Par progresīvo ienākumu nodokli

Dr. habil.oec. Arnis Kalniņš, akadēmiķis, 7. Saeimas deputāts, - "Latvijas Vēstnesim"

Iedzīvotāju dzīves līmenis Latvijā joprojām ir zems. Tautsaimniecībā nodarbināto vidējā darba samaksa pērn bija 133 lati, šā gada pirmajā pusgadā - 141 lats mēnesī. 1999.gada 17.februārī Latvijas valdības un Eiropas Komisijas parakstītajā Kopējā paziņojumā par Latvijas ekonomiskās politikas prioritātēm ir atzīmēts, ka ..."pārejas perioda laikā Latvijā ir pieaugusi nabadzība. Stabila ekonomikas attīstība pakāpeniski samazinās šo problēmu".

Vienlaikus Latvijā ir vērojama augoša materiālās labklājības polarizācija. Viens no rādītājiem, kas raksturo, cik nevienlīdzīgi valstī tiek sadalīta ienākuma masa, ir tā sauktais Džini indekss. Šis rādītājs, pēc mājsaimniecību budžetu pētījumu datiem, 1998.gadā bija 0,32, kamēr 1996.gadā tas bija 0,30, kas liecina par ienākumu nevienlīdzības pieauguma tendenču pastiprināšanos. Citu valstu prakse rāda, ka labvēlīgāka situācija ir tad, ja šis indekss ir robežās starp 0,25 līdz 0,30.

Pēc Latvijas Centrālās statistikas pārvaldes uzskaites datiem, 1998.gada novembrī par strādājošo sadalījumu pēc saņemtā atalgojuma līmeņa, ko Centrālā statistikas pārvalde veic reizi gadā, vairāk nekā 20 procentiem no tautsaimniecībā nodarbināto skaita darba samaksa tika aprēķināta līdz 50 latiem mēnesī.

Vairāk par 500 latiem mēnesī saņēma 1,5 procenti no visiem darbiniekiem (t.i., 8500 cilvēku), bet no 300 līdz 500 latiem mēnesī saņēma 24 700 darbinieku (t.i., 4,1 procents).

Liekas, neviens nedomā, ka neto darba samaksa, ko saņem uz rokas, būtu jāvienādo vai jānivelē, kas var apslāpēt darbinieku centienus labāk un kvalitatīvāk strādāt ar augstāku produktivitāti. Šajā sakarībā der atcerēties, ka, piemēram, Anglijā 1696.gadā tika pieņemts logu nodoklis. Eksistēja pieņēmums, ka bagātākajiem cilvēkiem ir lielākas mājas, tātad tiem ir vairāk logu, bet nabadzīgākajiem angļiem mājas bija mazākas. Tā kā tolaik netika veikta nekāda uzskaite par ienākumiem, logu skaits tika uzskatīts par labklājības un maksātspējas rādītāju, un tas tika pasludināts par taisnīgu nodokļu bāzi. Anglijā sāka celt mājas bez logiem, tādējādi izvairoties no nodokļu maksāšanas.

Arī mūsdienās tāda motivācija vienmēr jāpatur prātā. Taču pamatotas korekcijas būtu nepieciešamas, jo Latvijā pagaidām pastāv vienāda, proporcionāla likme iedzīvotāju ienākuma aplikšanā, t.i., 25 procentu apjomā jebkurā izpeļņas līmenī.

Tāpēc atsevišķi deputāti kopā ar pieaicinātajiem ekspertiem ir izstrādājuši dažus grozījumu variantus likuma "Par iedzīvotāju ienākuma nodokli" 15.pantam, paredzot progresīvas likmes iedzīvotāju ienākumu aplikšanā. Viens no iespējamiem piemērotākajiem variantiem Latvijai būtu, ja ienākumus virs neapliekamā minimuma apliktu, sākot ar 15% likmi, līdz 48 procentu likmes piemērošanai pašiem lielākajiem ienākumiem, turklāt zemāka un vidēja ienākuma līmeņa gadījumā - ar lēni kāpjošām likmēm, bet tālāk - straujāk pieaugošām likmēm. Nodokļa summu varētu aprēķināt pēc šādām tabulā minētajām likmēm:

Progresīvais ienākuma nodoklis, lietojot minēto skalu, veicinātu vairāku lietu sakārtošanu.

