Kur būs Eiropas Savienības robeža

Dina Gailīte, "Latvijas Vēstneša" speciālkorespondente, vakar, 9. decembrī, no Berlīnes:

Šodien Helsinkos sākas Eiropas Savienības dalībvalstu vadītāju divu dienu tikšanās. Tās laikā paredzēts panākt vienošanos par vēl vismaz sešu kanditātvalstu uzaicināšanu uz sarunām par iestāju šajā organizācijā.

Vienota Eiropa — tā ir labākā politiskā ideja, kas radusies šajā gadsimtā šajā pasaules daļā. Ar apgalvojumu, kas pēdējā laikā izskanējis vairāku Eiropas politiķu runās, savu ziņojumu par Eiropas paplašināšanās jautājumiem 29. novembrī uzsāka arī Ginters Ferhoigens. Nedēļu pirms Helsinkos paredzētās Eiropas Savienības (ES) valstu vadītāju tikšanās, komentējot tur iecerēto lēmumu sākt sarunas par uzņemšanu ar visām kandidātvalstīm, Eiropas Komisijas komisārs Eiropas Savienības paplašināšanās jautājumos atzina, ka tikai visu (vai vismaz lielākās daļas) šī kontinenta valstu savienība dod spēju tik dažādu kultūru un tradīciju telpā saglabāt ilgstošu mieru un nodrošināt arī saimniecisku uzplaukumu.

Turklāt tieši šogad, pēc traģiskajiem notikumiem Kosovā, arī tiem, kas vēl šaubījās, beidzot kļuvis skaidrs, ka jēdziena „integrēta Eiropa" patiesā nozīme ir „miers un stabilitāte". Un, kā atzina G. Ferhoigens, rūgtie secinājumi, ko Eiropas valstu politiķiem nācies izdarīt sakarā ar Serbijas demonstrēto alternatīvu integrācijai, ir kļuvuši par iemeslu jauna, stratēģiska domāšanas veida sākumam. Stratēģiska tādēļ, ka Eiropas valstu politiķu apziņā beidzot līdz galam ir stabilizējies secinājums — Jaltas konferencē ieviestais pasaules dalījums vairs nav spēkā, un Eiropa pēc gadu desmitu sašķeltības atkal var būt vienota. Šī pati vairāku politiķu bieži piesauktā atziņa, ka labākā un acīmredzot vienīgā garantija kontinenta stabilitātei, mieram un cilvēktiesību ievērošanai ir intergrētas Eiropas telpas paplašināšana — pēc iespējas visaptveroša Eiropas valstu savienība, ir jaunās Eiropas valstu stratēģijas pamatā.

Politisko atziņu stiprina arī saimnieciski apsvērumi. Uz jaunā gadu tūkstoša sliekšņa aizvien skaidrāki kļūst globalizācijas procesu diktētie nežēlīgās konkurences noteikumi. Tos Vecās pasaules nacionālās valstis, lai cik ekonomiski spēcīgas tās pašlaik būtu, vienatnē nespēs ilgi izturēt.

Šie argumenti kļuvuši par izejas punktu Eiropas Komisijai jaunas Eiropas Savienības paplašināšanas plāna izstrādei. Pirmo reizi tā materializējusies šī gada 30.oktobrī publicētajos ziņojumos par organizācijas kandidātvalstu progresu un ieteikumā sākt iespējami straujāku Austrumeiropas valstu integrācijas procesu.

Jaunās stratēģijas aptiprinājums augstākajā līmenī, kā to apgalvoja arī G. Ferhoigens, acīmredzot ir gaidāms Helsinku tikšanās laikā — tad, ja tiks akceptēts Eiropas Komisijas piedāvātais lēmums sākt sarunas ar visām valstīm, kas izteikušas oficiālu lūgumu par uzņemšanu Eiropas Savienībā neatkarīgi no to pašreizējās atbilstības izvirzītajiem uzņemšanas nosacījumiem. Tātad papildus valstīm, ar kurām sarunas par iestāšanos tika uzsāktas 1998.gada 31. martā, — Ungārijai, Polijai, Čehijai, Igaunijai, Slovēnijai un Kiprai —, šajā procesā varētu tikt iesaistītas arī pārējās septiņas eirointegrācijas kandidātes – Lietuva, Latvija, Slovākija, Rumānija, Bulgārija, Malta un Turcija.

