Par eirozonas ekonomikas atlabšanu un izaugsmi

2.oktobrī publicētā “Eirozonas ceturkšņa pārskata” dati liecina, ka notiek stabila eirozonas ekonomikas atlabšana, jo iekšzemes kopprodukta (IKP) pieaugums gada pirmajā pusē ir pārsniedzis visus pēdējo sešu gadu rādītājus. Beidzot vērojama iekšējā pieprasījuma atjaunošanās, kas kļuvusi par galveno izaugsmes dzinuli. Ņemot vērā labvēlīgo situāciju darba tirgū un naftas cenu normalizēšanos, ekonomiskie rādītāji īstermiņā varētu izrādīties labāki, nekā prognozēts. Tomēr ilgākā perspektīvā, iespējams, lielāka nozīme varētu būt dažādiem negatīviem faktoriem. Īpaši par izaugsmes riskiem, kas saistīti ar finanšu makrovidi, liecina pavasara beigās pieredzētās akciju cenu svārstības. Pārskata tematiskajā sadaļā aplūkotas darba tirgus tendences eirozonā, un secināts, ka, pateicoties strukturālām reformām un pastāvīgai algu līmeņa iegrožošanai, ir izdevies palielināt darba ražīguma rādītājus. Tomēr atzīts, ka darba tirgus rādītājus iespējams uzlabot. Tam, ka pagātnes centieni nes augļus, būtu jārosina uz turpmākiem soļiem pareizajā virzienā.

IKP pieaugums eirozonā gada pirmajā pusē sasniedza 3,4% gada izteiksmē, kas ir straujākais pieaugums pēdējo sešu gadu laikā. Par galveno izaugsmes virzītājspēku kļuva iekšējais pieprasījums, ko veicināja stabila privāto investīciju plūsmas atjaunošanās. Ņemot vērā naftas cenu kāpuma pierimšanu un pakāpenisku darba tirgus nostiprināšanos, uzlabojas arī privātā patēriņa prognozes, kas iepriekšējos gados eirozonā bija īpaši vājš punkts.

Lai gan uzņēmējdarbības rādītāji nedaudz plok un kopējā situācija pasaulē vairs nav tik rosinoša – lai gan tā joprojām ir labvēlīga –, gaidāms, ka gada otrajā pusē izaugsme eirozonā būs tuvu potenciālajai vai pat pārsniegs to. To apliecina arī Eiropas Komisijas septembra starpposma prognoze, kurā paredzētais eirozonas IKP pieaugums 2006.gadā ir 2,5% jeb par 0,4 procentu punktiem lielāks nekā pavasara prognozēs.

Līdz šim šogad eirozonas finanšu tirgu situācija bijusi labvēlīga. Tomēr maijā un jūnijā pieredzētās epizodiskās akciju cenu svārstības liecina, ka gan starptautiski, gan vietējā līmenī ir pastiprinājusies finanšu makrovides negatīvo faktoru darbības iespēja. Starptautiskā līmenī riski ir saistīti ar iespēju, ka pasaules kopējās ekonomikas izaugsme palēninās straujāk, nekā prognozēts, ņemot vērā ievērojamu globālo nelīdzsvarotību, aizvien jūtamo ģeopolitisko spriedzi un daudzos tirgos vērojamās pārspīlētās akciju cenas. Vietējā līmenī papildu nestabilitātes faktors ir augošais privātā un uzņēmumu parāda apjoms.

Nesenā pieredze vedina domāt, ka eirozona ir daudz mazāk jutīga pret naftas cenu kāpumu nekā laikā, kad tika piedzīvotas septiņdesmito un astoņdesmito gadu naftas cenu krīzes. Tas iespējams, patiecoties vairākiem faktoriem. Viens no tiem, kas analizēts minētajā pārskatā, ir saistīts ar naftas eksportētājvalstu ieņēmumu atgriešanos naftas patērētājvalstīs. Ienākumi no naftas eirozonā atgriežas divējādi – patiecoties lielākam pieprasījumam pēc eirozonas eksporta precēm un lielākām investīcijām eirozonas finanšu aktīvos. Turklāt ir pamats secināt, ka šie abi veidi eirozonas ekonomikai nes lielāku labumu nekā agrāk.

Eirozonas darba tirgus – ievērojami panākumi, tomēr vēl daudz risināmu jautājumu

Pārskata tematiskajā sadaļā aplūkotas jaunākās darba tirgus tendences eirozonā un secināts, ka darba tirgus rādītāji ievērojami uzlabojušies. Pēdējo piecu gadu laikā eirozonā izveidots vairāk nekā 5 miljoni darbavietu, kas salīdzinājumā ar iepriekšējiem rādītājiem ir visai ievērojams sasniegums. Darba tirgus elastība ir ļāvusi iepriekšējās krīzes laikā ierobežot bezdarba pieaugumu un kopš 2005.gada pavasara stabili samazināt bezdarba īpatsvaru, neraugoties uz to, ka darbaspēka piedāvājums palielinājās. Šie rezultāti galvenokārt skaidrojami ar strukturālo reformu iedarbību un pastāvīgu algu līmeņa iegrožošanu. Tāpat, kaut gan mazākā apjomā, nodarbinātību ir veicinājušas tautsaimniecības nozaru struktūras pārmaiņas, kuru rezultātā pieaugusi pakalpojumu nozīme.

Neraugoties uz šiem pozitīvajiem rezultātiem, nedrīkst aizmirst par to, ka darbam pie uzlabojumiem jāturpinās. Strukturālais bezdarbs joprojām ir augsts, liela daļa bezdarbnieku vēl aizvien ir ilgtermiņa bezdarbnieki, un jaunas darba vietas pārsvarā tiek radītas, izmantojot pagaidu līgumus. Tas viss nozīmē, ka dalībvalstīm jāaktivizē pūliņi šajā jomā.