1992.gada 15.aprīļa sēdes stenogramma

Rīta sēdē

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja vietnieks Andrejs Krastiņš.

Priekšsēdētājs: Cienījamie kolēģi, ieņemsim vietas! Lūdzu, reģistrēsimies. Rezultāts: 113 deputāti reģistrējušies.

Godājamie kolēģi, saskaņā ar vakardienas plenārsēdes balsojumu vārds Grūbes kungam.

Lūdzu, Grūbes kungs, izsakiet savus apsvērumus!

G.Grūbe: Cienījamais priekšsēdētāj! Cienījamie kolēģi deputāti! Vakardien mēs pārcēlām balsojumu par 380.lēmuma projektu “Par piena pieņemšanas un pārstrādes uzņēmumu privatizāciju”. Mēs ļoti gaidījām arī jūsu priekšlikumus, taču rakstiskā formā saņēmām tikai precizējumus no Dātava kunga, tas ir, no Juridiskās pārvaldes, par kuriem es izskatīšanas gaitā ziņošu. Par pārējo daļu tomēr mēs nesaņēmām rakstiskus priekšlikumus. Es ceru, ka kolēģi izteiksies, kad izskatīsim atsevišķus punktus. Tāpēc man būtu priekšlikums uzsākt lēmuma izskatīšanu.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vai godājamajiem deputātiem ir kādi citi ierosinājumi? Mēs vakar jau noturējām debates par šo lēmuma projektu. Nav. Punktu nav daudz, ir daudz apakšpunktu.

Lūdzu, vai deputātiem kas sakāms par preambulu?

G.Grūbe: Par preambulu mums ir priekšlikums otrajā rindiņā aiz vārda “izraisītās”, pēc Dātava kunga ierosinājuma, papildināt ar vārdiem “negatīvās sekas”. Un piektajā rindā “nevajadzīgo centralizāciju” aizvietot ar “nepamatoto centralizāciju”. Citu priekšlikumu mums nav.

Priekšsēdētājs: Vai deputātiem ir kādi priekšlikumi? Nav. Paldies. 1.punkta 1.apakšpunkts.

G.Grūbe: Par 1.punkta 1.apakšpunktu.

Pirmajā teikumā precizējumu nav. Otrajā teikumā ir precizējums– vārda “un” vietā Juridiskās pārvaldes priekšnieks Dātava kungs iesaka likt vārdu “vai” un trešajā teikumā aiz vārda “otrajā kārtā likumā” paskaidrot, kas tas ir par likumu, proti: “Otrajā kārtā likumā par lauksaimniecības produkcijas pārstrādes uzņēmumu privatizāciju noteiktā kārtībā.” Tālāk kā tekstā. Pašās teikuma beigās “strādājošos” aizvietot ar “darbiniekiem”.

Priekšsēdētājs: Vai deputātiem ir kādi citi priekšlikumi? Nav. Vai mums ir jābalso par šo apakšpunktu, ja nav nekādu iebildumu? Laikam nav.

Lūdzu, 2.apakšpunktu.

G.Grūbe: Nav precizējumu, lai gan Dātava kungs bija prasījis svītrot šeit vārdu “pamatprincipiem”. Mūsu darba grupa tomēr uzskata, ka jāpaliek “pamatprincipiem”, lai nebūtu pretrunu ar pārējo likumdošanu.

Priekšsēdētājs: Vai deputātiem ir kādas domas par to? Nav iebildumu. Paldies.

3.apakšpunkts.

G.Grūbe: Nav labojumu.

Priekšsēdētājs: 4.apakšpunkts.

G.Grūbe: 4.apakšpunktā vārdkopā “vai īpašnieki vai viņu mantinieki” Dātava kungs liek priekšā vārdu “vai” aizvietot ar vārdu “un”. Tātad– “un viņu mantiniekiem jāpiesaka”. Nevis vienkārši “piesaka”, bet– “jāpiesaka”. Tādā izteiksmē. Citu labojumu šeit nav.

Priekšsēdētājs: Vai godājamajiem deputātiem ir? Nav. Domāju, ka būs pareizi, ja, pieņemot pa punktiem, kā tas tika ierosināts, mēs arī nobalsotu par 1.punktu ar visiem apakšpunktiem.

Balsosim par 1.punktu ar visiem apakšpunktiem! Viena balss papildus “par”. Rezultāts: 76– par, 2– pret, 14– atturas. 1.punkts apstiprināts.

2.punkta 1.apakšpunkts. Šeit…

G.Grūbe: Šeit arī ir divi precizējumi. Otrajā rindiņā aiz vārdiem “sabiedrībām, biedrībām” un pirms vārda “apkalpes” vajadzētu likt vārdu “to apkalpes zonas”. Un otrs– vārdiņu “vai” aizvietot ar vārdiņu “un”. Tādi šeit ir priekšlikumi.

Priekšsēdētājs: Vai deputātiem ir kādi iebildumi? Nav. 2.apakš­punkts.

G.Grūbe: Labojumu nav.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Silāra kungs!

I.Silārs: Es lieku priekšā tekstu redakcionāli izmainīt. Pēc šādas konstrukcijas iznāk, ka tiek uzdots Latvijas Republikas Ministru padomei pamatoties uz 1937.gada 17.decembrī Ministru kabineta apstiprinātajiem piensaimniecību sabiedrību normālo statūtu pamatprincipiem. Šie paraugstatūti jāizveido, pamatojoties uz šiem pamatprincipiem. Līdz ar to vajadzētu konstrukciju veidot tā, ka līdz 1992.gada 1.maijam apstiprināt piensaimnieku sabiedrības paraugstatūtus, kas izstrādājami, pamatojoties…

G.Grūbe: Es Silāra kungam varētu piekrist, jo tas tā arī būtu loģiski.

Priekšsēdētājs: Paldies. Nav problēmu. 3.apakšpunkts.

G.Grūbe: Labojumu nav.

Priekšsēdētājs: Deputātiem? Arī nav. 4.apakšpunkts.

G.Grūbe: Labojumu nav.

Priekšsēdētājs: 5.apakšpunkts.

G.Grūbe: 5.apakšpunktā ir precizējums: “kontrolēt nodotā valsts kapitāla saglabāšanu līdz likuma “Par lauksaimniecības produkcijas pārstrādes uzņēmuma privatizāciju” pieņemšanai”. Kāpēc šāds punkts ir nepieciešams? Tāpēc, lai šo īpašumu, kas netiek personificēts, Ministru padome uz kontrakta vai līguma pamata varētu nodot un šeit arī paredzēt ierobežojumus, ka šajā laikā līdz likuma pieņemšanai šo īpašumu nedrīkst pārdot vai iznomāt tālāk, un tā tālāk… Tāpēc šāds punkts ir nepieciešams.

Priekšsēdētājs: Deputātiem ir kādi iebildumi? Nav. Paldies. Lūdzu, balsosim par 2.punktu. Viena balss papildus “par”. Rezultāts: 70– par, 1– pret, 7– atturas. Esam apstiprinājuši 2.punktu.

3.punkts ar diviem apakšpunktiem.

G.Grūbe: Labojumu nav.

Priekšsēdētājs: Deputātiem? Arī nav.

Lūdzu balsošanas režīmu, balsosim par 3.punktu. Rezultāts: (viena balss papildus “par”) 59– par, 2– pret, 5– atturas. Esam akceptējuši šo punktu.

4.punkts ar desmit apakšpunktiem, kuri to konkretizē. Lūdzu.

G.Grūbe: 4.punkts, pirmkārt, būtu jākonkretizē redakcionāli.

Par apakšpunktiem. Šeit ir ieviesusies tīri tehniska kļūda, proti, 1.apakšpunktā– pienotava nevis Nr.1, bet Nr.2.

5.apakšpunktā arī vajadzīgs precizējums– “Daugavpils piena kombināts” (centrs).

Kas attiecas uz 10.apakšpunktu, šeit ir deputātu grupas iebildumi pret Krāslavas sausā vājpiena rūpnīcas iekļaušanu šajā sarakstā. Mēs uzskatām, ka patiešām šeit diskusija par tās atstāšanu šajā sarakstā ir jāturpina, bet šodien mēs uzskatām, ka tā ir jāatstāj šajā sarakstā. Jāizpēta viss šis mehānisms, kādā veidā varētu Krāslavas rajona jautājumu izšķirt. Pamatā Krāslavas sausā vājpiena rūpnīca ir vienīgā pārstrādes rūpnīca šajā rajonā. Tāpēc ir šī problēma. Šodien mēs to izlemt nevaram, tāpēc lūdzam atstāt šajā sarakstā, jo pēc tam izņemt varam vieglāk nekā otrādi.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vai par šiem atsevišķajiem punktiem deputātiem ir kas iebilstams? Nav. Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim par 4.punktu. Viena balss papildus “par”. Rezultāts: 63– par, 2– pret, 6– atturas. Esam akceptējuši 4.punktu. Kopumā par lēmumu.

Lūdzu, Ēlerta kungs!

I.Ēlerts: Par balsošanas motīviem. Saprotot, cik vajadzīga ir šo pienotavu privatizācija, tomēr nevaru piekrist šādas formas lēmumam, jo te tiek nodots īpašums, kuram ir bijuši īpašnieki, piemēram, no jauna nodibinātām piensaimnieku biedrībām.

Otra pretruna šajā lēmumā ir tāda, ka tas nesaskan ar likuma par kopdarbības jeb kooperatīvajām sabiedrībām 20.pantu, kurā skaidri un gaiši ir teikts, ka paju kopums veido pamatkapitālu. Nevar būt tāds abstrakts pamatkapitāls, ko pēc tam dalīs un strīdēsies. Mēs te ieliekam lielu strīda objektu, un es šo lēmumu kopumā šādā formā atbalstīt nevaru. Tā kā komisija nav ar mieru to mainīt citādā formā, es aicinu balsot pret.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Plotniek!

A.Plotnieks: Godātie kolēģi, šis projekts tika izskatīts arī Likumdošanas jautājumu komisijā. Bija vesela virkne šaubu un pārdomu šajā sakarībā. Es gribētu, runājot par balsošanas motīviem, vērst jūsu uzmanību uz diviem momentiem.

Pirmais. Mēs visu laiku uztraucamies, ka valdība, pārkāpjot mūsu lēmumus, faktiski ar individuāliem aktiem veic stihisku privatizāciju. To kategoriski noraidīja. Ar šo lēmumu mēs faktiski paši tagad pārkāpjam savus aktus, jo bez likuma sākam darboties ar lēmumiem konkrētās jomās. Tā ir pirmā pretruna. Es domāju, ka parlaments ar to parādīs konsekventu juridisku nekonsekvenci.

Otrs moments ir, ka nevar nodot īpašumā to vai citu mantu vai priekšmetu gadījumā, ja mums nav skaidra priekšstata par to, kas būs šā īpašuma tiesību subjekts. Šeit ir runa tikai par jaundibinātām. Pilnīgi neskaidrs paliek jautājums, kas tad būs ar bijušajiem. Var gadīties tā, ka šie bijušie likumīgie īpašnieki gala rezultātā tomēr tiks pilnīgi izstumti ārpus šīs orbītas. Jautājums par īpašuma tiesību subjektu šajā lēmumā ir pilnīgi neskaidrs. Var nodot tam, ko mēs apzināmies kā reālu un zinām, kur viņš ir, kas viņš ir un kas viņu apvieno un tā tālāk. Šeit var veidoties situācija, ka pāris cilvēku veidos šīs savienības un paņems rūpnīcas savā īpašumā. Tāpēc es uzskatu, ka projekts ir juridiski nekorekts.

Priekšsēdētājs: Deputāt Eglāj!

V.Eglājs: Es lielā mērā pievienojos Plotnieka kungam. Gribu vērst uzmanību, ka šeit 1.punktā ir teikts: “pēc Ministru padomes apstiprināta saraksta nodot jaundibinātajām piensaimnieku sabiedrībām”. Šajā vietā nav saprotams, kam tad sākotnēji pieder šie objekti, kuri būs nododami? Tas šeit nav teikts. Ministru padomei vispirms jānofiksē, kam katrs objekts pieder. Ja tas attiecas uz Ministru padomi, tikai tad to var kaut kam nodot.

Priekšsēdētājs: Deputāt Kinna!

J.Kinna: Es saprotu, ka mēs runājam par balsošanas motīviem?

Priekšsēdētājs: Gluži pareizi, Kinnas kungs!

J.Kinna: Cienījamie kolēģi! Es tomēr aicinātu visus balsot “par” un atbalstīt šo lēmuma projektu, jo nekas nav svarīgāk par to, lai Latvijas laukos beidzot sāktos normāls kooperācijas process. Tie, kuri baidās, ka kaut kas tiks nodots vai atdots neatgriezeniski, var par to nebaidīties, jo būs speciāls likums, kas reglamentēs, kā šīs kapitāla daļas tiek personificētas. Bet pašreiz mēs divus gadus runājam par kooperācijas nepieciešamību, taču reālā kooperācija bez šāda lēmuma diez vai sāks veidoties. Un tāpēc es aicinu to atbalstīt.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Grūbes kungs, jums galavārds!

G.Grūbe: Es paskaidroju…

Priekšsēdētājs: Vienu mirklīti! Godājamie kolēģi, varbūt varētu drusku samazināt to troksni zālē?

G.Grūbe: Cienījamie kolēģi! Tātad es paskaidroju it kā par šīm juridiskajām pretrunām. Ir Dātava kunga labojumi, ar kuriem es jūs mazāk vai vairāk iepazīstināju. Taču šie labojumi ir vēl radikālāki, cienījamais Plotnieka kungs, nekā jūs uzskatāt šajā gadījumā. Šeit ir Dātava kunga priekšlikums– 1937.gada statūtus atjaunot darbībā, nevis tikai attiecībā uz to, ko jūs tagad minat. Tā ka juridiski, es uzskatu… Likumdošanas komisija patiešām neiesniedza mums rakstiski, bet no Dātava kunga mēs saņēmām rakstiski. Šeit nav tādu pretrunu, lai juridiski šo lēmumu nevarētu pieņemt.

Kas attiecas uz aizbildinājumiem, ka šeit tiks ierobežotas kāda tiesības. Nebūt ne. Šā īpašuma personifikācija, kā jau es minēju, notiek likuma ietvaros. Un tas ir skaidri un gaiši pateikts 1.punkta 1.apakš­punktā. Kas attiecas uz to, lai šis īpašums netiktu izvazāts, tad ir paredzēts 2.punkta 5.apakšpunkts, ka Ministru padomei, nododot šo īpašumu, praktiski ir jāslēdz kontrakts vai līgums, lai šis īpašums līdz likuma pieņemšanai tiktu saglabāts šādā formā.

Visbeidzot. Tātad pretrunu ar kooperatīvo likumu ir tik daudz, ka patiešām šis likums neieiet personificēts šajā daļā. Bet, kā jau es teicu, tas ir papildinājums šim kapitālam. Tas, kas notiek ar pajām, tas patiešām ir pamatkapitāls, bet šis ir kā papildu kapitāls šīm pajām.

Es ļoti lūgtu atbalstīt šā lēmuma pieņemšanu, jo tad laukos reāli varētu uzsākt kaut kādu darbību. Pretējā gadījumā… Mēs apzināmies arī to, ka ļoti lielas pretrunas ir ar likuma pieņemšanu. Ja likuma pieņemšana vēl kavēsies pusgadu vai gadu, tad praktiski lauksaimniecības pārstrādes uzņēmumi sabruks pilnīgi un galīgi. Es tāpēc ļoti aicinātu arī, pamatojoties uz jūsu iebildēm, vienalga šodien nobalsot par lēmuma pieņemšanu. Par visām šīm niansēm, kam dalīt un kā dalīt, strīdēsimies, likumu pieņemot.

Priekšsēdētājs: Vai vēl kāds vēlas runāt par motīviem? Lūdzu, deputāt Bojār!

J.Bojārs: Grūbes kungs, jūs teicāt, ka īpašums netiks personificēts, bet vai peļņa tiks personificēta šajā sabiedrībā?

G.Grūbe: Bojāra kungs, es varu paskaidrot: es ceru, ka mēs tomēr šā gada laikā pieņemsim likumu. Pamatā peļņa tiks dalīta gada beigās. Tā ka tad jau, es ceru, būs likums un nebūs šīs pretrunas. Tāpēc vēlreiz aicinu un saku, ka šeit nav domu kādam uzņemties vairāk vai mazāk, bet uzsākt šo kooperāciju, lai būtu šī darbība uzsākta. Kad mums būs reāls skaits bijušo īpašnieku, tad reāli būs zināms, cik ir, cik šodien grib stāties šajās paju sabiedrībās un tā tālāk. Tas tikai veicinātu likuma pieņemšanu.

J.Bojārs: Pareizi ir. Es tam visam piekrītu. Bet vai algas arī līdz gada beigām nemaksāsim?

G.Grūbe: Es atvainojos. Algas tiek maksātas strādājošajiem pēc tādiem pašiem principiem kā līdz šim. Šeit pretrunu nav.

Priekšsēdētājs: Deputāts Mucenieks.

V.Mucenieks: Es neiebilstu pret kooperāciju, bet šeit taču ir skaidri un gaiši uzrakstīts– “nodot īpašumā bez atlīdzības”. Pēc nodošanas īpašumā tie cilvēki vai tā biedrība kļūst īpašnieki, un beigts un cauri. Pēc tam nekāda runāšana nevar būt. Tas mani mulsina. Nodot īpašumā bez atlīdzības. Dāvināt. Kas tie tādi ir, es arī nezinu.

G.Grūbe: Es, Mucenieka kungs, paskaidroju, ka tie ir tie pārstrādes uzņēmumi, kuri praktiski laukos ir sagrauti. Ja jūs gribat redzēt reālās vērtības, tad tās ir 4.punktā. Tās patiešām ir reālas vērtības. Bet šeit vajadzīgs, lai tieši pašreizējie ražotāji ieguldītu kapitālu papildus un sāktu modernizēt vai uzlabot šo ražošanu. Tā ka šeit nav šīs pretrunas.

Kas attiecas tieši uz to, lai būtu skaidrs, es vēlreiz saku, ka 1.punktā ir minēts, ka šī sadalīšana notiek tikai pēc likuma, bet 2.punkta 5.apakš­punktā ir šie ierobežojumi, ka Ministru padome, nododot šos īpašumus īpašumā, ierobežos to darbību līdz likuma pieņemšanai.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Selecki!

V.Seleckis: Cienījamie kolēģi! Es tikai gribēju atgādināt, ka laukos šāda veida lēmums tiek ļoti, ļoti gaidīts. Pašlaik ir ļoti smaga situācija šajos saimnieciskajos jautājumos un turpmāk būs vēl smagāka sakarā ar enerģētisko krīzi un citiem jautājumiem. Vienīgi tad, ja šāda veida uzņēmumi pamazām pāries konkrētās ražotāju rokās, varēs uzlaboties situācija. Arī pašreizējais monopols, kas ir izveidojies attiecībā uz piensaimniecību un citiem šāda veida uzņēmumiem, tiks sagrauts tikai šādā veidā. Tāpēc es lūdzu jūs aizmirst tādas zināmas šaubas, kādas jums varbūt ir šajā jautājumā, un noteikti atbalstīt šo jautājumu. Laukos to cilvēki ļoti, ļoti gaida. Es gribu, lai jūs to ņemtu vērā.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Preinberg!

G.Preinbergs: Cienījamie kolēģi! Es gribētu atgādināt, ka piens ir tas lauksaimniecības produkts, ko mēs nevaram ne žāvēt, ne saglabāt rītdienai, parītdienai vai aizparītdienai. Mēs jau pēc preses zinām, arī pēc tā, ko paši esam redzējuši lauku saimniecībās, ka lieta taču tāda ir, ka veidojas situācija, ka pienu jaunsaimnieki nevar nodot. Iznāk to izbarot cūkām vai vienkārši jālej laukā. Šis lēmums ir bezgala nepieciešams. Tāpēc aicinu, pamatojoties uz to, ka tik tiešām šajā lēmumā ir zināmas pretrunas, paļauties uz Grūbes kunga godprātību un lēmumu, par kuru šodien tiek runāts, noteikti atbalstīt.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, reģistrēsimies! Rezultāts: 114 deputāti.

Balsosim par lēmumu “Par piena pieņemšanas un pārstrādes uzņēmumu privatizāciju”. Rezultāts: par– 79, pret– 3, atturas– 16. Lēmums pieņemts.

Par tālāko mūsu darbības kārtību. Lūdzu, Zeiles kundze!

V.Zeile: Apvienotā budžeta komisija kopā ar Ekonomikas komisiju lūdz Augstāko padomi šodien izskatīt jautājumu par Latvijas iestāšanos Starptautiskajā Valūtas fondā, Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankā. Šodien mums šie likumi jāizskata divos lasījumos, lai mēs varētu iekļauties Starptautiskā valūtas fonda darba kārtībā, jo 27.aprīlī šis jautājums tiek izskatīts šajā valūtas fondā.

Priekšsēdētājs: Kādi vēl būtu ierosinājumi? Lūdzu, Punovska kungs!

A.Punovskis: Cienījamie kolēģi! Es lūgtu jūs atgriezties pie vakardien nepabeigtās darba kārtības, kur mums palika trešajā lasījumā izskatāmi likumprojekti, to skaitā par grozījumiem un papildinājumiem Latvijas Civilkodeksā un Latvijas Dzīvokļu kodeksā. Šo projektu tomēr vajadzētu izskatīt pirms Lieldienu brīvdienām. Es lūdzu atgriezties pie vakardienas darba kārtības un turpināt.

Priekšsēdētājs: Punovska kungs, tā ir šodienas darba kārtība, jo vakardien, pēc deputātu iesnieguma, šis jautājums tika pārcelts uz šodienu. Jā. Tā ka tā nav vakardienas darba kārtība, tā ir šodienas darba kārtība. Tā tas ir, Punovska kungs, jo jūs vakar laikam nebijāt zālē.