Kaut gan šīs iepriekš par otrās grupas kandidātēm dēvētās valstis savā ekonomisko un politisko reformu un attīstības procesā atrodas visai dažādos līmeņos, Eiropas valstu un Eiropas Komisijas pārstāvju viedokļi pēdējā laikā ir bijuši visai skaidri – tās visas var diezgan droši cerēt uz Helsinku sanāksmes pozitīvu lēmumu.

Grūtības panākt vienošanos varētu rasties vienīgi jautājumā par Turciju – valsti, kura tautsaimnieciskā ziņā apsteidz vairākas citas pretendentes, bet kuras iespējamo uzņemšanu kavē demokrātisko procesu nestabilitāte tās iekšienē un kurai tiek pārmesti būtiski cilvēktiesību pārkāpumi. Īpašas grūtības panākt vienošanos par sarunu uzsākšanu ar Turciju varētu radīt Grieķijas nostāja – abu valstu starpā joprojām pastāv vairākas neatrisinātas domstarpības.

Tomēr Eiropas Komisija savā ikgada ziņojumā par Turcijas progresu ieteikusi sarunas par iestāšanos Eiropas Savienībā uzsākt arī ar šo valsti. Jo, kā atzina G. Ferhoigens, gan Eiropas Savienības locekles, gan citas Eiropas valstis ir ieinteresētas arī Turciju nākotnē redzēt kā eiropeisku, demokrātisku, stabilu un cilvēktiesības ievērojošu valsti. To, cik nozīmīgi ir šo mērķi sasniegt, var novērtēt, vēlreiz atceroties notikumus Kosovā un nestabilitāti visā Eiropā un pasaulē, ko izraisīja krīze šajā salīdzinājumā ar Turciju nelielajā teritorijā. Tādēļ, kā atzina G. Ferhoigens, Eiropas Savienībai būtu jādara viss iespējamais, lai šīs valsts intereses nenonāktu pretrunā ar Eiropas Savienības mērķiem — nodrošināt mieru un stabilitāti reģionā. Tas, pēc viņa un citu Eiropas Komisijas pārstāvju domām, būtu panākams, jau pašlaik uzsākot sarunas par iestāšanos arī ar Turciju, vienlaikus šīs valsts politiķiem izvirzot stingras sabiedrības demokratizācijas un cilvēktiesību ievērošanas prasības un kontrolējot to īstenošanu. Kaut gan, kā atzina G. Ferhoigens, Eiropas Komisija gadījumam, ja organizācijas dalībvalstu vidū Helsinkos nebūs vienprātības, ir sagatavojusi arī rezerves scenāriju — vispirms izvirzīt Turcijai šīs politiskās prasības, nogaidīt to izpildi un tikai tad sākt sarunas par šīs valsts uzņemšanu Eiropas Savienībā.

Nepieciešamību sākt Turcijas integrācijas procesu jau tūlīt atbalsta arī Vācijas valdība. Kā valdības ziņojumā parlamentam sakarā ar gaidāmo Helsinku sanāksmi atzina kanclers Gerhards Šrēders 2, Eiropa ir atbildīga par Turciju, tādēļ tai ir jāsniedz šai valstij pilnīga pārliecība par tās iespējām integrēties Eiropas Savienībā. Vācijas valdība pirms Helsinku tikšanās ir paudusi stingru atbalstu sarunu sākšanai arī ar Turciju. Tomēr, kā atzina G. Šrēders, šāds Eiropas Savienības solis nekādā gadījumā nebūtu blanko vekselis. Jo, tāpat ka citas ES dalībvalstis, arī Vācijas valdība sagaida no Turcijas Kopenhāgenas politisko kritēriju un Eiropas Savienības līguma sestā paragrāfa izpildi. Šis paragrāfs, kā zināms, paredz cilvēktiesību īstenošanu, nacionālo minoritāšu tiesību atzīšanu un aizsardzību, kā arī tiesiskās kārtības nodrošināšanu valstī. Tikai gadījumā, ja Turcijas valdība izpildīs šos nosacījumus, varēs sākties sarunas par šīs valsts uzņemšanu Eiropas Savienībā. Arī tad, ja oficiālo uzaicinājumu valsts saņems jau Helsinku tikšanās laikā.

Atbilstoši Eiropas Komisijas oktobrī publicētajiem ieteikumiem līdz ar jaunās paplašināšanās stratēģijas ieviešanu tiktu likvidēts līdzšinējais kandidātvalstu dalījums sarunu grupās. Sarunas risinātos ar visām kandidātvalstīm vienlaikus un pēc vienotiem kritērijiem. Agrāk noteiktais dalījums grupās atsevišķu kandidātvalstu izredzes agrāk vai vēlāk kļūt par pilntiesīgām Eiropas Savienības dalībvalstīm vairs neietekmētu. Vērā tiktu ņemta tikai katras kandidātvalsts atbilstība Kopenhāgenā izvirzītajiem saimnieciskajiem un politiskajiem kritērijiem.