Pirmkārt, varētu samazināt nodokļu nastu zemāk atalgotajiem, šajā nolūkā no nodokļa maksāšanas paredzēts atbrīvot personas, kuru ienākumi nepārsniedz valstī noteikto minimālo darba algu, t.i., 50 latu mēnesī. Turklāt nodokļa likme ir būtiski samazināta (nosakot 15-21 procentu esošo 25% vietā) un diferencēta maksātājiem, kuru ienākumi nepārsniedz 100 latu mēnesī, reizē nogludinot sociālo noslāņošanos. Nodokļu likme samazinās arī personām ar atalgojumu no 100 līdz 160 latiem mēnesī, t.i., no 25 procentiem uz 23 procentiem. Šis kopējais nodokļu samazinājums mēnesī krietni pārsniegtu vienu miljonu latu.

Otrkārt, saglabājot nelielu nodokļa likmju pieaugumu (27-30%) maksātājiem ar vidēji lieliem ienākumiem (no 240 līdz 460 latiem mēnesī), tiktu sekmēta vidusslāņa plašāka veidošanās kā jebkuras veselīgas sabiedrības pamats. Strādājošiem ar algu no 160 līdz 240 latiem mēnesī saglabājas esošā 25 procentu likme. Līdz ar to uzlabojas arī uzņēmējdarbības vide.

Treškārt, varētu pastiprināt lielo ienākumu (virs 600 latiem mēnesī aplikšanu, ievērojami palielinot nodokļa likmes, t.i., sākot ar 36 procentiem līdz 48 procentiem.

Ceturtkārt, nodokļa likmes diferenciācija ļautu palielināt pašvaldību un valsts budžeta ieņēmumus jeb sasniegt fiskālo mērķi.

Piedāvātā ienākuma nodokļa skala ļauj sasniegt minētos mērķus. Izdarītie aprēķini rāda, ka saskaņā ar grozījumos piedāvātajām nodokļu likmēm 258,8 tūkstoši maksātāju, kuru mēneša ienākums ir no 50 līdz 100 latiem mēnesī, uz nodokļa likmju samazināšanas rēķina mēnesī ietaupīs 715,9 tūkstošus latu, bet gadā - 8,6 miljonus latu.

Maksātāji, kuru ienākumi pārsniedz 760 latus mēnesī (tādu ir 5911), papildus samaksā mēnesī 936 tūkstošus latu, bet gadā - 11,2 miljonus latu. Pavisam budžeta ieņēmumi progresīvās ienākuma nodokļa likmju skalas ieviešanas rezultātā palielināsies par 15,4 miljoniem latu gadā. Protams, šie aprēķini visnotaļ ir aptuveni esošās pieticīgās izejas datu bāzes dēļ un ministriju speciālisti tos var precizēt.

Piebildīsim, ka šajos aprēķinos izmantoti Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras dati par apdrošināto personu sadalījumu pēc apdrošināšanas iemaksu algas (t.i., ienākumi, no kuriem tiek veiktas sociālās apdrošināšanas iemaksas) lieluma 1998.gadā, kurus uzskatām pagaidām par vispilnīgāko izejas informāciju.

Protams, var kombinēt progresīvo nodokli ar bērnu skaitu ģimenē, resp., piemērojot atlaižu sistēmu. Apsekojumi rāda, ka ir samērā grūti materiālie apstākļi ģimenēs ar diviem bērniem un šo vecāku mērenajām algām. Starp citu Vācijā šāda atlaižu kārtība ir iedibināta. Taču tas varētu būt nākamais solis, vispirms jāsper pirmais.

Ļoti būtisks ir tehniskais jautājums. Finansu ministrijas speciālisti norāda, ka Valsts ieņēmumu dienests tam nav gatavs - administrēšanas ieviešanai vajadzīgi vairāki gadi. Neapšaubāmi ienākumu deklarāciju ievākšana, apstrāde, kontrole prasa daudz darba. Līdzīgi jau ir bijis arī ar citiem nodokļiem - pievienotās vērtības nodokli un citiem. Un tikuši vairāk vai mazāk galā. Izprasot tehnisko palīdzību no ārvalstīm vai saņemot aizdevumus valsts ieņēmumu dienesta darbības modernizēšanai, šīs jomas izstrādei bija jābūt vienai no galvenajām prioritātēm, lai nodrošinātu un datorizētu šādu ienākumu deklarēšanu. Jāatzīmē, ka Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras sistēma ir pietiekami tālu tikusi ar ienākumu personificēšanu kā labu bāzi progresīvā ienākuma nodokļa modeļa praktiskai realizēšanai. Lietderīgi būtu ņemt vērā arī atsevišķu pasaules valstu negatīvo pieredzi, kur aprēķinu metodika ir visai sarežģīta. Mums jācenšas panākt, lai ienākuma deklarāciju varētu sastādīt bez pieaicinātu grāmatvežu un juristu padoma.