Lūdzu, Kodoliņa kungs!

A.Kodoliņš: Mēs atbalstām Budžeta komisijas priekšlikumu tūlīt izskatīt iestāšanos šajās divās starptautiskajās organizācijās, bet kā nākamo darba kārtības punktu pēc šiem mēs lūgtu izskatīt otrajā lasījumā to, par ko vakar nobalsojām kā par steidzamu. Likumprojekts ir iesniegts– par peļņas nodokļa grozījumiem. Visi šie likumprojekti tiešām ir ļoti steidzami un ir ļoti nepieciešams tos izskatīt.

Priekšsēdētājs: Jā, tūlīt Beļska kungs pateiks par vēl vienu steidzamu likumprojektu trešajā lasījumā. Lūdzu.

N.Beļskis: Cienījamie kolēģi! Neiebilstu pret to, ka vispirms būtu jāizskata par valūtas fondu un peļņas nodokli, taču ir lūgums pēc tam izskatīt likumu par radio un televīziju trešajā lasījumā.

Priekšsēdētājs: Tā, kolēģi, laikam esam vienojušies. Tātad skatām valūtas fondu, peļņas nodokli un uzreiz pēc tam uzsākam par radio un televīziju trešajā lasījumā. Es ceru, ka deputātu zālē būs pietiekami, lai to varētu izdarīt.

Zeiles kundze, lūdzu! Cienītā Zeiles kundze, vai jūs ziņosit par valūtas fondu? Siliņa kungs, lūdzu! Cik laika jums vajadzētu?

E.Siliņš, finansu ministrs: Es vēlētos iekļauties 15 minūtēs. Ja kādu pārtērēšu, tad tas būs…

Priekšsēdētājs: Lūdzu, Siliņa kungs!

E.Siliņš: Cienījamo sēdes vadītāj, cienījamie deputāti! Ministru padomes uzdevumā jūsu izskatīšanai, cienījamie deputāti, tiek iesniegts likumprojekts “Par Latvijas Republikas iestāšanos Starptautiskajā valūtas fondā”. Likumprojekts ir akceptēts valdības sēdē šā gada 13.aprīlī. Šā jautājuma izskatīšana, ja mēs šodien lemjam par iestāšanos valūtas fondā, ir neatliekama, jo termiņi, kādi ir noteikti mūsu republikai no Starptautiskā valūtas fonda puses, prasa, lai aprīlī visa dokumentu, visa likumu pakete tiktu izstrādāta un iesniegta tālākai darbībai tieši šajā valūtas fondā.

Šā jautājuma risināšanā tika veikts ievērojams sagatavošanās darbs. Jau 1991.gada 27.septembrī Latvija iesniedza Starptautiskajam valūtas fondam lūgumu par iestāšanos tajā. Starptautiskais valūtas fonds šobrīd ir veicis visus nepieciešamos priekšdarbus, lai Latvijas Republika varētu jau 1992.gada aprīļa beigās iestāties šajā fondā. Pirmais, ko ir veicis Starptautiskais valūtas fonds, ir divu ekspertu grupu darbs, kura rezultātā pagājušā gada novembrī un šā gada janvārī un februārī fonds ir ieguvis nepieciešamo informāciju par ekonomisko situāciju Latvijā, kā arī, izvērtējot to, sniedzis savus priekšlikumus ātrākai republikas pārejai uz tirgus ekonomikas pamatprincipiem.

Otrs, ko veicis fonds. Ir noteikta kvotas aprēķināšanas metodika un tās konkrētais lielums Latvijai. Galīgais lēmums par to pašreiz tiek balsots visās fondā ietilpstošajās valstīs. Galīgās rezolūcijas pieņemšana par Latvijas iestāšanos fondā būs 27.aprīlī, kad par to nobalsos slēgtajā sēdē visu šajā fondā ietilpstošo valstu pilnvarotie dalībnieki.

Republikai ir paziņots šīs rezolūcijas saturs. Pirmām kārtām ir noteikta kvota, kura aptuveni būtu 61 miljons speciālās aizņēmumu tiesību valūtas mērvienībās, uz ko tiek attiecināta visu fonda dalībnieku valūta, vai attiecīgi 81 miljons ASV dolāru. Tas ir 0,06 procenti no visa fonda brīvvalstu kvotu apjoma.

Otrais. Ir noteikts, ka 22,7 procenti šīs kvotas būs jāiemaksā konvertējamā valūtā. Tie ir aptuveni 18 miljoni Amerikas dolāru. Pārējais– vietējā valūtā. Šobrīd tas varētu būt arī rubļos. Latvija šīs kvotas robežās var saņemt aizņēmumu no valūtas fonda bez maksas, ja tā tiks uzņemta kā mūsu nauda. Turpretī, ja mēs aizņemtos citu valstu valūtu caur šo fondu un ja šis aizņēmums pārsniegtu mūsu kvotas lielumu, tad tas būtu jāatmaksā, maksājot aizņēmuma procentus.

Pašreiz Starptautiskā valūtas fonda eksperti strādā pie Latvijas Republikas tautsaimniecības stabilizācijas programmas izvērtēšanas un galīgās izstrādes. Es gribētu ļoti īsi informēt par šā fonda ekspertu darbību Latvijā, kura pašreiz notiek.

Pirmais atzinums, ko Starptautiskais valūtas fonds atzīmē, ir tas, ka vislielākais progress ir sasniegts cenu reformu jomā. Jau pagājušā gada nogalē tika veiktas vairākas cenu pārskatīšanas, ieskaitot gandrīz pilnīgu liberalizāciju jau pagājušā gada decembra vidū. Tomēr par šķērsli Starptautiskais valūtas fonds uzskata to, ka ieviest brīvās cenas, valdības atbalstītās cenas lauksaimniecības produktiem un noteikt maksimālo peļņu lauksaimniecības produktu pārstrādātājiem un tirdzniecības organizācijām, no Starptautiskā valūtas fonda puses būtu nepieņemami. Tas ir, ka ir limitēts peļņas apjoms lauksaimniecības produktu pārstrādes uzņēmumiem un ir limitēts tas atskaitījuma procents, ko tirdzniecības organizācijas var ņemt par savu tirdzniecības darījumu, tas ir, līdz 25 procentiem tirdzniecības uzcenojuma. Starptautiskais valūtas fonds, izvērtējot šos divus dokumentus, uzskata, ka nebūtu jālimitē ne ražotāji, ne tirdzniecība šādos procentu līmeņos. Brīvas tirgus ekonomikas apstākļos gan ražotājs, gan tirgotājs pats nosaka savu daļu, kāda tam jāsaņem, ražojot vai realizējot preces.

Otrs arguments. Tiek atzīmēts, ka valdībai ir jābalstās uz stingru fiskālu un naudas politiku, lai nepieļautu algu un cenu pakļaušanu nekontrolējamai inflācijai. Naudas jomā, kur neatkarīga rīcība ir ierobežota, kamēr Latvija paliek rubļa zonā, jābūt administratīvi koordinētai politikai ar Krieviju un citām bijušajām PSRS republikām. Fonds uzskata, ka tas nav viegls uzdevums, pastāvot skaidrās naudas trūkumam, kas rada republikā grūtības ar maksājumiem.

Trešais un galvenais atzinums. Tiek uzskatīts, ka, sākot ar pirmā neatkarīgā budžeta sastādīšanu 1991.gadam, no parlamenta un valdības ir bijusi tālredzība un piesardzība, lai kā galvenais mērķis būtu sabalansēts republikas valsts budžets. Kā mēs zinām, 1991.gada valsts budžetu mēs beidzām sabalansēti plānā un sabalansēti faktā un guvām zināmu ienākumu pārsniegumu pār izdevumiem.

Tajā pašā laikā valūtas fonds uzskata, ka ir jāievieš stingra kontrole kā pār budžeta izdevumiem, tā arī pār budžeta ieņēmumiem, paturot vērā to, ka būtu jāatturas no algu ievērojamas celšanas, lai tālāk nepalielinātu inflācijas spirāli, kā arī pieturot mazāk nozīmīgus budžeta izdevumus un finansējot tos nost no valsts budžeta. Šeit kā trūkumu Starptautiskais valūtas fonds atzīmē to apstākli, ka, apstiprinot valsts budžeta projektu 1992.gada pirmajam pusgadam, tika novirzīti kā papildu izdevumi vairāk nekā 800 miljoni rubļu, kuri pagājušā gadā tika iegūti kā ienākumu pārsniegums pār izdevumiem. Tātad būtībā, novirzot šo summu izdevumu segšanai, mēs mākslīgi radījām budžeta deficītu, jo pretī šiem izdevumiem nav ienākumu. Tie ir jau pagājušā gadā nopelnītie ienākumi. Bet pretī šiem izdevumiem turpmākajā periodā ir neparedzēta summa, kas būs jānosedz ar attiecīgiem budžeta ienākumiem. Šajā sakarībā acīmredzot veidojas budžeta projekts 1992.gada otrajam pusgadam. Mums būs ļoti nopietni pie šā jautājuma jāatgriežas.

Kā pozitīvu momentu Starptautiskais valūtas fonds savā slēdzienā atzīmē to, ka, sākot ar 1991.gada janvāri, nodibināta neatkarīga sociālās nodrošināšanas sistēma, kurai ir atsevišķs budžets. Tajā pašā laikā tiek aizrādīts uz to, ka būtu nepieciešams, ja turpmāk perspektīvā tiktu risināts jautājums par šā sociālās nodrošināšanas budžeta apvienošanu ar valsts budžetu. Starptautiskais valūtas fonds to motivē tādējādi, ka esot paredzama virkne problēmu, kuras būšot jārisina valdībai un parlamentam un kas varot tikt ierosinātas ar ražošanas apjoma samazināšanos, tātad– ar bezdarba rašanos, un būs nepieciešami līdzekļi no šā budžeta, lai varētu veikt pasākumus iedzīvotāju sociālajai aizsardzībai. Ja mēs, apvienojot šos budžetus, varētu novirzīt daļu budžeta ienākumu sociālajai nodrošināšanai, tos ienākumus, kuri pārsniedz izdevumus uz šodienu, citu pasākumu finansēšanai, tas, pēc Starptautiskā valūtas fonda slēdziena, būtu nepieņemami.

Mēs tikām kritizēti par to, ka valdība ir noteikusi stingru licencēšanas kārtību eksporta operācijām un noteikusi kārtību, ar kuru tika izņemti daļēji valūtas ieņēmumi valdības valūtas fondā atskaitījumu veidā. Es domāju, šodien pie šā jautājuma mums vairs nevajadzētu atgriezties, jo pašreiz tiek izskatīts jautājums par licencēšanas pilnīgu liberalizāciju, ievērojamu liberalizāciju. Bet par atskaitījumiem valdības valūtas fondā parlamentā jautājums ir izlemts. Es nupat redzēju pēdējo dokumentu, kur ir runa par peļņas nodokļa ieviešanu valūtā, attiecīgi atceļot valdības 60.lēmumu, ar kuru ir noteikti šādi atskaitījumi vēl atsevišķiem maksātājiem. Tātad tas ir saistīts ar tiem uzņēmumiem, kuri nodarbojas ar saimniecisko darbību un maksā 10 procentus atskaitījumu valdības valūtas fondā, bet 1,82 rubļus mēs apmaksājam šīm uzņēmējsabiedrībām. Tiek atbrīvoti no nodokļa maksājuma arī kazino, tātad saglabājot tikai 1,5 procentus nodokļu maksājumu par ieņēmumiem no valūtas operācijām tām organizācijām, kuras nodarbojas ar valūtas operācijām.

Tiek atzīmēts tas, ka ir jābūt visciešākajai bankas sadarbībai ar valdību, ar visām ekonomiskajām institūcijām un visām ražošanas ministrijām. Šeit valūtas fonds izsaka lielas bažas, ka pašreiz tiek gatavota likumdošana par Latvijas Banku, kas bankām neparedz konsekventu šā jautājuma risinājumu. Es gribētu piebilst, cienījamie deputāti, ka, skatot likumprojektu par Latvijas Banku, kurš acīmredzot tiks skatīts jau šinīs dienās vienā no pēdējiem lasījumiem, šim jautājumam vajadzētu pievērsties ļoti nopietni, jo pašreiz likumā “Par Latvijas Banku” iztrūkst tāds moments kā valsts operāciju aprūpe no valsts banku puses. Tātad budžeta izpilde tiktu nodota komercbankām jeb privātbankām, kuras veidosies. Tas pasaules praksē un arī Starptautiskā valūtas fonda praksē ir pilnīgi nepieņemami. Motivējums, ka šāda prakse ir citās valstīs un ka šādu praksi apstiprina eksperti, kuri šeit strādā no Vācijas Bundesbankas, ir nepamatots. Es biju Bonnā un tikos ar šiem pārstāvjiem. Pie Bundesbankas ir speciāli izveidota Centrālā banka, kura kā struktūrvienība šajā bankā nodarbojas ar valsts aprūpi, visu valsts finansiālo operāciju aprūpi. Tāpēc noņemt šo funkciju Latvijas Bankai būtu nepieņemami.

Kaut vai viens piemērs. Varbūt tas ir tāds graujošāks piemērs no manas puses, bet es jums gribētu to pateikt. Vai tiešām nodosim valsts aizsardzības jautājumu finansēšanu kādai privātbankai vai komercbankai? Acīmredzot tas jādara tikai valsts bankai, valsts institūcijai. Bet mēs no šā jautājuma aizejam. Tāpēc man ir lūgums, deputātu kungi, skatot Latvijas Bankas likumu, pie šā jautājuma noteikti vēlreiz atgriezties un pārskatīt.

Lai īstenotu mūsu tālāko darbību finansu un ekonomikas jomā, Starptautiskais valūtas fonds izvirza kā galvenos septiņus priekšlikumus par pasākumiem, kas būtu jāievēro. Tas tiks mums arī prasīts, lai mēs varētu risināt jautājumu par iestāšanos šajā fondā. Tā būtu, pirmkārt, pilnīga cenu reformas nobeigšana. Otrais jautājums– apdomīga finansu politikas veikšana turpmāk. Trešais– stingra kontrole pār bankas un banku sistēmas kredītu ekspansiju. Ceturtais– ienākumu politika būtu jāvērš uz to, lai nebūtu pārmērīgs darba algas pieaugums, tātad pārmērīgas darba algas apturēšana, lai izvairītos no inflācijas spirāles. Piektais– valūtas reforma, kas nodrošinātu jaunās valūtas augstu konvertējamību tekošo rēķinu kārtošanai. Nākamais moments, kas ir saistīts ar mūsu naudas reformu un kas arī mums būs jārisina, ir sestais– tālāka apgādes un tirdzniecības sistēmas liberalizācija un privatizācijas procesa paātrināta darbība tirdzniecības sistēmas jomā. Septītais– koordinācijas uzlabošana starp Ekonomikas ministriju un citām ministrijām, kā arī ar Latvijas Banku.

Vēl kā papildu pasākumu Starptautiskais valūtas fonds, skatot jautājumu par iestāšanos šajā fondā, uzskata plašu strukturālo pārveidojumu veikšanu, kuri aptvertu privatizāciju, uzņēmumu finansiālās situācijas uzlabošanu, finansiālā sektora reformu, finansu reformu, sociālās nodrošināšanas tīkla darbības tālāku uzlabošanu un izdzīvot nespējīgo uzņēmumu un banku pārveidi vai pilnīgu to slēgšanu.

Tādi būtu galvenie, bet ne visi ekspertu atzinumi. Eksperti vēl šodien, šajā brīdī, strādā republikā. Virkne jautājumu tiek izvirzīta tieši finansu sistēmai, bet, runājot šodien par iestāšanos Starptautiskajā valūtas fondā, nebūtu korekti, ka es šos uzdevumus šodien pilnībā jums stāstītu. Tie tiks iesniegti mūsu Apvienotajai budžeta komisijai un Ekonomikas komisijai. Tie paredz virkni jautājumu, kuri jārisina budžeta pārveides jomā, nodokļu pārvaldes jomā, sociālās nodrošināšanas jomā un citos pasākumos, kas ir saistīti ar iedzīvotāju sociālo aizsardzību un ekonomikas tālāku augšupeju.

Gribu piebilst, ka šie noteikumi, par kuriem runāju, ir arī Eiropas Kopienas prasības. Ja mēs gribam (un es domāju, ka tāda mūsu vēlēšanās ir) ieiet Eiropas Kopienā, mums ar šiem aspektiem būtu jārēķinās. Tāpēc es, cienījamie deputāti, gribētu aicināt jūs, ņemot vērā šīs Starptautiskā valūtas fonda rekomendācijas un norādes, izskatīt šodien un pieņemt likumprojektu par iestāšanos Starptautiskajā valūtas fondā. Projekts ir iesniegts Budžeta komisijai un Ekonomikas komisijai un ir arī izskatīts.

Es gribētu piebilst vienīgi to, ka šie dokumenti ir izstrādāti atbilstoši starptautiskajām normām, kuras ir izteiktas starptautisko normu aktos. Iestāšanās šajā fondā ir nepieciešama, ja Latvija ievēros šos vispārpieņemtos noteikumus, kādi pasaulē ir, ar tām atkāpēm, kādas mēs varam pierādīt. Acīmredzot tādas arī būs, risinot jautājumus sadarbībā ar Starptautisko valūtas fondu. Šodien Starptautiskajā valūtas fondā ir iestājušās 156 valstis, kas liecina par šā fonda ievērojamo darbības mērogu un autoritāti. Tas būtu mums kā palīgs tālāko jautājumu risināšanā, kuri ir saistīti ar reformām, ar naudas reformām, valūtas reformām, kā arī ar ekonomikas stabilizācijas reformām.

Priekšsēdētājs: Jautājumi. Pirmo jautājumu uzdod deputāts Bojārs. Citi deputāti nav pierakstījušies?

J.Bojārs: Ja nemaldos, jūs teicāt, ka mēs iemaksāsim 18 miljonus dolāru, ja?

E.Siliņš: Jā, pēc noteiktās kvotas mums ir jāiemaksā 22,7 procenti no aprēķinātās summas. Tie varētu būt 18 miljoni rubļu. Piedošanu, es pārteicos. Dolāri. Es gribētu piebilst to, ka šo summu mēs varam savas kvotas robežās, lūk, šā 61 miljona dolāru robežās, aizņemties un iemaksāt, jo tā ir mūsu nauda. Attiecīgi tā atkal skaitīsies mūsu nauda, kuru mēs varētu turpmāk lietot kā bezprocentu aizņēmumu savu vajadzību apmierināšanai. Ja gribēsim izmantot lielākas summas nekā šis 61 miljons dolāru, tādā gadījumā mums ir jāņem no citu dalībvalstu iemaksām zināmas summas, kuras varētu tikt saņemtas, bez šaubām, bet izlietotas jau ar procentu kredīta noteikumiem.

J.Bojārs: Es te ieskatījos sarakstos. Piemēram, tādas bagātas valstis kā Luksemburga maksā 10 miljonus. Viņiem ir tāda kvota. Venecuēlai, kas vispār ir ļoti bagāta naftas valsts, ir 15 miljonu kvota. Mēs maksājam vairāk nekā Venecuēla. Es nezinu…

E.Siliņš: Man grūti izsvērt, kādi bija šo valstu ekonomiskie rādītāji, nosakot kvotu un iemaksu lielumu, kad tās tika uzņemtas. Šobrīd, izsverot šo jautājumu, ir tā.

J.Bojārs: Paldies.

E.Siliņš: Bet es, Bojāra kungs un cienījamie deputāti, domāju tā, ka kvotas lielums mums ir labvēlīgs. Līdz ar to mēs ar lielāku rīcības brīvību būsim šajā fondā. Lai varētu saņemt līdzekļus savu jautājumu risināšanai. Tas nav neizdevīgs rādītājs.

J.Bojārs: Jūs runājāt par to, kā jūs informējat valūtas fondu par ekonomikas situāciju republikā, par naudas trūkumu. Vai fonds tika informēts, kā notiek naudas apgrozība republikā un kā tā notiek čemodānos? Un ka turpat puse no naudas apgrozās ārpus banku sistēmas? Vai fonds tika informēts par to? Un ja tika, tad kādas bija viņu rekomendācijas, kā dabūt naudu atpakaļ bankās? Vai varbūt jums pašiem ir kāds valdības projekts? Godmaņa kungs mums nevarēja atbildēt uz jautājumu, kā dabūt šo naudu atpakaļ normālā bankas apritē. Vispirms tā ir nodokļu nemaksāšana. Tas ir nodokļu nemaksāšanas jautājums. Smags kriminālnoziegums kapitālistiskajās valstīs.

E.Siliņš: Jā, varbūt te varētu šo jautājumu sadalīt divās daļās. Es gribētu sadalīt. Pirmām kārtām par naudas politikas jautājumiem Starptautiskais valūtas fonds un ekspertu grupa ir izstrādājusi un strādā ar mūsu Latvijas Banku. Es gribu piebilst, ka Latvijas Bankas darbība no Finansu ministrijas un no valdības darbības tiek atdalīta. Man nav informācijas par to, kas šeit ir norunāts un kāda informācija valūtas fondam ir iesniegta. Bet memorandā, kuru mēs saņemsim, par to būs pilnīgs izklāsts. Tā ir viena puse.

Otra puse. Mēs esam pārliecināti arī par to, ka šodien mēs nesaņemam tos maksājumus budžetā, kādus pienāktos saņemt no nodokļu maksātājiem saskaņā ar šīsdienas likumiem. Šajā sakarībā, es domāju, varbūt, no vienas puses, tīri organizatoriskie pārveidojumi, kuri tika veikti iepriekšējā valdības sēdē pagājušajā piektdienā, kad tika nomainīts Valsts finansu inspekcijas priekšnieks un šajā vietā iecelts Pupčenoka kungs, jums, deputātu kungi, pazīstams cilvēks, kurš bieži šeit ir bijis tribīnē un kurš turpmāk vadīs Valsts finansu inspekciju, zināmā mērā uzlabos šo situāciju.