Joprojām līdz galam neatbildēts ir jautājums par to, kad varētu beigties sarunas ar veiksmīgākajām kandidātvalstīm un notikt to uzņemšana. Gan Eiropas Savienības, gan kandidātvalstu politiķi ir vienisprātis — Helsinku sanāksmē šai laika robežai beidzot vajadzētu tikt nosauktai. Gan tādēļ, lai liktu sarosīties Eiropas Savienībai nepieciešamajām reformām, gan tādēļ, lai kandidātvalstis, zinot noteiktu laika līniju, varētu ar to uzturēt savos iedzīvotājos eirooptimisma garu un tādējādi rast atbalstu nepieciešamajām reformām.

No vairākām kandidātvalstīm, to skaitā arī Igaunijas, izskanējuši apgalvojumi, ka atbilstība Kopenhāgenas politiskajiem un saimnieciskajiem kritērijiem tiks sasniegta līdz 2003.gada sākumam. Šā gada 1.janvāri par iespējamu laiku pirmo kandidātvalstu uzņemšanai atzina arī G.Ferhoigens. Taču viņš uzsvēra, ka Eiropas Savienības paplašināšanas tempam ir jābūt nesaraujami saistītam ar šī procesa kvalitāti — organizācijas paplašināšanās nedrīkst kļūt par pašmērķi, visiem tās biedriem jābūt līdzvērtīgiem un savstarpēji konkurētspējīgiem. Tikai tā būs iespējams saglabāt visas Eiropas Savienības konkurētspēju kopumā. Nekāda daļēja, šķietama jeb virtuāla saimnieciski vāju vai politiski nestabilu valstu līdzdalība Eiropas Savienībā tādēļ nav pieļaujama.

Vienlaikus ir skaidrs, ka Eiropas Savienības paplašināšanās termiņš nav atkarīgs tikai no tā, vai uzņemšanai gatavas ir kandidātvalstis. Būtiskām reformām līdz tam laikam jānotiek arī pašā Eiropas Savienībā.

Pēc G. Ferhoigena domām, vispirms ir jāpārvar organizācijas dalībvalstu un to iedzīvotāju skepticisms. Jāatrod pretargumenti Eiropas plašsaziņas līdzekļos bieži dzirdamajām bažām, ka Austrumeiropas valstu iestāšanās Eiropas Savienībā varētu izraisīt lielu lēta darbaspēka plūsmu uz saimnieciski spēcīgākajām Rietumeiropas valstīm, savukārt lētais, bet kvalificētais darbaspēks un citu resursu pieejamība var likt Rietumeiropas uzņēmējiem pārcelt savu komercdarbību uz jaunajām kandidātvalstīm; ka vienota ekonomiskā telpa un ārējās robežas var veicināt lielu kriminalitātes vilni Austrumu — Rietumu virzienā un – kas tiek apgalvots visbiežāk – ka Eiropas Savienības paplašināšanās tās līdzšinējām dalībniecēm pašu šo valstu saimnieciskās pasivitātes laikā izmaksās pārāk dārgi.

Šai sakarā G. Ferhoigens izteica pārliecību, ka reālo paplašināšanās ietekmi uz līdzšinējo Eiropas Savienības teritoriju varēs novērtēt tikai tad, kad tā būs jau notikusi. Tādēļ visi šie argumenti vairāk vai mazāk ir spekulatīvi. Turklāt, viņaprāt, jaunu dalībvalstu uzņemšana tikai sekmēs gan "veco", gan "jauno" Eiropas Savienības dalībvalstu saimniecisko aktivitāti, radot jaunas darbavietas un uzņēmumus visā Eiropā, tādēļ būs abpusēji izdevīga.

Bet gadījumā, ja darbaspēka plūsma no Austrumeiropas uz Rietumiem izrādītos tiešām tik liela, ka sāktu nopietni apdraudēt to nacionālos darba tirgus, katrā atsevišķā gadījumā būtu iespējams vienoties par individuāliem pārejas noteikumiem, ar kuriem darbaspēka kustības brīvību uz zināmu laiku varētu ierobežot. Taču G.Ferhoigens cer, ka šādi ierobežojoši pasākumi tomēr nebūs vajadzīgi.