Te varētu piebilst, ka pirmajā neatkarīgajā Latvijā arī bija progresīvais ienākuma nodoklis un tas tika iekasēts bez modernās tehnikas - datoru - palīdzības. Izmantotas tika ienākuma nodokļa aprēķināšanas tabulas, kurās bija uzrādītas konkrētas valstij un pašvaldībai ieskaitāmās nodokļa summas ar to vai citu ienākumu līmeni. Katrai ienākuma summas iedaļai bija uzrādīta maksājamā nodokļa summa.

Daži analītiķi apgalvo, ka progresīvais nodoklis bremzē ekonomikas izaugsmi. Taču neviens ne ārvalstīs, ne pie mums neprojektē tādu nodokļa progesiju, kas neveicinātu palielināt ienākumus un paaugstināt kvalifikāciju. Te jāatrod optimums, līdzsvarotība. To praksē pieslīpējušas daudzas pasaules valstis. Tā, piemēram, pēdējā desmitgadē dažās pasaules valstīs satuvināja maksimālo ar minimālo līmeni - vispirms samazinot maksimālo nodokļu likmju 55-60 procentu apmērā līdz 45-50 procentiem, tātad arī šis "velosipēds" no jauna nebūtu jāizgudro.

Šajā sakarībā var minēt Japānas piemēru. Šajā valstī 90. gadu sākumā tika pārskatītas tiešo nodokļu likmes, galvenokārt samazinot tās. Fiziskām personām agrāk eksistējošo 12 nodokļu likmju vietā, kas atkarībā no ienākuma lieluma svārstījās no 10% līdz 70% apmērā, tika noteiktas 5 ienākuma nodokļa likmes, arī atkarībā no ienākuma apjoma - no 10 līdz 50 procentiem. Tātad Japānā ir progresīvas ienākuma nodokļa likmes, un darbojas maksātspējas princips.

Ir viedoklis, ka pašreiz pāreja uz progresīvo ienākuma nodokli vēl nav nobriedusi - jāsagaida vidējās darba algas un ienākuma kāpums uz vienu strādājošo un tad kaut kad nākotnē varētu šo lietu apspriest. Taču pasaules valstu praksē parasti gan tāds slieksnis nav bijis - ar progresīvo ienākuma nodokli sākts vairumā gadījumu jau attiecīgās valsts ekonomikas izaugsmes sākumposmā.

Ministru kabinets un Latvijas Pašvaldību savienības 2000.gada domstarpību un vienošanās protokols vēsta, ka, pēc Latvijas Pašvaldību savienības aprēķina, pašvaldību finansu izlīdzināšanai nepieciešami 218 miljoni latu, bet Ministru kabinets šo nepieciešamību noteicis mazāku - 194,9 miljoni latu. Tieši progresīvais ienākuma nodoklis daļēji šo starpību (23,1 milj.latu) varētu kompensēt. Tas nozīmē, piemēram, finansēt pirmskolas vecuma bērnu izglītības iestāžu uzturēšanu un bērnu vecāku atslodzi no maksām, tas var būt atspaids pusdienu nodrošināšanai skolās, skolēnu transporta jautājumu labāka kārtošana un citu jautājumu labāka risināšana (krājaizdevu sabiedrību veidošana, mazo un vidējo uzņēmējsabiedrību atbalstam). Otra daļa no iekasētā progresīvā ienākuma nodokļa varētu tikt izmantota ārstniecisko zāļu cenu daļējai kompensēšanai un līdzīgi.

Uzskatu, ka ir pēdējais laiks praktiski risināt jautājumu par pāreju uz progresīvu ienākuma nodokli iedzīvotājiem.

Parasti arī modernakajās pasaules valstīs pastāv mērena progresīva skala iedzīvotāju ienākumu aplikšanai. Nevienā Eiropas Savienības valstī nav proporcionālas ienākumu nodokļu likmes. Atkarībā no ienākumu lieluma Austrijā šīs likmes ir diferencētas no 10 līdz 50 procentiem, Beļģijā - no 25 līdz 55%, Dānijā - no 29 līdz 58%, Francijā - no 9,5% līdz 48%, Itālijā - no 10 līdz 51%, Lielbritānijā - no 20 līdz 40%, Nīderlandē - no 37 līdz 60%, Portugālē - no 15 līdz 40%, Somijā - no 22 līdz 59%, Spānijā - no 20 līdz 56%, Vācijā - no 19 līdz 53%, Zviedrijā - no 32 līdz 57% un tamlīdzīgi. Arī ASV ienākuma nodokļa likmes ir diferencētas, tās svārstās no 15% līdz 39,6% un Austrālijā no 20 līdz 47%. Arī netālā blakusvalstī Polijā tā diferencēta no 21 līdz 45 procentiem.