No otras puses, es tomēr pastāvu uz to, ka Valsts finansu inspekcijai ir jābūt Finansu ministrijas struktūrvienībai, jāpārnāk mūsu pārziņā un tad sadarbībā ar banku jārisina visi naudas politikas jautājumi. Starptautiskā valūtas fonda rekomendācijās, kuras es nenolasīju, bet kuras attiecas uz viņu ekspertu slēdzieniem, ir noteikts, ka šai sadarbībai naudas pārvaldes jautājumos un skaidras naudas prognozēšanas jautājumos ir jābūt kā Finansu ministrijas, tā arī Latvijas Bankas funkcijai un to nevajadzētu dalīt. To nevajadzētu dalīt, arī pieņemot likumu “Par Latvijas Banku”.

J.Bojārs: Tas pareizi, Siliņa kungs. Bet es vēlreiz gribu tomēr precizēt. Mani ļoti pārsteidz tas, ka jūs sakāt, ka nezināt, ko nolēmusi banka, bet atnāk Repše un saka, ka viņš nezina, ko dara Finansu ministrija. Bet es vēlreiz jautāju, kad beidzot Finansu ministrija apsēdīsies ar banku kopā un izstrādās kopēju plānu, kā savest kārtībā mūsu finanses, kā dabūt atpakaļ legālajā apritē to naudu, kura ir izgājusi ārā no legālās aprites. Uz šo jautājumu Godmaņa kungs šeit nevarēja atbildēt. Tas ir ārkārtīgi svarīgs jautājums, jo cilvēkiem nav iespējams maksāt algas tieši tāpēc, ka nauda ir ārpus nodokļu maksāšanas un ārpus legālās aprites, ko nepieļauj nevienā normālā valstī. Vai tiek sastādīti šādi konkrēti plāni? Tam jābūt ļoti konkrētam plānam, kas sastāv no krimināltiesību likumdošanas, krimināllikumu labošanas, no pasākumiem Iekšlietu ministrijas ietvaros, Finansu inspekcijas ietvaros. Vai tiek strādāts pie šāda projekta? Tas mani ļoti interesē.

E.Siliņš: Finansu jomā pie šiem projektiem tiek strādāts. Bet, es domāju, būtu lietderīgi vienreiz tikties kopīgi gan bankai, gan Finansu ministrijas pārstāvjiem, gan Valsts finansu inspekcijas pārstāvjiem un šos jautājumus pārrunāt mums visiem šodien kopīgi. Jo fakts paliek fakts, ka, izmantojot esošo likumu, ka bankas ir autonomas un nav pakļautas valdībai, bet ir pakļautas tikai parlamentam, šos jautājumus republikā risināt ir grūti. Es uzskatu, ka tā nav normāla situācija.

Priekšsēdētājs: Vai ir vēl jautājumi? Lūdzu, Preinberga kungs!

G.Preinbergs: Cienījamais Siliņa kungs! Es ļoti apzinos, ka mūsu dalība starptautiskajās organizācijās ir nepieciešama un ka tā dos zināmu ekonomisku labumu republikai. Tomēr mani mulsina viens jautājums, proti, par situāciju ar valūtu. Te jau Bojāra kungs pieminēja visu to situāciju. Mums ir zināms arī tas, ka, pretēji jūsu teiktajam, ka valūtas budžets ir nokārtots un tā tālāk, faktiski 1991.gada valūtas budžets nav nokārtots. Ir uzdots Gaiļa kungam visu šo lietu sakārtot un stādīt priekšā parlamentam. Tas līdz šim nav izdarīts. Nav arī īstas kārtības un īstas informācijas par to, cik tad ienāk, cik iziet. Es kā piemēru varētu minēt kaut vai tos 30000 nelaimīgos ASV dolārus, ko Dienvidāfrikas Republika piešķīrusi Labklājības ministrijai. Nu jau ir vairāki mēneši, kopš Labklājības ministrija vispār nevar dabūt zināt, kur šī nauda ir un pie kā tā nauda ir, kā arī to, kad tā nauda nonāks Labklājības ministrijas rīcībā. Šī ir zināmā mērā tāda haotiska situācija. Manī rada šaubas, vai ar iemaksām tikai neiznāks tāda situācija, ka mēs pelnīsim valūtu, lai varētu izdarīt šīs iemaksas.

E.Siliņš: Jā. Tas jūsu satraukums, kas ir saistīts ar pagājušā gada valūtas ieņēmumu un izdevumu realizāciju republikā, ir radījis Finansu ministrijā lielas grūtības, lai vispār plānotu valūtas budžetu šim pirmajam pusgadam. Ja parlaments patur prasību spēkā par to, kas ir noticis pagājušajā gadā, tad tām institūcijām, kuras bija par to atbildīgas, ir šeit arī jāatskaitās. Nevis vienkārši ar tādām frāzēm, kuras es dzirdēju, pastāstīt apmēram, kas ir ienācis. Tas ir jādara.

No otras puses, tātad tas viss, kas ir saistīts ar valūtas ieņēmumiem, ar likumīgiem un oficiāliem valūtas ieņēmumiem, kuri iet caur valūtas budžetu un kurus Finansu ministrija kontrolē un pār kuriem var nodrošināt pilnīgu kontroli un pilnīgu atskaiti, kas notiek. Cits jautājums, vai Finansu inspekcija pilnīgi nodrošinās šo maksājumu iekasēšanu. To mēs no viņiem prasīsim, kaut gan viņi arī šodien ir patstāvīga struktūrvienība. Es domāju, ka jaunais inspekcijas priekšnieks, ar kuru mums sadarbība ir normāla, izvirzīs jautājumu par šīs sistēmas apvienošanu. Es jums varēšu droši sniegt atbildi, kas notiek ar valūtas iekasēšanas darbu šinī gadā.

Trešais jautājums– par dažādām palīdzībām, par humāno palīdzību, ko Latvija saņem no dažādām starptautiskajām organizācijām, atsevišķiem pilsoņiem vai atsevišķiem uzņēmumiem un tā tālāk. Šo līdzekļu uzskaiti un sadalīšanu veic speciāli izveidota Ārlietu ministrijas darba grupa. Es gribu piebilst, ka šo darba grupu (tas droši vien radīs jautrību) vada ārlietu ministra pirmais vietnieks Māris Gailis. Bet ir “bet”. Viņam ir uzdevums par visiem līdzekļiem, kādi ir saņemti, sniegt valdības sēdē oficiālu atskaiti: cik ir saņemts, kādiem mērķiem tiek izlietots. Bezkontroles pār šiem līdzekļiem turpmāk vairs nebūs.

Priekšsēdētājs: Vēl jautāt vēlas deputāts Plotnieks. Plotnieka kungs, jūs vēlējāties jautāt?

A.Plotnieks: Godātajam ministram šāds jautājums. Kādu summu mēs šobrīd vēlamies aizņemties no šā fonda? Vai mums šajā sakarā ir sagatavotas kādas programmas, vai mēs esam sākuši kādas sarunas vismaz konsultāciju līmenī vai neesam to darījuši?

E.Siliņš: Principā, kamēr nav atrisināts jautājums par mūsu uzņemšanu šajā Starptautiskajā valūtas fondā, kamēr tas nav izlemts, nevar būt arī nekādu jautājumu par šādu priekšlikumu iesniegšanu. Pašreiz valdība ir izstrādājusi tādu programmu, ka vajadzētu aizņemties maksimālo summu, tas ir, 61 miljonu mīnus 18, kas mums būs jākompensē ar iestāšanās maksu, tātad drusku vairāk par 40 miljoniem, lai risinātu tās neatliekamās vajadzības, kādas šodien ir. Tātad– nafta un citi jautājumi, kuri ir šodien republikai vitāli vajadzīgi. Tā arī būtībā ir Starptautiskā valūtas fonda šīsdienas sūtība.

Nākamais jautājums, ar ko Starptautiskais valūtas fonds viennozīmīgi nodarbosies, ir mūsu naudas reforma. Ja runāsim par mūsu naudas vienības ieviešanu, Starptautiskais valūtas fonds būs tas, kas garantēs šīs naudas vienības ieviešanu. Tā ir viņa sūtība. Ja runājam par tālāku tautsaimniecības attīstību, tad principā tas nav galvenais Starptautiskā valūtas fonda jautājums. Tas jau ir Pasaules bankas un citu banku jautājums, ar kuriem šīs programmas būs jārisina. Bet ar šīm bankām risināt jautājumu mēs nevaram, kamēr neesam Starptautiskā valūtas fonda locekļi.

Priekšsēdētājs: Jautājumu vairāk nav. Paldies Siliņa kungam par ziņojumu.

E.Siliņš: Paldies.

Priekšsēdētājs: Debatēs pieteicies viens deputāts. Lūdzu, Bojāra kungs!

J.Bojārs: Cienījamie kolēģi! Tas ir labi, ka mēs risinām iekļaušanos starptautiskajā sabiedrībā, kāda tā ir pasaulē, un vienā no šīm starp­tautiskajām organizācijām, starp citu, vienā no visietekmīgākajām, proti, Starptautiskajā valūtas fondā. Bet es tomēr uzskatu, ka Siliņa kungs mums ne gluži visu ir pateicis. Viņš minēja pozitīvās puses, kas saistītas ar šo iestāšanos, un tas arī ir labi, kaut gan patiesībā viņš arī ne visas šīs puses minēja.

Es uzskatu, ka viens no pozitīvajiem momentiem ir tas, ka Starptautiskais valūtas fonds burtiski palīdz stabilizēt valūtu, noturēt to kaut kādā līmenī savās dalībvalstīs. Otrkārt, aizdevumu procents jeb maksa par kapitālu Starptautiskajā valūtas fondā tomēr ir stipri zemāka nekā komercbankās, ja valsts, fiziskā persona vai firma pērk kapitālu komercbankās. Valūtas fondā augstākais procents ir līdz 7 vai 8, turpretim privātā bankā kapitāla pirkšana var maksāt līdz 18 procentiem un dažkārt vēl dārgāk. Tātad no šā viedokļa iestāšanās šajā bankā, atvainojiet, Starptautiskajā valūtas fondā, ir pozitīvi vērtējama jebkurā gadījumā.

Tomēr gribētu vērst deputātu uzmanību uz sekojošu problēmu. Līdz ar iestāšanos Starptautiskajā valūtas fondā mēs zaudēsim daļu no savas suverenitātes arī ekonomikas un finansu jomā. Ne jau velti es lūdzu, lai mums izdala vienošanās līgumu, respektīvi, konvenciju, uz kuras bāzes ir veidots šis Starptautiskais valūtas fonds un tā statūti. Ja paskatāmies statūtos, tad tur šis jautājums tik labi nav redzams, bet vienošanās tekstā ir ļoti skaidri redzama ļoti spēcīga ietekme uz dalībvalstu suverenitāti konkrēti finansu jomā.

Trešajā sadaļā ir teikts: “Fondam jāuzrauga starptautiskā valūtas sistēma, lai (es izlaidīšu te sīkumus, bet te tālāk rakstīts ļoti skaidri) varētu vadīt visus locekļus saskaņā ar šo politiku.” Lai varētu vadīt. Cienījamie kungi, es gribu, lai jūs tomēr ļoti jauki un skaisti uztvertu šo domu– “lai varētu vadīt”. Tātad, lai varētu mūs vadīt. Tas ir jāņem vērā.

Tālāk es gribētu minēt vēl šādu aspektu, kas ir 5.sadaļā. Es jums teikšu tikai to visinteresantāko, jo dokuments ir vairāk nekā 100 lappušu biezs un nav ne iespējas, ne vajadzības to visu citēt. Bet ir 5.sadaļa, kas saucas “Informācijas sniegšana”. Šeit ir rakstīts: “Fonds var prasīt locekļiem sniegt informāciju, kuru tas uzskata par nepieciešamu savai darbībai.” Skan ļoti normāli, bet tālāk ir– kādi ir oficiālie skaidras naudas krājumi ārzemēs. Diemžēl Godmaņa kungs nevarēja pateikt, kādi ir mūsu juridisko un fizisko personu oficiālie skaidras naudas krājumi ārzemēs. Skaidras naudas krājumi, kuri atrodas citu banku un citu (nevis oficiālo) finansu iestāžu rīcībā zeltā. Arī šāda ziņa mums netika sniegta. Es nezinu, vai to valdība būs spējīga sniegt.

Tālāk. Kādi ir Latvijas jeb Latvijas fizisko un juridisko personu ieguldījumi ārzemju valūtā ārzemju bankās? Un tālāk ir tādi sīkumi, kā zelta ieguve, zelta imports un eksports. Locekļu teritorijā dzīvojošo personu ieguldījumi ārzemēs.

Es nezinu, kā mūsu valdība varēs vispār raportēt par šo jautājumu, kāds ir nacionālais ienākums, kādi preču cenu indeksi. Es uzskatu, ka līdz šim mums valdība nevar pateikt precīzi, kādi ir preču cenu indeksi republikā. Indekss patēriņa priekšmetu cenām vairumtirdzniecībā un mazumtirdzniecībā arī mums nav skaidrs, kā arī eksporta un importa preču cenas. Es domāju, ka pat Augstākā padome nezina, kādas ir eksporta un importa preču cenas. Mēs šeit runājām, un arī Siliņa kungs pareizi teica, ka ir vajadzīga zināma liberalizācija ārējā tirdzniecībā, bet tad ir jāzina, uz kurieni mēs ejam, kāda būs šī liberalizācija un kādas būs izejas cenas eksporta precēm.

Tālāk ir ļoti skaists jautājums, kas mums būs jāziņo Starptautiskajam valūtas fondam. Kāda ir valūtas maiņas kontrole? Es uzskatu, ka precīza valūtas maiņas kontrole republikā vispār nepastāv. Tie cilvēki, kuri ir piedalījušies mēģinājumos (žurnālisti piedalījušies) kontrolēt šos valūtas maiņas punktus, ir vienmēr fiksējuši, ka, kamēr viņi stāv klāt, netiek tomēr doti nevienam vai tikpat kā nevienam nekādi čeki. Tātad par kādu kontroli mēs varam runāt?

Tālāk ir nepieciešams visaptverošs ziņojums par maiņas kontroli, kas darbojas iestāšanās laikā fondā. Ko mēs ziņosim par šo jautājumu, tas man galīgi nav skaidrs.

Tālāk ir vesela milzīga sadaļa šajā līgumā, kas veido Starptautisko valūtas fondu, kur ir skaidri un gaiši pateikts, kādos aspektos Starptautiskais valūtas fonds var praktiski komandēt tās valsts ekonomiku un finansu politiku, kas ir iestājusies Starptautiskajā valūtas fondā. Šī sadaļa ir ļoti gara, un es negribu apgrūtināt jūsu uzmanību, bet uzskatu, ka ar to visu mums būs jārēķinās. Praktiski, ja mēs iestājamies Starptautiskajā valūtas fondā, pilnīgi suverēna finansu politika vai pilnīgi suverēna ekonomikas politika valstij vairs pēc tam nav iespējama. Tas ir pilnā saskaņā ar šo līgumu, kuru katrs no jums varēs paņemt, lai iepazītos, pie mūsu Budžeta komisijas priekšsēdētājas.

Tas man ļoti īsi. Visumā es domāju, ka mums vajadzētu iestāties šajā fondā, bet mums katrā ziņa jāņem vērā arī šie negatīvie aspekti, kas ir ļoti spēcīgi. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Godājamie kolēģi, vai vēl kāds izsaka vēlēšanos debatēt par šo jautājumu? Reģistrēsimies. Lūdzu reģistrāciju.

Godājamie kolēģi, vienmēr tik iepriecinošais signāls tagad pēc vakardienas plenārsēdes nezināmu iemeslu dēļ neskan. Tā ka, lūdzu, godājamie kolēģi, reģistrējieties bez papildu signāliem! Jāreģistrējas vēlreiz, kolēģi, arī rezultāta nav. Lūdzu, vērojiet, kad iedegsies uz tablo reģistrācija, un pēc tam spiediet pogas! Rezultāts: reģistrējušies 96 deputāti.

Balsojam par diviem likumprojektiem. Protams, par katru atsevišķi. Pirmais balsojums– par Latvijas Republikas likumu “Par Latvijas Republikas iestāšanos Starptautiskajā valūtas fondā”. Akcepts pirmajā lasījumā. Lūdzu balsošanas režīmu. Rezultāts: likumprojekts akceptēts pirmajā lasījumā ar 86 balsīm “par” un diviem atturoties.

Nākamais balsojums– par likumprojekta akceptēšanu pirmajā lasījumā sakarā ar Latvijas Republikas iestāšanos Starptautiskajā rekonstrukcijas un attīstības bankā un tā tālāk. Bojāra kungs vēl vēlas…

J.Bojārs: Cienījamie kungi! Mums neviens nav ziņojis par šo jautājumu. Kā tad tā? Tas ir tā it kā spēlēt acīti. Par šo jautājumu nav ziņots, nekādi dokumenti nav izdalīti. Mēs atkal paļaujamies uz godprātību. Tā taču nevar nopietnus jautājumus… Pirmo jautājumu paziņoja, otrais jautājums šeit nav ziņots. Kurš ir ziņojis par šo jautājumu?

Priekšsēdētājs: Vienu mirklīti, Bojāra kungs! Labi, ka vēl nav 5.maijs un nav jāievēro Valodu likums, citādi būtu laikam jāmaksā soda nauda. Bet tas nu tā.

Vai kolēģiem ir pretenzijas pret balsojumu par otro likumprojektu? Lūdzu, Zeiles kundze dos paskaidrojumus, kāpēc viņa nav izdalījusi visiem deputātiem.

V.Zeile: Cienītie kolēģi, ziņotājs ir ekonomisko reformu ministra vietnieks Rītiņa kungs. Varbūt tiešām lai Rītiņa kungs ziņo par rekonstrukcijas banku. Nobalsosim pēc tam par rekonstrukcijas banku.

Priekšsēdētājs: Vai piekritīsim Zeiles kundzei vai deputātiem, kuri izteicās, ka nav vajadzīgs šāds ziņojums? Mums ir jānobalso, vai šāds speciāls ziņojums par šo dokumentu ir vajadzīgs, jo visi ir izlasījuši.

Balsosim par Zeiles kundzes un Bojāra kunga ierosinājumu– noklausīties ziņojumu vēl atsevišķi par šo jautājumu. Rezultāts: 39– par, 20– pret, 23– atturas. Tātad tiek uzskatīts, ka speciāls ziņojums nav vajadzīgs. Visi deputāti vakar ir iepazinušies ar šo likumprojektu un ir gatavi tagad izlemt, balsojot par akceptu pirmajā lasījumā.

Lūdzu, Preinberga kungs!

G.Preinbergs: Neviens mums par šo organizāciju nav ziņojis. Nav arī izdalīti materiāli. (Zālē troksnis.)

Priekšsēdētājs: Preinberga kungs…

G.Preinbergs: Tas ir bijis tikai likumprojekts, bet nekāds ziņojums par to nav bijis. Es uzskatu par neiespējamu balsot.

Priekšsēdētājs: Bet, Preinberga kungs, tikko nobalsojām, ka ziņojums nav nepieciešams, ka visi ir iepazinušies ar likumprojektu! Pārējiem deputātiem vienkārši nebija laika iepazīties ar šo apmēram pusotra kilograma smago dokumentu kopojumu, ar kuru vakar iepazinās Bojāra kungs. Es atvainojos, es pats neredzēju, es tikai redzēju, ka jums vakar iedeva to apjomīgo materiālu.

Lūdzu, Plotnieka kungs!

A.Plotnieks: Par balsošanas motīviem. Principā visnotaļ atbalstot šo likumprojektu par iestāšanos Starptautiskajā rekonstrukcijas un attīstības bankā, tās apvienotajās organizācijās un Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankā, tajā pašā laikā es esmu spiests paziņot, ka balsojot es atturēšos. Izlemjot šādus supersvarīgus jautājumus, tomēr vienreiz jāatsakās no prakses, ka mums nekādi materiāli pat pēc pieprasījuma izdalīti netiek. Ja Augstākās padomes kancelejā būtu pavairoti vismaz 10–15 eksemplāros šie dokumenti, mēs varētu tos saņemt un izlasīt. Diemžēl es nevienu šādu dokumentu nekad neesmu varējis saņemt. Vai galu galā mums jāsēž šeit vai jāskraida apkārt pa republikas bibliotēkām, meklējot kaut kādus aktus, kurus tur atrast nav iespējams? Tāpēc diemžēl es esmu spiests atturēties.

Priekšsēdētājs: Paldies. Tas bija par motīviem, bet, godājamie kolēģi, vai tie 10 vai 15, kā minēja Plotnieka kungs, nebūtu ar mieru iepazīties ar šiem dokumentiem laikposmā līdz otrajam lasījumam? Mēs tikai pašlaik akceptējam pirmajā lasījumā. Konceptuāli.

Lūdzu, deputāt Freimani!

J.Freimanis: Kolēģi! Man būtu kompromisa priekšlikums. Mums ir pirmais lasījums, varam tiešām, pamatojoties uz šiem ziņojumiem un šiem materiāliem, pieņemt šos abus dokumentus pirmajā lasījumā. Tūlīt nāks otrais lasījums, tad mēs par šo likumu varēsim noklausīties īsu anotāciju, un viss būs kārtībā. Es domāju, ka nekavēsimies. Mēs varam mierīgi pirmajā lasījumā pieņemt abus.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Černaj!

R.Černajs: Godājamie kolēģi! Ar šiem dokumentiem varēja iepazīties. Par tiem bija arī ziņots frakcijās. Un arī frakcijās nolēmām, ka tādā veidā šos dokumentus izskatīsim. Vēlreiz gribu atgādināt, ka abi šie dokumenti ir ļoti svarīgi. Praktiski tie tika iesniegti kā viens dokuments, bet protokola un likuma noformēšanas kārtība vienkārši prasa, lai mums būtu divi šie likumi. Tāpēc lūdzu šos likumus pieņemt pirmajā lasījumā tūlīt.