Vēl pirms Eiropas Savienības paplašināšanās šai organizācijai ir jāveic arī plaša iekšēja reforma. Kā atzina G. Ferhoigens, Romāno Prodi vadītā Eiropas Komisija ir gatava uz ļoti būtiskiem soļiem, pat tādiem kā vienotas Eiropas konstitūcijas izstrāde. Taču vasarā Vācijas prezidentūras noslēgumā notikušajā Ķelnes sanāksmē Eiropas Savienības valstu vadītāji tai tik plašas pilnvaras nav devuši. Tomēr jau tad panākta vienošanās par visu dalībvalstu valdību kopīgām konsultācijām 2000.gadā. Šīm konsultācijām būtu jābeidzas ar lēmumu par Eiropas Savienības institucionālo reformu, kas savukārt būtu jāīsteno līdz jaunu dalībvalstu uzņemšanai. Tādēļ, lai, palielinoties organizācijas dalībvalstu skaitam, saglabātos tās darbaspējas, kā viena no iespējamajām pārmaiņām tiek minēta pāreja uz kvalificētu vairākumu vienbalsības vietā, pieņemot visām Eiropas Savienības dalībvalstīm saistošus lēmumus. Vienota viedokļa atrašana jau pašlaik, organizācijā esot 15 dalībvalstīm, dažkārt ir radījusi grūtības, tādēļ acīmredzot ir pamatotas bažas par paredzamo nespēju vienoties gadījumā, ja vienbalsīgs lēmums būtu jāpieņem 27 dalībvalstīm. Lēmumu pieņemšana ar divu trešdaļu valstu balsu akceptu varētu būt šīs problēmas risinājums.

Savas intereses gaidāmajā Eiropas Savienības reformā cenšas pārstāvēt arī organizācijas lielākās dalībvalstis. Tā, Rihards fon Veiczekers, bijušais Vācijas prezidents, kurš kopā ar Lielbritānijas un Francijas pārstāvjiem pēc Eiropas Komisijas vadītāja Romāno Prodi īpaša uzaicinājuma kā neatkarīgais eksperts piedalījās priekšlikumu izstrādē par Eiropas Savienības refomu, atzinis 3, ka kopīgu lēmumu pieņemšanā valstīm ar lielāku iedzīvotāju skaitu būtu jāpiešķir proporcionāli vairāk balsu, lai vairākas nelielas valstis, savstarpēji vienojoties, nevarētu pieņemt lēmumus, kas lielākajai daļai Eiropas iedzīvotāju nebūtu izdevīgi. Šis viedoklis gan jau ir izraisījis kritiku – šāds proporcionāls balsu sadales princips būtu pretrunā ar Eiropas Savienības pamatideju. Jo tas būtu federālas, nevis līdztiesīgu valstu savienības lēmumu pieņemšanas mehānisms.

Kopumā Eiropas Savienības politiķi ir vienoti – lai panāktu lielāku efektivitāti, reformām jānotiek līdz jaunu dalībvalstu uzņemšanai. Kaut gan arī gadījumā, ja tas neizdotos, kā atzina G. Ferhoigens, piedāvāto pirmās valstu grupas uzņemšanas termiņu — 2003.gada 1.janvāri – nevajadzētu atcelt. Jo kandidātvalstis, kas gandrīz visas tikai desmit gadu laikā ir spējušas likt pamatus tirgus ekonomikai un demokrātiskai sabiedrībai, piedzīvojušas demokrātiskas vēlēšanas un valdības maiņu, ir ieguvušas pietiekami lielu pieredzi, lai arī Eiropas Savienības reformu procesā dotu savu pozitīvo ieguldījumu.

* * *

Ja piepildīsies Latvijas politiķu tik ilgi cerētais un gatavotais un šajās dienās valsts beidzot sagaidīs oficiālu uzaicinājumu sākt sarunas par iestāšanos Eiropas Savienībā, grūtākais posms Latvijas ceļā uz Eiropas Savienību acīmredzot vēl tikai sāksies. Latvijai 31 punktā būs jāpierāda sava gatavība un atbilstība Eiropas izvirzītajiem spēles noteikumiem. Kaut arī Latvijas valdība ir paziņojusi, ka darba grupa sarunām Latvijā jau ir gatava, un, lai panāktu bijušās pirmās grupas dalībnieces, kuras ar Eiropas Savienības ekspertiem „runā" jau ilgāk nekā pusotru gadu, Latvija pirmā sarunu gada laikā ir gatava skrīninga procesā izvērtēt vismaz 15 no visām jautājumu grupām.

