Mūsu raksti un likteņi, karogā sarkanbaltisarkanā ieaustie

15.februārī Rīgā tika svinēti Melburnā izdotās grāmatas "Latvju raksti runā" atvēršanas svētki

"Tēvzemei, brīvībai, nākotnei — ar šiem varbūt nodilušajiem, bet tomēr neatvietojamiem un patiesiem vārdiem varētu raksturot tos galvenos domu pavedienus, kas vijušies cauri gandrīz pusgadsimtu ilgajai Otrā pasaules kara politisko bēgļu trimdai" — tā savas grāmatas "Pret straumi" ievadā 1995.gadā rakstīja Monreālas franču universitātes psiholoģijas profesore Vaira Vīķe–Freiberga, kas 1999.gadā kļuva par Latvijas Valsts prezidenti un tika ievēlēta par Latvijas Zinātņu akadēmijas īsteno locekli. Dziļi sirdīs glabātā Tēvzemes un brīvības mīlestība, pārliecība par savas tautas nākotni apvijusi ar svētuma auru arī grāmatu "Latvju raksti runā", kas 15.februārī svinēja savu otro dzimšanas dienu.

Grāmatas nosaukumā svarīgi ir visi trīs vārdi. Tie patiesi ir latvju raksti, un tie patiesi runā, stāstot par Latvijas zemi un tautu, daudzinot no senčiem mantoto dziņu dzīvot apgarotu dzīvi, kopt savu sētu un māju, darināt daiļus arī ikdienā lietojamos priekšmetus. Pirmo dzimšanas dienu šis neparastais izdevums piedzīvoja 1999.gada oktobrī Melburnā, kur to laida klajā Latviešu daiļamatnieku apvienība Austrālijā un Latviešu tautas mākslas fonds. Grāmatai ir trīs autori, vairāki līdzautori un vēl vairāk talcinieku. Daudzi no viņiem piedalījās šajos grāmatas daudzināšanas svētkos Misiņa bibliotēkā, ko bibliotēkas ļaudis kopā ar Tautas tērpu centru "Senā klēts" rīkoja saskaņā ar grāmatas autoru izteikto vēlēšanos. Ievadot sarīkojumu, bibliotēkas vadītāja Anna Šmite uzsvēra, ka šis skaistais izdevums ir Lidijas un Sergeja Beklešovu ilgi lolota sapņa piepildījums un mūža darbs, ko viņi darījuši kopā ar mākslinieku Arvīdu Sodumu.

Tēvzemē Lidija un Sergejs pēc piecdesmit atšķirtības gadiem ciemojušies 1990.gada vasarā, un var tikai apbrīnot, kā viņiem izdevies sastapt savā ceļā tik daudz atsaucīgu cilvēku un iemantot tik daudz draugu. Viņu vārdā pirmā runāja "Senās klēts" vadītāja Maruta Grasmane, kas pie sirmajiem latviešu daiļamatniecības meistariem un skolotājiem ciemojusies arī Melburnā. Sūtot grāmatas autoriem sveicienu uz tālo Austrāliju, viņa teica: "Latvju raksti, tautas māksla — tā ir visa viņu dzīve. Viņi dzīvo un vienmēr ir dzīvojuši ar Latviju. Tagad viņi atgriezušies dzimtenē ar šo pamatīgo grāmatu, kas ir latviskās mākslas un latviskās dzīvesziņas daudzinājums." Par Lidiju un Sergeju Beklešoviem lai runā viņu pašu stāstījums no šīs grāmatas. Par Arvīdu Sodumu plašāku publikāciju sagatavojusi Dace Lamberga. Viņa raibais dzīvesstāsts būtu atsevišķas sarunas vērts, jo daudziem šī talantīgā mākslinieka vārds vēl svešs un iepazīstams.

Tai bagātajā 1990.gada vasarā Lidija un Sergejs sastapās ar Ilgu Madri, kas kļuva par viņu ceļvedi lielajās tautas lietišķās mākslas izstādēs Mežaparkā un Rīgas pilī un atbildēja uz viņu neskaitāmajiem jautājumiem par tradīciju pārmantošanu un meistaru sagatavošanu mūsdienu Latvijā. Āraišu ezerpilī viņus uzņēma paši pils saimnieki Zigrīda un Jānis Apali, bet ziņas par sprēslenīcām sniedza Valdis Orlovs, vislielākais speciālists šajā nozarē ar vairāk nekā 500 sprēslenīcu lielu kolekciju. Savu visjaunāko darinājumu viņš līdz ar sveicieniem uzticēja Beklešovu radiniecēm Andai Kubuliņai un Lidijai Kalniņai, kas tos nosūtīs uz Austrāliju.

Vairākus analītiskus rakstus pēc autoru lūguma grāmatai devusi pazīstamā etnogrāfe Aina Alsupe. (Viņas uzrunu ar nelieliem īsinājumiem publicējam atsevišķi.)