Praktiski es arī gribētu lūgt, lai mēs tos pieņemtu otrajā lasījumā pēc neilga brīža. Jautājums ir ļoti svarīgs, 27.aprīlī tika izlemts par Latvijas valsts uzņemšanu šajās organizācijās. Tā ka varbūt nevajadzētu vienkārši uz dažādām politiskajām runām un personiskajām ambīcijām tomēr šādā veidā pavērst šo jautājumu. Paldies.

Priekšsēdētājs: Vēlreiz Bojāra kungs vēlas runāt par balsošanas motīviem.

J.Bojārs: Cienījamie deputāti, man absolūti šajā gadījumā nav nekādu personisko ambīciju. Es neko neiegūšu. Runa ir pavisam par kaut ko citu. Černaja kungs teica un Budžeta komisijas priekšsēdētāja teica, ka tas ir ārkārtīgi svarīgs likums. Kā tad mēs lai pieņemam pirmajā lasījumā ārkārtīgi svarīgu likumu, nesaņēmuši nekādu informāciju, pat ne ziņojumu par šo likumu! Tas ir pilnīgs absurds. Tā vienkārši nedrīkst rīkoties. Tad mēs ātri vien pārvērtīsimies par auniem, kurus valdība ved pavadiņā, kur grib. Tādā situācijā mēs jau aptuveni esam. (Zālē izsaucieni, sarunas.)

Priekšsēdētājs: Šteina kungam arī kas sakāms šajā sakarā?

V.Šteins: Man būtu kompromisa priekšlikums šajā gadījumā– noklausīties ziņojumu, lai deputāti varētu balsot.

Priekšsēdētājs: Godājamie kolēģi! Mēs tikko nobalsojām. Jūs paši nobalsojāt par to, ka speciāls ziņojums pirmajā lasījumā nav vajadzīgs, konceptuāli balsojot. (Zālē troksnis, izsaucieni, skaļas sarunas.) Tādā gadījumā, godājamie kolēģi, Birkava kungs te ierosina kompromisu, kā samierināt. Es jūtu, ka kādam ļoti vajag, lai būtu neliels skandāliņš. Tās, protams, ir manas personiskās domas.

Ierosinājums ir tāds. Varbūt Rītiņa kungs var nākt tribīnē. Ja kādam ir speciāli jautājumi, tad tos lai uzdod un noskaidro, ja kādam nav skaidrības. Lūdzu, Rītiņa kungs!

Godājamos kolēģus lūdzu pierakstīties sekretariātā,– to garo rindu, kas jautās. Lai būtu viss kārtībā.

D.Rītiņš, ekonomisko reformu ministra vietnieks: Labdien, cienījamie…

Priekšsēdētājs: Rītiņa kungs, es atvainojos, jums būs jāatbild tikai uz jautājumiem. No jums netiek prasīts ziņot šajā gadījumā.

Lūdzu, Kinnas kungs!

J.Kinna: Rītiņa kungs, tajā gadījumā, ja mēs izlemtu neiestāties šajā organizācijā, vai mēs būtu vienīgā bijusī Austrumeiropas valsts vai vēl ir kāda tāda?

D.Rītiņš: Lieta ir tāda, ka 27.aprīlī tiks lemts jautājums par četrām bijušajām PSRS republikām– trim Baltijas valstīm un Krievijas Federāciju. Mēs esam pirmie. Pārējie…

J.Kinna: Es tieši jautāju par Austrumeiropas valstīm, tas ir, par bijušajām sociālistiskajām valstīm.

D.Rītiņš: Gandrīz visas jau ir iestājušās– gan Polija, gan Ungārija… Desmit, piecpadsmit gadus atpakaļ ir iestājušās. Rumānija tad vēl ne. Tagad Rumānija arī ir.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Bul!

A.Buls: Par Pasaules banku līdz aizvakardienai, cik sapratu un cik es zināju, man bija ļoti, var teikt, labs iespaids. Aizvakardien un vakar, tiekoties ar šīs bankas pārstāvjiem, kuri tagad ir Latvijā, man šis iespaids palika sliktāks. Sakiet, lūdzu, vai tas tā arī paliks, ka Pasaules banka Latvijai pašreiz nedomā nekādus ilgtermiņa kredītus dot un ka runa ir tikai par dažiem miljoniem, konkrēti, farmācijai apmēram 5 miljoni dolāru šogad. Ja tas tā būs, tad kāda mums jēga būt šajā bankā?

D.Rītiņš: Situācija ir diezgan vienkārša. Mēs nevaram iestāties Pasaules bankā, ja neesam iestājušies Starptautiskajā valūtas fondā. Runāt par konkrētiem kredītiem, kamēr neesam šīs bankas locekļi, nebūtu pieklājīgi no mūsu puses. Bet tajā pašā laikā viņi ir… Kāda ir darba dalīšana starp Starptautisko valūtas fondu un Pasaules banku? Starptautiskais valūtas fonds dod parasti īstermiņa kredītus, nosacītus īstermiņa kredītus uz 2–3 gadiem, kuri pārsvarā attiecas uz maksājumu bilanci. Pasaules banka jau arī orientējas uz privāto sektoru. Tā ka, ja mēs kaut ko dabūsim privātajam sektoram, tad dabūsim tieši no Pasaules bankas, nevis no Starptautiskā valūtas fonda. Tas dos ļoti plašai tādai… Tikai valdībai tas dos, lai uzturētu uzkrājumu bilanci kārtībā, lai valūta stabilizētos un tamlīdzīgi.

A.Buls: Tātad, spriežot pēc jūsu atbildes, mēs šodien esam nobalsojuši pirmajā lasījumā par iestāšanos Starptautiskajā valūtas fondā? Tātad pašreiz no Pasaules bankas ir cerības saņemt arī ilgtermiņa kredītu?

D.Rītiņš: Noteikti.

A.Buls: Paldies.

D.Rītiņš: Jo tā parasti dod tikai ilgtermiņa kredītus.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, deputāt Preinberg!

G.Preinbergs: Iepriekšējā lasījumā, tas ir, iepriekšējā ziņojumā mēs dzirdējām par valūtas fondu. Dzirdējām arī to, ka, lai iestātos valūtas fondā, mums jāiemaksā 16 miljoni dolāru. Vai, iestājoties šajās divās bankās, mums arī ir jāmaksā kādas iestāšanās nauda? Cik tās ir lielas un no kurienes mēs tās ņemsim?

D.Rītiņš: Tātad ir iestāšanās nauda. Iestāšanās kvota Pasaules bankā tiek aprēķināta no tās kvotas, kura iemaksāta Starptautiskajā valūtas fondā. Mums priekšlaicīgs piedāvājums ir apmēram 16 miljoni ASV dolāru, 10 procenti jāmaksā cietajā valūtā, tas ir, jāmaksā apmēram 600 tūkstoši dolāru. Nomaksa notiek apmēram tādā pašā veidā kā Starptautiskajā valūtas fondā, ka mēs aizņemamies jau iepriekš, bet reāli mums tā nauda, tie rubļi nebūs jāmaksā, tie turēsies tepat Latvijā uz vietas. Tikai tad, ja viņiem būs kaut kāda liela krīze un viņi nevarēs bez Latvijas naudas iztikt, viņi to prasīs.

G.Preinbergs: Paldies. Tas ir tas, ko gribēju zināt, proti, par ko es balsošu.

Priekšsēdētājs: Vai vēl kāds vēlas ko zināt? Paldies, Rītiņa kungs! Vai varam balsot par akceptēšanu pirmajā lasījumā? (Piekrišanas
saucieni.)

Balsosim par likuma projektu par iestāšanos tā sauktajā Pasaules bankā. Rezultāts: 78– par, 1– pret, 4– atturas. Akceptēts pirmajā lasījumā.

Lūdzu, ko Černaja kungs vēlas?

R.Černajs: Es lūgtu iekļaut šo likumprojektu izskatīšanai otrajā lasījumā pēc pārtraukuma 12.00.

Priekšsēdētājs: 12.00 ir nobalsots.

R.Černajs: Un līdz pārtraukumam, ja būtu iespējams, izskatīt peļņas nodokli.

Priekšsēdētājs: To mēs esam nolēmuši no rīta– par peļņas nodokli. Godājamie kolēģi! Vai ir paredzamas šajos likumprojektos par Starptautisko valūtas fondu un Pasaules banku kādas izmaiņas? Man liekas, ka visas diskusijas notika, jautājumi bija. Vai, ņemot vērā tiešām šo steidzamību, mēs kaut kādu formalitāšu dēļ tomēr… Es nedomāju, ka daudz vairāk ko zināsim par šīm organizācijām pēc pārtraukuma 12.00. Es domāju, ka vienkārši nav ko uz procedūras rēķina tēlot, kā saka, ļoti… Nu, arī pārkāpt to praktiski... Ja komisijai nav iebildumu… (Zālē sarunas, izsaucieni.) Jā, nekas mums neiznāks, Plotnieka kungs un Bojāra kungs vēlas izdarīt rakstiskas izmaiņas. Tā ka neko nevar darīt. Lūdzu, Černaja kungs, paņemiet šo dokumentu, izlasiet, cik tas ir…Diemžēl mēs nevaram to izdarīt. Būs jāņem no Krievijas nauda, nekā nevar darīt.

Godājamie kolēģi, tātad no rīta esam nolēmuši, ka varētu šodien izskatīt otrajā lasījumā grozījumus likumā “Par peļņas nodokli”. Vai Kodoliņa kungs ir? Septiņas minūtes. Ja jūs paspētu, būtu ļoti labi. Pēc pārtraukuma arī lemsim, kādā kārtībā skatīsim pārējos likuma projektus.

Lūdzu, Kodoliņa kungs, otrais lasījums!

A.Kodoliņš: Cienījamie kolēģi! Pēc izskatīšanas pirmajā lasījumā mēs rakstiski saņēmām deputāta Ēlerta priekšlikumu, kura būtība ir – precizēt redakciju, lai nebūtu pārpratumu, praktiski atkārtojot zināmā mērā pirmajā daļā fiksētos momentus par… kurā brīdī, kurš ir arī trešajā daļā. To mēs esam izdarījuši. Šeit mēs saņēmām, tiesa, jau pēc likumprojekta izsniegšanas deputātiem, vēl rakstisku priekšlikumu no Rolanda Repšas par to, ka šādus maksājumus var uzlikt tikai valsts uzņēmumiem. Pēc konsultēšanās ar kolēģiem no Ekonomikas komisijas mēs kategoriski noraidām šādu priekšlikumu, jo uzskatām, ka visiem nodokļu maksātājiem ir jābūt vienādiem nosacījumiem. Līdz ar to likumprojektā “Par peļņas nodokli” grozījumi vairs nav izdarīti.

Priekšsēdētājs: Lūdzu, godājamie kolēģi! Otrais lasījums, apspriežam pa pantiem. Viens pats pants. Tā. Nav nekā? Rolands Repša!

R.Repša: Es tomēr gribētu aicināt likt uz balsošanu šo manu priekšlikumu. Es domāju, ka tādas tiesības man tomēr ir. Ja valsts ar spēka metodēm grib dabūt sev valūtu, tad, es uzskatu, tā to var vērst tikai pati pret sevi, pret valsts uzņēmumiem. Es aicinātu deputātus atbalstīt šo priekšlikumu.

Priekšsēdētājs: Vai visiem bija skaidrs Rolanda Repšas priekšlikums? Balsosim par šo priekšlikumu. Viena balss papildus “par”. Rezultāts: 20– par, 25– pret, 17– atturas. Priekšlikums noraidīts.

Lūdzu, vai vēl par šo vienīgo likuma pantu ir kādi ierosinājumi? Nav. Lūdzu vēlreiz zvanīt. Reģistrēsimies, godājamie kolēģi! Ceru, ka vēl kāds atnāks. Nu, neviens nenāk. Rezultāts: 93 deputāti.

Balsosim par Latvijas Republikas likumu “Par peļņas nodokli”. Trīs balsis papildus “par”. Rezultāts: par– 82, pret– 2, atturas– 4. Likums akceptēts otrajā lasījumā. Sakarā ar to, ka nav saņemti rakstiski pieteikumi otrā lasījuma laikā, likumprojekts tiek pieņemts galīgajā variantā. Tātad likums pieņemts. Paldies.

Paliek lēmums. Vai ir jautājumi Kodoliņa kungam par šo lēmumu?

No zāles: Jā, ir jautājumi!

Priekšsēdētājs: Rolandam Repšam ir jautājumi par šo lēmumu.

R.Repša: Kodoliņa kungs! Lēmumā par peļņas nodokļa spēkā stāšanās kārtību, kas ir pieņemts 1990.gada 20.decembrī, ir 3.punkts, kurš skan šādi: “Ar 1991.gada 1.janvāri Latvijas Republikas teritorijā esošie uzņēmumi izdara no peļņas tikai Latvijas Republikas likumos paredzētos nodokļu maksājumus.” Jūs savā lēmuma projekta 4.punktā, kas izdalīts deputātiem, ar savu 4.punktu faktiski veicat… valūtas izņemšanu. Vai jūs nemaz nemulsina tas, ka jūsu piedāvātā lēmuma projektā 4.punkts ir pilnīgā pretrunā ar mūsu pašu 1990.gada 20.decembrī pieņemto lēmumu par likuma spēkā stāšanos? Ekonomikas komisijā, man liekas, ļoti bieži ir atskanējušas daudzas balsis, kas aizstāv mūsu likumdošanas sistēmu, tās absolūti loģisko pareizību un atbilstību pašu pieņemtajiem likumiem. Šeit mēs redzam pilnīgi pretēju gadījumu tam, ko viens otrs no mūsu komisijas locekļiem ir sludinājis iepriekš. Vai jūs šī situācija nemaz nemulsina?

A.Kodoliņš: Godīgi sakot, mani šī situācija arī mulsina. Bet katrā ziņā šeit ir tāda situācija, ka pastāv likums pašreizējā variantā, kuru mēs gribam izmainīt, kā jūs zināt, ar grozījumiem, kuri tūlīt sekos. Mēs vienkārši esam atdalījuši šos grozījumus par valūtu atsevišķi. Un šajos grozījumos ir jāfiksē cita situācija ar jauniem uzņēmējiem. Šajos grozījumos ir jāfiksē, ka turpmāk tomēr visi maksā nodokļus… Tās runas, ka tiek atbrīvota tā daļa, ko uzņēmēji ieliek investīcijās… Domāju, ka šis 1,5 procentu maksājums, kas pašlaik ir noteikts valūtas maiņas punktiem, ir pagaidu pasākums.

Es personīgi uzskatu, ka turpmāk šiem maiņas punktiem ir jāmaksā peļņas nodoklis kā visiem uzņēmējiem. Kā visiem uzņēmējiem proporcionāli ieņēmumiem. Daļa no šā nodokļa jāmaksā valūtā. Tā ka mēs pašlaik šādus maksājumus nevaram veikt, es uzskatu, ka uz laiku mums jāsaglabā situācija, ka šie valūtas maiņas punkti maksā maksājumus valūtas budžetam, ņemot vērā apstākli, ka, pirmkārt, šeit ir runa par ļoti ievērojamām summām, otrkārt, šie valūtas punkti, kā paši oficiāli deklarējuši, labprāt veic šādus maksājumus, viņi apzinās savu, kā lai saka, milzīgo peļņu, kuru viņi gūst. Šinī ziņā tas mūs nemulsina, jo vairāk tāpēc, ka maksātāji izteikuši savu gatavību veikt šādus maksājumus.

Priekšsēdētājs: Godājamie kolēģi! Šis signāls nozīmē tikai to, ka ir sācies pārtraukums. Mums jāizlemj, kādā veidā darām: turpinām šā jautājuma izskatīšanu vai pārceļam to pēc starpbrīža.

No zāles: Pabeigsim!

Priekšsēdētājs: Pabeigsim! Bula kungs, jums ir iespēja uzdot jautājumu, jo vairāk neviena jautātāja nav. Pēc tam Freimaņa kungs sniegs īsu paziņojumu.

A.Buls: Par to pašu 4.punktu. Daļēji jau atbildējāt. Bet tomēr ir neskaidrības. Ja maiņas punktus uzskata par uzņēmumiem, tad tomēr ir jāsaprot, ka tiem ir jāmaksā peļņas nodoklis. Kurš būs tas arbitrs, kurš pateiks, ka maiņas punktam nav jāmaksā nodoklis, jo, lūk, ir 4.punkts lēmumā par 1,5 procentu atskaiti no ieņēmumiem? Jeb varbūt abi divi nodokļi jāmaksā, pats peļņas nodoklis un arī cits?

A.Kodoliņš: Maiņas punkts… Tur pašlaik ir uzņēmumi, kuri ir reģistrēti kā jauni uzņēmumi. Un viņi nemaksā peļņas nodokli sakarā ar atbrīvojumu no peļņas nodokļa. Diemžēl situācija ir tāda, ka, ja mēs atceļam šo 4.punktu, tādā gadījumā viņi vispār paliek bez kaut kāda nodokļa maksājuma.

A.Buls: Es nerunāju par atcelšanu. Tieši otrādi…

A.Kodoliņš: Tikko nofiksēsim, ka šie maiņas punkti maksā nodokļus… Un es uzskatu, ka būtu jāpielīdzina 11.panta noteikumiem, kuri nosaka, ka uz viņiem vispār neattiecas atbilde par jaunajiem uzņēmumiem.

A.Buls: Jā, tieši tā!

A.Kodoliņš: Tikko to būsim fiksējuši, mēs šo attiecīgo maksājumu kā pagaidu maksājumu atcelsim.

A.Buls: Tieši to! Vajadzētu viņiem peļņas nodokli likt– kā pienākas. Tad nebūtu nekādas runas par 1,5 procentiem.

A.Kodoliņš: Pilnīgi pareizi. Tikko šo momentu nofiksēsim likumdošanā, tā atcelsim šo pagaidu maksājumu.

Priekšsēdētājs: Freimaņa kungam arī par šo lēmuma projektu?

J.Freimanis: Nē, nē!

Priekšsēdētājs: Vai vēl ir kādi jautājumi? Vai esam gatavi tagad balsot par šo lēmumu? Varbūt pēc pulksten 12.00, kad atnāks kolēģi no kafejnīcas? Kā Kodoliņa kungs uzskata, vai mēs tūliņ varam balsot?

A.Kodoliņš: Uzskatu, ja vairāk debašu nav, būtu…

Priekšsēdētājs: Es atvainojos, Kodoliņa kungs, nekas nesanāk. Repšas kungs vēlas debatēt, bet viņš debatēs pēc zemes reformu lauku apvidos.

Lūdzu, Freimaņa kungs, jums vārds paziņojumam!

J.Freimanis: Godājamie kolēģi! Lai mēs varētu labāk plānot savu laiku, man ir lūgums pulksten 14.00 sapulcēties blakuszālē pārstāvjiem no Latvijas Augstākās padomes draudzības grupas ar Vācijas Bundestāgu. Atcerieties, tāda aptauja tika rīkota, tur bija vairāk nekā 20 deputātu. Tātad šos deputātus, kuri grib piedalīties draudzības grupas darbībā ar Vācijas Bundestāgu, lūdzu sapulcēties blakuszālē pulksten 14.00.

Priekšsēdētājs: Pārtraukums līdz pulksten 12.00. Pulksten 12.00 skatām jautājumu– zemes reforma lauku apvidos, ja nenolemsim citādi.

(Pārtraukums)

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja vietnieks Valdis Birkavs.

Priekšsēdētājs: Sāksim darbu! Darba kārtībā jautājums par zemes privatizāciju lauku apvidos, 6. un 7.pants pirmajā lasījumā. Kurš, lūdzu, kāps tribīnē? Seiles kundze?

Lūdzu, Seiles kundze!

A.Seile: Cienījamie deputāti! Tātad atkal zemes reforma. Galvenie konceptuālie jautājumi– 6. un 7.pants. Ko pa šo laiku izdarījusi komisija? Pirmkārt, saņēmusi un izanalizējusi jūsu iesniegtos priekšlikumus. Tie pašreiz visi ir pavairoti. Es nezinu, vai pašreiz ir iesniegts arī deputātu Seiles un Grūbes priekšlikums, kuru mēs nupat pavairojām un kuru paspēja atbalstīt arī komisija. Paldies. Tātad iesniegts.

Es ļoti īsi gribu paskaidrot, kāds tagad izskatās 6. un 7.panta variants jaunajā redakcijā. Kaut arī bija sagatavotas divas atsevišķas un pilnīgi jaunas redakcijas (viena bija Čepānes kundzes, otra bija Seiles kundzes redakcija), Lauksaimniecības komisija par pamatu atzina tomēr iepriekšējo variantu, iestrādājot tajā vairākus deputātu priekšlikumus. Tādēļ, uzmetot acis šim tekstam, tas pirmajā mirklī pārāk neatšķirsies no iepriekšējā reizē izskatītā.

Un tomēr. Pirmajā rindkopā ir pazuduši vārdi “Latvijas Republikas pilsoņiem”. Tātad īpašumā bijusī zeme tiek atdota dabā Latvijas Republikas pilsoņiem. Kādēļ izsvītrojām šo vārdkopu? Izrādās, ka zeme 1940.gadā ir bijusi īpašumā ne tikai Latvijas Republikas pilsoņiem, bet arī dažām citām personām. Arī šīm personām zeme tiek atdota īpašumā. Tādēļ no šā panta šis ieraksts ir pazudis, bet tas ir palicis citos, tālākajos likuma pantos.

