniecība un tehnoloģiskās izstrādes Latvijā

"Smadzeņu noplūde"

Augstākās izglītības kvalitāte

Kas sekmētu tautas attīstību globalizācijas apstākļos?

Pārskata galvenie ieteikumi

Vispārīgas atziņas

1.nodaļa. Globalizācijas ekonomiskās un sociālās

izpausmes

2. nodaļa. Pārvaldība un tautas attīstība

globalizācijas un eirointegrācijas apstākļos

3.nodaļa. Informācijas sabiedrība un jaunās tehnoloģijas

4.nodaļa. Tirgus ekonomika, demokrātija,

globalizācija un jaunatne

Statistikas pielikums

Avoti, literatūra

Turpinājums. Sākums —

"LV" Nr.47/50, 15.02.2000.

Globalizācija un tautas attīstība Latvijā

Kas ir globalizācija?

Dažādiem cilvēkiem globalizācija var nozīmēt atšķirīgas lietas. Vieni ar to saprot augošas preču, kapitāla, informācijas un cilvēku plūsmas pāri robežām. Citi globalizāciju saista ar informācijas tehnoloģijām un cilvēku aizvien pieaugošajām iespējām izmantot informāciju. Vēl citi norāda uz mediju lomas palielināšanos, unificētu kultūras produktu un dzīvesstilu izplatīšanos pasaulē. Bieži uzmanība tiek vērsta uz brīvā tirgus kapitālisma ekspansiju, multinacionālo korporāciju un starptautisko organizāciju ietekmes palielināšanos un tam pretēju procesu — nacionālu valstu lomas sarukšanu. Taču jāatzīst, ka globalizācijai ir arī acīmredzami negatīvas izpausmes: tā padziļina ekonomisko nevienlīdzību starp bagātajām un nabadzīgajām valstīm un noved pie milzīgas bagātības un varas koncentrēšanās šaurā personu, korporāciju un valstu lokā. Kopš 70. gadu sākuma pastāv spēcīgs kritiskās domas virziens, kura pamatā ir tā dēvētā atkarības teorija un pasaules sistēmu teorija un kurš norāda uz nelīdztiesību globālajā kapitālisma sistēmā.

Globalizāciju trāpīgi raksturo fakti, kas liecina, cik strauja ir izaugsme tirgus, tehnoloģijas un informācijas jomā (sk. 0.1. informāciju) . Tomēr globalizācija ir kas vairāk nekā lēcienveida pieaugums. Globalizāciju var definēt kā procesu, kas cilvēkus, organizācijas, tirgu, tehnoloģiju, finanses, informāciju un pārvaldību saista vienā vispārējā mijiedarbju tīklā pāri nacionālu valstu robežām. Globalizācija nozīmē, ka indivīdi, privātuzņēmumi, valdības un nevalstiskās organizācijas ar partneriem dažādās pasaules vietās var mijiedarboties ātrāk, tālāk un lētāk nekā iepriekš. Šajā mijiedarbībā iespējams radīt produktus un idejas, kuriem ir globāla izplatība. Tādējādi globalizācija ir jauns veids, kā cilvēki atvērtā pasaulē, izmantojot vispārējus saistību tīklus, savas spējas un zināšanas savieno ar kapitālu, tehnoloģiju, tirgu un politiku. Tas aizvien palielina cilvēku un nāciju savstarpējās saites.

0.1. informācija

Globalizācija ne tikai paver jaunas intelektā un tehnoloģijā balstītas iespējas plašākam cilvēku lokam, bet arī maksimizē gan ieguvumus, gan zaudējumus. Finansiālais kapitāls, intelektuālais īpašums un informācijas tehnoloģijas koncentrējas ierobežotā subjektu lokā, un tie ir draudi, ka pasaulē iedibināsies jaunas dominēšanas un kundzības formas. AIDS, narkotikas, starptautiskā noziedzība un nabadzība skar arvien plašāku ļaužu loku. Tajā apstāklī, ka iespējas paplašinās, taču to sadalījums kļūst nevienlīdzīgāks, izpaužas globalizācijas pretrunīgā daba, kas tautas attīstībā rada jaunas nopietnas problēmas. Globalizācijas radītās iespējas — jauni tirgi, jaunas tehnoloģijas un informācija — savstarpēji pārklājas ar līdzšinējām iespēju struktūrām un var dot impulsu straujākai tautas attīstībai. Taču tiem, kam jaunie tirgi un tehnoloģijas paliek nepieejami, globalizācija var pastiprināt atpalicību un nevienlīdzību.

Globalizācijas pavērtās iespējas, pēc kurām tiecas indivīdi un valstis, pasaulē saasina sacensības gaisotni, groza priekšstatus par to, kas ir vērtīgs un alkstams. Kapitāls un resursi un līdz ar to visa ekonomika pārbāzējas uz intelektuāliem pamatiem. Tas palielina zinātnes un izglītības lomu. Arvien vairāk cilvēku un nāciju savu nākotni saista ar izglītību un cilvēkresursu attīstību, kas var kompensēt tradicionālo kapitāla veidu nepietiekamību un būt pamats paātrinātai attīstībai. Šajā Pārskatā runāts par to, cik svarīgi Latvijā, kur ir ierobežots kapitāls un resursi, veidot tā saukto sekundāro pasaulspēju — uzlabot izglītību, atbalstīt pētniecību, kas rada modernas tehnoloģijas un konkurētspējīgus produktus, straujāk attīstīt telekomunikācijas, demokratizēt piekļuvi informācijas tehnoloģijām un veicināt cilvēku starptautiskos kontaktus.

Globalizācijas institucionālais pamats ir brīvs tirgus un to nostiprinoša liberāla ideoloģija, kas ietekmē arī politiku. It visur pasaulē, kur iedibinās brīvais tirgus un virsroku ņem liberālisms, vairojas ienākumi un ekonomiskā attīstība paātrinās. Taču pastiprinās arī nevienlīdzība un individuālisms, sociālās attiecības kļūst nestabilākas un dzīve — nedrošāka. Liberālisms rada jaunas briesmas sabiedrības pastāvēšanai, jo brīvais tirgus, privatizācija un atvalstiskošana sašaurina publisko sektoru un sabiedrības kopīgo interešu telpu. 1999. gada Pasaules pārskats par tautas attīstību trāpīgi norāda, ka liberalizācijas ietekmē mazinās cilvēku savstarpējās rūpes un atbildība. Valstij atkāpjoties no līdzšinējās aizgādniecības pār sabiedrību, bet pilsoniskajai sabiedrībai vēl esot vājai, vairs nav nekāda ietekmīga aģenta, kurš rūpētos par kopīgo labumu. Labklājības valsts funkcijas un publiskā aprūpe it visur pasaulē sašaurinās. Jauno iespēju vārdā cilvēki drīzāk atsakās no publiskām interesēm nekā individuāliem ieguvumiem. Šis Pārskats atgādina, ka Latvijā ir nepieciešama lielāka publisko interešu aizstāvība un pārstāvība visos politikas līmeņos. Proti, individuālisms brīvības apstākļos uzplaukst pats, tāpēc vairāk jārūpējas par to, lai nostiprinās kopīgās vērtības. Tas izdarāms, cilvēkus mudinot savas rīcības motīvos iekļaut cieņu pret līdzcilvēkiem un rūpes par sabiedrības kopīgajām interesēm, kā arī veicinot pilsonisko kopdarbību. Pārskats sniedz piemērus, kā pilsoniskās sabiedrības grupas, politiķi un ieinteresēti indivīdi var sadarboties, lai kopīgu interešu vārdā vairotu tautas attīstības labumus.

Globalizācija ir relatīvi jauna parādība, kas pasauli strukturē kā veselumu, jo agrāk notikumi pasaulē nebija cieši saistīti un strukturēšanās notika nacionālu valstu ietvaros. Šajā procesā vienlīdz svarīga loma ir gan darbības veicējiem (valdībām, starptautiskām organizācijām, multinacionālām korporācijām, profesionāļiem, studentiem, kvalificētam darbaspēkam, nevalstiskām organizācijām un citiem), gan arī kapitālam, informācijai, politikai, tehnoloģijai un tirgum. Šis struktūras un aģentu kopums, cilvēku, līdzekļu un darbības ansamblis var tikt kārtots dažādās kombinācijās. Tas nozīmē, ka globālajos tīklos iesaistītajiem indivīdiem un organizācijām ir iespējams veidot savus scenārijus, kuri atbilstu viņu mērķiem. Tas ir priekšnosacījums globalizācijas demokratizācijai, tautas attīstību veicinošai globalizācijai.

Globalizācija ir ne tikai konkrētas norises tirgus, informācijas un tehnoloģijas jomā, bet arī jauns diskurss, kas izskaidro un aktīvi veido mūsdienu pasauli un ietekmē politiku. Tajā iesaistās mediji, zinātnieki, politiķi un citi darbības veicēji. Globalizācijas diskursa pamatā ir aukstā kara sistēmas pretstatīšana atvērtas pasaules kārtībai. Aukstā kara pasaulē valdīja sašķeltība slēgtās un naidīgās nometnēs, turpretī globalizācijai raksturīga atvēršanās. Aukstā kara centrālais jēdziens bija robežas jēdziens, ko simbolizēja Berlīnes mūris, bet globalizācijas raksturotājjēdziens ir "integrācija", ko simbolizē brīvais tirgus un internets. Laikā pēc komunisma sabrukuma 90. gadu sākumā aukstā kara pasauli nomainījusi atvērtas un iekšēji saistītas pasaules kārtība, kur vieni un tie paši procesi vienlaicīgi ietekmē arvien vairāk cilvēku visā pasaulē (sk. 0.2. informāciju) .

0.2.informācija

Spēki, kas virza globalizāciju

1999. gada Pasaules pārskats par tautas attīstību izceļ četrus globalizāciju virzošus spēkus: jaunus tirgus, jaunas tehnoloģijas, jaunus aģentus un jaunas normas.

Jauni tirgi

90. gados globalizācija galvenokārt notikusi, pateicoties tam, ka pasaulē izplatījies brīvā tirgus kapitālisms un brīvā tirdzniecība. Tirgus iespiežas aizvien jaunos saimniecības un dzīves sektoros un izplešas arī ģeogrāfiski. Pārskata 1. nodaļā analizēta Latvijas ekonomikas atvēršanās starptautiskajiem tirgiem.