Kaut arī Eiropa Latvijai ir labvēlīgi noskaņota un ne tikai politiķu runās, bet arī masu medijos aizvien biežāk izskan viedokļi, ka valsts ekonomiskās attīstības un politiskās stabilitātes rādītāji jau tagad ir labāki par dažu bijušās pirmās grupas valstu sasniegumiem, Latvijai veicamais sprints, lai ielēktu pirmās kārtas paplašināšanas vilcienā, nebūs viegls. Vismaz spriežot pēc pašreizējās kandidātvalstu ekonomiskās un politiskās stabilitātes atšķirībām, ja vairs ne sarunas, tad paplašināšana tomēr notiks vairākās grupās. Vairākās tādēļ, ka ne visas kandidātvalstis vienlaikus būs gatavas uzņemšanai. Savukārt grupās, nevis individuāli, jo tas būtu pārāk dārgi un sarežģīti. Kaut vai tādēļ, ka katra jaunā dalībvalsts, kļūstot par pilntiesīgu Eiropas Savienības locekli, būs jāintegrē Eiropas Savienības pārvaldes struktūrā un jānodrošina arī ar atbilstoša līmeņa robežu izbūvi. Kas, protams, efektīvāk un lētāk notiktu gadījumā, ja vienlaikus šai valstu savienībai pievienotos vairākas jaunas dalībnieces.

Vai Latvijai (un Lietuvai?) izdosies panākt centīgo ziemeļu kaimiņu Igauniju un tapt uzņemtai pirmajā paplašināšanas grupā un tādējādi aiztaupīt Eiropas Savienības robežas īslaicīgai izbūvei nepieciešamos līdzekļus? Kaut arī, kā to sarunā ar Vācijas Bundestāga deputātiem 1.decembrī atzina 4 šīs valsts vēstnieks Vācijā Margus Laidre un kā to ne vienu reizi vien uzsvēris arī Igaunijas ārlietu ministrs Tomass Henriks Ilvess, Igaunijas politiķu vidū ir izplatīts viedoklis, ka Igaunijai Baltijas vienotības vārdā nevajadzētu piespiedu kārtā gaidīt, līdz iestājai Eiropas Savienībā būs gatavas arī Latvija un Lietuva. Igaunija sevi uzskata par vairāk saistītu ar Eiropas Ziemeļvalstīm un jēdziens „Baltijas vienotība" patiesībā ir kļuvis formāls, un tādēļ tam nevajadzētu kļūt par šķērsli Igaunijas ātrākai uzņemšanai Eiropas Savienībā un sarunu procesā būtu jāvērtē tikai individuālu kandidātu atbilstība Kopenhāgenas kritērijiem.

Pašlaik ir sarežģīti prognozēt situācijas iespējamo attīstību. Tas, kā Baltijas valstis būvēs Eiropas Savienības robežu, atkarīgs no Latvijas un Lietuvas tautsaimnieciskās un politiskās veiksmes.

Vismaz tas, ka Baltijas valstis pēc uzņemšanas Eiropas Savienībā varētu būt tālākā šīs organizācijas robeža Austrumos, ir gandrīz skaidrs. To, atbildot uz jautājumu, vai Eiropas Savienībai būtu nākotnē jāsasniedz Eiropas ģeogrāfiskās robežas, atzina arī EK paplašināšanas komisārs. Kaut arī Krievijas, Ukrainas, Kaukāza valstu un pat Kazahijas politiķi ir izrādījuši interesi par iespējamu līdzdalību Eiropas Savienībā un šādu iespēju, pēc G. Ferhoigena domām, principā nevajadzētu izslēgt, vismaz tuvākos gadu desmitos ar šīm valstīm ticamāka būtu cita veida sadarbība un integrācijas formas.

1 Eiropas kustības Berlīnē un Eiropas informācijas centra rīkotajā diskusijā Eiropas Savienības paplašināšanās procesa attīstība. Žana Monē jaunatnes kustības namā 1999.gada 29.novembrī

2 Valdības ziņojums Vācijas parlamentam sakarā ar gaidāmo galotņu tikšanos Helsinkos 1999.gada 3.decembrī

3 Eiropas Savienības pārstāvniecības Vācijā rīkotajā pasākumā "Eiropas Savienības institucionālā reforma" Eiropas Informācijas centrā Berlīnē 1999.gada 7.decembrī

4 Vācijas Bundestāga Eiropas Savienības lietu komisijas īpašajā sēdē, kurā piedalījās visu Eiropas Savienības kandidātvalstu vēstnieki Vācijā, 1999.gada 1.decembrī