Tālāk. Mums izcēlās domstarpības par to, kam īsti dot priekšrocības pret bijušo īpašnieku un kuros gadījumos bijušajam īpašniekam tomēr nenodot zemi īpašumā, ja pirmajā kārtā lietošanā tā piešķirta kādam citam. Šādas priekšrocības netika dotas juridiskajām personām, bet zemnieku saimniecībām, piemājas saimniecībām un mūsu jaunajā redakcijā mēs ierakstījām– “individuālajiem augļu dārziem”. Par šo vārdu būtībā vēl varam strīdēties, varam domāt, bet īstenībā tie ir mazdārziņi, kuri apstādīti ar augļu kokiem. Tie ir tie piepilsētas dārziņi individuālā lietošanā, ja tie ir saņemti pirmajā reformas kārtā. Tie ir Rīgas un citu piepilsētu mazdārziņi. Pēdējā rindkopā mums bija pagājušajā reizē diezgan neveiksmīga redakcija. Tagad saskaņā ar Zemes ierīcības un lietošanas likumu esam nodefinējuši, ka izņēmumus mēs piešķirsim nevis apbūves gabaliem, kā bija pirmajā redakcijā, bet dzīvojamo māju, vasarnīcu uzturēšanai un celtniecībai. It kā šī redakcija ir saskaņā ar zemes lietošanas likumu.

Vēl mazliet aizmirsu pateikt, ka virsraksts ir mainīts. Virsraksts 6.pantam ir “Zemes nodošana īpašumā”. Vēl šobrīd ar Čepānes kundzi, kuras redakcijā ir šis virsraksts izmainīts, vienojāmies, ka, lai būtu pilnīga skaidrība, virsraksts varētu būt tāds– “Zemes nodošana īpašumā bijušajiem zemes īpašniekiem”. Pēc tam nākamajos pantos būs tas otrs vai tas, kā mēs pieņemsim, kā ir ierosinājusi Čepānes kundze, zemes pārdošana, lai pilnīgi skaidri pateiktu, ka šis 6.pants attiecas tikai uz zemes atdošanu bijušajiem zemes īpašniekiem.

Tālāk. Ir iestrādāta jauna rindkopa. Tas ir Zaščerinska kunga priekšlikums. Priekšpēdējā rindkopā tas skan šādi: “Pēc juridisko personu zemes lietošanas tiesību izbeigšanās zeme tiek piešķirta zemes reformas pirmajā kārtā paredzētajā kārtībā.” Tātad, ja brūk un jūk šī juridiskā persona, paju sabiedrība, SIA vai kāds cits veidojums laukos, tad it kā atgriežas šis 1.pants.

Te ir noklausīti no deputātiem dažādi iebildumi pret šo rindkopu. Viens no tiem ir tāds. Ir paplašinājies mantinieku loks, jo sakarā ar Civillikuma darbības atjaunošanu mantošanas jautājumos, mantinieki būs arī brāļu un māsu bērni. Varbūt nebūtu gluži korekti iziet atkal caur šo lietošanas stadiju. Vairāki deputāti, cik ir jūtams, pieprasīs šo rindkopu svītrot. Bet tas jau ir jums lemjams un izskatāms.

Vairāki deputāti ir ierosinājuši izsvītrot no priekšpēdējās rindkopas frāzi “juridiskai personai”. Es jums pateikšu, kas notiks, ja to šeit izsvītros pavisam. Tātad bijušajiem zemes īpašniekiem un mantiniekiem, kuri nepaspēja dažādu pārpratumu dēļ vai varbūt tīri tehniski līdz 20.jūnijam pieprasīt zemi, mēs it kā dodam iespēju vēlreiz pieteikties uz šo zemi un nedodam viņiem prioritāti tad, ja zeme jau ir piešķirta lietošanā fiziskai vai juridiskai personai. Bet īstenībā šādas zemes, kura zemes reformas pirmajā kārtā nav nevienam piešķirta lietošanā, ir ārkārtīgi maz, jo pirmā kārta arī faktiski vēl nemaz nav beigusies. Godīgi sakot, ja mēs atstājam šo ierakstu “juridiskajai personai”, diez vai kāds varēs uz šo zemi pieteikties. Tādēļ šeit seko mūsu un Grūbes kunga priekšlikums: noteikt termiņu, ka šiem cilvēkiem zeme tiek atdota ne vēlāk kā septiņu gadu laikā. Kāpēc septiņu gadu laikā? Kāpēc ne trīs vai piecu gadu laikā? Tāpēc, ka līdz 1996.gadam darbojas šie termiņa pieprasījumi. Un pēc termiņa pieprasījumiem parasti paiet viens vai divi gadi, kamēr šīs attiecības sakārto. Katrā ziņā šis gadu skaits– septiņi vai kāds cits– varētu tikt balsojams arī šajā plenārsēdē. Ja kāds no deputātiem to pieprasītu. Šādu ierosinājumu atbalsta arī Lauksaimniecības komisija.

Nedaudz par 7.pantu. Arī 7.pantā, kur tiek garantētas lietošanas tiesības juridiskajai personai, mēs jutām no deputātiem pretestību, ka šīs lietošanas tiesības var būt bezgalīgas, ka bijušais zemes īpašnieks, kuram tiek formāli atjaunotas īpašuma tiesības, paliks formāls īpašnieks, maksās nodokli, bet par šo zemi noteikšanas viņam nebūs. Tādēļ arī šeit jau pagājušajā plenārsēdē un arī šajā starplaikā izskanēja deputātu priekšlikumi– noteikt termiņu. Lauksaimniecības komisija un darba grupa visu laiku atvairījās no šiem priekšlikumiem, apgalvojot, ka šāds termiņš tiks noteikts lēmumā par likuma spēkā stāšanās kārtību. Bet deputāti jau nav tā publika, kura ticēs kādam uz vārda pirmajā lasījumā! Tāpēc mēs ar Grūbes kungu iestrādājām priekšlikumu– atdot ne vēlāk kā piecu gadu laikā. Tātad juridiskās personas saglabā savas lietošanas tiesības ne ilgāk par pieciem gadiem attiecībā pret bijušo īpašnieku.

Tās arī būtībā ir visas galvenās izmaiņas, kuras mēs esam ieviesuši šajos divos pantos. Ja gadījumā kādam no jums labāk patīk Čepānes kundzes redakcija, kurā ir apvienots 6. un 7.pants, komisijai būtisku iebildumu pret šo redakciju nav. Mums ir vēl saglabājušies daži juridiski nepilnīgi noformulēti izteicieni, varam balsot arī principā par Čepānes kundzes redakciju, apvienojot šos abus pantus. Tas viss ir plenārsēdes rokās. Paldies par uzmanību. Un es lūdzu Veitnera kungu, ja būs jautājumi, pievienoties darba grupas vadībai.

Priekšsēdētājs: Jautājumus uzdod Čepānes kundze.

I.Čepāne: Pirmais jautājums man ir par 6.panta priekšpēdējās rindkopas pēdējo teikumu. Kad mēs skatījām pirmajā lasījumā, tādas normas nebija. Tas ir, ka pēc juridisko personu zemes lietošanas tiesību izbeigšanās, tātad, ja kolhozs vai paju sabiedrība tiek likvidēta vai izbeidzas, zeme tiek piešķirta zemes reformas pirmajā kārtā paredzētajā kārtībā. Tagad, cik es saprotu, šajos gadījumos bijušajiem zemes īpašniekiem šo savu zemi nekad neredzēt, neskatoties, ka 1937.gada Civillikumu mēs it kā formāli atjaunojam. Kādēļ tāda norma ir radusies? Uz ko pamatojoties komisija nonāk pretrunā ar šo 5.pantu, kur tiek definēts, ka mēs it kā balstāmies uz 1937.gada Civillikumu? Kādēļ tagad šeit tāda norma pilnīgi no jauna iestrādāta?

Z.Veitners, Zemes ierīcības departamenta direktors: Jā, tas bija viens no priekšlikumiem. Konkrēti šādu priekšlikumu iesniedza Zaščerinska kungs. Es saprotu, ka pamatdoma ir tāda: ja tagad šīs izveidotās statūtu sabiedrības vienkārši likvidējas, tad zeme paliek brīva. Līdz ar to uz šīm platībām reforma turpinās tā, kā tas bija paredzēts reformas pirmajā kārtā. Drusciņ savā ziņā Seiles kundze jau tam pieskārās.

Attiecībā uz 1937.gada Civillikuma mantinieku loku acīmredzot problēmu nav, jo viņi būs, kā saka, mantinieki, kuri varēs uz šo zemi pretendēt. Vienīgais šā papildinājuma saturs ir tas, ka šī zeme tiek sadalīta tādā veidā, kā to paredz pirmās kārtas likums.

I.Čepāne: Tad vēl man ir jautājums. Ko jūs saprotat ar individuālajiem augļu dārziem? Likumdošanā šāds termins, kur būtu noteikts individuālo augļu dārzu tiesiskais statuss, man nav zināms. Tādēļ es gribētu jautāt. Ir gan dārzkopības tiesiskais statuss, jo dārzkopības sabiedrības ir tādas, kurām ir arī augļu dārzi, un ir arī īpašas sakņkopības sabiedrības, bet individuālie augļu dārzi… Man nav saprotams, kā pēc tam varēs šo likumu piemērot dzīvē?

Z.Veitners: Šis termins “individuāli augļu dārzi” ir likumā par zemes lietošanu un zemes ierīcību. Tagad arī reformā mēs paredzam, ka šie dārzu gabaliņi, kas līdz šim bija dārzkopības sabiedrības… Līdz šim saskaņā ar dārzkopības sabiedrības statūtiem zeme bija piešķirta dārzkopībai, nevis konkrētajam zemes lietotājam. Konkrētam dārza lietotājam šo zemi uz otrreizējo zemes lietošanas tiesību pamata piešķīra šīs dārzkopības sabiedrības. Tagad likumdošanā mums ir šie individuālie augļu dārzi. Tas nozīmē, ka šo dārza gabaliņu reformas gaitā katrs pieprasa savā lietošanā ar tiesībām pēc tam, ja šis likums to paredzēs, iegūt to īpašumā. Šis nav jauns termins, tas ir no zemes lietošanas likuma.

I.Čepāne: Es saprotu, tur nav rakstīts “individuālie augļu dārzi”, bet fiziskajām un juridiskajām personām piederošie augļu dārzi. Tur es skatījos.

Es atvainojos, vēl trešais jautājums. Šeit ir nejuridiski lietota tāda terminoloģija, visu laiku “atdota dabā” un “nodota īpašumā”. Dažkārt rodas pretrunas, piemēram, 7.pantā. Jūs rakstāt: “zemes īpašniekam, kuram zeme ir atdota dabā”. It kā jau viņš varētu to pats apstrādāt, bet faktiski šeit ir piespiedu zona. Kādēļ jūs neizejat no tā, ka, piemēram, visos gadījumos tiek atjaunotas īpašuma tiesības? Bet vienā gadījumā ir zeme atdota dabā, šeit ierakstot 6.panta pirmajā daļā, otrajā tāpat kā analogi likumā par zemes reformu pilsētā. Es vienkārši ieteiktu paskatīties ļoti labu juridisko redakciju un šos jautājumus fiksēt tā, lai cilvēkiem būtu saprotams.

Z.Veitners: Jā, nu to varētu pieņemt, ka šis juridiskais formulējums ir vēl jāpaanalizē. Vienīgi mūsu doma bija tāda, lai atšķirtu šo kompensāciju, kas arī zināmā mērā ir īpašuma atjaunošana, no šīs zemes kā tādas atdošanas. Bet tas ir, protams, apspriešanas jautājums.

A.Seile: Es vēl nedaudz gribēju palūgt Čepānes kundzi precizēt. Vai jūs pieprasāt balsot par Zaščerinska kunga priekšlikumu, jo tas ir konceptuāls un mēs to esam iestrādājuši?

Priekšsēdētājs: Jautā Caunes kungs.

I.Caune: Seiles kundze, par 6.pantu. Jūs tā dižojāties ar savu ļoti radikālo priekšlikumu, kā tur papildināt to priekšpēdējo rindkopu. Bet tad jau iznāk tā, ka jūs patiešām ļoti radikāli aizstāvat, nevis aizstāvat, bet ierobežojat īpašnieka tiesības, jo iepriekšējā redakcija bija tāda, ka nevar saņemt zemi īpašumā, ja tā pirmajā kārtā atdota fiziskai vai juridiskai personai. Un jūs papildināt– vēl septiņus gadus. Ja paliek šī te “juridiskā vai fiziskā persona”, vai jūs neuzskatāt, ka būtu praktiskāk svītrot gan jūsu papildinājumu, gan to, kas ir tās juridiskās un fiziskās personas. Lai nebūtu tā, ka tagad pieteiksies īpašnieki uz šo zemi un nodzīs tās saimniecības ar visām fermām it kā nost, tie paliks bez ganībām un tamlīdzīgi. Vajadzētu ierakstīt, ka, piešķirot zemi īpašumā, ņemt pirmās kārtas 12.panta noteikumus tomēr vērā, lai, ja tur vajadzīgs ganībām vai fermu vajadzībām, tomēr tad lietošanā atstāt tai juridiskajai personai, bet īpašumā atdot to īpašniekam.

A.Seile: Jā, paldies, Caunes kungs, par jautājumu. Vispirms par radikālismu. Vārds “radikāls” pēc būtības nozīmē sākšanu ar jautājuma sakni. Tāpēc arī es šeit paskaidroju, ka tas nav nekāds lamu vārds– radikālisms. Juridisko personu svītrot no šā teksta ir pieprasījuši vairāki deputāti. Komisija šo jautājumu ir atzīmējusi kā konceptuālu, un mēs par to balsosim plenārsēdē.

Otrs izejas variants– ja šī juridiskā persona netiek izbalsota un paliek tekstā, tad darbosies varbūt mūsu un Grūbes priekšlikums, nosakot laiku šai juridiskajai personai.

Priekšsēdētājs: Jautā Mucenieka kungs.

V.Mucenieks: 6.panta pēdējā rindkopa: “Ja īpašniekiem vai viņu mantiniekiem zemi dabā atdot nevar, viņiem ir tiesības saņemt īpašumā līdzvērtīgu zemi citā vietā vai saņemt kompensāciju.” Tātad, ja viņš grib kļūt par zemnieku, ja nevar atdot viņa zemi, tad mēs dodam viņam līdzvērtīgu zemi citā vietā. Ja viņš zemi vispār negrib, tad, es uzskatu, viņam kompensācija ne par ko nepienākas. It īpaši, ja viņš nav bijušais īpašnieks, bet ir, teiksim, attāls radinieks. Vai vienkārši kādam tā kompensācija būs jāmaksā? Es joprojām neesmu skaidrībā, kurš maksās.

Z.Veitners: Principā jūs pareizi pateicāt, uzdodot jautājumu. Ja bijušajam īpašniekam nevar atdot viņa bijušo zemi, bet ir iespējas viņam šo zemi iedot citā vietā un viņš ar to ir mierā, tad viņam iedod šo zemi citā vietā un nodod arī īpašumā. Ja nav šāds variants iespējams, tad mēs paredzam šajā pantā iespēju uz kompensāciju. Ja jūs liekat priekšā, ka tas varbūt uz visiem neattiecas, tas ir konceptuāls jautājums. Es piekrītu, ka par to balso.

V.Mucenieks: Man bija ierosinājums par to, ja nevar atdot viņa zemi vai līdzvērtīgu zemi citā vietā, tad kompensāciju. Ja zemi vispār var ierādīt (un zemes mums pašreiz kopumā valsts teritorijā netrūkst), tad, teiksim, tikai tāpēc vien, ka viņš negrib apstrādāt zemi, viņam maksāt par to kompensāciju, ka viņš negrib uz zemes strādāt, man liekas, tas ir mazliet netaisnīgi mūsu apstākļos.

A.Seile: Mēs izgājām no darba grupas koncepcijas, ka atjaunojam šīs īpašuma tiesības. Viņš, protams, var saņemt šo zemi, bet uz to zemes gabaliņu jau ir desmit citi pretendenti. Un pagasta pašvaldība ļoti bieži ir ieinteresēta, lai īpašnieki atteiktos. Mēs jums maksāsim kompensāciju, tikai atstājiet zemi! Es uzskatu, ka vārdu “kompensācija” vajag atstāt. Ja deputāts Mucenieks pieprasa balsot, lai to svītrotu, mēs to varam darīt.

V.Mucenieks: Labi. Otrs jautājums par 7.pantu. Zemes īpašnieks, kuram zeme atdota dabā, ir tiesīgs saņemt no zemes lietotāja nomas maksu. Atkal šis pats jautājums. Cik es saprotu, mums zemes lauksaimniecības vajadzībām uz šo brīdi un vēl labu laiku kopumā netrūks. Jautājums ir par tiem, kuri dzīvos Rīgā, dzers alu un skatīsies televīziju un kuriem būs zemes īpašumi uz laukiem, un kuri gribēs tos iznomāt. Vai tad mēs turkus ievedīsim, kas šo zemi apstrādās! Jo latviešu cilvēkam, kurš vēlēsies strādāt uz zemes, būs iespēja iegādāties zemi dabā un dzīvot un strādāt uz savas zemes. Kuri būs tie nomnieki? Kur mēs ņemsim tos vientiešus, kas uz šādiem noteikumiem būs ar mieru strādāt? Kā veidosies šis kontingents?

Z.Veitners: Šeit tā doma ir tāda, ka mēs atjaunojam šīs īpašuma tiesības saskaņā ar 6.pantu, tātad tajos gadījumos, kuri ir paredzēti 6.panta pirmajā daļā. Kur nevar atjaunot, tur ir skaidrs. Pārsvarā attiecībā uz juridiskajām personām tiek saglabātas šīs zemes lietošanas tiesības juridiskajai personai, ja pieņems attiecīgi šos piecus gadus. Tātad pēc pieciem gadiem šī zeme pāries īpašniekam. Tas nozīmē, ka īpašniekam tiek uzlikts ierobežojums, ka viņam šīs īpašuma tiesības tiek atjaunotas, bet izmantotājs ir līdzšinējā juridiskā persona. Te vēl ir šīs pašas rindkopas papildinājums. Jūs neizlasījāt līdz galam, ka maksas apmēru nosaka Ministru padome, un Ministru padome nosaka arī kārtību, kā to saņemt. Tas nozīmē, ka šī maksa nevarētu būt daudz lielāka par zemes nodokli. Un īpašnieks šinī gadījumā maksās vai nu zemes nodokli, vai īpašuma nodokli par šo īpašumu.

V.Mucenieks: Tad iznāk, ka pašreizējais lietotājs, tas ir, juridiskā persona, ir it kā nomnieks līdz tam brīdim, kad…

Z.Veitners: Varētu tā teikt, bet mēs lietojam terminu “lietotājs”. Viņam saglabā lietošanas tiesības uz šo zemi.

V.Mucenieks: Paldies. Doma katrā ziņā ir skaidra.

Priekšsēdētājs: Jautā Selecka kungs.

V.Seleckis: Cienījamie likuma autori! Man tomēr nekādi nav saprotams, kāpēc vēl aizvien gan 6., gan 7.pants paredz saglabāt un mākslīgi paildzināt juridisko personu tiesības izmantot to zemi, kas pieder kādam bijušajam īpašniekam. Un man līdz ar to rodas tāda sajūta, ka tiek veidota tāda mākslīga piespiedu noma. Ja kāds bijušais īpašnieks ir gatavs pārņemt savu zemi un tūlīt pat to apsaimniekot, tad, es domāju, ir racionāli viņam to momentā dot, jo tad viņš pats saimniekos, nevis to darīs kāds cits viņa zemes nomātājs. Kāds tad ir šis ekonomiskais aprēķins, kura pamatā šo juridisko īpašnieku jeb lietotāju tiesības šeit vēl tiek saglabātas un novilcinātas, piemēram, piecus vai septiņus gadus? Kādas ir tās idejas? Kāpēc netiek atdots cilvēkam, kurš pats apsaimniekos?

Z.Veitners: Darba grupa arī nav pret zemes privatizāciju. Mēs esam par to, ka zemei ir jānonāk privātīpašumā, bet šajā pārejas periodā, kamēr eksistē šīs lielās ražotnes, kuras acīmredzot ir kaut kādu periodu jāsaglabā, šie lopkopības kompleksi, kas ir laukos… Saskaņā ar reformas pirmās kārtas likumu ir paredzētas šīs minimālās zemes platības, lai kompleksi varētu darboties. Tāpēc arī ir iestrādāts šis moments, ka šīm juridiskajām personām vēl kādu laiku šajā pārejas periodā ir tomēr jādod iespēja izmantot zemi, jo zemnieki šīs lielās ražotnes uzreiz visas nepārņems. Tas būs atkarīgs no tā privatizācijas procesa, kāds laukos ritējis, daloties tālāk šīm izveidotajām statūtu sabiedrībām. Tas vienkārši paredzēts kā pārejas periods.

Priekšsēdētājs: Jautā Bela kungs, pēc tam– Seiksta kungs. Danosa kungs, mums ir pierakstīšanās kārtība, es jūs pierakstīju pēc Plotnieka kunga.

A.Bels: Cienījamā Seiles kundze, tagad 6.panta trešajā rindkopā pirmais palīgteikums skan šādi: “ja šī zeme uz pieprasījuma brīdi nav piešķirta lietošanā vai rezervēta citai fiziskajai vai juridiskajai personai”.

Tātad vadmotīvs šeit ir jauna formula– vai rezervēta. Gribētu zināt, uz kāda likuma ir balstīta šī formula “vai rezervēta”, cik tā ir juridiski pamatota un kādas ir garantijas, ka šāda formula netiks tulkota patvaļīgi?

A.Seile: Jā, zināmas bažas pastāv, tāpēc ka šī rezervētā zeme ir noteikta tikai ar Latvijas Republikas Augstākās padomes Zemes komisijas lēmumu. Cilvēki tiek ierakstīti neapmierināto zemes pieprasījumu reģistrā, ja viņi nevēlas atteikties no savas zemes. Ja mēs šo vārdu izsvītrojam, tas nozīmē, ka velti esam veidojuši šādu reģistru.