Liberālā ideoloģija un politika veicina brīvā tirgus kapitālisma izplešanos. Tā māca: jo vairāk valsts savu ekonomiku atvērs konkurencei un tirgus spēkiem, jo efektīvāka un plaukstošāka tā kļūs. Šī ideja aicina atvērt, deregulēt un privatizēt ekonomiku. Liberālo diskursu stipru dara tirgus kapitālisma panākumi, jo tas apliecinājis, ka šis ir visefektīvākais bagātības vairošanas veids, turpretī citas ekonomiskās sistēmas gan ir varējušas bagātību vienlīdzīgāk pārdalīt, taču neviena nav spējusi to tik efektīvi radīt. Dažkārt šis apstāklis liberāļos rada nekritisku triumfa sajūtu un iedomu, ka brīvais tirgus ir vienīgā recepte visām sabiedrības attīstības vajadzībām un vienīgais ceļš, kas pasaulē ejams.

Tomēr tirgus kapitālismam ir arī trūkumi. Lai gan konkurence un tirgus panāk vislielāko efektivitāti, tomēr tie nenodrošina līdzsvarotu attīstību un sociālo taisnīgumu, kas svarīgi tautai. Brīvais tirgus rada nesamērīgu koncentrāciju un pastiprina nevienlīdzību. Pēdējo gadu starptautiskā finanšu tirgus satricinājumi ir likuši daudziem līdzšinējiem tā aizstāvjiem, kā, piemēram, miljardierim Džordžam Sorosam (George Soros) un Pasaules Bankas prezidentam Džeimsam Volfersonam (James D. Wolfersohn) , nākt klajā ar aicinājumiem pastiprināt starptautisko kontroli pār finanšu tirgiem, apkarot globalizācijas padziļināto nabadzību, pievērsties sociālām problēmām un domāt plašāk nekā tikai finansiālas stabilizācijas kategorijās.

Pērnais Pārskats jau pieskāries brīvā tirgus aspektam, ko sauc par radošo destrukciju. Konkurences pieaugums liek firmām apvienoties un cīnīties par lielāku tirgus daļu, jo citādi nav iespējams izmantot inovācijas un jaunās tehnoloģijas. Kapitālismā izdzīvo tie, kuri nepārtraukti izdomā ko jaunu, un tas ātri iznīcina neefektīvas firmas. Kapitālisms atpalicībā atsviež arī neefektīvas valstis, ko neglābj nekāds protekcionisms. Ātrums, ar kādu atvērtas ekonomikas apstākļos inovācijas pārtop precēs un pakalpojumos, nozīmē, ka uzņēmumiem jādarbojas ātrāk, jāaug lielākiem, jākļūst efektīvākiem un jāsamazina izmaksas. Šādos apstākļos lielākas izredzes izdzīvot ir lieliem uzņēmumiem. Pērnais Pārskats atzīmēja, ka tautas attīstībai Latvijā svarīga ir mazo un vidējo uzņēmumu izaugsme. Taču globalizācijas apstākļos daudz nopietnāk jādomā arī par lielo uzņēmumu nostiprināšanos un uzņēmējdarbības inovatīvismu. Lai iekļūtu un noturētos starptautiskos tirgos, Latvijas uzņēmumiem jābūt daudz radošākiem un jāveido kopīgi piegāžu un pārdošanas tīkli.

Jaunas tehnoloģijas

Jaunās tehnoloģijas ir otrs nozīmīgākais globalizācijas virzītājs. To izplatībai Latvijā un ietekmei uz tautas attīstību veltīta Pārskata 3. nodaļa. Iepriekšējie globalizācijas laikmeti balstījās uz dzelzceļa, tvaikoņu un automobiļu izgudrošanu, kas sekmēja satiksmi un tirdzniecību, turpretī mūsdienu globalizācija balstās uz datoru izmantošanu, informācijas tehnoloģijām, mikročipiem, satelītkomunikācijām, optisko šķiedru kabeļiem, internetu un krītošām telekomunikāciju cenām. Cilvēkiem šīs tehnoloģijas dod iespēju ātri apmainīties ar informāciju un rīkoties saskaņoti un dažādās zemeslodes vietās vienlaicīgi. Tas veicina tautas attīstību, taču jārūpējas, lai jaunās tehnoloģijas būtu plaši pieejamas.

Jauni aģenti

Globalizāciju veicina multinacionālās korporācijas, valdības, atsevišķi ietekmīgi indivīdi, starptautiskās nevalstiskās organizācijas un arī ikviens ierindas patērētājs un interneta lietotājs. Multinacionālās korporācijas ir lielākie ārvalstu tiešo investīciju nodrošinātāji pasaulē un vieni no ietekmīgākajiem globalizācijas aģentiem. To darbība Latvijā analizēta Pārskata 1. un 4. nodaļā. Atšķirībā no starptautiskā valūtas tirgus dīleriem, kuri veic spekulatīvus darījumus ar akcijām un valdību vērtspapīriem, multinacionālās korporācijas vairāk iegulda reālos uzņēmumos, it īpaši enerģētikā un informācijas nozarēs.

Daudzas valstis pasaulē sacenšas ārvalstu investoru piesaistīšanā. Ilgtermiņa faktori, kas to veicina, ir attīstīta infrastruktūra, kvalificēts darbaspēks, zems korupcijas un birokrātisko šķēršļu līmenis, birokrātisko procedūru caurredzamība un stabila banku sistēma. Šie faktori investoriem ir pat svarīgāki nekā nodokļu atvieglojumi. Latvija cenšas radīt investīcijām labvēlīgu vidi, lai gan 1998. gadā sakarā ar privatizācijas tuvošanos nobeigumam un Krievijas finansiālās krīzes ietekmi investīciju apjoms samazinājās. Domājot par investīciju vidi, valdībai jārada tādi apstākļi, kas stimulētu jaunu tehnoloģiju ieplūšanu Latvijā, lai investīcijas sekmētu eksporta pieaugumu un neradītu piesārņojošas ražotnes. Jāņem vērā, ka multinacionālo korporāciju un valdības mērķi atšķiras. Pirmās cenšas vairot savu peļņu un konkurētspēju starptautiskā arēnā, bet valdības uzdevums ir sekmēt nacionālās ekonomikas augsmi.

Valdības daudzās pasaules valstīs veicina globalizāciju, īstenojot liberālu ekonomisko politiku, atceļot valsts kontroli pār tirgu, atverot ekonomiku ārvalstu investīcijām, sašaurinot sociālās labklājības shēmas un nododot privātās rokās daudzus publiskos pakalpojumus. Šai politikai ir kopīgas iezīmes:

• valsts uzņēmumu privatizācija,

• makroekonomiskā stabilizācija un inflācijas pazemināšana,

• birokrātijas samazināšana,

• budžeta deficīta samazināšana,

• importa tarifu pazemināšana,

• ierobežojumu atcelšana ārvalstu investīcijām,

• monopolu ierobežošana,

• eksporta veicināšana,

• kapitāla tirgus deregulēšana,

• korupcijas apkarošana,

• konkurences veicināšana banku un telekomunikāciju nozarēs,

• pensiju sistēmas reforma un pensiju fondu ieviešana.

Arī Latvija ir gājusi šo ekonomikas liberalizācijas ceļu un guvusi atzīstamus panākumus, lai gan vēl nav izdevies pabeigt valsts pārvaldības reformu, izskaust korupciju, izdevīgi privatizēt enerģētikas uzņēmumus un novērst monopolu telekomunikācijās.

UNDP publicētie pārskati par tautas attīstību Centrālaustrumeiropas valstīs liecina, ka liberalizācijas un privatizācijas ietekmē būtiski mainās izpratne par valsts lomu: valsts arvien biežāk tiek uztverta nevis kā institūts, kurš rūpējas par publiskām interesēm, bet gan kā instruments, kas pakalpo privātām interesēm. Nereti tas noved pie politikas egoistiskuma, korupcijas un iedzīvotāju neuzticēšanās valstij, — par to bija runa pērnajā Pārskatā. Taču, kad valdība ir guvusi panākumus saimniecības un brīvā tirgus nostiprināšanā, tā atkal var uzņemties lielākas rūpes par tautas attīstībai svarīgu publiskās politikas virzienu izstrādi un realizēšanu (piemēram, veselības, informācijas, izglītības un zinātnes jomā), par Latvijas konkurētspēju pasaulē.

Globalizācijā svarīgi ir ne tikai "lielie", bet arī "mazie" aģenti, kuru rīcībā nav tik lielu resursu kā valdībām un starptautiskām organizācijām, bet kuri aktīvi iesaistās globālās norisēs. Tie ir zinātnieki, sportisti, "eirokrāti", uzņēmumu vadītāji, studenti, profesionāļi, NVO aktīvisti, žurnālisti, importētāji, eksportētāji, kvalificēti strādnieki un citi sabiedrības pārstāvji. Latvijā paplašinās tādu cilvēku loks, kuru profesionālie un personiskie kontakti sniedzas pāri Latvijas robežām un kuri ilgāku laiku mācās, strādā vai dzīvo ārzemēs. Iesaistoties starptautiskos kontaktos un kopībās, šie cilvēki iegūst jaunas zināšanas un pieredzi un parasti iegūst arī materiāli un paaugstina savu statusu Latvijas sabiedrībā. Taču internacionalizēšanās var veicināt arī "smadzeņu noplūdi", kvalificētu cilvēkresursu izceļošanu, kas ir viens no asākajiem globalizācijas izraisītajiem draudiem tautas attīstībai Latvijā (sīkāk par to sk. Pārskata nobeigumā). Internacionalizēšanās var arī veicināt cilvēku atsvešināšanos no Latvijas sabiedrības; šis process skar tos, kas nekopj solidaritātes saites.

Jaunas normas

Visā pasaulē aizvien plašāk tiek atzīts, ka brīvais tirgus ir efektīvākais sabiedrību organizējošais institūts, un uz tirgus pamatiem tiek pārkārtota ne vien ekonomika, bet arī daudzas citas dzīves jomas.

Kā atzīmēts Pasaules pārskatā par tautas attīstību, brīvā tirgus izplatīšanos pasaulē pavada demokrātijas normu izplatīšanās. Globalizācija veicina demokrātijas plašāku pieņemšanu pasaulē, un demokrātijas principi tiek pārnesti uz starpvalstu attiecībām. Globalizētā pasaulē valstu attiecības regulē daudzpusējas vienošanās, līgumi un konvencijas, kas aizstāj aukstajā karā, bruņošanās sacīkstē un pretstāvē balstītās normas. Par Latvijas noslēgtajiem daudzpusējiem līgumiem un pievienošanos starptautiskām organizācijām plašāk rakstīts Pārskata 2. nodaļā. Nozīmīgs fakts, kas apliecina Latvijas iekļaušanos starptautiskā valstu saimē, ir tas, ka 1999. gada decembrī Latvija uzaicināta uz sarunām par iestāšanos Eiropas Savienībā. Latvija ir pievienojusies cilvēktiesību konvencijām, apliecinot gatavību respektēt individualitāti un cilvēka brīvību.