Interese par keramiku ciemiņus tovasar savedusi kopā ar mākslas zinātnieci Veroniku Kučinsku, kas ar savu stāstījumu par Latgales podnieku dzimtām darījusi dzīvu Arvīda Soduma un abu Beklešovu kopdarbu "Zaļā krūze". Viņa autoriem palīdzējusi izvēlēties arī dzejoļus, tēlojumus un aprakstus, kuros vislabāk atklājas Latvijas īpatnība, latvieša raksturs. Tā līdzās tautas dziesmām, Raiņa, Jāņa Jaunsudrabiņa, Friča Bārdas, Viļa Plūdoņa, Antona Austriņa un Edvarta Virzas dzejai, Veronikas Strēlertes, Karmenas Kurzemnieces un citu trimdas dzejnieku darbiem grāmatā ienākuši arī Vizmas Belševicas, Ārijas Elksnes, Andra Vējāna un Olafa Gūtmaņa dzejoļi un Alberta Caunes tēlojumi un līdzās Anša Cīruļa, Niklāva Strunkes, Kārļa Zemdegas, Kārļa Zāles un citu klasiķu glezniecības, grafikas un tēlniecības darbu attēliem parādīts arī Induļa Rankas veidotais Dainu parks Turaidā.

Ar savu poēmu "Dievs, Tava zeme deg!" par grāmatas līdzautoru kļuvis Andrejs Eglītis. Šī lūgšanas formā rakstītā dzeja, kas līdz ar Lūcija Garūtas komponēto mūziku palīdzējusi tautai izturēt ilgos okupācijas gadus un piedzīvot savas valsts atdzimšanu, savā laikā iedvesmoja tādus māksliniekus kā Niklāvs Strunke, Juris Soikans un Jānis Cīrulis, Sigismunds Vidbergs, Marija Induse—Muciniece un Ilmārs Tillers. Daiļamata meistare Vita Plūme tautas kluso ciešanu spītu un nepakļāvības liesmu ieaudusi sienas segā. Līdz ar rakstīto dzejas vārdu tā ir viena no spēcīgākajām lappusēm šajā grāmatā. Tie ir latvisko jostu raksti Latvijas karoga krāsās, kas šajā tekstilijā pāri grēka un ienaida liesmās degošajai zemei liek skatienam celties uz debesīm un ieklausīties vientuļā kareivja saucienā no Kurzemes dvēseļu cietokšņa, kas skan kā karā kauto brāļu dusmu vējš, kā māsu vaidu balss: "Tā uguns es, kas pati ku®as,/ Tas dzelon’s, kas caur nāvi du®as./ Es viesulis, kas necelts ceļas,/ Un avots dziļš, kas nerakts smeļas." Dziļā pateicībā autori dzejniekam atsūtījuši arī pašu grāmatu. Andrejs Eglītis to nolicis goda vietā blakus Bībelei. Un neviļus nāk atmiņā viņa dzejas grāmata "Audiet mani karogā sarkanbaltisarkanā", ko bēdīgi slavenais "glavļits" septiņdesmitajos gados bargi lika sadedzināt līdz ar Edgara Dunsdorfa "Latvijas vēsturi" un Bībeli. Būtu tam vēl teikšana, droši vien liesmām tiktu lemta arī šī latvisko rakstu grāmata, kas runā tik latvisku valodu.

Līdz marta vidum grāmatu, kas Latvijā maksā lētāk nekā ārzemēs (trīsdesmit latus), var pasūtīt "Senajā klētī". Vairākus desmitus grāmatu izdevēji atsūtījuši kā dāvanu Latvijas bibliotēkām un dažām mācību iestādēm. Rīgas mākslas koledžas direktors Valdis Treijs šo dārgo velti nosauca par svētu vienības zīmi, kas spēj vienot tautu un ir liela vērtība pasaulei. Viņa domas sasaucas ar profesores Vairas Vīķes—Freibergas jau citētajā grāmatā izteiktajām atziņām par latvisko identitāti: "Ja latviešu tauta turpinās dzīvot, vai nu tas būtu trimdā vai Latvijā, tad tautiskās esmes konkrētas iezīmes arvien mazāk varēs noderēt kā vienojošas saites vai pat kā savstarpējās pazīšanās līdzekļi. Latvietis pirmkārt būs katrs, kas sevi par tādu uzskatīs un kam rūpēs savas tautas liktenis — tās pagātne, tagadne un tālākā attīstība. Tomēr katrs, kam šī piesaistīšanās būs nopietna un dziļi izjusta, gluži dabīgi centīsies arī tuvāk iepazīties ar visu to, ko latvieši visās pasaules malās un visos vēstures posmos kādreiz ir domājuši, darījuši, sasnieguši. (..) Mācīsim saviem bērniem nevis naidu, bet mīlestību. Mīlestību uz to radu saimi, kas pa visu pasauli izkaisīta. Mīlestību uz to, kas tikai mums vienīgiem pieder, kas palicis pāri no mūsu priekšgājēju mūžiem, pūlēm un ciešanām. Varbūt tad to, ko paši esam mantojuši un krājuši, varēsim nodot tālāk tiem, kas mums sekos."

Grāmatas un tās autoru goda dienu kuplināja kultūras centra "Imanta" koklētāju ansamblis "Kārta". Kokļu stīgas izteica arī to, vārdos neizsakāmo,

Aina Rozeniece,  "LV" nozares redaktore