Es piekrītu Bela kungam, ka varbūt mums vajadzētu precīzāku skaidrojumu, kas ir šī rezervētā zeme. Kas ir neapmierināto bijušo īpašnieku reģistrs? Tajā ieraksta tos, kuriem pirmajā zemes reformas kārtā neatdeva zemi lietošanā un kuri citu zemi arī nepaņēma.

A.Bels: Paldies.

Priekšsēdētājs: Jautā Seiksta kungs.

A.Seiksts: Cienījamie kolēģi! Es ļoti atvainojos, ka neesmu iesniedzis rakstiski, jo man nesen izvirzījās problēma. Kā jūs vērtētu tādu problēmas risinājumu? Iespējams, ka jūs pateiksit, un man nebūs vispār nekādu jautājumu. Es liktu priekšā šādu papildinājumu pie 7.panta. Proti, ja zemnieku saimniecībai ir iedalīta zeme, bet zemes reformas otrās kārtas spēkā stāšanās laikā uz kādas šīs zemes daļas nav veikta nekāda saimnieciskā darbība un uz to pretendē bijušais īpašnieks, tam atjaunojamas īpašuma tiesības. Par ko ir runa? Par to, ka kāds zemes gabals būtu lietojams, bet zemnieks nav parādījis interesi vai nav spējis veikt nekādu saimniecisko darbību. Zemes komisija nevar pateikt, ka viņš vispār tur kaut ko var darīt. Īpašnieks ir blakus, bet viņam tomēr nedod. Runa ir par mežu, kurš būtu apsaimniekojams un kurš īpašniekam ir no visiem viedokļiem, no morālā, no juridiskā, ļoti vajadzīgs. Vai šāds formulējums būtu pieņemams? Ja ne, ja jūs atbildēsit, ka ne, tad es noņemu jautājumu. Paldies.

Z.Veitners: Šis jautājums ir risināts likumdošanā, tas ir likumā par zemes lietošanu, zemes ierīcību, kur ir runa par zemes lietotāju pienākumiem. Tur ir ierakstīts: ja piešķirto zemi zemes lietotājs gada laikā neizmanto vai nesāk apsaimniekot, šo zemi var atsavināt. Ja to atsavina, tātad to var nodot dabiski jebkuram citam.

Priekšsēdētājs: Jautā Alkšņa kungs.

A.Seile: Es vēl gribēju paskaidrot cienījamajam Seiksta kungam, ka attiecībā uz mežiem Augstākās padomes Zemes komisija pēdējā laikā pieņem ārkārtīgi daudz pārsūdzību. Meži tiek atdoti bijušajam īpašniekam attiecībā pret juridisko personu, ja tie pašreiz ir juridiskās personas lietošanā. Tā ir vienkārši pagastu zemes komisiju nekompetence vai negribēšana atdot bijušajam īpašniekam mežu.

A.Seiksts: Es ļoti atvainojos, cienījamais priekšsēdētāj, bet jūs teicāt– uz juridiskām. Paldies. Tas man saprotams. Bet gadījumā ja tas ir cienījamā Breša kunga zemnieks. Arī šajā gadījumā?

A.Seile: Breša zemnieku varbūt ir grūti uzskatīt šajā gadījumā par juridisku personu, jo mēs esam dabūjuši no juristiem izskaidrojumu, ka zemnieks ir dabūjis zemi individuāli, nevis kā viņa saimniecība, bet individuāli. Bet es arī sapratu, ka šādi strīdi ir un it sevišķi par mežiem. Ja tādi ierosinājumi rakstiski nāks, es aicinu nevis 7.pantā, bet 6.pantā, kur pirmajā atrunā ir minēti Breša zemnieki, speciāli atrunāt jautājumu par mežiem. Manā izpratnē mežu vajag atdot bijušajam īpašniekam.

Priekšsēdētājs: Jautā Alkšņa kungs.

L.Alksnis: Vai jūs tos rakstiskos priekšlikumus, kuri tika iesniegti kopumā par likumprojektu, izvērtēsit otrajā lasījumā? Jūs šodien izvērtējāt tikai par 6. un 7.pantu.

A.Seile: Ir ļoti daudz priekšlikumu, tajā skaitā arī Alkšņa kunga priekšlikumi, kurus mēs izvērtēsim, gatavojoties otrajam lasījumam. Pašreiz pirmajā lasījumā konceptuāli izvērtējam tikai 6. un 7.pantu.

L.Alksnis: Paldies. Vai jūs tomēr nevarētu paskaidrot sīkāk šos izņēmuma gadījumus, kad bijušie īpašnieki nevarēs atjaunot savas īpašuma tiesības. Pirmā pozīcija man ir skaidra, otrā– skaidra, trešā– tikpat neskaidra kā Čepānei. Es arī uzskatu, ka tādu individuālo augļu dārzu pie mums nav, nav šāda juridiskā statusa. Zem tā var arī paslēpt tos tā sauktos sakņu dārzus, kuru tiesiskais statuss, manā skatījumā, ir viszemākais.

Bet mani arī ļoti uztrauc šī izņēmuma norma, kas slēpjas zem vārda “un celtniecība”. Jo šeit, ja lietojam šādu terminu, var saprast jebkuru celtniecību, sākot no mazākās garāžas un beidzot ar lieliem un nopietniem objektiem. Tātad visos šajos gadījumos bijušais īpašnieks nevar pretendēt uz savu īpašuma tiesību atjaunošanu. Vai tas tiešām ir tā? Un vai jūs nedomājat tomēr šo terminu paplašināt– kādai celtniecībai?

Z.Veitners: Jautājums skaidrs, Alkšņa kungs. Runājot par šiem individuālajiem augļu dārziem, es gribētu teikt, ka šinī gadījumā bažām par to, ka tos varētu arī apvienot tajā izpratnē kopā ar šiem sakņu dārziem, acīmredzot nav pamata, jo vismaz laukos šādu sakņu dārzu terminoloģijā nav, pilsētās tie ir, es saprotu. Mums ir laukos šīs piemājas saimniecības, kas ir personīgā īpašuma ēkas cilvēkiem, kuri dzīvo ciematos šajos daudzstāvu namos. Tur zemi pieprasa pašvaldības, un tā jau ir nomas zeme. Mēs to saucam par personīgo palīgsaimniecību neatkarīgi no platības.

L.Alksnis: Bet tie jau ir tie sakņu dārzi!

Z.Veitners: Bet tie ir nomā. Un nomas zemi mēs neparedzam, ka var nodot īpašumā.

Tagad jautājums par celtniecību. Salīdzinot ar pirmo variantu, te mums ir precizēts– dzīvojamo māju un vasarnīcu uzturēšanai un celtniecībai.

L.Alksnis: Būtu jāliek punkts, bet jūs rakstāt– “un celtniecībai”.

A.Seile: Cienījamais Alkšņa kungs! Bet pirms šiem izņēmumiem ir frāze: “kuri zemes reformas pirmajā kārtā jau ir nodoti lietošanā”. Tātad nevis jauniem apbūves gabaliem, bet tiem, kuri šajā pirmajā kārtā jau tika iedalīti, kuriem jau ir piešķirta tā zeme. Atņemt to nevajadzētu varbūt.

L.Alksnis: Tad jums būtu jāraksta– dzīvojamajām mājām un vasarnīcām, kuras ir celtniecības stadijā. Tad es saprastu. Bet šeit iznāk arī jaunajai celtniecībai.

Z.Veitners: Redziet, Alkšņa kungs, pati būve varētu vēl nebūt celt­niecības stadijā. Reformas gaitā, teiksim, lauku ciematā ir paredzēts, ka cilvēkam iedos zemes gabalu, kur viņš varēs būvēt sev māju. Viņš nemaz šo zemi šodien vēl oficiāli nav saņēmis, nav vēl šā lēmuma. Bet pirmās kārtas rezultātā viņam šis gabals būs. Vai vajadzētu tagad, otrajā kārtā, viņam to ņemt nost?

L.Alksnis: To darba gaitā mums vajadzētu precizēt. Jo juridiski par celtniecības uzsākšanu tiek uzskatīts brīdis, kad būvētājs ir saņēmis celtniecības būvatļauju. Viņš varēja saņemt zemes gabalu, viņš varēja apstiprināt būvprojektu, bet, ja viņam nav šīs būvniecības atļaujas, viņš celtniecību nav uzsācis.

Z.Veitners: Šie gadījumi mums tieši tādā veidā ir atrunāti pirmajā kārtā nolikumā, kur tas tā arī ir paskaidrots. Ja viņš līdz likuma pieņemšanas brīdim nebija uzsācis celtniecību, tad ar to zemi vairs nerēķinājās, ja viņam tas apbūves gabals iedots pirms vairākiem gadiem.

L.Alksnis: Man pēdējais jautājums, faktiski vēl divi. Sakiet, kas tā ir par zemi, ko jūs saucat par “valsts rezerves zemi”? Kāpēc jūs gribat ieskaitīt kaut kādā šādā mistiskā… Kura institūcija pārvalda šo zemi, kas tā ir par institūciju?

Z.Veitners: Saskaņā ar likumu par zemes lietošanu valsts rezerves zemes pārvalda vietējā pašvaldība, pagasts. Un, piešķirot šo zemi, ir noteikta kārtība, kādiem mērķiem, kādos gadījumos un kāda institūcija to piešķir. Šajā redakcijā ir ielikta garantija, kā saka, no abām pusēm, gan šiem republikas iedzīvotājiem, kuri šobrīd vēl nav pilsoņi, gan arī bijušajiem īpašniekiem. Lai šī zeme netiktu nevienam nodota līdz galam, tā ir ieskaitīta valsts rezerves zemē. Tiem cilvēkiem, kuri vēl nav šo pilsonību ieguvuši, ir garantija, ka viņi varēs šo zemi izmantot.

L.Alksnis: Manuprāt, pareizāk būtu rakstīt, ka šī zeme jānodod pašvaldībai.

Pats pēdējais jautājums. Kā jūs praktiski redzat šo īpašuma tiesību atjaunošanu? Īsi, dažos vārdos. Jūs lietojat terminu– “tiek atdota dabā”. Vārdu sakot, tiek atjaunotas šīs īpašumtiesības. Kā jūs to praktiski redzat? Vai jūs paliekat pie tā sava modeļa, kas jums bija pirmajā lasījumā, ka tas process sākas no nulles atkal ar jauniem pieprasījumiem, ar jaunām izskatīšanām, vai tas nozīmē, ka pašvaldības tiem, kuri saņēma pirmajā kārtā šo zemi pastāvīgā lietošanā, saņēmuši no pašvaldībām dokumentu, ar 1993.gada 1.janvāri atjauno šīs īpašuma tiesības?

Z.Veitners: Te acīmredzot nevajag saprast, ka līdz ar šā likuma pieņemšanu šīs īpašuma tiesības atjaunosies automātiski. Lai mēs to izdarītu, ir jānoformē visi nepieciešamie materiāli, lai šīs tiesības atjaunotu. Respektīvi, robežas, šī uzmērīšana, attiecīgais lēmums īpašuma atjaunošanā un tā tālāk. Tāpēc laukos mēs gājām šos divus etapus atšķirībā no pilsētas, proti, pirmajā kārtā devām lietošanā, lai visu šo procesu varētu paveikt, un pēc tam pakāpeniski dosim īpašumā.

L.Alksnis: Skaidrs, es tikai, beidzot savus jautājumus, gribētu pateikt, ka atbalstu Čepānes redakciju 6.pantam, kura ir daudz korektāka un pareizāka.

Priekšsēdētājs: Jautā Silāra kungs.

I.Silārs: Man radās jautājums, turpinot jau Leonīda Alkšņa kunga izteikto domu par tiem sakņu dārziem. Es atceros, kad apspriedām likumu par lauku zemes reformu, par zemes reformu lauku apvidos, tad tur bija tāda norma, kas attiecas uz pašvaldību lietošanā nodotajām zemēm. Toreiz es jau strīdējos par to, ka, ja man, pieņemsim, ir bijusi saimniecība pilsētas pierobežā un tagad tā ir iedota ģimenes dārziņiem, kas būtībā ir sakņu dārzi, tad es uz to nevaru pretendēt. Man ierādīs līdzvērtīgu zemi citā vietā. Tā toreiz palika un tika nobalsots. Tie jau ir tie paši sakņu dārzi!

A.Seile: Es gribu vēlreiz paskaidrot, ka šajā 6.pantā sākumā šie individuālie augļu dārzi attiecas tikai uz tām personām, kurām zemes reformas pirmajā kārtā tie ir piešķirti kā fiziskām personām. Šie sakņu dārzi tiek formēti visā republikā lauku apvidos kā pašvaldību zemes, kuras iznomā paju īpašniekiem. Uz sakņu dārziem absolūti šeit neattiecas, jo skaidri un gaiši pateikts: tikai tām fiziskajām personām, kam jau nodots lietošanā. Respektīvi, ja jūs esat savu piepilsētas mazdārziņu pieprasījis un tas jums ir piešķirts pirmajā kārtā, tad jums ir prioritāte pret bijušo īpašnieku.

I.Silārs: Tālāk man jautājums par to pašu 6.pantu. Šeit ir tā, ka īpašumā bijusī zeme tiek atdota dabā, izņemot, ja šī zeme piešķirta pastāvīgā lietošanā. Šeit ir pretstatījums starp īpašumu un lietošanu, bet šeit uz fiziskajām personām nav attiecināta kāda norma, kas uz juridiskajām personām, proti, par īpašnieka tiesībām iznomāt tomēr šo lietošanā nodoto zemi. Kāpēc?

A.Seile: Jūsu tiesības ir pieprasīt visus šos izņēmumus svītrot. Ja plenārsēde nobalsos, svītrosim. Bet Lauksaimniecības komisija domā tā: ja cilvēks uz bijušā īpašnieka zemes ir uzcēlis māju, tad nevajag viņu pataisīt par nomnieku bijušajam īpašniekam, bet tam, kas uzcēlis šo māju, to pleķīti ap māju vajag atdot īpašumā. Parasti pirmajā zemes reformas kārtā šie jautājumi jau ir atrisināti. Viņš jau ir uz tā bijušā īpašnieka zemes un bijušajam īpašniekam ir iedots citā vietā… Viņi ir gandrīz vai samierinājušies.

I.Silārs: Šeit nav tikai par mājas uzcelšanu. Šeit ir šis– individuālajiem augļu dārziem. Bet tad vismaz atļaujiet man paredzēt, ka es varu iznomāt šo zemi un saņemt nomas maksu! Bet man obligāti tiek prasīts zemi ņemt kaut kur citur vai ņemt kompensāciju, nepieļaujot nomas līguma slēgšanu.

A.Seile: Četri deputāti pagājušajā reizē ir pieprasījuši šo rindiņu svītrot– individuālie augļu dārzi vai mazdārziņi. Mēs par to balsosim plenārsēdē. Es negribu teikt, ka Lauksaimniecības komisijas viedoklis šeit bija vienprātīgs. Mans viedoklis sakrīt ar jūsējo.

I.Silārs: Jautājums man bija tāds: kādēļ jūs paredzat nomas iespēju juridiskajām personām, bet neparedzat fiziskajām personām šo nomas iespēju?

Z.Veitners: Ļoti vienkārši. Konceptuāli izņēmuma gadījumos mēs paredzam, ka šīs fiziskās personas, ja tās ir Latvijas Republikas pilsoņi, varēs šo zemi, kas tām tagad pirmajā kārtā ir iedota pastāvīgā lietošanā, iegūt arī īpašumā. Tātad, respektīvi, lai būtu skaidrs, bijušais īpašnieks šīs zemes nevarēs saņemt īpašumā atpakaļ.

A.Seile: Ja es esmu bijušais īpašnieks, ja uz manas zemes ir uzcelta cita māja un jūsu vista ienāks manā daļā, es to vistu varbūt… Kas viņu zina, varbūt izcepšu. Ļoti bieži mēs redzam, kā notiek šie strīdi pat starp radiem. Tādēļ mēs paredzējām, lai nesanaidotu vienu cilvēku ar otru, noregulēt šīs attiecības, uzreiz atdodot īpašumā. Jo laukos zeme ir strādājama– gan tam, kam ir māja, gan tam, kam tā ir bijušais īpašums.

I.Silārs: Bet šeit ir vēl cita situācija. Gluži vienkārši es pa šiem 50 gadiem esmu aizgājis prom piespiedu kārtā, es esmu bijis spiests aiziet prom. Un es gluži vienkārši nevaru aiziet atpakaļ uz savu zemi vai uz citu zemi. Es tagad esmu pilsētnieks. Bet tas ir mans īpašums. Kādēļ jūs neļaujat man to iznomāt un saņemt nomas naudu? Nekādas vistas mani neinteresē un nekas mani neinteresē. Es saņemšu nomu graudā, kā pilsētniekam man šodien tas ir ļoti svarīgi. Viņš būs apmierināts kā īpašnieks, ja noslēgšu ar viņu nomas līgumu kaut uz 99 gadiem.

Z.Veitners: Šāda konceptuāla pieeja varētu būt, mēs neizslēdzam. Bet vienkārši šajā situācijā panta pirmajā daļā ir saglabātas tās prioritātes, kuras bija ieliktas zemes reformas pirmās kārtas likumā. Tātad šis 12.pants, kas paredzēja prioritātes pret bijušajiem īpašniekiem.

A.Seile: Un vēl. Bijušais īpašnieks nekad nevar dabūt papildu platību apbūvētās vietās turpat blakām. Tātad zināmā mērā viņa tiesības šeit tiek ierobežotas. Tāda bija mūsu koncepcija. Ja nepatīk, plenārsēde izbalsos.

I.Silārs: Skaidrs. Pēdējais pie 7.panta, kur iestrādātas šīs nomas iespējas. Tur runāts par to, ka ir tiesības saņemt no zemes lietotāja nomas naudu. Vai, jūsuprāt, nevajadzēja paredzēt nomas līgumu, kurā būtu atruna– līguma slēgšanas minimālais laiks? Ja šeit ir tikai tiesības saņemt maksu, tad tas…

Z.Veitners: Rindiņas pašās beigās ierakstīts, ka, teiksim, nomas maksas minimālo apmēru un kārtību nosaka Ministru padome. Tātad tajā kārtībā arī būs. Ja tas ir vajadzīgs šajā likumā, mēs varam otrajā lasījumā to ierakstīt, bet tas jau būtībā ir jādara Ministru padomei.

I.Silārs: Skaidrs. Paldies.

Priekšsēdētājs: Jautā Plotnieka kungs.

A.Plotnieks: Es gribētu izteikt, pirmkārt, atbalstu komisijai un referentei Seiles kundzei, ka viņa tomēr nevēlas automātiski uz laukiem pārsviest šo feodālo sistēmu, kuru sākam iedibināt pilsētā. Par to paldies. Bet šajā sakarībā man ir jautājums. Varbūt es neņemu vērā dažādus apsvērumus, kuri jau ir izteikti, tomēr es vienu pretrunu saskatu. Ja mēs lasām 6.panta trešo daļu, tad redzam, ka šī daļa it kā koriģē pašu likumu par zemes reformu, tas ir, bijušais īpašnieks pēc 20.datuma var pieteikties uz zemes gabalu. Viņš gan to nevar saņemt tikmēr, kamēr ir lietotājs. Bet tagad, ja jūs izlasāt 15.pantu, kurš ir akceptēts, izrādās, ka “zemi var piešķirt par samaksu Latvijas Republikas pilsoņiem, kuriem tā piešķirta pastāvīgā lietošanā, ja uz šo zemi nepretendē bijušais zemes īpašnieks vai tā mantinieki”. Ar šādu 6.panta trešo daļu jūs faktiski paverat ceļu pretenzijām. Var rasties situācija, ka jaunais zemnieks nevarēs zemi nopirkt īpašumā, bijušais īpašnieks savukārt arī nevarēs to saņemt. Būs šīs savstarpējās pretenzijas. Vai jūs tomēr neuzskatāt, ka šeit bija jānovelk šī strīpa tā, kā zemes reformas likumā paredzēts,– ar 20.datumu 1991.gadā? Pēc tam jau viss šis process veidojas nedaudz atšķirīgi.

Z.Veitners: Pagājušajā reizē par 15.pantu bija piezīmes. Un te ir šim pantam jāuzraksta turpinājums tekstā, ka saskaņā ar šo 6.pantu. Lai nebūtu šīs pretrunas. Te zināmas pretrunas veidojas. Tas ir otrās kārtas… es saprotu, jau otrā lasījuma jautājums.

Tagad par jūsu jautājuma otro daļu. Šeit ir paredzēti tie gadījumi, kad bijušie īpašnieki varētu šo zemi prasīt pēc 20.jūlija, tātad pēc pieprasījuma termiņa izbeigšanās. Pirmās kārtas likumā mums ir ierakstīts, ka, ja šādi gadījumi ir, tad bijušais īpašnieks zemi var saņemt vispārējā kārtībā. Tas nozīmē: ja tagad pieprasa bijušais īpašnieks un vēl jebkura cita fiziskā vai juridiskā persona, tad pagasta valdei ir jāizšķiras, kuram nu dot. Tāpēc mēs pasakām viennozīmīgi: ja šī zeme pieprasīšanas brīdī ir brīva, tad priekšroku dodam bijušajam īpašniekam. Ja tā nav brīva, atbrīvojas pēc tam, kā es te sākumā teicu, kad šī statūtsabiedrība likvidējas, tad šo zemi sadala tādā pašā kārtībā, kādā bija paredzēts zemes reformas pirmās kārtas likumā.