Valdības un starptautiskas nevalstiskas organizācijas vienojas par kopīgu darbību, ko tās nevar veikt atsevišķi. Piemērs ir starptautiskās konvencijas par vides aizsardzību, bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu, kaitīgo izmešu ierobežošanu, klimata pārmaiņu nepieļaušanu un ozona slāņa aizsardzību. Valstis ir noslēgušas arī jaunus daudzpusējus nolīgumus par intelektuālā īpašuma aizsardzību, komunikāciju un pakalpojumu brīvu attīstību, un tiek gatavots daudzpusējs nolīgums par investīcijām. Taču daudziem globāliem procesiem joprojām nav ietekmīgu pārraudzītāju, kuri nodrošinātu pietiekamu kontroli pār tiem. It sevišķi tas sakāms par starptautisko finanšu tirgu un arī internetu.

Dzīve atvērtā pasaulē, kur valda interešu un viedokļu dažādība, arī no katra indivīda prasa lielāku iecietību un demokrātiskas interešu saskaņošanas māku.

Globalizācija un latviskā identitāte

Latvijas sabiedrībai XX gadsimtā svarīgs bijis nacionālās identitātes jautājums. Tā veidojusies un mainījusies Rietumu un Austrumu un dažādu politisko sistēmu spaidu ietekmē. Nacionālisms un neatkarības centieni devuši iespēju izveidot un atjaunot nacionālu valsti, kurā tagad iespējams veidot un politiski nostiprināt nacionālo identitāti. Taču globalizācija noārda ne tikai robežas, kurās konstruētas līdzšinējās un tradicionālās identitātes. Tā met izaicinājumu arī nacionālas valsts suverenitātei, savai valūtai, robežām, pilsonībai, valdības neatkarībai un kultūras autonomijai. Daudzās funkcijās šo institūciju vietā nāk pārnacionālas struktūras, kas veido globalizētai videi atbilstošus rīcības nosacījumus. Daudzi cilvēki šīs jaunās struktūras nav gatavi pieņemt par savas rīcības nosacījumiem, viņi izjūt nedrošību par nākotni un bažas par kopīgās nacionālās identitātes apdraudētību. Daļā sabiedrības tas rada šaubas vai negatīvu attieksmi gan pret Latvijas iekļaušanos Eiropas Savienībā, gan pret dažādām globalizācijas izpausmēm. Par šiem jautājumiem sīkāk diskutēts Pārskata 2. un 3. nodaļā.

Latvijai kā mazai nācijai un valstij svarīga ir gan nacionālās identitātes pēctecība, gan tās pārveidošana dzīvei atvērtā pasaulē. Tāpēc jautājums "Vai, iekļaujoties globalizācijā un izmantojot atvērtās pasaules dotos ieguvumus, izdosies nosargāt latvisko identitāti, ar ko Latvija atšķiras no citām valstīm un nācijām?" interesē gan tos, kuri aktīvi iesaistās globalizācijā, gan tos, kuri to vēro no malas. Jāņem vērā, ka pašreiz ne visiem sabiedrības locekļiem iespējams aktīvi rīkoties ar globalizācijas resursiem — datoriem, internetu, informācijas ieguves un apstrādes sistēmām, finansiāliem līdzekļiem, augstākās izglītības dotu kvalifikāciju, modernām tehnoloģijām, zināšanām par brīvo tirgu, svešvalodu prasmi. Liela daļa cilvēku šos resursus nevar vai neprot izmantot. Tāpēc viņi globalizāciju var izjust kā ārēju spēku, pār kuru viņiem nav kontroles. Tādēļ ir svarīgi attīstīt indivīdu globalizētiesspēju un demokratizēt globalizācijas resursus.

Tautas attīstība Latvijas reģionos

Turpmāko ievada sadaļu mērķis ir raksturot tautas attīstības tendences Latvijas reģionos globalizācijas kontekstā. Kā jau norādīts iepriekšējos Pārskatos, būtiski svarīgs tautas attīstības uzdevums Latvijā ir reģionālo atšķirību izlīdzināšana un vienādu iespēju radīšana visiem Latvijas iedzīvotājiem. Pārejas periodā ir pastiprinājušās novadu atšķirības pēc darba iespējām, ienākumiem un sociālo pakalpojumu pieejamības. Šā izdevuma 1. nodaļā konstatēts, ka ārvalstu tiešās investīcijas koncentrējas Rīgā un dažās citās lielajās pilsētās, bet 3. nodaļā norādīts, ka atpalicība telekomunikāciju attīstībā un jauno informācijas un komunikācijas tehnoloģiju pieejamībā globalizācijas apstākļos var vēl vairāk pastiprināt reģionālo nevienlīdzību.

Reģionālā attīstība ir viena no Latvijas prioritātēm. Jau vairākus gadus noris diskusija par reģionu, pašvaldību un teritoriju reformu, kuras mērķis būtu mazināt novadu ekonomiskās un sociālās atšķirības un sekmēt, ka tie attīstās līdzsvarotāk. Tiek diskutēts par dažādiem reformas modeļiem, kuri sīkāk analizēti 2. nodaļā. To, kāds pārveidojumu modelis būtu vispiemērotākais, var palīdzēt noteikt pētījumi, kuros salīdzinoši analizēta tautas attīstība reģionos.

Iedzīvotāju skaita samazināšanās

Viens no valsts un reģionu sociālā un ekonomiskā stāvokļa rādītājiem, kas liecina arī par attīstības potenciālu, ir iedzīvotāju skaits. Nelabvēlīgas demogrāfiskās tendences ir uzlūkojamas kā draudi tautas attīstībai.

Kopš 90. gadu sākuma visā Latvijā vērojama strauja iedzīvotāju skaita samazināšanās. No 1991. līdz 1998. gadam tas ir sarucis par 229,5 tūkstošiem jeb 8,6 % (sk. 0.1. attēlu) . 1999. gada sākumā Latvijā dzīvoja 2439 tūkstoši cilvēku, visvairāk Rīgas reģionā (41,1 %), kurā ietilpst Rīga, Rīgas rajons un Jūrmala. Pārējie reģioni iedzīvotāju skaita ziņā ir visai līdzīgi: Kurzemē 1999. gada sākumā dzīvoja 13,6 %, Latgalē — 16,0 %, Vidzemē — 14,9 % un Zemgalē — 14,4 % valsts iedzīvotāju. Iedzīvotāju skaita samazināšanās visvairāk raksturīga Rīgai un Kurzemei, bet mazāk — Vidzemei; to galvenokārt nosaka negatīvais dabiskais pieaugums jeb mirstības lielais pārsvars pār dzimstību, it īpaši Latgalē un Rīgā.

90. gadu sākumā iedzīvotāju skaitu būtiski samazināja ārējā migrācija, bet kopš 90. gadu vidus depopulācijas galvenais cēlonis ir tieši negatīvais dabiskais pieaugums. 1998. gadā dabiskais pieaugums visos reģionos bija stipri zemāks nekā 1991. gadā (sk. 0.2. attēlu) , bet sevišķi zems tas bija Latgalē (mīnus 9,2 uz 1000 iedzīvotājiem), kā arī Rīgā. Lai gan Vidzemē, Zemgalē un Kurzemē iedzīvotāju ataudzes rādītāji ir mazliet labāki, arī šajos reģionos mirušo skaits pārsniedz dzimušo skaitu.

0.1. attēls

Visu reģionu laukos dzimstība ir augstāka nekā pilsētās; piemēram, 1998. gadā laukos uz 1000 iedzīvotājiem bija 9,3 dzimušie, bet pilsētās — tikai 6,7. Viszemākā dzimstība ir Rīgā, kur 1998. gadā uz 1000 iedzīvotājiem piedzima tikai 6,1 bērns. Visvairāk bērnu piedzima Vidzemē un Zemgalē, kas daļēji izskaidrojams ar šo novadu lauciniecisko struktūru un to, ka vairāk nekā puse iedzīvotāju tajos ir laucinieki. Taču laukos ir arī augstāks mirstības līmenis nekā pilsētās: 1998. gadā attiecīgi 16,0 un 13,0 mirušie 1000 iedzīvotājiem.

No paaudžu nomaiņas viedokļa visnelabvēlīgākā situācija izveidojusies Latgalē, kur ir visaugstākā mirstība (1998. gadā 16,9 mirušie uz 1000 iedzīvotājiem, kamēr Latvijā vidēji — 14,0), viens no zemākajiem dzimstības līmeņiem (zemāks tas ir tikai Rīgā) un vislielākais mirušo pārsvars pār dzimušajiem. Arī iedzīvotāju kopējās novecošanās tendence visvairāk ir izteikta Latgalē, it sevišķi laukos. Tas liecina, ka šajā reģionā noris tautas ataudzei bīstama depopulācija.

0.2. attēls

Zemā dzimstība ir pastiprinājusi iedzīvotāju kopējo novecošanos visā Latvijā un maina paaudžu proporciju par labu vecākajai paaudzei. Bērnu un līdz 14 gadus vecu pusaudžu īpatsvars iedzīvotāju kopskaitā no 22,8 % 1991. gadā samazinājies līdz 19,3 % 1998. gadā. Savukārt darbspējas vecumu pārsniegušo iedzīvotāju īpatsvars šajā laikā ir pieaudzis no 21,0 līdz 22,8 %. Pašreiz visos reģionos, izņemot Zemgali, pensijas vecuma cilvēku ir vairāk nekā bērnu un pusaudžu. Tātad paaudžu nomaiņa ir nepilnvērtīga, un tas vērtējams negatīvi gan no tautas attīstības viedokļa, gan arī tāpēc, ka pazemina latviešu nācijas ekonomisko konkurētspēju atvērtā pasaulē. Izglītoti iedzīvotāji un pietiekams skaits maksātspējīgu patērētāju ir svarīgi saimnieciskās attīstības priekšnosacījumi, bet, pēc Latvijas Universitātes Demogrāfijas centra prognozēm, līdz 2025. gadam iedzīvotāju skaits Latvijā samazināsies vēl par 300 tūkstošiem jeb 12 %. Šī nelabvēlīgā demogrāfiskā tendence var mazināt Latvijas pievilcību starptautisko investoru acīs un liek meklēt attīstības ceļus, kas kompensētu "demogrāfisko nepietiekamību" un būtu balstīti zinātnē, izglītībā, mūsdienīgās tehnoloģijās un prasmīgā globālā tirgus iespēju izmantošanā.

Veselība un sociālā drošība

Ilgs un veselīgs mūžs ir viena no tautas attīstības pamatvērtībām, kam iepriekšējie Pārskati pievērsuši mazāk uzmanības. Taču demogrāfiskās situācijas saasināšanās liek arvien vairāk pievērsties tautas veselības, sociālās drošības un dzīves kvalitātes jautājumiem.

Veselības aprūpes sistēmu parasti raksturo ar ārstu un slimnīcu skaitu uz 10 tūkstošiem iedzīvotāju. Kopš 1991. gada šie rādītāji visos reģionos, izņemot Rīgu, ir samazinājušies. Kopējais slimnīcu skaits laikā no 1991. līdz 1998. gadam ir sarucis par 18 % (no 182 līdz 150 ārstniecības iestādēm), galvenokārt tāpēc, ka tikušas slēgtas mazās lauku dziedinātavas. Visvairāk slimnīcu skaita samazināšanās skārusi Kurzemi un Latgali, turpretī Rīgā tas pat mazliet audzis, pateicoties jaunu privātklīniku atvēršanai.

Arī ārstu skaits uz 10 tūkstošiem iedzīvotāju ir samazinājies visos reģionos, un pastāv krasa disproporcija starp Rīgu un pārējiem reģioniem, kuros nodrošinājums ar ārstiem ir divas reizes mazāks (sk. 0.3. attēlu) . Nevienmērīgais nodrošinājums ar ārstiem un grūtākā to pieejamība ārpusrīgas reģionos izskaidrojama ar to, ka izglītību Rīgā ieguvušie mediķi nelabprāt dodas strādāt uz citiem reģioniem un lauku medicīnas iestādēm, kur vajadzība pēc ārstiem ir liela, taču mediķu profesionālās izaugsmes iespējas mazākas. Kvalitatīva salīdzinoša veselības aprūpes sistēmas analīze līdz šim nav veikta, taču kvantitatīvie dati liecina, ka rīdziniekiem ir daudz vairāk priekšrocību izmantot kvalitatīvus medicīnas pakalpojumus un rūpēties par savu veselību nekā citu reģionu iedzīvotājiem.

Viens no būtiskākajiem iedzīvotāju veselības un arī tautas attīstības indikatoriem ir saslimstība ar tuberkulozi, jo to nosaka daudzi nelabvēlīgi sociālie faktori: nabadzība, nepilnvērtīgs uzturs, dzeršana, slikti mājokļa apstākļi, kā arī nepietiekama medicīniskā aprūpe. Kopš 1993. gada tuberkulozes slimnieku skaits Latvijā pieaug, un 1998. gadā reģistrēti 117 tuberkulozes slimnieki uz 100 tūkstošiem iedzīvotāju (sk. 0.4. attēlu) . Visvairāk ar tuberkulozi sirgst Latgalē un Kurzemē, kur šī slimība joprojām izplatās. Par vidējo augstāks saslimstības līmenis ir arī Rīgā, bet relatīvi mazāk tuberkuloze izplatīta Vidzemē un Zemgalē. Lai gan nevar runāt par tiešu sakarību, taču tas, ka tuberkuloze plašāk izplatīta Latgalē, sasaucas ar citiem šajā reģionā konstatētajiem tautas attīstības apgrūtinājumiem — augstu bezdarbu, izplatītu nabadzību un alkoholismu.

0.3. attēls

0.4. attēls

Brīvā tirgus ekonomika Latvijā ir izpaudusies arī kā alkohola tirdzniecības liberalizēšana un atbrīvošana no valsts monopola. Alkohols kļuvis par vienu no visplašāk pieejamajiem un tirgotajiem produktiem. Tas veicinājis alkohola patēriņa pieaugumu un alkoholisma izplatīšanos Latvijā. Lai gan statistika nefiksē visu alkohola patēriņu, jo plaši darbojas kontrabanda un tiek lietots arī pašdarināts alkohols, CSP dati liecina, ka 1998. gadā viens Latvijas iedzīvotājs vidēji izdzēris 7,1 litru absolūtā alkohola. Tas ir viens no augstākajiem alkohola patēriņa rādītājiem Eiropā. Pie tam Latvijā dzeršanas tradīcijās iegājies, ka stipro dzērienu īpatsvars alkohola patēriņā ir lielāks nekā vīna un alus īpatsvars, un tas veicina agrāku saslimšanu ar alkoholismu.

Pastāv sakarība starp alkohola patēriņu uz vienu iedzīvotāju un tā lietošanas negatīvajām sekām — traumatismu, nedabiskas nāves gadījumu skaitu, saslimstību ar alkohola psihozēm, vidējā mūža ilguma samazināšanos. Oficiālā statistika nefiksē alkohola patēriņu reģionos, taču 0.5. attēlā parādīta alkoholisma izplatība, par pamatu ņemot to personu skaitu, kurām attiecīgajos gados pirmo reizi izvirzīta diagnoze "hroniskais alkoholisms" vai "alkohola psihoze". Abas slimības izraisa pārmērīga alkohola lietošana. Kā redzams, vislielākais hroniskā alkoholisma un alkohola psihožu gadījumu skaits reģistrēts Latgalē, un pēdējos gados šai saslimstībai Latvijā ir tendence pieaugt. Turklāt ir pamats uzskatīt, ka reālais alkoholisma gadījumu skaits varētu būt lielāks, jo ne visi ar alkoholismu sirgstošie griežas pēc palīdzības medicīnas iestādēs.

0.5. attēls

Alkoholisms negatīvi ietekmē tautas attīstību, jo izraisa smagas veselības un ģimenes attiecību problēmas, nelabvēlīgi ietekmē jauno paaudzi, pazemina strādātspēju un kavē uzņēmējdarbību. Sevišķi bīstams ir hronisks alkoholisms, kas indivīdus noved pie disfunkcionālas uzvedības: viņiem zūd spēja kontrolēt alkohola lietošanu, visa dzīve ir pakļauta alkohola iegūšanas un patērēšanas vajadzībai, parādās vienaldzība pret darbu, ģimeni, izglītošanos un dažādām brīvā laika pavadīšanas formām.

Latvijas sabiedrībai raksturīga pielaidīga attieksme pret alkohola tirdzniecību un tā lietošanu privātās un publiskās vietās. Alkohola tirdzniecība ir ļoti liberāla, un maz ir tiesisku normu un kultūras tradīciju, kas iegrožotu tā lietošanu. Pretalkohola biedrības ir neaktīvas un plašai publikai nemanāmas. Tas Latvijas sabiedrību padara visai neaizsargātu pret alkoholisma izplatību, turklāt rada labvēlīgus apstākļus tam, lai izplatītos ne vien medicīniski fiksēts hronisks alkoholisms, bet arī sadzīvisks alkoholisms, kas izpaužas kā alkohola bieža lietošana un tā izmantošana ikdienas attiecību veidošanā. Sadzīviska alkoholisma izplatīšanos veicina mājsaimniecību smagie ekonomiskie apstākļi un bezdarbs.

Alkoholisms ir sevišķi asa sociāla problēma laukos, kur cilvēku dzīves iespējas ir daudz šaurākas nekā pilsētās. Latgalē vairāk nekā citos novados naudas trūkuma dēļ izplatīta zemas kvalitātes pašdarināta alkohola lietošana. Daudzviet pagastos un pilsētās darbojas tā sauktās točkas, kur nelegāli tirgots alkohols ir pieejams visu diennakti. Tāpēc oficiālie alkohola patēriņa rādītāji nespēj atspoguļot reālo situāciju alkohola patērēšanā. Ir bīstami, ka trūcīgākajās lauku mājsaimniecībās alkohols nereti kļūst par paralēlo vai pat vienīgo līdzekli, ar ko norēķinās par dažādiem lauksaimniecības pakalpojumiem piemājas saimniecībās. Daudzās ģimenēs dzeršanai tiek tērēti jau tā ļoti ierobežotie mājsaimniecību līdzekļi, pasliktinās veselība, pietrūkst spēka pienācīgai saimniecības uzturēšanai.

Narkoloģijas centra pētījumi liecina, ka pēdējā laikā alkohola psihozes un pārmērīgas alkohola lietošanas izraisīti saslimšanas gadījumi biežāk tiek konstatēti arī pusaudžu vidū. Pieaudzis arī tādu noziegumu skaits, ko dzērumā izdarījuši nepilngadīgie. Tas liecina, ka Latvijā ir nepieciešama aktīvāka valsts un pašvaldību vēršanās pret dzeršanas un alkoholisma tālāku izplatīšanos. Ir vajadzīga visus reģionus aptveroša izglītojoša programma skolēniem, kuras mērķis būtu no alkoholisma pasargāt jauno paaudzi.

Globalizācijas rezultātā Latvijā plaši izplatās jauna sērga — narkotiku lietošana. Kā liecina "Latbiofarm" lieta 90. gadu sākumā, kur vācieši palīdzēja atklāt narkotiku ražotni Latvijā, šo problēmu spēj apkarot tikai starptautiska sadarbība.

Vēl viens tautas attīstību bremzējošs faktors ir noziedzība. Bez tiešā kaitējuma tā mazina vispārējo sociālo drošību un cilvēku savstarpējo uzticēšanos, radot šķēršļus arī integrētas sabiedrības veidošanai, kopienu un teritoriju attīstībai, uzņēmējdarbībai un pat reģionu attīstības atbalstīšanai. Kopš 1992. gada, kad reģistrētās noziedzības līmenis it visos Latvijas reģionos bija visaugstākais, tas pakāpeniski ir samazinājies un 90. gadu otrajā pusē bijis relatīvi stabils (sk. 0.6. attēlu) . Noziedzības kāpumu 90. gadu sākumā var izskaidrot ar pārejas perioda kraso liberalizāciju, privatizāciju, ekonomisko krīzi un to, ka bija zudusi līdzšinējo tiesību normu ietekme, bet jauna tiesiskā sistēma vēl nebija izveidojusies. Savukārt reģistrētās noziedzības relatīvā stabilizēšanās 90. gadu otrajā pusē var liecināt, ka iedzīvotāji pielāgojušies jaunajiem sociālajiem apstākļiem un ka tiesiskā sistēma un tiesiskā apziņa pakāpeniski nostiprinās.

0.6. attēls

Visaugstākais reģistrētās noziedzības līmenis ir Rīgā, it sevišķi tās centra rajonā, kur 1998. gadā reģistrēti 410 noziegumi uz 10 tūkstošiem iedzīvotāju. Augstais noziedzības līmenis Rīgā stipri paaugstina vidējos noziedzības rādītājus visā Latvijā, tāpēc pārējos reģionos reģistrētā noziedzība ir zemāka par valstī vidējo. Pēdējos gados vērojamas atšķirīgas tendences reģistrēto noziegumu dinamikā. Rīgā un Zemgalē reģistrētā noziedzība samazinās, turpretī Latgalē un Vidzemē mazliet pieaug. Kriminoloģisko pētījumu centra analīze liecina, ka noziedzība korelē ar bezdarba un nabadzības līmeni, tāpēc tās pieaugumu Latgalē un Vidzemē daļēji varētu izskaidrot ar pēdējos gados palielinājušos bezdarbu. Par nabadzības saikni ar noziedzību netieši liecina arī tas, ka noziedzības struktūrā Latvijā dominē zādzības (59 % reģistrēto noziegumu).