A.Seile: Cienījamais Plotnieka kungs, es vēl gribu pateikt, kādēļ mēs pagarinājām šo pieprasījumu termiņu. Augstākās padomes Zemes komisijā nonāk tādi strīdi, ka zemi nav pieprasījis īstais īpašnieks, bet, piemēram, viņa mazdēls. Īpašnieks vēl ir dzīvs. Vai šī mazdēla mamma, piemēram. Viņi vēl nav pieprasījuši. Šis mazdēls pirmām kārtām vēl nav mantinieks, kamēr viņam neviens nevar novēlēt. Vispirms zeme jāatdod bijušajam īpašniekam. Un te iznāk tas starpposms, ka mēs pat nevaram vairāk noformēt, jo termiņš ir beidzies un īstais bijušais īpašnieks pat vairs nevar pieteikties. Tādēļ bija vajadzīga šāda norma.

A.Plotnieks: Labi, es formāli visnotaļ esmu gatavs šos apsvērumus atbalstīt. Jūs formāli noņemsit pretrunu, ja 15.pantā ieviesīsit atsauces uz 6.pantu. Bet jūs radīsit tādā gadījumā pretrunu dzīvē, es vēlreiz saku. Šī pretruna būs tāda: jaunais zemnieks, kurš būs uzcēlis kūtiņu un ielicis ēkai pamatus, šo zemi īpašumā tomēr nevarēs iegūt. Izlasiet uzmanīgi 16.panta trešo daļu! Bijušais īpašnieks pretendē. Bijušais īpašnieks nevar saņemt. Tādā gadījumā es varu paredzēt, ka zālē atskanēs aicinājumi, lai jaunais zemnieks maksā nomu. Es jums varu pateikt, ka viņš aizies no laukiem un teiks: deputāti, ejiet paši kopt šo zemi!

Z.Veitners: Godātais Plotnieka kungs! Šā 6.panta pirmajā daļā ir šie izņēmumi. Zemnieks mums ir ierakstīts kā pirmais. Ja zemnieku saimniecība reformas pirmajā kārtā ir izveidota, bijušais īpašnieks nevar šo zemi saņemt atpakaļ.

A.Plotnieks: Bet tad, es pasvītroju, jāsasaista precīzāk un jāievieš atrunas, citādi šī pretruna saglabājas.

Priekšsēdētājs: Par procedūru vārds Čepānes kundzei.

I.Čepāne: Cienītais Birkava kungs! Man ir jautājums: uz kāda pamata Latvijas atsevišķu partiju līderiem un iespējamiem Saeimas kandidātiem šodien tiek piešķirtas tiesības piedalīties likumprojekta apspriešanā? Man ir jautājums, vai komisija viņus ir uzaicinājusi?

Otrkārt, es domāju, par to mums būtu jānobalso, jo pretējā gadījumā es varētu uzaicināt arī savus “zaļos” un, es domāju, Nacionālās neatkarības kustība savus līderus varētu uzaicināt.

Priekšsēdētājs: Čepānes kundze! Pagaidām jautā tikai deputāti. Tad, kad pienāks Danosa kunga kārta uzdot jautājumu, es šo jautājumu izvirzīšu plenārsēdei nobalsošanai. Saskaņā ar jūsu zīmīti es tiešām reglamentā neatrodu nedz aizliegumu, nedz atļauju. Jautājumu var izšķirt vienīgi plenārsēde.

Jautā Punovska kungs.

A.Punovskis: Man ir jautājums, kas ir kontekstā ar manis gatavoto likumprojektu par kooperatīvo un dārza māju privatizāciju. Es lūdzu jūsu komentāru, kādā veidā jūs saredzat tās zemes privatizācijas iespēju, uz kuras patlaban atrodas vasarnīcu kooperatīvi un dārzkopības sabiedrības? Kādu procesu jūs tur liekat iekšā?

Z.Veitners: Šis process jau reformas pirmajā kārtā laukos notiek. Tātad visi tie dārzkopības sabiedrību biedri, kuri vēlas saņemt šo dārza gabalu savā lietošanā un pēc tam īpašumā, ir iesnieguši pagasta zemes komisijām savus pieprasījumus, un pagasta zemes komisijas ir šo jautājumu izlēmušas. Praktiski visiem arī tiek atdota zeme, ja tur nav uzsākta celtniecība, apgūšana un tā tālāk. Tātad tas jau tiek risināts pirmajā kārtā.

Otrajā kārtā, kas saistīta ar privatizāciju, tie, kuri vēlēsies dārza gabaliņu saņemt īpašumā, protams, par samaksu (likumā mēs paredzam diezgan lielu šo samaksu) varēs saņemt to īpašumā.

A.Punovskis: Es gribētu nedaudz precizēt, ja var. Pirmkārt, kam ir prioritāte attiecībā uz šo zemes gabalu saņemšanu īpašumā– pašreizējam dārza un vasarnīcas lietotājam vai īpašniekam?

Z.Veitners: Saskaņā ar reformas pirmās kārtas likumu– pašreizējam dārza lietotājam.

A.Punovskis: Patlaban, cik es zinu, ne visas dārzkopības sabiedrības un kooperatīvi var iesniegt prasījumus uz zemes piešķiršanu lietošanā, šie lietošanas akti nav noformēti, jo, proti, viņi vēl nav attiecīgo objektu, attiecīgo būvju īpašnieki. Es nezinu, kā tas ir visos pagastos, bet ir pagasti, kuri atsakās izsniegt zemes lietošanas tiesības, jo nav privatizētas šīs būves, un patlaban zemes lietošanas tiesības ir juridiskajai personai– tātad kooperatīvam vai dārzkopības sabiedrībai, bet nevis fiziskajai personai. Vai var notikt pāreja no juridiskās personas lietošanā esošās zemes uz šo zemi, kas tiek nodota īpašumā attiecīgajam vasarnīcas vai dārzkopības sabiedrības biedram, bez šī starpposma, kurš patlaban nenotiek, jo nav privatizētas pašas būves?

Z.Veitners: Ja jūs atļausit… Es saprotu, Grūbes kungs grib atbildēt.

G.Grūbe: Gribētu atbildēt Punovska kungam. Šeit, runājot par to, ka atsevišķas šīs kooperatīvās sabiedrības ir sagrābušas zemi, ir nelikumība, jo skaidri un gaiši nolikumā par zemes reformas pirmo kārtu bija ierakstīts, ka šīm sabiedrībām ir tikai tiesības pieprasīt koplietošanas zemi, bet nekādā gadījumā nav tiesību pieprasīt šādas zemes. Tā ka tā ir pretlikumība, Punovska kungs, un viņiem pašiem jādomā, kā to likvidēt.

A.Punovskis: Es atvainojos, tomēr nav precīzi noformulēts jautājums. Jautājums ir nevis par koplietošanas zemēm, bet zemēm, uz kurām atrodas vasarnīcas vai dārza mājas šajās sabiedrībās.

Z.Veitners: Es sapratu jautājumu tā, ka tie ir tie gadījumi, kad nav skaidrības par to ēku piederību, kuras uz šīs zemes ir uzceltas. Tātad praktiski, kā tas notiks? Ja šie jautājumi nav skaidri, tad nevar arī atrisināt jautājumu par tā zemes gabala, uz kura ir šīs ēkas, piederību. Līdz ar to šī zeme vienmēr tiek ieskaitīta valsts rezerves fondā līdz tam laikam, kamēr atrisina jautājumu par ēkām. Tādi gadījumi mums ir ne tikai ar šīm dārza mājām, bet ļoti bieži laukos ar šo nekustamo īpašumu, pārsvarā attiecībā uz represētajiem.

A.Punovskis: Paldies. Un pēdējais– ļoti īss. Jūsu likums patlaban attiecas uz zemes privatizāciju lauku apvidos. Bet, kā jūs zināt, ir arī pilsētas ar tā saukto lauku teritoriju. Vismaz terminoloģijā tāds jēdziens vēl pastāv. Vai nevajadzētu attiecināt šo likumu arī uz šīm zemēm, vismaz uz lauku teritorijām? Runājot par dārzkopības sabiedrībām un vasarnīcām, notiek, kā saka, tā, ka viena daļa, kas ir pagastos, nonāks priviliģētā stāvoklī attiecībā pret tiem cilvēkiem, kuri atrodas lauku teritorijā pilsētās.

Z.Veitners: Likumā par zemes lietošanu ir definēts, kas ir lauku teritorija un kas– pilsēta. Tātad tajos gadījumos, ja pilsētā ir lauku teritorija, uz šīm lauku teritorijām attiecas likums par reformu laukos, nevis pilsētā. Pilsētas reformas likums attiecas tikai uz pilsētas administratīvo teritoriju. Pašas pilsētas.

A.Punovskis: Bet pilsētas administratīvajā teritorijā ir zemes…

Z.Veitners: Uz to, kas ir ārpus šīs pilsētas robežām, attiecas likums par lauku apvidus zemēm.

A.Punovskis: Es atvainojos, nē. Pilsētas teritorijā ir zeme, kas skaitās lauku… pilsētas lauku teritorija. Tātad administratīvā teritorija ietver sevī lauku teritoriju.

A.Seile: Nē, pilsētas teritorijā var būt lauksaimniecībā izmantojamas zemes. Un šīs zemes tiek privatizētas pilsētu zemes reformā noteiktajā kārtībā. Arī uz šīm ganībām, kas ir pilsētas teritorijā mazajās pilsētās, attiecas pilsētu reforma.

A.Punovskis: Tieši to es arī gribēju uzsvērt. Kad ir gaidāms šis likums, kas attiecināms uz šīm zemēm, jo tās tomēr ir lauku zemes, kaut arī pilsētas teritorijā? (Zālē sarosīšanās.)

Z.Veitners: Nē, tas, kas ir pilsētas robežās, tas iet pēc pilsētas likuma, tur neko nevar darīt. Ārpus pilsētas robežām, vai tās ir lauksaimniecībā izmantojamās zemes vai neizmantojamās, tās iet pēc šā likuma par lauku apvidus zemēm.

A.Seile: Laucinieki šīm pilsētu ganībām un pļavām, kas ir tieši pilsētu teritorijā, ir iedevuši vienīgi atvieglojumu zemes nodoklī, bet, kā jūs privatizēsit šīs zemes, tas ir pilsētnieku jautājums pilsētu zemes reformā, kura jau ir pieņemta.

Priekšsēdētājs: Jautā Biezā kungs.

J.Biezais: Cienītie referenti! Gribu zināt, kāda ir jūsu attieksme pret manis iesniegto redakcionālo projektu, kurš, manuprāt, vairāk precizē īpašuma un īpašnieka attiecības un ņem vērā to, ka pašreiz pirmajā reformas sākumā nav tā, ka kaimiņš kaimiņam pārdod, kaimiņš kaimiņam nomā vai valsts maksā naudā. Ņemot to visu vērā, es šādu redakciju izteicu.

A.Seile: Komisija uzskata, ka jūsu priekšlikuma pirmajā daļā vārdu “dabā” vajag aizstāt ar vārdiem “valdījumā un lietojumā”. Tas tiešām ir redakcionālas dabas labojums. Par to vēlreiz konsultēsimies ar Juridisko pārvaldi, kaut gan vairāki juristi šo terminoloģiju konkrēti jau ir noraidījuši. Bet mēs lūgsim Juridiskās pārvaldes slēdzienu un konsultēsimies ļoti plašā lokā, jūs pieaicinot. Par otro daļu mēs tomēr uzskatām, ka tas ir konceptuāls balsojums, un aicinām par to balsot plenārsēdē.

Priekšsēdētājs: Vairāk jautātāju nav, izņemot Danosa kungu. Vai viņš jautās? Tā kā Danosa kungs vēlas jautāt, bet procedūra un reglaments to nereglamentē, tad es lieku uz balsošanu šo jautājumu, vai atļaut Danosa kungam jautāt. Lūdzu balsošanas režīmu. Man ir Čepānes kundzes priekšlikums likt šo jautājumu uz balsošanu (zālē troksnis), jo saskaņā ar reglamentu nav ne paredzēts, ne arī aizliegts cilvēkiem, kuri atrodas zālē un ir uzaicināti, jautāt vai uzstāties debatēs.

Lūdzu, Caunes kungs!

I.Caune: Es nezinu zemtekstu, kādēļ šis jautājums tiek izvirzīts. Bet praktiski visos jautājumos, kuri tiek izskatīti, tiek dots vārds jautājumiem arī nedeputātiem. Kādēļ šodien būtu vajadzīgs speciāli likt uz balsošanu šo jautājumu?

Priekšsēdētājs: Caunes kungs, tikai viena iemesla dēļ– man ir oficiāls Čepānes kundzes iesniegums, kurā ir rakstīts, lai plenārsēde par to nobalso.

A.Seile: Un mēs aicinām balsot “par”.

Priekšsēdētājs: Lūdzu balsošanas režīmu. Balsosim par to, vai Danosa kungam dot vārdu jautājumam vai ne. Tā kā signāls ir sabojājies, lūdzu… (atskan signāls). Rezultāts: 35– par, 12– pret, 12– atturas.

Lūdzu, Danosa kungs, jums vārds jautājumam!

A.Danoss, Latvijas Liberālās partijas priekšsēdētājs: Es ārkārtīgi pateicos par šādu uzmanību un tādu balsošanu. Tas ir bezprecedenta gadījums, esmu ļoti pagodināts.

Mans jautājums ir tāds. Šeit veselā rindā jautājumu, kuri tika izskatīti, ir prasīts, vai ir ievērots Latvijas Civillikums, kuru mēs cenšamies restaurēt un ieviest. Vai ir apskatīts 970., vai ir apskatīts 1042., 972. un 971.paragrāfs? Jā, es zinu, man ir informācija, ka visi deputāti ir saņēmuši Civillikuma paketi, kas attiecas uz īpašumu, tāpēc negribu apgrūtināt jūs ar tā nolasīšanu. Vienīgi varbūt, lai jautājums būtu skaidrs, gribu nolasīt 970., par to, kas uzcēlis ēku uz svešas zemes aiz aizvainojamas maldības. Kad no viņa pieprasa šo zemi tās īpašnieks, viņš var neizpildīt šo prasību līdz tam laikam, kamēr nedabū atlīdzību par savu ēku.
Atlīdzību var prasīt vienīgi par tām ēkām, kas skaitāmas par nepieciešamu pie nepieciešamajiem izdevumiem. Bet, ja ēka pieder pie derīgiem vai greznuma izdevumiem, tad attiecīgi piemērojams 867. un tā tālāk. Tad tur īpašnieks var savākt savu somu pirti un staigāt. Tas ir viens.

Galvenais jautājums, kas man visvairāk nav saprotams,– kāpēc te tiek lietots vārds “lietotājs”. Juridiski tas nekādā veidā neiet kontekstā ar Civillikumu. Ir tikai valdītājs un īpašnieks. Un šinī gadījumā te ir saputrots un tiktāl samežģīts, ka es gribētu, lai šeit parādītos tikai jautājums par valdītāju un īpašnieku. Tad varbūt kaut kā tiksim uz priekšu. Paldies.

A.Seile: Cienījamais Danosa kungs, tā kā esmu kundze gados, es nevaru visus Civillikuma pantus atcerēties no galvas, kas kurā rakstīts, bet es ļoti jūs palūgšu man iesniegt rakstiski. Tad mēs to visu izanalizēsim, kuru pantu jūs man te noskaitījāt.

Kas attiecas uz šiem konkrētajiem jautājumiem, mantojuma tiesības tiek atjaunotas 1937.gada Civillikumā noteiktajā kārtībā. Jautājums par to, kam ir tiesības iegūt ēku, arī ir noregulēts, jo, ja ēka uzcelta nelikumīgi, tad, bez šaubām, neviens nekādu atlīdzību otram nedos.

Kas attiecas uz terminiem “zemes lietotājs un valdītājs”, tad man ir jāpaskaidro, ka tad, kad pieņēmām zemes reformas pirmo kārtu, mēs tomēr lietojām šo teicienu “lietotājs”. Tas ir Latvijas Republikas Augstākās padomes zemes reformas pirmās kārtas likums. Mēs esam apsvēruši šo jautājumu, un es jau atbildēju iepriekšējam jautātājam, ka par šo nodošanu valdījumā, par šā termina ieviešanu mēs speciāli konsultēsimies. Principiālu iebildumu pret to nav, ja tas būs piemērojams.

A.Danoss: Piedodiet, te tikai vēlreiz tas jautājums ir tāds…

Priekšsēdētājs: Danosa kungs, vai jums ir jautājums vai komentārs?

A.Danoss: Jautājums. Kā var saskaņot to pašu zemes reformas likumu ar Civillikumu? Es neizprotu šo jautājumu.

Z.Veitners: Varbūt es mēģināšu drusciņ precizēt. Šis likums nosaka kārtību, kādā pāriet no zemes lietošanas uz zemes īpašumu. Kad zeme būs īpašumā, tādā gadījumā pilnībā darbosies šis Civillikums. Tāpēc arī šajā likumprojektā nav risināti tie jautājumi, kuri izskanēja cienījamā Danosa kunga jautājumā.

Priekšsēdētājs: Paldies, kolēģi. Jautājumi ir beigušies. Debatēs pierakstījušies četri deputāti: Rikarda kungs, Čepānes kundze, Cilinska kungs un Simsona kungs.

Lūdzu, vārds Rikarda kungam.

R.Rikards: Cienījamais priekšsēdētāj, cienījamie kolēģi! Es gribētu par vienu jautājumu parunāt. Kādos gadījumos zemi nacionalizēt par labu lietotājam un kādos nenacionalizēt par labu lietotājam? Es uzskatu, ka var nacionalizēt par labu lietotājam tikai tad, ja viņš ir Latvijas Republikas pilsonis. Un tādā sakarā pirmās rindkopas beigās vajadzētu likt “fiziskajām personām Latvijas Republikas pilsoņiem”. Starp citu, pirmajā variantā bija, tagad ir pazudis. Faktiski tas ir kolēģes Čepānes variants. Kolēģes Čepānes variantā tas precīzi pirmajā un pēdējā rindkopā ir pateikts, ka bijušā īpašnieka vai likumīgā īpašnieka zeme tiek nacionalizēta par labu lietotājam tad, ja viņš ir Latvijas Republikas pilsonis. Bet šajā variantā, kas tagad ir likts priekšā, ir vienkārši– fiziskā persona.

Kāpēc es iestājos par šo variantu? Ja ir runa par lauku zemniekiem, tas ir, par tā sauktajiem Breša zemniekiem, tad tur varbūt labi ja apmēram desmit Breša zemnieku ir nepilsoņi Latgalē. Bet šeit jau ir arī tā sauktās “dāčas”, un tur ir apmēram 50 000 nepilsoņu, kuri ir sagrābuši labākās zemes Rīgas tuvumā, sākot no Vecāķiem līdz Skultei. Tur ir armijas virsnieku “dāču” kooperatīvi. Sākumā viņi uzcēla pat nelikumīgi Lilastē un Ādažos, pēc tam viņiem legalizēja vēl astoņdesmito gadu sākumā, kad paši bija pie varas. Viņi sagrābuši labākās zemes vispār, kūrortzemes. Tie ir apmēram 50 000 cilvēku. Un par labu šiem melnajiem pulkvežiem un ģenerāļiem mēs nacionalizēsim no mūsu pilsoņiem zemi? Nekādā ziņā! Tātad var taisīt izņēmumu. Tas pilnīgi saskanēs ar to, ka pilsētu zemes reformā bija tā sauktais Celmiņa labojums, ka mēs nacionalizējam par labu lietotājam, ja viņš ir Latvijas Republikas pilsonis. Tātad šeit pirmajā un priekšpēdējā rindkopā ir jābūt– Latvijas Republikas pilsonis.

Otrkārt, par tiem izņēmumiem. Tur arī vajadzētu uzskaitīt tā, kā ir Čepānes variantā, zemnieku saimniecības, piemājas saimniecības, piemājas zemes. Nevis tā, kā šeit ir. Šeit ir visādi augļu dārzi un vasarnīcas. Tātad tikai šos gadījumus. Arī es iestājos par Čepānes variantu.

Tālāk par Biezā labojumu. Tātad– šā 6.panta beigas vajadzētu ņemt Biezā variantā. Nacionalizācija par labu kolonistiem nekādi nevar notikt. Nacionalizācija var notikt tikai par labu Latvijas Republikas pilsoņiem, zemes lietotājiem. Nepilsoņi lai nomā šo zemi no īpašnieka! Lai viņi nomā! Un, ja tur būs virsū kāds sarkanais ģenerālis, es domāju, tas īpašnieks atradīs iespēju, kā viņam uzlikt pietiekami augstu nomas maksu, lai viņš tomēr padomātu un pārceltu uz Pleskavas apgabalu savu “dāču”, nevis turētu šeit. Viņš varbūt paliks kā virsnieks un dienēs Sarkanajā armijā Krievijā, bet Lilastē kūrorta zonā viņam būs “dāča”. Vispār tā zeme varbūt maksātu miljonu dolāru, bet te viņš ir par brīvu dabūjis.

Tātad aicinu par pamatu ņemt Čepānes variantu ar Biezā pēdējo rindkopu un vispār nobalsot, ka to ņemt par pamatu, nevis par šo variantu, kas šeit ir sagatavots no tās darba grupas.

Priekšsēdētājs: Nākamā debatēs runā Čepānes kundze.

I.Čepāne: Godājamais priekšsēdētāj, cienījamie kolēģi! Es centīšos ļoti vienkārši izstāstīt pašreizējos trūkumus 6. un 7.pantā. Šeit mums ir jāatceras vispirms trīs lietas, runājot par juridisko pusi.

Pirmkārt, ir jāizdala īpašuma tiesību atjaunošana, atdodot zemi reāli, kad īpašniekam ir tiesības šo zemi apstrādāt, kad īpašniekam ir tiesības šajā zemē sēt, stādīt un novākt ražu. Acīmredzot komisija šeit ir domājusi šo variantu 6.panta pirmajā daļā. Tātad šeit ir īpašuma tiesību atjaunošana, atdodot zemi dabā. Es piekrītu, ka savā redakcijā varētu ielikt šo divdabja teicienu– atdodot zemi dabā. Tad būtu skaidrs jebkuram, ka šeit reāli tiek atdota zeme.