Jāņem vērā, ka reģistrētās noziedzības līmeni veido trīs faktori: reāli pastrādāto noziegumu skaits, tiesībsargājošo institūciju darbība to reģistrēšanā un tas, cik aktīvi vai pasīvi par noziegumiem ziņo iedzīvotāji, kas bijuši to liecinieki, cietēji vai pastrādātāji. Kriminologu vidū pastāv uzskats, ka noziedzības līmeņa stabilizācijā liela loma ir arī tiesiskajam nihilismam, neziņošanai par noziegumiem, vienaldzībai un neticībai tiesībsargājošajām institūcijām; daudzos reģionos šo apstākļu dēļ latentās jeb nereģistrētās noziedzības līmenis ir augstāks nekā reģistrētās noziedzības līmenis. Latvijā reti nav gadījumi, kur paši policijas darbinieki rada šķēršļus noziegumu reģistrēšanā un izskatīšanā. Tas, ka tiesībsargājošās institūcijas nepietiekami efektīvi darbojas noziedzības apkarošanā, mazina iedzīvotāju uzticēšanos policijai un tiesām, savukārt neuzticēšanās apgrūtina policijas darbu.

Ienākumi un mājsaimniecību labklājība

Iedzīvotāju materiālā labklājība ir svarīgs tautas attīstības aspekts, tāpēc iepriekšējos izdevumos Latvija. Pārskats par tautas attīstību daudz vērības veltīts mājsaimniecību ienākumu, to nevienlīdzīguma un nabadzības analīzei. Par tautas attīstības materiālo pusi liecina iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju, ko UNDP izmanto, lai novērtētu dzīves līmeni valstīs un to reģionos. Kopš 1992. gada Latvijā IKP uz vienu iedzīvotāju konsekventi palielinās (1992. gadā tas bija 381,7 lati, 1993. gadā — 567,3 lati, 1994. gadā — 801,7 lati, 1995. gadā — 933,9 lati, 1996. gadā — 1135,8 lati, 1997. gadā — 1326,5 lati un 1998. gadā — 1540,8 lati uz vienu iedzīvotāju), tomēr pieaugums nav tik straujš, kā sabiedrība vēlētos, un pastāv lielas atšķirības starp reģioniem.

Iekšzemes kopproduktu pa reģioniem Latvijā sāka rēķināt tikai 1999. gadā, un šā Pārskata gatavošanas laikā bija pieejami dati par 1996. un 1997. gadu (sk. 0.7. attēlu) . Tie liecina, ka Rīgā un Kurzemē IKP uz vienu iedzīvotāju ir daudz lielāks nekā pārējos reģionos, turklāt atšķirība pieaug. 1996. gadā Rīgā šis skaitlis bija 37 %, bet Kurzemē 28 % no Eiropas Savienības vidējā (rēķinot pirktspējas paritātes dolāros). Acīmredzot tas saistīts ar lielāku uzņēmējdarbības aktivitāti, ārvalstu investīciju ieplūdi un straujāku globalizācijas norisi šajos reģionos (sk. arī 1. nodaļā sniegto analīzi) . Jūtami zemāks iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju ir Latgalē, Zemgalē un Vidzemē, un tam ir vairāki cēloņi: zemāka uzņēmējdarbības aktivitāte, mazāks ārvalstu investīciju apjoms novada uzņēmumos, mazs to uzņēmumu skaits, kas ražo produkciju ar augstu pievienoto vērtību, augsts lauksaimniecības īpatsvars.

0.7. attēls

Mūsdienās nacionālu valstu un to reģionu ekonomikas efektivitāti un IKP pieaugumu nosaka uzņēmumu spēja darboties atvērta tirgus un globālas konkurences apstākļos. Šajā sakarā būtiski ir tas, ka Latgalē, Vidzemē un Zemgalē telekomunikāciju infrastruktūras rādītāji, piemēram, telefona pamataparātu skaits publiskajā telefona tīklā, atpaliek no attiecīgajiem rādītājiem Rīgā un Kurzemē (sk. arī 3. nodaļu) . Globalizētā ekonomikā IKP pieaugums reģionos ir panākams, ne tikai piesaistot uzņēmumiem kapitālu, bet arī veidojot modernu telekomunikāciju un ceļu infrastruktūru, ikvienam pieejamu padarot internetu un dekoncentrējot jauno informācijas tehnoloģiju izvietojumu (aptverot visus reģionus, ieskaitot perifēriju). Apstākļos, kur tiešā kapitāla un finansiālo resursu pieejamība ir ierobežota, tieši komunikāciju infrastruktūras modernizēšana un informācijas tehnoloģiju reģionālā izkliede var kļūt par svarīgu to attīstības paātrinātāju. Par šo sekundāro — informācijā un komunikācijā balstīto — globalizācijas iespēju plašāku izmantošanu runāts Pārskata 1. nodaļā.

IKP uz vienu iedzīvotāju liecina par kopējo saimniecības produktivitāti un labklājības līmeni reģionos, turpretī mājsaimniecību rīcībā esošie ienākumi vairāk atspoguļo ģimeņu reālo labklājību. Mājsaimniecību rīcībā esošos ienākumus veido algota darba samaksa, sociālie maksājumi, ienākumi no lauksaimnieciskās ražošanas, privātās uzņēmējdarbības un citi ienākumi, no kuriem atskaitīti nodokļu maksājumi. 1998. gadā mājsaimniecību rīcībā esošie ienākumi uz vienu mājsaimniecības locekli Latvijā bija 62,3 lati mēnesī, taču, tāpat kā attiecībā uz IKP, pastāv būtiskas atšķirības starp reģioniem (sk. 0.8. attēlu) .

0.8. attēls

Krietni lielāki mājsaimniecību reālie ienākumi ir Rīgā. Latgalē mājsaimniecību rīcībā esošie ienākumi stipri atpaliek no citos reģionos konstatētā. Raksturīgi, ka turīgākajā Rīgā mājsaimniecību ienākumi arī visstraujāk aug, turpretī relatīvi vistrūcīgākajā novadā tie palielinās ļoti lēni. Gan IKP, gan mājsaimniecību rīcībā esošo ienākumu pārmaiņas liecina, ka padziļinās materiālās labklājības atšķirības starp Rīgu un pārējo Latviju. Tas nav labvēlīgi tautas attīstībai, jo, ienākumiem reģionā esot mazākiem, sašaurinās iedzīvotāju izglītības, veselības aizsardzības un atpūtas iespējas.

Mājsaimniecību ienākumu reģionālo nevienādību nosaka reģionu ekonomiskās struktūras un pelnīšanas iespēju atšķirības. Piemēram, 1998. gadā tautsaimniecībā nodarbināto vidējā bruto alga mēnesī visaugstākā bija Rīgā (seko Kurzeme), bet viszemākā — Latgalē. Darba algas pieaugums pēdējos gados visos reģionos bijis straujāks nekā mājsaimniecību ienākumu pieaugums. Tas norāda, ka mājsaimniecību ienākumu līmenis reģionos ir atkarīgs ne tikai no algota darba samaksas, bet arī no mājsaimniecību ienākumu struktūras, ko savukārt būtiski ietekmē mājsaimniecību sastāvs.

Kā izriet no Centrālās statistikas pārvaldes pētījuma par mājsaimniecību budžetiem (mājsaimniecības tajā iedala grupās pēc galvenā pelnītāja: algotu darbu strādājošo mājsaimniecības, uzņēmēju un citu pašnodarbināto mājsaimniecības, zemnieku, pensionāru utt. mājsaimniecības), visaugstākais algotu darbu strādājošo mājsaimniecību īpatsvars ir urbanizētajos Rīgas un Kurzemes novados, kur tās veido vairāk par pusi no kopējā mājsaimniecību skaita. Šajos reģionos ir arī vairāk uzņēmēju un pašnodarbināto personu mājsaimniecību, kuras gūst ienākumus no privātās uzņēmējdarbības un amatniecības, un vismazākais zemnieku mājsaimniecību īpatsvars. Citāda situācija ir Zemgalē, Latgalē un Vidzemē, kur algotu darbu strādājošo mājsaimniecības ir mazāk nekā puse no kopējā mājsaimniecību skaita un ir liels zemnieku saimniecību īpatsvars. Tā kā pie zemnieku mājsaimniecībām tiek pieskaitītas arī tās ģimenes, kurās galvenais ienākumu guvējs ir pensionārs, bet kuru rīcībā ir lauksaimnieciski izmantojama zeme, reālais zemnieku mājsaimniecību skaits vai tādu mājsaimniecību skaits, kuru dzīves ekonomisko pamatu veido naturāla saimniekošana, šajos reģionos ir vēl lielāks. Visā Latvijā, bet it sevišķi Vidzemē un Latgalē liels ir tādu sīku zemnieku saimniecību īpatsvars, kuras vāji integrētas gan darbaspēka, gan preču tirgū un kuru ienākumu līmenis ir zems.

Jāņem vērā, ka aptuveni trešdaļa no visām mājsaimniecībām Latvijā ir pensionāru mājsaimniecības, kuru ienākumi un labklājība ir atkarīgi no sociāliem pārskaitījumiem — pensijām un pabalstiem. Kā jau analizēts iepriekš, vislielākais pensijas vecuma iedzīvotāju īpatsvars ir Latgalē, kā arī Vidzemē, un tas atspoguļojas arī mājsaimniecību ienākumu struktūrā un līmenī: Latgalē ir vislielākais sociālo pārskaitījumu īpatsvars mājsaimniecību ienākumos: 1998. gadā — 33,6 % (Latvijā vidēji — 26,5 %). Tā kā pensijas Latvijā nav augstas un 1999. gada III ceturksnī vidējā vecuma pensija bija 59 lati mēnesī, lielāka atkarība no valsts maksājumiem nozīmē arī zemākus reģiona iedzīvotāju ienākumus. Tas savukārt norāda, ka nevis paļaušanās uz valsts maksājumiem, bet gan uzņēmējdarbības attīstība un jaunu labi samaksātu darba vietu radīšana reģionos ir īstais līdzeklis, kā panākt iedzīvotāju ienākumu kāpumu. No tautas attīstības viedokļa labvēlīgākā materiālā situācija ir tajās mājsaimniecībās, kuru labklājības avots ir ģimenes locekļu algasdarbs vai uzņēmējdarbība.

Tautas izglītība

Šis Pārskats pauž domu, ka globalizācijas apstākļos izglītība kļūst par aizvien svarīgāku tautas attīstības faktoru. Tā attīsta cilvēkresursus, veido indivīdu strādātspēju un nosaka viņu spēju konkurēt darbaspēka tirgū; tas savukārt ietekmē tautsaimniecības nozaru konkurētspēju un galarezultātā arī tautas labklājību. Statistikas dati rāda, ka darba meklētāju vidū vismazāk ir cilvēku ar augstāko izglītību, bet visvairāk — ar vidējo izglītību bez profesionālas kvalifikācijas. Tas nozīmē, ka izglītība būtiski ietekmē cilvēka pozīciju darbaspēka tirgū. Veiksmīgai tautsaimniecības un darbaspēka tirgus funkcionēšanai ir nepieciešami speciālisti gan ar augstāko izglītību, gan ar vidējo profesionālo izglītību, ko Latvijā var iegūt vidējās profesionālās izglītības un arodizglītības iestādēs. Par vidējās un augstākās izglītības jautājumiem sīkāk diskutēts Pārskata 3. un 4. nodaļā.

Viena no Latvijas vēsturiski iemantotajām priekšrocībām ir relatīvi augsts iedzīvotāju izglītības līmenis, kas ceļ tautas attīstības indeksa vērtību Latvijā, un izglītības līmeņa līdzsvarotība pa reģioniem (sk. 0.9. attēlu) . Relatīvi augstāks iedzīvotāju izglītības līmenis ir Rīgā, kur ir visvairāk cilvēku (kopā ap 52 %) ar augstāko, vidējo profesionālo un vidējo tehnisko izglītību un arodizglītību. Pārējie reģioni pēc iedzīvotāju izglītības līmeņa būtiski neatšķiras: apmēram desmitdaļai iedzīvotāju ir augstākā izglītība, piektdaļai — vispārīgā vidējā un trešdaļai — vidējā profesionālā izglītība. Tas liecina, ka izglītība ir sociāls institūts, kas veicina Latvijas sabiedrības viendabīgumu un veido arī labvēlīgus apstākļus līdzsvarotākai reģionu attīstībai.

0.9. attēls

Viens no rādītājiem, kas liecina par izglītības sistēmas ieguldījumu tautas attīstībā, ir tas, kā izglītības iestāžu skaits, to struktūra un tīkls reģionos nodrošina izglītības iegūšanu atbilstoši bērnu un jauniešu skaitam attiecīgajās vecumgrupās. Izglītības iestāžu tīkls reģionos ir pietiekami sazarots un struktūras ziņā vienmērīgs, lai gan pastāv arī atšķirības. Piemēram, Vidzemē, Latgalē un Zemgalē, salīdzinot ar Rīgu un Kurzemi, ir lielāks vispārizglītojošo skolu skaits uz 10 tūkstošiem bērnu attiecīgajā vecumgrupā, kas izskaidrojams ar šo reģionu lauciniecisko apdzīvotību iepretim Rīgai un Kurzemei, kuri ir urbanizētākie Latvijas novadi. Lielāks vispārizglītojošo skolu skaits un biezāks to tīkls sevišķi raksturīgs Vidzemei un Latgalei, kur tas nodrošina bērniem primārās izglītības ieguvi dzīvesvietās. Jau ilgāku laiku Latvijā noris diskusija par izglītības iestāžu tīkla optimizēšanu un mazo lauku skolu slēgšanu, taču šis jautājums pirmām kārtām ir skatāms no bērnu interešu viedokļa un kopsakarā ar lauku transporta infrastruktūru, laucinieku mobilitāti un nomaļāku vietu bērnu iespējām nokļūt skolā. Arī arodskolu un vidējo profesionālo mācību iestāžu skaits uz 10 tūkstošiem jauniešu Vidzemē un Latgalē ir lielāks nekā pārējos reģionos.

Viens no būtiskākajiem UNDP izmantotajiem tautas attīstības rādītājiem ir pamatizglītības, vidējās un augstākās izglītības iestāžu apmeklētāju īpatsvars attiecīgajās bērnu un jauniešu vecumgrupās. Tas norāda, cik liela bērnu un jauniešu daļa apgūst zinības un profesiju un tiek sagatavota pilnvērtīgai dzīvei. Globalizācijas apstākļos tautas attīstības ideāls ir sniegt pēc iespējas labāku izglītību visiem bērniem un jauniešiem. 1998./99. mācību gada sākumā visu līmeņu izglītības iestādes Latvijā apmeklēja 80,5 % bērnu un jauniešu vecumā no 7 līdz 23 gadiem. Tas nozīmē, ka četras piektdaļas no Latvijas jauniešiem dzīves posmā, kad var pabeigt pilnu izglītības ciklu un iegūt bakalaura grādu, mācās. Tas vērtējams pozitīvi. Tomēr pastāv arī skolu neapmeklēšanas problēma (par tās cēloņiem sīkāk sk. 4. nodaļā) . Pamatizglītības pakāpē vecumgrupā no 7 līdz 15 gadiem skolu neapmeklēšana visvairāk novērojama Rīgā un Kurzemē, kur 1998./99. mācību gada sākumā skolas apmeklēja tikai 87,1 % un 89,6 % bērnu (Latgalē — 91,5 %, Zemgalē — 92,6 % un Vidzemē — 94,9 % bērnu).

Kopš 1994. gada Latvijā skolu audzēkņu skaits pieaug, kas atspoguļo 80. gadu nogales dzimstības uzvilni (sk. 0.10. attēlu) . Taču jau XXI gadsimta pirmajā gadu desmitā skolēnu skaits pamatizglītības iestādēs strauji samazināsies, jo 90. gados bija liels dzimstības līmeņa kritums. Prognozes liecina, ka 2006. gadā visu līmeņu izglītības iestāžu apmeklētāju skaits būs nokrities līdz 85 % no 1990. gada līmeņa.

0.10. attēls

90. gadu otrajai pusei izglītības jomā ir raksturīga tautas attīstībai daudzsološa studentu skaita palielināšanās, kas sakarā demogrāfisko uzvilni varētu turpināties līdz XXI gadsimta pirmajā gadu desmita vidum. Arvien vairāk jauniešu Latvijā pēc vidējās izglītības iegūšanas izvēlas turpināt mācības augstskolās, un tas liecina, ka jaunā paaudze savu nākotni saista ar izglītības ieguvi. Pašreiz jaunatnes studētvēlme ir krietni lielāka nekā augstskolu spēja uzņemt reflektantus studiju programmās, kas atspoguļojas konkursā uz mācību vietām (sk. 4. nodaļu un nobeigumu) .

0.11. attēls

Visvairāk studentu — 42 % no kopējā studentu skaita — 1998./99. akadēmiskā gada sākumā mācījās Rīgā (Latgalē — 16 %, Zemgalē — 15 %, Vidzemē — 14 % un Kurzemē — 13 % no kopējā studentu skaita). Tā ir tāpēc, ka augstākās izglītības iestādes ir koncentrētas galvaspilsētā, kur darbojas 27 augstskolas, kamēr Kurzemē — divas, Latgalē — divas, Zemgalē un Vidzemē — pa vienai augstskolai. Lai gan pēdējos gados reģionālās augstskolas nostiprina savas studiju programmas un pieaug to popularitāte jauniešu vidū, liela daļa studētgribētāju no reģioniem dodas mācīties uz Rīgu. Aplēses liecina, ka aptuveni puse no reģioniem nākošo studentu mācās sava reģiona augstskolās, bet puse — Rīgā.

Šajā Pārskatā pamatots, ka izglītība ir institūts, kas globalizācijas apstākļos veicina viendabīgāku sociālo struktūru, kā arī sekmē ekonomisku, sociālu un reģionālu plaisu pārvarēšanu sabiedrībā. Tā ir tāpēc, ka izglītība gan paplašina, gan izlīdzsvaro iespējas, padarot tās pieejamas plašam tādu cilvēku slānim, kuri iespējas prot pārvērst konkrētos dzīves ieguvumos. Rēķinot pamatstudijās uzņemto reflektantu sadalījumu pēc dzīvesvietas uz 10 tūkstošiem iedzīvotāju, visvairāk studentu Latvijā nāk no Rīgas un Kurzemes, bet vismazāk — no Latgales (sk. 0.11. attēlu) . Atzinīgi vērtējams, ka augstskolās uzņemto skaits pieaug ikvienā reģionā. Latgalē šis skaits ir mazāks nevis tāpēc, ka šā novada jauniešiem būtu mazāka tieksme pēc zināšanām, bet gan tāpēc, ka Latgales iedzīvotājiem ir lielāks vidējais vecums.

Globalizācijas apstākļos sevišķi svarīgas funkcijas ir augstākajai izglītībai: tā gatavo profesionāļus un attīsta cilvēkkapitālu, tādējādi veicinādama gan tehnoloģisko progresu, gan viendabīgāku sociālo struktūru. Šis pēdējais, ar tautas attīstību saistītais aspekts ir ļoti būtisks Latvijā, kur plaša augstākās izglītības ieguve var līdzsvarot jaunatnes iespējas un nākotnē sekmēt pārejas perioda radīto sociālo atšķirību mazināšanos. Taču, lai augstākā izglītība veiktu šo funkciju, tai jābūt demokrātiskai un pieejamai ikvienam studētgribošam jaunietim neatkarīgi no rocības. Nepieciešams arī būtiski uzlabot augstākās izglītības kvalitāti.

Nodarbinātība un darbaspēka tirgus reģionos

Kā atzīmēts izdevumā Latvija. Pārskats par tautas attīstību 1997, būtisks tautas attīstības priekšnosacījums ir darbs. Tas ne tikai nodrošina cilvēkus ar iztiku un pasargā no ienākumu nabadzības, bet arī dod iespēju piedalīties ekonomiskajā dzīvē un izvairīties no sociālas atstumtības.