Otrs jautājums. Mums ir jāzina, ka šajā likumprojektā ir iestrādāta arī tāda lieta kā īpašuma tiesību atjaunošana uz papīra vai ka lietotājs maksā īpašniekam nomas maksu.

Treškārt, ja īpašuma tiesības nevar atjaunot, tad saskaņā ar šo likumu īpašniekam un viņa mantiniekiem ir tiesības, pirmkārt, uz kompensāciju un, otrkārt, viņiem ir tiesības pieprasīt analogu zemi citā vietā. Šīs trīs lietas mums ir jāizšķir. Pretējā gadījumā rodas iespaids, ka komisija pati gan saprot, ko tur ir uzrakstījuši, bet no malas pat speciālistiem nav īsti skaidrs, kas ir domāts ar vienu vai otru terminoloģiju.

Cienījamie kolēģi, paskatieties, piemēram, 6.panta pēdējo rindkopu! Tur ir runa, ka tad, ja bijušajiem zemes īpašniekiem vai viņu mantiniekiem zemi dabā nevar atdot, viņiem ir tiesības saņemt īpašumā līdzvērtīgu zemi citā vietā vai saņemt kompensāciju. Pilnīgi saprotams. Bet tālāk pilnīgi pretrunā, atkal lietojot terminu “atdot dabā”, ir 7.panta otrā daļa. Zemes īpašniekam, kuram zeme ir atdota nevis dabā, bet faktiski uz papīra, ir tiesības saņemt no zemes lietotāja nomas maksu, kuras maksimālo lielumu un samaksas kārtību nosaka Latvijas Republikas Ministru padome.

Es gribu runāt vēl par divām lietām, par kurām būs ārkārtīgi grūti izšķirties bijušajiem īpašniekiem un viņu mantiniekiem, pirms nebūs apstiprināta nomas maksa un pirms mēs nezināsim šo kompensācijas vērtību.

Konkrēti. Runājot par nomas maksu, pagaidām acīmredzot ir iestrādes, apstiprinātas tās nav, bet par vērtību šī iestrāde turpmākajā likumā ir ietilpināta. Es tomēr negribu piekrist Rikarda kungam, ka pilnībā būtu jāņem par pamatu mana šī ieteiktā redakcija, jo tad, kad es mēģināju juridiski formulēt, izejot no iepriekšējā iesniegtā likumprojekta, šo 6. un 7.pantu, man vēl nebija ienākusi prātā tāda doma, kura pašlaik ir izteikta 6.panta otrajā rindkopā, kur ir paredzēti šie izņēmumi, ja gadījumā fiziskā persona ir izveidojusi zemnieku saimniecības piemājas saimniecību un vēl šos te citus gadījumus, par kuriem mums ir jābalso, un viņa nav pilsonis, tad viņa nu būtu obligāti atstājama kā nomnieks. Es domāju, ka ne. Šajā gadījumā būtu jāuzraksta skaidri un gaiši, ka šai zemei ir jāpāriet valsts īpašumā, nevis rezerves zemēs, kā šeit ir ierakstīts.

Ja mēs skatām likuma par zemes lietošanu un zemes ierīcību 10.pantu, tad tur ir pretruna ar attiecīgu normu. Tur ir teikts, ka lietošanā nepiešķirtās zemes ir valsts rezerves zeme. Bet šī zeme jau būs piešķirta lietošanā! Tāpēc es domāju, ka tā nav slikta ideja, jo būs tādas situācijas, sevišķi Latgales rajonos, pagājušajā reizē es jau teicu.

Pieņemsim, ka bijušā īpašnieka ceturtās kārtas mantinieks, dzīvodams pa Rīgu, ir izsities augstos amatos. Tagad viņš aizbrauks uz Latgali un iebraukušajam baltkrievam teiks tā: “Tu esi šos 50 gadus strādājis šo zemi un kopis. Bet tagad es esmu šīs zemes saimnieks.” Neskatoties uz to, ka viņš ir jaunsaimnieks, Breša saimnieks un tamlīdzīgi. Šajā gadījumā, es domāju, ne tik daudz, kā Plotnieka kungs teica, šeit būs strīdi par naudu, šeit būs lielāks morālais kaitējums, jo viņš, kas ir strādājis vaiga sviedros varbūt vairākās paaudzēs šeit, būs piespiedu nomnieks, bet kaut kāds kundziņš, no Rīgas atbraucis, būs šīs zemes saimnieks. Šeit būs vairāk morāls kaitējums. Kaut gan ļoti labi apzinos (lai gan Danosa kungs izgāja ārā), ka tas ir pilnīgi pretrunā ar Latvijas Republikas Civillikuma attiecīgajām normām.

Bet, mīļie kolēģi, padomājiet, vai mēs varam automātiski, pirms vēl nav pieņemts šis likums par lietu tiesību atjaunošanu, runāt par vienu vai otru Civillikuma normu, kas ir paredzēta normālai sabiedrībai, nevis neņemt vērā un pilnīgi izsvītrot šos te 50 gadus!

Un pēdējais, ko gribēju teikt. Mums būtu tomēr atsevišķi jābalso, jo, salīdzinot ar iepriekšējo variantu, pašreizējā redakcijā 6.panta trešās rindkopas pēdējais teikums nostāda sliktākā stāvoklī bijušos īpašniekus un viņu mantiniekus. Proti, ar šo piebildi, ka “pēc juridisko personu zemes lietošanas tiesību izbeigšanās”. Jau tā tiem mantiniekiem būs jāgaida, kad nu beidzot lietotāji izputēs un kad nu izbeigsies šīs te lietošanas tiesības un zeme tiks piešķirta zemes reformas pirmajā kārtā paredzētajā kārtībā. Tātad viņi tik tiešām nekad nevarēs pretendēt uz šo zemi. Par to mums būtu arī atsevišķi jābalso.

Tāpat domāju, ka jābalso būtu arī par šiem individuālajiem augļu dārziem un arī par šo celtniecību un vasarnīcām. Es varbūt runāšu par balsošanas motīviem. Šogad diplomdarbu manā vadībā raksta viena Juridiskās fakultātes studente, kura aplūko dārzkopības sabiedrību tiesisko statusu Rīgas rajonā. Viņa četrus gadus pētījusi šīs lietas, un es gribētu (žēl, ka darbs nav pilnībā gatavs) atsevišķas tēzes izplatīt deputātiem. Tad jūs pārliecinātos, ka, pirmkārt, šīs zemes galvenokārt piešķirtas rūpnīcu strādniekiem, kas Rīgā dzīvoja tuvumā un kas visi lielākoties ir iebraucēji. Otrkārt, arī armijas vajadzībām, sevišķi armijas virsniekiem un citiem tika piešķirtas. Un, treškārt, kas man sāp visvairāk, ir izdarīts ārkārtīgi liels ekoloģiskais kaitējums, jo šajās dārzkopības sabiedrībās nav noregulēti jautājumi, kas saistīti ar attīrīšanas iekārtām, ar atkritumu savākšanu. Diplomande ir pievienojusi diplomdarbam fotogrāfijas, kuras viņa pati ir savākusi. Pie atbildības neviens netiek saukts. Runājot ar vietējām pašvaldībām, tās ir ļoti ieinteresētas, lai tik tiešām netiktu privatizēti šie zemes gabali. Ar laiku tas tik tiešām kā “sociālisma iekarojums” iznīks, jo tāda būdeļniecība kā šajās dārzkopības sabiedrībās un tāda netīrība, es domāju, nav nevienā normālā valstī uz Rietumu pusi. Ja paskatāmies uz Austrumu pusi, tur jau šīs te lietas ir raksturīgas.

Tāpēc, es domāju, arī par to atsevišķi mums vajadzētu balsot. Protams, arī deputātu vidū šeit būs nesaskaņas. Katrs domājam par savu mantu. Man jau ir teikuši, ka man varbūt ir tiesības prasīt 70 ha zemi īpašumā, bet viņi gribot prasīt 600 kvadrātmetrus tomēr īpašumā. Kāpēc tad tā? Es gribētu jūs lūgt šeit diferencēties no savām personiskajām izjūtām un padomāt par to situāciju, kāda pašlaik ir laukos, un balsot tik tiešām tā, kā liek jūsu sirdsapziņa, nevis tā, kā liek jūsu manta.

Priekšsēdētājs: Nākamais runā Cilinska kungs.

E.Cilinskis: Godājamie deputāti, kādā no laikrakstiem, apspriežot to, kā mēs pirmajā lasījumā skatījām šos pārējos pantus, bija tāds virs­raksts– “Likums, kura dēļ padzīs Augstāko padomi”. Un lielā mērā tas patiešām tā var būt. Lai tā tomēr nenotiktu un lai mēs kaut kādā mērā vismaz neturpinātu dziļumā tās kļūdas, kuras tika pieļautas pirmajā kārtā, acīmredzot tam, ko nolemsim, ja mēs vispār par kaut ko vienosimies, būs jābūt kādam vidusceļam.

Ja es runātu no savām personīgajām interesēm, es varētu nerunāt, jo tad mani pilnībā apmierinātu tas, kas šeit ir. Bet tomēr, skatoties mazliet plašāk, kā mēs varētu tikt no tā visa ārā?

Vispirms gribētu atgādināt, ka mums jau ir pieņemts 1.pants, kurā ir teikts, ka zemes īpašuma attiecības atjaunojamas uz personīgā pieprasījuma pamata bijušajiem zemes īpašniekiem, kuru īpašumā zeme Latvijas Republikā atradās pēc stāvokļa uz 1940.gada 21.jūniju, vai viņu mantiniekiem saskaņā ar 1937.gada Civillikumu. Tātad it kā mēs to jau būtu atjaunojuši. Tālāk 6. un 7.pantā sākas milzīga putra, par ko jau runāja Čepānes kundze.

Ko mēs šodien varētu izdarīt? Pirmkārt, ņemt par pamatu Čepānes kundzes redakciju. Arī ar to papildinājumu– atjaunot īpašuma tiesības, atdodot zemi dabā. To mēs paņemtu par pamatu.

Tālāk otrs. Attiecībā uz dārzkopības sabiedrībām un tā tālāk būtu jāizveido atsevišķs panta punkts lēmumā par spēkā stāšanos vai arī pants likumā, kurā noteikt pagaidām šo zemi neprivatizēt, nenodot īpašumā ne pilsoņiem, ne nepilsoņiem. Lai tā paliek lietojumā un saglabā šo situāciju. Nekas no tā nenotiks. Lai tā pašlaik ir. Mēs to iznīcināt nevaram un tos nepilsoņus padzīt nevaram. Bet vismaz šīs īpašuma tiesības nerisināt. Lai viņi paliek kā nomnieki pašvaldību īpašumā vai bijušo īpašnieku īpašumā, tur vēl var strīdēties. Tas būtu jāizdala atsevišķā pantā.

Tālāk. Līdz ar to par pārējiem nepilsoņiem, kuri ir Breša zemnieki. Es varētu piekrist redakcijai, kāda ir 6.panta otrajā daļā. Vienīgi vārdus “ieskaita valsts rezerves zemē” vajag nomainīt ar vārdiem: “šī zeme paliek valsts vai pašvaldību īpašumā, saglabājot fiziskajai personai zemes lietošanas tiesības”. Bet tam es varētu piekrist tikai tajā gadījumā, ja šis pants neskartu šīs dārzkopības sabiedrības, bet patiešām šos Breša zemniekus. Tādā gadījumā tas tā varētu būt.

Ja tiek pieņemts Čepānes kundzes priekšlikums, neatrisināts vēl paliek beidzamais jautājums– par šo piespiedu nomu. Te būtu jāizveido vēl atsevišķs pants līdzīgi tam, kā ir pašreizējā 7.pantā. Bet te ir jautājums, kas mums ir jāatrisina, ka šī piespiedu noma ir terminēta. Un tas jau arī ir piedāvāts Grūbes un Seiles priekšlikumā, kurš ir izdalīts.

Bet varbūt par tiem gadiem mēs vēl varētu strīdēties otrā lasījuma laikā? Manuprāt, ir par lielu šie pieci un septiņi gadi. Būtu jāsaīsina par kādiem diviem gadiem. Bet tas jau būtu otrā lasījuma stadijā. Šeit mēs varētu vienīgi nobalsot par to principu, ka šī noma ir terminēta.

Tātad rezumējot– pieņemt par pamatu Čepānes kundzes priekšlikumu, tālāk– nobalsot konceptuāli par, ka šī zemes privatizācija neattiecas uz dārzkopības sabiedrībām un šī zeme paliek lietošanā, un nobalsot konceptuāli, ka šī piespiedu noma ir terminēta. Tad komisija, manuprāt, varētu gatavot visu šo uz nākamo lasījumu.

Priekšsēdētājs: Nākamais debatēs runā Simsona kungs.

P.Simsons: Dārgie kolēģi, acīmredzot šī ir pēdējā reize, pēdējā iespēja deklarēt no šīs tribīnes jums ābeces patiesību zemes reformas jautājumā. Es gribu precizēt. Kad es runāšu par īpašniekiem, es nedomāju asinskāros īpašniekus, kuri dzīvo pilsētās un kuri tagad grib atgriezties un “nokaut” pašreizējos zemes lietotājus. Es runāju par tiem īpašniekiem, kuri ir zaudējuši zemi, ēkas, arī citu mantu pret savu gribu. Tas noticis varmācīgā vai piespiedu ceļā. Tātad tikai par tiem īpašniekiem.

Man ļoti žēl, ka man neizdevās jūs pārliecināt, ka likums par zemes reformu ir nelietīgs likums. Es nebaidos to teikt. Vai nu apzināti, vai neapzināti mēs esam par tādu nobalsojuši un tagad ar šo problēmu mokāmies.

Es piedāvāju terminu “likumīgais īpašnieks”, es redzu, ka šo nevar pieņemt. Bet jēdziens “bijušais” man asociējas ar kaut ko mirušu, kas vairs nav dzīvs. Varbūt varam lietot terminu “agrākais īpašnieks”, ņemot vērā tos cilvēkus, kuri šobrīd ir dzīvi. Agrākais īpašnieks un viņa mantinieks.

Man nav īsti skaidrs, kas ir domāts lēmuma 1.punktā. Atzīt par spēku zaudējušu Latvijas PSR Saeimas 1940.gada 22.jūlija deklarāciju “Par zemes pasludināšanu tautas īpašumā”. Kolēģe Čepāne šeit ļoti perfekti juridiski izskaidroja īpašuma iegūšanas jeb atgūšanas jēgu. Bet vai šāds formulējums kā 1.punktā nenozīmē, ka, atceļot nacionalizācijas deklarāciju, mēs ar vienu šādu frāzi jau esam visiem atjaunojuši īpašuma tiesības? Es tā to saprotu, ka, atceļot nacionalizāciju, esam atjaunojuši īpašuma tiesības.

Cita runa, ka šobrīd mums stāv priekšā voluntāri neprofesionāli noliktais šķērslis– līdzšinējais lietojums vai tagad piešķirtais lietojums. Mēs nevaram tikt klāt pie šīs īpašuma tiesību realizēšanas pilnā apmērā.

Uz ko es gribu vērst jūsu uzmanību? Kādas ir problēmas, ar kurām mēs sastopamies Zemes komisijā? Pirmām kārtām termiņš, pilnīgi ne pēc mūsu gribas noteiktais termiņš– lūk, šis 20.jūnijs. Es saprotu, ka termiņam no svara ir nevis tas, ka cilvēks līdz šim termiņam ir pieteicies vai pieprasījis, bet gan tas, ka līdz šim termiņam uz šīs pieprasāmās, atgūstamās zemes kaut kas ir izveidots.
Ir zemnieka saimniecība, ir palīgsaimniecība, ir uzbūvētas ēkas. Tam ir jābūt nosacījumam. Vai nu līdz 20.jūnijam šeit jau ir uz tās zemes un tāpēc mēs neesam varējuši atdot īpašniekam, vai, ja īpašnieks nav pieteicies līdz 20., tad uz viņa pieprasījuma brīdi šeit atkal būs kaut kas virsū, un tāpēc mēs nevaram iedot, bet nevis tāpēc, ka, lūk, viņš ir nokavējis, viņš ir aizmirsis vai kaut kāds iemesls bijis, vai viņš nav zinājis. Un tagad mēs tikai nosakām tā: “Tu esi aizmirsis, un mēs tev neko nedodam.” Tātad noteicošais ir nevis pieprasīšanas brīdis, bet– kas uz piešķiršanas brīdi ir uz šīs te zemes.

Šeit bija jautājums par nomniekiem. Būt vai nebūt nomniekiem– tas ir atkarīgs no mūsu balsojuma. Un šeit ir divi varianti. Vai fiziskas personas arī var nomāt zemi, kolēģis Silārs neizprot. Kāpēc īpašnieks nevar iznomāt savu zemi? Vai arī juridiskās personas? Kolēģis Zaščerinskis piedāvā variantu, ka, lūk, juridiskā persona, ja tagad ir ieguvusi lietošanā zemi, tad ir uz mūžīgiem laikiem nogriezta iespēja īpašniekam atgūt šo zemi. Tā ir idejas doma, jēga un būtība. Ja tagad likvidēsies kolhozs, īpašnieks cer atkal atdabūt šo zemi. Nē, tagad paju sabiedrība atkal ies to pašu riņķi cauri un atkal iegūs prioritāti un īpašnieks atkal paliks ārpusē.

Un nekādā gadījumā es nevaru piekrist, ka īpašuma tiesību atjaunošanu mēs saistām ar lietošanu. Šeit ir pati lielākā aplamība. Šeit arī pavīdēja tāda frāze, ka, lūk, lietošanu it kā mēs esam izlēmuši, tagad– īpašums. Īpašums ir augstāks par lietojumu. Lietojums ir īpašuma sastāvdaļa. To katrs jurists zina. Šeit tātad ir runa par valdījumu. Mēs nevaram atjaunot. Mēs ierobežojam rīcību kaut kādā ceļā. Kolēģis Alksnis uzstādīja jautājumu ar tādu domu, ka, lūk, pirmās kārtas likumīgajiem saņēmējiem jeb īpašniekiem, kuriem pirmajā kārtā ir iedota zeme lietošanā, varētu atjaunot, noformēt īpašumu bez kavēšanās. Pilnīgi pareizi. To varētu darīt. Bet šeit neskaidra formulējuma dēļ pavīdēja tāda doma, ka atkal ir it kā otrreiz jāsniedz kādi dokumenti un atkal otrreiz ir jāskata jautājums. Otrreiz varbūt jāskata jautājums tiem īpašniekiem, kuru zeme ir nodota lietojumā kādam citam šobrīd.

Uz vienu lietu es gribu vērt jūsu uzmanību, proti, mēs aiz katras īpašuma problēmas neredzam valsts nākotni un uzstādām tādus it kā mūsu izpratnē raksturīgus noteikumus. Ja šis zemes īpašnieks pats tagad nesāk to zemi rakt, tad nav pamata viņam atdot. Bet padomāsim tālāk! Ja šis zemes īpašnieks ir saņēmis zemi, viņam varbūt vajadzīga palīdzība arī no ārpasaules. Ja mēs runājam par ārzemju investīcijām, tad, ticiet man, neviens investors neieguldīs līdzekļus tādā zemē, kuras īpašuma jautājums, pēc viņa izpratnes, pēc civilizētas pasaules izpratnes, nav atrisināts līdz galam vai ir atrisināts nekorekti. Cenšoties it kā paturēt to īpašumu pašreizējam lietotājam, mēs faktiski nogriežam iespēju šeit ieguldīt līdzekļus un kaut ko kārtīgi ražot.

Šā likuma jēga ir tāda: vai nu mēs atdodam īpašumu, vai neatdodam īpašumu. Pašreizējā variantā ir pilnīgi skaidrs, ka liela daļa īpašnieku, kuri varmācīgā ceļā ir zaudējuši savu īpašumu, nekad to atpakaļ nedabūs, ja mēs pieņemsim šādu variantu, kā mums piedāvā. Tāpēc man būtu ierosinājums publicēt atklātībā pirmās kārtas likumu saturu un uzņemties mums pilnu atbildību skaidri pateikt, ka aiz savas nezināšanas, savas šķiriskās apziņas vai vienalga aiz kāda iemesla mēs esam skaidri un gaiši nolēmuši, ka ir viena daļa, kas nedabūs īpašumus atpakaļ, un ka mēs negribam, ka viņi dabūtu tos atpakaļ. Tāpēc es gribu vērst uzmanību uz piedāvājumu manā variantā, proti, tomēr politrepresēto tiesības ievērot un paredzēt, ka uz politiski represētajām personām šie ierobežojumi nevar tikt attiecināti. Šodien mums ir darba kārtībā nākamais likums– Civillikuma mantojuma daļa. Un šeit 3.panta otrais variants ir atkal tas pats paņēmiens– neatdot atpakaļ īpašniekam, lai viņš nevarētu mantot savu nekustamo īpašumu.

Tātad šeit ir pilnīgi skaidrs. Ir jāizvēlas– vai nu mēs ejam to ceļu, ko mēs esam nosprauduši pirmajā etapā, vai arī mēs varam atzīt, ka esam aplami rīkojušies un ejam ar šo likumu tālāk un atrisinām jautājumu taisnīgi. Nav runas par to, ka kādam, kurš ir uzbūvējis māju, varētu šo māju atņemt vai varētu viņu padzīt no zemes, vai ka viņam būtu mūža noma tagad. Par to nav runas. Ir runa par korektu jautājuma atrisināšanu. Čepānes kundzes piedāvātais variants ir ļoti korekts. Tikai lūdzu ņemt vērā tās piebildes, kuras es teicu attiecībā uz politiski represētajām personām.

Priekšsēdētājs: Paldies. Pusdienas pārtraukums līdz pulksten trijiem.

(Pārtraukums)