Analizēt nodarbinātību pa reģioniem ir svarīgi, lai tautas attīstību izvērtētu no darbaspēka tirgus viedokļa. Darbaspēka tirgus situāciju reģionos raksturo vairāku rādītāju kopums: iedzīvotāju skaits darbspējas vecumā, ekonomiski aktīvo iedzīvotāju skaits, tautsaimniecībā nodarbināto skaits, nodarbinātība pa nozarēm, kā arī darba meklētāju, reģistrēto un ilgstošo bezdarbnieku skaits. Šie rādītāji veido tā saukto nodarbinātības bilanci (sk. 0.12. attēlu) , kas atspoguļo darbaspēka pieejamību reģionā, parāda, kuras saimniecības nozares dod lielāko ieguldījumu nodarbinātībā, un ļauj spriest, vai pašreizējā nodarbinātības struktūra atbilst mūsdienīgām tautsaimniecības nozaru proporcijām. Pēc nodarbinātības bilances iespējams ne tikai spriest par situāciju darbaspēka tirgū, bet arī novērtēt, cik lielā mērā reģionālais darbaspēka tirgus ir pielāgots atvērtai un globalizētai ekonomikai, un prognozēt, kuras nozares būtu attīstāmas gan kā kopprodukta radītājas, gan jaunu darba vietu devējas.

0.12. attēls

Par potenciālo darbaspēku liecina darbspējīgo iedzīvotāju īpatsvars reģiona iedzīvotāju skaitā. Latvijā vērojama paradoksāla situācija: dzimstība ir zema un iedzīvotāju kopums noveco, taču sakarā ar to, ka augstās mirstības dēļ vidējais mūža ilgums nepalielinās, darbspējīgo iedzīvotāju īpatsvars ir pat pieaudzis — no 56,2 % 1991. gadā līdz 59,0 % 1999. gada maijā. Arī kopējā demogrāfiskā slodze (darbspējas vecumu nesasniegušo un pārsniegušo cilvēku skaits uz 1000 iedzīvotājiem darbspējas vecumā) nepalielinās. Visaugstākais darbspējīgo iedzīvotāju īpatsvars ir Rīgā, bet viszemākais — Vidzemē. Tā kā jaunāka un vidēja gadagājuma cilvēki koncentrējas pilsētās, kur ir plašākas darba un dzīves iespējas, visu reģionu pilsētās darbspējas vecuma iedzīvotāju īpatsvars ir lielāks nekā laukos. Tas liecina, ka, no potenciālā darbaspēka viedokļa raugoties, tieši pilsētas var kļūt par ekonomiskās rosības centriem reģionos.

Tomēr ne visi iedzīvotāji darbspējas vecumā ir aktīvi darbaspēka tirgus dalībnieki. Daļa no viņiem mācību, slimības vai citu iemeslu dēļ neiesaistās darbā. Par darbaspēka reālo pieejamību liecina ekonomiski aktīvo iedzīvotāju (nodarbināto un nestrādājošo darba meklētāju) īpatsvars kopējā iedzīvotāju skaitā. Šis rādītājs Latvijā savukārt ir samazinājies — no 51,1 % 1992. gadā līdz 47,6 % 1999. gada maijā. Sevišķi strauji ekonomiski aktīvo iedzīvotāju skaits pēdējos gados sarūk Latgalē, kur tas no 48,7 % 1997. gadā nokrities līdz 42,3 % 1999. gadā. Parādība, ka Latvijā pieaug atšķirība starp darbspējas vecuma iedzīvotājiem un ekonomiski aktīvajiem iedzīvotājiem, galvenokārt izskaidrojama ar divām pretējām tendencēm. No vienas puses, augošais studentu skaits, no kuriem daudzi mācību laikā nestrādā, palēnina jaunās paaudzes ienākšanu darbaspēka tirgū. No otras puses, liela daļa darbspējas vecuma cilvēku — parasti ilgstošie bezdarbnieki vidējā un pirmspensijas vecumā — augsta bezdarba apstākļos tiek izstumti no darbaspēka tirgus. Ilgstoši nevarēdami dabūt darbu, šie cilvēki vairs nemaz necenšas to atrast un vairs sevi nepieskaita darba meklētājiem. Faktiski viņi ir izslēgti no ekonomiskās dzīves, un tas graujoši skar viņu ģimenes labklājību un pašapziņu.

Tautas attīstībai ir svarīgi, lai pēc iespējas vairāk ekonomiski aktīvo iedzīvotāju gan kā darba ņēmēji, gan kā darba devēji, uzņēmēji un pašnodarbinātie strādātu atvērtam tirgum pielāgotās un konkurētspējīgās saimniecības nozarēs un uzņēmumos. Tāpat ir svarīgi, lai pēc iespējas mazāk ekonomiski aktīvo cilvēku īsāku vai ilgāku laiku atrastos ārpus aktīvā darbaspēka tirgus — nestrādājošu darba meklētāju (reģistrētu un nereģistrētu bezdarbnieku) stāvoklī.

Diemžēl, visos reģionos kopš 1992. gada stipri pieaudzis bezdarbs, kura jauns kāpums iezīmējās 1998. gadā sakarā ar Krievijas finansiālās krīzes ietekmi uz Latvijas ekonomiku (sk. 0.13. attēlu) . Reģistrēto bezdarbnieku īpatsvars ekonomiski aktīvo iedzīvotāju vidū 1997. gadā bija 7,5 %, bet 1999. gada maijā sasniedza 10,4 %.

0.13. attēls

Visaugstākais reģistrētā bezdarba līmenis ir Latgalē, kur tas vairāk nekā divas reizes pārsniedz valstī vidējo. Par vidējo lielāks darba vietu trūkums ir arī Kurzemē. Tieši šajos reģionos 1998. gadā bijis arī straujākais reģistrētā bezdarba kāpums — aptuveni par 5 %. Tā cēlonis acīmredzot ir uz eksportu orientēto ražošanas un pakalpojumu uzņēmumu darbības sašaurināšanās, kas liecina, ka uzņēmumu iekļaušanās starptautiskajā apritē tos padara atkarīgus no globālā tirgus svārstībām un ietekmē arī darba vietu drošumu.

Latvijā bezdarba un bezdarbnieku problēma nav pietiekami pētīta kvalitatīvajos aspektos; tādi pētījumi izskaidrotu, kāpēc oficiāli reģistrētais bezdarba līmenis (darba meklētāju skaits) tik stipri atšķiras no faktiskā līmeņa, kas ir augstāks. Piemēram, 1999. gada maijā darbu meklēja 14 % ekonomiski aktīvo iedzīvotāju, bet tikai 10,4 % bija oficiāli reģistrējušies. Latvijā kopumā Nodarbinātības valsts dienestā reģistrējas tikai trīs ceturtdaļas bez darba palikušo. Lai gan kopš 1997. gada, kad Nodarbinātības valsts dienestā bija reģistrējušies tikai nedaudz vairāk nekā puse bezdarbnieku (53 %), visos novados darba meklētāju vēlme oficiāli reģistrēties ir pieaugusi, Rīgā to izdarījuši tikai 46 % darba meklētāju. Lielais neoficiālais bezdarbs liecina, ka pastāv arī neoficiālā nodarbinātība, jo šiem cilvēkiem kaut kur jāgūst iztikas līdzekļi. To analizējot, varētu atklāt dažādas nodarbinātības stratēģijas, kuras piekopj bez darba palikušie, un pamatotāk izplānot valsts iestāžu veiktos nodarbinātības veicināšanas pasākumus.

Pretēja situācija ir lauku novados, kur lielākā daļa bezdarbnieku cenšas oficiāli reģistrēties, jo ar to cer saņemt valsts sociālo palīdzību un atbalstu darba meklēšanā. Turklāt lauku rajonos pašvaldības un Nodarbinātības valsts dienests bezdarbniekus rosīgāk iesaista algotos pagaidu sabiedriskajos darbos, tādējādi viņiem nodrošinot būtiskus ienākumus. Fakts, ka ārpusrīgas reģionos reģistrējas lielāka bezdarbnieku daļa, norāda gan uz to, ka tur ir niecīgākas gadījuma piepelnīšanās un neoficiālā darba iespējas, gan uz to, ka cilvēki vairāk paļaujas uz valsts atbalstu, gan arī uz sociālo solidaritāti un pašvaldību un NVD pretimnākšanu bezdarbniekiem. Rīgā NVD visplašāk praktizē bezdarbnieku nosūtīšanu uz mācību kursiem un palīdz viņiem iekārtoties darbā, turpretī pārējos reģionos galvenā palīdzība bezdarbniekiem ir algotie pagaidu sabiedriskie darbi un viņu iesaistīšana darba meklētāju klubos.

Analizējot nodarbinātības struktūru Latvijā 1999. gada vidū (sk. 0.12. attēlu) , redzams, ka vislielāko ieguldījumu kopējā nodarbinātībā dod tirgus pakalpojumu nozares, kurās strādā 30,2 % nodarbināto. Tirgus pakalpojumu sektors visvairāk attīstīts Rīgā, pārējos reģionos tas attīstīts mazāk. Vidzemē un Zemgalē nodarbinātības struktūrā dominē lauksaimniecība, kur strādā aptuveni trešdaļa iedzīvotāju, savukārt Latgalē vislielākais nodarbināto īpatsvars ir publiskajā sektorā (pārvaldība, skolas, veselības aizsardzības iestādes utt.). Tas izskaidrojams ar privātsektora lēnāku attīstību šajā novadā. Rūpniecības devums nodarbinātībā visos reģionos ir ļoti līdzīgs un samērā mazs, un pat Rīgā, kas vēl 90. gadu sākumā bija industriāls centrs, rūpniecība nedod vairāk kā piektdaļu darba vietu. Tas apstiprina, ka visā Latvijā ražojošās nozares 90. gados ir piedzīvojušas dziļu lejupslīdi. Kā jau minēts iepriekšējā gada Pārskatā, par ekonomisko augsmi Latvijā liecina rosība būvniecībā, kas pašreiz dod visvairāk darba vietu Rīgā un Kurzemē — urbanizētajos novados, kuros ieplūst visvairāk investīciju.

Spriežot pēc nodarbinātības, vislīdzīgākie novadi ir lauksaimnieciski orientētā Vidzeme un Zemgale. Kurzemē visai sekmīgi attīstās pakalpojumu, celtniecības un rūpniecības nozares, kā arī tāda lauksaimniecība, kas vairāk orientēta uz koncentrētu lielražošanu. Latgalē pašreiz ir vislielākais mazu un neefektīvu zemnieku saimniecību īpatsvars un lauksaimniecības efektivitāte ir zemāka nekā citos reģionos, taču divās reģiona lielajās pilsētās — Daugavpilī un Rēzeknē — ir koncentrēts liels rūpniecības un pakalpojumu nozares izaugsmes potenciāls. Zīmīgi, ka Latgalē no 1998. gada novembra līdz 1999. gada maijam tirgus pakalpojumu nozarēs nodarbināto skaits ir pieaudzis no 23,1 līdz 24,3 %, bet būvniecībā strādājošo skaits — no 2,9 līdz 4,2 %. Rīgas reģions savukārt ir izteikti urbanizēts, un tajā ir vislielākais pakalpojumos, rūpniecībā un celtniecībā nodarbināto īpatsvars.

Tomēr nodarbinātības struktūra liecina, ka saimniecības nozares reģionos pašreiz tikai daļēji atbilst globalizētas ekonomikas un pieaugošas konkurences nosacījumiem un turpmākajos gados nodarbinātībā gaidāmas un arī nepieciešamas būtiskas pārmaiņas. Publisko pakalpojumu joma sakarā ar daudzu sociālo pakalpojumu pārveidi uz tirgus pamatiem nevarētu jūtami paplašināties un radīt jaunas darba vietas. Lauksaimniecībā, kas pašreiz ir nozīmīga darba vietu un iztikas devēja lauku iedzīvotājiem, ir paredzama nodarbinātības samazināšanās sakarā ar ražošanas koncentrēšanos. Tāpēc lauksaimniecību, ja neskaita naturālo saimniekošanu, kas pašreiz funkcionē kā bezdarba buferis, nevar uzskatīt par nozīmīgu jaunu darba vietu avotu. Par tādu visos reģionos varētu kļūt tirgus pakalpojumu nozares un rūpniecība, kuras ražojumiem ir augsta pievienotā vērtība, kā arī celtniecība. Šīs nozares vairāk atbilst globalizētas ekonomikas modelim (sk. 1. nodaļā sniegto analīzi) . Jaunu darba vietu radīšana tajās ir ļoti atkarīga no kapitāla un investīciju ieplūdes reģionos, kā arī no apmācības un kvalificētu darbinieku pieejamības. Šajā sakarā cerīga liecība ir fakts, ka visos reģionos (izņemot Rīgu) 1998. gadā un 1999. gada pirmajā pusē ir palielinājusies nodarbinātība tirgus pakalpojumu nozarēs (visstraujāk Zemgalē), acīmredzot sakarā ar šo uzņēmumu ekonomiskās aktivitātes pieaugumu. Tomēr visos reģionos (izņemot Kurzemi) un Latvijā kopumā, diemžēl, ir samazinājusies nodarbinātība rūpniecībā.

0.14.attēls

Viens no faktoriem, kas raksturo reģiona ekonomiskās attīstības līmeni, ir privātsektora attīstība. Kā redzams 0.14. attēlā, proporcijas starp privātsektorā un publiskajā sektorā strādājošo skaitu reģionos pakāpeniski izlīdzinās. Ilgu laiku privātsektora attīstībā priekšgalā bija Rīga, taču 1998. gadā un 1999. gada pirmajā pusē pārējie reģioni sākuši Rīgu iedzīt. Pašreiz visos novados privātsektorā nodarbināta lielākā daļa strādājošo. Zīmīgi, ka visstraujākā privātsektora izaugsme pēdējā laikā bijusi Latgalē, kur 90. gadu pirmajā pusē uzņēmējdarbība attīstījās gausāk. Pārmaiņas reģionālajā nodarbinātības struktūrā un privātsektora būtiskā augsme visos reģionos liecina, ka Latvijas ekonomika pakāpeniski kļūst arvien atbilstošāka brīvā tirgus kapitālisma ekonomiskajam modelim. Tikai radoša pieeja tirgum, uzņēmība, investīcijas un izglītība var sekmēt tautas attīstību veicinošas saimniecības un nodarbinātības struktūras izveidi reģionos.

1999. gada Pārskata struktūra

Kā jau izdevumos Latvija. Pārskats par tautas attīstību pierasts, 1. nodaļā raksturoti būtiskākie ekonomiskie rādītāji Latvijā aizvadītajā gadā. Taču šoreiz īpaši analizēta Latvijas ekonomikas atvēršanās starptautiskajiem tirgiem, globalizētai ekonomikai raksturīgu nozaru attīstība un Latvijas preču konkurētspēja. Analizētas arī ārvalstu investīcijas, multinacionālo korporāciju darbība Latvijā un starptautisko organizāciju palīdzība. Nodaļā sniegti konkrēti piemēri, kā indivīdi un pašvaldības iesaistās globalizācijā, kādi faktori to veicina un kurām sabiedrības grupām šī līdzdalība ir apgrūtināta.

2. nodaļā globalizācijas un eirointegrācijas kontekstā analizēta pārvaldība Latvijā. Iztirzāta Eiropas Savienības likumu ieviešana un NVO loma Latvijas eirointegrācijā, diskutēts par to, kas jāuzlabo nacionālajā, reģionālajā un vietējā pārvaldības līmenī, lai labāk varētu izmantot globalizācijas iespējas un reģioni attīstītos līdzsvarotāk.

3. nodaļa veltīta informācijas sabiedrības jautājumiem. Sniegts pārskats par likumisko vidi un institūcijām, kas to veido, raksturota informācijas un komunikācijas tehnoloģiju izplatība, datoru, interneta un telekomunikāciju izmantošana. Nodaļā argumentēts, ka globalizācijas apstākļos tautas attīstības pamatu veido izglītība. Kopsakarā ar rūpēm par latviešu valodas un kultūridentitātes aizsardzību analizēts, kā mainās mediji un kultūras patēriņš.

4. nodaļā vispusīgi aplūkota iedzīvotāju attieksme pret brīvā tirgus ekonomiku un izpratne par demokrātiskajām vērtībām, raksturojot, kā Latvijā nostiprinās demokrātiska politiskā kultūra. Īpaša vērība veltīta jaunatnes situācijai globalizācijas apstākļos, analizējojot gan paaudžu attiecības, gan jauniešu izglītības ceļus, nodarbinātību un nākotnes nodomus.

Nobeigumā tautas attīstība analizēta caur zināšanu prizmu. Raksturota situācija Latvijas zinātnē, pētniecībā un augstākajā izglītībā, analizēti atziņu komercializācijas un inovāciju mehānismi, kas varētu palielināt ekonomikas nozaru zinātņietilpību un konkurētspēju. Kā jau Pārskatos pierasts, katras nodaļas nobeigumā doti galvenie secinājumi un ieteikumi, bet visa Pārskata nobeigumā sakopoti galvenie ieteikumi.

Globalizācijas ekonomiskās un sociālās izpausmes

Ievads

Latvijai ekonomikā no plānotās, administratīvi komandētās sistēmas pārejot uz tirgus regulētu sistēmu, līdztekus noris arī tautsaimniecības un valsts globalizēšanās. Globalizācija ir saikne starp sociāliem un ekonomiskiem procesiem Latvijā un citās pasaules valstīs (nevis jebkādi pēdējos desmit gados izveidojušies starptautiskie sakari un to ietekme uz Latvijas sabiedrību). Latvijas iedzīvotāji, izvēlēdamies ārzemēs ražotas patēriņa preces, savā uzņēmējdarbībā orientēdamies uz eksportu, izglītodamies ārzemēs, izmantodami internetu, lai piekļūtu pasaules informācijas plūsmām, aktīvi vai pasīvi iesaistās globālajā (pasaules mēroga) naudas, preču, pakalpojumu, informācijas un cilvēkresursu apritē. Tautsaimniecības atvēršanās un liberalizācija Latvijas iedzīvotājus padara jutīgākus pret norisēm un procesiem citur pasaulē.

Kā vēsturē dziļu pārmaiņu laikā jau bieži gadījies, uzradies arī jauns sociālās un ekonomiskās nevienlīdzības paveids - globalizācijas iespēju pieejamības nevienādība. Šās nodaļas mērķis ir aplūkot Latvijas tautsaimniecības internacionalizāciju un analizēt, kā Latvijā darbojas galvenie globalizācijas aģenti un starptautiskās organizācijas, kuru rīcība veicina Latvijas ekonomikas un sabiedrības atvēršanos globālām apritēm. Taču tikpat liela uzmanība nodaļā veltīta tam, lai izanalizētu, kā Latvijas iedzīvotāji, it īpaši reģionos, iekļaujas globalizācijas norisēs un kā iespēju nevienādību viņi tiecas kompensēt ar tā sauktajām sekundārajām globalizācijas iespējām, kas izskaidrotas tālākā analīzē. Nevienlīdzība globalizācijas iespēju pieejamībā Latvijā var pastiprināt līdzšinējo nevienlīdzību — ienākumos, izglītībā un reģionālajā griezumā. Tāpēc nodaļā ir formulēti vairāki ieteikumi valstij, pašvaldībām, starptautiskajām organizācijām un privātsektoram, kā labāk izmantot globalizācijas iespējas un novērst jaunu veidu nevienlīdzību.

Par globalizācijas norisi Latvijā liecina

• ārvalstu tiešo investīciju apjoms un struktūra,

• ārējās tirdzniecības attīstība,

• jaunu ar starptautisku saimniecisko darbību saistītu nozaru attīstība un to internacionalizācija ārējās tirdzniecības un ārvalstu investīciju ietekmē,

• ārvalstu kredītlīdzekļu un palīdzības pieejamība,

• multinacionālo korporāciju klātbūtne valstī.

Tiešās ārvalstu investīcijas Latvijā

Tiešo ārvalstu investīciju1 straujais pieaugums Latvijā 90. gados būtiski veicinājis ekonomisko augsmi un ir viens no svarīgākajiem apliecinājumiem, ka globalizācijas procesi pozitīvi ietekmē saimnieciskos procesus. Sākot ar 1992. gadu, ārvalstu investīciju kopapjoms Latvijā reģistrēto uzņēmumu pamatkapitālā ir pastāvīgi pieaudzis un 1998. gada beigās sasniedza 662 miljonus latu jeb 18 % no IKP. Ārvalstu investīciju apjoms uz vienu iedzīvotāju Latvijā 1996. gada beigās sasniedza 209,9 latus un ir viens no augstākajiem Centrālaustrumeiropā (augstāks tas ir tikai Ungārijā, Čehijā, Igaunijā un Slovēnijā). Sevišķi straujš investīciju pieaugums bijis 90. gadu vidū (sk. 1.1 attēlu) . 1999. gadā ārvalstu tiešo investīciju apjoms Latvijā ir samazinājies, kas lielā mērā izskaidrojams ar privatizācijas procesa noslēgšanos.

1.1. attēls

1 Tiešajām ārvalstu investīcijām ir raksturīgas ilgtermiņa attiecības starp tiešo ieguldītāju un tiešo investīciju uzņēmumu, kura vadīšanā tiešais ieguldītājs ieguvis lielu ietekmi. Investīcijas var uzskatīt par tiešām, ja tiešajam ieguldītājam pieder 10 % vai vairāk no parastajām akcijām vai balstiesībām, vai ekvivalenta līdzdalība tiešo investīciju uzņēmumā. Uzkrātās ārvalstu tiešās investīcijas parāda investīciju kopējo apjomu uz noteiktu datumu.